Šķita, ka ērti mērķi paši prasās rokās. Dēmons laiku netērēja un sāka metodiski apšaut visus tiešajā cīņā neiesaistītos leģionārus. Nākamās trīs sprāgstošās bultas aizgāja pa sekojoši šādiem mērķiem: viens no Areonam tuvumā esošajiem (tas, kurš nav pieliecies), otrs no Areonam tuvuma stāvošajiem (tas, kurš pieliecās pēc dunča, ja vien šo Areons nav jau pats nobeidzis — ērta iespēja), un šķietami ievainots leģionārs Alberta tuvumā ar dunci kreisajā rokā.

Otrs duncis, kurš tika apskatīts reizē ar to, kas tagad karājās pie Elisonas jostas, nevienā brīdī nebija atlikts atpakaļ un šobrīd tā vietā, lai tas atrastos apburtajā Džīnas somā, tas bija kaut kur pie Meltas. Jau nebija skaidrs kāds apģērbs ir zem lielā, tumšā apmetņa, tagad arī nebija skaidrs, kur ir palicis duncis, nerunājot, kur vampīriene pamanījās ielikt metamos dunčus, jo, kaut apģērbu nevarēja redzēt, radās iespaids, ka zem apmetņa ir kāda viduslaiku tipa kleita.

Kad Džīna sāka doties uz priekšu, Melta mierīgi tai sekoja, pārvietojoties bez skaņas un ar nevērīgu uzmanību, kas parastam subjektam prasītu lielāko piepūli. Jaunā sieviete ne tik daudz lūkojās apkārt, cik izmantoja visas savas maņas, lai priekšlaicīgi sajustu nevēlamus un vēlamus viesus, un būtu laiks no tiem izvairīties vai sagaidīt.

Vērot apkārtni un sajust priekšlaicīgas briesmas labi. viņa skaļi noteica. Tas nebūs grūti. tā kā viņai padevās gandrīz viss viņas dzirde bija nedaudz labāka nekā parastam cilvēkam, bet protams viņa nekādi nevarēja pārspēt vampīri Meltu. viņa piegāja pie Meltas un uzrunāja viņu Klau vai neiebilsti ja iešu tev līdzās pie otriem sāniem? viņa jutās nedaudz nērti un šķiet to varēja arī nedaudz manīt. Viņai likās arī divaini tas ka vampīri spēja pārvietoties bez skaņām. tas bija apbrīnojami, pat viņa nespēja iet tik klusi kā vampīre Melta. Kāpēc es visu laiku sevi salīdzinu ar viņu? laikam jau tāpēc, ka domāju, ka esam divas stiprākās no sievietēm neskaitot Džīnu un mums jāiet priekšgalā. Ak izbeidz šos murgus.viņa klusiņām pie sevis prātoja un pēc tam sevi apsauca tāda doma likās nedaudz bērnišķīgi stulba. viņa turpināja iet blakus meltai.

Un kā tevi sauc? - Rifins iedomājās, ka arī vajag noskaidrot sarunas biedra vārdu. Viņš uzmanīgi noklausījās paskaidrojumu par to, kas ir pilsēta, bet vairāk neteica neko - gan jau viņš pilsētā nonāks un redzēs to pats savām acīm.

Paklausot Džīnas aicinājumam, amfībija vairāk nerunāja un uzmanīgi klausījās visapkārt.

— Elisona, — meitene joprojām smaidīdama iepazīstināja ar sevi. Kapuci uz galvas viņa neuzmeta, tik ietinās apmetnī tā, ka nevarēja redzēt viņas ne šīs pasaules drebes. Un saspicējusi ausis un ožu, kas viņai tomēr kā savas sugas pārstāvei bija labāk attīstītas maņas, nekā cilvēkiem.

Orks sāka aizvien vairāk neizprast, kāpēc veidojās kaut kādi sprādzieni. Protams, gnomi viņa valstībā ne ar to vien varēja parsteigt, bet tas bija kaut kas neredzēts, bultas triecās un sprāga. Lieki nekavēdamies, Alberts veica strauju kustību uz krstieša pusi ar dunci rokās un no apakšas cirta kristietim pa sāniem.

Areona bruņas sekoja pilnīgi visam, kas apkārt notika un tādu lietu bija daudz. Patrreiz vislielāko piepūle prasīja sprāgstošo bultu izsekošana. Haosietis arvien neuzticējās nevienam no pārējiem, tādēļ viņš ļoti aktīvi sekoja iespējamam nodošanas scenārijam. Mirklī, kad leģionārs viņam atkal uzbruka, karotājs tikai pakāpās pussoli atpakaļ, meta ar smago vairogu pretiniekam, kas bija pieliecies un tad, pasitis ar neapbruņoto roku tālāk uzbrucēja roku, kurā bija zobens, viņš ar otru roku atvēzējās un veltīja spēcīgu dūrienu ķermeņa augšdaļā uzbrūkošajam kareivim.

Tas Areona pretinieks, kurš bija pieliecies pēc dunča veikli izvairījās no Areona vairoga, bet ar sprāgstošajām bultām viņš nebija rēķinājies un pēc brīža zemē gulēja tas, kas no viņa bija atlicis. Otrs kareivis (tas, kurš neuzbrūk) to redzot dusmās iekliedzās. Savu bultu viņš pamanīja laikus un strauji izvairījās, parādot izcilu veiklību, bet neuzbruka. Uzbrūkošais kareivis nepaspēja izvairīties no Areona cirtiena un zaudēja dzīvību.

Kristietis ar dunci nespēja izvairīties no Alberta cirtiena, jo patiešām bija ievainots un nākamajā brīdī viņu sasniedza Alfa bulta- lieki piebilst, ka viņš neizdzīvoja. Bija palikuši tikai divi- Džo un tas, kuram bija Džo zobens. Pirmais lēnām sāka atgūties, lai gan nekādas briesmas neradīja, bet otrais nekavējoties uzbruka Albertam, cirtienu mērķējot pret orka galvu.


Vai kāds no jums nepārzina indes? Džīna apvaicājās, domās prātodama par to kā iekļūt pilsētā, kur dzīvoja Verns, gadījumā, ja sargi būs mazliet gudrāki nekā viņiem vajadzētu būt. Mazticams, bet iespējams.

