Palīdzība - Meklēt - Biedri - Kalendārs
Pilnā versija: Dzejoļi latviešu valodā
Kurbijkurne forums > Citi temati > Flarišs un Blots
Lapas: 1, 2, 3, 4, 5
summer angel
Kad rudens pār klajumu šalkodams iet
Ar sārtām un dzeltenām lapām,
To grāmatu klusējot aizdaru ciet
Ar mūžības vārdiem uz lapām.
---------------------------------------------
Rowenny

Viens mirklis man šodien pēc mūžības smaržo
Viens mirklis, ko nevar vairs atmiņā tvert
Tavs vaigs, tavas acis un elpa, kas dvašo
Viens mirklis- to nevar ar mūžību svert.
Viens mirklis tik ātri aiz pakalna slēpjas
Kur pazūd gan saule gan vējš, itin viss
Viens mirklis, kad dvēsele klusībā dvašo...
Viens mirklis man šodien pēc mūžības smaržo.
Antons Ego
No ūberšizīgās izrādes Ludviga Prodžekts (Dailes Teātrī)


Mans tēvs ir ķirurgs
viņš zāģē Siāmas dvīņus uz pusēm;
mana māte – piromāne
dedzina kūlu un kaimiņam ņem mutē;
mana māsa dzīvo šķūnī
atstutēta pret malkas grēdu –
lūk mana mute, kā es ēdu,
jo, kad tētis mūs zāģēja uz pusēm
man tika mute,
tādēļ viņa tikai blenž un klusē.
Starp citu – viņai tikai viena krūts –
aug kreisajā padusē,
bet tas nu tā,
dzīvot gribas šā vai tā.
Un tad es satiku savu mīļoto, -
Mums piedzima kroplis –
mēs to izmetām miskastē,
jo gaidījām jau nākošo.
Nezinu, vai tā bija viņa vai viņš,
bet deguns bij skaists, -
to mēs nogriezām piemiņai
un pārējo atkal izmetām miskastē.
Ai, nē! Pirms tam es to iedevu māsai,
Jo viņa gribēja kaut kādai lellei
ieslaukt savu paduses krūti,
no kuras bij sākusi tecēt zilgana eļļa.
Kad sīcis bij nopuvis un sāka smirdēt
māsa to ietina starp divām briketēm
un tad mēs to izmetām miskastē,
bet tas nu tā,
dzīvot jau gribas šā vai tā.
Es pat nezinu, no kā
mēs tādi radāmies vai palikām,
skatoties sluma filmas,
kur sunīts bij radioaktīvs,
bet kaķītim galvu bij izēdis vēzis.
Man jau liekas, ka labāk
dzemdēt mūs nevajadzēja,
jo maz tur prieka, ka
jūs liedzat mums eitanāziju
un liekat mirt tik lēni,
lai ilgāk varētu skatīties sejās,
jo mēs pēdējie pasaules bērni.
Seila
Imants Ziedonis
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp (1965)

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un tu nezini, kā lai palīdz.
Sindra
Šito es skaitīju, kad stājos Kultūras akadēmijā aktieru kursā.

Meitenes pirmā vēstule.

Tu piedod ja es pārāk strauja biju
Un ja ko nemanīja skats
Bet sirds ir sirds es viņai paklausīju
Un ko man atbildēt Tu zini pats

Kad upē ledus lūst tai miera nav
Tai vajag tālāk putodamai steigt
Es arī nācu tāpēc dzīvē Tavā
Un teicu to ko vajadzēja teikt

Jo vēlāk grūti būs par visu taujāt
Cik ļoti sāp, Tu sapratīsi pats
Kad iziesi par savu laimi kaujā
Un līdzi Tev ies manu acu skats

... (tālāk diemžēl neatceros....)

Vēl no tā paša autora cita dzejoļa:

Nāks diena
Saule rītos zvaigznes aizstās
Un ja ko nezinu, lai neuzzinu to
Jo sapņus vajag pārtraukt tad, kad ir visskaistāk
Un nevajag līdz galam visu izsapņot

Laikam jau nav arī īsti precīzi, rakstu tā kā atceros no galvas.
Bet doma noteikti ir tā pati smile.gif
riffly
O.Vācietis

***
Ej un tikai sargies samīt gliemezi,
Notraukt niedru strazda ligzdas pinumus!
Pats starp brīnumiem tu esi brīnums,
Pats tu esi viens no viņiem, piemini!

I.Ziedonis

***
Nu lai! Lai visas durvis ir ciet.
Man nevajag daudz - man vajag mazliet.
Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs,
Un paliks tikai mirklis īss.

Pār visiem sniegiem mirdz pirmais sniegs,
Uz mirkli debesīs dzērve kliegs,
Un ilgāk par mirkli - nekas nespēj būt,
Un vairāk par mirkli mums neiegūt.

Mums tālu nav jāiet un nevajag iet,
Dod man no sevis tikai mazliet
no visa -
mazliet tikai neizris.
Un daudz tas nav, bet tas ir viss.


A.Vējāns


Mīliet visus dzīves gaišos ceļus,
Mīliet vējus, kas pār laukiem steidz.
Mīliet savu darbu, draugus, dzīvi-
Skaisto saudzējiet un dodiet dzīvei līdz.

D.Avotiņa

Cilvēkam vajag tik maz -
maizi uz galda,
jumtu virs galvas,
mazdrusciņ laimes
kā sāli
pie ikdienas ēdiena.
Reizēm visa cita par daudz
pietrūkst šis sāls.
pekene
Imants Ziedonis. Mans mīļākais dzejnieks. Un šie - daži no man vismīļākajiem viņa dzejoļiem.

Par to, ko cilvēks cilvēkam
I
Es esmu redzējis, kā cilvēks cilvēku iekāro.
Es esmu redzējis kā cilvēks cilvēku iekaro.
Kā cilvēks cilvēku ņem un bauda
No katras dvēseles kustības. No katra miesas auda.

Cilvēks var cilvēku grauzt
Dēļ maizes, dēļ slavas, dēļ lupatām
Līdz saules rietam no tās dienas kad saule aust,
Pa zobam, pa stundai, pa drupatām.

Cilvēks var norīt otru kā pitons
Atbilstoši savas rīkles platumam
Un tad ar baudu un ilgi gremot
Pa molekulai, pa atomam.

Un var kā kokteili cilvēku izsūkt.
Punšs ledu kausē un irdina,
Un tad, kad izsūc visu,
Tad nāk pirmdiena.

II
Bet cilvēki avoti ir.
Es savu galvu uz skujām lieku.
Es padzeros un zinu:
- Tos nevar iegūt.

Tos nevar iztukšot.
Tie ir tik dzidri un tīri...
Tajos ir jūlija mākoņi
Un izkusuši sniegavīri.

Kaut kas no rudens krusas
Un maija salnām.
Es saku paldies eglēm.
Es saku paldies kalnam.

