alienzPasacītā vārda nāveJūnija eseju konkursa darbs |
|
SonyaPagātne un SākumsDžeimss redz nākotnes vīzīju, kas pārvērš viņa dienu līdz nepazīšanai. |
|
alienzPelēkā MiglaPārdomas par dusmu mirkļiem |
|
alienzPēdējā ēraKārtējais stāsts par dzīvi |
|
esssiiitePēc visiem šiem gadiemLilija un Džeimss nekad nav apprecējušies. Viņiem abiem bijuši partneri, kas ir miruši. Nu viņu bērniem jābrauc uz Cūkkārpu, un viņi tiekas atkal. Vai viņi beidzot būs kopā, vai tomēr izlems, ka viņi vienkārši nav domāti viens otram? |
|
AivaPar kuru no mums skan zvansDisneja studijas seriāla "Brīnumi Padebešos" divu epizožu novelizācija |
|
birokraacPar cienīgu, lai tiktu mīlētsVēstule, vēstule, kuru nosūtīt draugam, labam draugam, labam, mazlietiņ izmisušam draugam, par šaubām un mīlestību. |
|
..:Kerija:..Pārdzīvotais vienkopusDaži domu grauda gabaliņi, kuri izteica reiz izjusto un piedzīvoto, redzēto. |
|
josephinepūkainie dzejolīši ;)mazliet uz pavasari tendēti pūkainie dzejolīši... nekas dižs jau nav..., bet nu ņem par lab`! |
|
Bizii van DopePar bāku, jūru un cilvēku.Jūra izklaidīgi klaudzināja pie klinšu kalna un meta baltus putu kūleņus sev atvēlētajā gultnē. Jūra šodien bija kā pagurusi princese pēc varenas līksmošanās dimanta pilī Sieviete domāja par jūrnieku slapjajiem apģērba gabaliem un noberztajām, tulznainajām rokām tālu jūrā. Kā viņi tagad pievilka tauvas un stiprināja mastus, un savas dvēseles. Kā kapteinis skaļi kliedza pavēles un, kā pat viņa vienmēr nosvērtais tēls ļima zem šīs briesmīgās parādības. Kā kapteiņa palīgs nomet savu augstprātību un metas palīgā saviem biedriem Vējš ar milzīgu spēku trieca sāļo ūdeni pret klinšu robainajām malām. Baltas putu driskas uzsitās līdz pat iezaļganajai bākai. Apsūnojušā, zaļganbrūnā bākas siena bija veca un drūma. Likās, ka tā brūk kopā, bet tā tas nebija. Deviņrūšu logu dzidrajā stiklā vīdēja drūmu, pelēku lietus mākoņu pelēcība. Bākas lielais ietvars vēl bija tumšs un kluss, un cerību uguns vēl nedega. Jūra ir mistiska, un vecās bākas īpašnieces to nojauš. Mistika, ikdienas grūtības un briesmas satiekas uz vecās bākas sliekšņa, lai maldinātu un biedētu Meriju, un Nanu. |
|
AivaPekles nakts"Pekles nakts" Ieroču kaķenīšu (Gunsmith Cats) īsstāsts |
|
FijusskaPirms bērēm„Jauktasiņu Prinča” 30. nodaļas laikā. Ir bēru diena. Kad Hermione gatavojas grūtajai dienai, viņa saņem atbalstu no Rona. Vienā nodaļā Rona/Hermiones „kopā saiešanas” pazudušais fragments. |
|
AivaPamācība mīlestībāLikās, tas bija tik sen, kad sākās šis stāsts par viņiem. Jauna izspūrusi brūnace meitene, un taukmatains, līkdegunains vīrs, gadus divdesmit vecāks par viņu… |
|
AivaProfesors kļūdījāsEs domāju ka gandrīz katrs no mums, skatoties "Zvaigžņu Karu" epizodes, ir izjutis neapvaldāmu vēlēšanos traktēt tās kā vēsturisku dokumentu. To spilgtums, ticamības ilūzija un piesātinājums ar vispārzināmiem notikumiem padara šo vēlmi teju vai nepārvaramu. Tomēr nopietns pētnieks nedrīkst tik nekritiski attiekties pret mākslas un lielā mērā arī izklaidējošas propagandas objektu... Ar šo pētījumu es tomēr vēlos šo situāciju mazliet labot. |
|
Melleņu kamenēnsPavasara nakts... |
|
LauriinePadejo ar maniKas notiek, kad Hermiones dzīvē atkal parādās Harijs?! Vai tā šķietamā mīlestība starp Hermioni un Ronu tiešām pastāv vēl joprojām? |
|
AivaPelēkas noskaņasPelēkas noskaņas pelēkā dienā |
|
AivaPietiekami lai būtu sargenģelis"Pat tad kad es vēl biju mazs, es biju lēns. Es sāku staigāt pāris mēnešus vēlāk nekā citi, un es pavadīju trīs pirmos savas dzīves gadus murminot kaut ko ko nesaprata neviens izņemot mani. Tas taču ir labi zināms fakts - Gregors Gouls ir muļķis."Gouls vienmēr ir bijis lēns un neveikls. Varbūt pienācis laiks paskatīties, kāpēc? |
|
KaguraPūķa dziesmaLabā mūžīgā cīņa ar Ļauno turpinās, tikai šoreiz tā ir ieguvusi jaunu veidolu. Stāsts par draudzību, uzticību un drosmi, izaugsmi un zaudējumu. Pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. "Viņa plosījās līdz spēku izsīkumam, taču dzelzs riņķi sienā nepakustējās ne par mata tiesu. Beigu beigās viņa pusnemaņā noslīga uz vēsās, mitrās un nelīdzenās grīdas un ļāva ķēdēm novilkt rokas zemē. Pār viņas vaigiem ritēja sviedri un asaras – izmisuma un bezpalīdzības asaras, tik sāļas kā jūras ūdens. Viņa nekad vairs neredzēs saules gaismu, nedzirdēs putnu priekpilnās, skanīgās himnas pavasarim un nejutīs maigo, spirgto maija vējiņu rotaļājamies matos un skūpstām vaigus. Viņa nekad neies pa balto, putekļaino celiņu uz mājām un neiebridīs upē, lai noskalotu smagumu no dienas darbos nogurušajām kājām. Viņa nekad neaizmigs un nepamodīsies. Nekad, nekad vairs. Loks bija noslēdzies."
|
|
Lia'angiaPasakaFantastisks garstāsts |
|