-Ehh.. es skatos, ka tevi nebūs jēgas lauzt, tu te tāpat paliksi un pa laimi tev, es nevienu neatstāju novārtā, tā kā varam sākt gatavoties.-
Alberts noteica un izvilcis ārā savu zobenu, ietrieca to zemē, notupās pie tā un veica īsu lūgšanu.
-Es aizlūdzu pār mums visiem, noderēs.. Un tagad mans lielais draugs. Manā valstībā bija diezgan liela aizraušanās, kurš vairāk nogalinās....-

Nekad manā pasaulē cilvēki nav savstarpēji karojuši, nedz paši uzsākuši karu ar citām būtnēm, viņi ir gaismas glabātāji un ticības kopēji, bet mēs, vilkači viņus sargājam un nodarbojamies ar pārvaldes lietām. Bet kas attiecas uz lietu - tu, kaut arī sieviete, tomēr pagaidām esi mūsu vadone, tāpēc saņemies un bez jebkādiem "varbūt" - ko mums katram darīt, izlem un dod rīkojumus. Joiči teica ļoti nopietnā tonī, kas nepārprotami lika saprast Džīnai, ka viņš viņu respektē, kā vadītāju, sagaida atbildības uzņemšanos un, ka viņai uz brīdi jānoliek malā sava sievišķība un jābūt stiprai. Viņš tā sacīja, jo vēl aizvien bija pāriecināts, ka elfi ir stipri un gudri, kā vēsta leģendas.

Ļoti patīkami ko tādu apzināties... Areons novilka un iesmējās. Varbūt Džārs nemaz nebus sliktākais no cilvēkiem, kas māk karot. Tiesa gan, jāuzmana viņš būs tā kā tā. Pēkšņi ierunājās arī orks un haosietis nevarēja nepasmaidīt. Kā rādās, pasaules ir atšķirīgas, bet pāris lietas tā arī nemainās. Piemēram, ieņēmis cīņas pozīcīju viņš turpināja, tev nāksies ārkārtīgi pacensties, lai turētu man līdzi. Balsī nebija ne miņas no augstprātības, drīzāk gan tiešs izaicinājums.

Flausija bija kopā ar Džaru un pārējiem nonākusi ciematā un tur ieraudzījusi pārsteidzošas būtnes bet tagad viņu tas vairs tik stipri neietekmēja. tad tur šie sāka strīdēties vai vismaz centās veikt viedokļu apmaiņu. kādu brīdi Flausija klausījās bet tad viņai tas apnika un viņa aizspieda ausis. Tad beidzot viņi sāka kustēties un skriet viņai tā patika skriet. vai gadījumā kādu nevajag panest? šis jautājums sievietei jau dega uz paša mēles galiņa, bet tad viņi atsāka iet un no straujās bremzēšanas Flausija nokrita uz ceļiem. Nolādēts! viņa skaļi nošķendējās un vienā acumirklī atsāka iet kopā ar pārējiem šķiet neviens nebija ievērojis viņas mazo starpgadījumu.
flausija tagad gandrīz neko nesaprata tāpēc piegāja pie viena no būtnēm (Meltas) tā šķiet bija vampīre bet varēja arī viņu noturēt par Flausijas pasaules iemītnieci jo viņa bija skaista un šķiet arī ātri skrēja, bet to viņa īsti nezināja Klau kas te tagad notiek es vairs neko nesaprotu? kur mēs ejam? Flausija šos teikumus uzdeva savā cukursaldajā balstiņā un tad mazliet samulsa un paskaidroja Es kaut ko laikam nokavēju jo man gadījās neliels starpgadījums. Flausija norādīja uz savām drēbēm kas tagad bija nedaudz brūnā nokrāsā.

Alberts tik nosmējās par Alberta izaicinājumu un tam atbildēja.
-Salauz kāju.-
Pats būdams gatavībā, orks vēl nekādu stāju neieņēma, ciematā bija gana vietas, lai varētu pārsteigt ienaidnieku, tik bija jāskatās, kur.
-Džār, vai nav vietas, kur varētu pārsteigt pretiniekus?-

-Mums, lielākais, ir piecpadsmit minūtes, lai pazustu no šejienes un nesatiktu kristiešus, bet jūs plānojat pastaigāties? Ja uzskriesim virsū kādam noklīdušam kristietim, tad noslaktēsim, bet grupas daži no mums spēs sajust un varēsim laicīgi apiet. Iesāku turpināt kustināt savas kājiņas ātri uz priekšu, ja vien tu, Džīn, neesi nogurusi, tādēļ nolēmi mainīt ātrumu.- Meltas balsī neieskanējās izsmiekls vai izaicinājums, uzrunājot Džīnu. Tas bija tīri informatīvi, vēl pie tam pa skaļu pārvietošanos te bija jādomā citiem, jo Melta, tāpat kā ejot, skrienot nesacēla ne mazāko troksnīti.

Flausijai uzrunājot viņu, vampīriene paskatījās uz sievieti ar neizdibināmu skatienu, bet ērti tas noteikti nelika justies. -Mēs ejam pie Verna, viena no dumpiniekiem. Tas zina vairāk par pareģojumu un, iespējams, spēs palīdzēt atrast izredzēto.- Flausijai tika īsi un kodolīgi atbildēts, bet netīrās drēbes tika tikai noskatītas. Runājot gan viņas tonis neizmainījās un palika informatīvs, neliekot domāt, ka viņai būtu kādas pretenzijas pret venērieti.

