Palīdzība - Meklēt - Biedri - Kalendārs
Pilnā versija: Dzejoļi latviešu valodā
Kurbijkurne forums > Citi temati > Flarišs un Blots
Lapas: 1, 2, 3, 4, 5
evija..
Visi ir Māras Zālītes.

*

No ezera skatienā manā
ielēca zivs —
dzīva,
lunkana, vēsa un sveša.

No skatiena mana ezerā
ielēca zivs —
dzīva.
Nekad to vairs neredzēšu.

Aplis apvelkas apkārt
un pielaiko mani laikam.

Laiks pieder mums?
Mēs piederam laikam?

Laikam.


*

Es neesmu burve,
Es tikai mācos,
Man tā vēl īsti
Noburt nav nācies,

Bet naktīs, kad skumjas
Kā pūces smejas,
Man gribas, lai nātres
Kļūst orhidejas,

Un rītos, kad gaisma
Kā pelēka seja,
Man gribas, lai akmeņi
Aizpūko vējā,

Un dienās, kad mākoņi
Nēsā dzeju,
Man gribas, lai debesis
Papīrā lejas,

Bet vakaros, taureņi skropstām garām
Kad ugunī iekšā dejo,
Es dzirdu — jā — skumjas atkal
Kā pūces smejas.

Es neesmu burve,
Es tikko mācīties sāku,
Tik daudz es gribētu noburt,
Man neiznāk.

*

Atstāšu lapu uz galda pa nakti,
Varbūt, ka tumsa tur parakstīsies,
Un es beidzot uzzināšu,
Kas viņa ir īsti.

Ko viņa grib no manis,
Laipna līdz apnikumam,
Ko pie gultas man stāv
Kā pie šūpuļa kūma.

Ko viņa iedomājas,
Ka maniem sapņiem izvēlas tēmas.
Redzu tevi, tevi un tevi. Vai tas
Ir Laimas vai Nelaimas lēmums?

Varbūt beidzot es uzzināšu,
Kas viņa ir īsti.
Atstāšu lapu uz galda pa nakti,
Varbūt tumsa tur parakstīsies.

*

Es nelūdzu tev it neko.
Es pielūdzu.
Bet visus pārējos es ielūdzu
uz mūsu šķiršanos.

Mēs dejosim kā lapas,
kad tās krīt no koka,
nerrs nerros mūs un jokā
vērtīs visu,
dzers rūgtu misu viesi,
skaļās balsīs izkliegs — salds! —
galds servēts à la rococo.

Es nelūdzu tev it neko.
Es pielūdzu.
Bet visus pārējos es ielūdzu
uz mūsu šķiršanos.

*

Tajā naktī mēs izšķīrāmies.
Ceriņu krūms
Vilka sīkus, smaržīgus krustus
Mums abiem pāri.
Grieze pabeidza savu griežamo,
Un mēs kļuvām
Par divām daļām —
Tu — viena,
Es — otra.

Tajā naktī mēs izšķīrāmies.
Bet starp ceriņu krustiem
Es atradu vienu
Sīkziedīti, sīklaimīti
Septiņām lapiņām
Smaržīgu, smaržīgu.

*ELĒĢIJA

violets vakara gulbis
lēni vēcina spārnus
pār torņiem kārniem
pār kārniņiem

guļ Daugava drēgnos vālos
rītu nāks bāla
un neizgulējusies austra
varbūt tā būs
Skujiņu Austra

lēnām pār tiltu lēnām
tu vari uzgrūsties
mirušu dzejnieku ēnām

lēnām pār tiltu lēnām
pār latviešu Sēnu
lēni vēcina spārnus
violets vakara gulbis
Melnais Akvareļu Vienradzis
Vizma Belševica

Tu biji kails un vēju aplauzts koks
Es - lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem.
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok.
Nu pilni tavi zari ziediem maniem.

Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets
Un putni ligzdo zaļo lapu ēnā.
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec
Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā

Tev liekas ka tu ssalapojis pats
Tu gribi izrautes no manu stīgu skavām
Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs
Lej asaras pār lapu rokām tavām

Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok
Vēl maigāk zvana ziliem ziedu zvaniem
Es aiziet nevaru no tevis, raupjais koks
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem.
miu : miu
O. Vācietis

Piesaukšana

Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.
ogle.
J.Plotnieks

Divas puses

Melnā naktī tālas gaismas salas
Rāda man, kur aiziet putnu ceļš:
Balta josta debess puses dala,
Arī sirdi man uz pusēm šķeļ.

Pirmā puse putnu ceļā ietu,
Otra paliks te, kur bite dzeļ.
Paliks salnā sargāt baltu ziedu.

Paliks te un melnu vagu dzīs,
Lai var pirmā aiziet debsīs.
evija..
Roberts Mūks

LŪGŠANAS SKICE PASAULES TELPAS LAIKMETA SĀKUMĀ

Kas visa pasaules telpa būs apbraukāta
un visās zvaigžņu ieliņās būts,
es mīlēšu Jūs atkal,
būdams vecāks un zinīgāks,
ka ir vajadzīgi gismas gadi,
lai aizbēgtu no sevis
un ieraudzītu -
cik tuvu jūs esat vislielākā tumsā.

Varbūt reiz mēs visi atjēgsim,
ka bēgt no jums ir tas pats, kas jūs meklēt,
un, ks strssdtd, Jūs itkā bēgat no mums.
Mūsu tēvs, ka neesat debesīs.
Floriāna
Aleksandrs Čaks.

Strēlnieka dziesma latviešu meitenei.

Ja tev skumji, mans draugs,
neej,
neej augšā, kalna apaļā kafejnīcā:
tur vairs sēd tikai dāmas,
kas smaršo pēc labākās lūpu pomādes,
austrumu esencēm
un savu mīļāko cigāriem,
tur vijolists žīds, par daudz skaists,
un daži jaunekļi
kavējas stundām pie vienīgās kafijas tases,
slepeni veroties vientuļās jaunavās.
Neej.

Ja tev skumji, mans draugs,
nāc pie manis.

Man sveces gals
izdzertā balzama pudelē,
mazs, iebrūns pasjansa galds,
ko es nopirku vakar,
un glāze matrožu degvīna.
Nāc.
Es tev paklāšu mēteli savu uz grīdas,
mēness mums spīdēs pa logu,
uz kaimiņu jumta dūdos paklusi dūjas,
un es tev dziedāšu dziesmas
par putniem un ūdeni

Nāc...
Antons Ego
Māris Čaklais. man ne īpaši, bet es iemaldījos viņa saitā un pāris kontrolcē-kontolvē tomēr gribējās uzveikt.

Kājāmgājējs un Mūžība

Jūrā peld diži kuģi,
Padebešos peld lidmašīnas.
Mēs peldam, lidojam... Tad
Izkāpjam no šiem brīnumiem

Un topam kājāmgājēji,
Iejūkam cilvēku barā.
Vēdera rūpēs, lupatu rūpēs
Dzīve var aizslīdēt garām.

Un tad pēkšņi skatāmies -
Arī viens kājāmgājējs!
Iet un savā nodabā
Ar mūžību sarunājas.

