O.Vācietis
GAUJA

Kurš ūdens tā būtu smējies,
Ja to pasmeļ ar sauju?
Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.

Mana mūžīgā kaite.
Mana spalva un ota.
Vidzemes asinssaite.
Latvijas kaklarota...

Vārdus, cik grib, var sacīt,
Neīsts man liekas katrs.
Es ar aizsietām acīm
Apņemos tevi atrast

Starp visām Jeņisejām,
Starp visām Gangām un Elbām,
Pie visbaltākām dzejām
Un pie vismelnākā nelabā.

Un lai mūžīgi pastāv
Gaišums uz tavas sēres,
Rudzi uz tava krasta,
Asaras cilvēku bērēs.

Lai ļaužu kāzās ievas
Aizkūpas baltā sārtā!
Es to nelīdzu dievam.
Es to izlūdzos laikam.

Kādi tie dievi ir vecīši,
To jau tu zini pati.
Dievi raganas necieš.
Man tu, ragana, patīc.

Ne dievi, ne velni lai nezina,
Kas mūsu jūtām vārdā.
Bet, ja nu noķer un dedzina,
Tad – abus uz viena sārta!

Сергей Есенин
БЕРЕЗА

Белая береза
Под моим окном
Принакрылась снегом,
Точно серебром.

На пушистых ветках
Снежною каймой
Распустились кисти
Белой бахромой.

И стоит береза
В сонной тишине,
И горят снежинки
В золотом огне.

А заря, лениво
Обходя кругом,
обсыпает ветки
Новым серебром.

Mazliet atļaujos atgādināt pavediena nosaukumu - "Dzejoļi latviešu valodā". Lūdzu turpmāk to ievērot. Ja vēlaties ievietot jaukus dzejoļus citās valodās, tam vajag izveidot atsevišķu pavedienu. Tavi mīļākie dzejoļi angļu valodā jau ir.
Ar cieņu, Roviela

Ziedonis

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un tu nezini, kā lai palīdz.

Dzejolis par vārnām

Es ļoti mīlu dzejoļus par vārnām,
Kas vientulīgi savā ligzdā pārnāk,
Kur bērnu nav, un spogulītī skatās
Tik knābis liels un divas acis platās.
Un ielas somiņa, kas arī nav pēc modes,
Un skapī spalvas saēdušas kodes.
Un pašai kļūst tik ļoti sevis žēl:
Tā kaut ko gribētos pie visa vēl!
Kaut draudzeni - kaut kādu lakstīgalu!
Nu kaut vai kraukli piedzērušos alu!

Meitene no manas klases

Ir aizaugušas takas,
Redzi pati,
Kur katru gadu
Jauna zāle dīgst;

Bet uz to puisi,
Kas reiz tevi satiks,
Es laikam esmu
Mazliet greizsirdīgs.

Vai tamdēļ, kad mēs
Skatus mijām biežāk,
Un tagad gandrīz
Nepārmainām tos,

Bet divi ceļi
Bieži projām griežas,
Lai tālumā
Ar citiem satiktos.

Bet tagad šeit,
Uz lielās dzīves trases
Man tevi atcerēties
Silti būs.

Tu esi meitene
No manas klases
Kaut zvans uz stundu
Sen vairs nesauc mūs.

Un dzīvē visus-
Viņu, tevi, mani,
Kur vajadzēja
Nostādīja draugs-

Mūs skolas klusie
Koridora zvani
No tādām tālēm
Kopā nesasauks.

Bet atbrauc gan-
Tu sapratīsi pati,
Drīz mūsu kraujas
Atkal ziedos plauks!

Bet uz to puisi,
Kas reiz tevi satiks,
Es laikam būšu
Mazliet greizsirdīgs.

[Ojārs Vācietis.]

Kailajos kokos...
kā pūkas
aizķeras ilgas pēc mājām,
ugunskurs iesnaudies,
vēls jau...
kaut kur kavējas vējš
kailajos kokos
tās ilgas pēc mājām,
nu jau vienalga,
tikai pēc mājām,
bet varbūt...
to nemaz nav.

Juris Helds

Ojārs Vācietis.

Man tevi nedrīkst atņemt
neviens
visstiprais,
ne atvilt,
ne apvilkt ar miglu.
Uz sekundes miljardo daļu
man tevi aizsedza
saule.
Tu nevari iedomāties,
kā maurot var
nedzīvu tuksnešu koris!

