— Hei, kāpēc tad uzreiz tā? — Alfs uzmeta plecā stopu, taču nepavērsa to tieši pret Dreiku. Taču bulta ir ātrāka par maģiju…

Alfs piesardzīgi pietuvojās gūsteknim, lai pārliecināties, vai šis tiešām ir beigts.

Aioma tomēr ik pa laiciņam uzmeta skatu sarunu biedriem, kas tur kaut ko lēma, tāpēc elfiete novēloti pamanīja uguns odi, kas virmoja te pat blakus esošā drako rokās. Tiklīdz viņa to pamanīja, tā atlēca nostāk, jo likās, ka arī pats Dreiks ir par šo parādību pārsteigts. Un beidzās lode ķēra gūstekni. Kas pie velna bija tas? Tu to darīji apzināti? Aioma pārsteigti jautāja, bet Dreika seja noliedza šādu iespējamību. Bet tomēr viņa bija pajautājusi. Viņa noliecās vienā līmenī ar Dreiku, it kā vēloties pārliecināties, vai viņam viss kārībā. Roka nav apsvilusi? Viņa nedroši jautāja, pētot bruņinieku.

Areons apvaldījā vēlmi iespert gūsteknim pa seju. Tā bija pieņemts darīt, ja gūsteknis uzdod jautājumus par tēmu, par kuru viņam nekas nebija jāzin. Kad Alberts viņu pasauca, haosietis klusiem soļiem devās uz orka pusi. Vismaz Albertam galva bija skaidra. Gūstekņus gluži vienkārši nepalaida brīvē, no tiem bija jāatbrīvojas. Bet, pirms viņš paspēja ko teikt, Dreiks aizlidināja uguns lodi tieši gūstekņa virzienā. Nožēlojamais uguns burvis! Areons mazliet par skaļu noteica. Pret uguns magiem viņam bija personīga nepatika. Turklāt, ļoti spēcīga. Ielīdis vēl bruņās, lai ilgāku pavilktu savu dzīvību? Salīdzinoši indīgi karavīrs pavaicāja, sperdams soli Dreika virzienā, bet ieroci vēl neaiztikdams.

Vai jau atkal brieda nākošais kautiņš starp šiem personāžiem? Laikam vēl viena lieta, pie kā beidzot būs jāpierod. Aioma vēl jo projām bija noliekusies pie Dreika, bet palūkojās uz Areonu. Ar nelielām bailēm, bet viņa tomēr teica: Tūlīt pat izbeidz! Savas personiskās problēmas risināsi vēlāk. Mums ir jāatrod ceļš prom no šejienes. Viņa novērsās, tik kā baidoties, ka Areona skatiens spētu elfieti nogalināt. Vēl klusi piebilda: Un laikam gūstekni nāksies atstāt tepat.

"Nē! man nekas nekaiš..." puisis domīgi noteica aplūkodams savu roku. Viņš dzirdēja kaut ko fonā, ka Aerons sāka uzvilkties. Bet tas nebija svarīgi!
Dreiks skatījās uz Aiomu. "Es neesmu burvis. Man nekad nav bijušas maģiskas spējas." viņš klusi noteica. "Piedod, ka tā sanāca ar to gūstekni. Es tā negribēju. Es pat nezinu kā es to izdarīju. Un man nav ne mazākās nojausmas vai es spēju kaut ko tādu izdarīt vēlreiz." viņš piecēlās un pasniedza elfietei roku, lai palīdzētu viņai piecelties.
Dreiks izskatījās apmulsis un pat tāds kā nobijies.

Elfiete novērsās no Areona un nopētīaj Dreika roku. Savādi. Vai tad ugunij nevajadzēja atstāt pēdas? Laikam šajā pasaulē ne vien tas dīvains ir un eksistē. Ļoti daudzi piemēri stāvēja tepat viņas priekšā un runāja ar viņu. Nu, laikam jau vairs nav vērts atvainoties. Viņa nedaud ēļi teica. Un pat vairs ne īsti gūstekņa dēļ, bet gan dēļ paša Dreika. Un varbūt arī vairāk nevajag tādas liesmas veidot? To gan viņa skaļi neteica. Jo, ja jau šī ugunslode nāca no Dreika, tad kaut kas pārdabisks viņam tomēr piemīt, tikai tagad to noliedz vai arī neapzinās. Tā viņa tikai mazinātu Dreika jau tā neesošo pārliecību par to, ko nupat bija izdarījis.