"Muļķis vai arī savādnieks,"
Ar epitetiem mēs devīgi.
"Cik jocīgs - iet un sarunājas
Pats ar sevi."

Balāde par zivi un invalīdu.

Invalīds nenēsā ordeni,
Bet koka kāju smagu.
Ik vakaru atnāk pie upes
Pēc darba mazliet saguris,

Atslēdz būdu, paņem airus
Un līdz naktij upē pazūd.
Ko nu viņš tur noķer,
Bet tāpat kādu mazumu.

Toties - kas par mieru -
Tikai retumis kāda motorlaiva vai barža.
Toties - kas par klusumu -
Ūdenszāļu un vasaras vakara smarža.

Zivs arī bija laimīga
Ūdens plašumā šajā -
Tārpu un kukaiņu pietiek,
Un ko tad daudz vairāk vajag?

Plašumu vajag? - Plašums milzīgs:
Kur gribi, tur staigā.
Mēs visi kādreiz laimīgi esam.
Līdz zināmam laikam.

Zivs bija līdz dzenskrūvei.
Līdz kuģa dzenskrūvei smagai.
Un tagad nu slapjajās smiltīs guļ -
Sa-vainota, sa-dragāta.

Nāk invalīds airiem pār plecu
Un slaikiem makšķerkātiem.
Zivs sausumā beidzas nost
Un slāpdama žaunas plāta.

Briesmīgi ir, ja jāmirst
Un uz priekšu nekādi netiek,
Kad līdz brīvībai tikai
Trīsdesmit centimetri.

Invalīds paņem airi,
Tūlīt zivi upē bīdīs - -
Cilvēki, iegaumējiet
Un atcerieties šo brīdi!

Atcerieties savās svētku dienās,
Savos ikdienas sīkumos:
Var gadīties kaut kas līdzīgs -

Nelaimīgais sit nelaimīgo.

Sit, it kā darītu darbu.
Kā spēcīgāk iesist meklē.
Sit, un - nevienas skaņas.
Zivis nekliedz.

(..)


Sveicinājums bīskapam Albertam

Esi sveicināts, bīskap Albert,
Pagānu zemē.
Netici tiem, kas teic,
Ka mēs tevi nemīlot.

Tā nav taisnība. Mēs tevi mīlam
Pat ļoti.
Mēs tevi mīlam tikpat,
Cik tu mūsu meitenes
Izvarotās.

Mēs tevi mīlam tikpat,
Cik tu mūsu tautu -
Kristīto, pazemoto.

Tu droši vien zini -
Ir tāds sakāmais:
"Dots pret dotu."

Tu mums soli -
Ļaut cītīgi kalpot
Septiņus simtus gadu.
Mēs esam maza tauta.
Daudz nav mums ko solīt.
Bet kaut ko mēs varam atdot.

(..)

Kā būšot ar mūsu kaunu?
Kā nu tā vēl var prasīt?
Tavu kristījumu
Mēs Daugavā nomazgāsim.

Kaut arī nekristīta
Šī upe un grēcīga,
Tā tomēr ir
Visuspēcīga

Nu tad nāc vien, bīskap,
Mēs tevi gaidām.
Nevajag baidīties -
Mēs taču smaidām.

Dzejolis par divdesmit pieciem gadiem

Šovakar sanāks draugi,
Un man tiks parādīts gods -
Kā nekā gadsimta ceturksnis
Nodzīvots.

Mēs dzersim tumšu vīnu,
Un zvaigzne logā stāvēs.
No vīna mēs mazliet ieskurbsim
Un pārspriedīsim par dzīvi un nāvi.

Ceturksnis, ceturksnis, ceturksnis...
Ceturto nodzīvo retais.
Un tā nu galu galā
Nomirst tīrais un nomirst netīrais.

Un tā nu galu galā
Nomirst krāpējs un nomirst kāpējs.
Dažs tik ātri, ka nepagūst pajautāt,
Kam viņš dzīvo un kāpēc.

Cits nodzīvo grūti un smagi,
Cits noslido kā ar slidām...
Bet svarīgākais nav gals.
Svarīgākais ir tas, kas pa vidam.

Svarīgākais ir uzceltais nams,
Koks, iestādīts klajā laukā,
Svarīgākais ir čūskai atņemta inde
Zilganā stikla traukā.
Bet vispār tagad cilvēki dzīvo ilgi -
Vidēji tā ap septiņdesmit pieci.
Tā ka mums nav ko uztraukties,
Mēs varam būt priecīgi.

Mēs priecājamies un dzīvojam.
Nokrīt zvaigzne aiz loga,
Bēda pie durvīm pieklauvē,
Un atnāk pirmais nogurums...

Divdesmit pieci, un neder vairs
Kazlēnu priecīgums.
Tas nemaz nav tik maz -
Divdesmit pieci.

Veidenbauma vecums
(Kapsētā oši nošalc).
Un vēl pēc diviem -
Ļermontovu nošaus.

Kā saka, jūsmas laiks jau aiz muguras,
Kaut kam jau jābūt darītam,
Un nevar visu atstāt vairs
Parītam.

Nokrita pirmā zvaigzne...
Un, kad pulkstens divpadsmit sitīs,
Mēs pamanīsim, ka tā nav bijusi vienīgā.
Ir arī citas.

Nu tad, mani viengadnieki,
Gaišus prātus un gaišus logus!
Un lai pēc divdesmit pieciem nav jāraksta
Jubilejas nekrologi.

Lai paliek redzīgas acis
Pret pašu un citu trumiem.
Nu tad, kā tagad mēdz sacīt,
Uz jauniem sasniegumiem!

Dzejolis par ļoti vecu tēmu

Katram savs darbiņš jādara.
Un tādēļ nav noslēpums -
Šim nolūkam spārnoti zirgi
Pegazi doti mums.

Kā saka, daudz ūdeņu aiztecējis
Kopš tā sengrieķu mīta.
Kādi tikai darbi nav tikuši
Un kādi vēl netiks padarīti!

Kā jau dzīvē parasts,
Viens strādā ar gudru prātu,
Otrs ar to nevar lepoties,
Bet trešais tik runā un plātās.

Vieni grauž spalvaskātus,
Glauda Pegazam spalvu un lūdz.
"Lops paliek lops," teic otri
Un tūlīt to arklā jūdz,

Un gudro, ko visupirms -
Savu vai piefermas lauciņu.
Bet Pegazam spārni ir,
Un tie mazliet traucē.

Cik tie Pegazi tomēr savādi!
Tu vari to sist kaut ar bomi -
Viņš tomēr neies pa vagu,
Bet drīzāk gan ņems un nomirs.

Patiešām, ja labi apdomā,
Ar viņiem ir tīrais negals,
Kaut arī spārni doti,
Tomēr nav eņģeļi Pegazi.

Bet paskaties - laikmetu pārgrozībās:
Vai zvaigzne tur debesīs dega?
Vai tā bija Vega, kas dega?
Nē, tikai Pegazs.
Pegazs

Šķiļ dzirkstis tērauda pakaviem,
Pret krūtīm, pret rūtīm dzirkstis.
Un pasaule skatās un klausās
Skrejošo zvaigžņu švirkstienus.