Es saku paldies zemei,
Kas man tevi deva.
Tu esi avots,
Un tevi izdzer nevar.

Es būšu stiprs,
Kad mani soļi cauri laimei un postam ies.
Un, ja tas viss ir sapnis,
Tad labāk lai neatmostamies.


***
Rīts. Uz mana pleca mostas
Divas acis zilas, platas.
Un uz mazā naktsgaldiņa
17 matadatas.

Kas ir redzējis, tas zina,
Kā tiem reizēm acis gailē -
17 maziem velniem
Katras matadatas smailē.

Reizēm sajūku es prātā:
Katrā kadrā, katrā skatā
Nāk no ekrāna uz mani
Aktrise ar matadatām.

Naktī greizsirdīgi velni
Mani dur un mani krata:
- Vai tu zini, kur tā bija?
Tā ir viņas matadata.

Drīz būs jāieziemo rozes,
Jāsedz egļu skujām platām.
Es pie zemes rožu kātus
Spraudīšu ar matadatām.

Atnāks vecums. Šļuks pār ausīm
Vecā hūte malām platām,
Mana bezzobainā mute
Šļupstēs vēl par matadatām.

Jūs man sakāt: Mīlestība.
Es jums saku: ejiet ratā!
Mīlestība, tā ir inde.
Mazā, melnā matadatā.


***
Ak, cik tā smalka lieta - mokas.
Kas var tik smalki aplēst!
Tavus matus aptīt sev ap roku
un līdz kliedziena robežai paplēst.

Sāpes darīt, sāpes darīt.
Starp nopietnību un joku.
Pamīlēt tevi un darīt pāri,
tavus matus aptīt ap roku.

Nē, kāpēc piedošanu lūgties!
Tā gribas glaudīt un kost.
Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi
un zemē
ar spēku
spiest nost.
kikmeitene
wub.gif
Kas miilēs,kas mācēs
Kas varēs,kas zinās
Tas visu varēs
Tas tomēr maksās



autors:Ieva
riffly
Jānis Ziemeļnieks

***

Tava mīla tikai pusnakts tumsā
Kvēla bij kā tvanu vasara,
Tādēļ mana sirds pret rīta sauli
Mirdzēja kā zelta asara.

Nu tu gāji...bet es atkal ciešu,
Nezinādams, ka tas beigsies viss,
Kur bez tavas mīlsetības iešu -
Mirt vēl netīk, dzīvot - apnicis.

(šamējais dzejolis ir diezgan skumīgs, bet pirms dažiem gadiem man ļoti patika...)
pekene
Tātad. Visi - Imanta Ziedoņa. Visi iekļauti Imanta Ziedoņa mīletības dzejoļu izlasē gaismas parāds, kuru piektdien nospēru skolas bibliotekā. Jau sen metu acis uz to grāmatu, bet grāmatnīcās acīmredzot nepietiekami meklēju - neatradu. Citas iespējas nebija. Nospēru. Šie man patīk no visiem šīs grāmatas dzejoļiem vislabāk. Enjoy.

●●●
ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti


Es tevi gribu
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.


○○○
Es mīlu tavas acis.
Tajās kā egles ciekuru
Sauli kaļ dzenis.
Un es mīlu tavas acis,
Kad tajās uzlec mēness.

Tad viņas tumšas un platas
Manī skatās un brīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tajās saule ar mēnesi cīnās.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā čūskas divas
Guļ izmisušas un aukstas,
It kā nemaz nebūtu dzīvas.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā lāzeri divi
Izdeg un izskrien
Caur manu dzīvi.

Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā ciekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.

Mazas zelta sēkliņas birst...
Es to nomodā redzu un miegā.
Reizēm kāda sēkliņa iekrīt
Arī pie manis sniegā.


●●●
Īsa elpa, šaura telpa,
Krūtis gaisu kampj un rij.
Tajā naktī, grūtā naktī
Tikai trīs man elpas bij:

Tālā, garā mežu elpa.
Dzejā elpas rāviens drošs.
Tava elpa.
Pārējais viss -
Elpas trūkums smacējošs.


○○○
Dīvainos tālumos klusais,
dīvainais tukšums, kas skan.
Paliek aiz muguras krusa,
sniegs aiz muguras man,
tu paliec, vējš paliek, straume,
dūmi kāpj debesīs.
Kāda man dīvaina gaume:
mīlu es tikai trīs.
Tevi, kas bija un nāca,
tevi, kas blakus nu stāv,
tevi ko sirds un prāts
meklē un kuras nav.

Paliek aiz muguras krusa,
sniegs kūst aiz muguras man.
Dīvainais. Tālumos. Klusais.
Kā tas vēl skan un skan.


●●●
Ak, cik tā smalka lieta - mokas.
Kas var tik smalki aplēst!
Tavus matus aptīt sev ap roku,
Un līdz kliedziena robežai paplēst.

Sāpes darīt, sāpes darīt.
Starp nopietnību un joku.
Pamīlēt tevi un darīt pāri,
tavus matus aptīt ap roku.

Nē, kāpēc piedošanu lūgties!
Tā gribas glaudīt un kost.
Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi
un zemē
ar spēku
spiest nost.


○○○
Atteikties, atteikties, atdot,
paciest - lai sāp! Lai iet!
Neteikt ne vārda, atdot -
sāpes lai nesariet
tā, ka vairs nevari atdot
to, kas nav paturams.
Atdot laikus - ej badā! -
nepieder tev ne grams.
Nebūs ne zieda tev namā,
nepaliks sirds, ne spīts,
atsaki visu un pamet,
kamēr nav izpostīts.
Atsakies, vēl pirms atņems
(atņems jau tik un tā).
Mīlēju tevi pa sapņiem,
un tas bija īstenībā.


●●●
Rīts. Uz mana pleca mostas
Divas acis zilas, platas,
Un uz mazā naktsgaldiņa
17 matadatas.

Kas ir redzējis, tas zina,
Kā tiem reizēm acis gailē -
17 maziem velniem
Katras matadatas smailē.

Reizēm sajūku es prātā:
Katrā kadrā, katrā skatā
Nāk no ekrāna uz mani
Aktrise ar matadatām.

Naktī greizsirdīgi velni
Mani dur un mani krata:
- Vai tu zini, kur tā bija?
Tā ir viņas matadata. -

Drīz būs jāieziemo rozes,
Jāsedz egļu skujām platām.
Es pie zemes rožu kātus
Spraudīšu ar matadatām. -

Atnāks vecums. Šļuks pār ausīm
Vecā hūte malām platām.
Mana bezzobainā mute
Šļupstēs vēl par matadatām.

Jūs man sakāt: mīlestība.
Es jums saku: ejiet ratā!
Mīlestība - tā ir inde
Mazā melnā matadatā.


