Rifins no pārsteiguma apstājās un paskatījās uz Džīnu atvērtu rīkli.

Tātad, buršanās - tā ir spēja izdarīt lietas, kuras parasti neviens nevar izdarīt, - viņš konstatēja. - Vai buroties var izdarīt pilnīgi visu, kas ienāk prātā? Piemēram, lidot? Un vai burties var ikviens?

Ticis galā ar pirmo pārsteigumu un sagremojis to, Rifins turpināja iet (skriet) Džīnai līdzi.

Ar Meltu bija tik jauki sarunāties, viņa izskatījās pēc piemīlīgas un absolūti nekaitīgas meitenes. Tāpēc Elisona uz nākamo vampīrienes jautājumu atbildēja ar piekrītošu galvas mājienu, tiesa, par Inkvizīciju viņa jau stāstījā krietni negribīgāk:
— Klau, tev tiešām gribas maitāt savu garīgo ar tādām lietām? Tas ir baismi. Bet nu, sākšu ar manuprāt nesāpīgāko metodi…
Uz Džīnas jautājumu Elisona atbildēja ar vieglu smaidu: — Tas manā pasaulē bija rakstnieks.
Meitenei būtu arī kas atbildams Rifinam, bet viņa visus skaidrojošos darbus atļāva veikt Džīnai, jo viņi atradās viņas pasaulē.

OOC: Kurš vēlas zināt sīkāku atstāstu par Inkvizīciju sūta man PZ, bet būtībā Elisona pastāsta visu, kas vien lasāms grāmatās utt.

Aioma dzirdēja rūķa teiktos vārdus. Redzot, kā visi jau ir gatavi, pēkšņi elfas ķermeni pārņēma nelelas bailes un satraukums. Šāda situāciņa viņas dzīvē būs pirmoreiz, bet pēkšņi liekas, it kā viņa tam būtu gatavojusies jau ļoti sen un to paredzējusi. Mums vajag veiksmi un izturību. Viņa teica skaļi. Bet, kas notiktu, ja kāds no mums smagi ciestu cīņā? Kā nekā tas... Paregōjums, droši vien pieprasa mūs visus, vai ne?

Areons stāvēja liesmās, tādēļ nolēma pārbaudīt vēl kaut ko. Viņa pasaulē viņam bija piederējušas spējas iebiedēt ar savu klātbūtni. Mirklī kad tas bija nepieciešams viņš varēja izdarīt spiedienu uz apkārtesošajiem cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm tā, ka tie bailēs sāka drebēt. Pārējais bija atkarīgs no viņiem pašiem. Dažu labu reizi cilvēki tā baidījās, ka ieroči noklaudzot izkrita tiem no rokām, cits atkal sāka panikā mesties prom. Patrreiz izmēģinājumam vispiemērotākais šķita rūķis, kas vēl piedāvāja savu palīdzību, tādēļ Areons sasprindzinājās un atbildēja: nē, vairs neko nevajag... Parasti kas tāds atstāj iespaidu nevis tikai uz uzrunāto, bet arī uz tiem, kas ir apkārt.

flausija zīmīgi pamāja labies visus centīšos pieskatīt, lai jums veicas! viņa vēl paguva uzsaukt bet diemžēl viņš jau bija prom. hei Džīna?flausija bija nodomājusi ar savu jautājumu vērsties pie Džīnas Cik tāls ceļš vēl ejams? un ja nu mums tomēr nepaveicas un mēs satiekam kristiešu grupiņu kādas mums būtu iespējas viņus uzvarēt? es domāju cik stipri viņi ir un kādas ir viņu iespējas?

Diez vai iespējams izdarīt visu... Džīna novilka, bet labi daudz lietu gan. Katra cilvēka spēju robežas ir atšķirīgas. Piemēram, es esmu puslīdz ciešams telepāts un varu uzburt uguni, bet Džārs ir lielisks telepāts un uzbur maģisku miglu, kas var kalpot arī kā vairogs. Loe, Džāra māsa, spēj nogalināt ar domām un ir izcila telepāte. Sabīna Kavaljēra vispār nav telepāts, bet prot radīt siltumu. Kavaljēru spējas gan ir ārkārtīgi iespaidīgas, pietam viņu maģija ir izkopa paaudzēm ilgi. Es skaitos ļoti spēcīga burve. Reinamarā visiem parasti piemīt piezemētākas spējas, vairāk acu apmānīšanai. Daudzi no jums ir neiedomājami spēcīgi burvji.

Tad viņa pievērsās Flausijai

Ceļš ir diezgan garš, bet domāju, ka mūsu tempā izdosies tikt galā līdz tumsai. Ja ne, mēs pārnakšņosim kalnos un galā būsim rīt no rīta, viņa sacīja, Kristiešu ir ap trīsdesmit, varbūt četrdesmit. Visticamāk, viņi ir bruņoti, bet bez maģiskām spējām un , iespējams, apmaldījušies. Manuprāt, ja iznāks cīņa, mūsu iespējas ir ļoti labas.