Un tad atkal norimst pakavi,
Un teikts top kārajām sejām:
"Šitas zirdziņš nav pārdodams,
Viņš tikai ir izīrējams."

Par ļoti dārgu maksu.
Pie tam - šajā trakajā skrējienā
Tu vari iegūt pasauli,
Tu vari to palaist vējā.

Puszirgs un pa pusei eņģelis,
Un tomēr ne viens, ne otrs - -
Starp zemi un debesīm
dzīvodams -
Noturies!
Noturies!
Noturies!

trobelius
Knuts Skujenieks

vilciens izgāja no punkta A
vilciens izgāja no punkta A
vilciens izgāja no punkta A
nopūtās
un nomira

punktā B
punktā B
punktā B
gauži raudāja
evija..
Ieva Bite

*
klausulē
pasaulē
vienatnē
es apēdu
savu
cilvēku
apēd
tu
pats
savējo
vai
paturi
to
un izliec
apskatei
gan jau
tev
izdosies
viņu
piejaucēt


*
parklife!
es izklepoju plaušas
parklife!
pa dibenu izkrīt nieres
parklife!
es nokožu sev kājas pirkstu
parklife!
vēnas pušu
parklife!
palīdziet man noskrūvēt galvu


*
baloži pārojas tavā virtuvē
tu izcepi pankūkas
viņi tās apēda
tagad tie pārojas tavā virtuvē
Antons Ego
Tautasdziesma.

Dievs nolaida bumbul' zemē,
Bumbuls negrib zemē augt;
Dievs nolaida cilvek' zemē,
Cilveks negrib bumbuļ' raut;
Dievs nolaida spieķit' zemē,
Spieķits negrib cilvek' sist;
Dievs nolaida ugun' zemē,
Uguns negrib spieķit' degt;
Dievs nolaida ūden' zemē,
Ūdens negrib guni dzēst;
Dievs nolaida vērsi zemē,
Vērsis negrib ūden' dzert!
Dievs nolaida slakter' zemē,
Slakters negrib vērsi kaut;
Dievs nolaida nāvi zemē,
Nāve grib to slakter' kaut.
Slakters grib to vērsi kaut,
Vērsis grib to ūden' dzert,
Ūdens grib to ugun' dzēst,
Uguns grib to spieķit' degt,
Spieķits grib to cilvek' sist,
Cilveks grib to bumbul' raut,
Nu grib bumbuls zemē augt.
Poesie*
CITĀTS(evija @ 01.06.2006 17:57) [snapback]644227[/snapback]

Visi ir Māras Zālītes.

*ELĒĢIJA

guļ Daugava drēgnos vālos
rītu nāks bāla
un neizgulējusies austra
varbūt tā būs
Skujiņu Austra

lēnām pār tiltu lēnām
tu vari uzgrūsties
mirušu dzejnieku ēnām


Nu ko-seit dazi dzejolji no Austras iisaas biograafijas lapaam.. unsure.gif

Tu vari raudāt

Tu vari raudāt, un tu vari lūgties,
tu vari saļimt nevarīgs un slims -
tik rudens vēji pieklauvēs pie rūtīm,
bet soļu ritmi ielās neaprims.

Tu vari noasiņot, nomirt ceļa malā,
neviens tev nenāks pieri glāstā skārt,
neviens...Tik bezgalīgo zvaigžņu starā
gaišs mirgos svešu sauļu mirdzums vārs.

Tu vari atmosties no jauna, sākt no gala-
viss būs tāpat. Varbūt pat ļaunāk vēl:
nevienas durvis nevērsies tev vaļā,
nekur kur iet, kad krēslo vakars vēls.

"Mans draugs."

Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot,

kam spārni straujāki kā bezdelīgai,

kas skumju važas iesviež vējos brīvos

un skanēt liek pat satrūkušai stīgai.



Mans draugs ir tas, kam acīs sapņi kvēlo,

kas atstāj dzimto krastu, meklē jaunu zemi

un bijušā nekad vairs nenožēlo,

kas mīlē dzīvi pelēko un lēto

un gavilēm sveic dienu neredzēto."

Tukšums

Cik jauna tu, cik pārāk jauna esi,
ja tev vēl patīk
skatīties uz zvaigznēm
un nesaredzēt
tukšumu aiz tām.

Tev viņas dzirkstis met kā acis,
kas raudājušas maz,
un zili salti stari blāv
kā rokas,
kas citai pierei glāstot pāri slīd,
bet tevi
aizmirsušas.

Un vēl tu netici,
ka arī mīla beidzas tukšumā,
ka cilvēks noveco ar katru gadu
un zeme atdziest, sauli pārklāj traipi,
kaut mežs un klajs ir vienmēr jaunās krāsās
un jauns ir pavasars, kas jūrā
ledu lauž,
un rudens cits
un citas-
svešas skumjas
pār seju nogurušo pārsviež grumbu ēnas...

Krīt zvaigznes rudeņos,
skrien dienu gājputni uz dzīves
rieta pusi,
un visu, visu
skauj saltā zārkā bezgalīgais tukšums.

silent.gif
evija..
Hildegarde Grīnberga

sažņaugta tipveida roka
lokās viena kā vienmēr
pastāstiet man kas es biju pirms
pastāstiet man kā bija pirms
naktīs mokās vasaras zelts uz sārtām lūpām
gaida gaida gaida
tikai vienu zvanu privātā čatrūmā
vienu skatu nevērīgu
garāmslīdošā kafejnīcā
es esmu plaģiāts un
manas galvas tur vairs nav
pietiek
ir laiks
ir laiks noguris un smags tikai
viena diena
mani turpina
neviļus jautā
kā tev iet
evija..
elīna veckaktiņa

saule izskrēja piedzimšanu
un vasaras sagraizītajās karstuma plaukstās
parādijās lāsteka
ar mitriem glāstiem aplaimoja lapas
kas atlidojušas no ārzemēm
un pļavu cietokšņus
ar neasām žiletēm
un smaržas izskrēja elpas
un lietu
neskaidrības
ar ūdeni
mainījās ar zibens glāstiem
saulei ir karsti no sevis
tagad mēs dzīvojam
dubultpoēzijās
drausmis
Valts Ernštreits


Bez dzīvošanas atļaujas

Un tad pienāk brīdis, pēc kura nekā nav, ko sacīt.
Un debesis klusē kā nobijies vakars uz sliedēm. Tik
gaišs bija sniegs, pa kuru mēs nācām šurp, un tik
netīrs tagad, kad mums ir jādodas projām.

Un tas viss, kad šeit bijis - nekad tas nav bijis
mūsu. Tā kā Baltijas dzelzceļš, tas bija un paliks
zem kājām. Kādreiz šosejas malā izdzersim pudeli
šņabja, un tad atkal būs labi. Man pietiek,
ka zinu - tu esi.

Un mēs aizejam atkal svešu pilsētu aukstajās rokās.
Tās mūs glāsta un saka: pacieties tikai šo ziemu.
Notiek lielais brīnums - mēs pārejam pāri sāpēm.
Tikai - kam gan to vajag. Mazi brīnumi nemēdz notikt.

