Aioma ceļā neko neteica, bet tas, ka viņi devās nu pa mežu, lika viņai manāmi atplaukt. Protams, šie nebūt nebija tik lekni un skaisti meži, kā tie, kas ir viņas dzimtenē - Avalekā -, bet labāk tā, nekā nekā. Un viņa veikli spraucās cauri visiem zariem, kokiem, stumbriem, jo, kā nekā, tā bija viņas visa bērnība. Dzīve starp šiem dabas brīnumiem, kas sedza visu Avalekas zemi. Ak, meži... Viņa pie sevi skaļi nodomāja, jūtoties jau mierīgāka.

Viņai tagad nelikās tiksvarīgi, kādas ir Reinemaras burvju dzimtas, bet apziņa, ka daudzi nezina par sev veltītu maģisku spēku un it nemaz nav vēlmes to izmantot, lika viņai nobrīnīties. Ja man būtu maģisks spēks, es, protams, to izmantotu! Nepaļauties sīem kriksiešiem.

Džārs uzmanīgi vērās Flausijā, meklējot kaut ko, kas izskaidrotu, kāpēc viņa Reinamarā ieradās tik vēlu. Neko neatrada. Viņa nebija dīvaināka nekā par dažiem citiem, kas ieradās pirms viņas. Varbūt Loe kaut ko zinās. Viņa bija gudra, ļoti, ļoti gudra.

Iesim, viņš beidzot teica, pa ceļam centīšos šo to paskaidrot, Vai zini, kas ir kristieši?



Tikmēr Loe pārējos jau izveda no meža. Viņi bija nonākuši ielejā. No visām pusēm to ieskāva augsti kalni un čaklu roku apstrādāti lauki. Bija arī govis. Sešas. Ielejās vidū pletās neliels ezeriņš, ap ko bija uzceltas, pareizāk, saslietas nelielas būdiņas, kopskaitā piecpadsmit. Tās bija no koka, māla un tamlīdzīgiem materiāliem un izskatījās pēc ainavas neatņemamas sastāvdaļas, tāpat kā nelilie celiņi, mazā upīte pārsimt metru uz austrumiem, vēl viena ēka meža malā,kas izskatījās pēc kūts vai kaut kā tamlīdzīga un daži desmiti elfu, rūķu un cilvēku. Pēdējo bija vismazāk, patiesībā tikai tie četri, kas bija piedalījušies izsaukšanā. Visi bija ģērbušies vienkārši, visi kaut ko darīja, kaut kur gāja un kaut ko nesa. Trīs bērni pie ezera makšķerēja. Aina bija diezgan skaista, pat idilliska. To, ka visiem, kas šeit atradās draudēja spīdzināsāna un nāve sārtā, nodeva tikai kaut kāda nedefinējama izteiksme šejienes iedzīvotāju sejās, kad palūkojās uz atnācējiem, lai tūlīt atkal novērstos un dotos savās gaitās.

Laipni lūgti, Loe noteica, Nav jau nekas dižs, bet labāk nekā kapā.

Aioma izsoļoja no meža un noputās, ieraugot šo vietu, kas patiesi izskatījās skaisti. Viss tik juks, zaļš un darbīgs. Gluži kā Avalekas vienā no lielākajiem ciemiem - Forustā. Tur arī darbi rit lielā sparā, jo tomēr elfi ir čakli ļauži. Vismaz tie, kas mīt Aiomas dzimtenē. Un tomēr šajā vietā bija nedaudz saspringta gaisotne. Varbūt dēļ tiem skatieniem, kurus šejienieši veltīja viņu grupiņai, tai skaitā, sarkanmatainajai elfai. Šīs piecpadsmit mājas... viņa iesāka, tas ir tas ciems, kas vēl pretojās kriksiešiem? Tā ir tā vieta, par ko jūs runājāt? Ja tā, biju cerējusi uz lielāku ciemu ar reinemariešiem, kas nepakļaujas šiem viendieva ticīgajiem. Bet tomēr viņa šeit jutās mierīgi. Noteikti mierīgāk, nekā pirmīt tajā izcirtumā.

Dreiks noskatīja ciemu, kurā viņi bija nonākuši un paraustīja plecus.
Parasts lauku... kaut kas. Viņš pat nebija pārliecināts, ka to var dēvēt par ciemu.
Nu labi. Kur mums jādodas tālāk? bruņinieks apjautājās lūkojoties uz meiteni.
Viņi jau tāpat te nepaliks, puisis pat nebija pārliecināts, ka rādīt viņiem ciema atrašanās cietu bija laba doma.
Nekad nevar zināt, kas ar viņiem notiks tālāk un lieka informācija dažkārt mēdz būt tikai par slogu.

Iznākot no meža uz jaunās meitenes lūpām parādījās smaids. Tajā gan nebija manāma asinskāre, ļaunums vai jebkas kas piedienētos ļaunam radījumam. Drīzāk radās iespaids, ka viņa apbrīno šo skaisto ciematiņu, it kā atcerētos kaut ko labu saistībā ar pasauli, no kuras nāca.

