Drēbes:
Mati:
Ēdiens:
Dzēriens:
Domas:
Jūtas:
Runājos ar:
Dzirdu:
Patīk/mīlu:
Gribu:
Ienīstu/Dusmojos:
Gaidu:
Pilnā versija: Ctrl+V
Lapas: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10, 11, 12, 13, 14, 15, 16, 17, 18, 19, 20, 21, 22, 23, 24, 25, 26, 27, 28, 29, 30, 31, 32, 33, 34, 35, 36, 37, 38, 39, 40, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, 48, 49, 50, 51, 52, 53, 54, 55, 56, 57, 58, 59, 60, 61, 62, 63, 64, 65, 66, 67, 68, 69, 70, 71, 72, 73, 74, 75, 76, 77, 78, 79, 80, 81
kfhbcf
Izredzētais bija Anakins. To ir teicis pats Lūkass. Viņš taču panāca līdzsvaru, iznīcinot Situs - nogalināja Palpatinu un Dārtu Veideru! Kad viņš iznīcināja Palpatinu, Dārts Veiders bija miris (iznīcināts Sits) viņš atkal bija Anakins un iznīcināja pēdējo Situ! Iesaku noskatīties EpIII Bonus DVD - sapratīsies, kurš ir izredzētais.
ღТяжело играть в прятки с собойღ 
Es gribu mācēt krievu. gribu.
Ne pa pūču pastu, ne forumā nav atļauts reklamēt citas interneta lapas.
Midtown Madness
kas ta tas?
kas ta tas?
hahhhaaaaaaaaaaaaaaaahhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa
aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaahhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhahahahahaa
aaaaaaaaaaahhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa
ahhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaahhhhhhhhhhhhhhhhhhh
aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaahhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhahahahahaa
aaaaaaaaaaahhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa
ahhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhhaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaahhhhhhhhhhhhhhhhhhh
Es esmu ķip ziemas iespaidā.
Perfekta paranoja(stāsts)
Anna Veidemane
I
Es viņu pamanīju, sēžot mājās pie loga un vērojot bīstamo pasauli aiz tās.
Mani vecāki ir policisti. Es zinu, kas var notikt, nelaikā izejot no mājas. Es zinu, kāds sods var draudēt par atrašanos tuvumā noziegumam.
Tāpēc es vienmēr uzmanījos. Visas manas dienas bija vienādas, iebiedētas un tukšas, mana dzīve bija izvairīšanās. Ejot uz skolu, es skatījos tikai uz trotuāru. Skolā man draugu nebija, jo mani un klasesbiedrus saistīja abpusēja neuzticība. Viņi nemitīgi pārkāpa likumus, bet man likums bija svēts. Viņi staigāja vakaros apkārt, viltoja apliecības, lai tiktu klubos, nodarbojās ar seksu, pirka cigaretes un alkoholu. Viņu vecāki atmazgāja naudu un nemaksāja nodokļus. Viņi bija bīstami, no viņiem nesa nepatikšanu smārds.
Tikai dzīvoklī es jutos drošībā. Es pēdējos trīs gadus dzīvoju koka māju rajonā, kurš izcēlās ar īpašu kriminogēno situāciju. Pēc skolas līdz pat vakaram es sēdēju mājās pie loga un vēroju sev tik svešo dzīvi aiz tā, dzīvi, kurā katrs meklēja baudu par jebkādiem līdzekļiem. Pēc tam es mācījos.
Tāda nu bija mana dzīve, un man tā likās pilnīgi normāla.
II
Protams, ka vecāki man nepirka mobilo telefonu. Es vienmēr biju mājās. Man nebija draugu, ar ko runāties. Bet svarīgākais iemesls bija telefonu zādzību statistika. Tomēr pie visa vainīgs bija telefons.
Tas notika 18.aprīlī. Es parastajā laikā nācu mājās no skolas, nedomādama ne par ko, iegāju savā pagalmā. Laiks bija brīnišķīgs, tāpēc te bija sapulcējušies daudzi vietējie, sēdēja uz soliņiem un runājās. Visas sejas bija redzētas. Šie cilvēki bija bīstami.
"Vari iedot pazvanīt?" viens jautāja man.
"Nē, man nav telefona," es atcirtu un vilcinādamās gāju iekšā. Šaipus logam bija tik ļoti savādāk, daudz krāsaināk un aizraujošāk, jo tikai šajā pusē mājoja bailes. Man tā patika bailes- varbūt tāpēc, ka nekad nebiju tās jutusi,- ka aizmirsu statistiku.
"Nē, Saša, man nav telefona," es mazliet valšķīgi piemetināju, un nobijos vēl vairāk par savu drosmi. Man būtu grūti izskaidrot, kā es zinu Sašas vārdu. Ja es izstāstītu, ka siltajās vasaras naktīs sēdēju pie vaļēja loga un novēroju šos cilvēkus; ja es atklātu, ka zinu visu, ko viņi pārrunājuši pēdējo trīs gadu laikā zem mana loga; ja es tagad uzskaitītu Sašas paša likumpārkāpumus, ar ko viņš mēdza tik skaļi platīties. Ja es atklātu, kādu sodu viņam var piemērot par mašīnu zādzībām un mobilo telefonu atņemšanu, narkotiku tirgošanu un logu dauzīšanu, par māsas Liānas fizisku iespaidošanu, nez vai viņš priecātos par manām novērotājas spējām un aso atmiņu.
Viņš tiešām sarāvās un pēc tam it kā piepūtās milzīgi liels.
"Mēs esam pazīstami?"
"Jā, savā ziņā."
Saša aizdomājās, saraucis gaļīgo pieri. Arī pārējie centās mani atcerēties. Bet zināt mani varēja tikai viens- mans pirmā stāva kaimiņš Gatis. Sākotnējo vienaldzību viņā nomainīja stress. Jo mazāks un neuzkrītošāks viņš centās kļūt, jo vairāk visi uz viņu skatījās.
"Saša, liec viņu mierā. Viņai senči ir menti," viņš šausmīgi nopietni brīdināja. Saša sāka smieties. "Nu, bet viņi ir menti!" Gatis atkārtoja, bet tas bija jau pārāk komiski.
Mēs visi kopīgi izsmējāmies, un es pat kādas desmit minūtes pasēdēju ārā, kamēr manas bailes izgaisa. Es sāku justies kā parasti un domāt kā parasti, tāpēc atgriezos savā postenī pie loga, bet es biju kaut ko atradusi. Bailes.
III
Man tagad bija grūti, tik grūti paiet garām šīm durvīm. Ne jau durvīs bija vaina- tās bija vienkārši vecas koka durvis, kuru tumši brūnā krāsa lobījās nost, ar vienmēr sašķiebtu kājslauķi priekšā, un pelēko zvana pogu piespiežot, dziļi iekšā čivināja neīsts putns.
Bet aiz šīm durvīm mita bailes, kas mani vilināja.
Es varēju sekot Gatim un viņa bailēm, kur vien vēlējās, tikai ne viņa dzīvoklī. Es gan ļoti centos sekot- bet es jau biju tikai novērotājs pašdarbnieks. Man nebija ne vajadzīgo zināšanu, ne aparatūras, tāpēc mana ideja par mikrofona ievietošanu pa logu netika realizēta. Kur dabūt vadu, kādu vadu un cik garu vispār vajag, kur dabūt mikrofonu, vai der jebkurš mikrofons, vai vada galā jāliek tumbas vai kas cits, kā to visu salikt kopā, un, ja man tas izdotos, kā šo konstrukciju ievietot viņa dzīvoklī? Man laikam bērnībā vajadzēja centīgāk likt konstruktorus un jaukt ārā sadzīves tehniku, lai paskatītos, kas tur iekšā, bet man teica, ka tas esot bīstami. Tāpēc es tagad biju nejēga.
Iespējams, varēja izmantot skursteni, kas savienoja krāsni manā istabā un istabā zem manējās. Tur dzīvoja vai nu pats Gatis, vai viņa māte, pusmūža sieviete krāsotiem melniem matiem, pārdevēja veikalā tepat netālu.
Es varēju izdomāt tikai tādu idiotismu ka izraut vaļīgāku grīdas dēli un saprast, ka būs jārauj ārā vēl vairāki. Bet blakusesošie dēļi bija pienagloti cieši.
IV
Manos iepriekšējo gadu vērojumos Gatis ieņēma mazu vietu. Viņš tikai pēc gadījuma ar telefonu kļuva par galveno varoni mana pagalma realitātes šovā. Viņš centās būt neuzkrītošs, un es tiešām viņu nebiju īpaši ievērojusi. Viņš bija ļoti piesardzīgs. Ļoti. Bet smadzenes šim puisim atradās īstajā vietā; citādi tik bailīgs cilvēks neizpelnītos cieņu no sašveidīgajiem un Sašas paša.
Gatis izvairījās no jebkuras atbildības, no strīdiem, no kautiņiem, bēga, bēga, bēga. Dzīties viņam pakaļ, nokausēt, likt viņam kaut ko darīt, likt kļūdīties, likt nomest masku, nogurdināt līdz nāvei, ievest ārprātā; nezinu, ko es gribēju. Bet, ja Gatis nebūtu bēdzis, es viņu nekad neuztvertu kā upuri. Tas gan.
Un, ja es nebūtu tikpat izvairīga, mani tik šausmīgi netracinātu Gata izvairīgums. Viņš bija kā sarkana lupata manu trako acu priekšā.
V
Es pirmoreiz mūžā neaizgāju uz skolu, bet pastaigājos pa ielām, kas modās no pelēcības un drēgnuma, un peldējās pavasara saulē. Šīs bija pirmais pavasaris, kam izdevās pamodināt mani pašu un izvilkt no gadiem ilgās rutīnas. Es beidzot redzēju sauli, jo nebaidījos pacelt galvu pareizā leņķī. Man iepatikās sabiedriskais transports- autobuss gan varēja ieskriet stabā, bet tajā bija tik daudz un dažādi cilvēki, daudz vairāk un dažādāki nekā manā pagalmā. Pienāca brīdis, kad vairs, kāpjot autobusā, neskatījos, vai šoferis nav dzēris. Vienu dienu es vairs neaizklīdu tālāk par mājas stūri. Es sagaidīju, kad aizgāja mani vecāki, stingri un nelokāmi savos formas tērpos, pretīgi savā kategoriskumā un neizturami garajos vakaros mājās, kad māte uzvārīja kartupeļus, tēvs lasīja avīzi un viņi runāja, cik viss ir slikti un bīstami, un kādas nelabas lietas atkal notikušas. Vai tā bija darba specifika- baidīties un tāpēc baidīt citus? Viņi aizgāja kopā, divi groteski tēli, un izskatījās kā divi robotpolicisti no stulbas futūristiskas filmas.
Tad es sagaidīju, kad aizgāja Gata mazā māte, kura, kā vienmēr, kavējās. Nu, ja to var saukt par aiziešanu-viņa burtiski izmetās ārā pa durvīm, tad ielidoja atpakaļ, atkal izskrēja āra, tikai ar žurnālu kaudzi rokās, un traucās uz savu veikalu.
Viltus putns iekšā čivināja, bet es sajutu kaut ko līdzīgu uztraukumam. Pustumšā kāpņutelpa jocīgi oda pēc veca koka un pēc krāsas, un mazliet pēc cigarešu dūmiem. Pa ārdurvju šķirbu iespraucās rīta saule.
"Kas tur ir?" Gatis drūmi jautāja, laikam tikko pamodies.
"Astrīda."
"Kas?? Ko tev vajag? Neviens nav mājās."
"Astrīda no otrā stāva."
Viņš atvēra durvis un izskatījās vīlies, aizņemts un dusmīgs. "Nu?"
Es viegli pagrūdu viņu malā un gāju iekšā.
"Eu, eu, eu, ej projām, kāpēc tu nāc iekšā?" viņš izmisīgi cenšoties saglabāt kontroli pār notiekošo skrēja man pakaļ. Es apsēdos uz dīvāna, kurš stāvēja precīzi stāvu zem manu vecāku dīvāna.
"Es gribu ar tevi parunāt."
"Mums nav par ko runāt. Ej projām, eu, nu ej!" Gatis mani dzina ārā, brīnīdamies par manu uzdrīkstēšanos. Viņš noteikti jutās briesmīgi. Jebkurš cits puisis viņa vecumā būtu stāvā sajūsmā, ka pie viņa rīta agrumā ielaužas meitene, bet pie tiem pārējiem man pašai būtu bail iet.