○○○
Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem,
Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs.
Nāks diena, un ar cilvēkiem un paliem
Tā atkal mani projām aizmazgās.

Nekas tev nepaliks no tā, kā paskatījos.
Varbūt kādreiz - tik acis piemiegsies.
Un kādos vientulīgos brīžos trijos
Trīs acumirkļi garām ies:

Nekas. Neko. Nekam.
Trīs mazi sprīži,
Dievs dod, lai tevim gaismu neaizsedz.
Un varbūt vienīgie. Un varbūt tīši
Tik maziņi, ka tikai viņus redz.

Lai tavas pēdas, pļavu ejot, nejūt,
Kā iedur dadzis, trejžuburu ass.
Nekas lai nepaliek. Viss bija garāmejot.
Un arī garāmejot - nebija nekas.


●●●
Kur biju? Nezinu. Mans bijums
tik melns kā ievu ievārījums.

Un atvars ačgārniski maļ
uz ievu ziediem atpakaļ.

○○○
Es atkal iegūt gribu, gribu gūt...
Tāpat kā gaisā zili dūmi zūd.
Jo, re, kā koki izaug - it kā plūstot.
Jo, re, kā sniegs krīt, neko neiegūstot.

Nekā - ne iegūt grib, ne ņemt, nekā.
Bet tikai vēl lielākā klusumā
Promatnākt, šurpaiziet. Un stāvēt plūstot.
Un visu dabūt, neko neiegūstot.


●●●
Mazā bilžu rāmītī
man ir bilde tava.
Citas bildes pasaulē
man tik skaistas nava.

Tur ir tāds kā novakars,
saule laižas slīpi,
zelta pienenes tu spraud
kafijkannas snīpī.

Tu no zelta esi man,
es esmu no vara.
Tevi pazinu vēl pirms
pirmā pasaul's kara.

Es tad biju resns turks,
ķitelī un čalmā,
tevi ieraudzīju es
Nikolaja galmā.

Vēlāk biju aizsargos
(ja nu virsū brūk kas).
Tu tad biji aizsardze,
cepi āboļkūkas.

Komjaunatnē stājāmies -
ienaidniekus grausim!
Sapratu, ka esmu es
tevī jau līdz ausīm.

Laiki mainās, laiki jūk,
laika daudz vairs nava.
Mazā zelta rāmītī
man ir bilde tava.


○○○

Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
Ar acīm mirdzošām - un mirdzot rokassprādzēm.

Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.

Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
kad tu man garām ej un iemirdzies.

Es nežēlojos. Dzīvi jānem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.



Nieki. Nekas
II

Paldies par tavām acīm lielām!
Nāk jaunais gads ar tumšām ielām,
un tikai jumti pilni sniega,
un dvēsele, pakārta pie diega,
re, debess vidū šūpojas.

Nekas man nepieder, nekas!

Es negribu ne kāpt, ne vīties.
Cik viegli nu ir atsacīties
no zābakiem, kas mani nes,
no putekļiem uz palodzes.

Ne sauciena, ne pieskāriena.
Kāds milzīgs miers un klusa diena.

Ak, tas nav ticēt, tas nav - cerēt.
Cik skaisti ir tā - nepiederēt!
Nekam, nekur. Kā palags linu
es lēni sevi izbalinu.

Un saplūstu ar vakarēnām.
I tevi aizmirstu es lēnām.

Ne melns, ne balts, ne vēss, ne kairs.
Un es jums nepiederu vairs.


●●●
Ne lapa nekustas.
Es šonakt degšu sveci
un iešu, sveci rokās, tālu pļavās.
Varbūt caur kādu nezināmu teci
es pēkšņi iestaigāšu domās tavās.

Tu pļavu redzēsi. Un mūžību.
Iet puisēns mazs. Un pārvēršas par veci.
Un līdzi gaismu nez. Tā esi tu.
Es tik to jokam saucu tā par sveci.
Wunderkind
Tā kā būtu mīļš dzejolītis, bet īstenībā jau tikai tāpēc, ka dievinu to dziesmu, kurai vārdi no šī dzejoļa -

Māris Čaklais

Lietus sašuj

Lietus sašuj,
Lietus sašuj to, kas saulē nolobījies.
To, kas šķēlies šķēlēs,
Plaisās pakritis, pirms uzsavijies.

Tās ir manas, saku lietum,
Neaiztiec! Mierā liec!
Tev ir visas pilnas puķes.
Uguns ir mans zieds.

Lietus rimti remdē,
Savāc gaišiem, tāliem pirkstiem tas
Visas šorīt piedzimušās, izkliedētās dzirkstis.
Lietus rimti remdē.

Tās ir manas, saku lietum,
Neaiztiec! Mierā liec!
Tev ir visas pilnas puķes.
Uguns ir mans zieds.


un arī šis dzejolis tapis par dziesmu -

Austra Skujiņa

Elēģija

Atkal rūtīs spiežas šī tumsa melnā
Un vakars gausi, gausi soļus ceļ
Diena izkvēlo kā cigaretes pelni
Un mūžs no gadu akas sāpes smeļ

Un logā uzzied ledus zieds
Kas smaržojoši zied
Vai varbūt tā ir paša sirds
Zem sapņu saules siltās
(Kas izgaro un lēni krūtīs mirst)

Jau atkal krūtīs spiežas tumsa melnā
Un atkal nakts un ēnas durvis ver
Pa pieri glāsta vientulības delna
Un mūžs no gadu akas sāpes smeļ
Wunderkind
Ārija Elksne

•••


Viss, kas bija,
Bij no tīra vēja.
Ne man tevis,
Ne tev manis
Vajadzēja...
Tā mēs, vējā sapinušies,
Gājām,
Likteni un ļaudis
Kaitinājām.
It kā komēdijā,
It kā jokā –
Gredzens klusu iedzinkstējās
Rokā...
Viss, kas bija
Bij no tīra vēja.
Aizzibēja.
Aizskanēja.
Aizkūpēja.





Aleksandrs Čaks


Šovakar


Šovakar gribas man sapņot
par visu, kas augstāks par torņiem.

Skvērā uz sola –
uz sola, kur garām rūc tramvajs,
vai nejūti smaržas no pļavām
brīnišķi vāras un maigas kā lietus?
Droši tur bērzi debesīs zilās
stāv balti kā naktskreklos.
Jasmīni smaržo.
Govis nopūšas kūtīs.
Šķūnīšos mazos kā alga
varētu iegrimt tur sienā,
skūpstošā sienā.

Šovakar gribas man sapņot,
tik sapņot
un aizmirst, ka vajaga naudas,
ka pazoles cauras
un rīt
jāatrod darbs.
pekene
Imanta Ziedoņa triolets. Vai trioleta ermm.gif. Katrā ziņā grāmatā bija rakstīts Imanta Ziedoņa trioletas.