Sarkanās acis, kas vienīgi norādīja, ka Meltu nevar uzskatīt pa cilvēku, pārslīdēja pāri ikvienam ciematiņa iemītniekam. Pie bērniem smaids uz sārtajā lūpām kļuva platāks un saulaināks.

Kapos nav nemaz tik slikti. Daudz labas vielas nekromantiem vai arī pašam laba vieta [i]ziemas guļai. Patīkami sārts tapsējums, spilventiņš. Neko ērtāku un mierīgāku nevar iedomāties,[/i] vampīriene nodomāja, bet viņas sejā neizkustējās ne muskulītis.

Šeit dzīvo tikai daži kristietības pretinieki, tie, kas vēl vai vairs nevar slepus iefiltrēties kristiešu armijā un imperatora galmā, slepus dibināt pretošnās kustības, nu, būtībā tie, kas ir ļoti jauni, ļoti veci, ievainoti un kuri kristiešiem jau ir zināmi kā ienaidnieki, tie, no kuriem lielāka jēga ir šeit un tie, kuri audzina mazus bērnus. Ticiet man, tādu nav daudz. Nav jau daudz arī tādu, kas kaut vai domās pieļautu iespēju, ka viss nenotiek gluži pareizi... nu, vienalga. Īsi izsakoties, lielākā daļa mūsu cilvēku spēlē teātri kādu bagātu, samaitātu kristiešu priekšā, nevis dzīvo te.

Loe skaidroja.

Tajā brīdi no kādas būdiņas iznira glīta, jauna meitene ar zilām acīm un meduskrāsas matiem, meitene, kas burtiski iemiesoja apkārtnes skaistumu un apkārt valdošās bailes. Viņa atsperīgā gaitā devās pie atnācējiem, bet ne mirkli nenovērsa skatienu no Loes.

Sveiki, esmu Džīna, meitene sacīja melodiskā balsī, kas vienbrīd tik tikko manāmi aizlūza, Mans uzdevums ir parūpēties par jums, kamēr būsiet ciematā. Tas nebūs ilgi, jums vajadzētu doties ceļā pēc iespējas ātrāk, bet jūs taču pirms tam kaut ko gribēsiet, vai ne?

Labi, tas vismaz ir mierinājums. Elfa teica skaļi, saprotot, kā pārsteigusies, domājot, ka nekā vairak par piecpadsmit būdām nebūs. Bet tas, ka visi, kas vēlētos pretoties, ir izkaisīti pa šo kristiešu galmiem un nav diez ko rīcībspējīgi, liek viņai nedaudz sadrūmt, bet sieviete, kas viņiem tuvojās, novērsa domas no tā. Labdien, Džīna. Esmu Aioma Eitera. Viņa viegli paklanījās, izrādot, ka vismaz viņa nav no tiem, kas vēlētos šķaidīt galvas pa labi un kreisi. Ieroči pie jostas pat radīja nepareizu efektu. Viņa tos līdzi ikdienā nestaipīja. Tikai netīšām tas gadījums pļavā ierādīja, ka šī sakritība bijusi visai laba un noderīga.

Jā, mēs labprāt atrastu labu vietu, kur tagad apmesties un, ja tas iespējams, noklausīties stāstu par jūsu zemes nelaimēm no paša sākuma. Gari un izsmeļoši. Aioma atļāvās runāt visu vārdā, jo, protams, tagad svarīgi bija zināt, kas, ar ko, kur kad, ko darīja un tas, kas no tā iznāca, gan jau ir skaidrs. Jebšu, centieni meklēt palīdzību no svešiniekiem, kas par šo vietu neko nezina.

Ieraugot ieleju, Joiči bija mazliet pārsteigts, jo bija iedomājies ciematu kaut nedaudz nocietinātu, ar sardzē stāvošiem kareivjiem, nu apmēram tā, kā tas ir Tenočtitlanā. Varbūt viņiem ir savi noslēpumi, kādēļ īpaša apsargāšana nav nepieciešama, viņš nodomāja un ieraugot bērnus pie upes uzreiz atcerējās par vampīru un pamezdams ašu skatienu uz viņas pusi, sajuta asinskāri un ļaunumu, Joiči bija gatavs jebkurā mirklī viņai uzbrukt, tiklīdz Melta kaut pirkstiņu piedurtu cilvēkbērniem un šoreiz, ja tas dīvainis vēl viņu aizkavēs, tad Joiči būtu gatavs arī orku nogalēt, lai tikai cilvēki būtu pasargāti. Esmu gatavs atdot savu dzīvību par cilvēkiem. Neprāts, nudien neprāts atstāt vampīru dzīvu un vēl ielaist šajā ciematā

Pēc Loes paskaidrojuma Joiči saprata, ka nekādu dižo noslēpumu nav, tomēr kalnu ieskāvums un maģija dod zināmu aizsardzību, kurš katrs tā vienkārši vis te neiekļūtu.

