Radījums ar stopu pār plecu nosmīkņāja. Un tad pazuda kā vējš. Nē, viņš nelietoja maģiju.

Dēmonam, lai cik tas dīvaini nebūtu, bija ļoti viegla gaita un spēja palikt nepamanītam. Līdz ar to, kaut arī visu ceļu bija skrējis, viņš abiem negribētajiem ceļabiedriem parādījās atkal tai brīdī, kad nonāca Džāra tuvumā, un arī tikai, ja uz viņu skatījās… vismaz, līdz viņš ierunājās.

— Nu? — viņš pat likās mazliet uzjautrināts.

Situācija rādījās visai nelāga. Ja Džārs aizkavējās vēl dažas sekundes, gaidīdams zobena vicinātāju, tad izmanto brīdi komentāram:

— Tu, starp citu, tā arī neatbildēji. Vai tu tomēr grasies godīgu darbu arī kaut kā atalgot, nemaz nerunājot par atpakaļceļu, vai arī tu esi muļķis, kas citus par tādiem uzskata?

Ankoku apstājās kādus 10 soļus iepakaļ no Džāra.
"Tātad tu tomēr gribi, lai es meklēju tavu Izredzēto kopā ar dēmonu." viņš teica. "Tu mani apvainot."

Vai varam atlikt šo sarunu uz vēlāku laiku? Džārs jau zaudēt pēdējās pieklājības paliekas, Jo, ziniet, ja jūs drīz netiksiet prom no šejienes visi apvainojumi, samaksa un viss pārējais būs pilnīgi vienalga, ja vien jūs par to neuztrauksieties degot sārtā. Tā lūk. Tāpēc uz brīdi pārtrauciet man piesieties, jo šobrīd es vēlos vienīgi nogādāt jūs drošībā. Gan pēc tam būs laiks sarunām par to, kas es esmu, ko gribu un cik man jums jāmaksā.

"Kādēļ gan šis nav īstais brīdis strīdiem, ja jau mums jāgaida Džārs?" Dreiks pavīpsnāja.
"Mums nav ne mazākās nojausmas, kad šis Džārs parādīsies, iespējams, ka mēs līdz tam brīdim jau būsim paspējuši nokārtot savas attiecības. Un atvilkt mūs uz šejieni un pieprasīt, lai stāvam klusu, īpaši, ja nespējat nodrošināt nekādas citas darbības ir tā nu...
Ai, labi! Vienalga." viņš atmeta ar roku un vairs neko neteica. Gaidīja Džāru.

— Nu, es, teiksim, nedegu. Vismaz cilvēki vēl neko mani sadedzināt spējīgu nav radījuši, — dēmons nosmīkņāja.
— Apbrīnojama gādība vispirms mūs nogādāt bīstamā vietā un tad — drošībā, — patiesībā viņš jau bija soli no ņirgāšanās.

— Tad mēs iesim vai arī stāvēsim? — dēmons piebilda un nožāvājās.

Ankoku neko neteica, vienkārši stāvēja uz vietas un gaidīja, kad šis cilvēks atsāks kustēties. Nekādus jautājums uzdot šobrīd viņš netaisījās, ja jau Džārs ir tik steidzīgs.

Tāpēc, ka strīdu vietā šo laiku var izmantot lietderīgāk, Džīna atteica, Jūs, piemēram, varētu pajautāt, kas tas par pētnieku. Tā būtu tīri laba cita darbība. Un pētnieku, starp citu, sauc Henrijs Dāls. Viņš ir samērā labi izglītots, ļoti godkārīgs un pasakaini bagāts. Viņš kalnos grib atrast ko sensacionālu- un atradīs arī- lai nodrošinātu sev slavu, godu un tā tālāk. Lai vai kā, viņam ir ieroči, divsimt vīru, apmēram tikpat zirgu un viņš labu laiku ir dzīvojis ērtībās, kārtīgi ēdis un izgulējies. Godīgā cīņā mēs viņu neuzverētu. Labi, ka tā nebūs godīga cīņa.


Džārs palūkojās uz dēmonu un pasmaidīja.