Par nākamo savu upuri Alfs izvēlējās kareivi, kuram bija Džo zobens. Savukārt pēc tam uz grauda tiek turēts kareivis, kurš reizi jau izvairījies — taču pa viņu šauj tajā brīdī, kad viņš nolemj pievērsties tuvākam pretiniekam (Areonam) un zaudē modrību.

Aioma pirmo reizi bija nogalinājusi. Viņa redzēja, kā pretinieka stāvs sabrūk uz zemes un vairs nekustējās. as likās reizē tik šausmīgi, nežēlīgi, bet tomēr nepieciešami. Tā bija pirmā reize un tikai tagad viņa aptvēra, cik tas ir vienkārši un viegli. Bija grūti noprast, kas viņai tagad risinājās prātā. Tur uz brīdi bija ieperinājies haoss un viņa sastinga, bet no šī stāvokļa izrāva otra lūgšanās. Tas mulsumu sejā tiki pavairoja.

Kāds gan no tevis karavīrs sanāk? Viņa uzrunāja to. Labi, es pagaidām saudzēšu tavu dzīvību, bet tu solies nenodarīt pāri maniem draugiem, kā arī dosi informāciju, kad šis viss būs beidzies. Soli. Viņas zemē solījumus neviens neuzdrošinājās pārkāpt. Ticēja, ka tad dvēseli piemeklēt lielas nelaimes. Jācer, ka te tā ir līdzīgi.

Aioma palūkojās uz Dreiku, kas bija netālu. Viņu labāk sasiet, ja nu kas? Viņa jautājoši palūkojās uz draco, īsti nezinot, kā šādā situācijā rīkoties, bet pagaidām, viņa bija kļuvusi par noteicēju pāri šim kristieti. To neizmantot būtu muļķīgi. Zobens, kas vēl jo projām bija viņas rokā, nu nedaudz vērties sarkans, bija gana draudoši tuvu kristietim.

Nu jā, mums ir viena tāda zivs, uz kuras spurām saduroties, var nomirt, - Rifins atbildēja, - bet es gan neesmu drošs, ka šādas zivis ir atrodamas arī šajā pasaulē.

Zobens kristietim izslīdēja cauri gandrīz kā dārzenim. Pretestība bija jūtama, bet tik minimāla, ka gandrīz vai sanāca smiekli. Asiņu šalts iekrāsoja sarkanās bruņas vēl sarkanākas. Gaisu jau bija piepildījusi vara - nāves smaka. Acs pie pleca norādīja, ka miris vēl viens pretinieks, lai gan - nedzirdēt to nebija iespējams. Nolādētais dēmons bija neslikts strēlnieks. Visbeidzot haosietis pievērsās pēdējam pretiniekam. Esi gatavs viņiem pievienoties? Areons vienkārši, vienaldzīgi pajautāja.

Dreiks piegāja tuvāk elfietei un palūkojās uz viņas gūstekni.
"Man nav virves." puisis atzina. "Mēs varam viņu tāpat pieskatīt. Galu galā tur pārējie itin labi tiek galā."
viņš ierosināja un turēja zobenu gatavībā palīdzēt Aiomai, ja nu kas.

— Es varu nosaukt dažas indes, bet pārzināt gan nepārzinu, — Elisona noliedzoši papurināja galvu. — Vai mēs grasāmies kādu indēt? Vai mūs grasās kāds indēt?
Lai gan doma, ka viņus kāds varētu vēlēties noindēt likās tik loģiska, ka nemaz nebija par to jāuzdod jautājums.

Visi sveiki un veseli? Joiči iejautājās, pieejot tuvāk Aiomai un Dreikam. Es spēju dziedināt, ja nu kāds ir ievainots. Viņš ievēroja Aiomas reakciju un sajuta viņas emocijas - tev, šķiet, šis ir pirmais? Es saprotu, tas nav viegli, bet tu taču zini, ka savādāk nevarēja, viņš būtu tevi nogalinājis. Joiči balsī varēja saklausīt apslāpētu sarūgtinājumu, jo viņam nekad agrāk nenācās nogalināt cilvēku, nedz atbalstīt kādu, kurš to dara.

Vampīrienes sārtās acis pievērsās Flausijai. Skatienā nebija ne miņas no emocijām vai mājiena, par ko jaunā meitene domā, un tieši tas lika sajusties neērti un izjust diskomfortu. Pēc pāris sekundēm skatiens tika atgriezts taciņai priekšā ar vieglu galvas mājienu, tā norādot, ka pretenzijas nav. Vienīgi, ja Flausija vēlējās doties blakus sarkanmatei, tai nācās iet pa to taciņas pusi, kas bija tuvāk nogāzei.

"A ir kaut kas, ko Tu nespēj?" Dreiks zobgalīgi apjautājās vilkacim.
Bija taču acīmredzams, ka viņi bija krietnā pārspēkā un nabaga pretiniekiem pat lāga nebija nekādu izredžu kādu no viņiem ievainot.
Šajā kaujā varēja gūt ievainojumus tikai aiz garlaicības netīšām aizmiegot un neveikli apkrītot vai kā tamlīdzīgi.
"Paldies, mums nekas nekaiš." viņš beigās arī atbildēja uz Joiči jautājumu.

Jā. Tiesa. Tie dēmoniskie... radījumi liekas, ka ir visai nepārspējami. Aioma pamāja ar galvu, vēlreiz palūkojoties uz gūstekni. Priecājies. Tevi važas nespiedīs, bet tas nenozīmē, ka vari iedrošināties bēgt. Tu padevies, tātad zaudēji. Tas izlausījās salti. Pat pārāk salti, ka elfa juta pirkstus notrīcam.

Viņa diez vai būtu kādreiz iedomājusies sakām kaut ko tādu un arī vilkača uzrašanās lika viņai nedaudz sarauties. Kā šis zina, ka tas ir mans pirmais? Tik acīmredzmas? Viņa mulsi nopētīja vilkaci, bet tad teica skaļi: Tiesa, šis ir mans pirmais... upuris. Tev taisnība, karā jau izvēles nav. Ir tikai stratēģija. Auksta un nežēlīga. Man arī nekas nekaiš. Tur jau visi apvākti vai arī vēl notiek slaktiņš? Tas izskanēja nedaudz sarkastiski, bet tas tomēr bija vairāk attiecināts uz tiem, kas neatradās šeit, bet šķūņa otrā pusē, skaldot galvaskausus.

