Džārs nav mans radinieks, Džīna paziņoja, Es neesmu nekādas mūžsenas burvju dzimtas atvase. Mana māte bija elfs, tēvs- zinātnieks. No mātes mantoju šādas tādas spējas. Viss. Un no kļūdām mēs mācāmies- ja tā nebūtu jūs tiktu uz šejieni atrauti daudz agrāk. Mēs centāmies tikt galā ar kristiešiem pašu spēkiem. nesanāca. tad nu jūs esat šeit. Un ja kas, Džāra vectēvs bija parasts mirstīgais, ar maģiju nenodarbojās. Kristieši ir uz viņa vecvectēva sirdsapziņas un... kas, ellē, tas tāds?

pēdējie vārdi tika izteikti, Džīnai ieraugot no kokiem iznākušo Rifinu.

Tas, mana dārgā, ir cilvēks amfībija, vai ķirzaka amfībija, vai kas vēl dīvaināks, Elisona klusu noteica, raudzīdamās uz no meža izsoļojušo radījumu.
Vai tu gribi teikt, ka viņš nepieder pie šīs pasaules? jautājums bija ironisks.

Dēmonu visa šī ģenealoģija sāka garlaikot. Tik un tā tas viss bija rupja jaukšanās pasauļu kārtībā un viņu privātajās dzīvēs. Toties jaunpienācējs jau izskatījās interesantāks, un dēmonam jau bija radušās aizdomas, ka šis ir pēdējais pievedums, kad neparastā radījuma jautājums visu apstiprināja.

— Aizmirsti par savu purvu, ausainais draugs. Šo kāpostgalvu dēļ mums te nāksies kādu laiciņu paviesoties.

Ankoku pamanīja savādo radību, bet šeit netrūka savādu radību. Vēl viens monstrs vai dēmons neradīja lielu pārsteigumu. Viņš tomēr aplūkoja to.
"Izskatās, ka vārti uz citām pasaulēm joprojām ir vaļā. Cik bezatbildīgi. Jūs tā panāksiet, ka zemi piepilda neskaitāmas būtnes no citām pasaulēm." viņš noteica.

Jā, es jau sapratu, ka šeit nav mana purva, - Rifins atbildēja uz dēmona repliku īstenā veskeriešu loģiskā izveduma stilā, - mans purvs izskatās pavisam savādāk, un arī saules mums ir divas - zaļa un oranža, nevis viena, kā šeit. Es pavisam noteikti esmu kaut kur citur, pagaidām gan nezinu, īsti kur, un kā es te nokļuvu. Neko tādu es nedarīju un man pat nebija tāda nolūka.

Vārti starp pasaulēm? - amfībija priecīgi iesaucās, atbildot Ankoku. - Tas izskaidro, kāpēc jūs esat tik dažādi - neskaitāmas būtnes no neskaitāmām pasaulēm! Nez, kā tie vārti darbojas?

"Tikai vienā virzienā... tie diemžēl darbojas tikai vienā virzienā." Dreiks noteica aplūkodams dīvaino radību, kas pēkšņi šeit bija nokļuvusi.
Citādi puisim visa nervozā ņemšanās bija apnikusi un viņš vēlējās pēc iespējas ātrāk nokļūt kaut kādā nākamajā punktā.

Monstrs uzrunāja Ankoku. Pie tam diezgan draudzīgi. Kaut kas neticams. Samuraja seja palika vēsa un mierīga. Viņš novērsās no amfībijas un vienkārši pagāja malā no visiem, gaidīt, kad viņi beidzot sāks iet, vai notiks kas cits.
Viņam bija vienalga, vai viņiem jāsteidzas, vai nav. Viņš pats netaisās nevienam skaidrot notikušo, vēl jo vairāk tādam necilvēkam. Sakārtojis pie sāniem savu zobenu pārbaudījis, vai drēbes ir kārtībā un tīras, viņs atglauda no pieres matus un vienkārši pētīja apkārtni. Lai arī nekādu skaisto skatu šeit neredzēja un ciemats izskatījās nožēlojams, tomēr labāk, kā vērot šo kompāniju.

Portāls neatved jebko no jebkuras pasaules, Džīna sacīja, Tāpēc mēs neesam bezatbildīgi. Vienkārši dažiem sanāca ierasties vēlāk par citiem. Un, starp citu, portāls nedarbojas vienā virzienā. Vienkārši, lai pagrieztu to otrādāk vajag vairāk spēka.

Tā. mums tagad būtu jāiet Uz kalniem, precīzāk jāšķērso kalni. pa ceļam visu paskaidrošu. Šeit palikt nevaram, ja negribam mirt, tas bija veltīts Rifinam, Un, lūdzu, novāc to ieroci. Man liekas, tu biedē Džāru.