Nededz? Tiešām? puiša sejā atplauka plats smaids, Nu, nekas kristieši var nogalināt arī citādāk. Un man nez kāpēc ienāca prātā, ka būtu prātīgi pagaidīt Flausiju. Kaut kā negribas viņu pamest mežā.

Ankoku bez lielas intereses klausījās ko runāja dēmons un cilvēks. Un tagad saprata šo to vairāk.
"Šis kristieši ir tavi ienaidnieki un tu gribi, lai es cīnos pret viņiem. Vai viņam piemīt kāds spēks?"
Ankoku balss arī tāda bija vēsa un bez dziļas intereses par šo jautājumu. "Un ja viņi ir ienaidnieki dēmoniem, tad kādēļ lai būtu ienaidnieki man?"

Joiči neatbildēja neko uz Džāra apvainojumu, tikai pasmaidīja un tas bija tāds smaids, kā viņa Tēvs mēdza smaidīt, kad viņš vēl bērns būdams pateica kaut ko pagalam muļķīgu. Lai vai kā, viņš nodomāja, Tenočtitlanā tituls nozīmē arī pieklājību, savaldību un gudrību, bet laikam tajā zemē, no kuras šis dīvainais cilvēks nāk, augstu stāvokli sabiedrībā var iegūt katrs muļķis. Tomēr Joiči mocīja ziņkāre - nez ko šis cilvēks teiktu, ja viņš būtu redzējis to, ko es esmu redzējis, kā šādas skaistas vampīres nogalina un izsūc sausus ne tikai spēcīgus vīrus, bet arī cilvēku sievietes un...bērnus

Tad viņš sacīja Džīnai - Diez vai jums vajadzētu uztraukties, daiļā vampīrmeitene viena pati spētu bez problēmām tikt galā ar simtu, es paņemtu otru simtu, nemaz nerunājot kādu karaspēku spētu pieveikt mēs izredzētie visi kopā

Viņi ir ienaidnieki cilvēkiem , Džārs pārlaboja, Viņu pamatnodarbošanās ir cilvēku vajāšana, iebaidīšana, spīdzināšana un nogalināšana. Viņu spēks slēpjas viņu daudzumā un citu bailēs. Un mēs nevaram viņus uzveikt. Bet ir pareģojums... un tajā esat pieminēti jūs. Kā mūsu pēdējā cerība. Tad nu mēs veicām rituālu, lai jūs izsauktu. Nedomājiet, ka mums tas sagādāja prieku. Šī bija trešā reize, kad Reinamarā veikta tāda burvestība. Pirmajās divās reizēs mēs dabūjām uz kakla kristiešus. Mums nebija sevišķi patīkamas pieredzes ar portāliem... vēl joprojām nav.


Mēs netaisāmies nevienu nogalināt! Džīna iesaucās, Tāpēc jau jums jāpazūd. Pētnieki atgriezīsies mājās pēc pāris mēnešiem, neko neatklājuši un neatceroties, ka noticis kaut kas ārkārtējs. Bet ja viņi kalnos redzēs kaut ko neaizmirstamu- piemēram, to pašu vampīru- atmiņas var atgriezties. Bet cilvēki, elfi, rūķi- pats par sevi tas nav nekas ārkārtējs. To var aizmirst.

— Prātīgi, — dēmons nokomentēja nevienlīdzīgu cīņu, taču sarkasma pārpilnība tādēļ vien nemaz nedomāja noplakt. — Cik jauki. Jauna diena — ar jauniem ienaidniekiem. Cik noprotu, šai jūsu pasaulē nekāda labāka pārvietošanās līdzekļa par zirgu nav, ja?

Flausiju viņš nenokomentēja, jo runa acīmredzot nebija par kādu, ko acumirklī varētu aplaupīt vai apkrāpt. Toties, pirms Džāru novākt, derēja vismaz noskaidrot tuvāko ģeogrāfiju un pacensties izdabūt no viņa vismaz kaut ko… kaut vai pieņemamu zirgu, ja nekā labāka nebūs.