Es apsolu nebēgt un necensties jūs nogalināt, jaunizceptais nodevējs izgrūda, vērodams Aiomas zobenu, Tikai nenogaliniet mani!
Tu proti dziedināt? tas tika jautāts Joiči, Tātad tā meitene nemeloja. Jums piemīt neparastas spējas! Pagaidiet, kad Šeins par to uzzinās! Ja vien jūs viņu vēl neesat nogalinājuši. Starp mums runājot, tas nebūtu nekāds lielais zaudējums. Man liekas, ka Šeinam patīk nogalināt. Viņš ir klāt visur, kur tiek izlietas asinis. Un vienmēr smaida kā tāds nelabā kalps, ja saprotat, ko gribu teikt. šķita, ka puisis ir pārbijies un runā tikai lai nomierinātos, Es būtu pārsteigts, ja par Šeina nāvi kāds sērotu. Man liekas, ka pat viņa bērni viņu pārāk nemīl. Un nav nekāds brīnums. Jūs esat labi pastrādājuši, viņu nogalinot. Ja jau esat viņu nogalinājuši... Ja neesat, tad izdariet to labi drīz, ja?


Areona pretinieks uz jautājumu neatbildēja, acīmredzot nebūdams gatavs kādam pievienoties.
Kāds te šaudās ar interesantām bultām, viņš atbildes vietā noteica, nekāda velna, vai ne? Tikai viltība un kaut kas, kas rada to troksni(sprādzienu)Nu, tā ir jūsu problēma. Leģions tagad zina, cik jūsu ir un kā jūs cīnaties. Nākamreiz jums būs grūtāk, kareivja balss skanēja vienaldzīgi, Tu man uzbruksi? viņš jautāja un aicinoši noplātīja rokas, Lūdzu, mūsu uzdevums tik un tā ir izpildīts.


Alfa bulta trāpīja kareivim ar Džo zobenu un viņš zaudēja dzīvību, pirms nāves vēl paspēdams nomurmināt kaut ko latīņu valodā. Džo zobens aizlidoja pāris metru nostāk, bet pats Džo, acimredzot, sapratis, ka ir nākamais iespējamais upuris, pietam, neapbruņots, vienkārši pagriezās un metās bēgt uz labības lauka pusi, kļūdams par ļoti vieglu mērķi.


Kareivjus, kas bija centušies tikt līdz ciematam, sasniedza divas pavisam parastas un nesprāgstošas bultas, kas nāca no ciemata puses. Tās bija izšāvuši Kavaljēru sekotāji.

Likās, ka cīņa tuvojas noslēgumam. Rožu smarža kļuva gandrīz nejūtama, tad pastiprinājās, līdz beidzot izgaisa pavisam. Pat ja leģionāriem līdzi bija bijis mags, tad tagad tas bija prom.



Neesmu pilnīgi pārliecināta, bet man liekas, ka zivju ar tik asām spurām te nav, Džīna novilka, Vismaz ne man zināmajos ūdeņos. Varbūt kādā tālā jūrā, bet mums tas nepalīdz. vajadzēs iztikt ar ar parastu asmeni.
Pastāv iespēja, ka mums vajadzēs indēt sargus,viņa atbildēja uz Elisonas jautājumu, Lai gan man liekas, ka pietiks ar nelielu un vienkāršu māģiju, lai padarītu viņus nekaitīgus. Bet, ja reiz kādi kristieši iekļuva ciematā, neparko nevaram būt droši. Tāpēc es apsveru arī citus variantus. Indēšana šķiet vislabākā.

Dreiks noklausījās nodevēja stāstījumu. Puiša sejā parādījās visai uzjautrināta sejas izteiksme.
"Nu, nu... Kādēļ tad Tu ar viņiem biji kopā, ja jau nicini Šeinu, vai kas nu viņš tur tāds ir. Ah... tevi droši vien piespieda, vai ne?" viņš veltīja gūsteknim līdzjūtīgu skatienu, kad tomēr bija tikai tēlojums.

"Zini Aioma, es nezinu, ko Tu ar viņu iesāksi.. Ja viss, ko viņš vēlējās mums pastāstīt bija, lai mēs nogalinam viņa vadoni, tad jāteic, ka īpaši noderīgi gan tas nebija. Varbūt laist prom? Lai tinās?" puisis domīgi noskatīja gūstekni.

-Indēšana un sargi? Vieglāk būtu tos apiet, neitralizēt uz mirkli, kamēr tiekam iekšā, vai tikt pāri mūrim, attiecīgi no apstākļiem,- Melta vienaldzīgā balsī sacīja. -Protams, ja vēlies paziņot, ka esam ieradušies, tos vari indēt, kaut arī šajā gadījumā ērtāk, ātrāk un klusāk, tos būtu nogalināt.-

— Nu jau, vai tiešām jāindē, piesaistot lieku uzmanību? — Elisona pasmaidīja, — Es varbūt varētu ietikt pilsētā, novērst sargu uzmanību vai satikt to Vernu un pierunāt, lai viņš iznāk pie mums satikties.

Ja caur to pilsētu tek upe vai kaut vai palielāks grāvis, - Rifins piebalsoja Elisonai, - es varētu iepeldēt pa to pilsētā un arī apciemot Vernu tā, lai to nepamana sargi. Tikai tad man būtu jāzin, kā Vernu atrast un ko viņam īsti teikt. Ja vien, protams, viņš nenobīstas no tādas dīvainas būtnes, kā es.

Dēmonam atkal nācās ielikt nākamo aptveri, un viņš izvēlējās jau iesāktās indesbultas — vairs nebija jēgas tērēties ar sprādzieniem. Projām skrienošais pretinieks tika noindēts; viņš nebija padevies, savukārt Alfam patika visu padarīt līdz galam, turklāt viņš nebija pārāk žēlsirdīgs.