Meitene nesagaidīja atbildi un atsāka iet. Atkal.

Joiči vienā vēsā mierā vēroja visu notiekošo, viņa prāts jau pamazām bija adaptējies dīvainajiem apstākļiem
1.sadarbošanās ar vampīru
2.cilvēku savstarpēja vēlme vienam otru nogalināt (Tenočtitlanā cilvēki nekad nav savstarpēji karojuši, tikai ar vampīriem un citiem dēmoniem)
3.cilvēka necieņa pret savu sargātāju (Dreika izrunāšanās pret vilkati)

Bet kad dēmons ķērās pie stopa, Joiči sažņaudza ciešāk šķēpu un bija gatavs uzbrukt, taču nogaidīja, jo apjēdza, ka visas tās būtnes izrautas katra no savas vides un būtu diezgan naivi cerēt, ka neveidosies konflikti, jo taču tik dažādi viņi visi ir. Turklāt Joiči pieredze ar uzbrukumu Meltai arī bija ko iemācījusi - šobrīd labāk tiešām būtu visiem nomierināties un uz laiku atlikt savstarpēju rēķinu kārtošanu. Taču Dreiks jau sāka kļūt neciešams. Varētu saprast vēl tos, kuri tikko ieradās, ka viņi ir apjukuši, bet Dreiks jau bija vairāk vai mazāk iepazinis situāciju un viņam vajadzētu kā pieaugušam vīram konstruktīvi risināt situāciju, nevis to vēl vairāk sarežģīt. Turklāt situācija jau tā ir saspīlēta, jebkurš sīkākais incidents var izraisīt asinsizliešanu. Šī iemesla dēļ Joiči konfliktā neiejaucās, tomēr bija gatavs reaģēt un cīniņa gadījumā viņš nešaubīgi nostātos elfu un cilvēku pusē.

-Dzirdot šādu variantu skaļi no tavām lūpām, tas skan kā uzaicinājums to izdarīt.- Melta vēl pirms sākās visas jukas ar pasisto šķībaci un Džāru, un vēl pārējiem, kuriem nebija slinkums pacelt savus ieročus [tā laikā vampīriene pagāja krietni malā, lai nepagadītos apšaudes vidū un spētu izglābt savu ādu, ja kādam nenotur nervi un uzsākas slaktiņš], viņa, tikai dzirdot Džīnai, izdvesa, -Vēl pie tam, man nav problēmas iegaumēt kalnu shēmu prātā.- Izskatījās, ka jaukā Džīna nebija izdarījusi labāko gājienu un kad Ankoks izvilka zobenu, Džīnai vampīriene veltīja ļoti cukursaldu un mīļu smaidu, pirms atradās drošā attālumā no notiekošā epicentra.

Visi sāka nomierināties un parādījās jauns radījums, kuram tika pievērsta tik liela uzmanība, lai būtu drošs, ka tas nespēs negaidīti uzbrukt.

-Runājot par asinspirti, vajag pieminēt izmantotās asinis, lai varētu izlemt cik pirts ir kvalitatīva un kam domāta.- Melta mierīgi atbildēja dēmonam, it kā pārrunātu īstas pirts būšanu.

Tikai pamēģini, Joiči pie sevi nodomāja dzirdot Meltas izteikumu par asinīm

Areona labā roka pēdējās minūtes jau bija saķērušas zobena spalu un gatavas uzbrukumam. Runātīgais dēmons nevarēja noturēt savu mēli - labi, ne tas vien ir redzēts un dzirdēts. Bet cilvēks uzreiz bija sācis uzvesties vienkārši neciešami. Nepārtraukti draudējis Džāram. Protams, ka cilvēki bija muļķīgākās radības zemes virsū, bet šis jau bija patiesi nožēlojams. Apdraudēja savus sugas brāļus muļķīgu iedomu dēļ. Dēļ, tā, ka nesaprot, kas noticis. Gluži automātiski saspringtajā mirklī haosietis bija kustējies tuvāk Ankoku, pie tam ejot klāt viegli no sāniem un gatavs vajadzības gadījumā atbrīvot panikas cēlāju no rokas vai 2, bet viss beidzās salīdzinoši mierīgi. Tagad gan panikas pazīmes sāka izrādīt viņu vadone, kas ne pavisam nebija labi. Un, visbeidzot, šeit parādījās vēl viens neradījums. Galvā parādījās tīri vai humoristiska doma - apslaktē visus!

