Joiči nepatika Areona apgalvojums par Dievu, jo Tenočtitlanā jau kopš seniem laikiem valdīja monoteistiska ticība vienam Dievam un neviens ne vilkatis, ne cilvēks, nedz kāds cits viņa pasaules iemītnieks nekad nešaubījās par to, ka Dievs ir. Tāpēc viņš uz brīdi šaubījās vai vispār nostājies pareizajā pusē. Ir nu gan muldoņa, Joiči nodomāja, tiešām viņš nekam citam neder, kā tikai karam

kristiešu vadonis uz Areona tekstu reaģēja.
Tiesa, diez vai tā kā viņa teorētiski vajadzētu.

Vai tavs sakāmais, svešiniek, mums bija jāuztver kā apgalvojums, ka tu esi pats Velns? balsī skanēja patiesa, nedaudz bērnišķīga ziņkārība, Ja jā, es ceru, ka tu nemelo, citādi tev klāsies plāni. Neviens nedrīkst melot Leģionam. Tāpēc, ja esi Velns, pierādi to!




Džīna tikmēr bija aizvedusi pārējos līdz pat pļavas beigām. Te sākās neliela, akmeņaina taciņa, kas drīz vien uzvijās kalnos. Taciņas paskats nebija no drošajiem- nelīdzeni, slapji akmeņi, kas likās kā radīti nepatīkamiem kritieniem, nedaudz izbradātas zāles un arī kalni šķita esam tādi neomulīgi- stāvas nogāzes, sniegotas virsotnes un kaut kas neredzams, drīzāk jūtams- tāda kā vientulības un nāves klātbūtne. Gaiss bija svaigs un vēss.

Varbūt tagad saprotat, kāpēc visi no šiem kalniem vairās, Džīna teica, Pluss vē leģendas- gan patiesās, gan nepatiesās- un mazliet magījas, kas pārāk ziņkārīgiem liek domāt, ka kalnos spokojas. tie kristieši ir mūsu pirmi viesi

Areons izplūda skaļos, zvērīgos smieklos.. ak, lieliski.. Cilvēks man prasa pierādīt savu būtību... Ko gan man darīt? Paralēli viņš sakoncentrējās un centās izraisīt paniku visā atnācēju barā. Viņi bija pietiekami tuvu, lai izjustu pilnu devu, bet, ar viņiem kopā bija burvis, tādēļ haosietis 100% nepaļāvās tikai uz šo spēju vien. Izraut tev dvēseli no krūts? Areons lēnām sāka soļot tuvāk Leģionāriem. Viņš nešaubījās, ka šie rupekļi atļausies ignorēt viņu vēl kādu laiciņu, bet... Ja jau esi tik drosmīgs, leģionār, panāc vien pretim savai nāvei pats. viņš teica zobenu novietodams uzbrukuma pozīcijā.

tu izaicini Leģionu? vadonis jautāja, pilnībā ignorēdams jebkādas haosieša panikas izraisīšanas mēģinājumiem (cilvēki aiz viņa gan sāka mazliet baidīties) tev galva uz pleciem ir?
Vadonis spēra soli pretī haosietim
Pārbaudīsim, kurš te ir drosmīgais... Nu, ko tu tagad darīsi?

Ar skaidru prātu Areons novērtēja situāciju. Leģionāra vadītājam bija augsta morāle, viņam panika neiesāksies, bet viņa padotie pēc laiciņa padosies. Iespējams, ka tagad noderētu iespēja viņus pabiedēt vairāk.. Jāiznīcina leģionāra vadītājs. Galva uz pleciem man ir, aklais suns.... Viņš teica vēl pāris soļus tuvāk kareivim. Nu jau arī vairogs bija pacelts. Visas maņas bija "uzasinātas", acis uz bruņām katra skanēja savu pusi gadījumā, ja viņš ietu kādās lamatās, vai arī leģionārs mācētu kustēties ātrāk par Areona divām acīm pierē. Visticamāk atgalvošu tevi, tad tavu leģionu... Pilnīgi mierīgi haosietis noteica.

Nelāgi nosmīkņādams, dēmons nomainīja indesbultas pret spāgstošajām. Kā būtu, ja šī zaigā leģiona varoņa galva uzsprāgtu kā pārgatavojies tomāts?

Viņš notēmēja.

Joiči saprata, ka kaut kur netālu jābūt magam, jo iebiedēšanai, kas viņu neietekmēja, dēļ dabiskās vilkača pretestības maģijai (kas gan nav necaursitama, ja Joiči pieietu pilnīgi klāt Areonam brīdī, kad tas izstarotu iebiedēšanu ar pilnu jaudu, tad, iespējams vilkatis sāktu ko sajust), pilnīgi noteikti ietekmētu cilvēkus, bet maģija iespējams efektu vājina. Viņš vienkārši turpināja nekustīgi gaidīt, tad sāka sajust vairāku vīru bailes - aha, nu jau sāk iedarboties

Redzēsim, kurš kuru atgalvos, vadonis noteica, Es esmu Kristofers Martins Obijs un Leģions ir mans kungs. Tu neesi nekas, salīdzinot ar to, pat ja esi pats Velns. Skaidrs?

tikmēr vadonim aiz muguras kaut kas norisinājās. Viens no vīriem nepārtraukti mīņājās un kaut ko murmināja, līdz beidzot skaļi iekliedzās, apcirtās un metās mežā.

palīgā! Palīdziet kāds! Viņš mani nogalēs, Leģions mani nogalēs! Tas nogalinās, tas nogalinās... Tie nogalinās!

mirklī, kad viņš skrēja garām pēdējam vīram, tas izvilka zobenu. Trauksmi sacēlušais pēc mirkļa bija miris.
Vadonis pat nebija izkustējies.