Pēc tam stops tika notēmēts pa bruņubundžas mērķi — ja karotājs šo nenovāks, tad Alfs jau nu parūpēsies, lai pa zemi šādi murmuļi vazātos pēc iespējas mazāk. Pie reizes pameta skatienu arī uz ceļos nometušos karotāju, ka nesastrādā muļķības. Zemē, ārā no slēpņa dēmons pagaidām ij nedomāja rādīties.

Runātīgs gan. Aioma novilka, lūkojoties uz gūstekni. Tas bija uz labu. Viņiem par labu. Bet tas, cik šis cilvēks ir alkstoš pēc nevēlamu personu nāves, lika viņai saraukt pieri un ja iepriekš sejā bija nedaudz žēlestības, tad to tagad noteikti neatrast. Es nezinu, kas ir ar to Šeinu, bet tu varētu par viņu pastāstīt ko vairāk. Nē, priekškam Šeinu. Varbūt pastāsti, ko plāno jūsu vadoņi, tie kristieši. Vai ir plānoti tuvumā kādi unikāli apvērsumi vai reģioni, kur sirot un nīdēt vietējos iedzīvotājus? Viņa jautāja, pat īsti nezinot, ko konkrēti vēlējās uzzināt, bet cerēja, ka šis spēs kaut ko pastāstīt, ko Reimenarieši nezināja. Un vispār, kā tevi vārdā? Iespējams, ka tam nav liela nozīme, bet Aioma vēlējās zināt.

Tad elfiete pagriezās pret Dreiku. Man domāt, ka viņam ir zināms kas vairāk. Es nolemšu vēl pašķērdēt ar viņu laiku. Varbūt kaut kas arī izdosies. Balss nebija pārliecinoša, bet tajā varēja dzirdēt apņemšanos. Pārāk ātri šis bija padevies, lūdzot apžēlošanu. Kāpēc to neizmantot?

Ankoku redzēja, ka kristiešu kareivji nav spejīgi pretoties un ir vāji. Cīņas iznākums bija skaidrs un bija tikai laika jautājums, kad tie visi mirs. Bet Ankoku negribējās gaidīt, kad dēmoni visus nogalinās. Viņš bija noskaidrojis, cik kristieši stipri, vairs nebija jēga vilkt cīņu garumā.
Veicis simpo, Ankoku nonāca kaujas lauka tuvumā. Viņš pacēla savu zobenu.
"Shigeru Saishuuheiki." samurajs noteica.
Zobena asmenis sāka sadalīties neskaitāmos melnos ziedos, kas neredzama vēja vadīti, sāka griezties ap Ankoku kājām. Viņš gāja pretī vēl dzīvajiem kristiešiem un tiklīdz kāds no tiem atradās tuvumā (tuvāk kā 20 m), ziedi devās tiem pretī un līda iekšā visās spraugās, kuras atrada bruņās - padusēs, cirkšņos, acu spraugās - un sadūra ķermeni līdz nāvei. Ankoku tā staigā pa pretinieku vidu, līdz tie visi ir miruši, vai arī bēg prom.

"Jā, jā droši!" Dreiks uzmundrināja elfieti.
"Es tikmēr paskatīšos tepat apkārt vai kāds pēkšņi netuvojas un neapdraud mūs."
Puisis arī darīja tā kā teicis. Grozījās apkārt vērodams, lai kāds neaicināts pretinieks pēkšņi viņiem nepiezogas un nesagādā nepatīkamus pārsteigumus.

Aioma redzēja, kā Dreiks aiziet prom, tādā veidā garantējot Aiomai pagaidām nelielu drošību. Tas uzmundrināja. Viņai tagad diezko nebija liela vēlme doties atpakaļ uz to karalauku, kur visa zaļā zāle droši vien būs vērtusies sarkana. Interesanti, kam ir pārsvars? Ja nu ir tā, ka tagad aiz šķūņa slēpjās simts kristiešu, kas tagad grasās viņu aizlaist pie Gariem. Tas tik trūka. Elfiete ar otru aci paturot redzeslaukā viņas gūstekni, paliecās un palūrēja pāri nama stūrim, ievērojot, ka Ankoku ieskauj kaut kāds savāds tumšs virpulītis. Kas tas bija, viņa nezināja, bet vai arī vēlējās uzzināt? Nē, tagad nē. Vēl rīts tika pavadīts viņas dzimtenē, bet nu kaut kādā Reinemarā. Viņa bija pelnījusi dienu bez vēl šokējošiem un liekiem pārsteigumiem. To bija gana iepriekšējā cēlienā.

Viņa pievērsās atpakaļ pie kristieša, vēl gaidot, ko viņš atbildēs uz viņas iepriekš uzdotajiem jautājumiem.

Joiči jau vairs nepievērsa uzmanību Dreika zobgalībām, vienkārši visu laiku klusēja un sasprindzinājis maņas visu laiku vēroja apkārtni, vai nedraud kādi uzbrukumi, kad Dreiks aizgāja izlūkot apkārtni, Joiči tāpat arī palika pie Aiomas un gūstekņa, jo vilkatim nebija nepieciešamas izlūkot apkārtni - viņš jebkuru nevēlamu tuvojošos personu sajustu jau pa gabalu gan ar ožas, gan dzirdes palīdzību. Tad vinš arī pievērsās gūsteknim un sacīja nopietnā un mazliet skarbā tonī - turpini, stāsti, visu, ko zini!

Gūsteknis izskatījās mazliet aizvainots.

Šeins nav mūsu vadonis, viņš noskaldīja, Viņš ir tas kareivis, kuru neviens negrib redzēt savā tuvumā, bet kurš tur ir un nav dabūjams prom, ja vien kaut kur citur nepiedāvā lielāku slaktiņu. Ej kurā karagājienā gribi, Šeins vienmēr būs klāt. Bet viņš nav mūsu vadonis, nē, mūsu vadonis ir... bija Kristofers, bet jūsu velns vai kas nu tas bija, sašķaidīja viņam galvu.

Mani nepiespieda. Man par šito samaksāja, pietam daudz. Ak jā, mani sauc Oto.