— Nu manas tu nedabūsi, — dēmons mierīgu sirdi attrauca.
— Kas vēl paliek… Konservas iesaku pataupīt vēlākam laikam, — acīmredzot bija domāti smagās bruņās tērptie indivīdi, — Var izmantot Džīnu, jau pieci litri. Vēl te ir visādi elfi. Labuma un dzīvu asinsšņabja pudeļu netrūkst, — nevarēja īsti saprast, vai dēmons to domā nopietni vai pa jokam pazobojas. Ģīmis (ja nu no tā kāds vispār ko saprata) bija uzspēlēti neitrāli nopietns.

Tikai vienā virzienā? Kā tad es tikšu atpakaļ uz purvu? - Rifins izbrīnīts jautāja, un to, ka viņu šī ziņa ir apbēdinājusi, apliecināja pēkšņi nošļukušās ausis. Tad viņš pievērsās Džīnai: - Ja jums vajag vairāk spēka, lai nogādātu mani atpakaļ purvā, kāpēc jūs nepaaicināt sev palīgā būtnes, kas dzīvo tajās būdās? - amfībija pamāja ar nūju, uz kuras vēl joprojām bija uzdurta zivs, ciema virzienā. Tad, sapratis Džīnas aizrādījumu par ieroci, nolaida nūju un nomauca no tās zivi, kura vēl mazliet raustījās. - Es negribēju nevienu sabiedēt, - viņš teica; veskeriešu sabiedrībā atvainoties nebija pieņemts - akmens laikmetā īpašas pieklājības normas vēl nepastāvēja. Tomēr, lai labotu pārpratumu, Rifins pēc acumirkli ilgām pārdomām pasniedza no nūjas noņemto zivi Džāram: Še, es nemaz negribu tev uzbrukt.

Redzēdams, ka būtnes kaut kur dodas, Rifins devās tām līdz. Ja reiz visi šie dīvainie radījumi bija ieradušies šeit no citām pasaulēm, un te bija arī būtnes, kas zināja, kā ceļošana starp pasaulēm īsti notiek, tad lai tiktu atpakaļ uz dzimto purvu, visprātīgākais bija turēties kopā ar šīm būtnēm.

Joiči juta, ka iespējams tomēr saspīlējums neatslābs, taču viņš arī nevēlējās ar kādu savu izteikumu, par rīcību nemaz nerunājot, pārraut jau tā trauslo robežu, aiz kuras var sekot asinspirts. Tomēr kaut ko darīt vajadzēja, jo daži radījumi šķiet tikai traucēs misijas gaitu. Joiči telepātiski deva ziņu Džīnai - situācija kļūst nekontrolējama, būtu man ļāvuši atbrīvoties no vampīra, būtu par vienu bīstamu radījumu mazāk, bet neuztraucies, ja kļūs pārāk karsti, es cīnīšos jūsējo pusē, varat ar mani rēķināties, protams, apsolu, ka pirmais nevienu neizaicināšu

Džīna tik tikko manāmi uzsmaidīja Joiči, acīmredzot, priecādamās, ka vismaz viens neprāto par viņas nogalināšanas iespēju.

Paldies, bet es ceru, ka līdz tam nenonāks. Un baidos, ka nogalināt kādu no jums mēs nevaram, jo tā misijas izdošanās iespējas strauji samazināsies, meitene domās atbildēja, Žēl,tas tika piebilsts, lūkojoties uz dēmonu, kurš pārāk daudz runāja un kura teiktais ņekādā ziņā neatviegloja stāvokli.



Tajā brīdī mežā atskanēja kliedziens, kādu parasti izdod cilvēks, mirstot sāpīgā un vardarbīgā nāvē.

Apsveicu, jūs gaida iepazīšanās ar kristiešiem, Džārs (ar zivi rokās) skumji paziņoja, Mums, lūk, pievienosies arī pētnieku bars. Tieši tas, kas vajadzīgs. Un viņi, šķiet, nogalināja vienu mūsu mednieku. tas tika piebilsts ne tik daudz kā svarīga informācija, bet gan kā fakta konstatējums, Un man likās,ka es teicu, ka jums jāpasteidzas.

Kristieši? - Rifins nesaprata. - Kas tie tādi ir, vai tie paši, kas pētnieki, un kāpēc viņi nogalina jūsu medniekus? Vai kristieši ēd jūsu medniekus?

Amfībija paklausīgi sekoja būtnēm, kuras devās prom no, acīmredzot, bīstamās vietas.