"Vai maniem vecākiem vajadzētu zināt, ka tu lieto narkotikas?"
"Es nelietoju narkotikas. Man vienalga. Ej projām tagad, mums nav par ko runāt," viņa pacietības mērs bija pilns.
Hmm, mana izšķirošā runa. "Nu labi. Es par tevi šo to zinu, Gačo. Piemēram, vakar. Es vakar tevi redzēju parkā. Tu kopā Sašu un Ivaru pīpēji zāli, tātad lietoji narkotikas. Tu domā, mani vecāki to uzskatītu par narkotiku lietošanu vai nē? Manuprāt, jā. Vai man viņiem arī pavaicāt?" es vēroju viņu saltām acīm, šo nabaga mīļo čomiņu, kurš pilnīgi zaudēju lepnumu manā acu priekšā. Gatis iegāzās otrā dīvānā un padevīgi klausījās manā šantāžā.
"Nu, ko tu gribi no manis?" Bet tas bija vairs tikai bēdīgs jautājums, ko es no viņa gribu. Viņa pretestība bija salauzta.
"Lai tu mani nedzen ārā," es daudz cilvēciskāk paskaidroju.
Viņš piecēlās, acis kā melni caurumi, tik bezcerīgas, paraustīja plecus 'ko nu es vairs' žestā un novēlēja man justies kā mājās.
"Lūdzu, lūdzu, nezodz neko," viņš piebilda un gāja taisīt man tēju.
VI
Es ar savu izturēšanos panācu tikai to, ka Gatis no rītiem sāka centīgi apmeklēt skolu. Es viņu izsekoju pa rajona pavasarīgajām ielām, slēpjoties aiz māju stūriem. Skolā acīmredzot viņš jutās drošībā.
Arī es atsāku mācīšanos: tikai pa garo starpbrīdi es skrēju un skatījos, kā Gatis, precīzi kā pulkstenis, ar saviem klasesbiedriem iznāca parciņā uzpīpēt. Viņš daudz runāja un daudz smējās, bet ar mani kopā viņš neteica ne vārda un drūmi blenza caur pieri. Tā bija pretošanās manai šantāžai, jo viņam nevajadzēja izrādīt savu neapmierinātību, viņa bailes vēl nebija tik lielas, lai viņš padotos.
Liels bija viņa pārsteigums ieraudzīt mani parciņā pie viņa skolas. Uz manu apburošo sveicienu viņš neatbildēja, bet nodzēsa cigareti un gāja prom.
"Gati, pagaidi!" es skrēju pakaļ.
Viņš gāja prom.
"Vai nu runā ar mani, vai tev būs sūdi, ļoti lieli sūdi!"
Viņš apstājās un pagriezās. "Nu?" Tas skanēja ļoti dzēlīgi.
"Tu nedrīksti tā bēgt no manis!" es kliedzu. Es jutos ļoti pazemota. Es nevarēju izturēt, ka man nebija varas pār viņa iešanu un nākšanu.
"Tu visu mūžu mani tagad terorizēsi par to reizi parkā, kad tu mani redzēji?"
"Nē, es varu izdomāt vēl kaut ko citu. Ka tu mani gribēji izvarot, kaut vai."
"Jā, noteikti, un kurš ticēs tādām muļķībām?" Gatis smējās man acīs, uzvarošs kā jauns gailis. Un neapdomīgs.
"Es domāju, ka mani vecāki man gluži labi ticēs. Mani vārdi pret taviem. Bet kurš ticēs tev?"
Gatis atkal palika skumīgs un nobijies. "Mana mamma," viņš teatrāli iesmējās, un mēs kopā atgriezāmies pie viņa klasesbiedriem. Es stāstīju muļķības, ka esmu Gata meitene un mēs viens otru ļoti mīlam, bet es jutu, ka kāds mani ļoti, ļoti, ļoti ienīst, ka varētu arī nogalināt. Bet es cerēju, ka manās rokās ir vara. Galvenais bija spēt to noturēt.
VII
Es sekoju Gatim visur. Caur Gati es iepazinos ar visiem, kas tusējās manā pagalmā, ar Sašu, ar Ivaru, ar visiem. Es viņiem ļoti patiku un mēs vienmēr smējāmies par to reizi, ka Saša man mēģināja atņemt telefonu.
Tas bija brīnišķīgi- sēdēt uz saulē sasilušajiem soliņiem un dzert alu, tas man lika justies kā runcim uz silta mūrīša. Ārēji es biju vienkārši skaista un jauka meitene, kam pēc skolas nav ko darīt, bet es turēju rokās grožus, ar ko vadīju Gati. Kā marioneti. Kamēr viņš bija draudzīgs un paklausīgs, groži tika atlaisti vaļīgāk, kad viņš sadumpojās, es viņu šantažēju.
Patiesībā viņš bija neaprakstāms cilvēks- labā nozīmē. Man bija sāpīgi, kad viņam sāpēja. Es gribēju nogalināt katru, kas uzdrošinājās par viņu pasmieties, pat ja tas nebija ļauni. Gatis pierada pie manis un atbrīvojās, varbūt viņam vienkārši izdevās mani ik pa brīdim aizmirst.
VII
Tad Gatis pazuda. Vairāk kā četras dienas viņu nesatikuši, mēs ar Ivaru braucām viņu meklēt. Vispār jau Ivars, viņa labākais draugs, bija ļoti rezervēts pret mani. Gatim būtu kauns par šantāžu kādam stāstīt, par to es biju droša.
Ivars brīnījās, ka Gačo esot mainījies. Ka pārāk daudz dzerot. Mēs daudz par ko runājām, staigājot pa Vecrīgu un meklējot Gati. Meklējumi vainagojās panākumiem, un es Gatim uzstādīju jaunu ultimātu:
"Tev katru dienu mani jāsatiek, Gačo. Katru dienu. Bez izņēmuma."
Viņš smējās, jo atkal bija dzēris par daudz alus.
"Ko tu neteiksi-, mazā smirdīgā kuce-, liec mani mierā, liec mani mierā, LIEC MANI MIERĀ!!!" viņš kliedza ar asarām acīs. Un atkal izplūda smieklos. "Kā var tikt vaļā no ērcēm?" viņš jautāja Ivaram un smējās, elsojoši, traki, tad aizsedza ar rokām seju, lai mani neredzētu. Ak, Dievs, kā viņš mani ienīda.
"Ērces izrauj cietumā," es čukstus paskaidroju. "Tu gribi zināt, kā var tikt cietumā? Liec nepilngadīgajiem lietot narkotikas. Pārdot tās, piemēram, man. Laba ideja, zaķīt."
"Tas tev neies cauri. Tu nekad neko neesi lietojusi. To gan var pierādīt, ka tu esi tīra," viņš pasmaidīja. Varbūt par manu fantāziju.
"To var nokārtot."
Zāles dēļ, ko mēs- es, Gačo un Ivars- tagad katru dienu pīpējām, es tiku pieciesta un netiku vairs saukta par kuci. Mana pusdiennauda viennozīmīgi tika tērēta tikai šim vienam mērķim, bet Gatim es liku nest ārā no veikala ēdienu. Viņam tik ļoti riebās zagt, bet viņam nebija izejas. Ar katru dienu Gatis tika iedzīts arvien lielākā strupceļā. Bija tik viegli un uzjautrinoši viņu spīdzināt. Un tik bīstami.
Mani vecāki domāja, ka man ir draudzene Kristīne. Viņiem bija vienalga, ka šo mistisko meiteni, ar kuru kopā es pavadīju visu brīvo laiku, nemaz nav redzējuši. Es izdomāju tādus stāstus, ko mēs ar Kristīni esam darījušas: mēs braucām gan uz Zoodārzu vērot zvēriņu mazuļus, gan uz Imantu pie viņas omitēs, kas cep brīnumgardas vafeles, gan uz viņas laukiem, kur jājām ar zirgiem. Viņa bija tikpat perfekta, cik izdomāta, šī Kristīne.
Šis pavasaris bija lielisks- mūsu trijotne turējās kopā un ceturtā bija marihuāna, kas palīdzēja man Gati ievest pilnīgā ārprātā. Normālos apstākļos, kad man bija nauda, viņam nebija ne atelpa no manis, ne bridis, lai izvēdinātu galvu. Sākumā viņš neapšaubāmi jutās labi: šad tad viņš pats mani apciemoja, un mēs ilgi runājāmies par visādām lietām, un viņa dzīvesprieks izspieda bailes, kā spilgta lampa izgaismo istabas tālākos un tumšākos stūrus. Bet pēc dažām nedēļām man likās, ka viņam jau sākas psihozes. Viņam bija tāda paranoja no manis, kādu es gribēju panākt. Viens solis līdz iznīcībai. Viņš vairs nevarēja izturēt mūziku, kas skanēja, un sadauzīja magi pret sienu. Viņš uzbruka savai mātei ar virtuves nazi. Viņš vienu rītu nogrieza savus matus, ko jau gadu bija audzējis drediem, jo vairs nespēja tos izturēt. Bet naktīs viņu vajāja spilgti, reālistiski murgi, tāpēc viņš miegā skaļi bļāva. Tas bija ideāli, tā bija perfekta paranoja.
Tikai Ivars redzēja, kas notiek. Bet manu vainu jau saskatīt nevarēja. Viņš domāja, ka Gatis palicis stulbs, un pamazām attālinājās no mums. Tas bija Ivaram raksturīgi- aiziet no nepatīkamām lietām. Es labprāt uztaisītu paranoju arī viņam, bet Ivars bija pašpārliecināts un nepakļautos šantāžai. Viņš ilgi un dikti man būtu skaidrojis, kāpēc es nedaru pareizi, viņu šantažējot, minētu tik daudz argumentus, varbūt vienus un tos pašus, tikai dažādās formās, ka es beigās noticētu viņam, nevis sev pašai.
Kad mēs ar Gati jau piekto dienu bijām pavadījuši divatā, viņš vairs neizturēja.
IX
Kad no rīta nonācu lejā, lai pirms skolas iedzertu kafiju kopā ar Gačo un viņa māti, kas man bija kļuvusi ļoti, ļoti mīļa, noteikti mīļāka par manu īsto māti, kas vēl arvien bija īsts robotpolicists, Gačo nebija naktī bijis mājās. Toties viņa svarīgākās mantas bija pazudušas.
Es cerēju, ka viņš jūtas drošībā. Es negribēju, lai viņš domā, ka es viņu meklēšu vai ka ziņošu policijai par izvarošanu, narkotikām un zādzībām. Tas nebūtu godīgi pret viņu.
Tikko pienākušajai vasarai pazuda krasa, tā pievilkās ar pelēkbrūnu dūmaku tās minūtes laikā, kad Gata māte uztraukusies pateica par viņa pazušanu. Tam jau nebija nozīmes, kurā stāvā es dzēru kafiju. Un mani vecāki priecājās, cik nu roboti spēj priecāties, ka mana fiktīvā draudzene Kristīne aizbraukusi mācīties uz ASV. Viss bija pelēks, tik pelēks, pelēks, pelēks».
Saša un pārējie man liekās garlaicīgi rajona muļķi, kam galvā tikai kaušanās. Ivars reti atklīda uz pagalmu un reti runāja ar mani, iespējams, viņš nojauta, ka Gačo pazušanā vainojama esmu es. Bet viņš bija tik vienaldzīgs un noguris, ka to nenoslēpa ne viņa uzspēlētā jautrība, ne darbīgums. Viņa plecs bija tas, uz kura es gribēju izraudāties, bet Ivars uzmanījās no manis. Tāpēc es raudāju mājās gultā, pārvilkusi segu pāri galvai.
X
Vasara, skumja un bezgala gara, bija pagājusi, un es, kā katru rītu, dzēru kafiju pie Gata mammas. Viņš vienkārši ienāca pa durvīm, nosvieda somu zemē un, it kā vakar tikai būtu aizgājis, ielēja lielajā Amsterdamas krūzē kafiju.
"Tu neliki mani meklēt, vai ne?"
Es pašūpoju galvu. "Nē."
Viņš atzinās, ka tur, projām, esot juties tik vientuļš.
Vēlāk mēs un Ivars aizbraucām uz centru, lai atzīmēto šo visskaistāko rudens dienu.
Anna Veidemane
I
Es viņu pamanīju, sēžot mājās pie loga un vērojot bīstamo pasauli aiz tās.