Minūte.

Cits atceras dzīvi pēc saplēstā.
Cits atceras dzīvi pēc iegūtā.
Bet satikts vēl nav, kas pēc apēstā.

Ac ieurbjas debesī sniegotā -
Ar ko tu man paliksi. minūte?
Un tev man jāpaliek, neliete...

Un minūte atbild, ka zin.
Un minūte atbild, ka velti.

Klus debesis sniegotās ļoti
Un tālumi trausli un plāni.
Un nepaliek tas, kas ir noticis,
bet vienīgi tas, kam bij jānotiek.

Un minūte nokrīt un saplīst,
Un asiņo kājas uz saplēstā...

/Ojārs Vācietis ''Dažāda garuma stundas'' /

Māris Salējs

es esmu beidzis vākt būtnes kuras spīd
dzīve jau tā ir bijusi pietiekami gara

viņai vēl vienu reizi jāpavīd
sudrabā zeltā un varā

dzīve tu esi tik neapstarota
dzīve tu esi garām

vai tu vēlreiz neatkārtotu
ceļmalu pilnu ar skarām?

jā taisnība tas viss ir gaistoši
bet neizsakāmi saistoši
atrasties gaistošā varā...

O. Vācietis

Ja pirmās lapas sāpju nav,
nav lapas jaunai dzīvei -
un koks
pliks stāv
zem izģērbjošo vēju sīvuma.

Un zāģi nāk un zāģē nost,
un tikai pēc tam saredz,
ka dzīvu miesu
plosa.

Bet zāģi neprot paredzēt,
tie kož,
kā zāģiem pieņemts.

Un tāpēc tu -
drošs paliek drošs -
ik brīdi esi ieņemts.

Un skūpsties,
miesu liesmām ļauj
un savu bērnu dzemdē,
un tev nekādas daļas,
vai vecmāte nav
bende..

Ojārs Vācietis.

Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,
vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku -
Tu esi Latvija!

Aleksandrs Čaks.
Vilcienam, kas aizved uz dzimteni.

Un šodien gaidu atkal es tāpat
Kā senāk - tevi - svešas zemes malā,
Tik tagad galvu sudrabo dažs mats,
Un sirds ar daudz ko tikusi jau galā.

Tikt tagad smeldz zem kājām cita smilts,
Virs galvas smaržas citi koki brīvo;
Un, kaut gan apkārt gaiss tik zils un silts
Un klusās sādžās mīļas sirds dzīvo, -

Es tomēr jūtos vienmēr skumjš un svešs,
Un mana elpa prom kā dūja laižas,
Kur iesmaržots ar sveķiem priežu mežs,
Kur manas acis šūpos jūra gaišā.

Tur kailām kājām skūpstījies es reiz
Un sitis bumbas zilgmē saulei acīs, -
Vai vēl tāpat tas nams sliedēs greizs,
Kur savus sapņus es no smiltīm racis?

Ai, dzimtene, tas nevar, nevar būt,
Ka tavi bērzi man vairs pretim nenāks.
Sirds tavu vārpu pieskārienus jūt,
Un zvanīt sāk no līksmes ausīs vēnas.

Ko slēpt! Vēlreiz caur saviem pirkstiem laist
Man tavus ūdeņus un smiltis gribas.
Pēc tam kā akmeni ar mieru sirdi laist
Es kādā dīķī - zaļā varžu cibā.

Uz pleca sadrūp tālo gaitu krusts.
Pārlieku ņēmis manas ilgas plašums.
No visa diezgan. Gribas tikai just
Uz savām lūpām tavas zemes dvašu!

Ojārs Vācietis

○○○
nāc sānis baltos miglas palagos
es atdodos

virs smilgām un virs naktsvijolēm zvaigznes
piever acis
es atdodos

nav debesu un elles vairs viss karstā
bezdibenī brūk
es atdodos

nāc sānis baltos miglas palagos
es atdodos

Aspazija

``````````````````````
Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma neko?,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

``````````````````````

Eduards Veidenbaums.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks
Un pasaule visa tik krāšņa tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts,
Reiz dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukšām paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij, kas svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm,
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Par laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.

Ojārs Vācietis
***
Var jau paņemt to stikla kasti,
Ko sauc par akvāriju.