Tiešām tie būs kādi viltus kristieši, kuri grib iznīcināt šādu skaistumu, nepavisam ne tie, par kuriem mums stāstīja portāla ceļotājs


Ieraugot Džīnu, sirds sāka sisties straujāk, taču Joiči tika mācīts būt savaldīgam, kā jau tas karavīram pieklājas un tūliņ pat apsplāpēja savas emocijas tā, ka atgriezās iekšējais miers. Gribēt jau gribēšu, Joiči nodomāja pēc Džīnas uzrunas - varētu vienu no tām govīm, ja jums viņu būt bijis vairāk. Vilkači, protams, ēda arī parastu barību, taču tā nedeva pietiekamu enerģiju un sātu, pilnai laimei nepieciešama svaiga, jēla liellopa gaļa

Alberts soļoja līdzi pārējiem, līdz nonāca ciematā. Viņš nelikās ne zinis par tās iedzīvotājiem, vienīgais, ko viņš redzēja ir tas, ja kāds atrastu šo ciematu no kristiešiem, tad tikpat ātri ciemats būtu līdz ar zemi nodedzināts. Drīz vien piesoļoja skaista cilvēku meitene, kuru orks nekautrīgi nopētīja, viena no elfietiem palūdza, lai grupiņai tiek pasniegta Reinmaras vēsture.
-Kas vēl nebūs? Ļaujiet mums pārlaist nakti, iedodiet proviantus, pasakiet, kas jādara un mēs būsim savā ceļā.-
Alberts nodomāja un neko neteikdams, gaidīja, kas būs tālāk.

labi dodamies ceļā. Vai kaut kas ar tevi nav kārtībā? Viņa pateica ka grib doties uz ciematu varbūt tur viņai paskaidros ko īsti no viņas grib. Viņa arī pajautāja šī virieša virzienā pati nemaz nezinādama kāpēc.
Tad viņa atbildēja uz viņa jautājumu par kristiešiem. Īstenībā es par viņiem zinu tikai nedaudz un tas ir ka viņi ir apmāti ar savu Dievu. mūsu pasaulē ir daži kas viņiem pievienojas un daži kas pasaka pilnīgi pretējo un vēl ir daži kas vispār nereaģē uz ko. Flausijas apātiskā balss paziņoja tik saldi cik vien iespējams jo par kristiešiem bija viņas sāpīgais temats, tāpēc ka viņai vienkārši viņi nepatika. un reizē viņa arī cerēja ka Džrs varbūt aizmigs no viņas saldās dūdošanas.

Tev sāp kakls? Džars apjautājās, Flausijas dīvainās balss apmulsināts, Un ar mani viss kārtībā, paldies, patiesībā nebija kārtībā, ne tuvu, bet Džārs nejuta vēlmi kratīt sirdi meitenei, kas tikko ieradusies no citas pasaules un uzdod dīvainus jautājumus. Nāc, viņš piebilda, dodoties uz meža pusi, Pa ceļam tev šo to paskaidrošu.

Dreiks skeptiski noskatījās uz Džīnu, tad vēlreiz pārlaida skatienu pār ciematu, bet neko vairs neteica.
Pat nopūtas nebija dzirdamas no bruņinieka puses. Viņš izskatījās stalts, atguvis paškontroli un gatavs doties tur, kur viņu vedīs.

Piepeši izcirtumā materializējās zaļādains radījums, tumši violetiem matiem, tērpies tumšās, neuzkrītošās drēbēs, tostarp ērtos zābakos un apmetnī ar kapuci, kuru varēja apmest otrādi (kad vajadzēja greznāku, nevis neuzkrītošāku) vai arī izmantot par segu, un tam nepielipa netīrumi. Apmetot otrādi, tas gaišāks vis nekļūtu, taču taptu redzami smalki zelta un sudraba diegiem izšūti rotājumi gar malu. Taču šobrīd apmetnis slēpa dēmonisku būtni, kuras vienīgais acīmredzamais bruņojums bija stops. Ne stops, ne arī tā bultas nebija no parastākajiem.

Viņš paraudzījās apkārt, tad neizpratnē palūkojās uz tur esošajiem.
— Nevar būt… — viņš pie sevis noteica un, kā likās, nolēma doties atkal projām, turp, uz kurieni gribējis doties.

Kādu mirkli Džārs blenza uz tikko uzradušos dēmonu.

Tikai ne vēl vienu, puisis beidzot izstomīja, acīmredzot, izsmēlis savas šīsdienas kavaljēriskās savaldības un aukstasinības normas. Tomēr pēc mirkļa viņš savācās, izslējās un pat centās pasmaidīt.

Laipni lūgts Reinamarā... emm... nu... Kas tu vispār esi?

— Un kas JŪS tādi esat? — dēmoniskais radījums arī acīmredzot neizjuta īpašu prieku, satiekoties.