-Hei, tu,- Melta pievērsās Elisonai, seju klāja patīkams un visai draudzīgs smaids, skatiens arī nevēstīja neko aizdomīgu - skaists bērns, -kā tevi sauc?-

Džīna neatbildēja uz nevienu no viņai atdresētajām piezīmēm, bet no meitenes glītās sejiņas nozuda raižu pilnā izteiksme, un viņa paātrināja gaitu. Labi, ja pie Verna, tad pie Verna.


Džars Albertam veltīja mazliet pārsteigtu skatienu.

Tas ir kā- pārsteigt? puisis mulsi jautāja,- Tu domā- noslēpties, lai varētu nemanot uzbrukt? Es nesaprotu. Nav sanācis būt daudzās īstās cīņās.

Patiesībā, vispār nevienā, bet tas nebija jāska skaļi. Viņš bija trenējies. Daudz. Un spēja uzveikt visus savus skolotājus. Bez problēmām. Bet īstu cīņu norise pirms vajadzēja kādu nobendēt puisim bija sveša.

Kas tas pareģojums un izredzētais tādi īsti ir? - Rifins nesaprata. Viņa pasaulē, vienkāršā kā mājas stūris, nebija ne reliģijas, ne maģijas, ne ticējumi, un racionāli empīriskajai amfībijai šie jēdzieni bija sveši.

Nu labi. Paldies. flausijai tas ''trakais'' skatiens nemaz nelikās draudzīgs. Hmm kāpēc tā? vai tad mēs neesam viena komanda? flausija to pateica diezgan skaļi lai to vismaz dzirdētu tā vampīre. bet varbūt viņa nemaz nebija nejauka bet gan viņai drīzāk nepatika tas ka viņu iztraucē nelaikā. Viņai patiku ja visi būtu draudzīgi un pareizi orientēti. viņa pieliecās un mēģināja noberzt smiltis no drēbēm, kad viņa beidza tās izskatījās trīs reizes labāk nekā iepriekš. Nju tā tagad vajadzētu izskatīties labāk. viņa klusi nomurmināja. tad sieviete klusi sāka dziedāt kaut ko kas izklausījās pēc: Mēs mūždien kaut kur brienam lai meklētu tās atbildes ko kārojam viskarstāk. un vienīgie kas patiesību zina tie putekļi un mākoņi ir un...

-Tieši tā! Atstāt citus vizuālajam, bet vairāki atrodas slēpni, no kuras uzbrukt pretiniekam.-
Alberts pamācija Džāru.

Pareģojums: kāda apgarota radījuma nākotnes vīzija, kura retos gadījumos piepildās, bet biežāk izrādās sapnis, murgi vai reakcija uz alkoholu. Izredzētais: pareģojumā minēta persona, kuram vienīgajam ir spējas, resursi vai iespējas, lai palīdzētu pareģojumam īstenoties, Džīna centās skaidrot, Īsāk sakot pareģojums ir kāda veča murgi, kas piepildās un izredzētais ir mūsu vienīgā cerība.


Džars pasmaidīja.

Nu, skaidrs, varētu mēģināt aiz kūts, viņš domīgi novilka, neizklausās diez ko spoži, bet viņi nāks no meža no turienes aiz kūts nevar redzēt... Vēl jau ir arī labības lauki. Vārpas ir gana garas, lai kādu noslēptu.

-Ideāli! Sūti uz vārpām vairākus vīrus ar zobeniem un lokiem, tā mums būs lielākas izredzes. Mans lielais draugs, tu stāvēsi pretī kūtij kādu gabalu noskāt, kamēr es ar pāris vīriem slēpšos aiz kūts. Ja pie vārpām iet pārāk sīvi, lai vīri atkāpjās uz ciematu.-
Alberts nokomandēja, viņam jau bija ierasta lieta to darīt.

Nu bet protams! Kad sāks palikt pārāk silti nolamāšu jūs, lai jūs zinātu, ka jums laiks līst laukā... Areons noteica un devās uz kūts pusi. Bija patīkami, ka kādam šeit bija izkopta stratēģiskā domāšana un orks tiešām domāja ar galvu, jo diez vai kādam no šeit esošajiem ir kas vairāk par paknapu loku, vai zobenu, kas knapi turās kopā. Bet, varbūt tiešām izdosies uzveikt drausmīgo kristiešu pārspēku? Pēkšņi viņam kas ienāca prātā un viņš pieskrēja pie Džāra: klau - katrai reliģijai ir pretstats... Piemēram, kristieši pielūdz kaut kādu savu Dievu... Kas ir pretējs Deivam un kā tas izskatās?