Taču šis tas lika dēmonam saausīties.

— Paga, paga, tagad lēnāk, — viņš teica, — Tu saki, ka šie uzradušies no citurienes?

Jā, no citas pasaules, Džārs apstiprināja, Viņus nejauši šurp atgādāja mans vecvectēvs. Un, nē, nekas labāks par zirgu mums nav. Tavā pasalē ir? jautājums tika izteikts ar neslēptu ziņkārību balsī.

"Ja tu negribi runāt šeit, tad saki, kur ir tā vieta, kur tu gribēsi runāt." Ankoku teica Džāram. "Man ir garlaicīgi šeit stāvēt un gaidīt tevi vai citus tevis izsauktos."

— Ir, — dēmons apstiprināja. Labi, ka viņam jau bija darīšana ar šādā tehnoloģiskā līmenī esošu pasauli — vismaz nenāksies atkal mācīties jāt. Taču tik un tā viņš mazliet sadrūma. Zirgi arī nelietoti prasa ēst, turklāt nav pārāk ātri.

— Kādā sasodītā kvantumā tad tavējais vectētis šos kristiešus atgādāja, ja viņu ir tik daudz un viņi te valda? Un — kas nav mazsvarīgi — no kurienes?

"Mani neinteresē jūsu pētnieki." Dreiks atteica Džīnai.
"Vēl jo vairāk, ja tiem mazs sakars ar mūsu uzdevumu.
Kas man daļas gar to, ka kāds vēlas būt slavens un bagāts un kāds nu tur vēl."
viņš skatījās uz sievieti īsti nesaprazdams kādēļ viņa to stāstīja, ko nu viņa tur bija stāstījusi.

— Nu satiktu tas jūsu Dāls mūs, viņam sensācijas pietiktu līdz mūža galam, kas starp citu, — Elisona uzlūkoja orku, vampīrmeiteni un nepacietīgo vilkati, kā arī saraknmelnajās bruņās tērpto indivīdu un pasmīnēja, — …varētu pienākt ļoti ātri.
Taču šo laiku mēs varētu izlietot sadabūjot pārtiku, kaut ko no drēbēm, jo šaubos, ka vismaz es diži iederētos starp vietējiem, šķiltavas, vai ko citu uguns aizkuršanai, kā arī virvi, un droši vien vēl šādus tādus štruntus, kas noder izdzīvošani kalnos. Jo, ja neesat pamanījuši, neviens jau mūs nebrīdināja, ka, pavei ceturtdien uzradīsies portāls, kas jūs paraus ve… sazin kur, gatavojieties dārgie.
Tā, kā, jūs varētu to visu sagādāt? — Elisona laipni uzsmaidīja abām ciematniecēm, kas tik ļoti vēlējās dabūt viņus prom.
— Hmm, un vispār, varētu šo Dālu dabūt uz klusāku vietu aprunāties, ja jau viņš ir pētnieks, tad varbūt pats to nezinādams šo to var mums pastāstīt par Izredzēto!

Flausija tur zemē nesēdēja ilgi vismaz tikmēr kamēr Džārs nepazuda kokos un tad atkal atgriezdamies un runādams ka steidzami kaut kur jānozūd un jāsteidzas. kaut kā nebūt flausija tajā vietā palika pēdēja. viņa nemaz nezināja kur tāda steiga, bet tad paklausīgi pielēca kājas un aizgāja uz to pusi kur bija pazuduši viņas pārējie trīs ceļabiedri ja tā varēja teikt. kad viņa atrada Džāru viņa nopūās un strauji noprasīja mums gadījumā nav jāsteidzas?

Ir, Džārs apstiprināja, Tad nu ejam? puisis atsāka iet uz ciemata pusi. Viņa sejā rotājās tik tikko manāms smaids.