Gadam tuvojas beigas. Un nākamais arī nav labāks.
Varbūt jāpaiet brīdim, lai atkal mēs sāktu runāt. Lai
snieg sniegs. Aukstās pilsētās vienkāršāk dzīvot.
Tikai - kas gan to saprot. Esmu noguris. Mīlu.
Beigas.


_________

20 l dīzeļa un 1 burka ar eļļu -
dzīve ir tramvaja līnija
no pilsētas centra uz elli.

Maršruta pēdējā pieturā,
kurā kase jau gadiem ir slēgta,
nopērkams alus, bulciņas,
pasaules karte un rētas.

20 soļi līdz debesīm -
ne vairāk kā pārdesmit metru.
Tikai nav it neviena tramvaja
no elles uz pilsētas centru.

__________

Visiem, kas gāja pret rītu aiz ziemeļu polārā loka, lai dzīvotu naktīs, bet
dienās mirtu. Visiem, kas neatgriezās no ziemeļblāzmām un varavīkšņu
ceļiem. Es uzcelšu māju ar 365 durvīm, un aiz katrām no tām ik dienas
būs daļa saules.
trobelius
Artis Ostups

*

un atkal atceros:
es guļu zem lodžijas

divi silti bēthoveni skrien mani samīļot
viņiem ir uguns astros ieaugušas acis

nez par ko viņi domā
kad nāk un aplaiza manu purniņu
kad nāk un redz kā es satumstu
bez sava lācīša


*

aizlāčo zili pielijis gaiss
plaukstās kas iemigušas aizsmēķētiem pirkstiem

pār ezeru zaigo degoša lapene
(klusītēm aizcilpo satraukta diena)
piemiedzu sev ar gaismu ---
es katrus ziemassvētkus zibsnīju
nevainīgo eglīšu korī
pelēks un bez mantiņām
pelēks un bez mantiņām


MILZIS

mani sauc lejā no kalna

bet mākonim kāds uzsitis melnu zilumu
es taču
nevaru atstāt viņu vienu šeit bimbojam
es raudu līdzi

un milzim padusē mazi punktiņi sarunājas:
gāž kā ar saujām
trobelius
Andris Akmentiņš

pēc lietus es izeju laukā pavērot sliekas
pēc lietus sliekas rāpo pa ceļiem un nesatiekas
tieši pēc lietus uz ceļiem ir treknāko slieku bari
tikai tāpēc tās ir tik tievas ka nostiepušās tik garas
tik sķērsām sliekas pēc lietus pār ceļiem lien ka liekas šīs sliekas šos ceļus pārzina labāk
jo sliekām nav labo vai kreiso sliekām ir priekša un pakaļa
un ja kārtīgai sliekai jāiet tā pakaļu savelk uz priekšu
un priekšu pastumj tālāk uz priekšu un tālāk jau iet kā pa sviestu
evija..
kārlis vērdiņš

ceturtdienās es esmu dievs
un pasaule ir mans vaļasprieks
līdz pusdienlaikam gulu gulu
mākoņus slaku ar burkānu sulu
pusdienās aicinu kalnu grēdu
no viņas rokas rasolu ēdu

redzu: nav dzīvoklim jumta un sienu
vāvere katlā čiekuru iemet
gājputni atgriežas pārlido pāri
klačojas pieber vannu ar sāli
papīrgrozā sēkliņas saber
izdīgst trausls līķabāls rabarbers

pagaršoju un jūtu baudu
iesnaužos: sapnī par pasauli raudu
pamostos tumsā un esmu viens
aiz logiem egļu zobeni vien
lēnām paveras pusnakts slūžas
circenis pamet krāsni uz mūžiem

aizlido lejāk kur zvaigžņu vermuts
nolīst pār mēness sudraba spermu
apslaka mani rāmu un dzestru
atkal atceros kas es esmu
slauku istabu saslaukas maisu
no saslaukām rītdienas rasolu taisu
Kalevale
Ojārs Vācietis.
Meitene no manas klases.


Ir aizaugušas takas, redzi pati -
Tur katru pavasari jauna zāle dīgs,
Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks,
Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs...

Ne tāpēc, ka mēs skatus mijām biežāk
Un tagad gandrīz nepārmainām tos, -
Nē, divi ceļi bieži projām griežas,
Lai tālumā ar citiem sastaptos.

Ne tāpēc, ka pār Gaujas krasta pļavām,
Kad palu migla atnāk iepīt,
Es gāju, tavu roku jūtot savā
Un baidīdamies... tevi noskūpstīt.

Nē, toreiz krūtīs neliesmoja sāpes,
Kaut kāda trauksme, kaut kas dīvains bij',
Jo šķīrāmies un it nekādas sāpes
Tās tālās dienas sauli neapvij.

Bet tagad šeit - uz lielās dzīves trases -
Man, tevi atceroties, silti mirkļi būs,
Tu esi meitene no manas klases,
Kaut zvans jau sen uz klasi nesauks mūs.

Un dzīve visus - viņu, tevi, mani -
Kur vajadzēja, nostādīja draugi.
Mūs skolas klusie koridoru zvani
No tādām tālēm kopā nesasauks.

Nu atbrauc! Nē... tu sapratīsi pati -
Drīz mūsu gravās atkal zāle dīgs
Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks
Es tomēr laikam - esmu greizsirdīgs.
nera

* * *

naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās pret
mūsu elpām
ēnu nenotveramajām dejām
krita atsitās
samirka sāļās lāsēs
smagi kā dimanti
zvīļodami
naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās krita
sajuka elpu neprātā
ievijās starp mūsu delnām
kā mēnesgaisma iepinās
sapinās atsitās krita

/Magdalēna/
Floriāna
Gitai.

I. Ziedonis

Kādām dīvainām kustībām, greizām un lauztām,
Kādām dīvainām drēbēm, kas zin no kā austām,
Kādām dīvainām acīm - kā paegļu mežs -
Gar mūsu vārtiem iet cilvēks svešs.

Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā iet viens caur vakaru vēlo?"

Pie vārtiem viņš apstājās, sauca mūsu suni.
Kā kaulu tam pasvieda malduguni
Un prasīja: "Kā jūsu krupi sauc?
Vai viņš izlien no paklēts, kad govis slauc?"

Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā runa caur vakaru vēlo?"

"Vai deg jums svecītes pirkstu galos?
Man ir zelta sirds. Vai jūs gribat, lai ar jums dalos?
Un kuru daļu lai jums dod -
To, ko saprot, vai to, ko nesaprot?"

Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā runā caur vakaru vēlo?
Mēs toreiz pa vārtiem to neielaidām.
Tagad nu gaidām. Vēlreiz gaidām.

Bet nakts, kā nakts,
Un diena - kā diena.
Govs gadā noēd kaudzi siena,
Bet nenāk krupis pēc mūsu piena.
Un dīvainā cilvēka - arī nav neviena.