— Un vispār, atvainojiet, ka tā ielauzos, tas bija netīšām, tā kā, ja neiebildīsiet, es tūlīt pazudīšu, — viņš atsāka gatavot savu izeju no šejienes.

Džārs Kavaljērs, Džārs stādījās priekšā, Un tā ir Flausija, viņš piebilda norādot uz meiteni, Un tu, starp citu, te nenonāci nejauši. Mēs tevi izsaucām. Tas ir ne konkrēti tevi un arī Flausija nevienu neizsauca, viņa tika izsaukta... Es un mana ģimene... Emmm... Vai tu neuzkavētos? viņš jau samērā aizkaitināti noprasīja. Džārs nebija pieradis pie visādu mītisku radījumu uzrašanās viņa klātbūtnē un tā, ka kāds varētu ar viņu nerunāt gluži ar milzīgu cieņu un apbrīnu balsī. Tas lika satraukties.

Radījums tikmēr bija nodevies savām domām, jo viss acīmredzot negāja tā, kā bija iecerēts.
— Savdabīgi. Hm. Mjā, — viņš beidzot pievērsās šim Džāram. — Tātad tu te sadomāji niekoties ar izsaukšanu? Klau, kā būtu, ja tu mani tad arī aizmestu atpakaļ uz turieni, no kurienes nācu? Man patiešām jādodas.

Es neniekojos, Džārs aizkaitināti atcirta, Un es nevaru tevi aizsūtīt atpakaļ, ja vien nevēlies tikt sarauts gabalos. Man žēl, puisis piebilda, lai gan no žēluma balsī nebija ne miņas,Es vairs nevaru kontrolēt portālu. To var tikai Izredzētais, tāpēc jums nāksies viņu atrast. Un šī nav pati labākā vieta tādai sarunai, tāpēc... iesim uz ciematu?

— Draņķīgs joks, mušu ēsma, — dēmons vēsā tonī un nedaudz saspringti smaidīdams nokomentēja, domās šo Džāru nodēvējis par izdzimteni. Mazliet padomājis, viņš bija gatavs gājējs.

— Ko īsti tu gribi? Un vispār, mani pakalpojumi maksā.

Ko tu teiktu par samaksu- atgriešanās mājās? Džārs pieklājīgi apvaicājās, Jo citādāk tu prom netiksi. Diemžēl.

No malas nebija iespējams pateikt, ko puisis jūt pret svešinieku, jo viņa balss, seja, stāja- itin viss- pauda izsmalcinātu pieklājību un savaldību, ko viņam, pēc pāris apmulsuma mirkļiem, bija izdevies atgūt.

— Nu, sagādāt nepatikšanas jums es varu arī nekur neatgriežoties, — radījums atcirta, — Tāpat, kā to savu Izdzim… tas ir, Izredzēto jūs arī varētu paši meklēt. Cik saprotu, tieši tā dēļ izsaucāt? — dēmons beidzot bija ļāvis vaļu ziņkārībai.
— Tad jau pie reizes vari arī pastāstīt, kas par lietu. Pieņemot, ka man tomēr sagribēsies jums izlīdzēt. Par saprātīgāku samaksu, nekā tikai zaudējumu atlīdzināšana, protams.

Vai tu kaut ko zini par kristiešiem? Džārs apvaicājās, Viņi mūs ir tā kā pakļāvuši, tas tika pateikts visai negribīgi, Un tā samaksa... kāpēc tu domā, ka mēs esam gatavi tev maksāt? Un vispār- ko tu uzskati par saprātīgu samkasu?

— Un kas man par šiem kristiešiem būtu jāzina? Pieņemu, ka runa ir par cilvēkiem?

— Ja tu domāji, ka vari traucēt, izsaucot un pieprasot kaut kādus pakalpojumus un pie tam nemaksāt, nemaz nerunājot par atpakaļceļu… Un kas piedāvāšanas vērts jums vispār ir? — dēmons painteresējās,

Kristieši ir cilvēki, jā, visnotaļ slepkavnieciski noskaņoti un neparastas būtnes ne sevišķi mīloši- zīmīgs skatiens- cilvēki, kuru rīcībā ir Dievs, kam piespiesti ticēt, Bībele, kas iesaka noslepkavot visus, kas Dievam tomēr netic, liela armija, kas nedomājot dara to, ko viņiem liek darīt garīgi nelīdzsvarots diktators, daži īpaši izstrādāti spīdszināšanas rīki, garīdznieki, kuru hobijs ir dedzināt ķecerus un iebaidīti cilvēku pūļi, kas nedomājot apsūdz raganībā savu mazliet veiksmīgāko kaimiņu. Varbūt tomēr atpakaļceļš ir gana laba samaksa?

OOC: Ar gm atļauju.