Es atkārtoju, ka mēs netaisāmies nevienu nogalināt, Džīna atgādināja, Un par drēbēm un jums nav jāuztraucas. Lietas šobrīd tiek sagādātas. Starp citu, neviens saprātīgs cilvēks nepēta maģiju. Par to atbild Baznīca un Baznīcai nepatīk dalīties. Tāpēc Dāls neko par Izredzēto nevar zināt. Šeit zināšanas ir bīstamas dzīvībai.pēdējā teikumā bija manāms rūgtums.
Šķiet, Džārs tūlīt būs klāt. Es dzirdu gandrīz katru viņa domu, meitene piešķieba galvu, Liekas, ka kopā ar viņu kāds ir... Eu, portāls kādu ir atgādājis vēlāk! Kādus... viņi ir trīs.

OOC: GM ATD norādīja, ka mūsu trijotne (četrotne?) ir ciematā. Tad nu pieņemu, ka mēs piegājām tieši pie tā dīvaiņu bara, kuri izskatās, it kā atrastos nepareizā vietā un nepareiza laikā.


— Jāsaka, nebiji diez ko izvēlīgs, — dēmons zvaigāja, ieraudzījis sapulcētos radījumus.
— Kas par civilbandu!

Dēmons var rēkt visai skaļi, kad grib, un šis bija adresēts visiem.
— Hei! Par cik tad jūs šis smirdīgais puņķubodnieks nolīga netīrā darbiņa padarīšanai?!

"Nu un tieši tādēļ... Kādēļ mums bija svarīgi uzzināt par jūsu pētnieku?" Dreiks atkal sāka palikt nervozs.
Īpaši, kad pie viņiem piepulcējās vēl trīs svešinieki no kuriem viens kaut ko auroja.
"Ja Tu par tās personas meklēšanu, tad neko... viņi mūs šantažē nevis kaut ko piesola.
Netiksi atpakaļ, ja nepalīdzēsi. Īsa runa. Un man tomēr mana dumja zeme patīk labāk nekā šī."

Portālam gan ir gaume, Džīna konstatēja, drūmi pablenzdama uz klaigājošo... indivīdu, Jūs gribat teikt, ka man viņu būs jāved pie Veina? Džār, tu taču viņu pazīsti... Varbūt ideja par samaksu nemaz nav tik slikta?

ieraudzījusi puiša skatienu meitene iesmējās.

Piedod. Atnes mums mantas, labi?

Emm... paklausieties! tas bija atdresēts visiem, Es zinu, ka jūs ne visai labi satiekat savā starpā, bet kā būtu, ar neilgu pamieru? Vai vismaz ne ar atklātām cīņām?
Tikmēr Džars devās uz tuvākās mājiņas pusi, lai pēc brīža atgrieztos ar pēc skata nelielu lina auduma somu.

Melnajā samta maisiņā, pašā augšā, viņš sacīja, pasniedzot somu Džīnai, Esi ar to uzmanīga.

Melta par atbildi Sabīnai tikai pasmaidīja un viņai varēja šķist, ka uz pārlieku īsu brīdi, lai to ievērotu tie, kas nelūkojās uz vampīrieni, samana visai asus ilkņus.
Elisonai, kad tā palūkojās uz viņu, tika veltīts ļoti gaišs un patīkams smaids, kurus spēj radīt tikai bērni, no ilkņiem nebija ne miņas.

Toties jaunpienācēji tika rūpīgi nopētīti, pirms lielajam, zaļajam izdzim... radījumam tika jautrā bērna balsī attraukts: -Samaksa būs graudā.-

Pēc tam Melta atkal pievērsās Sabīnai un Džīnai, arī Džāram vēl pirms tas paspēja aiziet pēc mantām: -Ceļasomās, lūdzu, ieliekat arī pergamentu, zīmuli un kompasu, ja vien jums, kas tāds ir.- Mazs, jauks bērns. Neko pielikt un atņemt.

Vai drīkstu jautāt, kam tev to? Džīna Meltai jautāja, Labi, es vēl saprotu par kompasu, bet pergamentu un zīmuli? Rakstīsi dienasgrāmatu?

Pēdējais jautājums tika izteikts balsī, kas skaidri liecināja, ka Melta Džīnai ne sevišķi patīk. Pārāk jauka. Un vampīrs. Tātad, tēlo. Loģiski.