Bet kuģi uz tevi skatīsies
Ar sarauktām pierēm.

Zelta zivtiņas nebūs vainīgas,
Ja ar apaļām,
Nicības pilnām acīm
Uz tevi skatīsies zivis,
Kad iesi pār tiltu.

Kur tu liksi to savu
Mikrookeānu?

Mikrodzīvokļa
Mikroistabas
Mikrokaktā?

Un viņš tur stāvēs
Bez vētrām,
Bez haizivīm
Un bez peldošiem lediem
Tavam mikropriekam.

Bet ledu kraus krastā
Rīgas jūras līcis,
Un Biskajs
Sakulsies šampanietī,
Un ledlauži spaidīs ar krūtīm
Pārējiem ceļu.

Un albatross ar savu spārnu
Iegriezīs vēl vienu robiņu
Zaļajā vilnī.

Un jūra nopūtīsies –
Vēl vies kļuvis ir
Mikrocilvēks.

Ar to es tev negribu teikt,
Ka mājās ir jātur zilonis.

Emīls Buiķis
cikls "Pulkstens nosita divus"

„XXXX”

Lasīt Kafku.
Klusām. Vienam.
Gaidīt. Skaitīt.
Vilkt krustiņus
Uz sienām.

Meklēt. Vilties.
Atkal meklēt.
Tas triks nav apkārt skraidīt.
Bet krustiņus
Vilkt, klusi ciest.
Un gaidīt. Gaidīt. Gaidīt.


„Pulkstens nosita divus .”

Es zvanīju, tu teici man,
Ka drīz pie manis tikšot.
Bet laiks ir tiešām nežēlīgs
Un pulkstens nosit tikšķot.

Es zvanīju, tev gribot teikt:
„Vai ceļš tev tāls vēl ejams?”
Bet kvartāli, lai piedod man –
Numurs nepieejams.

Es lasīju, vai kāds to teica man,
Ka šonakt smagi snigšot.
Es gaidīju. Laiks nežēlīgs.
Un pulkstens nosit tikšķot.


„Burtnīca.”

Starp baltām rūtiņām es zīmēju sauli.
Kad ir auksti es zīmēju sniegu.
Starp baltām rūtiņām,
Ir svarīgi lai tu tur būtu,
Pirms es tur tieku.

Un man nav par grūtu,
Vienkārši tev par prieku.
Starp baltu sauli,
Baltām rūtiņām
Un baltu sniegu.


„Visvieglāk ir kad pulkstenis stāv”

Sasist.
Cerēt.
Tu aizej.
Es esmu tukšs.
Man nav nekā,
Kā divas rokas maizei.
Bet nākas pierast,
Ir vienmēr tā,
Kad aizej varu derēt -
Tu atnāksi.
Atliek gaidīt.
Palikt.
Sasist.
Cerēt.

es tikai ceru, ka autors ir pareizs

Imants Ziedonis

Ir jau ļoti vēls. Te starp svešiem -
Ko es tik ilgi kavējos?
Es viens te, zem svešiem padebešiem, -
Es iešu meklēt savējos.

Alus kļūst rūgts, sirds kļūst smaga
Un maize arvien sājāka
Man pašam sevis tā nevajaga,
Kā vienu savējo vajaga.

Es slavētais, es lamātais, nīstais,
Es bīstamais un es baidītais -
Es arī gribu draugs būt īstais,
Kādam cilvēkam - gaidītais,

Kājas noaut. Galvu nolikt.
Lai kādam arī par mani ir prieks,
Sēžu savās mājās sirdi rokā kā oli.
Dziedu savās mājās kā svešinieks.

Triekt savu sirdi kā oli grīdā!
Vienas kapeikas dzīve! Viens sū! Viens cents!
Triekt un vairs nepamosties rītā.

Sentiments.
Nolādētais sentiments.

Guntars Godiņš
---Kāda sapņa atstāts---

Es sevi redzēju. Laikam jau sapnī.
Šai milzu spogulī vienaldzīgs vēros :
visapkārt zirnekļi, mušas un tārpi,
kas vērtās cilvēkos, putnos un zvēros.