Antons Ego


Manfelde
viņai vispār jauki sanāk


svētdienās pastniece dzer
spirtu un gāzēto ūdeni
svētdienās viņa nenāk
silts it kā lietus
plīst ziepju burbuļi
neaizsniedzot
zemi un ādu

pirmdien pastniece lūgs
sērkociņus
nodrebēs roka
un neuzšķils
it kā no lietus
vēstuļu nav nē nav

pasniedziet norēķinu
un šeit zem datuma
būs vajadzīgs paraksts paldies
nekaunīgi balts
pret jāņrožu lillīgo ādu

gadu gredzeni
cilvēkam
skaitāmi esot kā kokam
tikai vajagot pāršķelt
-------------------
ja nedreb roka
Ouens
Imants Ziedonis

Naktī pa klinti augšup no dzelmes rāpjas kuģi. Augšā tur būdā vecais kapteinis guļ.
Mēs, kas pa naktīm guļam, to nebūtu zinājuši. Ja nebūtu enkura ķēdē viens kuģis pakāries.
Tas bij no rīta. Starp diviem milzu klints zobiem - iesprūdis enkurs. Tā karājās kuģis pār fjordu.
Un tad mēs sapratām, ka augšā uz klints veco būdu naktīs pie vecā kapteiņa kuģi lien.
Adē
Mirdza Ķempe- "Ne jums"

Ne jums es vaicāšu: kas labs, kas ļauns?
Ne jums būs manu dzīvi vest pret gaismu!
Ne jums es vaicāšu: kas grēks, kas kauns?
Par velti draudat man ar tumsas baismu!
Es pati savu dzīvi celšu-
Vienalga man, kur ceļam reiz būs gals...
No savas dvēseles tik spēkus sevim smelšu
Lai trako ziemelis, lai stingdams ceļas sals!
Lai krīt uz mani jūsu zaimi,
Lai zvērodams ar mani kvēlo naids...
Es nīstu jūs- un jūsu laimi,
Un sejā neidzīs mans nicinošais smaids.
Es nezinu, kas mani sauc, kas baida.
Es nezinu, vai ceļš mans ļauns vai labs...
Es nezinu, vai gaisma mani gaida...
Vai tumšais, nevairāmais kaps...
Vienalga man! Es droši tālāk traucu.
Mans brīvais "es" pats ceļu sevim lauž,
Ja pati to par īsto dzīvi saucu,
Vienalga man, ko citi par to pauž!

Juliette
Māra Zālīte.

Es tevi ļoti gaidīšu
Bet ne pie pulksteņa. Pie Laika.
Pie debesīm es stāvēšu,
Un manā rokā slaikā

Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani.

Es tevi ļoti gaidīšu
Pie Darba un pie Gribas.
Pie Dziesmas, Goda, Valodas.
Pie mūsu mīlestības.

Es tevi ļoti gaidīšu
Bet ne pie pulksteņa. Pie Laika.
Pie debesīm es stāvēšu,
Un manā rokā slaikā

Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani.
Veela
man ļoti patīk Māras Zālītes un Imanta Ziedoņa dzeja. daži dzejoļi, kas šeit vel nav:

Imants Ziedonis
***

Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, ka sirds viņiem nemaz nav.
Vai viņi ļauni? Vai viņi mīļi?
Kad viņi smejas? Un kad viņi raud?

Tev likās - vētrām tu pasauli sedzi.
Žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass!
Aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi -
Tas jau vēl nebija it nekas.

Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, nekā viņi neapjauž,
Bet pašā dziļumā mīlestība
Nobrāztām rokām akmeņus lauž.

Nobrāztām rokām, bez viena vārda
Akmeņus salauž un akmeņus šķeļ.
Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
Nojauc un atkal no jauna ceļ.

Ku ir tavs "mīlu", un kur ir tavs 'gribu"?
Kur it tavs koks, un kur ir tavs zars?
Kur ir tavs ceļš uz bezgalību?
Kur ir tavs arkls, kas tevi ars?

Kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi?
Tu jau nemaz pats to neapjaud.
Ir tādi cilvēki - sirds dziļi, dziļi
Smejas par tevi
Un par tevi raud.

Māra Zālīte
***

Mana sirds vēl kumeļu baro,
Bet jau virsskaņā lido mans prāts.
Esmu krustceles. Manī abas.
Tu, kas aizej, un tu, kas nāc.

Pagātne. Nākotne. Krustceļu krustu
Nesu kā grēcinieks kāds.
Manī cīnās un izmīda mani
Skaidra sirds un samaitāst prāts.

Skaidra sirds un samaitāts prāts.
Kalevale
Ojārs Vācietis.
Traģēdija.

Viņam bija vajadzīgi
piķis un zēvele.
Viņš bija uguns meistars,
viņam bija mānija -
sildīt.

Viņai bija vajadzīgi
piķis un zēvele.
Viņa bija sildīties meistare,
viņai bija mānija -
sildīties.

Tajā pat laikā:
divas vardes lēca
viena otrai pretī
un aizlēca garām.
Kalevale
Ojārs Vācietis.
Savukārt.

Savukārt
der zināt savu kārtu,
savu reizi -
savu nepielūdzamo,
savu dzīvei maksājamo artavu;
nomirstiet tie,
kas gaida, lai tos lūdz.

Savukārt
nav izlūdzams nekas,
pašas tās tur izlūgšanās tiesības
vai nu tevi pļauj
kā asmens ass,
vai tev verga zīmi
iededzina miesā.

Savukārt
lūgt, tas ir - sevi kārt -
sirdsapziņu,
godu savu,
slavu
kārt!

Savukārt
ir tik daudz lielu sīkumu,
kuri liek
tev apkārt iet ar līkumu,
jo tu pats sev
apkārt ej ar līkumu
savukārt.


Imants Ziedonis.

ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkoks

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, ka es tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti
pekene
Ronalds Briedis

***
Divreiz vienā upē
Neiekāpsi

Divreiz vienā upē
Neiekāpsi


***
Zem tavas plaukstas
Es patveršos no lietus

Grēku plūdi
Aizies man garām

Un zibens pātaga
Atsitīsies pret pirkstiem

Zem tavas plaukstas
Es patveršos no lietus

Kamēr tā neaizsegs man
Sauli


***
Skrien basas kājas
Gar lielceļiem
Skrien tīrām kājām
Pa tīrumiem

Vēl zaļums sulīgs
Vēl nepļauts siens
Vēl kailu pēdu
Vēl pieskāriens

Skrien Laimes bērni
Bez apaviem
Skrien Laimes zirgi
Bez pakaviem


***
No debesīm šonakt
Zvaigznītes bira

Publika ielās
Sajūsmā mira

Sētnieki uzslauka
Sasistās plausktas

Zvaigznes prot krist
Tikai augšup un augšup


****
Lai citi ir šī laika sāls
Es atsakos no augstā goda

Ar savu mēra izjūtu
Es pārsālītu visu bļodu

Un pazustu zem kaudzes sāls
Tad rieciens simboliskās maizes

Un visi ēstu pudus sāls
Līdz kopā uznāk vēdergraizes

Teic sāli lietojot daudz raud
Ir apkopoti cipari

Lai citi ir šī laika sāls
Es labāk esmu pipari




Rihards Bargais

***
Sieviete sarkanā
Vīrietis melnā
Sievietes plaukstiņa
Vīrieša delnā

Skatieni laizās
Lencītes raisās
Bokseri krīt un aizās
Arskan nāvīgi smiekli

Atrast Īsto nav viegli
evija
Kārlis Vērdiņš

kad ar seju ārkārtēju
smaidu velc pa manu gurnu
itnekad tu neievēro
manu karsto sauso purnu

kustības ir līmes pilnas
stiepti augšup lejup ritmi
priekškars atvēries līdz ausīm
ātri izsmelts vārdu limits

tīra tīra apkaklīte
arī bikšupriekša tīra
lūk ar kādu augstu noti
beidzas tava uvertīra
-LiL-zakis-
Būt

Vienkārši būt,
Bez nopelniem,
Ko darbā vai
Sasniegumos gūt.
Būt
Kā rasai, kas
Saulē atmirdz
Kā dārgakmens
Un ātri žūst.
Būt
Kā upei
Augstu kalnos,
Kas pārgāzēs
Traucoties plūst.
Būt,
Baudīt vēju
Lietu un sauli...
Un savu –
Kaut mazo pasauli.