Emm... Džārs skumji novilka,- Ar tiem vīriem būs problēmas... visi, kas spēj cīnīties atrodas kaut kur Reinamarā, spiegojot un meklējot sabiedrotos. Ciematā ir Rezs, bet viņš nav sevišķi gudrs- kā jau varēja noprast no tā, ka par briesmām viņš mums paziņoja precīzi divus mēnešus pēc to uzrašanās- un vēl astoņi vīri, visi noguruši, viens ievainots kājā. Tiesa, viņš ir labs strēlnieks, ja noliksim viņu kaut kur šaušanai piemērotā vietā, problēmu nebūs un arī pārējie spēs samērā ciešami cīnīties. Arī mūsu sievietes tīri labi pārvalda cīņas mākslu, dažas pat labāk par vairumu vīru. Pašlaik ciematā viņas ir precīzi desmit- lielākā daļa ir spiedzes, pietam izcilas, jo kristieši sievietes diez ko augstu nevērtē, tāpēc automātiski izslēdz kā kareives un pat nenojauš, ka biklā kalponīte ir mūsu spiedze. Lai vai kā, ciematā mums nekā daudz nav, jo nekad nevarējām iedomāties, ka pēc tā varētu būt kāda vajdzība. Ā, vēl ir daži sirmgalvji un trīs bērni. Vispār četri, ja pieskaitam manu māsu, bet Loi ir grūti nosaukt par bērnu. Viņus vajadzētu dabūt prom- netālu ir ala- puisis norādīja pretējā virzienā nekā Džīna veda pārējos- Loei vajadzētu palikt, viņa ir... talantīga. Viņa nogalina ar domām. Vienkārši tā- pāris sekunžu laikā... Viņa nekad nav nogalinājusi cilvēku, bet ir uzvarējusi lāci, tā ka... Tiesa, mums viņu vajadzētu kaut kur noslēpt.

Tad puisis pievērsās Areonam.

Dieva pretstats ir Velns- Lucifers- un viņš izskatās... nu, neviens īsti nezina, bet laikam jau mazliet līdzīgs... tev. Neapvainojies.

Areons iesmējās. Tici man, neapvainošos... Nav pirmā reize, kad ticības sludinātāji mani sauc nevēlamos vārdos. Tad, domāju, ka varam veikt nelielas izmaiņas plānos. Viņš palūkojās uz orku un turpināja. Pieņemu, ka arī šis.. Luksifers parādās liesmu ieskauts... Sametat steigšus kādas kastes un mucu atlūzas un sakurat ugunskuru. Tas kalpos uzmanības novēršanai, jo es varu stāvēt parastās liesmās un nejust sāpju. Kad viņi pietuvosies man, lai visi, kam ir kaut kādas spējas šaut ar loku un bultām šauj pa kristiešiem... Ievilcis plaušās gaisu viņš turpināja, mans vairogs būs pietiekami liels, lai es varētu aiz tā paslēpties, jo pieņemu, ka necentīsieties viņus apiet, tas būtu, šaut no visām pusēm... Un tad tie, kas ir spējīgi varētu palīdzēt mums izsist atlikušos... Ko saki? viņš vērsās ar jautājumu vairāk pie orka kā Džāra.

-Ja jūs vēlaties šo ciematu saglabāt, tad sūtat sirmgalvjus un bērnus uz alu, ja nē, tad visiem, kuri ir spējīgi pacelt ieroci, jāņem to rokās un jāiet kaujā. Apiet mēs viņus nevaram, pārāk mazs skaits mums ir un tā patiesībā būtu galvenā lieta, par ko mums būtu jauztraucās, bet es domāju, ka tavs Lucifera izgājiens vairētu viņus aizgaiņāt prom.-
Alberts teica.
-Pie tam, es pieļauju, ka orki nav izplatīti jūsu apvidū, kaut vai neizskatos pēc mežoņa, bet orks varētu būt kaut kas jauns Kristišiem, tā kā mums ne tikai ir pārsteiguma elements, bet arī iebiedēšana.. manas prognozes par kauju ir pozitīvas.-

Ak, jā, un par nespējīgajiem piekrītu viņam... Areons turpināja. Pie tam, pat tad, ja tas viņus neaizgaiņās, viņiem būs nopietnas problēmas ar morāli. Tas nozīmē, ka kad kritīs burvis, viņus uzvarēt vajadzētu spēt pat vissliktāk apbruņotākajai armijai... Areons pasmaidīja, lai gan bruņu cepures dēļ, diez vai kāds to pamanīja. Un spirts vai kas grādīgs jums ir?

-Kāda pīpe arī nenāktu pa ļaunu. Bišku jāats````zinās pirms kaujas.-
Alberts noteica un tad atcerēdamies, ka Džārs stāstija par ievainoto, teica.
-Parādiet man ātri, kur ir ievainotais, es varu palīdzēt viņam atveseļoties.. ātri.-

Pīpes bojā plaušas, bet tās kaujas laukā ir pārāk noderīgas, lai es varētu atļauties tās apskādēt... Areons pie sevis nosprieda. Labi, kamēr palīdzi viņam tikt galā ar ievainotajiem, vismaz norādi man, kur sadabūt malku.. Sagatavošu vietu slazdam... Un atsūti man kādu civilo palīgā, vairāk par vienu nevajadzēs... Karotājs nopietni noteica, atstādams zobenu un vairogu pie šķūņa, neuztraukdamies, ka kāds varētu to nozagt, jo vairogs vien bija tik smags, ka cilvēks, kas nav trenējies cilāt svarus to knapi var pakustināt.