Viņa piecēlās un palūkojās apkārt. Nu, jo ilgāk mēs kavējamies, tā tie kristieši nāk tuvāk. Ko lai iesākam? Kādam ir plāns? Viņa centā visu domas novirzīt uz citu tēmu. Varbūt arī sanāks. Tikai jācer, ka Areons nepateikt neko dzēlīgu pretī.

Nu - tā nav gluži mana personiskā problēma, ka viņš nobeidza gūstekni, Areons bezkaislīgi atbildēja. Jūs jau bijāt sākuši nodarboties ar labdarību, uzsākot draudzīgu sarunu ar viņu. Karotājs turpināja iet uz priekšu, mierīgi pagāja Dreikam garām un tuvojās gūsteknim. Pieliecies pie gūstekņa, viņš centās atrast kaut mazākās dzīvības pazīmes.

Jā, es zinu, nav labi regulāri nozust uz vairākām dienām par to nebrīdinot. Bet es nekad negaidu, ka nozudīšu

Ei, ko jūs darāt? Džārs bez īpašas intereses pajautāja, kad Alberts pasauca nostāk dažus konkrētus indivīdus. Lai jau parunājas. Un par viņu te neviens šobrīd stāvā sajūsmā nebija...
Kad Dreiks raidīja gūstekņa virzinā uguns lodi, Džārs spēja vien muti noplātīt.
Tu neteici, ka tev piemīt maģiskas spējas... Tu nezināji? pārsteigums nebija viltots. Reinamarā spējas nemēdza uzrasties no zila gaisa, ar maģiju piedzima un nodarbojās jau bērnībā.

Džārs dažas sekundes centās rast savienojumu ar gūstekņa prātu, tomēr tūlīt saprata, ka tāda vairs nav. Oto bija miris. Žēl. Bet Dreika jaunie talnti bija interesantāki.

Tas gūsteknis ir miris, puisis paziņoja, ja nu kāds vēl nebūtu sapratis, Bet tas ir interesanti... Tev piemīt maģija, bet tu to nezināji? Vai arī maģija tev nepiemita pirms ceļošanas starp portāliem?abi jautājumi tika veltīti Dreikam.

"Pietiek." Ankoku ierunājās. "Mums nav jēga šeit vairs palikt. Ejam, lai pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties mājās." Nelikās, ka viņu interesētu tas, ka Dreikam ir burvju spējas vai vispār pārējo sarunas. Viņš bija noskaidrojis, ka kristiešu karotāji ir vārguļi. Vairāk viņu nekas šeit neinteresēja.

"Nu vispār mēs neviens neteicām kādas spējas mums piemīt." Dreiks saīdzis noteica.
"Man nepiemita maģiskas spējas pirms es nonācu šeit. Viss! Dodamies tālāk." puisis piebilda.\
Jo galu galā Ankoku bija taisnība. Nebija jēgas šeit kavēties.

Ankoku jau pateica to, kas Aiomai bija uz mēles. Piedod, Džār, bet es ceru, ka tu apzinies, ka mums derētu pēc iespējas ātrāk tikt prom. Viņa paspēra soli tuvāk, runājot mierīgā tonī, it kā baidoties izsaukt šī personāža dusmas.

Tā tap arī tev un citiem ciema iedzīvotājiem. Vai irkāds ātrs ceļš, lai pēc iespējas ātrāk tiktu prom no šejienes? Labākajā gadījumā, pa pēdām tai otrai daļai ar dīvaiņ... ļaudīm, kad devās tur, kur nu mums arī jādodas. Ja kristieši sekos, šaubos, vai spēsim atkauties tik pat vienkārši, kā līdz šim. Nevajag ne sekundi triekt zemē. Viņa apņēmīgi teica, piestiprinot savu zobenu, kad bija to notīrījusi kleitas stūrī, pie jostas.

-Ātrāk vai vēlāk tādas lietas vienmēr pamana, īpaši, ja kāds to meklē,- Melta mierīgi sacīja, turpinot doties uz priekšu un nepapūloties palūkoties uz Džīnu. Viņa nebija ieinteresēta strīdēties ar Džīnu par šo lietu vai ieslīgt garos piemēros no savas pieredzes, kura viņai bija pietiekoša šajā jomā. Ja jaunā sieviete noticēs: labi; ja nē: nav viņas bēda.