Jaunkundz, es esmu pārliecināts, ka tik lieliski kareivji kā jūs gūs spožu uzvaru, Rezs sacīja Aiomai un paklanījās, lišķīgi smīnēdams, Ja mani pakalpojumi nevienam vairs nav vajadzīgi, es labprāt pievienošos Džāra jaunskugam, viņš apklusa un devās uz labības lauku. Tālāk no acīm.

-Pretinieka izzināšana ir solis uz uzvaru,- Elisonai tika veltīts smaids, apstiprinot to, ka viņa grib dzirdēt visu, ko sieviete zina.

Noklausījusies stāstāmo, Melta kādu brīdi bija domīga.
-Izklausās, ka nonākt viņu rokās, vismaz cilvēkam, nav patīkami,- tika nošūpota galva. -Tev ierocis ar ko aizstāvēties ir?- sārtās bērna acis nopētīja Elisonu, cerot ieraudzīt, kaut nelielu nazi.

ā nu tad labi. cerams ka mums tiešām izdosies tur nokļūt līdz ar tumsu.flausija tiešām cerēja ka viņi nokļūs tur pirms tmsas. viņai drausmīgi nepatīk tumsa. četrdesmit? ja mēs viņus sastaptu vai mums viņi obligāti būtu jānogalina? vai mēsnevarētu vienkārši aizmukt? vai viņi zina ka jūs iespējams esat atsaukuši mūs? pēc šī jautājuma izteikšanas Flausija saprata ka tas ir pārāk muļķīgs vari neatbildēt. es esmu vienkārši pārāk uztraukusies.

Rifins, sekojis līdzi Elisonas stāstam par inkvizīciju, arī rūpīgi pārdomāja dzirdēto.

Tas gan ir dīvaini, - viņš noteica, - būtnes moca un nogalina viena otru tikai tāpēc, ka tās otras netic tam, ka eksistē kāda cita būtne, kuru neviens nekad nav redzējis.

Tad amfībija atkal pievērsās Džīnai: Kā tu zini, ka tie kristieši, - nupat jau Rifins bija iemācījies šo vārdu izrunāt pareizi, ar skaņu `T` vidū, - ir tādā skaitā un bez maģijas?

Uz Reza atbildi Aioma spēja tikai vārgi pasmaidīt. Viņai apkārt bez šaubām netrūka lielisku kareivju, bet par sevi viņa gan nevarēja galvot, bet rūķa pārliecība mazināja šaubas. Paldies, ka ticat šādiem uzskatiem. Tas, domāju, spētu palīdzēt. Viņa noteica, kad rūķis gan jau bija gabalu tālāk. Tā pat, viņa neteica neko gudru. Tā pat jau bija skaidrs, ka ticība spēks mēdz būt varens. Bija jātic, ka Aioma spēs parādīt sevi no labākās puses. Vai, vismaz no kaut kādas puses.

Joiči pa to laiku jau bija atpakaļ ciematā, novērtēja situāciju un saprata, ka šiem jau ir kāds plāns, tikai viņš īsti neizprata, kamdēļ Areons stāv liesmās, taču sajutis no viņa nākam baiļu maģiju, automātiski sāka tai pretoties tā, ka tā neatstāja uz viņu ne mazāko iespaidu. Taču viņš vēl nebija īsti pārliecināts, cik viņa pretošanās spēja maģijai ir spēcīga, tāpēc vēl joprojām bažījās par to magu, kurš itkā arī esot starp uzbrucējiem. Vērtīgs karotājs, Joiči nodomāja skatoties uz Areonu un sāka šaubīties par savas izvēles pareizumu, jo šķiet, ka bez viņa palīdzības šie būtu tikuši galā, bet ja nu Džīnai un pārējiem, kas dodas pie Verna, uzbrūk. Tūdaļ galvā viņam radās tāda doma - nogaidīšu, kamēr jamie uzbruks un tad, ja ies grūti, pievienošos, bet ja ne, tad došos atpakaļ pie Džīnas. Tā nu viņš uzturējās ciemata teritorijas nomalē un klusībā cerēja, ka nevajadzēs tomēr iesaistīties cilvēku slaktēšanā, uzmeklēja kādu augstāku pauguru, iesprauda zemē šķēpu, pats apsēdās līdzās lotosa pozā un vēroja apkārtni

— Pretīga padarīšana, — Elisona beigās noteica, pašai šķērmi metās ap dūšu un tagad meitene izskatījās maķenīt bāla.
— Ierocis? — viņa paskatījās uz Meltu, tad iešķībi uz Džīnu, — Labprāt būtu paķērusi līdzi, tik neviens nebrīdināja, ka ballīte beigsies ar melno caurumu, kas atraus šeit.

Alberts ievēroja, ka ierodas papildspēki, viss bija labi izņemot Dreiku. Viņa cēlā rīcība varēja izgāst visu. Apstulbis, orks pagājis tuvāk cilvēkam, uzšņāca.
-Muļķi! Nestāvi kā putnubiedēklis! Tu izgāzīsi visu plānu! Vai nu slēpies līdz ar citiem, vai lasies prom!-

"Pats lasies prom! Dreiks atteica. "Es cīnos godīgā cīņā nevis slapstos pa krūmiem.
Un vai mums bija plāns? Neko nezinu par tādu..."