(veltīts bērniem ar attīstības traucējumiem)

/Inese Baltpurviņa/
earnella
K. Elsbergs.



Klusē. Nobirdini pelnus (ja tu atkal pīpē).
Bēdas aizplūdīs pie velna, aizlīkumos slīpnē.

Pazemotais galvu cels, un apmānītais gūsies.
Veltīgi es agrāk melsu - mūžam neatgūsies.

Dvēsles rētas aizvilkdamās pārvēršas par kramu.
Būvē droši uz tā krama vienu stipru namu.
--------
^šis te man ļoti, ļoti asociējas ar kādu ļoti jauku cilvēku. happy.gif



K. Elsbergs.



es tevi atkarošu
eksistencei un varām

es tevi iekarošu
ar durstīgām smilgām un skarām

es tevi izkarošu
ar bezmiega naktīm garām

lai dzīve tev nepaiet garām
---------------

^lai cik reizes jau lasīts, šodien kaut kā atkal uzrunāja un sagribējās ierakstīt.

Kalevale
Arvīds Grigulis.
Vējš ir mans brālis.

Es nebūt neesmu viens,
Vējš ir mans brālis
Un mēs dalām uz pusēm
Mieru un nemieru.
Tas bija viņš -
Mans brālis vējš,
Kurš aiznesa prom tavu vārdu
Un noslaucīja tavu soļu zīmes
No mana nama kāpnēm.
Tagad manā namā ir miers.
Tava kādreizējā pļāpāšana
Par mīlestību
Un klejojošām zvaigznēm
Ir iesalusi tālrunī
Un vairs neatkusīs nekad,
Jo pavasara vairs nebūs.
Esmu sapircis malku
Bezgalīgi garai ziemai,
Un man būs silti tāpat.
Mans brālis vējš
Kā pieradināts suns
Gulēs pie pliederu krūma,
Un ziemas dienas
Būs mierīgas un klusas.
Pārslas kritīs lēni, smagi un ilgi
Kā rudeņos zvaigznes.
Tās arī būs mana klusuma zvaigznes.
Kalevale
Klāvs Elsbergs.
Neatvadīsimies.

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies


Klāvs Elsbergs.

tev nav vārda
bet lāgiem
slīd pāri tavs baltais vaigs
un tumšo dvēseļu zemē
iestājies saulains laiks

tev nav sejas
bet brīžiem
tu esi ikvienā vaigā
un tad mēs jūtam
tu atkal
esi atnācis laikā

tev nav balss
bet mēdz notikt
ka dzirdam tās vienīgās notis
bez kurām šai mazā tautā
it nekas nevar notikt

tev nav nāves
bet lāgiem
kad spokojas - tevis nav
mēs veramies augšup
tu esi
tu esi Atkal
tu Jau
~Vanesa~
Aleksandrs Čaks

Elēģija

Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,
Ielu troksnis ausīs lēni rims,
Kad uz mūžu manas rokas saliks
Un zem plakstiem tumsa acīs grims.

Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,
Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.

Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,
Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
Būšu es uz mūžu atšķīries.

Un nekad, nekad vairs klusi smaidot,
Nenākšu pie viņas atpakaļ,
Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
Visās ielās sniega kārtu kaļ.

Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā
Līdzi gaisam klejošu es viens,
Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.

hellqueen
Eduards Veidenbaums



***

Vēl desmit divdesmit gadu

Un lugai būs pienācis gals.

Vai slinkojis būtu, vai centies,

Reiz trūdēt sauc likteņa balss.



Bet tomēr te dzīvē sapņots

Par mūžīgām lietām tiek:

Par laimi, par godu, par salavu,

Uz kapa grib laurus lai liek.



Bet lauri, un gods, un slava,

Līdz iznīkst kā biedzies tu pats

Un tālāk un atkal tālāk,

Rit šausmīgais mūžības rats...
Beppo
I. Ziedonis
Upē naktī pīles kliedz

Upē naktī pīles kliedz.
Un tu arī neiemiedz!
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.
Varbūt, ka ir ņemts par daudz,
Varbūt, ka par maz ir ļauts,
Un varbūt par maz ir arī sāpēts.

Izeju no mājām kluss.
Zvaigznes spīd un dubļi dus,
Un var skaidri redzēt laimes naudu.
Tas nekas, ak, tas tik tā,
Tas tik tādā klusumā,
Tik no malas izliekas, ka raudu.

Upē naktī pīles kliedz.
Un tu arī neiemiedz!
Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.
Tas nekas, ak, tas tik tā,
Tas tik tādā klusumā,
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.
mehaniskais kolibri
Ļoti patī šie dzeļoji
A.Terzens'

Čuču muižā labi iet
Tur var acis turēt ciet

Čuču muižas pārvaldnieks
Pats ir liels guļavnieks

Čuču muižā sabrauc viesi
Pilna sēta tā ka biezs

Katram līdzi spilvens savs
Nu tos čupu čupās raus

Čuču muiža melna nakts
Aizmidzis ikkatrs kakts

Bet pa sētu lielu punci
Staigā baltais sapņu runcis

Čuču muižā nodzied gailis
Guļavnieki nodreb bailēs

Ja tas gailis atkal dziedās
Mēs to liksiem katlā lielā

Čuču muižā ataust rīts
Viss vēl sapņu miglā tīts

Aizmidzis pat sapņu runcis
Apķēris pats savu punci


Čuču muižā labi iet
Tur vatr acis turēt ciet


A. Čaks

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.
Eriette
vai, visi šie atsauc mīļas atmiņas. te būs kas no manis :

Māra Cielēna
Slimais Bērns

Pusnaktī pie citiem bērniem
Slimais Bērns nāk klusiņām -
Sadūšojies darīt to, ko
sird visvairāk kāro tam :

Viņš ar t a v ā m vieglām kājām
skrien, kā skrējis dienā nav
Lec kā varde, jož kā zaķis
un kā stārķis ilgi stāv.

Kamēr tu pa sapņiem lido
Slimais Bērns pa sapņiem skrien.
Neaizmirsti savas kājas
tam uz nakti aizdot vien!

Pastiep pretī savu roku -
viņš tev roku pretī dod.
Tad būs abiem diviem droši:
Skrienot - tam, tev - lidojot...