Izcirtumā parādījās vēl viens portāls, netālu no tiem, kas sarunājās.
Tikai brīdis un uz zemes parādījās jauns vīrietis tumšā tērpā. Viņš sastinga it kā baidītos pazaudēt līdzsvaru un vispār izskatījās par kaut ko pārsteigts un satraukts.
Kad portāls pazuda un nekas dīvains vairs nesekoja, vīrietis paskatījās apkārt. Pamanījis šeit vairākas savādas personas, viņš uzlika roku uz zobena spala, kas viņam bija pie sāniem un saspringa, gatavs sadursmei.

Nē... Džārs vārgi izstomīja, veltot debesīm gandrīz vai lūdzošu skatienu. pēc mirkļa, kad nekas vēl nebija mainījies, puisis saņēmās.

Laipni lūgts Reinamarā! puisis priecīgi uzsauca jaunpienācējam. Tas nekas, ka prieks bija viltots.

Ar izsaukšanu laikam pārcentāmies, Džars domās nosprieda. sejā joprojām rotājās priecīgs smaids

"Kur es esmu." Vīrietis runāja. Teiktā jēga bija jautājums, bet viņš to izrunāja bez jautājošas intonācijas, it kā nevis jautātu, bet vienkārši kaut ko teiktu. Viņš neizmainījis pozu un joprojām turot roku uz ieroča spala. "Kā es te nokļuvu. Un kas tu esi."

Tu esi Reinamarā, Džārs atbildēja, Es esmu Džārs Kavaljērs, un mēs- es un mana ģimene- veicām rituālu, lai izsauktu senā pareģojumā minētas personas, kuras, kā pareģojumā apgalvots, spēs mums palīdzēt atrast Izredzēto. tas ir cilvēks, kam lamts padzīt no troņa pašreizējo Imperatoru. Imperators ir kristietis. Kristieši ieradās Reinamarā no citas pasaules, pareizāk viņus atveda... mans vecvectēvs. Viņi mūs ir gandrīz pilnībā pakļāvuši. Jūs esat mūsu pēdējā cerība.
Džārs runāja klusi. Un slepus šķielēja uz debesīm- cerībā, ka portāls neatvedīs vēl kādu.

Ankoku nedaudz samiedza acis un brīdi klusēja. Bet nemainīja savu pozīciju un joprojām bija gatavs jebkurā brīdī izraut zobenu
"Es neesmu savā zemē." viņš galu galā teica. "Tā bija spēcīga maģija. Es nezinu, par ko tu runā, bet es gribu atgriezties tur, no kurienes esmu nācis."
Viņš aplaida acis apkārt un atkal nopētīja tos, kas bija tuvumā. "Un kas esat jūs?"

Areons nospļāvās. Cilvēku ciemats.. Un viņam tādā vēl būs mierīgi jāsēž? Viņi gatavojas iet karā, gāzt šīs zemes Imperatoru un apmetīsies pāris būdās? Nolīdzināt te visu varētu pat viens normāli sagatavots grupējums. Aizsardzības no debesīm nav, iespēja pārlūkot apkārtni nav, pie tam, ienaidnieks zin, kur atrodamies... Pilnīgs aizsardzības murgs... Nopūties viņš palūkojās uz sievieti, kas bija iznākusi ārā. Pārāk izskatīga, lai vienkārši paietu garām. Atvainojiet, bet, vai būtu iespējams arī padzert vienkāršu ūdeni? Neesmu īpašs piena mīļotājs... Haosietis pieklājīgi pavaicāja sievietei.

Atgriezties nav iespējams, Džārs skumji paziņoja, skumji prātodams, vai to vēl bieži nāksies atkārtot, Mēs vairs nespējam kontrolēt portālu. man žēl. Bet, mēs spēsim to kontrolēt, ja veiksim burvestību kopā ar Izredzēto. Viņam vajadzētu būt ļoti spēcīgam. Tāpēc man liekas, ka jums nav izvēles. Jums jāatrod Izredzētais. Pēc tam varēsim parunāt arī par samaksu, pēdējais teikums gan netika veltīts Ankoku.


Tikmēr ciematā kāds kliedza. Konkrētāk, kliedza Sabīna Kavaljēra, izskrienot no kādas mājiņas un metoties pie tikko no meža iznākušajiem ļautiņiem. Viņa lamāja kādu, kuru saca Rezs un kurš bija kādu nodevis, piekrā````, kurš bija muļķis, gļēvulis un vispār bija vainojams pie visām pasaules nelaimēm. Sievietei sekoja neliela auguma vīrelis, pēc skata rūķis, bruņojies no galvas līdz kājām.

kundze... kundze, rūķis sauca, pagaidiet, es... atvainojiet.

Apklusti! Sabīna pār plecu atkliedza un rūķis paklausīgi pārstāja kliegt.

Tikmēr Sabīna bija tikusi līdz savam galamērķim.

Mums ir problēma, viņa paziņoja, Liela problēma.

Izdzirdot kliedzienus Dreiks nedaudz saspringa.
Viņš skatījās uz ciemata pusi, bet tā kā tas izskatījās pēc strīda, tad puisis palika stāvot turpat, kur iepriekš.
Bruņinieks noskatījās, kā šurp skrēja sieviete un noskatījās uz Sabīni.
"Jā?" Dreiks pasmaidīja. "Kāda ir jūsu problēma?"