"Netielējies, kareivi." Dreikam uzsauca Ankoku no kāda ēkas stūra, pret kuru samurajs bija atspiedies ar muguru. Viņš bija izgājis no sava aizsega. "Ļauj taču viņiem paspēlēt kara spēles. Ja netiks galā, tad varēsi būt par varoni, kas viņus izglābj."

-Jūsu plāns cik es sapratu bija doties prom, neviens nerēķinājās ar to, ka kāds nāks atpakaļ!-
Alberts aizkaitinātā balsī teica un dzirdēdams Ankoku, teica.
-Viņam taisnība! Mums ir jāspēlē kara spēles, jo mūsu ir pārāk maz!-

Dreiks paskatījās uz Ankoku.
"Es neesmu nekāds kareivis!" puisis bija visai sašutis, ka viņu uzrunā kā vienkāršu ierindas zaldātu.
"Kādas tādas kara spēles? Krūmos sēž tikai slepkavas un gļēvuļi."

Par Alberta atbildi viņš tikai pasmējās.
"Tu pat nezini, cik viņu ir! Kā Tu vari spriest, ka mūsu ir pārāz maz?"

"Muļķības. Mūsu nav pārāk maz." Ankoku atteica Albertam. "Man vienkārši ir vienalga, ko jūs darāt, slēpjaties vai nē. Vienkārši gribētu redzēt vai no jūsu plāna vispār būtu kāda jēga. Bet patiesībā tam nav nozīmē. Pat ja es būtu šeit tikai viens, kaujas galarezultātu tas nemainīs."
Ankoku atkal aizgāja aiz stūra, kur atspieda muguru pret sienu un no ārpus ciemata nebija redzams. Viņš domēja šeit mierīgi pastāvēt, kamēr pārējie sāk kauties un pats iesaistīties tikai tad, ja tie citi netiks galā, vai ja pašam paliks garlaicīgi.

Rūķis vai kāds no Reinemariešiem teica, ka to kristiešu kopā ir ap divi simti. Viena no vienībām nāk šeit, tāpēc, var gadīties, ka visi divi simti te ieradīsies, ja ātri nespēsim tikt galā ar tiem, kas jau nāk mūsu virzienā. Un mumēs taču nezinam, kādi ir mūsu pretinieki, tāpēc, kālab neizmantot slēpņus? Protams, ja jūšu prāts, bruņiniek, ir pārāk godprātīgs, lai strādātu komandā, kas tomēr no mums nu ir izveidota. Aioma klāstīja savu versiju. Jau atkal veidojās strīdi. Bez tā laikam nekad nevarēs iztikt. Kāpēc gan viņas zemē viss varēja ritēt tik mierīgi, bet te - kaujas un strīdi.

Loe izlīda no krūmiem un ar dusmīgu sejas izteiksmi (kas galīgi neiederējās maza bērna piemīlīgajā sejiņā) devās ciemata virzienā.

Eu, nu beidziet! viņa iesaucās, Jūs uzvedaties kā tādi bērni. Ikvienam ir skaidrs, ka "godīgā" cīņā mēs kristiešus neuzvarēsim un vēl skaidrāks ir tas, ka viņi to tik un tā nenovērtētu. Viņi nespēlē godīgi, nekad nav spēlējuši. nav gluži īstais laiks vēstures lekcijai, bet kristieši pie varas nāca ar šantāžas un spīdzināšanas palīdzību. Viņi nolaupīja un nogalināja veselas ģimenes, tai skaitā pavisam mazus bērnus. Viņu skatījumā godīgs ir izdevīgs viņiem. Ja te ir kāds slepkava un gļēvulis, tad tie ir viņi. Un es netaisos mirt no viņu rokas, tāpat kā visi citi, kas šeit atrodas. Ja tu, viņa ieskatījās Dreikam acīs, domā citādi, vari iet prom. Neviens tev neliedz mirt lēnā un sāpīgā nāvē, bet nepaķer sev līdzi citus. Ja tu tomēr izvēlies, ka kara spēles nav negodīgas, kad jātiek galā ar tādiem eksemplāriem kā mūsu pretinieki, dari ko liek. Tikai ātri, lūdzu, mums nav daudz laika, no maza bērna mutes šie vārdi izklausījās tiešām iespaidīgi kaut vai leksikas ziņā, nemaz jau nerunājot par to jēgu.



Drīz jau būsim pie kalniem, Džīna priecīgi sacīja, Un par ieročiem neuztraucieties, man daži ir līdzi. Varu apbruņot arī lielāku bariņu. Tā ka, ja kādam vajag dunci, zobenu vai kaut ko tādu, tikai pasakiet. Tāpat, ja jums vajag vēl kaut ko. Un par kristiešiem runājot... Viņu vadonis nāk no dižciltīgas ģimenes, bet tādas maģiskos radījumus nicina vai no viņiem baidās. mags, kas viņiem ir līdzi, droši vien tika pieņemts nelabprāt un tikai tāpēc, ka viņi atrodas šajos kalnos. Laikam leģendas tomēr palīdz. Bet paši kristieši... nē, visi kam piemīt spējas vai nu tiek sadedzināti vai kļūst par pakalpiņiem, nevis cienījamiem pētniekiem. Un viņu skaitu Džārs noteica telepātiski. Starp citu, es apsolīju, ka pastāstīšu par Reinamaras vēsturi. Vai kādam ir jautājumi?