Interesanti, vai "Vīīīīīī!!!" būtu gana piemērots sajūsmas spiedziens, sagaidot mūsu asinskāros ciemiņus?
Elisonai nepatika doma par kristiešiem, lai arī tas varētu būt tikai iebaidīšanas paņēmiens. Tiesa, varbūt viņa vēl kaut ko bija palaidusi garām, bet…
— Vai tad tie pētnieki varēja tik ātri nonākt te? Kalni taču lieli, — meitene mulsi pajautāja, riskēdama izskatīties pārējo acīs pēc blondīnes, lai gan jāšaubās, vai lielā daļa no viņiem saprastu šī termina nozīmi.
Ak, likās, ka te nekas nav kārtībā. Vispār, kā lai būtu, viņa taču atradās svešā pasaulē.

Pētnieki savu ekspedīciju sāka pirms nedēļas, Džārs skaidroja, mēs par to uzzinājām šodien. Brīnos, kāpēc viņi te neieradās ātrāk. Un vai es vienīgais to jūtu?

Gaiss nepārprotami bija sācis smaržot pēc rozēm.

— Es teiktu, ka mūsu negribētajiem draugiem ir draņķīgi izlūki, — dēmons pavīpsnāja, — Un jā, kaut kas smako gan.

— Ausaini, šie pētnieki arī ir kristieši, un šis te Džārs apgalvo, ka viņi labprāt uzceptu gan šos, gan mūs, gan arī tevi, ja vien spētu. Tiesa, nedomāju, ka uz ēšanu būtu tikpat naski. Izšķērdīgi, ne? — viņš joprojām smīnēja.

Lai arī Džārs un Džīna gribēja, lai viņi bēg, tomēr bariņš izsaukto būtņu to negribēja darīt, viņiem vairāk patika runāt. Arī pats Ankoku nesteidzās doties prom. Nelikās, ka viņu satrauktu vai kā citādi ietekmētu paziņojums par kristiešu ierašanos. Viņš ieelpoja rožu smaržu un skatījās apkārt, meklējot smaržas avotu. Centās sajust vēju, lai noteiktu, no kurienes varētu būt nākusi smarža.

Tiesa, ja Džārs un Džīna iet prom, viņš viņiem seko.

Elisona paostīja gaisu un nosmīkņāja: — O, mums būs vēl viens portāls?

Tā vien jautās, ka šeit ne pēc kā cita nesmaržoja, kā vien pēc rozēm vai nekā. Jo meitene varēja ostīt gaisu cik grib, nekāda svaigi ceptas maizes, vai valgu lopu mēslu smaržas nebija. Viņa tomēr cerīgi paostīja vēl, varbūt bez rozēm smaržos arī pēc kristiešiem? Ja vien…
— Ja vien kristieši regulāri nelieto rožu smaržu.

Rozes... Džīna novilka, Kāpēc te smaržo pēc rozēm? tas bija retorisks jautājums. Meitene necerēja, ka kāds spēs uz to atbildēt.

Džārs izvilka zobenu un kādu brīdi vēroja mežu.

Izvēle ir jūsu, viņš paziņoja Mēs nevienu negribējām nogalināt, bet ja tas ir vajadzīgs, tad problēmu nebūs. Varat palikt un cīnīties, varat doties prom. Ja pasteigsieties, iespējams, pagūsiet nozust. Viņi ir gana tālu... un mūsu izlūkiem nav ne vainas, tas tika piebilsts ne jau tāpēc, ka Džārs pats tam ticētu, bet lai nebūtu jābūt vienisprātis ar dēmonu, Un vēl kas: rožu smarža parasti liecina par spēcīgas maģijas klātbūtni. Un šoreiz tā nav mūsējā. Tāpēc pieņemu, ka pētniekiem līdzi ir kāds, kas apveltīts ar maģiskām spējām. Tā gadās. Maģiski pakalpojumi apmaiņā pret dzīvību.

Dēmons kļuva krietni nopietnāks. Gudrs mags nozīmēja nopietnas nepatikšanas. Viņaprāt, derētu no šejienes nozust, kamēr ir iespēja. Taču, kamēr to baru iekustinātu…
— Ja iesaistīta maģija, iesaku vākties prom no šejienes… — viņš noteica bez cerībām, ka kāds viņā ieklausīsies, un jau sāka nolūkot, kurā vietā varētu noslēpties, lai no tās apšaudīt uzbrucējus.

Rifins paostīja gaisu. Viņš sajuta kādu smaržu, tomēr viņam tā neko neizteica - uz Veskeras neauga rozes.

Svešās būtnes lietoja tik daudz un dažādus svešus vārdus, kuru nozīmi Rifins nesaprata, ka viņš visnotaļ apjuka, apņēmies kādā mierīgākā brīdī tomēr noskaidrot visu, ko šie vārdi varētu nozīmēt.