Mani vecāki ir policisti. Es zinu, kas var notikt, nelaikā izejot no mājas. Es zinu, kāds sods var draudēt par atrašanos tuvumā noziegumam.
Tāpēc es vienmēr uzmanījos. Visas manas dienas bija vienādas, iebiedētas un tukšas, mana dzīve bija izvairīšanās. Ejot uz skolu, es skatījos tikai uz trotuāru. Skolā man draugu nebija, jo mani un klasesbiedrus saistīja abpusēja neuzticība. Viņi nemitīgi pārkāpa likumus, bet man likums bija svēts. Viņi staigāja vakaros apkārt, viltoja apliecības, lai tiktu klubos, nodarbojās ar seksu, pirka cigaretes un alkoholu. Viņu vecāki atmazgāja naudu un nemaksāja nodokļus. Viņi bija bīstami, no viņiem nesa nepatikšanu smārds.
Tikai dzīvoklī es jutos drošībā. Es pēdējos trīs gadus dzīvoju koka māju rajonā, kurš izcēlās ar īpašu kriminogēno situāciju. Pēc skolas līdz pat vakaram es sēdēju mājās pie loga un vēroju sev tik svešo dzīvi aiz tā, dzīvi, kurā katrs meklēja baudu par jebkādiem līdzekļiem. Pēc tam es mācījos.
Tāda nu bija mana dzīve, un man tā likās pilnīgi normāla.
II
Protams, ka vecāki man nepirka mobilo telefonu. Es vienmēr biju mājās. Man nebija draugu, ar ko runāties. Bet svarīgākais iemesls bija telefonu zādzību statistika. Tomēr pie visa vainīgs bija telefons.
Tas notika 18.aprīlī. Es parastajā laikā nācu mājās no skolas, nedomādama ne par ko, iegāju savā pagalmā. Laiks bija brīnišķīgs, tāpēc te bija sapulcējušies daudzi vietējie, sēdēja uz soliņiem un runājās. Visas sejas bija redzētas. Šie cilvēki bija bīstami.
"Vari iedot pazvanīt?" viens jautāja man.
"Nē, man nav telefona," es atcirtu un vilcinādamās gāju iekšā. Šaipus logam bija tik ļoti savādāk, daudz krāsaināk un aizraujošāk, jo tikai šajā pusē mājoja bailes. Man tā patika bailes- varbūt tāpēc, ka nekad nebiju tās jutusi,- ka aizmirsu statistiku.
"Nē, Saša, man nav telefona," es mazliet valšķīgi piemetināju, un nobijos vēl vairāk par savu drosmi. Man būtu grūti izskaidrot, kā es zinu Sašas vārdu. Ja es izstāstītu, ka siltajās vasaras naktīs sēdēju pie vaļēja loga un novēroju šos cilvēkus; ja es atklātu, ka zinu visu, ko viņi pārrunājuši pēdējo trīs gadu laikā zem mana loga; ja es tagad uzskaitītu Sašas paša likumpārkāpumus, ar ko viņš mēdza tik skaļi platīties. Ja es atklātu, kādu sodu viņam var piemērot par mašīnu zādzībām un mobilo telefonu atņemšanu, narkotiku tirgošanu un logu dauzīšanu, par māsas Liānas fizisku iespaidošanu, nez vai viņš priecātos par manām novērotājas spējām un aso atmiņu.
Viņš tiešām sarāvās un pēc tam it kā piepūtās milzīgi liels.
"Mēs esam pazīstami?"
"Jā, savā ziņā."
Saša aizdomājās, saraucis gaļīgo pieri. Arī pārējie centās mani atcerēties. Bet zināt mani varēja tikai viens- mans pirmā stāva kaimiņš Gatis. Sākotnējo vienaldzību viņā nomainīja stress. Jo mazāks un neuzkrītošāks viņš centās kļūt, jo vairāk visi uz viņu skatījās.
"Saša, liec viņu mierā. Viņai senči ir menti," viņš šausmīgi nopietni brīdināja. Saša sāka smieties. "Nu, bet viņi ir menti!" Gatis atkārtoja, bet tas bija jau pārāk komiski.
Mēs visi kopīgi izsmējāmies, un es pat kādas desmit minūtes pasēdēju ārā, kamēr manas bailes izgaisa. Es sāku justies kā parasti un domāt kā parasti, tāpēc atgriezos savā postenī pie loga, bet es biju kaut ko atradusi. Bailes.
III
Man tagad bija grūti, tik grūti paiet garām šīm durvīm. Ne jau durvīs bija vaina- tās bija vienkārši vecas koka durvis, kuru tumši brūnā krāsa lobījās nost, ar vienmēr sašķiebtu kājslauķi priekšā, un pelēko zvana pogu piespiežot, dziļi iekšā čivināja neīsts putns.
Bet aiz šīm durvīm mita bailes, kas mani vilināja.
Es varēju sekot Gatim un viņa bailēm, kur vien vēlējās, tikai ne viņa dzīvoklī. Es gan ļoti centos sekot- bet es jau biju tikai novērotājs pašdarbnieks. Man nebija ne vajadzīgo zināšanu, ne aparatūras, tāpēc mana ideja par mikrofona ievietošanu pa logu netika realizēta. Kur dabūt vadu, kādu vadu un cik garu vispār vajag, kur dabūt mikrofonu, vai der jebkurš mikrofons, vai vada galā jāliek tumbas vai kas cits, kā to visu salikt kopā, un, ja man tas izdotos, kā šo konstrukciju ievietot viņa dzīvoklī? Man laikam bērnībā vajadzēja centīgāk likt konstruktorus un jaukt ārā sadzīves tehniku, lai paskatītos, kas tur iekšā, bet man teica, ka tas esot bīstami. Tāpēc es tagad biju nejēga.
Iespējams, varēja izmantot skursteni, kas savienoja krāsni manā istabā un istabā zem manējās. Tur dzīvoja vai nu pats Gatis, vai viņa māte, pusmūža sieviete krāsotiem melniem matiem, pārdevēja veikalā tepat netālu.
Es varēju izdomāt tikai tādu idiotismu ka izraut vaļīgāku grīdas dēli un saprast, ka būs jārauj ārā vēl vairāki. Bet blakusesošie dēļi bija pienagloti cieši.
IV
Manos iepriekšējo gadu vērojumos Gatis ieņēma mazu vietu. Viņš tikai pēc gadījuma ar telefonu kļuva par galveno varoni mana pagalma realitātes šovā. Viņš centās būt neuzkrītošs, un es tiešām viņu nebiju īpaši ievērojusi. Viņš bija ļoti piesardzīgs. Ļoti. Bet smadzenes šim puisim atradās īstajā vietā; citādi tik bailīgs cilvēks neizpelnītos cieņu no sašveidīgajiem un Sašas paša.
Gatis izvairījās no jebkuras atbildības, no strīdiem, no kautiņiem, bēga, bēga, bēga. Dzīties viņam pakaļ, nokausēt, likt viņam kaut ko darīt, likt kļūdīties, likt nomest masku, nogurdināt līdz nāvei, ievest ārprātā; nezinu, ko es gribēju. Bet, ja Gatis nebūtu bēdzis, es viņu nekad neuztvertu kā upuri. Tas gan.
Un, ja es nebūtu tikpat izvairīga, mani tik šausmīgi netracinātu Gata izvairīgums. Viņš bija kā sarkana lupata manu trako acu priekšā.
V
Es pirmoreiz mūžā neaizgāju uz skolu, bet pastaigājos pa ielām, kas modās no pelēcības un drēgnuma, un peldējās pavasara saulē. Šīs bija pirmais pavasaris, kam izdevās pamodināt mani pašu un izvilkt no gadiem ilgās rutīnas. Es beidzot redzēju sauli, jo nebaidījos pacelt galvu pareizā leņķī. Man iepatikās sabiedriskais transports- autobuss gan varēja ieskriet stabā, bet tajā bija tik daudz un dažādi cilvēki, daudz vairāk un dažādāki nekā manā pagalmā. Pienāca brīdis, kad vairs, kāpjot autobusā, neskatījos, vai šoferis nav dzēris. Vienu dienu es vairs neaizklīdu tālāk par mājas stūri. Es sagaidīju, kad aizgāja mani vecāki, stingri un nelokāmi savos formas tērpos, pretīgi savā kategoriskumā un neizturami garajos vakaros mājās, kad māte uzvārīja kartupeļus, tēvs lasīja avīzi un viņi runāja, cik viss ir slikti un bīstami, un kādas nelabas lietas atkal notikušas. Vai tā bija darba specifika- baidīties un tāpēc baidīt citus? Viņi aizgāja kopā, divi groteski tēli, un izskatījās kā divi robotpolicisti no stulbas futūristiskas filmas.
Tad es sagaidīju, kad aizgāja Gata mazā māte, kura, kā vienmēr, kavējās. Nu, ja to var saukt par aiziešanu-viņa burtiski izmetās ārā pa durvīm, tad ielidoja atpakaļ, atkal izskrēja āra, tikai ar žurnālu kaudzi rokās, un traucās uz savu veikalu.
Viltus putns iekšā čivināja, bet es sajutu kaut ko līdzīgu uztraukumam. Pustumšā kāpņutelpa jocīgi oda pēc veca koka un pēc krāsas, un mazliet pēc cigarešu dūmiem. Pa ārdurvju šķirbu iespraucās rīta saule.
"Kas tur ir?" Gatis drūmi jautāja, laikam tikko pamodies.
"Astrīda."
"Kas?? Ko tev vajag? Neviens nav mājās."
"Astrīda no otrā stāva."
Viņš atvēra durvis un izskatījās vīlies, aizņemts un dusmīgs. "Nu?"
Es viegli pagrūdu viņu malā un gāju iekšā.
"Eu, eu, eu, ej projām, kāpēc tu nāc iekšā?" viņš izmisīgi cenšoties saglabāt kontroli pār notiekošo skrēja man pakaļ. Es apsēdos uz dīvāna, kurš stāvēja precīzi stāvu zem manu vecāku dīvāna.
"Es gribu ar tevi parunāt."
"Mums nav par ko runāt. Ej projām, eu, nu ej!" Gatis mani dzina ārā, brīnīdamies par manu uzdrīkstēšanos. Viņš noteikti jutās briesmīgi. Jebkurš cits puisis viņa vecumā būtu stāvā sajūsmā, ka pie viņa rīta agrumā ielaužas meitene, bet pie tiem pārējiem man pašai būtu bail iet.
"Vai maniem vecākiem vajadzētu zināt, ka tu lieto narkotikas?"
"Es nelietoju narkotikas. Man vienalga. Ej projām tagad, mums nav par ko runāt," viņa pacietības mērs bija pilns.
Hmm, mana izšķirošā runa. "Nu labi. Es par tevi šo to zinu, Gačo. Piemēram, vakar. Es vakar tevi redzēju parkā. Tu kopā Sašu un Ivaru pīpēji zāli, tātad lietoji narkotikas. Tu domā, mani vecāki to uzskatītu par narkotiku lietošanu vai nē? Manuprāt, jā. Vai man viņiem arī pavaicāt?" es vēroju viņu saltām acīm, šo nabaga mīļo čomiņu, kurš pilnīgi zaudēju lepnumu manā acu priekšā. Gatis iegāzās otrā dīvānā un padevīgi klausījās manā šantāžā.
"Nu, ko tu gribi no manis?" Bet tas bija vairs tikai bēdīgs jautājums, ko es no viņa gribu. Viņa pretestība bija salauzta.
"Lai tu mani nedzen ārā," es daudz cilvēciskāk paskaidroju.
Viņš piecēlās, acis kā melni caurumi, tik bezcerīgas, paraustīja plecus 'ko nu es vairs' žestā un novēlēja man justies kā mājās.
"Lūdzu, lūdzu, nezodz neko," viņš piebilda un gāja taisīt man tēju.
VI
Es ar savu izturēšanos panācu tikai to, ka Gatis no rītiem sāka centīgi apmeklēt skolu. Es viņu izsekoju pa rajona pavasarīgajām ielām, slēpjoties aiz māju stūriem. Skolā acīmredzot viņš jutās drošībā.
Arī es atsāku mācīšanos: tikai pa garo starpbrīdi es skrēju un skatījos, kā Gatis, precīzi kā pulkstenis, ar saviem klasesbiedriem iznāca parciņā uzpīpēt. Viņš daudz runāja un daudz smējās, bet ar mani kopā viņš neteica ne vārda un drūmi blenza caur pieri. Tā bija pretošanās manai šantāžai, jo viņam nevajadzēja izrādīt savu neapmierinātību, viņa bailes vēl nebija tik lielas, lai viņš padotos.