"Tu vispār būtu paklusējusi." Dreiks paskatījās uz sīko skuķi. "Tu spēj iznīcināt personas ar domām. AR DOMĀM!" viņš uzsvēra. "Tas ir neiedomājams pārspēks. Tu vienā brīdī vari nogalināt karotāju, kurš visu savu mūžu veltījis tam, lai apgūtu cīņas mākslu. Tavas prasmes viņam vispār nedod iespēju cīnīties.
Ko Tu vispār vaidi par godīgām vai negodīgām spēlēm?

Tava sasodītā ģimene mani te atvilka un tagad Tu man pasaki, ka es varu vākties. Bet es nevaru viss, kaut ļoti labprāt to darītu, jo jūs nespējat nogādāt mani atpakaļ. Ja jūs savācāt kopā tik dažādus ļautiņus, tad jums ir jāciena viņu katra paražas. Un manas paražas ir skatīties uz ienaidnieku tieši virsū, nevis uzglūnēt viņam no krūmiem.

Lai gan... ja tā labi padomā, es pat nezinu, vai viņi ir mani ienaidnieki. Drīzāk jau Tu un Tava ģimene, kas atļāvās bez prasīšanas iejaukties manā dzīvē." viņš nicinoši paskatījās uz Loi un ielicis zobenu makstī aizgāja uz vietu, kur atradās Ankoku.
Dreiks atspiedās ar muguru pret sienu netālu no savādā cilvēka un sakrustojis rokas uz krūtīm visai dusmīgi ar zābaka purngalu spārdīja zemi.

flausija turpināja iet līdzās Džīnai, ja nu viņiem tiešām kāds uzbruktu viņa būtu viena no svarīgākajām personām, jo tieši viņa zina kur šai visai ''varzai'' jāiet un kur jānokļūst.
Hmm jautājumi? apmēram mljons. ja jau viņus nju tios Kristiešus šeit atsauca kāds Kavaljēru vectēvs, vai tad arī viņam bija vajadzīga palīdzība nu lai pret kaut ko cīnītos? vai kā? flausija uzdeva džīnai šķiet pašu vieglāko jautājumu no visiem pārējiem.

Jā, ar astoņgadīgu meitenīti sanāktu varena cīņa, Loe ciniski noteica, Ļoti godīga, neko pielikt, ne atņemt. Un man nav nekas pret paražām, nepavisam ne, bet ja tās apdraud citu dzīvības... Piedod, bet tas arī nav godīgi.

Tā... Nevienam citam problēmu nav? ja ne, es labprāt atgriezotos savos krūmos, lai cerētu, ka Dreikam taisnība un es spēju iznīcināt personas ar domām


Nē, nē, viņš nevienu neizsauca, Džīna atteica, Viņš ekspermentēja. Cerēja nodibināt tirzniecības sakarus ar citām pasaulēm. kā redzems, īsti nesanāca.

Šī Loe Aiomai likās baisa, jo viņa galīgi nelikās kā mazs bērns, tāēc šai, pēc skata mazajai, trauslajai būtnītei, viņa neko neiedrošinājās teikt, bet Dreikam tika veltīts nedaudz vilšanās pilns skatiens. Jā, šis bruņinieks ir pārāk lepns. Ir taču dažreiz jāpiekāpjas, lai saglabātu harmoniju un komandas garu. Laikam tas ir tas, ar ko mana tauta atšķirās no citām - karstasinība. Viņa bilda skaļi, apzinoties, ka Dreiks to arī varētu dzirdēt, bet Aioma nevēlējās slēpt savas domas par citiem. Viņa vēlējās būt godīga. Bet, kamēr viņi te kašķējās, tie kristieši tuvojās. Un tas nelika sajusties labāk.

Elfa nedaudz nokāra galvu, it kā sevi vainojot, ka nav spējīga šos tik savādos un dažādos ļaužus apvienot, lai spētu kaut nedaudz sajusties kā Avalekā, kur visi tomēr centās sadzīvot mierīgi. Tikai pa retam sacēlās nemieri.

-Vajadzēja vienkārši nošaut..-
Alberts nomurmulēja zem deguna. Jaunā meitene, Loe beidzot ieskaidroja šim lepnajam bruņiniekam, nē drīzāk fanātiskam kareivim, ka tomēr vajadzētu spēlēt līdzi pārējiem. Iekārtojies atkal aiz šķūna, blakām Aiomai, orks uzlicis roku viņai uz pleca, pavēlošā, bet mierīgā tonī teica.
-Pietiks! Lieki strīdi mums pirms kaujas nav vajadzīgi, tikpat labi pretinieki jau sen mūs ir pamanījuši un sadzirdējuši!-

Elfa sajuta sev roku uz pleca un brīdi satraucās, ka kāds svešinieks būtu pielavījies, bet tas bija tas pats Torņavairogs, tāpēc saspringums uzreiz atkāpās. Jums taisnība. Viņa piekrita. Pilnīgi jābrīnās, cik šis orks spēja būt pieklājīgs un spējīgs nomierināt. Tas likās tik neparasti un reizē... brīnumaini? Laikam, ejot cauri visai šai spriedzei, sāku to uzņemt sevī. Varu tikai apbrīnot Jūsu nosvērtību. To bildusi, viņa apklusa, saprotot, ka pavisam drīz varētu sākties cīņa.