Ko runājat par mīlestību,
Ja tāda vārda vairs jau nav.
Ir vienkāršāk: ''Es viņu gribu.''
Nav jārunā par mīlestību.
Kad Dievs no Ādama ņem ribu,
Tas akts ir mehanizēts jau.
Ko runāt vēl par mīlestību -
Tā vārda tāda ja vairs nav.
Adē
My favorite is Eduards Veidenbaums.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks
Un pasaule visa tik krāšņa tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts,
Reiz dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukšām paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij, kas svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm,
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Par laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.

----------------------------

Vienmēr smaidu,kad lasu ->

Grāmatu kaudzes
Velti tu šķirsti,
Mirušās audzes
Pētī, līdz mirsti.

Zinību nieki
Muļķus lai baro!
Pasaules prieki
Gaišāki staro.

-----------------------------
Un vēl viens bezgala skaists dzejolis ->

Konstantīns Simonovs.

Жди меня, и я вернусь.
Только очень жди,
Жди, когда наводят грусть
Желтые дожди,
Жди, когда снега метут,
Жди, когда жара,
Жди, когда других не ждут,
Позабыв вчера.
Жди, когда из дальних мест
Писем не придет,
Жди, когда уж надоест
Всем, кто вместе ждет.

Жди меня, и я вернусь,
Не желай добра
Всем, кто знает наизусть,
Что забыть пора.
Пусть поверят сын и мать
В то, что нет меня,
Пусть друзья устанут ждать,
Сядут у огня,
Выпьют горькое вино
На помин души...
Жди. И с ними заодно
Выпить не спеши.

Жди меня, и я вернусь,
Всем смертям назло.
Кто не ждал меня, тот пусть
Скажет: - Повезло.
Не понять, не ждавшим им,
Как среди огня
Ожиданием своим
Ты спасла меня.
Как я выжил, будем знать
Только мы с тобой,-
Просто ты умела ждать,
Как никто другой.
Blizz
Man patīk Čaks dēļ siltuma un Veidenbaums deļ skarbuma, nu tā, lai ir līdzsvarā.
Bet tā kā viņi jau šeit ir pārstāvēti, stādu priekšā ļoti skaist Ojāra Vācieša dzejoli

Pasaki man priekšā,
kur ir rietumi.
Es to pusi aiztaisīšu ciet,
jo man šodien negribas,
lai saule riet.

Un, ka pulksteņi iet,
šodien negribas.

Jo sit pulss
tik taisnīgi un asi,
ka nav
laika
stundās,
kalendāros,
mirkļos.

Laiks ir asinīs.
Demetra
Maza sirma kumelina , jaj pa celu pasacina
Atri , atri steidzas vina
Roka zelta patadzina
Jaj un jaj un neapstajas
Zemes virsu nav tai majas.


Sis ir tikai neliels gabalins no Aspazijas dzejola . Es to macios kad man bija 5 gadini . Tas man ir loti mils un sirdij tuvs , kaut gan sis ir bernu dzejolis un es vairs neesmu berns ... blush.gif
trobelius
Raudi, tu mazajā latviešu tauta
Censoņu vaiņagā iris
Atkal jau viens no viskošākiem ziediem -
Eduards Veidenbaums miris.
(E. Treumanis)
pekene
Klāvs Elsbergs
Neatvadīsimies

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies




Māris Melgalvs
***

Izeju es Pārdaugavas ielās,
negaidot, līdz sevi pieteiks rīts.
Kur tu dzīvo, Mīlestība lielā?
- Medus ielā. Numurs nolaizīts. -

Kur man tevi meklēt, netveramā,
kādas man tev dāvāt daiļas rotas?
- Es vairs nedzīvoju šajā namā.
Lietus namā mītu. Pēdas noskalotas. -

Taksometru ķeršu, tevi meklēt braukšu,
varbūt vēl kāds šoferis ko zinās.
Ko tu atbildēsi, kad es balsī saukšu?
- Velti pūlies. Ceļš ir aizputināts. -

Aušu kājas ceļa. Tevi sargāt iešu.
Pulverdūmi plaušās noguls vēsi.
Nezinu, vai raudāšu. Nezinu, vai smiešu.
- Soļo drošs. Es tevi sameklēšu. -

Gan jau arkal kādreiz Pārdaugavas pusē
nosmaržos mums abiem. Pēc traka lietains rīts.
Kur tu biji paslēpusies? Ko tu tagad klusē?
- Medus ielā. Numurs. Atkal nolaizīts.
pekene
Imants Ziedonis

○○○
Un negribas vairs dzīvot tālāk,
Tā gribas dzzīvot atpakaļ.
Skan vārdi bālāk, arvien bālāk...
Un negribas vairs dzīvot tālāk.
Bet noiet kaut kur klusu malā,
Tur, kur no miltiem graudus maļ...
Kā negribas vairs dzīvot tālāk,
Bet gribas dzīvot atpakaļ.
Laimīgā*
Klāvs Elsbergs
Viss rudens

Viss novītis, kam jānovīst.
Piesegsim visu, kas palicis,
ko rudens vēl nav aizticis.

Rudiens ies,
rudens aizies, un tavas gaudas
un tavas gaudas
skanēs kā nauda.

Viss lietus nolīs, kam vajadzēs līt.

Lapas aizver acis un krīt.

Sadzīs viss, kam nevajag dzīt.


***
lūk tādā balsī ir jābrēc kaijai
ko gabalos rausta vējš
bet es nezinu kā ir jārunā
man ar tevi kad šķiramies mēs
es to nezinu tavos matos
neganti virpuļo brāzmas
varbūt man tagad ir jāsabrūk zemē
jāņem un jāapgāžas
bet aplaizu sausās lūpas
nezinu ko tev teikt
mēs ejam caur pagalmu skaties es saku
šis kaķis laikam ir beigts
PinkDust
Laimonis Vāczemnieks

Prieks

Uh, debeszilā debestiņ!
Ē, pasaulīte baltā!
Zaļsārtos ledus stikliņos
Mirdz egle sudrabkaltā.

Visapkārt baltā baltumā
Snauž piesniguši sili,
Un es pa vidu klajumā
Sev ceļu baltu pili.

Tā pils līdz malām piebērta
Ar sudrabotu prieku,
Bet pats es tajā sudrabā
Par sniegavīru tieku!

...
riffly
Un tev jāvar un tev jāmāk
Tumsu prom no sevis dzīt,
Katru sāpi nemanāmi
Saules stariem aizlāpīt.
/Ā.Elksne/
Antons Ego
Es nezinu autoru, bet baigi smuki. Itkā atgremoti, bet tai pat laikā viņam cauri vijas tāda smalka, nekur neredzēta neloģika.

Laime ir darbs, kas grūti
bulta, kas mērķim darāms,
garām skrien;
Rīta rasa, trīsoša skarā
Kura uzdzirkst tik mirkli vien.