Ļoti patīk šis dzejolis, īpaāi pēdējā rindiņa...
evija
Jānis Vādons

***

biezas dūņu lupatas man zem kājām
viss ir tāpat
tumsa ar mazas meitenes rokām
plēš matus
un saveļ kankāļu laukus

es esmu vecs
vecāks par savu elpu kas izkaltē vaigu kaulus
vecāks par roku
neviena nelūgtu
izēstu tukšu plikiem kauliem bez ādas

pa ceļam nogrimstot
atnākot balsij
tīrai bez sapņu un asiņu dūrēm
aizlienot ceļā
vientulī vēju zēnā
zīmējot grabošus žoga rēgus
atspulgus trūdošu dēļu sirdīs

* * *

sen mēs tā gribējām lai šķind debesis un nakts siltie pirksti iegrimuši mākoņos
neaizmiedz šo tumsu var uzspēlēt pat bez augstpapēdeņu trompetēm
lēnētiem smaidiem glumām un spīdīgām frakām

zvaigžņu vijoles dāsni dzirksteļo un mēnesim citunakt nebūs
tik brangas bungas kas modina pat visdziļāk nolīdušo miegu
neaizmiedz brīnumi nebeidzas bet burvja vārds vēl nav zināms

varbūt ka mēs tikai viesi migla rāmi grābj sūnas un kaisa uz mūsu drānām
smaržo tu zini pēc kā un tu zini cik ilgi tā krāsa mums vēl būs jāklusē
neaizmiedz var pakrist ja sapnim tik tumša bura un nespīd nemaz
it kā tā būtu tikai lelle tikai pelni bez ogles

bet nebīsties daudz ilgāk par mums par šo mazo spēli
zeme būs stipra un sauks atpakaļ pasaulē laistos kuģus
un arī mēs vēl nāksim kad debesis būs tādas skaļas
un senajā karaļnamā nakts izsapņos vēl vienu rītu
nenuil
Klāvs Elsbergs
Daba ņem elpu ciet



Daba ņem elpu ciet.
Zāle kā neprātā aug.
Bet nav viena cilvēka pļavā...

Nuja ...
Viņš ir miris jau.

Un skatos kā daltoniķis
uz dabas orģijām apkārt.
Kur junkurs? Kam netramda peles?

Nuja ...
Sen jau ir pakārts.

Sazaļo, zaļā vasariņ.
Cilājies, viļņojies, lauks.
Es gan šo burvību nejūtu ...

Nuja.
Esmu jau auksts.

Dvēselē džinkst un džinkst
kāds brutāli pārrauts vads.

Izkapti atvēzētu
fiksē bezjūtu acs.

Kalevale

Mārtiņš Freimanis.
Sludinājums.

Izīrē dzīvi -
Tādu mazliet apbružātu,
Bet mīlīgu,
Kopā ar ledusskapi
un diviem logiem
Uz sētas pusi.
Lēti.
Par trīs saujām.
Skaidras un konvertējamas
Mīlestības.
Un kādu mazumiņu
Stabilitātes.
Laimīgos lūdzu netraucēt.


Mārtiņš Freimanis.
Dot.

Mēs protam dot.
Mēs dodam iespēju.
Mēs dodam mīlestību.
Mēs vispār dažreiz pie-dodam.
Gadās arī at-dot parādu.
Aiz-dot arī nenāk par ļaunu.
Dažs sa-dod pa purnu dažam.
Mēs no-dodam draugus
Un stafeti nākamajam.
Mēs iz-dodam sviestu
Mēs bērniem uz-dodam
Izpildīt visu,
Neatejot no skolas sola.
Tikai ņemt mēs nemākam,
Kā nu kuram tas padodas.


Mārtiņš Freimanis.
Teātris.

Zem taviem zemajiem griestiem,
Pie laternu staba,
Uz tavas slīdošās skatuves
Stāv mani aktieri un skumst.

Līdz galam neizspēlēti
Stāv mani rekvizīti,
Un tavās plaukstās deg aplausi -
Nevienam neveltīti.

Nav vērts!
Tava sirds tik un tā to noklusētu.
Nav vērts,
Jo priekškaru tāpat neviens neatvērtu.
Nav vērts
Deldēt plaukstas par izrādi lētu.
Nav vērts,
Jo tik un tā neviens to nedzirdētu.
Nav vērts!
evija
Jānis Peters

Mārim Čaklajam

Latviešu dzejniekiem, latviešu zvejniekiem
pērtās un pārlauztās muguras dzīst,
Latviešu dzejnieki, latviešu zvejnieki
atkal stāv taisni un atsakās līst.

Latvijas cilvēki pasaulē ieiet,
dzejnieki zvejnieku laivās dzimst.
Šovakar saule kā Hikmeta sieviete
brūna sēž kāpās un pasaules dzejnieku,
lepnu kā zvejnieku,
gaida...
*NiiKe*
Neszinu, kā jums, bet mani šis dzejolis ļoti iespaidoja un lika aizdomāties... Paskarbs, taču reāls.. un skumjš unsure_a.gif

Tu esi jauns,
tev viss vēl priekšā.


Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām.
Ar sāpēm sapazīsies, satiksies ar mokām.
Vēl tevi draugi nodos. Mīlestība smies.
Vēl jēgu meklēsi un rūgti pievilsies.
Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām.
Vēl šausmās skatīsies uz grumbām un uz krokām,
Kas seju krokos tev pēc sava prāta.

Kaut paēdis, tu allaž alksi sāta.
Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Par visu maksāsi, ko dzīrēs ņemt par velti,
Un nāves bailēs glābsi savu telti,
Kad daba redzēs, jo nav akla,
Ka pārāk ilgi sēdi tai uz kakla.
Gulst bāli ziedi šodien tavā riekšā.
Tu esi jauns. Tev viss vēl priekš


/Māra Zālīte/
Eriette
Frici Bārdu var citēt mūžīgi.

Plaukstošas meitenes dzied (1)

Mēs nezinām, kas mūsos mostas,
mēs nezinām, vai drīkst tā tiekties...
pēc zvaigznēm kā pēc ķiršu ziediem
mums zilās naktīs patīk sniegties...

Mums tumsā celt tīk jaunās rokas
mums tīk, lai kāds tās ziediem sistu...
lai viņās sveši, silti putni,
kā apkampienu alkstot, kristu...

Un, kad tā esam piekusušas
un atpakaļ tad sevī slīgstam,
kā bāli, gurdi vītolzari
tad saldu skumju dzelmē līkstam...
Kalevale
Māra Zālīte.

Rīkosim sazvērestību:
Turēsimies neizpostāmi,
Kamēr paiet šis tumšais laiks.
Novembrī jau nevar būt daudz gaišāks.
- Vai tu vēl turies? -es tev jautāšu.
- Es vēl turos.- tev man jāatbild,
Tāda ir parole.
Kalevale
Austra Skujiņa
Tu vari raudāt.

Tu vari raudāt, un tu vari lūgties,
tu vari saļimt nevarīgs un slims -
tik rudens vēji pieklauvēs pie rūtīm,
bet soļu ritmi ielās neaprims.

Tu vari noasiņot, nomirt ceļa malā,
neviens tev nenāks pieri glāstā skārt,
neviens...Tik bezgalīgo zvaigžņu starā
gaišs mirgos svešu sauļu mirdzums vārs.