Tikmēr kokā notika uzjautrinoša aina, kuru gan neviens neredzēja.

Kad Haosa karotājs visus apkārtējos parāva uz bailēm, tas dēmonu tā pārsteidza, ka viņš no rokām izmeta stopu, kurš ar loku iekārās zaros. Tas pēc brīža būtu nokritis zemē, ja vien radījums to atkal nesatvertu — kā nekā, viņam bija labi refleksi un reakcija, un savu ieroci viņš negrasījās pazaudēt. Dēmons klusu nolamājās. Viņa nervi nebija vainīgi, tas bija izslēgts. No augstuma arī līdz šim nav bijis bail… saprātīga augstuma. Baiļu avots varēja būt tikai nedabīgas izcelsmes. Nu ko, paskatīsimies… izskatās, ka kādam šeit ir visai interesantas spējas, bet to ar šādu dīvaiņu pūli jau vajadzēja sagaidīt.

Lai nu kā, savas bailes apvaldīt radījums prata diezgan labi, un viņš vairs negrasījās ļaut kam tādam sevi pārsteigt. Kāds rada izbailes, ielāgosim. Bija interesanti, kurš to dara.

Dēmons palūkojās lejā, tieši, lai ievērot, kā Dreiks strīdās ar apkārtējiem. Neglābjams muļķis! Radījums tik smīnēja, vērodams, kā bruņinieks tomēr novācas pie malas. Viņš nebija pirmais, kurs pauda līdzīgus uzskatus, Alfs atcerējās kādu citu pasauli, no pirmā acu uzmetiena visai līdzīgu attīstībā šai, kur kāds aristokrāts sodījās, ka loki un stopi neesot eleganti, jo spējot nobeigt kādu, kas dzīvi veltījis zobencīņai. Par ko tādu varēja tikai uzjautrināties, jo ne jau gods noteica kara iznākumu. Karamākslā bija noteikumi, jā… bet tikai tādēļ, ka tos ievērot bija izdevīgi abām pusēm. Ja šis augstmanis nojaustu, kāda būs nākotne…

Nolēmis piespēlēt bruņās tērptā indivīda izrādei, dēmons tvēra pēc sprāgstošām bultām, taču laikā pārdomāja. Viņš nevēlējās sev pievērst uzmanību pārāk ātri. Tādēļ labāk bija lietot klusākas bultas ar momentāno indi, kuras nogalināja klusumā. Tādas bija ielādētas ierocī jau iepriekš, tādēļ atlika vien gaidīt.

Kad Dreiks nostājās viņam līdzās, Ankoku ierunājās. "Tava runa ir līdzīga dižciltīga karotāja runai, kuram piemīt lepnums par to, kas viņš ir. Tomēr šis lepnums vien nepadara tevi par dižciltīgu karotāju. Saki, vai tavā zemē karotāja gods nozīmē vien atklāti cīnīties? Vai arī ir pienākums pret kādu augstākstāvošu?"

Dreiks uz brīdi pārstāja kašāt zemi un palūkojās uz Ankoku.
Viņš noraidoši pakratīja galvu.
"Nē, tas nenozīmē tikai atklāti karot. Tas nozīmē ar atbilstošu uzvedību, kura man šobrīd nekādi nepiemīt, un daudz citu lietu.
Pie mums dižciltīgajai dzimtai ir pienākums pret Imperatoru un aizsargāt savas zemes ļaudis.

Un es neesmu pieradis, ka mani izkomandē kaut kādi pārgudri bērni, dzīvas būtnes, kas vairāk līdzinās dzīvniekiem un citi pesteļi."

Joiči turpināja sēdēt uz attālā paugura un vērot visu ciematā notiekošo. Lai gan līdz pārējiem attālums bija paliels, tomēr viņa labā redze un dzirde ļāva uztvert notiekošo, tas būtu viņā izraisījis smaidu, ja patlaban netuvotos pretinieka armija, taču situācija bija pārāk nopietna, lai vēl varētu atļauties liekām vārdu apmaiņām, bet viņš redzēja, ka pārējie tīri labi tika galā ar Dreiku. No šiem visiem sanāktu lieliski vampīru mednieki, ja vien viņi cienītu viens otru un prastu sadarboties, Joiči pie sevis nodomāja. Tas viens prot pārvietoties tikpat ātri, kā vilkatis vai vampīrs, metāla karotājs šķiet ir tikpat spēcīgs, tik diez vai spētu iebiedēt vampīru, taču tādam kā viņš domājams pat tas nebūtu nepieciešams, Vienīgi no Areona Joiči īsti nespēja uztvert emocijas, taču ņemot vērā citus faktorus viņš nosprieda, ka šim tā īsti nevar uzticēties, iespējams, ka viņš ir ļauns. Tad viņš ievēroja Albertu un Aiomu - te nu gan Joiči sajūtas bija bijušas pareizas, Alberts tik tiešām ir labsirdīgs, labi, ka viņu nenogalināju, nav uz manām rokām nevainīgas asinis, bet spēcīgs viņš ir, vilkatis vēl atcerējās triecienu ar vairogu, kas gan viņu neivainoja, tomēr lika manīt spēku. Un elfa, lai gan sajutu no viņas bailes nākam, tomēr varbūt viņa ko spēj, kā nekā elfa, tātad ātra un spēcīga Joiči nezināja, ko spēj un ko nespēj elfi, viņš vienkārši sprieda pēc leģendām, kuras dzirdēja no vecajiem, ka elfi esot spēcīgi un veikli karotāji, gan vīrieši, gan sievietes, truklāt ļoti gudri