Es nezinu, ko plāno mani vadoņi, es pat nezinu, kas viņi ir. Es mācos Sāvijas universtātē, tas ir tālu no mājām un tur ir daudz dārgāka dzīvošana. Mani vecāki man iedeva naudu, bet ar to nepietika, brāļi dzīvoja citās pilsētās, tālu prom... Un tad vienreiz krogā pie manis pienāca kāds puisis... Pat savu vārdu nepateica. Iedeva naudu, samaksāja manu rēķinu... teica, ka es varu dabūt vēl, ja darīšu, ko liks. Pēc pāris dienām mēs satikāmies kādā parkā, man iedeva vēstuli, lika to nogādāt uz vienu savrupmāju stundas laikā, es nedrīkstēju vēstuli lasīt un tamlīdzīgi, es visu izdarīju un man samaksāja ļoti daudz, neviens pie pilna prāta nemaksā tik daudz par vēstules nogādāšanu... Ar laiku uzdevumi kļuva grūtāki un nozīmīgāki, bet samaksa- vēl lielāka. Es zināju, ka strādāju kaut kādam Leģionam, bet nebija ne jausmas kas tas tāds ir. Tad man lika kādu nogalināt Leģiona vārdā... Tas nebija labi, es zinu, bet samaksa bija milzīga un tas cilvēks nebija nekāds enģelis, visi to zināja... Es viņu nogalināju,pauze Nākamajā dienā man pateica, ka varu doties karagājienā pret velna kalpiem, man par to samaksās kaudzi naudas, nemaz jau nerunājot par to, ka tas ir svēts pienākums- iznīcināt velna kalpus... Man ļāva izvēlēties, bet es nemaz nedomāju, uzreiz piekritu. Ar pārējiem satikos kādā vecā, pamestā fermā, netālu no kalniem. Kristofers bija vadonis. Mums bija jāizliekas par pētniekiem, lai nepievērstu tik daudz uzmanības. Mūsu bija daudz, ļoti daudz. Mēs sadalījāmies. Pārējie drīz būs klāt, ticiet man. Un te bija mani brāļi... Es biju pārsteigts, viņus satiekot. Jā. Un pārējo jūs zināt. tas ir viss, ko varu jums droši pateikt. Pārējais ir vien baumas, bet visai ticamas. gribat dzirdēt? Oto runāja ātri un neskaidri kā cilvēks, kas cieš no pamatīga stresa.



Ankoku ziedi sasniedza vispirms Džo, tad kareivi, kas uzbruka Areonam. Pēdējais gan brīdi centās pretoties, bet drīz padevās. Un no labības lauka izlīda Džārs.

Piedodiet, ka tik ilgi, puisis atvainojās. Viņa balsī bija jaušama patiesa nožēla, Tie divi kareivji ar ievainoto labi cīnījās. Un manus vīrus ietekmēja tā dēmona radītās bailes. Kristiešiem gan nez kāpēc nekaitēja, puisis drūmi paraudzījās uz savu zobenu. Tas bija asiņains, Redzu, ka visus esat apkāvuši. tas ir gandrīz visus... pretinieku nodevēji ir labi, jā.



Vernam jāsagādā jums zirgi, pārtika, karte un tamlīdzīgas lietas, Džīna sacīja, Ja viņš viens tās stieps laukā no pilsētas, tas izskatīsies aizdomīgi. Mums tur jāiekļūst. Patiesībā, pastāv iespēja, ka varēsim iesoļot pa vārtiem, bet es vairs nezinu, ko gaidīt, ja kristieši uzrodas ciematā. Viņi varētu būt parūpējušies par gadījumu, kad kāds aizbēg. Vai arī nē. Es nezinu un tas mani biedē. Ja mēs nevaram iekļūt pilsētā parastā veidā, nāksies kaut ko izdomāt. Ja mēs varētu brīdināt Vernu, būtu vieglāk. Ar tikšanu ārā nevarētu rasties problēmām, man liekas. Lai gan sākumā jāriek iekšā, Džīnas vārdi kļuva arvien haotiskāki.

Leģions? Aioma pārjautāja, lūkojoties uz cilvēku, kuram nu zināja arī vārdu - Oto. Jauki, es tagad zinu tavu dzīves stāstu, bet man domāt, tu zini kaut ko vairāk. Pastāsti kaut ko konkrētāku. Kas bija šis cilvēks, kuru nogalināji? Reinemarietis? Vai arī kāds no kristiešu vidus? Kādi īsti ir šī... Leģiona mērķi? Tātad ir uzradies kaut kāds Leģions, kas visdrīzāk ir pret viņiem. Un viņi tiek saukti par velna kalpiem. Apsmiekls. Mūsu velns? Jā, arī man viņš liekas kā velns, bet jūs, kristieši, nemaz nezināt, ka mēs esam un nemaz jūs tas neinteresē, ka tik nogalināt visus savādāk domājošos. Viņa pārmeta Oto. Bet tam nebija laika. Ja jau viņš apgalvoja, ka te drīz ieradīsies vēl daudzi kareivji, ar kuriem gan tikt galā nevarēs, tad ir jārīkojas ātri. Ir jāatrod tas ceļš, kur devās Džīna ar pārējiem.

Pārliecinājies, ka apkārt visi pretinieki praktiski ir miruši, Dreiks noskatījās kā svešinieka savādais zobens iznīcina pēdējās pretinieku paliekas.
Cik interesants maģisks ierocis. puisis nodomāja un devās atpakaļ pie elfietes.

"Nu? Noskaidroji visu?" viņš palūkojās uz gūstekni. "Tu taču nemelo jaukajai elfu jaunkundzei, vai ne?"

Melta klusēja, nelikās, ka viņu uztrauktu Džīnas sacītais, bet Džīnai lēnā garā sākot krist histērijā, bija redzams kā mazā sarkanmate nopūšas. -Nav jēga plānot, ja nav zināms, kas mūs sagaidīs. Kad būsim tuvāk un redzēsim apstākļus, arī izdomāsim rīcības plānu.- Vampīriene bija mierīga un tonis pat nedaudz atgādināja to kā pieaugušie runā ar mazu bērnu.

Es domāju, ka taisni tikt ārā varētu būt grūtāk, ja reiz mēs no Verna dabūsim visādas lietas, un ja tai pilsētā būs kristieši, kuri tur sāks mūs vajāt. - noklausījies Džīnas sakāmo, Rifins nokomentēja. - Bet jā, kad nonāksim tuvāk, droši viebn būs labāk redzams.