Tu vari atmosties no jauna, sākt no gala-
viss būs tāpat. Varbūt pat ļaunāk vēl:
nevienas durvis nevērsies tev vaļā,
nekur kur iet, kad krēslo vakars vēls.
nenuil
Klāvs Elsbergs

kur neviens vēl nav bijis
kur dzīvo kam vēl nav vārda

tur staigā maziņi Klāvi
un debesu akmeņus spārda

tur dzīvo viss kas es būšu
un viss ko es neatgūšu

kur neviens vēl nav bijis

no turienes sapņi nāk
no turienes bērni nāk

kur neviens vēl nav bijis
kur neiekļūs mūžam neviens

mums liktenis ienāks manī
kā zirnekļa pavediens
Eskuela
Ķiršogu princese

Liec savu roku manā, ja tev tīk
Bet neturi uz mūžu mani ciet
Nekad man klejošana neapnīk
Uz mūžu mīlestība nespēj siet

Par tālēm vilinoša melodija dzied
Jau agri prom no mājām devos dīks
Es esmu tas, kurš visam garām iet
Liec savu roku manā, ja tev tīk.

/Jalmars Gulbergs/
nera
MAGDALĒNA

* * *

uz
pārtrūkušas stīgas
iemājojis tukšums
pēc
veciem āboliem un sniega
sen pamestā mājā smaržo tik
baložpelēkas un skumjas
plaukstas
atbalsojas sejā čukst
cik spēka
skriesim uz to pussabrukušo
pagrabu
spēlēt veco vijoli
un
mūsu
acu
vārdi
I Z M E Ž Ģ Ī S I E S

* * *

tur
atstāti sērkociņi degam
pirkstgali vēl mirguļo ugunī
un kaut kāda sarkana lupata
velkas nopakaļ
kā aizlauzts spārns neaizdzijis
un viens
akmeņi sviesti
saduļķotu sirdsapziņu precīzumā
atsitas ar apbrīnojamu zemes
pievilkšanas spēku
putekļi un pelni uz kājām
basām kā vienīgā rota
neaizej

* * *

čuksti sarkanā
brīvā
sarkanā čuksti
nemākot burties
sarkanas jāņogas
varbūt
V I L K A Č I E M .
par iemeslu aprūsējušos
sliežu galos karājoties
D E B E S Ī S.
gandrīz saindētā paradīzē
L Ū D Z O T I E S.
vara sarkanā nokaitētā
čuksti sarkanā
brīvā
sarkanā čuksti
no ārprātīgo lūgsnām
nemanot nozūdot
A T P A K A Ļ.
izgaistot ugunssrtenā
gaisā dzirkstelēs pelnos
T U M S Ā.
čuksti sarkanā
brīvā
sarkanā čuksti smejoties
N E N O R M Ā L I.

* * *

čuksti pelēkā *
zirnekļa tīmekļa migla melnā akacī
jo domājot prātīgi
normāli cilvēki sapņo normālus sapņus
tikai debesis pret pelēko
izskatās oranžas
SKAISTI.
čuksti pelēkā nejauši atklājot
sarkankrūtīšu mēmo
čuksti pelēkā
kamēr glūnoši plēsošas sāpes
KĀ.
ievainots vilks kauc čuksti
PELĒKĀ.
aplī kā dūmu stabs balo tas
stāvs ko griezi kā
VĀJPRĀTA.
virpulī traki kas izstaro
blāvumu čuksti pelēkā
aizvien vēl notverot
RĪTAUSMAS.
bezkrāsu krītot no elles
debesīs atpakaļ aizgūtnēm
kliedzot nebeidzot spītīgi
ČUKSTI.
pelēkā

* Ansis Rūtentāls

* * *

neskaitāmas
vēstules sarkaniem
asinsvadiem
rakstītas
aumaļām līst pāri sejai
lūpām
sašķidrinātas saules krāsā
nesalasāmas neizlasāmas
klīst
nepiederošu roku
iezīmētas
izplūdušās mēnesnīcās
riņķo atmiņas
orbītās noklīdušas

* * *

es tevi sajutu
pirmoreiz
pastaigājoties pa
vijoļu stīgām
lūdzošām satrūkušām
kā pa vilciena sliedēm
tukšums.
un mums pat vairs nebija
ko teikt
degoši akmeņi pār mūsu
galvām
bira vēlās kvēloja drupa
gailēdami
sargeņģeļi drebošām balsīm centās
gavilēt
oda priekam.
drebošām balsīm
sargeņģeļu oda vijoļu stīgām
lūdzošām satrūkušām
tukšums.

* * *

vārnas tupēja plikos kokos
ķērca kaut ko par laimi
noriju skūpstus un
vēlējos nomirt
ievīties kā asinīm smiltīs
iesūkties sakalst
par tumšsarkanu akmeni
pārvērsties sastingt
plikos kokos pārkliedzot vārnas
čukstēt aizgūtnēm
kaut ko par laimi

* * *

naidā
nokaitēti plūmju
kauliņi
iekvēlojas
nikni nošņirkst
starp zobiem
skūpstā.
kā aptaurēti
izstīdzējuši
putni
izstiepj kaklus
iekvēlojas
sadzeltējuši
rokraksti ko
mēģināju izķeksēt
no tavām
aizspogulijas
pastkastītēm
naidā.
iekvēlojas
nokaitētu plūmju
kauliņu krāsā
skūpstā.

* * *

toreiz nāvi.
varbūt kādā
darvas peļķē plunčājoties
peldinot kuģīšus
man pēkšņi ienāks prātā atcerēties
toreiz nāvi.
kad
izmisīgi dzīvoju
sarkaniem ugunsriņķiem
visapkārt
un vilkiem nebija bail
nemaz
tik un tā
toreiz nāvi.
un.
es.
ārprātā.
gaudoju.
viņu.
vietā.
toreiz nāvi.

* * *

naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās pret
mūsu elpām
ēnu nenotveramajām dejām
krita atsitās
samirka sāļās lāsēs
smagi kā dimanti
zvīļodami
naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās krita
sajuka elpu neprātā
ievijās starp mūsu delnām
kā mēnesgaisma iepinās
sapinās atsitās krita
The Shine
Klāvs Vērdiņš. <3


skandāla smarža no lielpilsētas
plūda pa platajiem rāmajiem ceļiem
rokas priekšautā slaucīdama
māte teica - dēliņ uz to pusi nelien

noskūpstījis raudošo māti
metos lielajā skandāla acī
inde pildīja manas nāsis
galvu glaudīja paparaci


***

draugi (1)

ātri skrienot no somas izkrita
visas mazās un skaistās lietas
nekam mazam un skaistam pie manis
neatrast vietas
neatrast vietas

haltūras knašās un ienesīgās
draugu un paziņu dzimšanas dienas
ātri skrienot no prāta izkrita
nav vairs nevienas
nav vairs nevienas
Šī ir pamatsatura "Lo-Fi" versija. Lai skatītu pilno versiju ar papildinformāciju, formatējumu un attēliem, lūdzu, klikšķini šeit.
Invision Power Board © 2001-2020 Invision Power Services, Inc.