Aioma lūkojās, kā viņas "biedri" ir visai naski, lai sarunātu cīņas un slaktiņus. Tas bija kaut kas, par ko elfiete nebija sajūsmā, bet viņa noteikti neiedrošinājās kaut ko bilst skaļi. Es noteikti cīņu mākslās neesmu meistare. It nemaz, bet ja ir kāda cita palīdzība, ko varu sniegt, tad esmu gatava. Viņa nedroši ieminējās. Ar zobenu māku apieties tikai pašmācības ceļā, tāpēc pat nezinu teikt,cik augsts līmenis tas skaitītos. Man labāk sanāktu kādam iespert pa dārgumiem vai iekosties rokā. Klusi smiekliņi. Kaut kam taču bija jātrod nozīme un pielietojums. Savādāk mani jau nekur nevarētu likt. Tik kaut kāds elfs, kas visiem vajadzās līdzi, neiegūstot nekādu lielu lomu šajā savādajā farsā, kas te tagad veidojās. Es varētu izlikties par šo civilo, ja ir domāts pielietojums kā ēsmai.

-Tev ir brīva izvēle sekot līdzi pārejiem, kur neapšaubāmi būs drošāk, vai palikt te un aizsargāt ciematu. Ja tu tomēr paliec šeit, tad esi man tuvumā.-
Alberts teica un noprātoja.
-Elfieti jau labāk but nolikt kādā drošā vietā ar loku..

Aioma pagriezās pret orku. Tas, ka viņu uzrunā zaļa radība, noteikti lika viņai sajusties savādi, bet šis orks vēl nebiaj darījis kaut ko tādu, lai pierādītu, ka viņš ir asinskārs zvērs. Kā tevi dēvē tavā zemē? Orks? Viņa interesējās, bet tad samulsa, cerot, ka šis jautājums nebūtu pārāk uzmācīgs un vulgārs. Bet tomēr, kaut kas tāds viņai bija visai svešs. Piedod, ja šis jautājums bija pārāk uzbāzīgs. Vienkārši... manā dzimtenē mīt tikai elfi. Viss pārējais ir tikai mīts. Un es patiesi vēlētos jums palīdzēt. Būt kaut kam noderīga, nevis tik bēgt uz kalniem. Laikam sarkanmates sirdī bija ielavījusies drošsirdības un drosmes liesmiņa, kas neļāva bēgt no klātesošajām, savādajām būtnēm, kā viņa būtu to darījusi visus ieraugot pirmo reizi. Varbūt šī situācija nemaz nebija tik slikta, kā sakumā likās? Tie vārdi "man tuvumā" jau nu noteikti bija īpatnēji, bet tomēr mīļi. Liels paldies tev, par tavu... tavām rūpēm. Viņa mulsi piemetināja.

-Mans vārds ir Alberts Torņvairogs jaunkundz.-
Orks paklanījās un paņēma elfietes roku, ja viņa to netrauj.
-Es laikam būšu iepriekšējo strīdu laikā aizmirsis jūsu vārdu..-
Ja elfiete nosauc savu vārdu, tad Alberts noskūpsta viņas roku un atlaidis to, saka.
-Jūs neesat pārāk uzbāzīga ar savu jautājumu, es ļoti labi saprotu jūsu ziņkāri un labprāt padalīšos ar, ko vairāk, ja jūs vēlēsiet zināt.-

Kad Alberts Torņavairogs, kā šis zaļais orks bija sevi nosaucis, paņēma viņas roku, elfiete uz brīdi satraucās, bet viņa balss tonis un uzvedība neliecināja, ka grasītos notikt kaut kas slikts. Un tas smalkais skūpsts jau nu noteikti apgāza šādu paranojisku versiju un Aioma pat juta, ka viņai vaigos sakāpj karstums.

Ak... viņa brīdi bija zaudējusi vārdus. Šī situācija patiesi likās ļoti amizanta. Neatcros, vai biju saukusi savu vārdu. varbūt, ka arī biju, bet tas nav tik svarīgi. Mani sauc Aioma Eitera. Viņa iepazīstināja arī ar sevi, nolemjot, ka uz orka skaisto žestu būtu jāatbild arī ar kaut ko tik pat pieklājību, tāpēc Torņavairogam no Aiomas tika veltīts zems kniksis. Es pat nezinu, ko tādu es varētu jautāt. Pat sajutos neērti. Kā sauc tavu dzimteni, no kuras tu nāc? Un vai tas ir ierasti, ka tur visi ir... ar zaļu ādas krāsu? Droši vien šie jautājumi nav piemēroti šādā situācijā. Bet, ja nu nebūs iespējas pēc tam?

Sapratis, ka Džīna pati nezin, ko grib, Dreiks pagriezās un soļoja atpakaļ, kur palika Džārs un pārējie, kas grasījās cīnīties.
"Piedodiet, neesmu radis bēgt no cīņas. Ja vien tā nav ārkārtēja spiesta lieta. Un tā kā izskatās, ka jūs tāpat nespējat vienoties, kas mums būtu jādara, tad es iešu vismaz pie tiem, kas cīnās." bruņinieks noteica un izvilcis zobenu devās atpakaļ lūkojoties zemē uz pēdām pēc kurām varēja izsekot, kur bija tā vieta, kur viņi šķīrās un kur tā;āk aizgājis Džārs, orks un dīvainis lielajās bruņās.

Dēmons ar cieņu paraudzījās uz Rifinu. Lūk, vismaz kāds lietoja galvu.