-Izveidošu karti,- Melta vienkārši paziņoja. -Vai arī jūs speciāli neapgūstat attiecīgās nozares, lai neatklātu savu atrašanās vietu uz papīra? Es nezinu kādu maģiju pielietosiet, lai mēs varētu pie jums atvest Dzīvu Izredzēto, bet mēs šajā zemē esam tikko ieradušies un nepazīstam šos apvidus un ceļus. Karte, kura mums spēs parādīt ceļu vismaz līdz kalniem, noderētu.- Džīna un pārējie, par spīti vienkāršajam bērna tonim, varēja sadzirdēt, ka vārds 'dzīvu' tika īpaši uzsvērts. Tā iemeslu katrs pats varēja izdomāt.

Ankoku bija mierīgi gājis aiz Džāra, ja tas vairs neskrēja. Viņš noskatīja ļaudis, kas viņus gaidīja un arī likās tikpat savādi. Un nevarēja pamanīt vēl vienu dēmonu...
"Ko jūs gribat, lai es tagad daru." Ankoku teica. "Lai mēs visi darām." Tas vēl nebija skaidrs, kas viņiem ir jādara tieši tagad. Atrast izredzēto, jā, bet kur iet? Kur meklēt pēdas?

Ak, lieliski... Vēl pāris pamuļķu pilnīgam sajukumam. Areons nopūtās. Šie jau izskatījās interesantā un pēc normāliem pretiniekiem. Tiesa gan, cilvēks ir un paliek cilvēks neatkarīgi no tā kā viņš cenšas. Bet otrs (ne)radījums izskatījās pēc neslikta sabiedrotā vai arī pretinieka. Pie tam, viņu sāka kaitināt, ka neviens no uzrunātajiem viņam nebija atbildējis ne uz vienu jautājumu vai lūgumu. Šeit negāja runa par samaksu vai ievērību. Bet atsaucība ir īpašība, kas rod abpusēju sapratni. Un šeit tās trūka. Pat ļoti... Tātad, atkal jādodas kalnos... Cerams, ka tur būs vēsāks... milzis pie sevis nočukstēja

Par samaksu graudā dēmons nosmīnēja.
— No tevis, vai?

— Tā, — viņš pievērsās Džāram, — Domāju, mums visiem noderēs ceļošanai nepieciešamās mantas. Piemēram, šķiltavas man ir, bet kādam var nebūt, derētu arī pārnēsājama pārtika un karotes, kādam noteikti noderētu arī sega. Un domāju, ka mums visiem noderēs kāds transports… zirgi, ja jums nav nekā labāka. Pēc patiesības, — viņš jau drūmāk piemetināja, — man derētu tikt pie savējiem, pabrīdināt, ka šie jau realizē starppasauļu ekspansiju. Bet līdz tam laikam nāksies pagaidīt.

— Tikai nebrīnies, Džār, ja es tevi kādreiz nožmiegšu, — viņš plati pasmaidīja. Viņa smaids nebija nomierinošs skats.

Dēmonam tika veltīts pārsteigts skatiens, kad to nomainīja uzjautrināts smaids.
-Es biju domājusi samaksu mums no viņiem par lāča pakalpojumu, kuru veicam,- Melta nevērīgi norādīja uz Džāru, Sabīni un Džīnu, -Bet es arī varu šo to tev piedāvāt.- Vampīrienes sejā pavīdēja smaids, kas nemaz nepiedienējās mazai, jaukai meitenei, bet drīzāk kādai pieredzējušai, samaitātai sievietei.
Haosietim netika pievērsta nekāda uzmanība.

Dreiks sarauca pieri noskatīdamies Meltas un jaunpienākušā neradījuma flirtēšanā.
Tas viss bija augstākā mērā dīvaini. Puiša skatiens vēlreiz pievērsās trim jaunpienācējiem.
Kaut kāda dīvaina sieviete un vēl viens cilvēks ar zobenu.
Dreiks viņu pamatīgi nopētīja no galvas līdz kājām.