Gadās, viņš noteica, reizēm mūs kareivji ir mazliet... pavāji. pārāk vāji. Jūs jau saprotat. Bet viss ir kārtībā, mēs varam turpināt sarunu, sakot pēdējos vārdus, viņa balss tomēr nedaudz notrīsēja.

Kalni bija piemīlīgi, Meltai tie pat ļoti patika: tik saulainus kalnus viņa nebija redzējusi pēdējo gadu simteni un šādas pārmaiņas bija patīkama lieta. Ja vien Džīna zinātu kalnus viņas pasaulē, viņai arī šie šķistu pati idille.

-Uz kurieni ved šī taka un vai tai ir iespējams pievienoties no malas?- amfībijas runas jaunā sieviete pieklājīgi ignorēja, uzdodot jautājumus Džīnai, kad tika atbildēts uz Rifina jautājuma. -Un esi jauka, apbruņo jau tagad mūs. Ja mums uzbruks, nebūs laika dalīt ieročus.-

Melta palūkojās uz Elisonu ar vērtējošu skatienu, kas lika domāt par to, ka meitene prāto vai viņa ielīdīs attiecīgā izmēra tērpā, vai tomēr nē. Pēc tam sarkanmate palūkojās uz Džīnu: -Rādi nu savu ieroču klāstu, lūdzama. Piemeklēsim, kas kuram der.- Vampīriene runāja mierīgi un bez nekādiem zemtekstiem, vēl tikai piemetinot Elisonas virzienā: -Kādreiz esi rīkojusies ar ieroci un sevi aizstāvējusi?-

Pie Verna, Džīna vienkārši atbildēja uz jautājumu, sīkākos paskaidrojumos neielaižoties, Pievienoties var, jā.

Vienlaicīgi viņa nolika savu tašu zemē un sāka tajā rakāties, meklēdama ieročus. pēc brīža no somas tumsības tika izvilkts pamatīgs sainis (reizes trīs, četras lielāks par somu). to atverot, skatienam atklājās neliela spožu ieroču kaudzīte. Seši gari, šauri zobeni, trīs īsāki un resnāki, viens ārkārtīgi grezns, no zelta, rotāts ar dārgakmeņiem, uz asmens iegrebta roze. Astoņi dažāda lieluma naži, no kuriem mazākais bija pieauguša vīeriša apakšelma lielumā. Liels daudzums mazu duncīšu, no kuriem daži bija mazāki par pirkstu.

Izvēlieties, Džīna aicināja, Es ceru, ka ar to pietiek.

Pats Alberts sāka izjust trīsas, jūtot dēmonu sev tuvumā, rokas sāka mazliet trīcēt, bet aizvēris acis, orks sāka pie sevīm čuksēt.
-Mana ticība ir mans vairogs, mana ticība ir mans vairogs.-
Albertam kaut kā nepatika, ka tas leģions vēl stāvēja, ko šie cilvēki vilcinājās?

Leģions ir tavs kungs? Areons smejoties pavaicāja, jo viņu uzjautrināja tas, ka šie pretinieki apslaktē cits citu. Viņš zināja, ka stingra disciplīna ir vienīgā, kas var pretoties pārākiem pretiniekiem, bet tie, kas stāvēja viņa priekšā tiešām bija nožēlojami. Un teikt, ka neesmu nekas... haosietis mazliet klusāk iesmējās. Nereti gadās redzēt pāvus, kuru iedomība iet tiem pa priekšu. Tavēja tevi ir apskrējusi, Kristofer... Spēris vēl pāris soļus tuvāk viņš noteica. Tagad viņi bija pietiekami tuvu, lai varētu sākt cīnīties. Viņš, cilvēks spīdīgās bruņās ar ne pārāk iespaidīgu aprīkojumu. Bet kur ir burvis? Un sarunu vēlies turpināt, jo? Man nav vajadzīgi tavi motīvi, nedz arī kaut kādi paskaidrojumi par tavu darbību. Areons tomēr spēra vēl vienu soli tuvāk. Viņš zināja, ka bruņas vietām arvien mazliet deg un viņš lieliski apzinājās, ka ir lielāks par šo cilvēku. Patrreiz viņš gaidīja, ka cilvēks neizturēs un metīsies uzbrukumā. Tā arī būtu viņa pēdējā kļūda, lai gan, pastāvēja iespēja, ka vēl lielāka būtu vienkārši neuzbrukt.

Reizē ar Areona pēdējo soli Alfs palaida sprāgstošo bultu, kura bija tēmēta Leģiona vadītājam mugurpusē, tieši zem ķiveres. Sprādzienam vajadzētu aizlidināt ķiveri un neglābjami sabojāt kā kakla skriemeļus, tā arī pakausi, nemaz nerunājot par citiem sprādziena blakusefektiem un iespējamo efektu uz aizmugurē stāvošajiem. Lai kareivji domā, ka pats velns komandiera galvu kā sēni nocēlis.

Vadoņa galva tik tiešām atdalījās no ķermeņa. Skats bija visai iespaidīgs.