— Es iztālēm pavērošu kaujas iznākumu un pavēstīšu jums, — viņš teica. — Nu, varbūt pie reizes kādu nošaušu… pārīti… vai kādu desmitu, atkarībā no situācijas.
Viņš nosmējās.
— Tad nu labu veiksmi, drīzumā tiksimies. Gan jau jūs panākšu.

Un dēmons aizskrēja, skatīdamies pēc piemērotas vietas snaipera ligzdai (un novērotāja postenim reizē).

Nez, vai kāds man nāks līdz? Džīna ar interesi apvaicājās, redzot, ka visis pievienojas cīņai. Viņai gan nebija iebildumu, nepavisam ne, Nu, es vienalga iešu pie Verna. Varbūt jūs man vēlāk pievienosieties. Katrā ziņā, kad tur ieradīsieties, bušu sagādājusi jums zirgus un visādus citādus ceļa atribūtus. Visi, kas vēlas pievienoties, seko man. Pārējiem- veiksmi!

meitene atsāka iet vēl ātrākā gaitā nekā iepriekš un cerēja, ka kāds viņai tomēr seko.

Malka ir tur, Džārs spjucis norādīja uz šķūni netālu no kūts Un tev var palīdzēt Rezs, vismaz būs no viņa kāds labums, Rūķis, kas visu laiku bija mīņājies tuvumā, paklausīgi pamāja un pievienojās dēmonam, Un spirta mums nav, lai gan ir alus un vīns.

Tad puisis pievērsās Albertam.

Tu dziedē ievainojumus? Parocīgi... Lai vai kā, vai dziedināšana gadījumā nav visai nogurdinoša un, ja ir, vai visiem nevajadzētu taupīt spēkus?

Rifins, nobrīnījies par to, ka visi pēkšņi tomēr pārdomā un paliek cīnīties, palika pie Džīnas un turpināja ceļu kopā ar viņu.

Jūs meklējat būtni, ko kāda cita būtne ir redzējusi sapnī un nemaz nav droša, ka redzētais ir patiesība? - amfībija soļodama nogrozīja galvu. - Un ticat, ka šī sapnī redzētā būtne atbrīvos jūs no krisiešiem? Hmm, vai jums pašiem neliekas, ka šī ticība ir mazliet... nepamatota?

Areons nogrozīja galvu skatoties, cik visi pēkšņi palikuši drošsirdīgi un, cik ļoti vēlas cīnīties. Bet, lai jau tiek... Ar acīm novērtējis Rezu viņš norīkoja - sameklē uguni, un tad varēsi palīdzēt man izkārtot malku. Tā jākrāmē pa riņķi, mazliet sārta veidā, bet man nepieciešams stabils pamats, tā kā nemazām nemēģini pagales rupji sagrūst kaudzē! Vēl mirkli padomājis viņš turpināja: ja nav spirta, tad iztiksim... Netaisos lieki izlietot alu un vīnu... sakot pēdējo viņš jau bija tik pat kā pie malkas kaudzes un sāka stiept pretim šķūnim koka pagales.

Džina uzrunāja Rifinu:

Līdz šim pareģojums ir piepildījies pilnībā. Saglabājušies ir tikai fragmenti, bet tur teikts, ka viens no mums atvedīs uz Reianmaru ''vīrus ar krustu'', kas viņu nodos un padarīs viņa draugus un tuviniekus par saviem vergiem un ienaidniekiem, bet viņa ienaidniekus- par saviem draugiem un sabiedrotajiem. Šie vīri nogalināšot mūsu dievus- tiešā un pārnestā nozīmē- un mūsu brīvību padarīs par mūsu cietumu- gadījums ar nimfām un satīriem- un ka no citām pasaulēm tiks izsauktas būtnes "kurā varā būs būt atrast to vienīgo, kas mūs visus spēs glābt". Līdz šim viss ir piepildījies, tāpēc mēs ceram, ka pipildīsies arī turpmāk.


Rezs tikmēr aizsteidzās tuvākās mājeles virzienā, acīmredzot pēc uguns, bet Džars bija beidzis telepātiski izspiegot kristiešus.

Viņi ar ap divsimt, varbūt vairāk, varbūt mazāk. Sadalījušies grupās, ne vairāk kā 40 cilvēku vienā. Tuvākā grupa būs šeit pēc kādām minūtēm desmit, varbūt mazliet vairāk. Pārējie ir tālāk, bet ne ilgāk kā stundas gājiena attālumā. Viena grupa ir kalnos, varbūt apmaldījušies. Es nevaru noteikt kur ir mags vai jebko citu par viņu; viņš ir nobloķējis prātu un acīmredzot šai ziņā ir izcils. Es nevaru piekļūt arī kristiešu prātiem, nezinu kāpēc. tas nozīmē, ka man nav ne jausmas, ko viņi plāno, vai ko darīs, ja sapratīs, ka izcēlusies cīņa.