Vampīrs ar karti, kurā attēlots kā nokļūt līdz ciematam, Džīna skaļi sprieda, Jā, tā ir izcili laba doma, ņemot vērā, ka tavā, kā es spriežu, nebūt ne bērnišķīgajā prātā varētu ienākt prātā doma mūs nodot un pievienoties kristiešiem. Ar visu karti, protams.

Tad viņa atcerējās, ko bija teikusi par strīdēšanos un apklusa. Laikam jau vajadzēja rādīt piemēru.

Zirgi kalnos nav īpaši laba doma. Vismaz šajos kalnos ne, saruna tika vērsta uz praktiskākām lietām, Bet tos varēsiet dabūt, kad kalni būs šķērsoti. Visas jūsu nosauktās nepieciešamās lietas mums jau ir. Tad nu ejam? pēdejais teikums tika izteikts, meitenei jau soļojot pa pļavu, pēc skata visai iespaidīgu kalnu virzienā.

"Es tomēr kaut ko īsti līdz galam nesaprotu." Dreiks atzina
"Jūs paši teicāt, ka pētnieka dēļ tūlīt šis ciems būs pilns ar kristiešiem. Un tad atkal atzīstat, ka pat ja pie mums būtu nosacīta karte par šī ciema atrašanos, tas būtu bīstami, jo varam jūs nodot.

Tā ir dīvaina maģija. Izsaukt no citām pasaulēm personas, kurām būtu jāpalīdz jūsu problēmā un tajā pat laikā neuzticēties šīm personām. Pēc kā tad tas portāls atlasīja tos ļautiņus?
Manuprāt, lai arī mums ir šobrīd iespējamas personīgās nesaskaņas, portāls patiesībā zināja, ka mēs jau esam piekrituši jums palīdzēt." puisis sekoja meitenei kalnu virzienā. Bet viņa izskats neliecināja, ka viņš būtu guvis kādu skaidrību vai izpratni par šeit notiekošo.

Ankoku manīja, ka šis vīrietis Džārs un sieviete, kuras vārdu viņš nezināja, uzvedas šeit kā saimnieki un grib rīkoties ar viņiem kā ienāk prātā.
Viņam tas nepatika, tāpēc Ankoku atkal izvilka zobenu un pielika Džāram pie kakla.
"Lai arī es šeit esmu lamatās un pēc taviem vārdiem tikai ar jūsu palīdzību varu atgriezties mājās, tomēr es netaisos bēgt no ienaidnieka tikai tāpēc, ka tu tā gribi. Es netaisos staigāt jums pakaļ, nezinot, kur eju un kāpēc tur eju.
Pat ja man lemts šeit palikts uz visiem laikiem, es neklausīšu aklām pavēlām, kuras dot svešinieks. Tāpēc labojies, vai arī mirsi." savā vēsajā un mierīgajā tonī Ankoku teica.
Viņš paskatījās uz Dreiku. "Tu kļūdies. Ne visi ir piekrituši palīdzēt viņiem."

— Vēl mums vajadzētu veidu, kā nomaskēt savu raibo kompāniju šeit, kur citādos, kā šķiet, nemīl, kādu drusku jūsu zemē pieņemtā maksāšanas līdzekļa, ceļa norādes… un tā tālāk.

— Nav gan visi piekrituši, — dēmons, padzirdējis malā sacīto, noteica, un pievērsās atkal vampīrienei.

— No viņiem? Hmm… Sen nav rīkota kārtīga asinspirts, — viņš turpināja smaidīt.

"Jā, jā ar saprātu nē... Dreiks atbildēja gan demonam, gan karotājam.
"Taču vai jūs esat pārliecināti, ka arī jūsu dvēsele sen jau nav piekritusi.
lai arī man šis uzdevums nav pa prātam, es tomēr arvien vairāk sliecos uz to pusi, ka nāksies vien doties."

Pamanījis, ka svešinieks piegrūž savādu melnu asmeni Džāram pie rīkles, Dreiks izrāva savu zobenu un pavērsa to pret atnācēju.
"Ei! Liec viņu mierā! Es nevēlos šeit iesprūst uz visiem laikiem!"