Kad visi pretinieki bija miruši, daļa ziedu izzuda, bet citi atgriezās pie Ankoku un pie viņa zobena spala saplūda vienotā asmenī.
Samurajs brīdi skatījās uz mirušajiem cilvēkiem. Tad pacēla galvu.
"Tagad varam iet un atrast Izredzēto." viņš noteica.

— Atslābsti, — Elisona pārliecinoši uzsmaidīja Džīnai, — ja tas tevi mierinās, es varu bez asinsizliešanas iekļūt pilsētā un, ja vajadzēs, arī brīdināt Vernu. Tikām, pastāsti visu, ko zini par šejienes ļaužu paražām, ikdienas ieradumiem un tādā garā. Mums taču te ir jāiejūtas, vai ne?

Oto skumji pasmaidīja.
Nē, tas cilvēks, ko nogalināju, nebija Reinamarietis. Ne šī vārda šaurākajā nozīmē. Viņa dzimta te ieradās pēdējās- ceturtās- pārceļošanas laikā, pirms divdesmit gadiem. Tolaik viņam bija astoņpadsmit. Viņu saca Kvins Reizers. Baumoja, ka viņš organizējis iepriekšējā imperatora slepkavību, bet tas nav pierādīts. Arī slepkavība nav pierādīta. Imperators esot miris no kādas sirds slimības. Lai vai kā, Kvins bija viens no O'Lāra uzticamākajiem sekotājiem. Tāpēc es domāju, ka Leģions nav gluži O'Lāra pusē. Drīzāk pretēji. Man nav ne jausmas, kā Leģions zināja, ka te atrodas Kavaljēru un viņu sekotāju mītne, vai ka te būsiet jūs. Jūs esat no citas pasaules, vai ne? kavaljēri tiešām prot atvērt portālu. vai viņi to izdarīja pirmajā reizē? tad, kad kristieši te ieradās...
Es nezinu, kas jūs esat. Tu neizskaties pēc velna kalpones un daži citi arī ne. Bet tas, kas stāvēja liesmās... Vai esat no vienas pasaules? Vai esat kādreiz agrāk tikušies? Kā tu vari zināt, kas īsti ir citi, kas te ieradās kopā ar tevi? Vari būt droša, ka viņi nekalpo... ļaunumam, lai kādā vārdā tu viņu nesauktu?
Puisis pievērsās Dreikam.
Es esmu saņemts gūstā, mani vari nogalināt. Tu tiešām domā, ka es riskēšu un melošu? galu galā, es nezinu cik daudz ir zināms jums. Jūs taču varat mani pārbaudīt, uzdodami jautājumus uz kuriem zinat atbildes. Nē, es saku taisnību. Man vēl gribas padzīvot. Atgriezties mājās pie mātes. Viņa jau šodien ir zaudējusi vairākus dēlus. Nelikšu zaudēt vēl vienu.

Džārs vēroja mežu. Puiša sejā bija lasāmas šaubas.

neko nesaprotu... Izskatās, ka pārējie kristieši dodas prom... Vai vēlas, lai mēs tā domātu. Es joprojām nespēju ieklūt viņu prātos, bet spēju sajust atrašanās vietu. Viņi virzās prom. Kāpēc?



Džīna pamāja.
Jā, jums taisnība. Es vienkārši nervozēju. Mums nekad nekas tamlīdzīgs nav gadījies.
Lai varētu droši pārvietoties pa Reinamaru, galvenais ir nekrist acīs. Šejienieši ir klusi, noslēgti, bailīgi, māņticīgi un neizglītoti. Cik vien iespējams, virzieties pa nomaļiem ceļiem, tas nevienam nešķitīs aizdomīgi. Pārāk daudz nepļāpājiet, nestrīdieties ne ar vienu, izrādiet cieņu visiem, kas izskatās puslīdz ievērojami. Svētdienās iesaku pasēdēt baznīcā- jēgas nekādas, bet ja to nedarīsiet, radīsies aizdomas. Neizrādiet nekādas gudrības pazīmes- jūs neprotat ne lasīt, ne rakstīt. Runājiet cik vien iespējams vienkāršā valodā, ne pārāk garos teikumos, nelietojiet sarežģītus vārdus. centieties radīt iespaidu, ka esat nabadzīgi.
Jums vajadzētu gulēt krogos, tajos parasti ir istabas ceļotājiem. Izvēlieties pilsētas lētāko iestādi. Tērējiet pēc iespējas mazāk naudas. Centieties radīt šejienes nabadzīgo tirgoņu iespaidu. Tas nozīmē- mēģiniet iesmērēt kādu preci visiem citiem krogus apmeklētājiem. Parasti preces ir lēti audumi un vienkāršākās rotaslietas- kaut kas no dzelzs un ne pārāk labā kvalitātē. Gan jau Verns jums kaut ko tādu sagādās. Vēl lielākā daļa šejieniešu uzturā lieto daudz alkohola. Alu, retāk vīnu. To der atcerēties. Krogos pasūtiet vakariņas- kaut ko lētu. Brokastīs palūdziet tēju un maizi ar piedevām. Brīdinu- tēja vienmēr ir briesmīga. Piedevas maizei ir kūpināta gaļa un siers. Varat arī gulēt mežā, ja tuvumā nav pilsētu, bet krogos parasti ir ērtāk, un tajos var nopirkt ēdiena krājumus, kā arī tur pabaro zirgus. Ēdienu varat pirkt arī tirgos- katrā pilsētā tāds ir, parasti netālu no baznīcas. Cilvēkiem un tiem, kas izskatās pēc cilvēkiem vajadzētu uzņemties runātāja un pircēja lomu. Maģiski radījumi te nav pārāk lielā cieņā, lai gan netiek slepkavoti, ja vien izturas pret cilvēkiem godbijīgi un īr pieņēmuši kristietību. Vēl kas. Tirgos kaulējieties. cenas no sākuma ir pārāk augstas, tas ir tīšām. Visu vienmēr var dabūt reizes trīs lētāk. Ģērbieties tumšās, neuzkrītošās drānās. Izrādiet to, ka baidāties no Kavaljēriem. Viņi ir visas pasales bieds.
Ja jums vajag palīdzību, meklējiet kādu, kuram uz kreisās rokas vidējā pirksta ir zelta gredzens ar lielu, sarkanu aci. Uz tās ir iegravēta roze. Šis gredzens ir mūsu spigu pazīšanās zīme. Katrā pilsētā ir kādi trīs spiegi, lielākajās vairāk. daži ceļo starp pilsētām. Viņus vieglāk satikt kaut kur, kur var uzzināt informāciju- krogos, tirgos, vienvārsakot, visur, kur klīst baumas. Vēl arī starp ietekmīgiem kristiešiem. Arī jums būs gredzeni. Vēl kādi jautājumi?