Joiči bija neziņā - no vienas puses negribējās izskatīties kā gļēvulim, kurš izvēlas bēgt nevis cīnīties, bet no otras puses - varbūt būtu labi, ja kāds no karotājiem paliktu pie tiem, kuri dosies pie Verna un apsargātu viņus. Elfa, viņš sacīja Džīnai - vai jums, kas dosieties pie Verna, būs nepieciešama mana palīdzība vai aizsardzība? Ja ne tad pievienošos palīdzēt Džāram

Džīna domīgi paraudzījās uz Joiči

Nu, Džārs jau minēja, ka viena kristiešu grupa ir kalnos... ja mēs viņai nejauši uzdurtos... godīgi sakot, es īsti nezinu, meitene atzinās, man negribas atraut ciematam kareivjus, bet negribas arī vest kādu no jums kalnos bez kārtīgas aizsardzības. Tavas klātbūtnes nepieciešamība ir atkarīga no tā, kas vēl man pievienojas,viņa palūkojās apkārt, meklējot tos, ko viņa vedīs kalnos.

flausija sekoja džīnai un tagad redzēja ka laiku pa laikam kāds biedrs no viņu grupas atsijājas un skrien uz ciematu palīdzēt Džāram. tad sieviete netīšām noklausijās Joiči un Džīnas sarunu.
klau es varētu visus pasargāt. pārdrošs lēmums viņa uzreiz pēc izteiktā nodomāja, bet patiesībā viņa nemaz nav tik slikta ar zobenu apieties prot ideāli un tad vēl arī neliela spēja lidināt priekšmetus, bet tas tā.
Nē es runāju nopietni, tu vari iet pie viņiem un palīdzēt kaujā ciematā. es pavisam noteikti varētu kontrolēt situāciju šeit.Flausija noteica joiči un džīnai un lai to pierādītu izvilka savu lāzerzobenu un meistarīgi ar to apgrieza salto.

-Skaists vārds Aioma Eitera. Man ir liels gods ar jums iepazīties.-
Alberts lepni paziņoja elfietei ar staltu stāju un noklausījies viņas jautājumus, mazliet sadrūmis teica.
-Es nāku no Valensijas, no valsts, kur dienu dienām notiek kaujas starp gaismu un tumsu. Un nē, mēs neesam tur visi zaļi, daudzi gan ir, bet tie ir tīrasiņu orki - īsti nezvēri, kurus vajadzētu noslaucīt no zemes, bet es tā teikt esmu dabas kļūda, bet manuprāt izdevusies dabas kļūda. Lai vai kā, zaļie tur tikai nav, tur ir daudz elfu arī, esmu cīnījies gana daudz ar taviem sugas brāļiem plecu pie pleca un man ir liels gods karot ar tik vareniem lokšāvējiem. Tas būtu tā īsi par mani, bet no kurienes jūs nākat, ja nav noslēpums?-
Džāra teiktais lika orka sejai savilkties un viņš stingrākā balsī teica.
-Diemžēl saruna būs jāatliek uz citu brīdi. (Paceltā balsī) Ieņemiet savas vietas!!-

— Elisona, — meitene atbildēja Meltai un arī silti pasmaidīja.
Ta kā viņa bija paradusi ar galvu pa priekšu nelīst nepatikšanās, tad Elisona paskatījās uz Džīnu un noteica: — Esmu ar mieru tev doties līdzi pie Verna… starp citu, viņš nav kāds radinieks Žilam Vernam?… jo jūtu, ka es te nebūšu diži noderīga, ja nu vienīgi, protu izcili labi spiegt, bet šaubos, vai kaujinieciski noskaņotiem pretiniekiem tas kaut ko nodarīs.
Meitene velnišķīgi pasmaidīja.
— Kā arī es varu būt novērotājs no malas, bet arī tādu te netrūkst, — viņa uzmeta skatu aizejošajam dēmonam, — Tā kā, jā es varu doties pie Verna kopā ar tevi.

Nenāktu par ļaunu, ja rūķis pasteigtos... Areons pie sevis nodomāja. Nebija nekāda joka lieta karot pret tādu pārspēku, tādēļ bija diez gan svarīgi, lai uguns paspētu iekurties. Vīrietis sāka krāmēt jau nākamo kārtu pagaļu. Domās plānodams cīņas soļus. Uzkā```` uz sava krāvuma viņš viegli pārbaudīja tā stabilitāti. Nebija nekādas vainas, diez vai kāda pagale izslīdēs.. Tagad varēja sakrāmēt tikai mazliet vairāk ko apkārt un tad viss bija atkarīgs no tā, kad atnāks rūķis, haosietis nodomāja, dodamies pēc pēdējās "malkas" porcijas.

Flausijai tika atbildēts tikai ar smaidu.

-Es turpinu ceļu,- Melta paziņoja. Reiz jau viņa bija nolēmusi, ka nepaliks ciematā un dosies prom, tātad viņa bija nolēmusi. Vēl pie tam ar trīsdesmit kristiešiem ciematnieki paši varēja tikt galā, vēl jo vairāk, ka Džāram bija visam pieciešams plāns. Un tagad, pa virsu visam, tur bija palicis vesels bars biedru, kuri izskatījās visspējīgākie cīņā, ja neskaita elfu.