Ja tie kristieši un maģija, lai arī kas tās nebūtu, ir bīstami, mums tiešām vajadzētu taisīties prom! - amfībija piekrita dēmonam un steidzās prom kalnu virzienā, neatkarīgi no tā, seko kāds vai neseko.

Svešā kliedziens gan lika Dreikam iespringt. Taču no vietējiem nevarēja saprast, kas tagad būtu jādara.
Viņš gan nebija radis bēgt no cīņām, taču te neko nevarēja saprast. Un tad vēl savādi smaržojošais gaiss tikai atsauca atmiņas par to nakti. Un puisis sajutās nelāgi.
Viņš skatījās uz pārējiem un gaidīja, ko viņi darīs.
Dreiks darīs to, ko darīs pārējie.
Viņam bija vienalga.

-Ēdienkartes apspriešanai vēl ir nedaudz par agru,- Melta atrauca dēmonam, viegli smaidot. -Toties...- jaunā sieviete apklusa, saožot kaitinošo rožu smaržu.

-Ierosinu tīties no šejienes prom, ja vien kādam, izņemot šos bērnus...- viņa pamāja uz Džīnas un Džāra pusi, -nav spēcīgas iemaņas maģijā.- Tad vampīriene pievērsās Džīnai, -Iedot to somu ar mantām, ja vien netaisies nākt līdzi, un pastāsti ceļu līdz Vernam.- Šobrīd vampīriene runāja lietišķā tonī, kas liecināja, ka lai ko izvēlētos citi, viņa netaisās palikt un noskaidrot cik te ir spēcīgi magi.

Tā kā visi beidzot kaut kur devās un Elisona nebija pārliecināta, ka ir spējīga tos pienācīgi sagaidīt ne tikai ar priekpilnu spiedzienu, viņa devās līdzi dēmonam un dīvainajam ķirzakveidīgajam radījumam.
Un cerēja, ka Džīnai līdzi tiešām bija viss nepieciešamais.

-Es piekrītu jaunkundzei, aizvediet mūs pēc iespējas ātrāk uz turieni, kur mums visu vajadzīgo izdalīs un mēs būsim savā ceļā! Es tā saprotu, ka pārlieku ilgi uzturēties te labāk nevajadzētu.-
Orks piebalsoja vampīres teiktajam un gaidīja, ka nu beidzot liekā tērzēšana beigsies.

To izteicis, Alberts pats paņēmis savas mantas, lēnā raitā sāka sekot dēmonam un amfībijai.
-Es ar jums!-

Redzēdams, ka ausainis diebj prom, dēmons paraustīja plecus un paskatījās uz Meltu, kura izteica visai jēdzību priekšlikumu. Īstenībā, saprātīgāko šodien dzirdēto, ja neskaita ausaino ķirzakcilvēku, kurš dzīvi, šķiet, uztvēra vienkārši un izcili saprātīgi. Piekrītoši pamājis ar galvu, viņš sagaidīja, kad Džīna atdos mantiņas Meltai. Pēc tam, neatkarīgi no pārējiem, kopā ar viņu laižas lapās, nopakaļ ausainajai amfībijai Rifinam.

Džīna pat netaisījās atdot mantas Meltai.

Es iešu līdzi, tika paziņots, Džār, tu ķristiešus aizkavēsi, vai ne? jau atkal retorisks jautājums, jo puiša seja liecināja, ka kaut kas nav īsti labi. Lai vai kas arī nebūtu noticis, tagad galvenais bija dabūt visus prom.

Ejam, Džīna noskaldīja, Vai labāk skrienam.

Meitene metās pakaļ amfībijai, cerībā, ka viņš apstāsies un pagaidīs kādu, kas zina ceļu, nevis aizskries citā virzienā un sagādās vēl lielākas problēmas.

Rifins patiešām apstājās un pagaidīja, kamēr Džīna viņu panāk, tad uzdeva jautājumu: Vai es skrienu pareizā virzienā? Un ja ne, tad kur jāskrien?

Paralēli tam amfībija saspicēja ausis tai virzienā, no kura pirmīt bija atskanējis kliedziens.

Dēmons, ilgāk negaidīdams, vieglā skrējienā devās nopakaļ Džīnai, un sasniedza Rifinu ap to pašu laiku, kad Džīna, lai pēcāk turēties kopā ar šiem diviem. Viņai bija maiss, un viņa zināja ceļu, un tas pagaidām pārsteidzoši labi atbildēja plāniem vākties prom no šejienes.

Ankoku nesteidzas noskatās, ka visi dodas tālāk, izņemot Džāru, kurš paliek uz vietas. Arī Anoku dodas uz priekšu, bet viņš neskrien, bet gan pielieto savu Simpo, lai tiktu blakus Džīnai un tad skrien kā parasts cilvēks līdz ar viņu.
"Sieviete, vai Džārs domā cīnīties ar kristiešiem, vai arī stāstīt tiem melus?" Ankoku viņai jautā.