Gaiss skaņām pildīja sviedrainas bailes,
es muti plātīju, bet beigti vārdi
ar baltiem vēderiem peldēja projām.
Es rokām rādīju, atvērās vārti,

un manī ieurbās tūkstošiem seju,
bez kāju, bez roku, vienīgi sejas.
Es dažas pazinu, dažas bij svešas,
bet skaidri dzirdēju - par mani smējās,

un tā kā pilieni paukšķot tās krita
tai dziļajā klusumā mēmajā mutē.
Es ceļu taustīju, nebija ceļa,
vien tumsa stāvēja aklajā hūtē.

Es gaismu meklēju, nebija gaismas,
un acis iesviedu tālajā stūri.
Te rokas sajutu, tūkstošiem roku,
kas mani ievilka kādā tur būrī.

Austra Skujiņa
Roka ar puķi.

Ja zieds, ko tev sniedzu,
ir mīla
tad
neņem to pretī:
var smarža nokļūt līdz sirdij -
un beigas.

Ja ziegs, ko tev sniedzu,
ir sapņi,
svied zemē!
Sapņi dzeļ smadzenēs
rētas.

Balts prieka stars
caur aizmiglotu rūti -
zieds dzeltenais.
Vai tiešām neredzi:
ir vecā zeme
skaista.

Gājiens naktī.

Apcirptās lietas šai naktī
paceļ augstāk
kropļotos zarus
un namu fasādes liec
ēnu drebošās galvas,
atdodot godu
ne dolāru karalim stīvam
vai Eiropas skaistules smaidam,
bet cilvēkam,
dumpīgas domas kam
vērušas plaši
cietuma vārtus.
Šonakt vaidošās liepas
ir klusas,
un strandējis sapņotājs
nelād vairs dzīvi,
jo
tikties ar nāvi
garām pagāja cilvēks,
kas mīlēja dzīvi.

Dzīru naktī.

Tumšsarkans vīns tavā pokālā dzirkstī.
Kādēļ gan bailēs iedrebas pirksti?
Dzer!

Rīt vairs no mīlas pat atmiņas nebūs,
šonakt viņa vēl ziedus met slēpus -
tver!

Spied tos pie lūpām un noreibsti smaržā
kaut bieži skūpstam asaru garša -
nieks!

Vīns dzirkstī glāzēs, deg rīts zaļās liesmās,
skan, par spīti sāpēm, tev dziesmā
prieks!

Rīt liksies laime kā pasaka tāla,
rīt tava seja būs gurda un bāla -
dzer!

Imants Ziedonis

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.


Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.


Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.


Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Tā zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.


Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.

Rihards Appens

Narcisa hronikas
Ieraksts nr. 43

Dodos iekarot Tavu sirds cietoksni
Munīcijā man:
Asiņaini mīlas vārdi
Tādi, ka Tu uzķersies
Un esot āķī - neatsvabināsies

Jaukuma vairogs man pie pleca
Turpināšu smaidīt
Ja vajag - līdz būsi sagrabējusi, veca veca

[kā nekā derības slēgtas uz Tavu sirdi
un tas ir vērts, kaut dēļ krustiņa pie sienas
Tev tā neliekas?]

Zobens man
Stingrais negantnieks
Ar iekaroto siržu daudzumu
Nemūžam nebūšu parādnieks

Purpura apmetnis
Citas Tavas sirds vēlmes apdzēsīs
Zinu - spožu uzvaru nesīs

Ja neesi dzirdējusi - man Tev jaunums
No šī mirkļa esmu Tavas sirds kungs

"Dari ar mani, ko gribi.
Bet dari.
Tūkstoš sejas
man saplūst par vienu-
par vienu laimīgo
tavu,
par tādu, kādu es gribu
un varu
to padarīt.

Nē, nevis gribu.
Vai tad debesīs iesniedzies tornis
ko grib ?
Viņš ir,
un viņš citādi nevar.