Kad Dreiks pateica, ka kalpo Imperatoram, Ankoku skatījās uz Dreiku tā neizteiksmīgi. Bet likās, ka vismaz vienaldzīgs viņš nav. "Tavs pienākums ir aizsargāt Imperatoru un tas ir cēls pienākums. Protams, paliek arī karotāja gods, kas liek cīnīties godīgi, atklātā cīņā. Bet šis ir karš, ne dižciltīgo duelis. Karš, pat ja tajā piedalās cēli dižciltīgie, nekad nav ne cēls, ne dižciltīgs.
Tu paliec sevi pa sitienam, pat ja tu uzveiksi 100 pretinieku, viens no tiem var nelietīgi izlikties par beigtu, un kad būs tev aiz muguras, triekt asmeni tev pakausī. Tu būsi cīnījies godīgi, sargājis savu karotāja godu. Bet ja tu nevajadzīgi paliksi sevi pa sitienam dēļ pretinieka, kas nav tava Imperatora ienaidnieks, vai tu būtu pildījis pienākumu pret savu valdnieku? Kas tev ir svarīgāks - apliecināt savu drosmi, vai atgriezties pie sava kunga, lai tam kalpotu?"

Skaitu noteica telepātiski? - Rifins nesaprata. - Ko tas īsti nozīmē?

Dreiks palūkojās uz Ankoku uz brīdi aizdomājies.
"Jā, Tev ir taisnība lielos vilcienos.
Tikai varbūt Tavs imperators arī ir pelnījis, ka viņu aizstāv un ka pie viņa atgriežas.
Mūsējais ir tirāns un slepkava, tā ka droši vien manai vēlmei atgriezties savā zemē tomēr būs cits iemesls." puisis pavisam godīgi atteica.

"Vai pienākums nav svarīgāks par personīgajām vēlmēm? Un vai pienākums, kas liek aizsargāt valdnieku, ļauj par to nicinoši runāt? Atsakies no kalpošanas viņam un tad tā runā. Vai kalpo un cieni viņu." Ankoku noteica. "Rādās, ka tavā zemē dižciltīgo karotāju gods ir atšķirīgs no manas zems.
Jebkurā gadījumā, vienkārši skaties, kā cīnīsies tie, kas izdomāja savu plānu. Ja kāds kristietis tev uzbrūk, nogalini viņu. Ja redzēsi, ka mūsu biedriem ies grūti un gribēsi tiem palīdzēt, iznāc no aizsega, lai pretinieks redz un tad cīnies."

"Es nevaru atteikties." Dreiks paskaidroja. "Viņš noslaucīs no zemes virsas visu manu dzimtu un pat zemniekus.
Lai gan es piekrītu, ka man neklātos tā izrunāties."

Viņš kādu brīdi klusēja, tad pamāja ar galvu.
"Jā, es darīšu tā kā Tu saki. Nogaidīšu šeit."

"Tad tu kalpo aiz bailēm par savu dzimtu?" Ankoku apvaicājās. "Un ja būtu iespēja, tad atteiktos no kalpošanas viņam. Ja tu uzskati savu Imperatoru par valdīšanas necienīgu un savu ienaidnieku, tad nogalini viņu."

Dreiks paraustīja plecus.
"Īsti ne aiz bailēm. Drīzāk aiz cieņas pret vecākiem, kuriem ir svarīgi dzīvot mierā un nodrošināt ērtu dzīvošanu mūsu pārvaldītās zemes iedzīvotājiem." par ieteikumu nogalināt imperatoru puisis skumji pasmaidīja.
"Redz... tas ir tas, ko viņi vēlas, lai mēs arī šeit paveicam. Atrodam kaut kādu izredzēto un noglinam viņu imperatoru.
Manā zemē situācija bija līdzīga. Es pievienojais grupai, kuras mērķis bija iznīcināt imperatoru. Un izredzētais pat jau bija kopā ar mums. Grupa bija pat vairāk saliedēta kā šī. Un neskatoties uz to, mēs tik un tā smagi zaudējām.
Gan visi kopā, gan katrs atsevišķi."