Melta pameta skatienu Džāra virzienā, izskatījās, ka viņu negaidīti puisis ir ieinteresējis, bet skatiens pie viņa ilgi neaizkavējās, un vampīriene bez problēmām panāca Džīnu. Dēļ apmetņa, joprojām izskatījās, ka vampīriene slīd virs zemes nelielu gabaliņu. Nekas, izņemot to, ka sarkanmate kustējās skrējēju ātrumā, neliecināja, ka viņa tiešām skrietu, ja viņa būtu viena, tad skatītājam no malas liktos, ka Melta joprojām mierīgi un līgani pastaigājas.

-Viņam vajadzētu būt ļoti labam bruņiniekam vai būt pietiekoši laba līmeņa magam, lai viens uzvarētu kristiešus, kuri tuvojas ciematam. Viņam gan ir laiks, lai sagatavotos un skatoties uz Šiem kristiešiem...- Melta mierīgi paziņoja, beigas noklusēdama, kā vietā tika paraustīti pleci.

Mēs dodamies pareizajā virzienā, pagaidām, Džīna sacīja Rifinam, Džārs netaisās cīnīties viens, bet kopā ar visu ciematu. Ā, un vēl kas, mans vārds ir Džīna, ja nu gadījumā tu nedzirdēji, tas tika veltīts Ankoku, Un Džārs parasti nemelo, meitene jau klusāk piebilda.

Ankoku paskatījās uz Džīnu ar tādu kā neizpratni. "Sieviete, tu man saki, ka mēs bēgam no pretiniekiem, kurus sakaut domā bariņš zemnieku un puisis, kurš nobijās no mana zobena sev pie kakla. Es esmu karotājs un tie, kas šeit parādījušies, arī ir karotāji. Mūsu iespējas sakaut pretinieku ir lielākas kā jebkuram zemniekam. Jeb tu man teiksi, ka viss ciems ir pilns trenētu kaujinieku."

Pētniekus- jā, magu- diez vai Džīna paskaidroja, Un mēs ļāvām jums izvēlēties: palikt vai doties meklēt Izredzēto, jūs izvēlējāties pēdējo. Un atkārtoju: mani. sauc. Džīna. Tāpēc, sameklē savī gana daudz cieņas vai vismaz elementāras pieklājības, lai pārstātu dēvēt mani vienkārši par sievieti

Rifins ar interesi (t.i., plati pavērtu rīkli) vēroja un klausījās, kā svešās būtnes sarunājas par lietām. Amfībijas galvā pakāpeniski sāka veidoties tās pasaules, kurā viņa nejauši bija nokļuvusi, pamatpostulāti.

1. Kristieši ir ļauni un bīstami.
2. Mags - tā ir īpaši varena būtne, no kuras citas būtnes baidās.
3. Kristieši + mags = ļoti bīstama kombinācija.
4. Būtnes ar bālo ādu un neasajiem zobiem un nagiem iedalās divos tipos - viens tips ir druknāks, spēcīgāks, runā zemākā balsī un vairumā gadījumu ir īsākiem matiem; otrs tips ir nedaudz mazāks, izskatās vājāks, runā augstākā balsī un ir garākiem matiem. Izskatījās, ka pirmā tipa būtnes ir vai vismaz uzskata sevi pārākas esam par otrā tipa būtnēm.
5. Starp dažādajām būtnēm ir tādas, kas acīmredzami viena otru ienīst un citos apstākļos nolietotu uzturā.

Viņa teica, ka Džārs parasti nemelo, - Rifins bija vērīgs, un runās klausījās uzmanīgi, - neparastos gadījumos viņš var arī samelot... manuprāt. - amfībija paskaidroja būtnei, kurai, kā izskatījās, piemita spēja pēkšņi no vietas vietas uzrasties pavisam citā.