Liels bija viņa pārsteigums ieraudzīt mani parciņā pie viņa skolas. Uz manu apburošo sveicienu viņš neatbildēja, bet nodzēsa cigareti un gāja prom.
"Gati, pagaidi!" es skrēju pakaļ.
Viņš gāja prom.
"Vai nu runā ar mani, vai tev būs sūdi, ļoti lieli sūdi!"
Viņš apstājās un pagriezās. "Nu?" Tas skanēja ļoti dzēlīgi.
"Tu nedrīksti tā bēgt no manis!" es kliedzu. Es jutos ļoti pazemota. Es nevarēju izturēt, ka man nebija varas pār viņa iešanu un nākšanu.
"Tu visu mūžu mani tagad terorizēsi par to reizi parkā, kad tu mani redzēji?"
"Nē, es varu izdomāt vēl kaut ko citu. Ka tu mani gribēji izvarot, kaut vai."
"Jā, noteikti, un kurš ticēs tādām muļķībām?" Gatis smējās man acīs, uzvarošs kā jauns gailis. Un neapdomīgs.
"Es domāju, ka mani vecāki man gluži labi ticēs. Mani vārdi pret taviem. Bet kurš ticēs tev?"
Gatis atkal palika skumīgs un nobijies. "Mana mamma," viņš teatrāli iesmējās, un mēs kopā atgriezāmies pie viņa klasesbiedriem. Es stāstīju muļķības, ka esmu Gata meitene un mēs viens otru ļoti mīlam, bet es jutu, ka kāds mani ļoti, ļoti, ļoti ienīst, ka varētu arī nogalināt. Bet es cerēju, ka manās rokās ir vara. Galvenais bija spēt to noturēt.
VII
Es sekoju Gatim visur. Caur Gati es iepazinos ar visiem, kas tusējās manā pagalmā, ar Sašu, ar Ivaru, ar visiem. Es viņiem ļoti patiku un mēs vienmēr smējāmies par to reizi, ka Saša man mēģināja atņemt telefonu.
Tas bija brīnišķīgi- sēdēt uz saulē sasilušajiem soliņiem un dzert alu, tas man lika justies kā runcim uz silta mūrīša. Ārēji es biju vienkārši skaista un jauka meitene, kam pēc skolas nav ko darīt, bet es turēju rokās grožus, ar ko vadīju Gati. Kā marioneti. Kamēr viņš bija draudzīgs un paklausīgs, groži tika atlaisti vaļīgāk, kad viņš sadumpojās, es viņu šantažēju.
Patiesībā viņš bija neaprakstāms cilvēks- labā nozīmē. Man bija sāpīgi, kad viņam sāpēja. Es gribēju nogalināt katru, kas uzdrošinājās par viņu pasmieties, pat ja tas nebija ļauni. Gatis pierada pie manis un atbrīvojās, varbūt viņam vienkārši izdevās mani ik pa brīdim aizmirst.
VII
Tad Gatis pazuda. Vairāk kā četras dienas viņu nesatikuši, mēs ar Ivaru braucām viņu meklēt. Vispār jau Ivars, viņa labākais draugs, bija ļoti rezervēts pret mani. Gatim būtu kauns par šantāžu kādam stāstīt, par to es biju droša.
Ivars brīnījās, ka Gačo esot mainījies. Ka pārāk daudz dzerot. Mēs daudz par ko runājām, staigājot pa Vecrīgu un meklējot Gati. Meklējumi vainagojās panākumiem, un es Gatim uzstādīju jaunu ultimātu:
"Tev katru dienu mani jāsatiek, Gačo. Katru dienu. Bez izņēmuma."
Viņš smējās, jo atkal bija dzēris par daudz alus.
"Ko tu neteiksi-, mazā smirdīgā kuce-, liec mani mierā, liec mani mierā, LIEC MANI MIERĀ!!!" viņš kliedza ar asarām acīs. Un atkal izplūda smieklos. "Kā var tikt vaļā no ērcēm?" viņš jautāja Ivaram un smējās, elsojoši, traki, tad aizsedza ar rokām seju, lai mani neredzētu. Ak, Dievs, kā viņš mani ienīda.
"Ērces izrauj cietumā," es čukstus paskaidroju. "Tu gribi zināt, kā var tikt cietumā? Liec nepilngadīgajiem lietot narkotikas. Pārdot tās, piemēram, man. Laba ideja, zaķīt."
"Tas tev neies cauri. Tu nekad neko neesi lietojusi. To gan var pierādīt, ka tu esi tīra," viņš pasmaidīja. Varbūt par manu fantāziju.
"To var nokārtot."
Zāles dēļ, ko mēs- es, Gačo un Ivars- tagad katru dienu pīpējām, es tiku pieciesta un netiku vairs saukta par kuci. Mana pusdiennauda viennozīmīgi tika tērēta tikai šim vienam mērķim, bet Gatim es liku nest ārā no veikala ēdienu. Viņam tik ļoti riebās zagt, bet viņam nebija izejas. Ar katru dienu Gatis tika iedzīts arvien lielākā strupceļā. Bija tik viegli un uzjautrinoši viņu spīdzināt. Un tik bīstami.
Mani vecāki domāja, ka man ir draudzene Kristīne. Viņiem bija vienalga, ka šo mistisko meiteni, ar kuru kopā es pavadīju visu brīvo laiku, nemaz nav redzējuši. Es izdomāju tādus stāstus, ko mēs ar Kristīni esam darījušas: mēs braucām gan uz Zoodārzu vērot zvēriņu mazuļus, gan uz Imantu pie viņas omitēs, kas cep brīnumgardas vafeles, gan uz viņas laukiem, kur jājām ar zirgiem. Viņa bija tikpat perfekta, cik izdomāta, šī Kristīne.
Šis pavasaris bija lielisks- mūsu trijotne turējās kopā un ceturtā bija marihuāna, kas palīdzēja man Gati ievest pilnīgā ārprātā. Normālos apstākļos, kad man bija nauda, viņam nebija ne atelpa no manis, ne bridis, lai izvēdinātu galvu. Sākumā viņš neapšaubāmi jutās labi: šad tad viņš pats mani apciemoja, un mēs ilgi runājāmies par visādām lietām, un viņa dzīvesprieks izspieda bailes, kā spilgta lampa izgaismo istabas tālākos un tumšākos stūrus. Bet pēc dažām nedēļām man likās, ka viņam jau sākas psihozes. Viņam bija tāda paranoja no manis, kādu es gribēju panākt. Viens solis līdz iznīcībai. Viņš vairs nevarēja izturēt mūziku, kas skanēja, un sadauzīja magi pret sienu. Viņš uzbruka savai mātei ar virtuves nazi. Viņš vienu rītu nogrieza savus matus, ko jau gadu bija audzējis drediem, jo vairs nespēja tos izturēt. Bet naktīs viņu vajāja spilgti, reālistiski murgi, tāpēc viņš miegā skaļi bļāva. Tas bija ideāli, tā bija perfekta paranoja.
Tikai Ivars redzēja, kas notiek. Bet manu vainu jau saskatīt nevarēja. Viņš domāja, ka Gatis palicis stulbs, un pamazām attālinājās no mums. Tas bija Ivaram raksturīgi- aiziet no nepatīkamām lietām. Es labprāt uztaisītu paranoju arī viņam, bet Ivars bija pašpārliecināts un nepakļautos šantāžai. Viņš ilgi un dikti man būtu skaidrojis, kāpēc es nedaru pareizi, viņu šantažējot, minētu tik daudz argumentus, varbūt vienus un tos pašus, tikai dažādās formās, ka es beigās noticētu viņam, nevis sev pašai.
Kad mēs ar Gati jau piekto dienu bijām pavadījuši divatā, viņš vairs neizturēja.
IX
Kad no rīta nonācu lejā, lai pirms skolas iedzertu kafiju kopā ar Gačo un viņa māti, kas man bija kļuvusi ļoti, ļoti mīļa, noteikti mīļāka par manu īsto māti, kas vēl arvien bija īsts robotpolicists, Gačo nebija naktī bijis mājās. Toties viņa svarīgākās mantas bija pazudušas.
Es cerēju, ka viņš jūtas drošībā. Es negribēju, lai viņš domā, ka es viņu meklēšu vai ka ziņošu policijai par izvarošanu, narkotikām un zādzībām. Tas nebūtu godīgi pret viņu.
Tikko pienākušajai vasarai pazuda krasa, tā pievilkās ar pelēkbrūnu dūmaku tās minūtes laikā, kad Gata māte uztraukusies pateica par viņa pazušanu. Tam jau nebija nozīmes, kurā stāvā es dzēru kafiju. Un mani vecāki priecājās, cik nu roboti spēj priecāties, ka mana fiktīvā draudzene Kristīne aizbraukusi mācīties uz ASV. Viss bija pelēks, tik pelēks, pelēks, pelēks».
Saša un pārējie man liekās garlaicīgi rajona muļķi, kam galvā tikai kaušanās. Ivars reti atklīda uz pagalmu un reti runāja ar mani, iespējams, viņš nojauta, ka Gačo pazušanā vainojama esmu es. Bet viņš bija tik vienaldzīgs un noguris, ka to nenoslēpa ne viņa uzspēlētā jautrība, ne darbīgums. Viņa plecs bija tas, uz kura es gribēju izraudāties, bet Ivars uzmanījās no manis. Tāpēc es raudāju mājās gultā, pārvilkusi segu pāri galvai.
X
Vasara, skumja un bezgala gara, bija pagājusi, un es, kā katru rītu, dzēru kafiju pie Gata mammas. Viņš vienkārši ienāca pa durvīm, nosvieda somu zemē un, it kā vakar tikai būtu aizgājis, ielēja lielajā Amsterdamas krūzē kafiju.
"Tu neliki mani meklēt, vai ne?"
Es pašūpoju galvu. "Nē."
Viņš atzinās, ka tur, projām, esot juties tik vientuļš.
Vēlāk mēs un Ivars aizbraucām uz centru, lai atzīmēto šo visskaistāko rudens dienu.
Neraugoties uz samērā biežo latviešu leģiona vārda pieminēšanu mūsdienu politisko cīņu laukos, tomēr izrādās, ka valstiskā līmenī vēlme uzzināt maksimāli iespējamo par šo pretrunīgo Latvijas vēstures lappusi ir minimāla.
Vai tas nav paradokss, ka ne valstij, ne kādai citai institūcijai gadiem ilgi neizdodas savākt dažus desmitus tūkstošus latu, lai iegādātos no militārās vēstures viedokļa unikālus, ar leģionu saistītus dokumentus, kas glabājas ārzemēs?
Pirmās ziņas par to, ka pie kāda kolekcionāra Nīderlandē glabājas Latviešu leģiona 15. divīzijas štāba arhīvs un holandietis ir gatavs arhīvu pārdot Latvijas valstij, vēsturnieku aprindas sasniedza šā gadsimta pirmajos gados. Jau toreiz par minēto dokumentu piedzīvojumiem radās daudz jautājumu, uz kuriem konkrētu atbilžu trūkst joprojām. Zināms ir tas, ka arhīvs ilgu laiku bijis ierakts zemē aptuveni pusotra metra dziļumā un dienasgaismu ieraudzījis samērā nesen, 2000. gada janvārī, kad metāla kasti ar dokumentiem ļoti labā stāvoklī kādā Berlīnes būvlaukumā uzgājuši strādnieki.
Turpat netālu no zemes izraka arī divīzijas lauka pasta bronzas zīmogu ar tekstu: «Dienststelle Feldpostnummer 34400».
Kas un kad divīzijas dokumentāciju paslē````, vai slēpēji bija latvieši vai divīzijas štāba vācu virsnieki, nav zināms. Jādomā, tas noticis 1945. gada aprīlī vai maijā, kara pēdējās dienās pirms kapitulācijas. Arhīva tagadējais īpašnieks Latvijas vēsturniekiem, kas viņu 2002. gadā apciemoja, nav izpaudis, kā dokumentācija nonākusi Nīderlandē, taču tas varbūt nemaz nav tik svarīgi. Būtiski un par līdz šim nepārvaramu šķērsli dokumentu atgūšanā izrādījies tas, ka nīderlandiešu kolekcionārs par savā īpašumā glabātajām liecībām prasa 55 tūkstošus eiro jeb 35 tūkstošus latu. Vai Latvijas valstij tas ir daudz? Izrādās, jā.