Dari ar mani, ko gribi.
Nē, esi.
Esi tāds,
kāds tu citādi nevari."
/O.Vācietis/

Edvīns Raups

. . .

esmu radis pie mūzikas
ko neviens nav sacerējis
kas nerada manī svešas domas
tālus attēlus par kuriem
ir nojautis kāds cits
tā ir parasta nepiekāpšanās
jo laiks pil man aiz sienas
laiks pil kaimiņam vannītē
un es nakts vidū dzirdu
kā miegs sit spārnus šis
debesu miegs ko zvaigznes
nekad nespēj izlūgties
un kas pin pīnekļus no tavas
sarkanās elpas no mutes cauruma
atbalss un kas tāpat kā
visas labas notis atskan
tālu uz priekšu un atpakaļ un
bez nolūka it kā viss
notiekošais pilsētas tirgus
placī būtu skaidra nojauta
par visu un visiem nevis
sagudrotas lietas bez instinktiem


Esvīns Raups

. . .

viss te ir radīts tādā veidā
ka neko apturēt nevar un katrs
nākamais solis jau ietver sevī
kustības elementu vai pašsaprotamu
spēku jebkādam notikumam
un stāvot upes krastā visbiežāk
tu nemaz nenojaut ka esi kļuvis
darbs ko paveicis garām plūstošais
ūdens klausoties kā tu elpo vai
mēģini savirknēt pirmās artikulētās skaņas
pirmo dzejoļa sākumu nevīžīgi
bārstīdams gaisa apslēptas
zīmes kas turpina tavas alkas
apturēt šo mirkli kur viss jau ir
radīts naivi solot - ja neizdosies -
atnākt citreiz

Es ceru, ka neviens šo dzejoli nav iepostojies, bet tas ir viens no maniem mīļākājiem

Fricis Bārda
Rasas princestīte

Mazā rasas princesīte,
bālā pusnakts varavīksnīte,
cit tev niecīgs viss un mazs-
tīri kā viens it nekas.

Nelīkst asniņš, kur tu eji,
netrūkst tīmeklītis, kur deji,
ak-tik brīnišķīgi mazs
ir tavs mazais itnekas!

Teic, kur tik daduz pērļu ņēmi-
bērtin apbērt visu zemi?
-Viss mans mazais itnekas ir tikai zvaigžņu asaras.

Toms Treibergs
Žanna

tavi papēži atstāj robus gaitenī
klusītēm aizveras durvis
pie skolas vecāku padome salst

žanna tava zirgaste spēlē
dīvainas spēles ar mani

imants ziedonis

Es nezināju, ka manī ir tik daudz vietas -
Tev.
Līdz šim es savu dvēseli mēbelēju
Sev, sev, sev
Pats, pats, pats.
Tā aiz gada gads.
Pats priecājos, pats ciešu.
Tagad es pie velna visas šīs grabažas sviežu.
Tagad
Tu te esi.
No sienas līdz sienai.
No rīta sākot,
Cauri dienai.
No īsiem mirkļiem
Līdz vakariem gariem.
Starp grāmatu kaudzēm,
Starp mēness stariem.
Tu esi ap mani un manī,
Viena matērija,
Viens lauks.
Es jūtu, kā no maniem pleciem
Tavas rokas plaukst.
Izmisuma naktīs aklās
Tu esi manu sienu naglās,
Bet pēc naktīm baismām
Tu atkal esi pie griestiem rīta gaismā.
Tu esi zilajā, skumjajā vakara krēslā,
Es sadedzinu pa krēslam.
Tu redzi - es sadedzinu galdu,
Tu redzi - es skaldu.
Lai starp četrām dvēseles sienām
Nepietrūkst vietas mūsu dienām.
Nevienai lietai te vairs nav vietas.
Tās ir lietas, nevajadzīgas lietas.
Bet labāk iesim.
Tūliņ.
Un mēs vēl tālu tiksim.
Te ir par šauru.
Te mēs nepaliksim.

Cik man gadu?

Tikpat,
cik maniem jāņtārpiņiem.

Tik,
cik es spīdu.

/ O. Vācietis /


Jauna gaisma
Manā istabā.
Viena diena
Manā dzīvībā.

Tik vēlama,
Tik vēlama!

Mana pagātne
Manā atmiņā,
Mana nākotne –
Vēl sapnī tā.

Vēl sapnī tā,
Vēl sapnī tā!
Tik vēlama,
Tik vēlama.