Laime ir pelēka lakstīgala -
dziesma, ko dzirdēt, bet neredzēt
Laime ir zeltaina mākoņu mala -
tīrums, ko sēt.
joua
Ļoti mīļš M.Zālītes dzejolis
Ugunsputns
Starp vārnām ,zvirbuļiem un pāviem
Es ugunsputnu ieraudzīju reiz.
Tas spārnos necēlās un nelidoja,
Nu bija saburnīts un greizs.

Tas tikko bija izperējis cāļus,
Un nu bija noguris un īdzīgs.
Jo neviens no jaunajiem putniem
Nebija tam ne druskas līdzīgs.

Tie derēja vien kaušanai un letei
Kur tos ātri izķertu bars,
Vienalga,ir vai nav
Tiem cēlais Ugunsputna gars.

Vienu spārnu pa zemi vilkdams,
Viņš aizgaja vēl reizi perēt.
Starp vārnām,zvirbuļiem un pāviem
Vēl reizi uz Ugunsputnu cerēt.
pekene
Imants Ziedonis.

○○○

Aukstā dvēsele
aukstajai dvēselei
roku uz pleca liek.

Auksta dvēsele
blakus aukstai dvēselei
aukstā vakarā mieg.

Auksta roka
blakus aukstai rokai
mostas no rīta.

Nav izdarīts
auksts noziegums,
nav vardarbība izdarīta,

tikai auksta bišu māte
aukstas oliņas dēj,
kas pārvēršas aukstos peros.

Kāda auksta atmiņa:
es vairs siltumu neatceros.
evija..
Māra Zālīte

POĒMA PAR SKATUVI
Veltīta Latvijas Nacionālajam teātrim

1

Skaties, skatītāj: Skatuve –
tumša, tukša un klusa.

Tumša? Tukša? Un klusa?

Kas tur šaudās par šņorbēniņiem?
Sikspārņi? Nopūtas? Smiekli?
Kas tur skrubinās kulišu kaktos?
Peles? Kaislības neremdināmas?
Kas tur staigā zem skatuves grīdas?
Kaķis vai nāve?

Kam ir ausis, tas dzird.
Kam ir acis, tas redz.
Katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Skat, skat – skatuve –
valzivs atvērta mute
ar priekškaru žaunām,
kas atvāžas ieelpā,
aizvāžas izelpā... Katrs
top norīts, pirms apjaust vēl spēji
ķermeni milzīgo, miklo un dzīvo.
Katrs top izspļauts,
kas pabijis vēdera gotiskās velvēs,
attapdams sevi
aiznestu tālu
nemiera ūdeņos, mūžības jūrā.
Neizpeld malā neviens.

Un kādreiz, bet tas gadās reti,
kāds noķer šo milzīgo zivi
un uzšķērž. Tad brīnās –
kāds lērums tur gredzenu,
aproču, sprādžu,
saktu un matadatu,
pogu un ķēžu
no viltota zelta!
Tad iekārto muzejus.
Grāmatas saraksta –
par gredzeniem,
aprocēm, sprādzēm,
saktām un matadatām,
pogām un ķēdēm
no viltota zelta.
Bet priekškara žaunas aizvien
atvāžas ieelpā,
aizvāžas izelpā.

Skaties – skatuve - galds,
klāts katru vakaru noteiktā laikā
bada cietējiem visiem
tikpat, cik diētu kalpiem,
ko nomoka pārmērīgs svars.

Acu cienastam kauts
te katru vakaru vērsis!
Pa laikam tiek aizmirsts šai smeldzīgā kņadā,
ka jāziedo Dievam,
pirms pašiem pie mielasta ķerties.
Dievs tad nu pats
ņem savu tiesu. (Arī ķeizars to grib,
bet priekšroka tomēr ir Dievam) –
kādu zvaigzni viņš ņem sev par ziedu
tieši no skatuves
sprauzdams
pie Debesu tumšzilās frakas.

Skaties – skatuve – galds,
allaž klāts mūžīgām dzīrēm.
Dzīvi te svin! Ko gan citu?
Kalpi, ģērbušies karaļu drānās,
karaļi, ģērbušies ubagu skrandās,
iznēsā uzkodas, piepilda kausus
ar vīnu.
Neba no pudelēm liets tas,
bet gan no dvēseļu mūžīgi rūgstošiem traukiem.
Jo vairāk top izliets no tiem,
jo straujāk tie pildās no jauna.

Un katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Skaties – skatuve – rija
un krāsns ar atvērtām durvīm.
Es – aktieris – rijkuris esmu.
Es baroju kvēlošo muti
ar savas dvēseles degvielu lēto,
ko iegūstu, urbdams pats sevi.
Pilni te kakti ar veļiem –
čukst, čalo un čab. Atkārto lomas.
Kulises pilnas kā tramvajs.

Kam ir ausis, tas dzird
Kam ir acis, tas redz.
Te nevar paspert ne soli.

Andrejs Upīts un Rainis.
Dace Akmentiņ. Mirdza Šmithene.
Jānis Brigaders, Skulme un Kuga.
Biruta Skujeniece.
Aleksis Mierlauks un Annuss,
Liberts, Suta un Akuraters.
Lilija Ērika. Marija Leiko.
Ludmila Špīlberga. Jūlija Skaidrīte.
Ģērmanis, Amtmanis–Briedītis,
Jūlijs Pētersons, Aspazija,
Anna Brigader. Anta Klints.

Katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Osis. Lidija Freimane.
Gunārs Cilinskis.
Zigfrīds Kalniņš.
Pēteris Pētersons...

Skatuve – rijas krāsns negause mute.
Visi tie rijkuri bija kā es.
Tur viņi stāv. Te viņi ir.
Un zālē, – katrā krēslā sēž daudzi.
Bet viegli ir veļi,
un var pat nemanīt to,
ka šajā pat mirklī
es baroju viņus,
kurinot riju ar degvielu lēto,
kas esmu es pats –
aktieris.

2

Skat, skatītāj, skatuve – lete.
Pulēta desmitiem gadu
ar elkoņiem vingriem
un nošļūkta sāpošām kājām.
Spīdīga tā kā pakausis pliks.
Skat, skatuve – lete.
Es – kupcis, uzmetu preci
ar vēzienu plašu –
lūk – zvērādas, pērles un zelts!
Kaut zinu – es krāpnieks.
Un pērles – no stikla,
mudž zvērādā kodes
un zelts ir no eglīšu bumbuļiem gūts.
Bet krāpju es priecīgs!
Un tu arī priecīgs
par to, ka es krāpjos tik priecīgs!