No Krievijas līdz Vācijai
Latviešu SS brīvprātīgās divīzijas, vēlāk Latviešu leģiona 15. divīzijas formēšana Latvijā sākās 1943. gada pavasarī. Tā paša gada novembrī leģionāri jau tika nosūtīti uz frontes iecirkni pie Novosokoļņikiem, Krievijā. Vācu armijai pakāpeniski atkāpjoties, divīzija pastāvīgi bija iesaistīta aizsardzības kaujās un 1944. gada martā/aprīlī tā jau atradās pozīcijās pie Ostrovas, Pleskavas un Opočkas. Jūlija vidū 15. divīzijas leģionāri atkāpās uz Latvijas teritoriju, kur izcīnīja niknas un ārkārtīgi asiņainas kaujas. Smago zaudējumu dēļ 1944. gada vasaras beigās 15. divīzijas paliekas pārcēla papildināšanai un pārformēšanai uz Vāciju. Tā vēl paspēja piedalīties kaujās Austrumprūsijā, Pomerānijā, Meklenburgā, līdz 1945. gada aprīļa pēdējās dienās pulkveža V. Januma vadībā leģionāru vienību lielākā daļa sasniedza angļuamerikāņu karaspēka pozīcijas un padevās tur gūstā. Tomēr tas neizdevās visiem divīzijas karotājiem. 15. divīzijas izlūkbataljons, vairāki simti vīru virsleitnanta Neilanda vadībā kara beigās izrādījās ieslēgti Berlīnē un bija spiesti piedalīties ielu kaujās, aizstāvoties Trešā reiha Gaisa transporta ministrijas drupās. Vēlāk virsleitnants Neilands darbojās kā tulks vācu un padomju virsnieku kapitulācijas sarunās. Zināms, ka pēdējais divīzijas komandieris vācu SS oberfīrers Karls Burks ar savu štābu 1945. gada 2. maijā atradās Meklenburgā, Buhholcas mežā netālu no Šverīnes. Acīmredzot kaut kad ap to laiku arī notika viņa padošanās amerikāņiem. Vai pie dokumentu paslēpšanas Berlīnē bija arī Burka roka, varam tikai minēt.
Tikai saspraudes ar rūsu
2002. gada decembra vidū uz Nīderlandi nolūkā izzināt, cik vērtīgi, autentiski un Latvijai nepieciešami ir kolekcionāru rīcībā esošie dokumenti, devās militārais vēsturnieks Ēriks Jēkabsons un arhīvu speciāliste Vija Bernāne. Kā stāsta vēstures docents Jēkabsons, dokumentu īpašnieks izrādījies gados jauns cilvēks no kādas Amsterdamas apkaimes mazpilsētas, vēstures cienītājs, kura maizes darbs ir neļķu audzēšanas bizness. Uzreiz jāteic, ka ne dokumentu īpašnieka vārds, ne viņa dzīvesvieta rakstā neparādīsies, jo šis vīrs nevēlas liekus individuālu interesentu «uzlidojumus». Tie jau ir bijuši, taču viesi vienmēr vēlas pirkt vienu vai otru dokumentu, kamēr arhīva lielākā vērtība ir atraduma veselumā.
Kaste, kas īpaši piemērota dokumentu glabāšanai lauka apstākļos, ir 35 x 75 x 40 cm liela. To vienlaikus varēja izmantot arī par galdu, un šādas kancelejas darbam piemērotas kastes galdi kara laikā bija vācu armijas štābu aprīkojuma sastāvdaļa. Kaste izrādījusies pietiekami hermētiska, lai dokumenti tajā lieliski saglabātos, un praktiski vienīgais bojājums, pēc liecinieku teiktā, ir rūsa uz papīru saspraudēm. Attiecībā uz arhīva saturu Bernānes un Jēkabsona atskaitē par braucienu ir ierakstīts: «Tika konstatēts, ka dokumentu kolekcija ietver vērtīgus, Latvijas valstij no zinātnes un arhīvistikas viedokļa nozīmīgus materiālus, starp kuriem ir divīzijas personālsastāva saraksts, kaujas darbības apraksts, operatīvā stāvokļa apraksts u. c., kuru trūkums Latvijas arhīvos līdz šim bijis ļoti jūtams. No minētās dokumentu kolekcijas apmēram 40 50% ir atzīstami par absolūtiem oriģināliem, pārējie no 1943. 1945. gada pagatavotām kopijām no oriģināliem.» Atraduma īpašnieka sagatavotais īsais pārskats par galvenajiem vācu un latviešu valodā sastādītajiem dokumentiem ļauj detalizētāk iepazīties ar kastes saturu. Svarīgākās, protams, ir divīzijas, tās bataljonu un pulku kaujas darbības dienasgrāmatas, kas aptver laiku no 1944. gada marta līdz pat 1945. gada 24. aprīlim. Šajās dienasgrāmatās var ne tikai dienu pa dienai izsekot 15. divīzijas darbībām, bet iepazīties arī ar klāt pievienotajām kartēm, instrukcijām, pavēlēm, kaujas ziņojumiem, apspriežu stenogrammām, radiogrammu norakstiem, ierindā esošo un kritušo, ievainoto karavīru sarakstiem, citiem štāba lietvedības dokumentiem. Uz daudziem ir divīzijas komandieru Nikolaja Heilmaņa, Herberta fon Obvurcera, Ādolfa Aksa un Karla Burka paraksti. Jāpiebilst, ka uz divīzijas Vācijas periodu attiecas pēdējie trīs. Obvurcers pazuda bez vēsts 1945. gada 26. janvārī. Februārī viņa vietā nāca oberfīrers Akss un drīz pēc tam Burks. Turklāt arhīvā ir mape ar vācu avīžu izgriezumiem. Pēc vēsturnieku domām, arī avīžu izgriezumiem, kas stāsta par 15. divīzijas gaitām Vācijā, ir ievērojama vērtība, jo šeit Latvijā uz vietas vēsturnieki pie tādiem laikrakstiem nekad netiks, bet meklēt tos ārvalstu bibliotēkās būtu ārkārtīgi darbietilpīgs process.
Dokumenti nepieciešami, bet
Vēsturnieka Ērika Jēkabsona ieskatā visi šie materiāli «neapšaubāmi ir vērtīgi» un būtu noteikti jāiegūst. Arī Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas vadītājs Valdis Štāls piekrīt, ka arhīvs daudziem ļautu noskaidrot tuvinieku likteni, jo patlaban Vācijā kritušie leģionāri dokumentāla apstiprinājuma trūkuma dēļ formāli var tikt uzskatīti par pazudušiem bez vēsts. «Katrā ziņā tā ir mūsu tautas vēsture, cilvēki un ciešanas. Daudzi nezina, kur katrs ir kritis, bet varbūt tad uzzinātu,» tā Štāls. Tāpat Latvijas Valsts prezidenta aizgādībā izveidotās Latvijas Vēsturnieku komitejas priekšsēdētājs A. Caune savā ar 2003. gada februāri datētajā slēdzienā raksta, ka komisija atbalsta arhīvu nodomu dokumentus iegādāties: «Dokumenti ir nepieciešami zinātniekiem, kuri pēta Otrā pasaules kara vēsturi, jo Latvijas arhīvos liecību par Latviešu leģionu ir ļoti maz. Tieši par 15. divīziju Latvijas arhīvos vispār nav dokumentālu materiālu. Dokumenti noderētu vēsturnieku komisijas ietvaros pētāmajām tēmām par notikumiem Otrajā pasaules karā.«
Kā redzams, strīdu par dokumentu noderīgumu nav, toties ir viedoklis, ka kolekcionāra prasītā cena ir pārāk augsta. Vai 35 tūkstoši latu par unikāliem materiāliem ir daudz? Manuprāt, ne. Turklāt, iegūstot karalauka dienasgrāmatas, rastos iespēja lieku reizi apstiprināt, ka leģions Krievijā un Baltkrievijā nav nodarbojies ar vietējo iedzīvotāju slepkavošanu, kā to tagad it bieži apgalvo Latvijai nedraudzīgie masu informācijas līdzekļi mūsu austrumu kaimiņvalstī. Tomēr vajadzīgo summu trīs gadu laikā tā arī nav izdevies savākt.
Sākotnēji bija domāts, ka grūtības sagādās tikai likumdošanas jautājumi, lai vērtīgo kravu pārvestu uz Latviju, taču izrādījās, ka viss ir daudz sarežģītāk. Kultūrkapitāla fonds 2003. gadā piekrita segt daļu nepieciešamo izmaksu, taču ne visas. Arhīvisti ir vairākkārt vērsušies pie valdības, bet atbildē saņēmuši vien labākajā gadījumā laipnus atteikumus, bet sliktākajā vispār neko. Šomēnes iznākušā fotoalbuma «Latviešu leģionāri» sponsori «Daugavas vanagi» Latvijas nodaļas priekšsēdētāja Jāņa Krūmiņa personā atzīst, ka nauda lūgta arī viņa organizācijai, taču «Daugavas vanagi» nolēmuši, ka nīderlandieša prasītā cena ir pārāk augsta, un finanšu līdzekļi labāk atdoti Lestenes brāļu kapu ierīkošanai.
Kad latviešu vēsturnieki 2002. gada decembrī klātienē apskatīja un novērtēja Nīderlandē glabāto arhīvu, tie parakstīja arī nodomu protokolu, saskaņā ar kuru kolekcionārs neveiks ar dokumentiem nekādas darbības un saglabās tos savā rīcībā līdz laikam, kad Latvijas puse pieņems lēmumu par iespējamo kolekcijas iegādi. Gaidīšana izrādījusies ilga. Labi, ka pašreizējais dokumentu turētājs apzinās arhīva vērtību un vēlas dokumentus pārdot uzreiz kopā, lai arī atzīst, ka gūtu lielāku peļņu, ja tos pa daļām pārdotu kolekcionāriem. Skaidrs, ka atraduma pakāpeniska izkaisīšana pa dažādām kolekcijām mazinātu arhīva vēsturisko vērtību. Pagaidām holandietis vēl gaida, bet viņa idealizētais viedoklis par Latvijas valsts gatavību aktīvi rīkoties savas vēstures izzināšanā gan ir sašķobījies.
Vai tas nav paradokss, ka ne valstij, ne kādai citai institūcijai gadiem ilgi neizdodas savākt dažus desmitus tūkstošus latu, lai iegādātos no militārās vēstures viedokļa unikālus, ar leģionu saistītus dokumentus, kas glabājas ārzemēs?
Pirmās ziņas par to, ka pie kāda kolekcionāra Nīderlandē glabājas Latviešu leģiona 15. divīzijas štāba arhīvs un holandietis ir gatavs arhīvu pārdot Latvijas valstij, vēsturnieku aprindas sasniedza šā gadsimta pirmajos gados. Jau toreiz par minēto dokumentu piedzīvojumiem radās daudz jautājumu, uz kuriem konkrētu atbilžu trūkst joprojām. Zināms ir tas, ka arhīvs ilgu laiku bijis ierakts zemē aptuveni pusotra metra dziļumā un dienasgaismu ieraudzījis samērā nesen, 2000. gada janvārī, kad metāla kasti ar dokumentiem ļoti labā stāvoklī kādā Berlīnes būvlaukumā uzgājuši strādnieki.
Turpat netālu no zemes izraka arī divīzijas lauka pasta bronzas zīmogu ar tekstu: «Dienststelle Feldpostnummer 34400».
Kas un kad divīzijas dokumentāciju paslē````, vai slēpēji bija latvieši vai divīzijas štāba vācu virsnieki, nav zināms. Jādomā, tas noticis 1945. gada aprīlī vai maijā, kara pēdējās dienās pirms kapitulācijas. Arhīva tagadējais īpašnieks Latvijas vēsturniekiem, kas viņu 2002. gadā apciemoja, nav izpaudis, kā dokumentācija nonākusi Nīderlandē, taču tas varbūt nemaz nav tik svarīgi. Būtiski un par līdz šim nepārvaramu šķērsli dokumentu atgūšanā izrādījies tas, ka nīderlandiešu kolekcionārs par savā īpašumā glabātajām liecībām prasa 55 tūkstošus eiro jeb 35 tūkstošus latu. Vai Latvijas valstij tas ir daudz? Izrādās, jā.