Elisona vien paraustīja plecus, Džīna nepavisam nebija viņu pārliecinājusi, ka gredzeni nav viena uzkrītoša padarīšana. Padomā tikai kalpone ar gredzenu, vēl tādu, kuram ir akmens. Tas taču tūlīt raisa aizdomas, kur viņa tādu rāvusi, nozagusi vai? Un pat, ja mantojums no vecmāmiņas, tad, kur vecmāmiņa tādu rāva? Un tā tālāk un tā joprojām.

Rifins gredzenu būšanas nekomentēja vispār - iepazinies ar metāla īpašībām, amfībija uzskatīja, ka tās var izmantot daudz lietderīgāk (ko lieliski ilustrēja viņa jauniegūtais nazis), nekā izgatavojot apšaubāmas lietderības rotaslietas.

Tomēr pie fakta, ka svešās būtnes izturas tā vai citādi dīvaini, Rifins jau bija pieradis un par to vairs sevisķi nebrīnījās.

— Iespējams, ne jau Dreiks gūstekni novāca. Tik tiešām, laiks vākties projām. Gan mums, gan jums visiem, — Alfs pievērsās Džāram. — Pie tam vēlams — nekavējoties. Vislabprātāk aizvāktos tālāk par šo mēslu pasaulīti, taču diemžēl jūs šādu iespēju nogriezāt.

Ja jau puisis bija miris, tad miris. Areons nodomāja atkāpjoties soli tālāk no mirušā. Tad viņš strauji izvilka zobenu un gluži bez nekādām emocijām ietrieca to gūsteknim aptuveni sirds rajonā. Viņš vēl līdz galam neuzticējās Džāram un, vitā, no kuras nāk haosietis, tieši šādi pārbaudīja, vai pretinieks ir miris. Tad, tik pat bezjūtīgi viņš ievietoja zobenu atpakaļ makstī un piebiedrojās pārējiem, būdams gatavs doties ceļā.

Dreiks domīgi palūkojās uz demonu.
Interesanti kā viņš to domāja, ka es nenovācu gūstekni. Uguns taču nāca no manas rokas. Eh.. puisis tomēr nolēma nejautāt.
Nekādas sarunas vairāk.
Viņš noskatījās kā milzonīgās bruņas ietrieca gūstekņa krūtīs zobenu.
Dreiks nebija tā radis darīt. Vienalga. Vienalga. Vajag kustēt tālāk.

Džārs pamāja.

Jā, jā, prom vajadzētu tikt. Mani tikai uztrauc kā un vēl vairāk- uz kurieni. Ar jums nav nekādu problēmu, bet ja viss ciemats dosies pie Verna, mēs tikpat labi varam padoties kristiešiem tūlīt. Varbūt sadalīties?

Tās drīzāk bija skaļas pārdomas, nevis saruna. Džārs jau pirms laba brīža bija nonācis pie secinājuma, ka te nevienu neinteresē viņu liktenis, visi tikai cer labi ātri atrast Izredzēto un tikt prom. Bet vai nav vienalga?

Tikmēr no nezin kurienes uzradās Loe.

Sasodīti interesanti viņa paziņoja Tās spējas. Eu, varbūt vēl kāds jūt mostamies jaunus talantus? Meitenes acis mirdzēja kā kolekcionāram, redzot vērtīgus mākslas darbus.

Kad Areons iedūra līķim, Džārs sarāvās, bet Loe pasmīnēja.

Prātīgi... Ja viņš tēlotu. Dzīvi gūstekņi ir bīstami gūstekņi. Vai ne? Un, jā, Džār, mums jātiek prom. Mūsu viesiem pie Verna, mums- vienalga, ka tik prom. Varbūt ved viņus prom jau tagad? Mēs te paši kaut ko izdomāsim. Vai arī, ja kādam ir milzīgas pretenzijas pret tevi, viņus var aizvest kāds cits. Galvenais, lai tie nav kristieši. Ko jūs sakāt? Jautājums tika veltīts viesiem.



Džīna paraustīja plecus, tādējādi atsakoties atbildēt uz Meltas komentāru par gredzeniem, un pievērsās citam jautājumam.
Vai jums kādreiz ir gadījušās līdzīgas situācijas? Es domāju- meklēt kādu ienaidnieka teritorijā, īsti nezinot ko meklējat? Varbūt kādam ir vērtīga pieredze, galvenais jautājuma mērķis bija uzturēt sarunu.