Areons ar acīm noskatījās kā pretinieks viņa acu priekšā sabrūk. Viņam nepatika tas, ko viņa komandas biedrs spēja, jo bruņām traucēja tas, ka tik daudz kas tik ātri pārvietojas. Tas arī radīja varen lielu sajukumu "jušanas" ziņā. Tiesa, diez vai asmenīši spētu viņu nāvīgi ievainot, jo bruņām nebija nevienas pašas šķirbas, bet tik un tā, juceklis ko tās radīja bija nepatīkams. Ignorējis to, ko Džārs teica par bailēm, viņš tikai nopētīja vīrieti. Tik pat labi viņš varēja būt nodevējs. Iecirst līķim, lai zobenu noklātu asinīm nebūtu pārāk grūti. Vēlreiz aplūkojis cīņas lauku un pacēlis savu vairogu, viņš devās pie gūstekņa. Uzķēris tā sakāmo viņš zemā balsī piebilda: tu nekad nevari būt drošs par to, kas kam kalpo... Arī elfi var izliet cilvēku asinis prieka pēc... Bet kā gūsteknim, tev vispār neklātos skaļi domāt...

Aioma lūkojās uz Oto, mēģinot izteikt viņa teiktajam. O'lārs, Leģions, kas šķiet cīnās par labu imperatoram, tātad, par sliktu viņiem. Vēl daudzi citi vārdi, kas viņai gana maz izteica, bet tomēr noderēs. No šī Leģiona labāk izvairīties. Viņa neko neteica, tikai ļāva prātam sagremot informāciju. Ierodoties Areonam, elfiete noskurinājās, bet tomēr atbildēja uz dažiem no Oti uzdotajiem jautājumiem. Nē, mēs nenākam no vienas pasaules. Es daudz ko par šiem, kurus tagad varu saukt par saviem biedriem, nezinu. Viņa ieturēja pauzi, prātā izveidojot jautājumu: Tu kaut ko zini par leģendu, kas saistīta ar tādu "Izredzēto?"

Dreiks īpaši nepievērsa uzmanību gūstekņa taisnošanās mēģinājumiem.
Viņš uzraudzīja, lai tam nu nekādi neienāk prātā pēkšņi kaut ko nodarīt elfietei.
Haosieša pietuvošanās arī nebija diez ko patīkama, jo puisim vispār ne visai patika tāds baismīgās bruņās tērpts eksemplārs.

Kad atgriezās Džars, Dreiks uzlūkoja viņu un pamāja uz gūstekni.
"Mums te viens padevās. Ko mēs lai daram ar viņu? Un vai mums nav laiks pazust no šejienes?"

Manuprāt tagad labākais, ko varam darīt, ir atrast pārējos. Bet jautājums, ko iesākt ar Oto, ir gana labs. Aioma piekrita, paveroties uz klātesošajiem. Tas, protams, reizē ir atkarīgs no tevis. Viņa palūkojās uz gūstekni. Tev nāksies krietni paklusēt par šo sarunu, kas mums bijusi. Noslēpumus turēt proti vai arī visus izstāsti tik pat viegli, kā mums tagad? Šī persona uzticību neradīja. Daudz runā un baidās nāves. Bīstama kombinācija. Bet tomēr viņš bija pieminējis šo Leģionu. Džar, vai tev vārds Leģions kaut ko izsaka?

Dēmons noslīdēja no koka un, pārlādēdams stopu, pienāca pie Džāra. Lai gan sākotnēji viņš atradās diezgan tālu, šķiet, ka Džāra, iespējams, pašam sev uzdoto jautājumu bija saklausījis.

— Tā bija izlūkošana ar kauju. Iespējams, šos ar domām uzrauga vai kontrolē, tad mēs nespēsim mierīgi ceļot. Lai kas tas arī nebūtu, jādomā, viņi tagad zina mūsu skaitu, kā mēs izskatāmies, kā mēs cīnāmies un kādus ieročus lietojam. Viņi varēs izplānot nākamo gājienu. Jālūko, vai nevaram noskaidrot par viņiem ko vairāk.

Alberts visu laiku bija stāvejis malā. Notīrijis zobenu pret savu tabardu, viņš to ielika makstī un devās pie pārējiem un gūstekņa, kas bija paspējis izstāstīt bez maz vai visu savu biogrāfiju. Orkam nepatika dzirdēt kā viņš zaudējis savus brāļus, neskatoties uz to, ka viņam tādu nav bijuši, Alberts ir zaudējis daudz draugus, kuri ir bijuši kā brāļi viņam, pieņēmuši viņu un cienījuši.

Aizgājis līdz Džāram, Alberts sagrābis to aiz krāga, nikni teica.
-No kā tev baidīties? No milzeņa, kas ir tavā pusē!? Vienīgais, kas tevi ir izglābis no tavu iekšu atrašanos uz zemes, ir tas, ka mums nav cietušo.-
Aizgrūdis Džāru, Alberts atklājot savus ilkņus, nikni norūca un devās atkal pie biedriem.

Joiči nepatika, ka Aimoma ieminējās gūsteknim par izredzēto, neapdomīga rīcība - viņš nodomāja. Tad viņš uzrunāja klātesošos biedrus - Mums vajadzētu steigšus doties projām, jo pret pārspēku ilgi nenoturēsimies, vienīgi mani māc bažas par ciematā esošajiem bērniem, sievietēm un citiem, kuri nespēj cīnīties. Taču ne tikai ciemata iedzīvotāju liktenis vien viņu uztrauca, Joiči gribēja izvairīties no vēl vienas cilvēku slaktēšanas, jo, kaut arī nepieciešamība spieda, Joiči vienalga nepatika, kā Areons kaujas laukā tēloja miesnieku, arī Alfija izdarības šķita pārāk nežēlīgas, taču ar prātu saprata, ka citas izejas gluži vienkārši nebija

— Vai šis pats gredzens nevar arī spiegus un arī mūs, ja mēs tādus vilksim, iegāzt? — Elisona pavaicāja, — Domājams ienaidniekiem ir savi spiegi arī, kuri varētu gan pamanīties noskaidrot, kas gan diez tie par ļautiņiem ar tādiem gredzeniem.