Ankoku atkal paskatījās uz Dreiku un sarauca pieri. "Tātad, tu esi no dižciltīgo ģimenes, kas kalpo Imperatoram. Bet tu pats slepus pievienojies sazvērniekiem pret Imperatoru. Izklausās, ka Imperators vēl nezina par tavu dumpi, ja jau tava ģimene joprojām dzīvo mierā."
Ankoku novērsās no Dreika un pievēra acis.
"Patiesībā tavs kungs nav imperators, jo tu esi tam ienaidnieks, pat ja viņš vēl nezina. Tavs kungs ir tavas ģimenes galva, ja jums tāds ir." samurajs pasmīnēja, pamanījis ironiju.
"Lūk, dižciltīgais karotāj, tu uzskatīji par necienīgu slēpnī gaidīt pretinieku, bet vai ir cienīgi kļūt par slepenu sazvērnieku pret Imperatoru, vēl jo vairāk, ja tavs dzimtas kungs nav devis tev tādu atļauju un visdrīzāk būtu pretī, kā var spriest pēc tava stāsta?"

Dreiks skatījās uz svešo karotāju un klausījās viņa gudrās runas.
"Ak, nu liecies taču mierā! Es nevaru Tev tagad pāris minūtēs izstāstīt savu dzīves stāstu, lai Tu varētu izspriest vai esmu gana dižciltīgs vai gana godprātīgs, lai atbilstu taviem standartiem.

Protams, ka manas valsts uzbūve visticamāk atšķirās no tavējās.
Un, protams, ka mūsu dumpinieku grupa līdz imperatoram nemaz netika. Mūsu plānus un daļu no mums, iznīcināja maģiskas būtnes, kas ir imperatora pakļautībā. Viss."

"Skaidrs. Savās acīs, tu savu godu esi saglabājis." Ankoku noteica un apklusa. Tā viņš netieši norādīja, ka Ankoku gan Dreika rīcībā cieņu nesaskata. Bet viņš vairāk neko neteica, vienkārši stāvēja un gaidīja, kad ieradīsies kristieši un pārējie varēs kauties ar viņiem.

"Vispār..." Dreiks pavīpsnāja. "Dzīvē ir svarīgākas lietas par godu.
Es vienkārši neesmu pieradis uzbrukt no krūmiem. Tas arī viss.
Es noteikti nevēlos likt domāt, ka esmu kas īpašāks nekā patiesībā.
Piedod, ka liku vilties."

"Kas dižciltīgajam var būt svarīgāks par savu un dzimtas godu un pienākumu pret savu kungu?" Ankoku teica. "Ja tā visa nebūs, ar ko dižciltīgie atšķirsies no vienkāršiem ļaudīm?" likās, ka samurajs iegrimst sevī un tā īsti vairs nemana Dreika klātbūtni.

Mežā, netālu no ciemata, iekliedzās kāds putns. Cits, nedaudz tālāk, drīz vien atsaucās.

Brīdi valdīja klusums, bet tad atskanēja soļu troksnis un pēc brīža starp kokiem parādījās bruņotu karavīru stāvi. Viņus vadīja pēc skata jauns vīrietis ar gariem melniem matiem, pelēkzaļām acīm un smalkiem sejas vaibstiem.

Kareivji sastinga, vēl joprojām atrodoties starp kokiem, bet apņēmīgās sejas un rokās sažņaugtie ieroči neliecināja par bailēm.

Mēs esam Leģiona kareivji! vadonis, kuram patiesībā vajadzēja būt pētniekam, iesaucās, Un savu pavēlnieku vārdā pieprasām paskaidrojumus par šeit notiekošo! Atbildiet un padodieties! Aplieciniet cieņu varenajam Leģionam! Un krītiet ceļos viņa dižo kareivju priekšā! vārdus papildināja teatrāli rokas vēzieni.



Telepātiski- tas nozīmē, ka Džārs ielīda viņu prātos un sajuta viņu skaitu un atrašanās vietu. Tiesa, aptuveni, bet tik un tā... Džīna centās skaidrot telepātiju un nodarboties ar to vienlaicīgi, tāpēc ne viens, ne otrs īpaši labi nesanāca, Es nezinu... nespēju saprst, kas notiek ciematā, meitene skumji novilka, Tikai ceru, ka visiem viss kārtībā.

Izdzirdis paskaidrojumu par telepātiju, Rifins apklusa un iegrima domās. Viņa izskats liecina, ka viņš cenšas koncentrēties - amfībija pat aizvēra acis.

Es nekā nejūtu, - Rifins pēc mirkļa konstatēja, un turpināja analīzi veskeriešu stilā: - Vai nu tu melo, vai arī īpašas spējas piemīt tikai īpašām būtnēm. Tā kā es nesaprotu, kāpēc tev vajadzētu melot, un īpašu būtņu šeit ir daudz, tad visdrīzāk tu runā patiesību un tātad tā ir iekārtota pasaule. Bet vispār - visas tās tilepātijas un maķijas izklausās pēc visai noderīgām un ērtām lietām.