/ Ieva Akuratere /

bāla kā palags
tu izplūdi uz kāpnēm
pat visciešākā
putekļu lāpstiņa
nespētu sadabūt
tevi kopā
es nometos blakus
caurspīdīgajam ezeriņam
kurā kā vientuļa sala
peldēja tava seja
un nolādēju
visas pasaules vijoles
kuras kaut reizi
tevi ir sāpinājušas
skrejošs puika
ar sunīti saitē
iebrida tevī
viņam likās
ka tu esi peļķe
dzintara pārdevējas
aizmiga
un sāka dūkt
tu iesūcies zemē
un kļuvi par
papīra lidmašīnu
lai atklātu reisu
uz maniem sapņiem

/Toms Treibergs

Ceļi
Tikko mazs vējiņš uzvējos,
es pateikšu jums: kā es mīlēju tos.
Tikko mazs vējiņš noglaudīs,
es muļķītis būšu, mans prāts būs īss.
Es ieraudāšos, bet kad raudāt beigšu,
es iešu pa mājām un visiem teikšu,
ka nav nekas dārgāks par ceļiem šiem,
kas aiziet uz rītiem un vakariem.
Jūs naktsmājas dosit.
Es teikšu: paldies,
ja palikšu, kas manu ceļu ies?
Es nezinu, cilvēki, kur manas mājas.
Tik - balti putekļi putinājas.
/Imants Ziedonis/

Ceļš
Pie visa, kā eju
es eju kājām.

Es gribu atnākt
un nevis -
ierasties.

Bez ceļa piekusuma.
Bez ceļa vientulības.
Bez sevis satikšanas.
Bez ilgošanās pēc tevis.

Es gribu pienākt
un nevis -
uzrasties.

Bez attāluma.
Bez soļiem.
Bez soļu balss,
kas runā
neizrunājamo.

Jā, es noplēšu daudz
zoļu,
bet es nenoplēšu daudz
cilvēku.
/Ojārs Vācietis/

Neej garām,
Jo tu esi atoms
Manā neatklātā molekulā,
Frāze – neatklātā teorijā,
Zvaigzne – neatklātā galaktikā.
Netici tiem, kuri gudri melo.
Katrs pretimnākošais ir Kolumbs,
Un, ja pārāk maz ir Ameriku,
Tici –
Tā nav Ameriku vaina.
Pārāk maz ir stipru karavelu,
Pārāk saudzīgi un maigi
Sirdis plosa kilometru ērgļi,
Neprot, neprot cilvēkbērnu āda
Saules gaismu pārvēst hlorofilā.
Cilvēks paliek daudzsološs kā pumpurs,
Viņam bail no zieda eksplozijas.
Neej garām,
Nebaidies
Un tici –
Neizšautas patronas ir smagums,
Neizglāstīts maigums – tās ir sāpes,
Nenopļauta zāle – tā ir kūla,
Bet vienalga – tu man paliec atoms.
Un vienalga, kas man dzīvē būsi –
H20 vai ķēdes reakcija,
Grūtums mans vai mana vienaldzība –
Viss vienalga – tu man kaut kas esi,
Viss vienalga – tu mans atoms esi,
Un tu zini, ka viens atoms maina
Visas cilvēciskās asinsgrupas.
Nepazūdi.
Asins pārliešanā
Tad var iznākt liktenīga kļūda.
/Ojārs Vācietis/

Tracis
Mazs kaķīt’s,
Mazs zaķīt’s
Uz ceļa satikās
un brīnījās.
- Kurp lēksi, zaķīti?
- Uz kāpostiem, kaķīti!
Un tu tā lēnītēm?
- Uz pelītēm! -

Kāpostiņš čaukstēja,
Pelīte pīkstēja;
Puisītis klausījās,
Sunītis ausījās.
Suns pakaļ zaķīšam,
Puisītis – kaķīšam,
Ak, kas par riešanu,
Kas par skriešanu!
/Jānis Poruks/

Ance Kazāka

...
Palaid vaļā aizspriedumus,
ļauj tiem aizlidot.
Nepārraksti stereotipus,
tie tev dzīvot nepalīdzēs.

Ļauj SEV būt par etalonu,
esi tas, pēc kā tu tiecies!
Tu netici mīlestībai,
bet neļauj iet tai garām.

Tu neredzi dzīves jēgu,
turklāt netici, ka es arī.
Man nav nepatikas pret tevi,
vienkārši vairs nav cieņas.

Mani vārdi tev ir kā fermāta,
kuru garumu un nozīmi
tu formulē kā vēlies.
Un tu vēl brīnies, kāpēc nerunāju.

Palaid vaļā aizspriedumus,
ļauj tiem aizlidot.
Man vienkārši nav cieņas vairs pret tevi.
Tas bija viss, kas man sakāms.