Pāris mirkļus kristiešu barā valdīja apmulsuma pilns klusums. Tad, kā sekojot nedzirdamai komandai, viņi visi metās virsū Areonam, pārliecināti, ka tieši viņš noslaktējis Kristoferu.

Pirmais pie dēmona tika kāds liela auguma vīrs, kura kustībās bija jaušams kaut kas sevišķi draudīgs un ierocis viņa rokā bija īpaši liels.

Cekedija Stārs, vīrs stādījās priekšā, pirms atvēzējās, cerībā nocirst dēmonam galvu.

-Tā gan nebija paredzēts Areon!-
Alberts noprātoja un ielicis zobenu makstī, kā arī pakāris vairogu, viņš paņēmis rokās, izlīda no aizsega un notēmējis, izšāva uz tuvāko kristieti, kas laikam sanāca lielais kristietis, protams, ja Areons nav pa ceļam.
-Nāc šeit velns tāds, te mums abiem būs jautrāk šos suņus izgaiņāt!-
Orks uzsauca un pakāris arbaletu, tvēra pēc zobena un vairoga.
-Nerādies vēl.-
To Alberts veltīja Aiomai.

Arī Areons bija mazliet pārsteigts, kad cilvēks, kuru viņš grasījās nogalināt diez gan tieši un personīgi, pēkšņi, gluži vienkārši palika bez galvas, lai gan tas nemaz nebija negaidīti. Acis uz bruņām uztvēra ļoti strauju kustību, kas visticamāk nozīmēja izšautu bultu no kāda koka, kas atradās tur tālāk. Bet, situācija tiešām strauji attīstījās un klāt pie viņa jau bija nākamais. Neieklausījies iateiktajos vārdos, Areons trieca savu lielo vairogu uz priekšu, gatavs triecienu papildināt ar dūrienu vēdera rajonā ar zobenu, paralēli kāpdamies mazliet tuvāk Albertam.

Alfs tikmēr atvilka arbaleta stiegru, un nākamā sprāgstošā bulta ieslīdēja tai paredzētajā vietā. Likās, ka nākamais klients bija šis Cekedija Stārs, kura galva lidos nākamā, ja vien Areons nebūs šo nogalinājis pirmais.

Citiem vārdiem — ja Areonam izdodas Cekediju nodurt, tad nākamais sprādziens nogrand kaut kur starp Areonam uzbrūkošiem kristiešiem (kuri ir pieļāvuši kritisku kļūdu, sadrūzmēdamies vienuviet un paši ar sevi aizsargādami Areonu no sprādzieniem), ja neizdodas, tad tieši tikpat mistiski, kā agrāk komandierim, ar sprādzienu aizmugurē no galvas šķiras Cekedija, un tik un tā sprādzienam vajadzētu ķert arī citus vistuvāk aizmugurē stāvošos.

Viena no biedra uzdošanās par velnu, Dreikam likās visai smieklīga.
Un viņi vēl atļāvās uz viņu skatīties greiziem skatieniem par viņa vēlmi cīnīties atklātā cīņā.
Puisis sevi par neapgrūtināja ar paskatīšanos, kas notiek ap stūri.
Viņš darīja tā kā bija ieteicis otrs cilvēku karotājs. Ja kāds nāks tuvumā, tad to piebeigs.
Pagaidām viņa virzienā neviensn nenāca.

Joiči vēroja to visu, ne drusciņas nekustēdamies un neizdvesdams absolūti nekādas skaņas tā, ka nepieejot klāt vai arī no attāluma bez spēcīgas maģijas neviens no leģionāriem nevarēja pateikt, ka vilkatis tur būtu paslēpies garajā zālē vai labības laukā. Saruna starp Areonu un vadoni sāka ieilgt, šķiet viņš mēģināja acīmredzot izprovocēt jamos pirmos uz uzburkšanu vai arī cenšas panākt bailes karavīros. Te pēkšņi kaut kas ietriecās vadonim pakausī (vilkača redze spēj uztvert strauji pārvietojošos objektus) un tālāk notika kas dīvains, ko Joiči neespēja saprast - maģija tā nebija. Tenočtitlanā bija pazīstamas uzliesmojošas vielas, bet ne sprāgstošas. Viņš aši pārlaida acis pa bultas trajektoriju un ieraudzīja dēmonu - skaidrs, bīstami ieroči te dažam labam. Tad sākās cīņa un tūliņ sekoja vēl viens sprādziens, Joiči joprojām palika nekustīgi pieplacis pie zemes, gatavs jebkurā mirklī iesaistīties cīņā.

— Jauks gaļas šņikāšanas komplekts virtuvei, — Elisona nosmīkņāja nolūkodamās uz ieroču kolekciju. Visi tika apbrīnoti, bet dārgakmeņiem un rozi rotātais zobens paņemts rokās un apsktatīts rūpīgāk.
— Smuks, — meitene vienkārši noteica, ieroci nolikdama atpakaļ un turpinādama rūpīgāk aplūkot dunčus.

Ar skeptisku skatienu tika aplūkots viss Džīnas krājums.

-Ja netaisies piedalīties bruņinieku parādē, tu nekur tālu netiksi ar to,- Melta norādīja Elisonai, kad viņa bija paņēmusi grezno zobenu. Tā vietā vampīriene satvēra necila paskata dunci, to pagrozīja rokās, tad paņēma citu, atkal pasvārstīja, kad padeva Elisonai pirmo nazi. -Pamēģini vai ērts.- Par līdzsvaru un tādām lietām Elisonai nevajadzēja satraukties, šādu sīkumu bija pārbaudījusi sarkanmate.