No Krievijas līdz Vācijai
Latviešu SS brīvprātīgās divīzijas, vēlāk Latviešu leģiona 15. divīzijas formēšana Latvijā sākās 1943. gada pavasarī. Tā paša gada novembrī leģionāri jau tika nosūtīti uz frontes iecirkni pie Novosokoļņikiem, Krievijā. Vācu armijai pakāpeniski atkāpjoties, divīzija pastāvīgi bija iesaistīta aizsardzības kaujās un 1944. gada martā/aprīlī tā jau atradās pozīcijās pie Ostrovas, Pleskavas un Opočkas. Jūlija vidū 15. divīzijas leģionāri atkāpās uz Latvijas teritoriju, kur izcīnīja niknas un ārkārtīgi asiņainas kaujas. Smago zaudējumu dēļ 1944. gada vasaras beigās 15. divīzijas paliekas pārcēla papildināšanai un pārformēšanai uz Vāciju. Tā vēl paspēja piedalīties kaujās Austrumprūsijā, Pomerānijā, Meklenburgā, līdz 1945. gada aprīļa pēdējās dienās pulkveža V. Januma vadībā leģionāru vienību lielākā daļa sasniedza angļuamerikāņu karaspēka pozīcijas un padevās tur gūstā. Tomēr tas neizdevās visiem divīzijas karotājiem. 15. divīzijas izlūkbataljons, vairāki simti vīru virsleitnanta Neilanda vadībā kara beigās izrādījās ieslēgti Berlīnē un bija spiesti piedalīties ielu kaujās, aizstāvoties Trešā reiha Gaisa transporta ministrijas drupās. Vēlāk virsleitnants Neilands darbojās kā tulks vācu un padomju virsnieku kapitulācijas sarunās. Zināms, ka pēdējais divīzijas komandieris vācu SS oberfīrers Karls Burks ar savu štābu 1945. gada 2. maijā atradās Meklenburgā, Buhholcas mežā netālu no Šverīnes. Acīmredzot kaut kad ap to laiku arī notika viņa padošanās amerikāņiem. Vai pie dokumentu paslēpšanas Berlīnē bija arī Burka roka, varam tikai minēt.
Tikai saspraudes ar rūsu
2002. gada decembra vidū uz Nīderlandi nolūkā izzināt, cik vērtīgi, autentiski un Latvijai nepieciešami ir kolekcionāru rīcībā esošie dokumenti, devās militārais vēsturnieks Ēriks Jēkabsons un arhīvu speciāliste Vija Bernāne. Kā stāsta vēstures docents Jēkabsons, dokumentu īpašnieks izrādījies gados jauns cilvēks no kādas Amsterdamas apkaimes mazpilsētas, vēstures cienītājs, kura maizes darbs ir neļķu audzēšanas bizness. Uzreiz jāteic, ka ne dokumentu īpašnieka vārds, ne viņa dzīvesvieta rakstā neparādīsies, jo šis vīrs nevēlas liekus individuālu interesentu «uzlidojumus». Tie jau ir bijuši, taču viesi vienmēr vēlas pirkt vienu vai otru dokumentu, kamēr arhīva lielākā vērtība ir atraduma veselumā.
Kaste, kas īpaši piemērota dokumentu glabāšanai lauka apstākļos, ir 35 x 75 x 40 cm liela. To vienlaikus varēja izmantot arī par galdu, un šādas kancelejas darbam piemērotas kastes galdi kara laikā bija vācu armijas štābu aprīkojuma sastāvdaļa. Kaste izrādījusies pietiekami hermētiska, lai dokumenti tajā lieliski saglabātos, un praktiski vienīgais bojājums, pēc liecinieku teiktā, ir rūsa uz papīru saspraudēm. Attiecībā uz arhīva saturu Bernānes un Jēkabsona atskaitē par braucienu ir ierakstīts: «Tika konstatēts, ka dokumentu kolekcija ietver vērtīgus, Latvijas valstij no zinātnes un arhīvistikas viedokļa nozīmīgus materiālus, starp kuriem ir divīzijas personālsastāva saraksts, kaujas darbības apraksts, operatīvā stāvokļa apraksts u. c., kuru trūkums Latvijas arhīvos līdz šim bijis ļoti jūtams. No minētās dokumentu kolekcijas apmēram 40 50% ir atzīstami par absolūtiem oriģināliem, pārējie no 1943. 1945. gada pagatavotām kopijām no oriģināliem.» Atraduma īpašnieka sagatavotais īsais pārskats par galvenajiem vācu un latviešu valodā sastādītajiem dokumentiem ļauj detalizētāk iepazīties ar kastes saturu. Svarīgākās, protams, ir divīzijas, tās bataljonu un pulku kaujas darbības dienasgrāmatas, kas aptver laiku no 1944. gada marta līdz pat 1945. gada 24. aprīlim. Šajās dienasgrāmatās var ne tikai dienu pa dienai izsekot 15. divīzijas darbībām, bet iepazīties arī ar klāt pievienotajām kartēm, instrukcijām, pavēlēm, kaujas ziņojumiem, apspriežu stenogrammām, radiogrammu norakstiem, ierindā esošo un kritušo, ievainoto karavīru sarakstiem, citiem štāba lietvedības dokumentiem. Uz daudziem ir divīzijas komandieru Nikolaja Heilmaņa, Herberta fon Obvurcera, Ādolfa Aksa un Karla Burka paraksti. Jāpiebilst, ka uz divīzijas Vācijas periodu attiecas pēdējie trīs. Obvurcers pazuda bez vēsts 1945. gada 26. janvārī. Februārī viņa vietā nāca oberfīrers Akss un drīz pēc tam Burks. Turklāt arhīvā ir mape ar vācu avīžu izgriezumiem. Pēc vēsturnieku domām, arī avīžu izgriezumiem, kas stāsta par 15. divīzijas gaitām Vācijā, ir ievērojama vērtība, jo šeit Latvijā uz vietas vēsturnieki pie tādiem laikrakstiem nekad netiks, bet meklēt tos ārvalstu bibliotēkās būtu ārkārtīgi darbietilpīgs process.
Dokumenti nepieciešami, bet
Vēsturnieka Ērika Jēkabsona ieskatā visi šie materiāli «neapšaubāmi ir vērtīgi» un būtu noteikti jāiegūst. Arī Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas vadītājs Valdis Štāls piekrīt, ka arhīvs daudziem ļautu noskaidrot tuvinieku likteni, jo patlaban Vācijā kritušie leģionāri dokumentāla apstiprinājuma trūkuma dēļ formāli var tikt uzskatīti par pazudušiem bez vēsts. «Katrā ziņā tā ir mūsu tautas vēsture, cilvēki un ciešanas. Daudzi nezina, kur katrs ir kritis, bet varbūt tad uzzinātu,» tā Štāls. Tāpat Latvijas Valsts prezidenta aizgādībā izveidotās Latvijas Vēsturnieku komitejas priekšsēdētājs A. Caune savā ar 2003. gada februāri datētajā slēdzienā raksta, ka komisija atbalsta arhīvu nodomu dokumentus iegādāties: «Dokumenti ir nepieciešami zinātniekiem, kuri pēta Otrā pasaules kara vēsturi, jo Latvijas arhīvos liecību par Latviešu leģionu ir ļoti maz. Tieši par 15. divīziju Latvijas arhīvos vispār nav dokumentālu materiālu. Dokumenti noderētu vēsturnieku komisijas ietvaros pētāmajām tēmām par notikumiem Otrajā pasaules karā.«
Kā redzams, strīdu par dokumentu noderīgumu nav, toties ir viedoklis, ka kolekcionāra prasītā cena ir pārāk augsta. Vai 35 tūkstoši latu par unikāliem materiāliem ir daudz? Manuprāt, ne. Turklāt, iegūstot karalauka dienasgrāmatas, rastos iespēja lieku reizi apstiprināt, ka leģions Krievijā un Baltkrievijā nav nodarbojies ar vietējo iedzīvotāju slepkavošanu, kā to tagad it bieži apgalvo Latvijai nedraudzīgie masu informācijas līdzekļi mūsu austrumu kaimiņvalstī. Tomēr vajadzīgo summu trīs gadu laikā tā arī nav izdevies savākt.
Sākotnēji bija domāts, ka grūtības sagādās tikai likumdošanas jautājumi, lai vērtīgo kravu pārvestu uz Latviju, taču izrādījās, ka viss ir daudz sarežģītāk. Kultūrkapitāla fonds 2003. gadā piekrita segt daļu nepieciešamo izmaksu, taču ne visas. Arhīvisti ir vairākkārt vērsušies pie valdības, bet atbildē saņēmuši vien labākajā gadījumā laipnus atteikumus, bet sliktākajā vispār neko. Šomēnes iznākušā fotoalbuma «Latviešu leģionāri» sponsori «Daugavas vanagi» Latvijas nodaļas priekšsēdētāja Jāņa Krūmiņa personā atzīst, ka nauda lūgta arī viņa organizācijai, taču «Daugavas vanagi» nolēmuši, ka nīderlandieša prasītā cena ir pārāk augsta, un finanšu līdzekļi labāk atdoti Lestenes brāļu kapu ierīkošanai.
Kad latviešu vēsturnieki 2002. gada decembrī klātienē apskatīja un novērtēja Nīderlandē glabāto arhīvu, tie parakstīja arī nodomu protokolu, saskaņā ar kuru kolekcionārs neveiks ar dokumentiem nekādas darbības un saglabās tos savā rīcībā līdz laikam, kad Latvijas puse pieņems lēmumu par iespējamo kolekcijas iegādi. Gaidīšana izrādījusies ilga. Labi, ka pašreizējais dokumentu turētājs apzinās arhīva vērtību un vēlas dokumentus pārdot uzreiz kopā, lai arī atzīst, ka gūtu lielāku peļņu, ja tos pa daļām pārdotu kolekcionāriem. Skaidrs, ka atraduma pakāpeniska izkaisīšana pa dažādām kolekcijām mazinātu arhīva vēsturisko vērtību. Pagaidām holandietis vēl gaida, bet viņa idealizētais viedoklis par Latvijas valsts gatavību aktīvi rīkoties savas vēstures izzināšanā gan ir sašķobījies.
Orientation | Bi
Lai viss ko vēlies - PIEPILDĀS.
Lai viss ko dari - IZDODĀS,
Lai viss ko gribi ir SASNIEDZAMS.
Bet nekad lai nav tā, ka nav NEKĀ!
Lai viss ko dari - IZDODĀS,
Lai viss ko gribi ir SASNIEDZAMS.
Bet nekad lai nav tā, ka nav NEKĀ!
Viewing Online List Nov 23 2005, 04:27 PM
Sort by:
Hosted for free by InvisionFree (Terms of Use: Updated 7/7/05) | Powered by Invision Power Board v1.3 Final © 2003 IPS, Inc.
Page creation time: 0.0088 seconds | Archive
Skin created by Nicola of the IF Skin Zone
p.s. te laikam dazam labam laba iespeja reklameet savu forumu rodas
t.izli.. neko dariit, ja taa, bet nju )
Sort by:
Hosted for free by InvisionFree (Terms of Use: Updated 7/7/05) | Powered by Invision Power Board v1.3 Final © 2003 IPS, Inc.
Page creation time: 0.0088 seconds | Archive
Skin created by Nicola of the IF Skin Zone
p.s. te laikam dazam labam laba iespeja reklameet savu forumu rodas
t.izli.. neko dariit, ja taa, bet nju )
Fiona Stella Evansa/Flance tornis
3. bezoaru
2. akonites.
2. akonites.
Es gāju pa ielu, un uz stūra stāvēja maza meitenīte. Tieviņa, netīrā kleitiņā. Rociņas, kājiņas kā skaliņi. Skatās uz mani žēli-žēli, un saka - "Tēvocīt, es visu izdarīšu. Nopērciet man maizīti..." Es pi`` un raudāju.