— Uzdevums būs jāpaveic, — dēmons drūmi noteica, — Pat ja tie kristieši ir cilvēki, ja šī sērga sākusi izplesties pa vairāk, nekā vienu pasauli, par to ir jābrīdina citi, un priekš tam jātiek ārā. Tikai tādēļ es tam riebīgajam nāpslim Džāram nepārgriezīšu rīkli. Pagaidām. Kaut arī derētu, ņemot vērā, ka viņa vectēvs te atvilka visu šo kristiešu varzu, un mums tagad jāstrēbj šīs žurku dzimtas savārītais.

Tā, Džīna noteica, ne mirkli nezaudējot mieru, Tagad visi, lūdzu, novāciet ieročus. Ja nu obligāti kādam jādraud, draudiet man. Pirmkārt, nogalinot mani jūs tomēr varēsiet tikt mājās. otrkārt, ja jums kāds taisās dot pavēles, tad tā esmu es. Treškārt, jūs mirsiet notiks ātrāk ja netiksiet prom no kalniem. Pašlaik izskatās, ka nāve ir tieši tas, ko jūs vēlaties.

Ankoku neatbildēja Dreikam, nebija jēgas. Bet dēmonu vienkārši ignorēja.
Viņš uzklausīja to, ko teica Džīna, bet atstāja pagaidām asmeni pie Džāra kakla. "Tu man arī nepavēlēsi, sieviete. Es jums palīdzēšu tikt galā ar jūsu problēmu, lai tiktu mājās. Es varu doties tur, kur jūs sakāt. Bet es necietīšu jūsu izturēšanos. Ja gribat, lai es eju jums kaut kur līdzi, tad paskaidrojiet, uz kurieni ir jāiet un kāpēc tas jādara. Citādi nekādu palīdzību no manis nesaņemsiet."

"Ei Tu!" Dreiks uzsauca svešiniekam, kas turpināja apdraudēt Džāru.
"Pārstāj mani ignorēt! Viņi teica, ka vietā uz kuru mēs dosimies, kalnos, saņemsim atbildes uz visiem jautājumiem."

"Man neviens neko tādu neteica." Ankoku atteica aizvainotajam puisim. "Tāpēc arī tā daru."

"Tādēļ, ka jūs ieradāties vēlāk. Visu nokavējāt!" Dreiks centās paskaidrot nolaidis zobenu nedaudz zemāk, bet nebūt ne aizvākdams.
"Es tagad saku! Mūs cenšas aizvest uz kaut kādiem kalniem pie kaut kāda Verna, kurš spēšot atbildēt uz visiem jautājumiem, ari tiem, kurus Tu uzdod"

Pag, tu saki, ka mums viss ir? Elisona noignorēja parējo ņemšanos ap Džāru, un piegāja tuvāk Džīnai, Tiešām, mums viss ir? Un nebūs tā, ka vienā brīdī piepeši mums atkal steigā būs kaut kur jātiek un pašiem viss jāatrod?
Elisonas raizes bija pamatotas, jo viņa nekur neredzēja nevienu paunu, kas liecinātu, ka paika un apģērbs un citi štrumenti ir.

Ankoku zobenu nenolaida, joprojām turēja to pie kakla Džāram. Viņš vienkārši gaidīja, lai Džārs vai Džīna apstiprina tos vārdus, kurus teica Dreiks.

Dēmons īsu brīdi noraudzījās saspīlētajā situācijā, tad pakāpās mazliet malā no visiem un noņēma no pleciem stopu, kurs jau bija pielādēts (tam bija visai savdabīga un neparasta bultu aptveru sistēma) un uzvilka stiegru. (Bez ratiņa vai ķekša — pietika ar dēmona muskuļu spēku.) Un palika domīgi stāvam, it kā ne uz vienu netēmēdams, taču gatavs nošaut vai nu kādu no jauniešiem, kuri ar zobeniem kādam draudēja, ja izprovocēs (tai pašā brīdī, kad grasīsies kādam cirst), vai arī Džīnu, ja piepeši uznāktu nepārvarama kāre.