Pati Melta nelūkojās uz zobeniem vai dunčiem, bet gan pievērsās mazajiem nazīšiem. Viņas kontā nu varēja ieskaitīt piecus metamos nažus, jo tieši pēc tāda vērtējuma tie tika ņemti.

— Ko tu! — Elisona novilka, kad Melta bija izbrāķējusi grezno zobenu, — Kādas bruņinieku parādes, es tikai skatījos vai tas bīs piemērots mājsaimnieču parādei!

Necilā paskata duncis, ko viņai padeva vampīre, jau tika uztverts ar lielāku nopietnību un Elisona pati pārbaudījusi tā līdzsvaru un ērtību piekrītoši pamāja ar galvu: — Jā, šitais varētu derēt.
Klau, tu vēl kādu reizi varētu man pamācīt rīkoties ar tiem metamajiem duncīšiem.

Rifins ar interesi noskatījās, kā svešās būtnes izvēlējās priekšmetus, kuri līdzinājās viņa zivs zobam. Panācis tuvāk, arī viņš paņēma vienu no asmeņiem un aplūkoja to tuvāk.

Šie nav zvēra vai zivs zobi, - amfībija konstatēja faktu, - izskatās pēc kādu būtņu darinātiem, un es nekad neesmu redzējis nevienam zvēram zobus no šādas vielas.

Salīdzinājis dunci ar savu zivs zobu, kuru nēsāja iesietu liānai līdzīga auga stiebrā pārmestu pār plecu, Rifins tomēr paņēma dunci, jo izrādījās, ka ar to var zivs zobam noņemt skaidu. Arī dunci viņš tikpat veikli un praktiski iesēja liānas stiebrā. Zivs zobu Rifins nolika kaudzē pie atlikušajiem, nepaņemtajiem ieročiem.

— Tev taisnība, nav gan, — Elisona pasmaidīja, viņai patika visnotaļ naivā būtne. Cik sen tādi nebija satikti, bērni neskaitījās.
— Tie ir no izturīga materiāla — metāla, darināti ieroči, dunči, un re, tie garie ir zobeni. Starp citu, kā tevi sauc?

Stāram trāpīja gan Alberta bulta, gan Areona dūriens un bija nebija skaidrs, kas īsti viņu nobeidzis. Toties bija pilnīgi skaidrs, ka Stārs ir beigts, un tas vīrus sevišķi neiepriecināja. tiesa, pirms viņi paspēja kaut ko izdarīt, bara vidū trāpīja Alfa bulta un pieci vīri tika atbrīvoti no šīszemes mokām, bet divi- visai pamatīgi ievainoti.

Acumirklī kristiešu rindās viss mainījās. Pie viena no ievainotajiem piesteidzās trīs, pie otra- divi vīri. Ģērboņi uz viņu bruņām liecināja, ka viņi ir ievainoto radinieki. Pirmie trīs savu radiņu ievilka mežā, pabiezos krūmos. Tur viņi bija pietakamā drošībā, ja kāds nedodas mežā viņus atrast un noslaktēt. otrie divi savu ievainoto ievilka labības laukā, iespējams uz neatgriešanos, ņemot vērā, ka tur bija Džārs. vēl trīs kristieši visai izmanīgi pazuda labības laukā- cerībā, ka tā izdosies aizkļūt līdz ienaidnieka aizmugurei, pieci uzbruka Areonam, pieci- Albertam, trīs centās kaujas aizsegā tikt līdz ciematam, iespējams domādami, ka tur varētu atrast kādu vājāku un viņiem uzveicamu pretinieku vai vismaz tikt tālāk no dēmona, un divi vienkārši dezertēja.

Divi no tiem kristiešiem, kas uzbruka Areonam bija gados jauni un nešķita esam pārāk labi kaujinieki. Viņi savam pretiniekam bija tuvāk, bet pāŗejie trīs- vecāki, pieredzējušāki un nepārprotami stiprāki- kustējās ātrāk, tāpēc pie Areona viņi nonāca aptuveni vienlaicīgi. Stāra kļūdas netiktu pieļautas un kristieši uzbruktu nekavējoties, bet bailes viņiem pamatīgi traucēja. Jo tuvāk Areonam viņi nonāca, jo nepārliecinātāki jutās. Beigu beigās pilnīgi gatavs cīņai bija tikai viens- sevišķi nejūtīgs kareivis un pārējo drosme bija viņus pametusi, lai gan visi vēl bija uz vietas, ar ieročiem rokās un šķiet, spējīgi uzbrukt.

Albertam uzbrūkošie skrēja vienā bariņā, cieši tuvu viens otram. viņi bija stāvējuši karaspēka aizmugurē, tāpēc ceļš līdz Albertam vieņiem prasīja vairāk laika nekā viņu biedriem- līdz Areonam.

Tie, kas skrēja uz ciematu, centās turēties nomaļus un nekrist acīs. Izdevās līdz brīdim, kad viens no viņu karotājiem sāka kliegt un locīties. Tas, ka viņš šķita mirstam, bet nekādi tomēr nespēja nomirt, liecināja, ka Loes spējas nemaz tik labi nedarbojas.

Abi dezrtieri aizskrēja aiz kūts. sapratuši, ka nav tur vieni, viņi izvilka zobenus, gatavi nogalināt. Tomēr viņi vilcinājās, gadījumam, ja nebūtu vienīgie, kam nepatīk cīņas.