Aioma saviebās, kad gūsteknis tika piebeigts pa visam. protams, ja tas jau nebija noticis iepriekš. Vēl pirmīt viņa ar šo cilvēku runāja, bet nu, tas paliks guļam mūžīgi. Cik gan nežēlīgā spēj būt nāve. Loes parādīšanās elfieti neiepriecināja. Kāpēc gan viņai nepatika mazās meitenītes tonis, it kā viņa grasītos viņus savākt sev, kā trofejas, ko turēt būrīšos un ļauni priecāties. Jā, kustamies. Ja jau cita veida nav. Nevilcināsimies. Elfiete vēl jo projām drūmi domāja, kas notiks ar ciematu, bet to uzzinot, viņu piemeklētu tāds pats liktenis, jo to uzzināt varētu tikai šeit, kur drīz saradīsies kristieši.

Areons neatbildēja uz jautājumu par gūstekņiem. Mazā meitenīte pirms tam jau bija parādījusi, kas par putnu ir, un karavīram prāts nemaz neilgojās pēc liekas pļāpāšanas. Pretenzijām pret Džāru taču nav iemesla... mierīgā balsī novilka, tādēļ patreiz ir jāsāk kustēties, nevis runāt par to, ka vajadzētu kustēties. Balsī nebija ne mazumiņa neiecietības. Stalts un pilns nedabīga miera viņš jau stāvēja pāris soļu attālumā no Loes.

Nu tad ejat, Loe noteica, un viņas balsī bija jaušams uzjautrinājums, uz redzi, Džār! meitene uzsauca brālim, Un veiksmi jums Izredzētā meklējumos, viņa piebilda pārējo virzienā, Tieciet skaidrībā ar tām spējām, atrodiet Izredzēto, nesaudzējiet kristiešus un atgādajat manu brāli atpakaļ dzīvu, tieši Aiomai veltījusi mazliet par daudz bērnišķīgu smaidu un piemiegusi ar viņai ar aci, metene devās ciemat virzienā.

Atā... Džārs nomurmināja pakaļ Loei un tad pievērsās pārējiem, Nu, ejam? Puisis sāka iet kalnu virzienā, pāri laukiem, tieši tur pat, kur pirms kaujas Džīna veda pārējos viesus.

Vampīriene pielieca galvu, liekot sarkanajiem matiem nosegt sejiņu un, ja pat tā netiktu liegta citu skatam, uz tās neko, izņemot bērnišķīgi mierīgo sejas izteiksmi, nevarētu redzēt. Melta smaidīja prātā, par smaidu to gan varētu nosaukt tikai viņas sugas brāļi, jo citiem tas varētu atgādināt smīnu, kuru nezvērs velta savam upurim, bet tas bija tiešām jauks un uzjautrināts smaids vampīru izpratnē, un liecināja par lielisku noskaņojumu un patīkamu notikumu attīstību. Vampīram, saprotams. Bet tā kā te nebija viņas sugas brāļi, vismaz tuvumā, un Melta bija vecāka par savu izskatu, tad šo smaidu pat neviens telepāts nespētu uztvert. Tur smaidīja sievietes dvēsele, ja vien vampīriem tāda ir.
Uz jautājumiem Melta neatbildēja. Iespējams, viņa vēlējās, lai pirmais atbild kāds cits. Iespējams, viņa vienkārši nevēlējās atbildēt. Iespējams, viņa uzskatīja par nevajadzīgu atbildēt, bet bija skaidrs viens: tāds mazs un pēc izskata piemīlīgs bērns vispār varēja neatbildēt uz nevienu no iepriekšējiem jautājumiem un par to nevajadzētu brīnīties vai apvainoties. Bērni tak ar šādām [kara tipa] lietām nenodarbojas un neko nezina. Viņi vispār neko nesaprot no pasaules.

Aioma nopētīja to mazo Loi un uz viņas bērnišķīgo smaidu elfiete atbildēja tikai ar paceltu vienu uzaci. Tā meitenīte ir pārāk baisa. Viņa nodomāja, sekojot Džāram un Areonam, kas jau bija sākuši kustību uz priekšu. Viņa nekavējās, mēģinot saskatīt to ceļu, pa kuru iepriešs bija gājusi baisā vampīriene, tā amfībija un vēl kaudze citu.