Es visu paskaidrošu! Džīna uzsauca Ankoku, Novāc taču to zobenu! Un, lūdzu, lūdzu, vai mēs varētu sākt iet? meitenes balss skanēja mazliet histēriski, Tas ir kaut kāds murgs, tika pieblsts jau klusāk, bet pietiekami skaļi, lai to varētu dzirdēt, Un, jā mums ir viss nepieciešamais. Pat pergaments.

(OOC: Džārs ir aizmidzis vai no akmens, ka neizrāda nekādas emocijas un neko nesaka šādā situācijā?)


Ankoku novāca zobenu un atkāpās dažus soļus no Džāra. "Labi, tad rādi ceļu." viņš teica nervozajai meitenei.

Arī dēmons novāca stopu.

— Paši vien to murgu radījāt, — komentārs bija bezkaislīgs. — Visa jūsu kaitnieku dzimta.

Dreiks pasmīnēja. Redz kā meitene tomēr zaudēja savaldību. lai arī pirms tam tēloja aukstasinīgo būtni.
Bruņinieks ieslidināja zobenu makstī un bija gatavs sekot Džīnai.
"Nu tad nerunā tik daudz un ej!" viņš vēl uzsauca meitenei.

Turēdams uzasināto nūju nagainajās ķetnās, Rifins ar savām dzeltenajām acīm uzmanīgi vēroja zivi, kura peldēja seklajā, duļķainajā ūdenī. Zivs neko nenojauta līdz pat pēdējam brīdim, kad kirazkveidīgā amfībija beidzot šāva nūju ūdenī. Izvikusi nūju ar uzdurto zivi, kura locījās konvulsijās, amfībija pavēra muti grimasē, kas varēja klasificēties kā smaids. Pavērās sarkana rīkle un daudzi mazi, asi zobiņi.

Piepeši gluži kā spēja vētras brāzma (no kurienes gan tā pavisam mierīgajā purvā?) kaut kas nogāza Rifinu no kājām. Uztrausies atpakaļ, viņš ar izbrīnu konstatēja, ka atrodas vairs nevis purvā, bet gan izcirtumā, kur izskatījās pavisam savādāk, nekā uz Veskeras.

Pagrozījusi galvu un saspicējusi vēdekļveida ausis, amfībija sadzirdēja runāšanu, tajā pašā virzienā, kur veda pēdas no izcirtuma. Daudz nedomādams, Rifins steidzās pa tām, līdz pavisam drīz nonāca pļavā pie kādām būtdām. Priekšā rēgojās kaut kādi kalni, bet tepat blakus viņam stāvēja vairākas visdažādākās būtnes, kādas Rifins savā mūžā nekad nebija redzējis.

Tā nu amfībija tur kādu brīdi stāvēja, nūju ar zivi turēdama ķetnās un izbrīnā pavērusi sarkano rīkli. Tad, neko labāku neizgudrojis, veskerietis izlēma sākt sarunu ar redzamajiem radījumiem.

Labdien, svešās būtnes! - Rifins beidzot ierunājās, ticis galā ar sākotnējo izbīli. - Kas jūs tādas esat, ko te darāt, un kur palika mans purvs?

Džārs atkāpās pāris soļu no Ankoku un vēroja viņu ar neslēptu naidu. Neviens vēl nekad nebija apdraudējis viņa dzīvību. Pārsteigums bija pamatīgs.


Mana dzimta neko nav izdarījusi, Džīna teica dēmona virzienā, Noskaidro faktus pirms tiesā.

meitene jau otro reizi sāka iet, cerībā, ka šoreiz to nepārtrauks strīdi un zobenu vicināšana.

— Tavs radinieks te tikko pieminēja, ka viņa vectēvs šurp atdabūjis jūsu izdaudzinātos kristiešus, — dēmons, asinskāri smīnēdams, devās līdzi.
— Vienā no līdzīgiem rituāliem, kā tas, ar ko atdabūjāt mūs. Šķiet, ka no kļūdām jūs nemācaties.