Skat, skatuve – lete un bārs,
kur publika pasūta dzērienus -
apskurbt un aizmirsties gribot.
Vai tad man žēl!
Skurbsti un aizmirsties!
Kad izrāde beidzas – no garderobes
ārā peld mēteļi, kažoki, jakas,
gaisā peld cepures, šalles un cimdi.
Dīvains tāds virsdrēbju gājiens,
jo cilvēks ir aizmirsis sevi
pie letes
un nevēlas atgriezties mājās
kopā ar mēteli, kažoku, jaku,
kopā ar cepuri, šalli un cimdiem.
Vēlāk pie aktieru izejas –
pēdējā brīdī
es pagūstu panākt
pats savu
mēteli,
šalli un cimdus.

Skat, skatuve –– veikala lete.
Dzīves tūristiem pārdod te
suvenīrus. Jūtu kopijas
dabiskā lielumā. Naids. Mīla. Un nāve.
Asaras. Smiekli. Un sāpes.
Kailas dvēseles. Liktens.
Viss dabiskā lielumā. Ak,
mānīties –– aktiera daba.
Viss te ir īsts!
Naids. Mīla. Un nāve.
Asaras. Smaidi un sāpes.
Kailas dvēseles. Liktens.
Jums būtu par smagu,
ja katrreiz jūs zinātu to.
Tālab es saku: dzīves tūristiem!
Suvenīri! Jūtu kopijas!
Dabiskā lielumā! Kopijas! Kopijas!

Bet kad aplausi nerimst –
zinu – esmu pieķerts es melos.
Bet kad aplausi nerimst,
jūs zināt – viss īsts.


3

Skat, skatītāj, skatuve – upe.
Sperdams te kāju, es zinu –
tā nav vairs tā pati, kas vakar,
un rīt tā vairs nebūs, kas šodien.
Šai ziņā mēs līdzīgi esam.

Skat, skatītāj, –– upe ar pārceltuvi.
Pārcelt jūs pāri? Ak, nē.
Kas piedien Haronam, nepiedien man.
Pārbaudiet biļetes! Vienmēr ir kāda,
kas neder vairs atpakaļceļam.
Esmu vien airētājs, galeru vergs
robežas šķirtnē starp tagad un toreiz,
starp esmu un būšu,
starp dzīvi un sapni,
starp sevi, kas krastos stāv abos.
Es airēju, nekāpdams malā nevienā,
jo tad, kad es kāpšu,
tad kļūšu par vēl vienu zvaigzni
pie Debesu tumšzilās frakas.

Skat, skatītāj, skatuve – auss.
Vaļā auss milzīgā gliemežnīca.
Grīda kā saspriegta bungādiņa.
Membrāna vibrē. Auss,
ziņkārā, tramīgā auss
vienmēr ir vērsta uz zāli.
Kā māte zīdaiņa elpā
tā bažīgi klausās, un dzird itin visu –
nopūtas, elsas,
konfekšu papīru nekautros čukstus,
mobilo tālruņu signālus (šķiet,
ka tie pienāk no Marsa),
sirdis, kas sitas pret krūšukurvi,
piepeši kļuvušas pārlieku lielas...
Taču visvairāk, skat, skatuve – auss –
ieklausās klusumā.
Pārpilnās zāles dziļajā klusumā.
Tad es pieķeros laimīgs šai ausij
kā auskars, un arī
klausos
pārpilnas zāles dziļajā klusumā.
Vienlaikus jūtot, kā klusi top ieslēgts
kāds noklausīšanās aparāts.
Zinu – tas pieder Dievam.
Nu jau es klausos
kopā ar Viņu –
pārpilnas zāles dziļajā klusumā.

Pārpilnas zāles dziļajā klusumā.
Tajā viss pateikts un savienots tiek.
Pagātne. Nākotne.
Bēdas. UN PRIEKS!

1998
pekene
Imants Ziedonis

***
un pēkšņi tāds klusums
ka saule apstājas debesmalā
un arī stāv, elpu aizturējusi

varbūt mainīsies vējš
varbūt mainīsies sardze
varbūt mainīsies balss:
pārāk ilgi esmu bijis jauns




***
I

Pasaki man vēlreiz,
Kā tu teici daudzreiz:
"Kam savs draudziņš,
Tas ar savu draudziņu."

Ai, rudzu lauki
Jūlija miglā!
Muzikanti nokliedz
Pēdējo valsi.

Tumša nakte ziedēja,
Zaļa zāle elpoja,
Lakstīgala klusēja,
Vairs nespēdama.

Tā es tevi mīlēšu!
Tā es tevi mīlēšu!
Kam nav draudziņa,
Tas ar cisu maisu.


II

Ak, traka nakts! Vējš salmus nes pa gaisu.
Es ceļos nometos un viņas kurpju siksnas raisu.
"Kam savs draudziņš, tas ar savu draudziņu,
Kam nav draudziņa, tas ar cisu maisu."

Vēl spēlē vijolnieks. Un acīs karstums sauss.
Un mutē tavas mutes garša salda.
Vēl spēlē vijolnieks. Bet velns drīz viņu raus,
Tik paliks tukša vijole uz galda.
pekene
Varat ij neminēt. Ziedonis. Tas, kas Imants.




***

es iegāju spogulī, otrrādī
un spogulī viss bija otrādi
tur čigānietei es zīlēju
un tevi es otrādi mīlēju
tur projām, tur spogulī, atpakaļ
kur tavi kauli manus kaulu maļ
no aubes jau vecīgi čaganās
jā, vellatās, jā, raganās
jā, medus, mēnesis, medījums
medus gadījums, medīgs radījums
jā, āzis, jā, kazenēs, ievainē
kur Ādams nav teicis vēl Ievai "nē"
vēl tālāk, vēl tālāk otrrādī
kur pēc visa reiz kādreiz vienreiz uzreiz
es satiku tevi pirmoreiz
tālāk - skolas, bērnudārzi un nami
un neesam mēs vairs pazīstami
tu izzūdi, un tu man pazūdi
mazi meitēni, rīti rasoti
bizbizmārīte uz pirksta man sanēja
bizbizmārīte kura būs manējā
kura no viņām - caur pasaciņām
tevi nes sevī - kura no viņām
bet viss zūd vēl tālāk bijušā zibā
vēl dziļāk - otrādi bezgalībā
un es izkāpjos lēnām atpakaļ
te, kur zīle dzied, te, kur dzenis kaļ
un apgriežu savu otrrādi
apkārt uz mutes, otrādi
kāda dīvaina iedoma
atpakaļ zīlēt
spogulī mīlēt
spogulī zīlēt
atpakaļ mīlēt




***

Cik tīra kartupeļu garša -
Bez specijām un majonēzēm.
Cik labi, ka es eju aršus
Un tīri pļaušus eju reizēm.

Vai - tīri ecēšus vai - kaut
Pret sauli guļu pēdām basām.
Cik tīri, tīri ziema raud
Ar pārslām sešstūraini asām.
trobelius
Pelegrīns.