Ankoku atkal brīdi klusēja, tad izvilka zobenu laukā un tā tumšais asmens atmirdzēja saulē. "Vai tas ir tiesa? Ja es tevi tagad nogalināšu un pēc tam izdarīšu, ko saki, es spēšu atgriezties savā zemē?" viņš jautāja. Tagad viņa balss bija ar patiesu jautājošu intonāciju.

-Kāds ir devies prom, lai paziņoju par to, ka veicāt rituālu? Vai arī lai paziņoju jau precīzākus datus pa mums?- Melta pieklājīgi painteresējās. Pēc kustībā bija nojaušams, ka jaunā meitene sakrusto uz krūtīm rokas, kaut apmetnis neļāva tās saskatīt.

To nu varēja gaidīt, šis ciemats bija pārāk idillisks, lai atbilstu patiesībai.

— Un, ko tur brīnīties, — Elisona pie sevis klusu noburkšķēja, — Tagad tik jācer, ka no šīs jaukās lamatu ielejas, paspēsim notīties.

Meiteni nemaz nevilinaja iespēja te vēl ilgāk uzkavēties. Savākt ātri mantiņas, kas varētu noderēt un, aidā, kājas pār pleciem. Kā žurka no grimstoša kuģa, tā teikt. Meitene ievilka nāsīs gaisu, lai notestētu šeit esošās smaržas.

Flausija stāvēja blakus Džāram un klausijās viņā. kakls? kāpēc? flausija brīnīdamies pajautāja kāpēc lai viņai sāpētu kakls? labi ejam! nu jau Flausijas cukursaldajā balsī sāka ierasties šaubas vai viņi kaut kur šodien vispār dosies ja nespēj pakustēt ne centimetru jau sen viņš bija ieminējies par iešanu uz ciematu, jo ātrāk visu pabeigsi jo ātrāk mājās tiksi.
tad kaut notika kaut kjas dīvains un ieradās dīvains radījums. Flausija palika ar vaļā muti viņa vienkārši mēmi blenza šajā divainī. Džārs nosauca viņas vārdu un tas pēkšņi skanēja kaut kur ļoti tālu. viņa vēl aiz projām stāvēja kā zemē iemīta. kamēr džārs centās ar šo radījumu runāt flausija nespēja pakustēties.
Ak nē! vai tas ir vēl viens? flausija dabūja pār lūpām tikai nelielas skaņas vilni. flausija nu vairs vispār neklausijās nevienā tagad viņi tur no diviem stāvēja jau četri ak šausmas.
viņa lēnām apsēdās zemē jo tā bija vieglāk un jau nedaudz skaļāk pajautāja Džāram eu tu neteici ka mēs gaidām vēl kādu. flausijas balss sāka atgūt savu cukursaldo noskaņu.

Es nezināju, Džārs atteica, Nevienam nevajadzēja ierasties ar nokavēšanos. Ko jūs- puisis uz brīdi sastinga. Izskatījās, ka viņš ieklausījās kādā troksnī, lai gan apkārtnē nebija dzirdams nekas, kas vēstītu par cilvēka vai vispār kāda dzīva radījuma klātbūtni, Velns parāvis!

Džārs apcirtās un strauji pazuda kokos. Par laimi, viņš attapās, ka atstājis kādu izcirtumā.

Nāciet šurp! viņš uzsauca Ātri!


Jums jāpazūd no šejienes, Sabīna ciematā paziņoja, Šis idiots mājiens rūķa virzienā, Neinformēja mūs par to, ka kaut kāds grāmatu tārps ņolēmis savākt bariņu domubiedru un papētīt kalnus. Mums ir spēcīga- nesalaužama- aizsardzība, bet tā strādā tikai pret Imperatoru un tā sekotājiem- tēvam, sārtā degot, neienāca prātā doma, ka te varētu līst vēl kāds- un jau minētais grāmatu tārps ir no dižciltīgas ģimenes, kura iegūtu troni, ja pašreizējais Imperators... nu, jūs jau saprotat. Īsāk sakot, itin drīz te būs pilns ar kristīgiem gļēvuļiem. Mēs tiksim ar viņiem galā, bet jums gan būs jāpazūd. Viņi nedrīkst jūs redzēt, jo daži no jums atstāj... emm... spēcīgu iespaidu, bet tas varētu traucēt... viņu prātiem pieņemt mūsu... aizsardzību. Jums būs jādodas pie Verna. Tur jūs dabūsiet visu, kas nepieciešams turpmākajam ceļam. Starp citu, kur ir Džārs?

Dreiks noklausījās samērā nesakarīgo stāstījumu un paraustīja plecus.
"Nu mēs jau nezinām, kur atrodas tas jūsu Verns. Tā, ka ja rādīsiet ceļu, tad mēs arī pazudīsim.
Ja nerādīsiet, tad visticamāk nekur nepazudīsim."