Dreiks klusēdams sekoja pārējiem.
Puisis izskatījās domās iegrimis un ne pārāk izrādīja vēlmi ar kādu sarunāties.

Joiči paklausīja Alberta aicinājumam un pēc viņa sacītā ierosinājuma gribēja ko teikt, bet nepaspēja, jo Dreiks, pārvērta Alberta vārdus par realitāti, turpmākajās sarunās viņš neiesaistījās, tikai uzmanīgi klausījās un vēroja. Gūstekņa nogalēšana viņam nepatika, taču šajā situācijā Joiči aptvēra, ka tā būs drošāk visiem. Kad visi sāka virzīties, Joiči ierunājās -hei, vai jūs tiešām atstāsiet ciemata iedzīvotājus neaizsargātus? Domāju, ka mums viņi būs jāņem līdzi. Tenočtitlanā bija tā pieņemts - pat kritušos neatstāt kaujas laukā.

Ankoku beidzot bija sagaidījis, ka visi sāk kustēt uz priekšu. Tāpēc viņš devās tiem līdzi parastā solī. Nebija jau jēga steigties.
Viņš bija redzējis, ko izdara bruņinieks, tas viņu nesatrauca, vien likās savādi, ka agrāk tādu spēju šim nebija. Bet tas nebija svarīgi. Galvenais palika tas pats - atrasts Izredzēto un atgriezties mājās.

— Nu, bez tā pēdējā var arī iztikt… — dēmons nomurmināja.

— Iztiks gan jau bez mums. Paši vainīgi. Nav jau mūsējie, — Alfs viegli saviebās par Joiči ideju, — Turklāt viņi mūs kavētu un traucētu ceļā.

Dreiks soļoja līdzi pārējiem jaunizceptajiem biedriem.
Vilkača uztraukumi par ciematniekiem puisi galīgi neuztrauca.
Viņi tāpat nespēs izglābt visus, kam draudēja lielākas vai mazākas briesmas.
Tas jādara kādam citam.

Viss kārtībā! Džārs uzsauca ikvienam, kam varētu likties, ka kaut kas nav kārtībā, Mums jādodas prom ātri, bet tie, kas pagaidām paliks ciematā, drīz dosies prom uz citu pusi. Ejam! puisis metās skriešus, ik pa brīdim pamezdams skatu atpakaļ, lai pārliecinātos, ka visi seko. Ja kāds viņu apdzen, Džārs uzsauc, lai tas pagaida. Viņš apstājas uz ciemata robežas, lai pateiktu: Ciemata maģija mūs vairs neaizsargā. Tagad mūs apdraud ne vien Leģions, bet arī imperatoru atbalstoši kristieši, ja tādi te ir iemaldījušies. Mazticams, ka ir... Laikam. Šobrīd nekas vairs neliekas mazticams. Lai vai kā... Es vienkārši brīdinu, tad viņš pārkāpa ciemata robežu un devās kalnos pa to pašu ceļu, kur Džīna pirms brīža veda pārējos.


Džīna gāja klusēdama, līdz gājējus sasniedza troksnis, kas skanēja kaut kur aiz ceļa līkuma.
Nāves ūdenskritums, viņa paskaidroja, Tā mēs to saucam, un tas ir vairāk nekā atbilstošs apzīmējums. Pār to ved tilts, mazliet bīstams, bet ja uzmanās, diez vai kaut kas var notikt... Vismaz nekad nav noticis. Man šķiet, pēdējais tika pateikts pavisam klusi. Meitene turpināja iet.

Aioma sekoja pārējiem, arī sākumā aizdomājoties par Joiči jautājumu, bet labi, ka Džārs drīz deva atbildi. tas nozīmēja, ka šajā ciematā viņiem vairs nebija nekas meklējams, jāsāk ceļu uz priekšu.

Kā sauca to vietu, kur devās pārējie biedri? Un cik ilgi līdz turienei būs jāiet? Elfiete pārprasīja, jo cīņas laikā šī informācija bija izkritusi no atmiņas. Šodien viņa pirmo reizi bija nogalinājusi cilvēku, protams, ka vārdus un vietas, kā arī skaitļus, atminēties ir grūti. Daudz kas cits nomocīja prātu.