Džīna domīgi vēroja ieroču izvēlēšanās operāciju.

Ja jums labāk patīk cirvji vai kaut kas tāds, nāksies uzgaidīt. Visus, kas mums bija, pievāca pēdējais rūķu bars, kas mums pievienojās. Cirvji, tā teikt, ir viņu vājība. Kaujas vāles un citus tamlīdzīgus atribūtus arī ir iespējams dabūt, bet tad, tāpat kā ar cirvjiem ne uzreiz. Lai gan... es nezinu, kam jums kaujas vāles... zobeni ir ērtāki.

Ar skaļu kaujas saucienu Areons trieca zobenu plecu augstumā, paralēli zemei tā, lai vēziens būtu plats un spēcīgs. Mērķis bija vienkāršs, atgalvot jauniņos ubrucējus. Tā kā haosieša zobens svēra daudz vairāk kā parasts zobens, stacionāra aizsardzība no abiem kareivjiem vienkārši neūtu iespējama. Tajā pat laikā viņš ar vairogu sargāja savu uzbrukuma laikā atklāto vietu, lai nerastos problēmas pēkšņa pretuzbrukuma gadījumā. Lai arī cik lieliski tas nebūtu, ka cīnītāji bija pamukuši kur nu kurais, patreiz nācās cīnīties ar atlikušajiem un tam nācās veltīt visu uzmanību.

Alberts orka valodā ierēcās.
-Es ceru, ka nāve jūs nebiedē!-
To pateicis, orks pats metās pretī uzbrūkošajiem kristiešiem, kad viņš bija pietiekami tuvu, tad viņš no kājām līdz galvai šķēla savu zobenu, cerībā varbūt kādu piebeigt, bet pats galvenais bija plats vēziens, lai kristiešiem izjuktu formācija.
-Džār! Tagad!-
Alberts ierēcās.

Viņi tiešām no kļūdām nemācās, dēmons smīnēdams iešāva vēl vienu bultu tieši pa vidu ciešajai grupiņai, kura skrēja pie Alberta. Vēl viena bulta tika tiem, kas stiepa ievainoto uz mežu — Alfs bija ielāgojis to, ka pretiniekus dzīvus nevajag atstāt, lai viņi nesāk stāstīt citiem, ko šeit redzējuši. Pēdējo bultu aptverē viņš vēl pietaupīja rezervei, lūkodamies pēc cienīga adresāta, pirms ieroci pārlādēt ar jaunu munīcijas devu.

Džīnai netika atbildēts, toties pēc Elisonas jautājuma sārtās acis noskatīja taujātāju. Jau atkal. Tikai šoreiz ar neizdibināmu skatienu, kurš gan nebļāva: es esmu neizdibināms, necenties mani atminēt! Tas bija vienkāršs skatiens, kuram nozīme varēja būtu, tik pat labi kā nebūt.

-Parunāsim par to, kad tas nebūs bezjēdzīgi,- Melta mierīgi atbildēja, balsī skanēja jau atkal kas tāds, kas nepiedienējās un nespēja piederēt bērnam. -Ja, protams, nebūsi zaudējusi vēlmi...- ... vai dzīvību.

Vampīriene bija gatava, un tā kā Elisona neatbildēja par savu kaujas pieredzi, tad viņa pieņēma, ka tā bija nekāda, tādēļ ar vienu nazi, ja vien pati Elisona negrābj cik pagadās, zaļacei pietiks. Kāda jēga apkārties ar ieročiem, ja neproti tos likt lietā? Nekāda, ja neesi tirgonis. Izskatījās, ka arī amfībija ir uzlabojis savu inventāru un otra sieviete diez vai savu spīdīgo ierocīti taisījās mainīt pret metālu. Likās, ka viņi varētu pat turpināt ceļu...

Trīs no Areona pretiniekiem neatradās zobena vicināšanas rāduisā. No tiem diviem, kas atradās, tas, ko zobens skāra pirmo, zauēja dzīvību. Otrs paspēja izvairīties no cirtiena, nokrītot zemē. Galva uz pleciem saglabājās, bet šķita, ka tikai uz laiku, jo kareivis gulēja zemē pie Areona kājām.
Cits kareivis izmantoja situāciju un trieca zobenu pret haosieša sāniem, necensdamies nogalināt, bet pievērst sev visu Areona uzmanību.

Alfa bulta un Alberta zobena vicināšana panāca to, ka kriestiešu bariņš pamūk uz visām pusēm un viena uzbrucēja galva atdalās no ķermeņa.

Tu nogalināji manu brāli! viens no dzīvajiem iesaucās, drīzāk pārsteiguma, nekā naida pilnā balsī. Otrs tikmēr runām laiku netērēja un uzbruka Albertam. Zobena vicināšanā šis uzbrucējs bija čakls, bet nešķita, ka kāds no vēzieniem domāts kā nāvējošs. Tas drīzāk bija acu apmāns- trešais bruņinieks centās tikt aiz orka muguras. Ceturtais atklātā cīņā neiesaistījās, bet centās nokļūt Albertam sānos. Viņa rokā zobena vairs nebija (tas bija izkritis, cenšoties tikt prom no sprāgstošās bultas un tagad gulēja pāris metru attālumā) toties bija paliels duncis.

Džārs nerādījās.