Oto pārsteigts pavērās uz Aiomu.
Kādu Izredzēto? pārsteigumu un neizpratni viņa balsī būt grūti notēlot. Areona piezīme par skaļu domāšanu tika ignorēta, bet pašam Areonam tika veltīts baiļpilns skatiens. Par klusēšanu nekas netika solīts.


Džārs jau vēra vaļā muti, lai atbildētu Alberta teiktajam, bet tad pārdomāja un pievērsās Alfam. Tiesa, viņš veltīja orkam vainīgu skatienu.

Man kaut kas nepatīk tā maga sakarā. Es nezinu, kas tā par burvestību, kas radīja rožu smaržu. Un es nespēju magu sajust. Un vēl es nezinu, kā lai tiek no šejienes prom, jo tie kristieši noteikti sekos. Pietam, viņi noteikti izmantos izdevību un nogalinās visus, kas paliks ciematā. Varbūt tas Oto var kaut ko vairāk pastāstīt.
Tad viņš pievērsās Aiomai.
Godīgi sakot, leģions bija pārsteigums arī man. Var tikai secināt, ka viņš ir spēcīgs. Un ietekmīgs. Un neatbalsta O'Lāru. Bet es nesaprotu, kā mēs par viņu neuzzinājām agrāk.


Neviens jau sevišķi neplātās, Džīna teica, Mūsu spiegu vienā pilsētā nav daudz, un viņi reti satiekas, jo nodarbojas katrs ar savu uzdevumu dažādās pilsētas daļās. nav viegli pamanīt, ka kādam bagātniekam, kas tiekas ar inkvizatoriem, noplukuša krodziņa īpašniekam un klusai mājkalpotājai ir vienādi gredzeni.

Tātad tu par to neko nezini. Tas no vienas puses pat ir labi. Aioma īsi noteica, novēršoties no Oto, jo tagad visi jau runāja par citu lietu. Iespējams nozīmīgāku. Kā tagad tikt prom. Izdevība, ko daļa bija izmantojusi, bet viņi nē. Savāds strupceļš, gan viņiem, gan ciema iedzīvotājiem. Oto, ja tu pateiktu, ka šis ciems, piemēram, atrodas kaut kur citur un tur notikusi cīņa, bet tu aizmucis, tie kareivji noticētu? Labākais veids taču ir necīnīties un aizsūtīt pretiniekus uz citu vietu. Jā, tā ir bēgšana, bet cīņa nebūtu godīga.

-Ja viņš tā pateiks, ta viņa galva būs uzdurta uz mieta.-
Alberts atbildēja uz Aiomas jautājumu un tad teica.
-Joiči, Areon... panākat šurp, man ar jums jāaprunājās.-
To pateicis, orks aizgāja pāris metrus tālāk no pārējiem, lai nedzirdētu pārējās sarunas, it īpaši elfiete. Ja Aerons ar Joiči pienāk klāt, tad Aerons tiem klusā balsī saka.
-Gan jau tas kādam var nepatikt, bet viņš ir dzirdējis par izredzēto. Neskatoties uz to, ka viņš tūlīt pieliks bikses, man nav ne kripatiņu uzticības... lai kā man pašam tas šobrīd nepatiktu, bet viņu nevajadzētu atstāt starp dzīvajiem.-

* Es varbūt rīt tikšu pie neta, bet ja nē, tad būšu tik 2dien.

Uzdurta uz mieta. Tas lika Aiomai saraukt pieri. Un jau atkal viņai bija sev jāatgādina, ka tā nav viņas dzimtene, kur viņa atrodas. Laikam šeit tādas izdarības ar cilvēkiem ir... ierastas? Jeb kurā gadījumā, mēdz būt pieņemtas. Labi, tātad šis variants atkrīt.

Kad Alberts paaicināja abus nostāk, elfiete tikai piepacēla uzacis. Kaut kādas vīrišķu saunas? Jeb kurā gadījumā, viņai likās, ka šāda slepenība nav diez ko laba. Tas nebija uz labu, bet viņa nekusējās, tikai brīdi lūkojās uz Joiči, Areonu un Albertu. Tad novērsās. Aioma nevēlējās, lai viņi padomā, ka viņa mēģina noklausīties.

Dreiks visu laiku bija grozījies blakus elfietei, savā ziņā neko nedarīdams, tomēr gatavs Aiomu aizsargāt, ja gūsteknis pēkšņi kļūtu agresīvs.
Puisis noskatījās, kā orks pasauc malā vilkaci un lielo bruņās tērpto. Lai aprunātos..
Bruņiniekam tas nepatika un lika justies it kā šie trīs gatavotu kādu sazvērestību gan pret viņu, gan pret elfieti. Viņš sajuta sevī augam nelielu niknumu. Galu galā tā nebija pareizi! Viņiem bija jāstrādā komandā nevis vienam pret otru. Dreiks nikni novicināja dūri un puiša rokā pēkšņi bija parādījusies maģiska liesma, kas auga arvien lielāka un lielāka. "Sasodīts! Kas tas?" Dreiks pārsteigts iesaucās ieraudzījis savu degošo roku. Lai gan dīvaini... Viņš nejuta sāpes. Tas tik un tā nebija pareizi, puisis atvēzējās un mēģināja ar straujām kustībām uguni nopurināt nost no sevis. Liela uguns lode aizlidoja gūstekņa virzienā un trāpīja taisni pa viņu.

Taču uguns no Dreika rokas bija pazudusi.
"Ak šausmas! Es nogalināju gūstekni!" viņš vīlies iesaucās un sabruka zemē uz ceļiem vēl joprojām pētīdams savu roku un tā arī nesaprazdams, kas īsti notika.