Taisnīgā cīņa

Tu
Esi maza žīdu m.auka,
Es – čalis no Arāja rotas.
Nu!
Paplet vēl platāk kājas,
Tā tu mazināsi sev mokas.

Re!
Mēnestiņš spīd aiz eglēm,
Zaķi ved bērnus uz pirti...
Viņš,
Nolādētais čigāniņš
Rāmi vēro šo asinspirti.

Kad
Noskanēs pēdējais šāviens,
Es došos mājās pie Baibas.
Un
Viņa man prasīs par karu
Es teikšu, ka gāja raibi.

Kliedz!
Neviens tevi nesadzirdēs,
Dievs nostājies manā pusē
Dievs
Ir aiz kauna noslē```` acis
Un, pats sevi nicinot, klusē.

Tu
Esi maza žīdu m.auka,
Es – čalis no Arāja rotas.
Nu!
Paplet vēl platāk kājas,
Tā tu mazināsi sev mokas.





Lūgšana

Sastingušas balerīnas
Vienā rindā klusē;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Rituālas pašnāvības
Pabeigtas līdz pusei;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Ziņkārīgi pirkstu gali
Ik dienas mūsu brūcēs;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Es nu iešu lauka vidū
Apgulties un rūsēt;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.
pekene
Jau divreiz esmu mīlējusi,
un pietiks man šī labuma, ja?!
Es krāsoju zilas acis,
es krāsoju lūpas rozā,

es esmu balta un tīra,
un lepnums ir manā pozā,
es putnu no galvas izmetu,
lai būtu viss salts un tīrs...

...bet ja tu nāktu un pieskartos,
tu būtu mans sniega vīrs.

/Inga Gaile/
evija..
Astra Tomsone

ŠAI KLUSĀ VAKARĀ...

Šai klusā vakarā
pie manis nāc.
Es durvis atvēršu
jau viegli piesarkusi,
No prieka noreibšu,
kā senāk, Tevi satikusi.

Šai klusā vakarā
pie manis Tu.
Vēl liegi valsis skan
un svece tvan uz galda,
Tu piederēsi man,
ja netic kāds,
tas maldās.
Šai klusā vakarā
es esmu Tava.

Jauns mēness uzlēcis
un rāda zelta ragus,
Bet zvaigznes mirguļo,
kā sniedziņš egļu zaros.
Līst glāzēs vīns,
tas prieka saldmi nes,
Balts plīvurs visu tin
un spēlē vijoles.

Šai klusā vakarā
Tu esi mans.

~~~

Inga Gaile

Kailsala tuvošanās, papēžiem klaudzot pret asfalta ietvi tumšajās pilsētas šķērsielās.
Vējā šūpojas ielas spuldze, spocīga, blāva gaisma.
Sals aizvelk lūpas ar metāla stieplītēm un iecērt vaigos sārtumu.
Viņa novelk cimdu no labās rokas un ejot atglauž matus.
Krūtis elpo kā divi zvērēni - zem mēteļa, sarkanas šalles, koši zilas jakas un melna krūštura.
Acis ir kailas.
Soļo droši.
Pirmās krunciņas pierē.
Un jutekliskums katrā pieskārienā durvju rokturiem, autobusa sēdekļu turekļiem, papīra lapām, naudas zīmēm, ziediem, cigaretēm, cimdu iekšmalai, košļājamās gumijas paciņai...
Vienatnē pretī ziemai.

~~~

Inga Gaile

Laiks, ````, ir apstājies!
Laiks ir apstājies, ````!
Tieši manī ar visām četrām
baznīcu zvanus skaita.
Es zaudēju mirkli pirms simtā baltā,
uzliesmojums un basas pēdas,
Pusmiegā bikls čuksts:
"Laiks ir ````."

~~~

Inga Gaile

mani draugi ir vilki,
no kūstošiem mežiem
iznāk marta pirmajās dienās,
palu ūdeņus dzer,
piedomotās ietvēs,
saber ogas par acīm.
ieskaitot saules starus,
pasauli iegriezt cer.
pasaules riņķis klusē.
pirms tu pasaki vārdu, kakla iedobītē
izlauzies krokusa skūpsts.
ogle.
Vispār man baaaaAigi patīk Jāņa Plotnieka dzeja.
Bet te daži dzejoļi. :

J.Plotnieks

Tevi lūdzu

Jūras dziesmā mūsu dziesma radās,
Jūras balsī bija mūsu balss.
Tomēr dziļā ziemā reizēm gadās -
Pāri jūrai ledus salst.

Tevi lūdzu - piedod man ja vari,
Tev par visu klusi pateicos.
Manī dzīvos tavas saules stari,
Pāri mūžiem tavu gaismu dos.

Atmiņām un vējiem līdzi maldos,
Ziedos sasalusi rasa lās.
Jāsatiek man kāpu kalnos baltos
Mūsu tikšanās un škiršanās.

Kaut gan neticu, bet jūras krastos
Cilvēki vēl ilgi redzēs mūs, -
Diviem sapņu kuģiem divos mastos
Vienu ilgu vienāds karogs būs.

Tevi lūdzu - piedod man ja vari ..
Tev par visu klusi pateicos..


Vēlviens J.Plotnieka dzejolis

Tevi Meklēju

Veco ledu, vecās kupenas samalis,
Marta viesulis aizmieg ābeles zarā.
Ilgi vēroju sniegā ietīto pamali -
Tu man putenī pagāji garām.

Tomēr atkal tevi sameklēt nosolos.
Visas debesis rieta ugunīs pielās.
Tavu attēlu redzu mākoņu ozolos,
Tevi mekēju sniegotās ielās.

Savām ilgām, savam nemieram paklausu,
Mani aicina divas vilciena sliedes,
Tavu atbalsi bērzu birztalās saklausu,
Tevi meklēju Jūrmalas priedēs.

Vienmēr ceļā vienu cerību paņemu :
Varbūt vasara tavu adresi iedos.
Tikai atbildes vietā ceriņus saņēmu
Tevi meklēju zilajos ziedos.

Dienas rudeni atved dzeltenā pavadā,
Salnā nosirmo vecās ābeles zari.
Tomēr viena nojauta pavada:
Tevi satikšu vēlākais parīt.

Nu ta bij vēl daudz foršiņu dzejoļu, bet man tagadiņ' nav laika.
Dinaer
Aleksandrs Čaks

Vai tā bij laime


Abi
Uz dīvāna cieta un zaļa kā kaska.
Un labi.
Tumsa smaržoja vāri pēc vaska.
Plauktos
Grāmatās runājās burti,
Un putekļi,
Putekļi slīka uz pasauli smagi un gurdi.
Meitenes sirdi
Es dzirdēju pukstam uz saviem pirkstiem.
No viņas lūpām
Asinis kāpa uz mani kā smaržas.
Laime?
Vai tas bija klusums,
Vai viņas acis brūnās,
Vai skūpsti, kas dusēja, lūpās kā šūnās.
Laime?
Mākoņi slīdēja pāri tikzemu,
Ka valgumu paņēma līdzi no acīm
Un satvēra elpu kā putnu.
Laime?
Bet kāmdēļ es nespēju aizmirsties,
Aiziet projām no visa,
No telpas,
No izstabas, kurā mēs bijām,
Paklājiem.
Kāmdēļ vēl pasuli jūtu es smadzenēs dziļi kā nazi?

Laikam tāmdēļ, ka vārgs vēl es biju
Un nespēju to, ko es gribu

Un tad es sapratu labi:
Viss,
Viss, ko es daru,
Tikai nieki.

Un laime?

Logā ieniris putna spārns,
Reibums,
Siengs.
Un tad es sapratu labi.

Pagalmā vējš
Spēlēja sēri uz mēness dzeltenās dombras,

Peļķēs gulēja laternu zeltainās astras,
Un kaut kur tālumā
Drūmi
Auga jau skumjas kā Momblāns.
ligaanna
Man patiik taadi baisaaki dzejoļi

Jānis Rainis
Pirmie upuri

Kā aizturētas elsas kaklu žņaudz,
Un sirdi plosa nesakāmas žēlas:
Tik daudz to kritušo, tik daudz, tik daudz,
Vēl viņu vātis čūlo sarkanjēlas.

Jums versmē dusmas tvīkst, sirds krūtīs klaudz,
No smiltīm dārgās asins sasmelt vēlas,
Kas mēmā stingumā pēc soģa sauc.

Kā draudot izmisušas acis skatās,
No stīvā skata miesas šalkās krātās.
evija..
Ojārs Vācietis

DABŪJIS

Dabūjis pasi
un kļuvis cilvēks.

Saskaitījis naudu
un kļuvis bagāts.

Nopircis mašīnu
un kļuvis ātrs.

Nopircis binokli
un kļuvis tālredzīgs.

Nodzīvojis dzīvi
un kļuvis...

Neteiksim,
ka gluži nekas,
bet diez kas nav.
Kļuvis.