-Koordinātas un karti,- Melta mierīgi paziņoja, nelikās, ka viņu satrauktu fakts, ka te var uzrasties kristieši. Tie bija cilvēki, ko var izdarīt cilvēki, kā tikai tēlot pārtiku? Neko. Vēl pie tam viņi caur portālu bija atvilkti daudz un ja neskaita pasistās elfas un cilvēku sievieti, kas savādi oda, tad visi pārējie sev līdzi spēja paķert vismaz padsmit cilvēkus pirms atstiept kātus. Jautājums par Džāru tika noignorēts.

OOC: Nācās rediģēt, jo nebiju ievērojis GM pēdējo postu. Atrašanās vieta: izcirtuma mala ar Džāru (tas pašam, lai neaizmirstu).

— Tas ir labs jautājums, — dēmons garā pievienojās jaunatnācējam, domīgi raudzīdamies Džārā. — Tu, neprasīdams, mūs te atsauci, un gribi, lai mēs riskējam un paveicam tik apjomīgu darbu tikai tāpēc, ka tu mūs atcauci, pret mazticamu solījumu, ka varbūt vēlāk aizsūtīsi prom — starp citu, pieņemot, ka es tev uzticētos attiecībā uz to, kurp nonākšu, jo šobrīd es neticamā kārtā strīdos ar nekauņu! Kā būtu šādi — es tevi aizvedīšu pie taviem kristiešiem, kuri noteikti priecāsies tevi redzēt, pēc tam izraušu viņu sirdis, un pēc pusdienu ieturēšanas pameklēšu kādu talantīgāku burvi par tevi? — visu šo dēmons teica mierīgā balsī, kurā pavīdēja mazliet bērnišķīga ziņkārība. Šī bija tikai vielas pārdomām došana; pie ieročiem viņš tā arī nebija ķēries, un nekas neliecināja, ka grasītos. Vismaz pagaidām. Viņš tikai vēl piemetināja:
— Tu laikam palaidi garām to dēmonu izsaukšanas stundu, kurā stāstīja, ka šī nodarbe ir bīstama. Vai arī sajauci mūs ar džiniem.

Un tad Džārs ņēma kājas pār pleciem.
— Hei! Nemaz nemēģini aizlaisties!
Kavaljērs viņus pasauca.
Gribējās kādu novākt. Dēmons nopūtās un metās viņam nopakaļ. Kā nekā, ja situācija un sarunas kvalitāte neuzlabosies, Džārs būs labākais kandidāts.

Ankoku klausījās, ko teica dēmons. Ka tas ir dēmons, par to viņš nešaubījās, āriene bija pietiekami skaidra. Ankoku tikmēr nomierinājās un izslējās taisnāk, vairs neizskatījās tā, it kā būtu gatavs kuru katru brīdi mesties uzbrukumā.
Džārs metās bēgt. Ankoku gāja viņam pakaļ parastā gājēja gaitā. Kad Džārs pabāza galvu starp kokiem un aicināja viņus pasteigties, Ankoku izzuda no savas atrašanās vieta, parādījās Džāram aiz muguras un pielika asmeni viņam pie rīkles.
"Tu izmantoji pret mani maģiju, kas nogādāja mani svešā vietā, liedzot pildīt manus pienākumus. Tu vēlies, lai es strādāju tavā labā un kopā ar dēmonu. Tu ignorē manus jautājumus. Man netrūkst iemeslu, lai tevi nogalinātu. Tad nu jautāšu vēlreiz.
Saki, vai ir kaut viens iemesls, kāpēc lai es tevi nenogalinātu šeit uz vietas?" viņš runāja vēsā un lepnā balsī.

Vispār... bez manis tu ciematu neatradīsi, Džāra balss joprojām bija mierīga un pieklājīga, Tev nāksies palikt mežā, kurš drīz būs pilns ar kristiešiem. Viņi varbūt nav Imperatora sekotāji, bet pret tādiem kā tu draudzīgi neizturas. Ā, un ja nogalināsi Kavaljēru atpakaļ netiksi ar vai bez Izredzētā. Nopietni. Un es tev nelūdzu strādāt kopā ar dēmonu. Ne tikai dēmonu. Pārējie ir ciematā. Un jums visiem labi ātri jāpamet kalni, lai netrāpītos acīs vienam pētniekam un viņa sekotājiem. Varbūt labāk atliksi manis nogalināšanu uz drošāku laiku?