Pilnīgais bardaks, kas bija sācies, Reinemariešiem paziņojot, ka mierīga patērzēšana pie pusdienu galda, izzinot šīs pasaules vēsturi nesanāks, lika sarkanmatainajai elfietei nobālēt. Kā tas var būt? Tik daudz satraukumu un haosa vienā dienā. Nē, viņa pie tā nebija radusi. Un diez vai spēs jelkad arī pierast. Varbūt tāpēc dzintarainajās acīs varēja redzēt neviltotu satraukumu un bailes. Varbūt pat kādu asaru? Protams Aioma uzreiz centās to noslēpt, noslaukot seju ar delnu. Kā arī jaunpienākušie moršķi lika viņai nobālēt vēl vairāk. Viņa varēja tikai brīnīties, kā visi šajā situācijā spēja uzvesties mierīgi un jau kalt dižus nākotnes plānus, kā karšu izveidošanu, kristiešu dedzināšanu un vēl nez ko. Aioma tikai stāvēja nostāk, cerot, ka šis satraukums ātrāk beigsies. Vēlme pēc kāda, vēlams, nemošķa, kas spētu viņu nedaudz mierināt, bija liela, bet viņa neko neteica. Bija bail kaut ko teikt visu šo zilo, zaļo un vēl nez kādu būtņu klātbūtnē kaut ko teikt. It kā baidoties, ka tie varētu ņemt un apēst jauno sievieti dzīvu.

Labi, ka Džīna bija sākusi doties. Tas uz brīdi viņu aizveda tālāk no šausminošajām domām un apziņu, ka šeit ir savākti profesionāli kareivji, vampīri, demoni, vilkači un vēl citi, kas viņasprāt, bija jābūt tikai mitoloģijai. Varbūt, ka tie bija mazvērtības kompleksi, bet šādās situācijās elfi sāka ne pa jokam nervozēt. Kā nekā Avalekā karš bija visai svešs termins.

"Skaidrs." Ankoku atteica. Vairs neko viņš neteica un uz sievietes teikto nereaģēja. Nelikās, ka aizrādījumu par viņas vārda lietošanu viņš būtu ņēmis vērā. Ankoku atsāka iet mierīgā gaidā un ik pa brīdim pielietoja Simpo, lai tiktu baram līdzi. Kā rādās, Ankoku tas nesagādāja lielākas problēmas, kā skriet parastā ātrumā. Viņam drīzāk bija jākavējas, lai netiktu uz priekšu pārāk ātri.

Hello! Es neesmu karotāja! Elisona nodomaja, bet skaļi neko neteica, visiem nebija viss jāzina. Viņa tikai turpināja vienmērīgi skriet līdzi pārējiem, cenšoties vienmērīgi ieelpot un izelpot. Viņa arī ieklausījās pārējo sarunās.
Hmm, rādījās, ka amfībija bija noderīgs izdarot trāpīgus secinājumus. Vēlāk būs ar viņu jāiepazīstas kārtīgāk…

Areons iesmējās. Beidzot iespēja pacīnīties, bet visi lasās prom? Tā kā pēdējais laiks paskatīties no kā kristieši ir taisīti! Un mags? Ne viens vien ir kritis no manas rokas. Izvilcis zobenu no maksts viņš uzkliedza promejomejošajiem, cerot, ka viņu sadzirdēs arī kāda saprātīga būtne. Un, pavisam noteikti, ne jau cilvēkiem viņš to teica, jo tie bija ieinteresēti tikai savas dzīvības glābšanā. Skrienat vien, bet, diez vai viņi iepaliks pārāk tālu no jums, ja vien kāds viņus neaizkavēs... Pacēlis vairogu sev priekšā, viņš tuvojās Džāram un paskaļā balsī noteica: Tātad, ja grasies mūs nodot, ieteiktu tev to darīt tūliņ, jo, ja centīsies man nazi iedurt mugurā cīņas laikā, sekas būs vēl graujošākas. Tev, nevis man...

Alberts iepalika, jo ievēroja, ka milzenis izdomā palikt cīnīties. Ja viņš būtu gājis līdzi, tad nebūtu nemazam tik slikti, kaut vai orks juta, ka kaut kas nav kārtībā ar Areona auru, viņam šā vai tā šķita, ka viņš būtu noderīgs kompanjons.
-Liec viņu mierā, šeit drīzāk ir citi, kuri ietriektu dunci mugurā kādam. Beidz muļķoties un ejam, man pašam negribās pamest šos iedzīvotājus, bet ja mēs dosimies un atradīsim izredzēto, mūsu spēki būs vareni.-

Cilvēki man tik bieži ir gribējuši ko ietriekt mugurā, ka ir gluži vienkārši izmantot pieklājības normas, lai paziņotu viņiem, ka tas nav ieteicams, ork... Orks, kas aizstāv cilvēkus.. Lūk, to gluži katru dienu neredzēsi... Pie tam, ne jau bēgot mēs tiksim pie laika. Areons turpināja runāt. Bet, iesaistot cīņā vajātājus, pastāv iespēja, ka pārējie atradīs tā saukto Izredzēto un visi tiksim mājās. Tādēļ, drīzāk uzkavēšos šeit, kā panikas dzīts līdīšu iekšā vēl vienā sasodītā portālā.