Par Flausijas izgājienu ar gaismas zobenu netika izrādīta ne mazākā interese un vampīriene šobrīd jau virzījās Elisonas ātrumā, ieturot tik lielu atstatumu, lai otrai sievietei nebūtu neērti un nerastos dumjas domas, par sarunas mērķi.
-Elison...- no Meltas mutes vārds izskanēja ar apbrīnojamu skanīgumu, atgādinot kādas brīnišķīgas dziesmas sākumu. -Tu nāc no pasaules, kur valda cilvēki,- tas nebija jautājums, bet Elisona spēja sajust neapstādināmu vēlmi ar galvas mājienu apstiprināt vai noliegt apgalvojumu, atkarībā no tā pareizuma. -Man radās iespaids, ka zini kaut ko vairāk par šiem kristiešiem, vismaz par viņu spīdzināšanu veidiem, vai nepadalīsies, lai zinātu ar ko darīšana?- Sarkanmatainā meitenīte mīlīgi pasmaidīja, tieši tik mīlīgi kā jau atkal to prot tikai bērni. Visi tie pekstiņi par vampīriem un to, ka tie ir bīstami, Elisonai likās dumji, viņa izjuta savādu pārliecību, ka Melta neko sliktu viņai neizdarīs un spēs paturēt noslēpumā visu, ko Elisona teiks.

Ja mēs skaidri zinātu, ka uzbrucēji būs tikai cilvēki, tad nekādu problēmu, taču mani bažīgu dara maga klātbūtne. Visprātīgāk mums tomēr būtu bijis, ja paliktu visi kopā, tad mūsu aizsardzība būtu nesalaužama. Vai tu esi piedalījusies īstās cīņās? Joiči nopietni jautāja Flausijai.

Flausijas sejas izteiksme bija ļoti nopietna. Nez vai tas ka savu zemi aizstāvot esmu piedalījusies trakā uzbrukumā kuru inscinēja vienas dumjas planētas pārstāvji? Un tad man bija tikai astoņpadsmit tieši šajā laikā es iemācījos tik prasmīgi darboties ar zobenu. viņai drausmīgi nepatika karš un viņai drausmīgi nepatika tas ka jau atkal iespējams būs jācīnās. savas dzīves pēdējos piecus gadus viņa bija pavadījusi pilnīgā mierā un harmonijā izturoties nedaudz pusaudziski it kā mēģinot atgūt savus astoņpadsmit gadus. viņa bija nedaudz aizdomājusies. ja tu gribi lai es dodos uz ciematu tavā vietā un tu varētu droši te visu pieskatīt man nav pretenziju.

Arī Ankoku bija pametis Džīnu un atgriezās ciematā, ne vārda neteicis. Iemeslus, kāpēc viņš tā darīja, neteica, vienkārši atrada kādu vietu, kur pabūt netraucētam, visdrīzāk pie kādas mājas sienas, tā lai ārpus ciemata viņu neredz. Ar pārējiem viņš nerunāja, tikai stāvēja un gaidīja, kad tad šie ienaidnieki būs klāt.

Nē, man pietiek ar tavu atbildi, ja tev ir pieredze, tas labi. Un paturi acīs vampīru, to naiva paskata meiteni garajā tērpā, viņa ir daudz bīstamāka, nekā izskatās, sargā elfu un cilvēkbērnu Joiči domās telepātiski piebilda Flausijai un veltīja viņai tādu skatienu, itkā uzticētu viņai ko svarīgu. Viens acumirklis un viņš jau bija gabalā, atpakaļ uz ciematu. Šis bija ārkārtīgi grūts lēmums, jo pirmo reizi mūžā nāksies nogalināt cilvēkus, bet Joiči saprata, ka šoreiz situācija ir citāda, turklāt viņš bija mācīts vienmēr aizsargāt vājākos. Ja nu šie cilvēki ir slepkavnieciski noskaņoti, tad tikai nāve viņus var apturēt.

Hei! Džīna, sajūtot maģijas klātbūtni (bet nespējot noteikt tās avotu) iesaucās, Lai kuram te nebūtu uznākusi spēcīga vēlme burties, iesaku pārtraukt. Īpaši, ja tas vērsts pret kādu no mums. Kariņam mums ir kristieši. Un kas ir Žils Verns?- jautājums tika veltīts Elisonai.


dzirdot Alberta izsaucienu, Džārs devās ciemata virzienā.

Būšu labības laukā, viņš katram gadījumam atgādināja. Loe... es nezinu. Viņa apgalvo, ka pati kaut ko izdomāšot. iesaku viņai uzticēties.


Tikmēr Rezs atgriezās, nesdams degošu lāpu.

Derēs? viņš uzsauca Areonam.

Pirms Džārs kaut kur devās, Alberts uzlika savu lielo plaukstu tam uz pleca un ar sirsnīgu smaidu teica.
-Lai tev veicas.-
Atlaidis cilvēku, viņš pamāja Aiomai un devās pie kūts sienas. Piespiedis sev zobenu pie krūtīm, aizvēris acis un ievilcis dziļu elpu, Alberts nopūtās.. šī iespējams varēja būt viņa pēdējā dziļā elpa.

Protams, karavīrs iesaucās, izraujot lāpu no rokām un uzmanīgi iekurot pagales. Tad, kad viss bija iededzies viņš izlika arī pārējās tā, lai stāvētu pēc iespējas lielākā uguns aplī un tad, kad viss bija sakrāmēts un liesmas jau bija labu labās, Areons aizgāja pēc sava zobena un vairoga. Tie bija tieši tur, kur viņš tos bija atstājis. Ar pirkstiem satvēris zobenus viņš notupās uz viena ceļa un kaut ko klusām pie sevis nočukstēja. Tad, lēniem soļiem viņš devās sārta virzienā, līdz, visbeidzot haosietis pilnībā iegāja ugunī. Liesmu mēles viņam šķita gandrīz tik pat aukstas kā rudens agrie rīti.