Nāves ūdenskritums, saki? Melta pie sevis un tikai sev dzirdot smīkņāja. Ļoti atbilstošs nosaukums.

-Ja tu turpināsi tā doties, tad tas tiešām kļūs par nāves ūdenskritumu,- sarkanmate mierīgi paziņoja Džīnai. Viņa vairs nedevās uz priekšu un bija apstājusies takas malā, lai ikviens spētu viņai paiet garām, ja vēlas turpināt ceļu.

Ūdenskritums!? - Rifins iesaucās. - Kas tas tāds? Vai tas ir bīstami?

Veskeras līdzenajos purvājos ūdenskritums, tieši tāpat kā klintis, nebija sastopams.

— Cik var vervelēt, rādi labāk ceļu, — dēmons noteikti bija tāds, kurš labprāt Džāru apsteigtu.

— Ūdenskritums ir tad, kad ūdens krīt no liela augstuma, bet to jau tu pats redzēsi, — Elisona pasmaidīja, visu šo laiku viņa bija klusējusi, — ja tas ir liels, tas ir bīstams, jo ūdenim ir liels spēks.
[i]Ak jēl, Elisona, vēl mazliet un tu sāksi runāt dzejā…[/b]

Džīna īpaši nepievērsa uzmanību jautājumam par to, kas ir ūdenskritums, toties pievērsa uzmanību Meltas paziņojumam
Ko tu ar to gribēji teikt?

-Otrā pusē tiltam ir apmetušies kristieši,- it kā tas būtu tik pat saprotami kā tas, ka cilvēkiem ir divas kājas, paziņoja Melta. Viņas sejas izteiksme palika bērnišķīgi neitrāla, viņu pašu šīs ziņas nekādi neietekmēja, vismaz ārēji tā likās, un iemesli tam varēja būt daudzi.
Kārtējo ūdensradījuma jautājumu viņa kā ierasts ignorēja, kaut vai tādēļ, ka uz to tika jau atbildēts.

Dreiks sekoja Džāram. Puisim nebija problēmu arī skriet, ja tas bija nepieciešams.
Vismaz kādu laiku viņš to varēja darīt. Īpaši garām distancēm gan viņa apģērbs nebija piemērots.
Bruņas tomēr radīja papildus smagunu.

Bruņinieks neparko nesūdzējās un arī neko neiebilda. Vienkārši tikai sekoja.

Izdzirdējis Meltas paziņojumu, Rifins saspicēja ausis un centās maksimāli uzmanīgi klausīties virzienā, kur bija tilts un iespējamie kristieši.

Ko? Kā viņi tur nonāca? Džīna iesaucās. Tad viņa nomierinājās, Cik viņu ir? Vai viņi nojauš, ka mēs te esam? Gaida mūs? meitene iekoda lūpā un ar saspringtu skatienu pavērās virzienā, no kura viņi tikko bija atnākuši, Apiet viņus varētu būt pagrūti.

Džārs turpināja iet, vienlaikus atbildot uz Aiomas iepriekš uzdotajiem jautājumiem, To pilsētu sauc Bīče. Vai Būče. Katrs viņu sauc savādāk. Tur dzīvo Verns, viens no mūsu labākajiem spiegiem un cilvēks, kam piemīt teju pārdabiskas spējas īsā laika sprīdī sagādāt visu, kas nepieciešams. Pārāk tālu līdz turienei nav, gan pa šodienu aiziesim.

Aioma noklausījās atbildes, ko viņai sniedza Džārs. Neko piebilst vairs nezināja, tāpēc tikai atbildes vietā pamāja ar galvu, turpinot ceļu uz priekšu, uz šo Bīči pie Verna. Jācer, ka vismaz tur varēs ieturēt kādu maltīti, jo bija jau pagājis kāds laiks, kopš viņa bija pēdējo reizi ēdusi. Tas moments, kad viņa nokļuva te, likās esam tik sen, bet tās bija teju tikai stundas. Bet viņai te būs jāpavada vismaz vēl dienas. Kas zina, pat mēnešus?