Grupiņa, kas stiepa savu ievainoto uz mežu, saņemot Alfa bultu pajuka. Ievainotais mira acumirklī un labi vien bija- viņš tik un tā nebūtu izdzīvojis. Divi no viņa radiņiem atstiepa kājas drīz pēc viņa. Trešais pamanījās pat netikt savainots. Viņš strauji metās mežā un noslēpās tajos pat krūmos, kurp bija nests ievainotais. Šī karotāja kustības bija veiklas un izskatījās, ka viņš apbrīnojami ātri spēj pieņmet lēmumus. Kristietis nu jau bija sapratis, ka sprādzienu vaininieks ir kāds, kas atrodas mežā, nevis Areons, un tagad centās saprast, kur viņš atrodas un kādas ir viņa spējas.



Mēs varētu iet... Džīna iesāka, bet aprāvās, Vai arī nē. Jums vajadzētu citu apģērbu. Vai vismaz apmetņus, kas nosedz patreizējās drēbes.
Meitene atkal parakājās savā sainī un pēc brīža izvilka pāris vienkāršus melnus apmetņus ar kapucēm, Lai nekristu acīs, viņa paskaidroja.

Dēmons nosmaidīja un apmainīja aptveres, sprāgstošo bultu nomainīdams pret pilnu komplektu saindētu bruņusitēju. Slēpies vien, putniņ, neviens tavu nāvi neredzēs, arī tu pats. Indesbulta tika aizšauta turp, kur vajadzēja, pateicoties infrasarkanajam tēmēklim — bruņinieks varēja slēpties lapotnē, cik uziet, un tik un tā, atšķirībā no Alfa, drošībā nebija.

Aioma bija klausījusi Albertam un vēl atradās pie kūts, tiesa, ne tajā pusē, kur bija Dreiks un Ankoku, bet viņa tomēr dzirdēja tos, lai apkārt visu laiku bija zobenu šķindoņa. Elfa sažņaudza zobenu rokās vēl ciešāk, ka pirkstu locītavas jau vērtās baltas. Viņa uzmanīgi un lēni gāka ap kūts stūri tajā vietā, kur tuvāk bija tie divi pretinieki, kas bija cerējuši pielavīties visiem no muguras. Aioma negrasījās, ka viņas "biedriem" kāds grasītos ietriekt bultas mugurā.

Izmantojot visu savu veiklību, kas viņai bija, Aioma izlēca no kūts stūra, gana augstu palēcoties gaisā un cenšoties ar plašu atvēzienu pārcirst vienu no kristiešiem uz pusēm. Jāce,r ka tas izdosies. Ja nu kas, Dreiks ar Ankoku palīdzēs.

Rifins paklausīgi ieģērbās Džīnas izsniegtajā apmetnī, izvēloties sev pēc iespējas atbilstošāko (mazāko).

Cirtiens bija ļoti veiksmīgs. Viens no pretiniekiem bija pagalam, otrs pakritis zemē. Tagad pāri palikuši bija tikai 3 pretinieki. Ar visu spēku Areons spēra soli uz priekšu un piezemēja savu kāju uz pakritušā leģionāra galvas. Ja nu gadījumā puisis sadomājis tēlot. No cirtiena ar zobenu viņš izvairījās ar savu vairogu, aiz kura paslēpties viņam nebija grūtību pat neskatoties uz lielo augumu. Sekoja dūriens vēdera rajonā vienam no tiem leģionāriem, kas šķietami nemazām netaisījās uzbrukt.

Alberts ar vairogu centās atvairīt šos acu apmānus un devās pretuzbrukumā, viņa mērķis bija nodurt kristieti, vai arī vismaz notriekt ar vairogu. Ja tas izdodas, tad viņš uzreiz vēršas pret pārējiem kristiešiem, ar muguru pret šķūni, lai viņu nevarētu tā vairs vienkārši apiet.

Joiči vēroja, ka dēmons, orks un haosietis tīri labi tiek galā paši, tādēļ nolēma kaujas norisē neiesaistīties, bet palīdzēt sargāt ciematā palikušajiem aizmuguri. Galugalā šis nav laiks, kad tēlot varoni, bet reālas briesmas draudēja bērniem un sievietēm, kas palikuši kaut kur ciematā pēc Joiči domām, turklāt viņš īsti neskumtu, ja Areons vai dēmons ietu bojā, tiesa gan - Alberta gan viņam būtu žēl. Tāpēc redzēdams, ka daži no leģionāriem paslepus dodas uz kūts pusi, viņš nesteidzoties, bet arī ne pārāk lēni, bez mazākā troksnīša rāpoja uz turieni, kur devās tie trīs.

Patiesībā Dreiku no auzmugures nemaz tā nevarēja pārsteigt, jo viņš bija ar muguru atspiedies pret ēkas sienu. Tā, ka pārredzēja abus virzienus.
Viņa uzmanību pievērsa elfiete, kas kaut kur cīnījās netālu pie ēkas stūra.
Nu labi... lai jau cīnās. Dreiks gan bija gatavs doties palīgā, ja elfiete izskatīsies apdraudēta.

Uzģērbis dīvaino apģērbu, kurš viņam bija par lielu un kurā Rifins izskatījās, maigi izsakoties, dīvaini (interesanti gan zināt, kā viņi iztēlojas manis un dažu citu būtņu nekrišanu acīs? Tie kristieši izskatās visai līdzīgi tām būtnēm, kuru dēļ mēs te esam, un ne tikai es, bet arī daudzi citi šeit sapulcētie izskatās pavisam savādāk!), amfībija atbildēja Elisonai uz iepriekš uzdoto jautājumu: Mani sauc Rifins. Nu, vismaz Itins un Dirins mani tā sauc.