* offtopic - nocenzeeju
* offtopic - nocenzeeju
CITĀTS
3. bezoaru
2. akonites.
nez kapeec taa???? Zini es esmu Sliidene 2. akonites.
nu un mans
3. bezoaru
2. akonites.
he
83dcb04f
7 . reg lngdp time lnl lnk
Source | SS df MS Number of obs = 35
-------------+------------------------------ F( 3, 31) = 3743.66
Model | 2.19903767 3 .733012555 Prob > F = 0.0000
Residual | .006069825 31 .000195801 R-squared = 0.9972
-------------+------------------------------ Adj R-squared = 0.9970
Total | 2.20510749 34 .064856103 Root MSE = .01399
------------------------------------------------------------------------------
lngdp | Coef. Std. Err. t P>|t| [95% Conf. Interval]
-------------+----------------------------------------------------------------
time | .0185664 .0010655 17.42 0.000 .0163933 .0207395
lnl | .3910018 .0918014 4.26 0.000 .2037716 .578232
lnk | .209371 .0545416 3.84 0.001 .0981328 .3206093
_cons | 1.796699 .2646905 6.79 0.000 1.256859 2.336539
8. The coefficient before time shows that GDP increases by 1.8% on average in a year.
ln L = .3910018 , meaning that 1% increase in the labour, will increase the GDP by 0.39%, other variables held constant.
Ln K =.209371 , meaning that 1% increase in the capital, will increase the GDP by 0.2%, other variables held constant.
aapaac, pasai bail palikaas..
bet taa iet, kad iesaistas speeliitees paraleeli assignmentu rakstiisanai
Source | SS df MS Number of obs = 35
-------------+------------------------------ F( 3, 31) = 3743.66
Model | 2.19903767 3 .733012555 Prob > F = 0.0000
Residual | .006069825 31 .000195801 R-squared = 0.9972
-------------+------------------------------ Adj R-squared = 0.9970
Total | 2.20510749 34 .064856103 Root MSE = .01399
------------------------------------------------------------------------------
lngdp | Coef. Std. Err. t P>|t| [95% Conf. Interval]
-------------+----------------------------------------------------------------
time | .0185664 .0010655 17.42 0.000 .0163933 .0207395
lnl | .3910018 .0918014 4.26 0.000 .2037716 .578232
lnk | .209371 .0545416 3.84 0.001 .0981328 .3206093
_cons | 1.796699 .2646905 6.79 0.000 1.256859 2.336539
8. The coefficient before time shows that GDP increases by 1.8% on average in a year.
ln L = .3910018 , meaning that 1% increase in the labour, will increase the GDP by 0.39%, other variables held constant.
Ln K =.209371 , meaning that 1% increase in the capital, will increase the GDP by 0.2%, other variables held constant.
aapaac, pasai bail palikaas..
bet taa iet, kad iesaistas speeliitees paraleeli assignmentu rakstiisanai
Man jau neiet labāk - diez vai te būs vēl kāds bez manis, kas sapratīs, kas šitas par penteri.
Action Required: Substitute of checker: 309, TIETOENATOR GERMANY, 52111100015, 193-88500-85015-164-52003-40, GRIEBCHR, KREBSSTE, 23-NOV-2005, 15-NOV-2005, 83674
Action Required: Substitute of checker: 309, TIETOENATOR GERMANY, 52111100015, 193-88500-85015-164-52003-40, GRIEBCHR, KREBSSTE, 23-NOV-2005, 15-NOV-2005, 83674
СУНЬ ХУЙ В ЧАЙ
Opā
Opā
― Tev vajadzētu sasildīties. ― Balsī jautās kaut kas nepatīkams...
īlēšanā, salnu pavasarī, dullo paulīnu (OOO, jā, šodien biju biblenē ) i vēl šo to... 
____________________________________________________
/nu labais/
) i vēl šo to... ____________________________________________________
/nu labais
/
My strangerby charmingholly
Dark.
Night all around, sinking into the gray concrete. Luxurious cars passing crowds of drunk people. Their laughter chiming all around them, catching the attention of a stranger.
He`s standing his back against the wall of a tall, red brick buiding, his eyes lowered, his face without an expression. A long coat. Till the very ground. A light one. The collar pulled up, covering half of his face, makig his profile incomplete. Hands in his pockets to keep them warm, though there`s no big use anyways. Sometimes seems like ice cold water would be flowing in his vains. But, the appearances may be decieving. Even if he never admited it, he was going on fire inside. No ice could manage to not melt within him.
The buttons of the coat tightly together. Not even a slight gap left open to probably get a little hint to what he was wearing. Only the ends of his pants exposed to the outer world. A suit? Yes, could be... The material and cutting gave it away.
Suade shoes. Black. Of course. Black from tip to toe. Like always. Predictable. Too predictable.
I would lie if I said that I didn`t find him attractive. Wasn`t the fact that I could just watch him all day long, already meaning something? Yes... The silent type with those deep, indefinable grayinsh-blue eyes. If I didn`t know better, I might as well drown in them forever. The kind of a person who looks cold as ice from the outside, but is more than passionate on the inside.
Did I knew him well enough? I couldn`t tell. I still couldn`t tell, knowing that the little cube that could be seen above the water was nothing compared to the enormous hill under it. Foggy. Hidden. That was him.
An access code. That`s what I need... It should do the trick.
I was pulled out of my thoughts by his gaze staring right at me. I was only a few feet away from him, but I could already feel the tension. The air between us had gone heavy. And some kind of a magnet was pulling me closer to him every passing second more.
Poof. So fast. Just like that. I was embraced by his arms, the tips of our noses touching, his lips only a few inches away. Those lips. The lips I loved to kiss.
He caught me daydreaming and smiled, rising one hand up to caress my cheek, but didn`t speak.
"Hey stranger... I thought you`d never see me here..." I silently spoke to him and smiled back.
He frowned and rised both brows, still not taking his eyes off of me.
"What? What are you talking about?" he acted like he didn`t understand what was going on. He always did that. Just to tease me. Devil.
I winked at him and slipped out of his grip, leaving him confused for a moment. I stood just a step from him. Silence.
"What?" I finally spoke, not being able to take his direct stare. There was just something about those eyes... I wasn`t sure what, but it enchanted me. With an invisible gossamer it held me bounded, tied to those eyes. I couldn`t live without those eyes, but I also couldn`t bare this long and stripping eye contact. Weird.
He shook his head and slightly smiled. "Nothing." Casually, like always, his voice got to me. Nothing... Sure there`s nothing. There`s ALWAYS something...
He entwined his hand with mine and we turned to go inside.
I liked to meet him outside. To have that moment, to live that moment, when he`s standing there his back against the wall... So distant, but close at the same time.
Before I knew it we were inside. The warmth making my skin itch, I felt stuffed. As I was hanging my coat on the hanger, suddenly I felt him close again and smiled to myself. His arms found contact with my waist and he slipped them under my jumper making me squirm.
"Hey! Stop it! Your hands are cold!" Was all I managed to say before he turned me around and brushed his lips against mine.
He ran his tongue over my lover lip, begging for entrance and I slightly parted my lips. He didn`t hesitate and started exploring my mouth, sending chills through my spine. I was getting feverish and dug my hands into his hair and deepened the kiss.
Like in a carousel. I felt dizzy when he pulled back to catch some breath. "Wow." I managed to force out and he smiled at me.
There were no questions asked as I took his arm and lead him to the bedroom. He was a good boy, he didn`t protest. Ha, like he could ever do that. I was just too seducing.
I didn`t turn on the light as we entered the room. He shut the door tightly behind his back still not leting go of my hand. A motionless agreement and he pulled me in for another quick kiss.
I gasped at the sudden contact and blinked a few times to make my eyes adjust to the comforting darkness of the warm room. City lights were poking through the glass of the window, and throwing a colourful shadow on our bodies. The atmosphere was perfect...
Like from a movie script he carefully laid me on the bed and started planting soft kisses all over my neck. His hot breath was burning holes in my skin, his arms roaming over my whole body. He made me horny. Very horny.
"Love, you have too much clothes on, don`t you think?" I whispered and slipped my hand over his jaw line. I let it drop lower and started unbuttoning his shirt. Button by button, slowly. I didn`t have to rush anywhere. The last one already. It opened fast and without ceremonies. I smiled and pushed the silky shirt off his muscular shoulders.
Damn. His arms, his stomach. Everything. Perfect. How did I get so lucky...? I`ve always wondered about that. But it will have to wait now. I was too busy...
Before I knew it, he had his hands under my shirt, which was already slightly pushed upwards. I rised my arms over my head and soon my top was lying on the floor beside the bed. Again kisses, this time over my stomach. And I could just tilt my head back and moan in pleasure as he started playing with my navel. That was it.
I pushed him backwards, getting on top of him, my arms tightly holding his shoulders. I froze for a moment, questiongly looking in his eyes from above. Silence. Again. I rised my eyebrow and he smiled at me.
"You`re beautiful." he suddenly spoke, almost inaudibly. I could just turn my head to one side and continue watching him. Oh, how I loved when he said things like those to me. Never really showing and telling what he thought, he made these special moments even more special then they could ever be. He made me feel important, he made me feel loved, he made me feel worth something... He made me whole. Sometimes I think that I`m really not appreciating all the love he is giving to me. And then I come to think that he would really deserve something better than me.
But you are perfect. You are perfect to me. Yes. He`s right. I am. We wouldn`t be together if this wasn`t ment to be all along.
"Well thank you hun." I said smiling and pressed a quick kiss on his lips. As I was pulling back, he mumbled a not so fast and pulled me back. I melted in the passionate kiss, my eyes shut tight. He was amazing. He was... uh. He was everything I had ever dreamed of. Once his lips left mine, I slid down and undid his pants. They came off easily and I smirked. The bulge in his pants gave him away.
"Impatient aren`t we?" I asked silently chuckling and pulled on the rubber of his boxers. He squirmed and grabbed my sides, and started tickling me. We ended up messing the whole bed, he, again, on top of me. Laughter hitting the ceiling.
"Stop doing it! Common. It tickles." I whined and he sloped down and bit my nose softly, which caused me to whine again.
Such a disengagement. It was so easy to be around him. No preassure, no obligations, just love.
Slowly he slid his arms over my stomach, inch by inch. It made me shiver... It made me impatient.
"Stop teasing. Please... just... stop teasing." I said, getting more heated every moment.
"Oh, you want me to stop, eh?" he snickered. Again. The teasing again. Grr.
I rolled eyes and without a warning pulled his boxers off. I grabbed his ass and rised my head to kiss him hard.
Before I could understand what was happening I was stripped of all my clothes too and he was all over me. I moaned as he started nibling my ear. So hot. Damn. I couldn`t stop my arms from contacting with his back.
He looked up at me and there it was-the unspoken question again. He didn`t say anything, just stared in my eyes. I could make this easier for him right? Yes... I could.
"I want you so bad. You can`t even imagine..." I said piano, closing my eyes in a small gap.
Again the carousel. The colours mixing together with air and peoples voices. All around. I had never imagined that it would be like this, like now... I had never imagined that I`m gonna have someone like him. That was it. I was giving it all away, hoping that when the time comes he will choose to stay.
I felt his hard erection pushing inside me and I closed my eyes sinking into the sheets. A moan escaped my mouth as he started thrusting harder and built up the rhythm. Pleasure? Yes. A lot of it. Obviousy he was enjoying this too, as his arms wandered over my torso. I didn`t notice the details. I didn`t notice the small things, there was just me and him.
I finally could have him as near as I had always wanted him. Together as one.
__________________________________________________________________________________________
_____
Still dark. He was lying on his back, his arm around my shoulder, mine-around his waist. The air silent and calm.
"Will you love me forever?" I suddenly asked turning my head up to see his face.
He looked down at me and frowned. "You know the answer..." he softly spoke letting his fingers slip through my hair.
I nodded and put my head back on his chest, closing my eyes. "Yes." I know...
Fin.
Dark.
Night all around, sinking into the gray concrete. Luxurious cars passing crowds of drunk people. Their laughter chiming all around them, catching the attention of a stranger.
He`s standing his back against the wall of a tall, red brick buiding, his eyes lowered, his face without an expression. A long coat. Till the very ground. A light one. The collar pulled up, covering half of his face, makig his profile incomplete. Hands in his pockets to keep them warm, though there`s no big use anyways. Sometimes seems like ice cold water would be flowing in his vains. But, the appearances may be decieving. Even if he never admited it, he was going on fire inside. No ice could manage to not melt within him.
The buttons of the coat tightly together. Not even a slight gap left open to probably get a little hint to what he was wearing. Only the ends of his pants exposed to the outer world. A suit? Yes, could be... The material and cutting gave it away.
Suade shoes. Black. Of course. Black from tip to toe. Like always. Predictable. Too predictable.