Joiči visu laiku turējās līdzi Džīnai, pārvietodamies bez jebkāda trokšņa - vai mums nevajadzētu būtu klusākiem? redzot, ka vampīram līdzīgais cilvēks (orks) un metāla karotājs atpaliek, gribēja arī vēl piebilst - "...un turēties kopā", bet saprata, ka nav jēgas runāt ar stūrgalvīgajiem, tikai lieka laika tērēšana. Viņš nebija pieradis pie tik nedisciplinēta un nesaliedēta komandas darba. Piemēram, vajājot vampīrus, šāda tipa komanda jau sen būtu iznīcināta, jo tādam darbiņam der tikai precīza un saskaņota rīcība, bez liekas izrunāšanās, bet nujā - šī jau ir pavisam cita situācija. Joiči sajuta Aiomas baiļu pilnās emocijas un jutās mazliet vainīgs, vienlaicīgi viņu pārsteidza tas, ka elfs no kaut kā baidās, vismaz pēc vecajo leģendām elfi itkā ir bezbailīgas būtnes, labie karotāji, kas vienmēr aizsargā vājākos, piemēram - cilvēkus.

Teorētiski, mums vajadzētu turēties kopā,- Džīna teica,- Bet, iespējams, tam tur (Areonam) ir zināma taisnība. Nebūtu prātīgi doties prom, ja nezinām, ka kāds neseko. Galvenokārt, tāpēc, ka varam viņus aizvest pie kāda no mūsu spiegiem. Varbūt tie, kas grib cīnīties var palikt un to darīt. Viņi varētu mums pievienoties vēlāk. Vismaz dabūsim zināt kā te viss beidzies... Un, jā, mums vajadzētu būt klusākiem. Ejam.

Meitene atsāka iet, cerībā, ka nav atkal pieļāvusi kādu kļūdu.


Džārs brīdi vērās meitenes mugurā.

Kāda velna pēc man vajadzētu tevi nodot? viņš jautāja Areonam, Tu man neko neesi nodarījis... tieši pretēji.

Rifins noklausījās Džīnas teiktajā un iebilda: Varbūt cīnītāju vietā labāk atstāt izlūkus vai novērotājus? Jo cīnītājus tie krisieši var sagūstīt, un piespiest izstāstīt, uz kurieni mēs esam devušies. Un, ja novērotāji atklāj, ka mums patiešām seko, viņi var to paziņot mums, bet mēs varam mēģināt jaukt pēdas.

Joiči izlēma sekot Džīnai, ja nu viņai vai kādam citam nepieciešama aizsardzība, turklāt cīnīties pret cilvēkiem...nu nē, kārtīgs vilkatis vienmēr ir cilvēka sargs, nevis ienaidnieks, lai gan pāris mirkļus iepriekš viņš bija gatavs stāties pretim pētnieku armijai, taču tas būtu bijis ārkārtējs risinājums ārkārtējā situācijā. Ja vien ir kāda iespēja, Joiči noteikti izvairīsies no cīņas pret cilvēkiem, bet ja ne, tad ekstremālās situācijās pieļaujamas ekstremālas metodes. Viņš sasprindzināja visas savas maņas un cītīgi uzmanīja aizmuguri.

Gan jau Džārs ar savu miglu vienu daļu apturēs, bet pārējos tas metāla briesmonis apslaktēs...diemžēl, citā situācijā mans pienākums būtu viņam to neļaut, bet šoreiz situācija ir pagalam sarežģīta. Nekad neesmu pieredzējis, ka cilvēki būtu naidīgi viens pret otru vai pret kādu citu būtni

džīna veltīja Joiči pārsteiguma pilnu skatienu

Nekad nav gadījies redzēt, ka viņi tādi nebūtu. Lai vai kā... šaubos, vai kristieši zina, kas ir Verns, tāpēc informācija, ka ejam pie viņa tiem neko daudz nepalīdzēs,meitene noteica, Manuprāt, to zina tikai daži dīvaiņi. Bez tam tas... vīrs (Areons) izskatās pēc laba karotāja, bet diez ko labi neiejuks kristiešu pasaulē. Un šaubos, ka no viņa ir viegli izvilināt kādu informāciju. Varbūt tieši tāpēc portāls viņu atveda- lai mums būtu vieglāk tikt prom. Varbūt. pēdējais vārds tika gandrīz nočukstēts. Džīna nebija droša, kas tagad būtu jādara, Es domāju, tiem, kas vēlas cīnīties ir jācīnās, bet pārējiem jādodas pie Verna. Viņš par pareģojumu zina daudz vairāk nekā pārējie, gan viņš pateiks, ko darīt. Ja jums Izredzētais jāmeklē kopā, vienmēr ir iespējams atkal apvienoties.