Metāls... - Rifins nomurmināja, - Manā purvā tāda nav, un mēs nekad neko tādu neesam redzējuši. Te vispār ir tik daudz kā jauna, un ļoti interesanti.

Alfa bulta ķēra krūmos iebēgušo kristieti. Pirms savs nāves viņš vēl paspēja skumji nopūsties.

Aiomas cirtiens bija visnotaļ veiksmīgs. gluži uz pusēm kristietis netika pārcirsts, bet dzīvību gan zaudēja. Viņa biedrs to manot rīkojās visai zemiski attiecībā pret saviem biedriem. Viņš nokrita ceļos un ātri iesaucās:
Nenogalini mani, es pastāstīšu visu, ko zinu par Leģionu! Jums tas liksies interesanti, ticiet man!

Zemē pakritušā galva pēc tam, kad Areons tai uzkāpa vairs itin nemaz neatgādināja galvu. Nekāda tēlošana nebija iespējama. Kareivis, no kura Areons izvairījās ar vairogu, neizdarīja nekādus citus uzbrukumus, savukārt kristietis, kuram haosietis bija uzbrucis, veica cilvēka spējām praktiski neiespējamu kustību, tādējēdi izvairoties no cirtiena. Trešais uzbruka strauji un no ptiekšas, mērķērojot pret haosieša galvu spēcīgu zobena cirtienu. Gandrīz vai likās, ka kristieši vienojušies uzbrukt rindas kārtībā.

Alberts savu uzbrucēju notrieca zemē un kristietis nokrita smiltīs, izlaižot no rokām zobenu. Tas gan gulēja turpat netālu, un kareivis pastiepa pēc tā roku.
Kristietis, kura brālis bija miris, blenza uz līķi un nekustējās. Likās, ka viņu paralizējis šoks.
Džo, kusties taču! viņam uzsaca kareivis ar dunci, tu esi viegls mērķis! tai pat laikā viņš meta pie malas mēģinājumus piekļūt Albertam no sāniem un uzbruka no priekšas, ar dunci mērķojot uz orka kaklu. Ceturtais uzbrucējs nedarīja neko, tikai nogaidīja, kad Alberts pieļaus kļūdu un viņam varēs piekļūt no mugurpuses.

No Džāra joprojām nebija ne miņas.

Kristieši, kas bija centušies nokļūt ciematā, saķēra savu biedru, kuru Loe no meža visiem spēkiem centās nogalināt un sāka stiept viņu ciemata virzienā.



Džīna nopētīja savu nelielo biedru bariņu.
Mjā... pa pilsētu mums vajadzēs pārvietoties naktī... un tik un tā būs jāiet pa tukšākajām ielām. labi, tā nav problēma. Starp citu, kas ir Itins un Dirins?

Nošāvis krūmā sēdošo un tādā veidā atbrīvojies no ienaidnieka, kurš sāka ko nojaust, Alfs plati pasmaidīja, kas nebūtu nomierinošs skats, ja vien viņu kāds redzētu. Nākamās aptveres bultas vietā ielādēdams no iepriekšējās aptveres pāri palikušo sprāgstošo bultu ierocī kā nākamo izšaujamo, dēmons vēlreiz pārskatīja kaujaslauku. Tuvcīņā iesaistījušos bija bīstami vākt nost — varēja iešaut savējiem. Uz ceļiem nokritušais varēja noderēt, šokētais — tas nebija interesanti. Toties tas utubunga (ceturtais Alberta uzbrucējs), kurš nogaidīja īsto brīdi, likās īsts riebeklis un kā tāds izpelnījās nākošo sprāgstošās bultas šāvienu.

Melta pieklājīgi noignorēja piedāvājumu pēc apmetņa. Viņai bija pašai savs: tumšs, ērts un spējīgs gan noslēpt, gan netraucēt, gan palīdzēt. Viņai ap pleciem nebija parasta lupata kā tās, kuras sniedza Džīna, tā bija atpazīšanas zīme, kuru spēja saprast tikai tie, kuriem to vajadzēja.

Rifinam, stādoties priekšā, tika veltīts īss skatiens, un meitene pie sevis pavīpsnāja. Viņas vārdu joprojām neviens nezināja, toties amfībijas vārds pateica šo un to vai arī viņa tālāk sakāmais. Kas lai to zina, ja nu tikai Melta, kura netaisījās dalīties ar savām domām par Rifina sacīto.

Ja Albertam zobens bija tuvumā, tad viņš to aizspēra projām, ja nē, tad viņš pievērsās kristietim, kas uzbruka ar dunci. Džāra vēl nekur nebija un paspēdams vēl iesaukties pēc viņa, orks zemu tupās, lai izvairītos no dūriena, bet tajā pašā brīdī dūra zobenu pretinieka vēderā.