I would lie if I said that I didn`t find him attractive. Wasn`t the fact that I could just watch him all day long, already meaning something? Yes... The silent type with those deep, indefinable grayinsh-blue eyes. If I didn`t know better, I might as well drown in them forever. The kind of a person who looks cold as ice from the outside, but is more than passionate on the inside.
Did I knew him well enough? I couldn`t tell. I still couldn`t tell, knowing that the little cube that could be seen above the water was nothing compared to the enormous hill under it. Foggy. Hidden. That was him.
An access code. That`s what I need... It should do the trick.
I was pulled out of my thoughts by his gaze staring right at me. I was only a few feet away from him, but I could already feel the tension. The air between us had gone heavy. And some kind of a magnet was pulling me closer to him every passing second more.
Poof. So fast. Just like that. I was embraced by his arms, the tips of our noses touching, his lips only a few inches away. Those lips. The lips I loved to kiss.
He caught me daydreaming and smiled, rising one hand up to caress my cheek, but didn`t speak.
"Hey stranger... I thought you`d never see me here..." I silently spoke to him and smiled back.
He frowned and rised both brows, still not taking his eyes off of me.
"What? What are you talking about?" he acted like he didn`t understand what was going on. He always did that. Just to tease me. Devil.
I winked at him and slipped out of his grip, leaving him confused for a moment. I stood just a step from him. Silence.
"What?" I finally spoke, not being able to take his direct stare. There was just something about those eyes... I wasn`t sure what, but it enchanted me. With an invisible gossamer it held me bounded, tied to those eyes. I couldn`t live without those eyes, but I also couldn`t bare this long and stripping eye contact. Weird.
He shook his head and slightly smiled. "Nothing." Casually, like always, his voice got to me. Nothing... Sure there`s nothing. There`s ALWAYS something...
He entwined his hand with mine and we turned to go inside.
I liked to meet him outside. To have that moment, to live that moment, when he`s standing there his back against the wall... So distant, but close at the same time.
Before I knew it we were inside. The warmth making my skin itch, I felt stuffed. As I was hanging my coat on the hanger, suddenly I felt him close again and smiled to myself. His arms found contact with my waist and he slipped them under my jumper making me squirm.
"Hey! Stop it! Your hands are cold!" Was all I managed to say before he turned me around and brushed his lips against mine.
He ran his tongue over my lover lip, begging for entrance and I slightly parted my lips. He didn`t hesitate and started exploring my mouth, sending chills through my spine. I was getting feverish and dug my hands into his hair and deepened the kiss.
Like in a carousel. I felt dizzy when he pulled back to catch some breath. "Wow." I managed to force out and he smiled at me.
There were no questions asked as I took his arm and lead him to the bedroom. He was a good boy, he didn`t protest. Ha, like he could ever do that. I was just too seducing.
I didn`t turn on the light as we entered the room. He shut the door tightly behind his back still not leting go of my hand. A motionless agreement and he pulled me in for another quick kiss.
I gasped at the sudden contact and blinked a few times to make my eyes adjust to the comforting darkness of the warm room. City lights were poking through the glass of the window, and throwing a colourful shadow on our bodies. The atmosphere was perfect...
Like from a movie script he carefully laid me on the bed and started planting soft kisses all over my neck. His hot breath was burning holes in my skin, his arms roaming over my whole body. He made me horny. Very horny.
"Love, you have too much clothes on, don`t you think?" I whispered and slipped my hand over his jaw line. I let it drop lower and started unbuttoning his shirt. Button by button, slowly. I didn`t have to rush anywhere. The last one already. It opened fast and without ceremonies. I smiled and pushed the silky shirt off his muscular shoulders.
Damn. His arms, his stomach. Everything. Perfect. How did I get so lucky...? I`ve always wondered about that. But it will have to wait now. I was too busy...
Before I knew it, he had his hands under my shirt, which was already slightly pushed upwards. I rised my arms over my head and soon my top was lying on the floor beside the bed. Again kisses, this time over my stomach. And I could just tilt my head back and moan in pleasure as he started playing with my navel. That was it.
I pushed him backwards, getting on top of him, my arms tightly holding his shoulders. I froze for a moment, questiongly looking in his eyes from above. Silence. Again. I rised my eyebrow and he smiled at me.
"You`re beautiful." he suddenly spoke, almost inaudibly. I could just turn my head to one side and continue watching him. Oh, how I loved when he said things like those to me. Never really showing and telling what he thought, he made these special moments even more special then they could ever be. He made me feel important, he made me feel loved, he made me feel worth something... He made me whole. Sometimes I think that I`m really not appreciating all the love he is giving to me. And then I come to think that he would really deserve something better than me.
But you are perfect. You are perfect to me. Yes. He`s right. I am. We wouldn`t be together if this wasn`t ment to be all along.
"Well thank you hun." I said smiling and pressed a quick kiss on his lips. As I was pulling back, he mumbled a not so fast and pulled me back. I melted in the passionate kiss, my eyes shut tight. He was amazing. He was... uh. He was everything I had ever dreamed of. Once his lips left mine, I slid down and undid his pants. They came off easily and I smirked. The bulge in his pants gave him away.
"Impatient aren`t we?" I asked silently chuckling and pulled on the rubber of his boxers. He squirmed and grabbed my sides, and started tickling me. We ended up messing the whole bed, he, again, on top of me. Laughter hitting the ceiling.
"Stop doing it! Common. It tickles." I whined and he sloped down and bit my nose softly, which caused me to whine again.
Such a disengagement. It was so easy to be around him. No preassure, no obligations, just love.
Slowly he slid his arms over my stomach, inch by inch. It made me shiver... It made me impatient.
"Stop teasing. Please... just... stop teasing." I said, getting more heated every moment.
"Oh, you want me to stop, eh?" he snickered. Again. The teasing again. Grr.
I rolled eyes and without a warning pulled his boxers off. I grabbed his ass and rised my head to kiss him hard.
Before I could understand what was happening I was stripped of all my clothes too and he was all over me. I moaned as he started nibling my ear. So hot. Damn. I couldn`t stop my arms from contacting with his back.
He looked up at me and there it was-the unspoken question again. He didn`t say anything, just stared in my eyes. I could make this easier for him right? Yes... I could.
"I want you so bad. You can`t even imagine..." I said piano, closing my eyes in a small gap.
Again the carousel. The colours mixing together with air and peoples voices. All around. I had never imagined that it would be like this, like now... I had never imagined that I`m gonna have someone like him. That was it. I was giving it all away, hoping that when the time comes he will choose to stay.
I felt his hard erection pushing inside me and I closed my eyes sinking into the sheets. A moan escaped my mouth as he started thrusting harder and built up the rhythm. Pleasure? Yes. A lot of it. Obviousy he was enjoying this too, as his arms wandered over my torso. I didn`t notice the details. I didn`t notice the small things, there was just me and him.
I finally could have him as near as I had always wanted him. Together as one.
__________________________________________________________________________________________
_____
Still dark. He was lying on his back, his arm around my shoulder, mine-around his waist. The air silent and calm.
"Will you love me forever?" I suddenly asked turning my head up to see his face.
He looked down at me and frowned. "You know the answer..." he softly spoke letting his fingers slip through my hair.
I nodded and put my head back on his chest, closing my eyes. "Yes." I know...
Fin.
Njekaa....
Kāpēc Poteri šķietami nemēģināja aizsargāties? Vismaz aizteleportēties. Varbūt viņi tomēr nevarēja aizteleportēties mazuļa Harija dēļ?
Kā Hagrids nokļuva būdiņā jūrā? Vai uz slotas kāta? Ja tā, kur tā ir nākamajā rītā?
Hagrids ar Hariju aizpeld laivā, ar ko Dērsliji bija atpeldējuši. Kā atpakaļ tiek Dērsliji?
Kā pie Hagrida nonāca Potera Gringotu konta atslēga? Vai viņš to savāca no Poteru mājas drupām un atdeva Dumidoram? Ja tā, kāpēc pirmais to nepaņēma Voldemorts?
Kāpēc uz pirmā kalambola mača Dīna Tomasa zīmētā un Hermiones apburtā plakāta ir rakstīts "Poteru par prezidentu"?
Hagrids apgalvo, ka tumšie burvji visi ir slīdeņi. Tobrīd visi (Hagridu ieskaitot) domāja, ka Siriuss Bleks ir pārgājis tumšo pusē (un Pīters Sīkaudzis to patiešām arī bija izdarījis). Vai no tā var secināt, ka arī Siriuss Bleks ir bijis slīdenis. Ja tā, vai arī pārējie Laupītāji (Laupītāja kartes izgatavotāji) ir bijušu slīdeņi?
Kā Hagrids nokļuva būdiņā jūrā? Vai uz slotas kāta? Ja tā, kur tā ir nākamajā rītā?
Hagrids ar Hariju aizpeld laivā, ar ko Dērsliji bija atpeldējuši. Kā atpakaļ tiek Dērsliji?
Kā pie Hagrida nonāca Potera Gringotu konta atslēga? Vai viņš to savāca no Poteru mājas drupām un atdeva Dumidoram? Ja tā, kāpēc pirmais to nepaņēma Voldemorts?
Kāpēc uz pirmā kalambola mača Dīna Tomasa zīmētā un Hermiones apburtā plakāta ir rakstīts "Poteru par prezidentu"?
Hagrids apgalvo, ka tumšie burvji visi ir slīdeņi. Tobrīd visi (Hagridu ieskaitot) domāja, ka Siriuss Bleks ir pārgājis tumšo pusē (un Pīters Sīkaudzis to patiešām arī bija izdarījis). Vai no tā var secināt, ka arī Siriuss Bleks ir bijis slīdenis. Ja tā, vai arī pārējie Laupītāji (Laupītāja kartes izgatavotāji) ir bijušu slīdeņi?
emocijikonas?
w00t.gif Es, orx, vicix, Artanis, Matiass, Siriuss un veel pilns ar forumiesiem, kaa arii - eyedam! Asinis liis!
MATTAFIX
Function Convert_Degree(Decimal_Deg) As Variant
With Application
'Set degree to Integer of Argument Passed
Degrees = Int(Decimal_Deg)
'Set minutes to 60 times the number to the right
'of the decimal for the variable Decimal_Deg
Minutes = (Decimal_Deg - Degrees) * 60
'Set seconds to 60 times the number to the right of the
'decimal for the variable Minute
Seconds = Format(((Minutes - Int(Minutes)) * 60), "0")
'Returns the Result of degree conversion
'(for example, 10.46 = 10~ 27 ' 36")
Convert_Degree = " " & Degrees & "° " & Int(Minutes) & "' " _
& Seconds + Chr(34)
End With
End Function
With Application
'Set degree to Integer of Argument Passed
Degrees = Int(Decimal_Deg)
'Set minutes to 60 times the number to the right
'of the decimal for the variable Decimal_Deg
Minutes = (Decimal_Deg - Degrees) * 60
'Set seconds to 60 times the number to the right of the
'decimal for the variable Minute
Seconds = Format(((Minutes - Int(Minutes)) * 60), "0")
'Returns the Result of degree conversion
'(for example, 10.46 = 10~ 27 ' 36")
Convert_Degree = " " & Degrees & "° " & Int(Minutes) & "' " _
& Seconds + Chr(34)
End With
End Function
šokējošs.
Man arī nekā 
AC DC
Ak, Harij, tas bija tieši tas ko es vēlējos dzirdēt. Es tevi mīlu. Es apkampu viņu un viņš mani noskūpstīja. Tā bija labākā Ziemassvētku dāvana kādu es jebkad biju saņēmusi.
― Vai tu negribi kādreiz kļūt par Malfoja kundzi?
― Jā... KO?
― Es zināju, ka tu piekritīsi...
― Drako Malfoj! ― Hermione nepaspēja pateikt neko vairāk, kad Drako parāva viņu sev līdzi laika un telpas virpulī.
― Jā... KO?
― Es zināju, ka tu piekritīsi...
― Drako Malfoj! ― Hermione nepaspēja pateikt neko vairāk, kad Drako parāva viņu sev līdzi laika un telpas virpulī.
~~~~~~~~~~~~~
_ _ _
ai, es krūzīti ar tēju jau paspēju uzvārīt.
_ _ _ ai, es krūzīti ar tēju jau paspēju uzvārīt.
[/COLOR]
Šī ir pamatsatura "Lo-Fi" versija. Lai skatītu pilno versiju ar papildinformāciju, formatējumu un attēliem, lūdzu, klikšķini šeit.