Dēmons no savas lapotnes pētoši noskatīja lejā notiekošo. Pats uzsākt kauju viņš negrasījās, galu galā viņš te bija atnācis tikai paskatīties un noziņot, taču ierocis jau bija šaušanas gatavībā. Nebija glīti novākt karaspēka virspavēlniecību pirms kaujas, taču tās laikā — mierīgi, un tieši ar vadoni dēmons bija iecerējis sākt, ja kauja sāksies.

Ja nu gadījumā ciemats padotos, tad Alfs notītos pa nakti.

Soļi atskanēja, bija skaidrs viss.. Pretinieki bija klāt un cerams, ka neviens nebija redzams. Izklausījās, ka viņu vadonis sauc, varbūt kāds cits, bet tas nebija svarīgi, tagad bija jāgaida. Klusām nopūties, orks pielika pirkstu pie lūpām kā zīmi, lai neviens neko nesaka.

Joiči saprata, ka karaspēks jau ir klāt, kad iekliedzās jau pirmais putns, viņš arī saoda daudzu cilvēku smaržu, sadzirdēja viņu soļus, sirdspukstus un elpu - šādas maņas bija dabīgas visiem vilkačiem, jo medījamie dzīvnieki Tenočtitlanā ir daudz viltīgāki, nekā citās pasaulēs, arī ātrāki un spēcīgāki, kas savukārt nozīmē, ka to medniekiem jābūt atbilstošā līmenī, citādi bada nāve garantēta, jo vilkači nevar ilgstoši iztikt bez svaigas dzīvnieka gaļas. Joiči momentāli izrāva šķēpu un pieplaka pie zemes un gluži kā ķirzaka pārcilvēciskā ātrumā gandrīz bez trokšņa aizrāpoja līdz vietai, kur bija gara zāle vai labība. Skats no malas gan varētu šķist visai amizants, itkā viņš tiešām tēlotu ķirzaku. Tad viņš redzēja kā leģions iznāk no meža - tik drosmīgi, tik cilvēciski, ka Joiči taisni vai sirds sažņaudzās domājot par to, ka vajadzētu kaut vienu no šīm būtnēm nogalināt. Pēc vadoņa uzrunas Joiči palika nekustīgs un pieplacis pie zemes tāpat, kā pirms tam un gaidīja, kas notiks.

Šobrīd Dreiks nemaz nevēlējās iedziļināties Ankoku uzdotajā jautājumā. Tam prasītos cita vieta un laiks.
Un galu galā viņu ienaidnieki jau bija klāt.
Atskanēja balsis. Dreiks pat nemēģināja paskatīties uz atnācējiem.
Viņš palika turpat, kur bija stāvējis un rokas saskrustojis uz krūtīm, ar muguru atspiedies pret sienu gaidīja, kas notiks tālāk.

Aioma ar labo elfu dzirdi, kā arī no zemes vibrācijām, saprata, ka viņi ir klāt un instinktīvi pieplaka zemei, kā kaķis, kas slēpās starp zālēm, gatovojoties uzbrukumam. Tiesa, viņa nebija tik asinskāra, bet efekts bija līdzīgs. Pirksti sažņaudza zobena rokturi ciešāk, it kā tā sagatavojoties. Ar dzintarkrāsa acīm viņa lūkojās uz tā vadoni, kas pieprasīja padošanos. Uzreiz radās vēlme atbļaut pretī, ka to viņiem nesanāks sagaidīt ne simts gados, bet viņai pietika prāta, lai nekustētos un pat elpotu klusi. Nemaz nerunājot par runāšanu vai ļaušanu.

Visi bija izvietojušies apkārt, tikai haosietis izlēca ar visām savām liesmām, bet kāpēc kareivji to ignorēja? Vai tas viņiem bija ierasti, redzēt, kā uguns izkvēpina zāli, tik tuvu ciemiem. Tie kristieši patiesi bija savādi.

Redzādams, kā bruņinieks strīdās ar citu karotāju, Areons pasmīnēja. Naivais muļķis. Cilvēki mēdz būt drosmīgi, bet šajā gadījumā tas patiešām ir muļķis, kas spītīgi gluži vienkārši stāv visiem redzamā vietā... Un tad ieradās viņi. Leģions. Jāatzīst, mazliet labāk bruņoti kā haosietis bija gaidījis. Bet, vai tas bija šķērslis? Visticamāk, ka bultas novāks no ceļa tik nelielu daļu visu karotāju, bet, uz ciematu bija atnācis pietiekami liels pretspēks. Liesmas jau bija pietiekami augstu un Areons dzirdēja, ka neviens uzbrucējiem neatbild. Tātad, pienācis laiks. Viņi jāpievilina tuvāk. Varenais leģions? karotājs skaļā balsī pavaicāja, nešaubīdamies, ka kareivji viņu sadzirdēs. Redzu tikai gļēvu suņu baru, kas ir necienīgi kaut uzrunāt mani! Un ceļos kritīsiet jūs visi, manā priekšā, brīdi, pirms paliksiet bez savām galvām. Ellē tām ir lielāka vērtība kā šeit uz zemes. Jo visiem gribās palūkot uz to pamuļķu sejām, kas tic Dievam... Vēl arvien skatīdamies uz viņiem, Areons turpināja. Un, pavisam drīz jūs uzzināsiet... Ka Dieva nav...