-Es izskatos pēc informācijas lāviņas?- Melta iesaucās, pametot gaisā smalkās rociņas, it kā viņa pievērstos visu svētajam debesīs ar lūgumu palīdzēt apgaismot šos aklos radījumus. -Un saprotams, ka viņi tur nonāca ar kājām!-
Šis skats gan ilga tikai pāris sekundes, kad vampīrienes vaibsti atkal atgādināja ļoti piemīlīga un naiva bērna sejiņu. -Plus, mīnuss trīsdesmit. Par mums neko nenojauš, bet nav ar kaut ko apmierināti un uzmana apkārtni. Atrodas otrā pusē tiltam, pļaviņā, maksimums desmit minūšu gājienā no tilta, bet, cik man saprotams, mūs slēpj no atklāšanas tikai šī klints.- Viss tika paziņots informatīvā balsī, kas bērnam noteikti nepiederējās, kā arī nekas neliecināja, ka tikko meitene būtu pievērsusies Džīnai ar jautājumiem un izsaucieniem, kas neatbilda par tematu: kristieši tādi un tādi.

Džīna nedaudz saviebās, dzirdot dažus no Meltas izsaucieniem, bet neko neteica.

Ā, skaidrs, viņa noteica, Es zinu, kas tā par pļavu. Tagad mums ir divas iespējas: cīnīties vai griezties atpakaļ un mēģināt viņus apiet. Tikai apiešana ir vai nu bīstama vai ilga. Atkarībā, kuru ceļu izvēlamies

Elisona sastinga dzirdējusi par kristiešiem. Lieliski, atlika tev nonākt jaunā pasaulē, kad visi jau bezmērā ilgojās satikties. Bez kristiešiem jau nu nekādi nevarēja iztikt.
Par Meltas izrunāšanos viņa pasmaidīja. Še tev maza meitenīte. Taču Džīna izskatījās neveselīgi satraukta, tiesa, par laimi viņa ātri nomierinājās.
— Nu, ja mēs gribam pabrīdināt pārējos biedrus, kas varētu mums sekot pa šo pašu ceļu, tad veselīgāk būtu griezties atpakaļ. Jebkurā gadījumā, mēs protams, varētu mēģināt kristiešus izklaidēt uzbrūkot viņiem, — Elisona pasmīnēja.

Areons viegli nopūtās, kad vilkacis pieminēja civilo glābšanu. Viņš saprata, ka viņam neizskaidrojamu iemeslu dēļ, šis puscilvēks, puszvērs grib glābt cilvēku dzīvības, bet viņš nespēja saprast, kādēļ viņš rīkojās tik naivi. Visticamāk visi šie cilvēki tāpat ies bojā, jo, ja jau kalnos vēl klejo kristieši, kas ir nojukuši, pastāvēja minimālas iespējas, ka milzīgs bars ar sievietēm un veciem cilvēkiem gluži vienkārši izmanervrēs pa mažiem un kalniem... Bet, varbūt es kļūdos... Karotājs klusā balsī noteica. Viņš ieklausījās arī tajos vārdos, kurus izteica Džārs. Spiegiem nekad nevar uzticēties - šo mācību viņš bija guvis viss sāpīgākajā veidā.

Joiči tas bija kaut kas absolūti neizprotams - nekad neatstāt savējos vai bezpalīdzīgos - tāds bija nerakstīts likums Tenočtitlanā kopš seniem laikiem, bet šitāda vienaldzība viņam bij absolūti nepieņemama. Ņemot vērā, kā tu un pārējie cīnījāties, domāju, ka mumsīm ir pārpārīm spēka, lai visus pasargātu - Joiči atbildēja Areonam - toties kas viņus aizsargās tagad - viņš vērsās pie Džāra. Fakts, ka kaut kur vēl varētu slēpties ienaidnieka kareivji, viņu neuztrauca, toties izsalkums kļuva arvien stiprāks un viņš instinktīvi sāka ošņāt gaisu, lai uzostu kādu meža zvēru, ko nomedīt. Šobrīd gan nebij labākais laiks ēšanai, tāpēc, šķiet medības būs jāatliek uz vēlāku laiku

Paklau, - Rifins ierunājās, - ja vien būtu iespējams pa ūdeni piepeldēt kristiešiem tuvāk, es varētu pamēģināt novērst viņu uzmanību. Nu, parādīties viņiem, aizvilināt prom no tilta, tad es ielektu ūdenī un mierīgi atpeldētu atpakaļ pie jums... jūs pa to laiku pārietu tiltu un vietu, kur kristieši mūs gaida. Vai tas varētu strādāt?