Viņa paklausīgi gāja kopā ar visiem pārējiem paturēdama domās to ko teica Joiči, ja viņa pareizi atceras.
Tad viņi apstājās un Džīna šķiet visiem lika izvēlēties ieročus, jā tas būtu labs vārds. Flausija zināja ka viņai līdzi ir viņas izcilais lāzerzobens ar kuru var pieveikt da jebko, bet tomēr viņa piegāja pie maisa un klusiņām izvilka vairākus mazus nazīšus tiešam trāpījumam.
Pēc tam visiem sniedza melnos apmetņus. Hmm... Flausijas balsī jau atkal iezagās cukursaldā un apātiskā noskaņa un pieskaņa. man šķiet ka man piestāv. tad flausija noklausījās Džīnas komentāru. Pa pilsētu? kāpēc? Viņa sev klusībā uzdeva šādus jautājumus, jo kā pašai likās gan jau atbilde radīsies pati nos evis tikai vēlāk.

Brīdī, kad viens no leģionāriem nokritis ceļos bija jau gatavs nodot savējos, Joiči jau bija ticis līdz kūtij un novērtēja situāciju - elfa tiešām ir īsta karotāja, viņš nodomāja pie sevis. Viņš arī vienlaikus paturēja acīs tos, kuri stiepa savu biedru ciemata virzienā, kurš šķiet ticis ievainots ar maģijas palīdzību.

Kas ir pilsēta? - Rifins painteresējās. Veskeras amfībijas, būdamas visai pašpietiekami radījumi, nekādas kolektīvas apmetnes neveidoja. - Itins un Dirins ir mani kaimiņi no blakus būdām.

Kad viens no elfietes pretiniekiem sāka lūgties žēlastību, Dreiks pagāja tuvāk uz ēkas stūri.
Nevarēja zināt vai lūdzējs nav neģēlis. kurš tikai cerēja iemidzināt elfietes uzmanību. labāk būs, ja viņš atradīsies tuvāk.
Patiesībā, Dreiks nezināja ko šādā situācijā iesākt. Viņš pats nevēlētos pacelt zobenu pret lūdzēju.
Puisis cerēja, ka elfiete pati izlems kā tikt ar šo negaidīto pavērsienu galā.

Ankoku uzlēca uz kūts jumta un nostājās tā, lai varētu redzēt, kā noris cīņa. Tā kā tā vēl nebija beigusies, atlika secināt, ka vai nu dēmoni nav pietiekami stipri, vai arī pretinieks nav tik vājš. Tāpēc viņš stāvēja augšā, kur visu var redzēt. Tā kā cīņa jau bija sākusies, slēpties nebija iemesls.

Neslkti.. nodomaja Areons. Cirtiens nebija domāts kā īpaši būstams un atsist dūrienu nebūtu bijis ļoti grūti, bet šis leģionārs izvēlējās izvairīties gandrīz nereālā veidā. Nu ko, nodomāja Areons ar galvu struji pamezdamies prom no cirtiena, vismaz uzbrūk viņi pietiekami lēni. Izgriezis gaisā zobenu, viņš daļēji piesedza no tā, kurš tikko bija uzbrucis, un ar acīm uz bruņām vēroja to, kas bija uzbrucis pirmais, un metās uzbrukumā trešajam leģionāram, (tam, kas vēl nebija uzbrucis) ar cirtienu no augšas.

— Prieks iepazīties, — Elisona pasmaidīja, un vienu apmetni sev. Dunci labi nostiprinājusi pie džinsu jostas, viņa uzvilka apmetni.

— Pilsēta ir kaut kas līdzīgs ciemam, tikai krietni lielāka, ēkas ir sablietētas viena pie otras, gar tām stiepjas ceļi, ko sauc par ielām. Nu jā, domāju, ka gan jau vēl šeit ne vienu vien pilsētu redzēsim.

pakritušais kareivis, redzot, ka viņa zobenu aizsper prom, laiku lieki netērēja. Viņš ātri pieleca kājās, izrāva Džo no rokām zobenu, pašu Džo pagrūda nost- tā lai viņš nemaisās pa kājām un nekļūst par pārāk vieglu mērķi- un ātri uzbruka Albertam, kurš tobrīd centās nodurt bruņinieku ar nazi.

Pats bruņinieks ar nazi strauji izvairījās no orka uzbrukuma un ātri centās tikt līdz ceturtajam, gaidošajam, kareivim. Tajā brīdī to ķēra Alfa bulta. Tās mērķis- ceturtais bruņienieks- protams, neizdzīvoja, bet kareivis ar nazi saņēma daļu trieciena. Viņš pastreipuļoja pāris soļus uz aizmuguri un likās viegli ievainots. dunci gan viņš neizlaida, tikai pārlika otrā (kreisajā) rokā, pagaidām izvairīdamies uzbrukt.


leģionārs, kam Areons uzbruka, strauji atsita cirtienu un nekavējoties uzbruka, ar zobenu mērķējot pret Areona krūtīm. abi pārējie šķiet pat netaisījās uzbrukt. viens pat pieliecās, lai izvilktu dunci, kas vienam no kritušajiem bija aizbāsts aiz jostas. Vai nu kristieši bija muļķi, vai arī viņu mērķis bija iemidzināt haosieša modrību.


leģionāri, kas bija vēlējušies nonākt ciematā, nolaida savu biedru zemē. Viņš bija acīmredzemi miris. Šķita, ka Loes spējas darbojas.



Džīna sakravāja mantiņas un uzmeta somu plecā. Meitene atsāka iet.
esiet modri, viņa teica, Mēs tikko atstājām ciemata teritoriju, tāpēc tā aizsardzības maģija uz mums vairs nedarbojas. ja reiz kalnos ieradās tie... it kā pētnieki, tad nevaram būt droši par to, kas vēl tur varētu atrasties. Vienkārši, vērojiet apkārtni, labi?