Paldies, Džārs atbildēja uz Alberta novēlējumu, Tev arī

Tad viņš devās uz lauku. pa ceļam puisim pievienojās daži cīnītāji no ciemata (labākie šāvēji). Paslēpušies starp vārpām, viņi gaidīja, kad ieradīsies pretinieks.

Un šis Alberts sarkanmataino eflu spēja pārsteigt ar vien vairāk un vairāk. Viņa paspēja tikai klusi nosmieties par piezīmi, ka visi nav zaļi, bet tgad šis orks bija atkal apgāzis iespaidu, ka citi tīrasiņorki varētu būt tik asinskāri. Es tomēr neko nezinu par viņa pasauli. Kas gan skaitās Dabas kļūda? Ja jau esat šeit, tad jau tā tieši ir Dabas dāvana. Gaja nemēdz kļūdīties. Viņa bijīgi teica, jo Gava - zemes dieviete -, bija ne tikai auglības, bet arī vieduma un taisnības simbols.

Bet pļāpām, kā jau Alberts teica, nebija laika. Drīz jau bija iekurts liels ugunsaplis, kas apžilbināja Aiomu, jo tik liela uguns nav bieži redzēta Avalekā. Tur neļāva nekam lieki degt, draudzot zālei un kokiem. Bet šeit viss bija savādāk. Kā jā orks bija lūdzis, viņa bija netālu no viņa, apņemoties palīdzēt, cik būtu viņa sspējos. Ar rūnām noklātais asmens tika izvilkts no ādas maksts un cieši satverts rokā. Laikam bija laiks, kad viņa spēs pārbaudīt, cik liels viņai ir spēks reālā cīņā. Kā arī, kā spēj sadarboties komandā. Ak, uguns gari, stāviet kāt. Viņa pie sevis nočukstēja, cerot, ka laime viņiem patiesi spīdēs. Elfa vēl drošības pēc notupās tuvu zemei, esot gatava, ja nu nāktos uzbrukt klusi un nemanāmi, par ko viņai bija lielāka garantija, nekā par spēcīgiem cirtieniem ar zobenu.

Nemaz līdz galam nenonācis ciematā, dēmons veikli uzrāpās vienā no kokiem un iekārtojās tur tā, ka neviens mūžā neiedomātos par viņa klātesamību. Viņš sev ērti pa tvērienam novietoja sprāgstošās un saindētās bultas (lai pielietotu pēc vajadzības — bija aizdomas, ka, ja pretinieki turēsies kopā, tad derētu uzrīkot nelielu uguņošanu). Un pēc tam, ar interesi vērodams apkārtni, sāka gaidīt, kad kaut kas sāksies.

Rifins vērīgi noklausījās Džīnas paskaidrojumu par pareģojumu. Viņš pagaidām vairs neko neiebilda vai nekomentēja - amfībija intensīvi domāja. Kā gan tas pareģotājs iepriekš varēja visu to zināt? Varbūt ir kaut kādas pazīmes, kas liecina par pasauļu pārklāšanos, un pareģotājs bija ne tikai pietiekoši vērīgs, bet arī zināja, kas kurā pasaulē dzīvo un kā tās pārklāsies, un kā uzvedīsies svešie, nonākuši šajā pasaulē?

Kas tas ir - buršanās? - amfībija piesardzīgi un klusām ejautājās, kas Džīna visus nobrīdināja par maģijas klātbūtni - viņš tikai gribēja zināt, vai pats nav nejauši sācis burties. Tai pat laikā Rifins turpināja uzmanīgi klausīties, vai netuvojas kādas citas, potenciāli naidīgas būtnes.

Dreiks noskatījās kā viņa jauniegūtie biedri iekārtojas slēpņos.
Puisis devās uz priekšu. Viņš nekādā slēpnī nestāvēs. Izgājis līdz vietu, kur visticamāk norisināsies cīņa viņš raudzījās pēc sava pretinieka. Zobens bija izvilkts no maksts un atradās jaunekļa rokās. Viņš uzmanīgi skatījās apkārt.

Buršanās ir maģiska darbība, Džīna sacīa Rifinam, piemēram... meitene aizvēra acis un gaisā uz paris mirkļiem iedegās uguns liesmiņa, gaisā tā ilgāk nevar degt, tam vajag sausu zāli vai kaut ko tādu, bet tā bija buršanās. Tiesa, spējas gan dažādiem cilvēkiem mēdz būt dažādas. Kāds te, ciematā, nesen būrās un es nezinu kas un kur. bet visticamāk ka kāds no Kavaljēriem.

Aptuveni ap to laiku, Loe Kavaljēra, ārkārtīgi bāla un ar gandrīz smiekīgi apņēmīgu seju, iznāca no kādas no būdiņām un nevienam neko nesakot devās taisnā ceļā uz mežu. pa ceļam pamanījusi sārtu, viņa tik tikko manāmi pasmaidīja un tad ieslīdēja mežā, precīzāk krūmos pāris metrus no ciemata, tā lai nebūtu redzema.

bet rūķis Rezs domīgi palūkojās apkārt.

Kādam vēl kaut kas vajadzīgs? viņš apvaicājās