Joiči sajutās dīvaini - visu mūžu viņš bija sargājis cilvēku no vampīriem un ne tikai - tenočtitlanā jau kopš seniem laikiem vilkači vienmēr ir bijuši cilvēku sargātāji no naidīgām necilvēciskām būtnēm, bet tagad ir otrādi - viņam jāstājas pretim cilvēkiem, kuri apspiež necilvēciskas būtnes, turklāt jāsadarbojas ar vampīru...nu tas jau ir par traku...Viņš neko neteica, tik gaidīja tālkus norādījumus, kā nokļūt pie tā Verna, vai ko tamlīdzīgu. Joiči bija cieši apņēmies palīdzēt atrast izredzēto, jo saprata, ka diez vai svešajā pasaulē atradīs kādu kurš spēs atvērt portālu uz Tenočtitlanu, turklāt viņš vēlējās palīdzēt elfiem - tā ir goda lieta

"Es tev nepiekrītu." Samurajs atteica. "Pat ja tikai tavai ģimenei piemīt spējas izsaukt portālu uz manu zemi, no taviem vārdiem es sapratu, ka tu neesi savas ģimenes vienīgais loceklis, tāpēc, ja es tevi nogalināšu, būs kāds cits, kas man palīdzēs." Viņš pielika asmeni klāt pie rīkles. Bet tad to noņēma nost un pats atkāpās soli atpakaļ.
"Es tevi nenogalināšu. Tomēr tev ir jāsaprot - es tev nekalpošu. Tu teiksi un darīs visu, ko es vēlos, lai paliktu dzīvs. Tātad - kā es varu atgriezties mājās?"

Es nevēlos, lai tu man kalpotu! Džārs atcirta, Un nedomā, ka mana ģimene palīdzēs manam slepkavam. Pietam mums jāiet. Tūlīt.

Puisis apcirtās un pazuda kokos. Ja kādam pitrūka prāta, lai sekotu, tad viņš varēja palikt te. Galu galā vajadzēja tikt galā ar to pētnieku.

Kā kādam vispār varēja ienākt prātā doma līst kalnos? Par tiem klīst baisas leģendas. Un cilvēki mēdz ticēt leģendām




Kartes nav, Sabīna paziņoja, cieši lūkojoties Meltas sejā, Nav viegli sastādīt karti kalniem, no kuriem visi vairās un tiem, kas nevairās nav zināšanu par to, kā tādu sastādīt. Reinamarā vispār nav labas kartes. Visām atšķiras attālumi un koordinātas, un dažās uzrodas vietas, kuru nav citās. Bet jūs kāds var aizvest. Džīna, piemēram. Viņa kalnos jūtas kā mājās.

"Nu skaidrs." Dreiks neiecietīgi noteica.
"Tātad vai Džīna varētu doties un rādīt ceļu?" viņš palūkojās uz meiteni un gaidīja, kad viņa dosies.
"Cerams, ka jums izdosies nodargāt ciemu un tikt galā ar tiem, kas nu jums te grasās iebrukt"

"Lai izvairītos no nāves, cilvēki dara brīnumu lietas." Ankoku noteica. Viņš skatījās, ka Džārs metas bēgt un tam sekoja, arī skrēja, bet lēnākā gaitā un tāpēc, lai tiktu Džāram līdzi, brīžiem pielietoja Sampo, bet nepietuvojās viņam.

Gar pārējiem, kurus Ankoku bija manījis, klajumā, viņš nelikās ne zinis.

Joiči sajuta vēlēšanos iebelzt Dreikam ar šķēpa kātu - tā Tenočtitlanā mēdz dod zīmi jaunuļiem par brīdinājumu, kuri nesmuki izrunājas, kad vecajie runā, lai paklusē, citādi sekos sods. Viņš jau grasījās to darīt, bet pēdējā brīdī pārdomāja, jo galugalā šeit valda citi likumi, tik noteica pie sevis - jaunajam nekauņam derētu stingrāka disciplīna, manā pasaulē viņu ātri vien iemācītu cienīt līderus

Dreiks pasmīnēja par vilkača teikto un pat nepagriezies pret viņu noteica.
"Es neesmu jaunais nekauņa. Es esmu grāfa dēls un mans tituls ir vikonts.
Ne Tev, personai, kas uzbrūk sievietēm, būs spriest par manu disciplīnu.
Bez tam... es savā priekšā neredzu nevienu pašu līderi."

Ziniet, šis tiešām nav īstais brīdis strīdiem, Džīna stingri noteica, Un es nedomāju, ka strīdi palīdzēs atrast Izredzēto. Jā, un kamēr es jūs kaut kur vedu, es esmu līdere. Kad būsim tikuši līdz galam, varēsiet šo jautājumu nokārtot savā starpā, bet tikmēr iesaku mani klausīt. Un mēs dosimies ceļā tiklīdz uzradīsies Džārs. Pa ceļam varēsiet mani iztaujāt par visu, kas jūs interesē. Un vēl kas- ja sadomāsiet viens otru galēt nost, es par savu rīcību neatbildēšu.



Tikmēr Džars mežā apstājās. Nosprieda, ka tomēr jāpagaida pārējie. Lai cik nepatīkami tas nebūtu, viņiem tie radījumi bija nepieciešami.

Cerams, ka vijū vismaz atradīsiet Izredzēto, puisis skaļi noteica.