~~~

Ojārs Vācietis

IZGLĪTĪBA

Manam draugam bija
laba oma,
laba pidžama,
laba kafijas krūzīte
uz melnas tasītes.

Vēl viņam bija
laba alga
un pavirša informācija,
ka Zeme ir apaļa.

Mans draugs
ar kuģi
apbrauca apkārt Eiropai.

Tagad arī informācija viņa
bija laba:
viņš atgriezās tieši tai vietā,
no kuras izbrauca, -
pie labas omas,
labas pidžamas
un labas kafijas krūzes
uz melnas tasītes.

~~~

Inga Gaile

***

Ja es iekļūtu savās smadzenēs,
tās izpurinātu, iztīrītu un nostādītu uz kājām,
ievilktu tīru elpu bez laktozes, nikotīna un menstruāciju smaržu nogulsnē,
tīru, dzestru rītu ievilktu smadzeņu plaušās,
ja es tiktu uz kājām,
ja manās smadzenēs kā Augeja staļļos staigātu tikai saules stari un pavasara vējš,
ko tad?
jautājums - ko es iesāktu tad?

~~~

Inga Gaile

***

Dzeltenzila elpa - piedošana,
krūtīs ir krabītis un grauž,
bet zem sērsnas, sniega sērsnas asas,
lapsiņas ar elpu asniem ceļu lauž.
Kāda pilsēra, kam draudot noslīkšana,
saceļ brunčus, dejo renstelēs,
aizbrauc mūsu sapņi, dienu laivinieki,
zivju zelta zvīņām dzinkstot strēbelēs.
Pūķēns Sāra
Tā kārtīgi nezinu vai jau nav bijis, cik skatījos nebija, be ko es zinu.?! Nu vispār man šitais dzejolītis ir viens no mīļākajiem

Raganas rūgtie vārdi

Tev vairs nekad nebūs labi,
Jo es tā gribu.
Tev negūt šai saulē
Vairs mīlestības.

Tu mūžīgi tikai skumsi,
Jo es tā vēlos.
Neviens tev nebūs, kas glāsta,
Kas žēlo.

Tev saule pelēka ausīs,
Jo es tā buršu.
Un uguni, pat tev nosalstot
Neiekuršu

Mūžīgi tevi nīdīa,
Sāpīgi urdošā spītā
Man mīla pret tevi,
Mana atraidītā.

/Māra Zālīte/
grunt+
Ārija Elksne
PILNĪbA


Man patīk skatīties kā tauriņš gaisā plīvo,
Es domāju - lūk, cik viņš brīvi dzīvo!
Bez domu smaguma, bez pienākuma važām,
No smaržas un no medus lāsēm dažām.

Man patīk skatīties kā puķe ziedēt taisās,
Es domāju lūk drusku silta gaisa,
Un drusku valguma, un smilšu siekas,
Un viņa pārvērtīs to skaistumā un priekā!

No tauriņa un puķes mācīties es nespēju,
Nav spārnus devis Dievs,
Un mantu dalīdama māte daba,
Nav piešķīrusi spārnus man, ne saknes.

Tik saprātu, kas mani liec un loka,
Un pretstata gan dzīvniekam, gan kokam,
No dabas harmonijas ārā plēš,
Dzēš instinktus un tomēr nenodzēš.

Un kaut kur pusceļā uz ideālu,
Es kādu dienu aizaugšu ar zāli,
Uz kurieni mēs ejam - es un tu,
No dabas pilnības, uz sapņu pilnību?
Laya
Jānis Vēveris - dzejolis no grāmatas "Spoguļu vīns"

Sniedz pirmam sniegam roku
un aizvirmo ar to
jā aizvirmo bez mokām
lai tevi nesastop.

Bet negribas virmot ar sniegu
Tas ir slikti, bet tā tas ir.
Nesaredzami diegi
Šuj pie zemes un neatirst.

Reiz ar puteņu virvēm patiešām
biju es pie ik mākoņa piešūts
Tagad mani tur - kas? Vienkāršs diegs
kad tik baismīgi balti snieg.



K. Bindemanis

***
Tu esi rubīns
Kas laistās man pelnos
Starp tavām lūpām
Sārts mēness dzimst
Starp sarkaniem un baltiem traipiem
Palagos melnos
Gultā, kur ik nakti
Kāds naktstauriņš mirst.
anchi
A. Čaks
(fragments no dzejoļa)
"... Es nezinu, un iešu, jo man jāiet-
Pat smarža savu ceļu noiet prot.
Lai notekās pie smakām glābjas vājie,
Es nemācīšos ubagot."
evija..
Māra Zālīte

Ko godīga mute var viena darīt,
ja godīgas mēles nav, kas viņai kalpo.
Es noņemu katlam vāku kā skalpu
un iedomu ēzelī jāju pa Alpiem.

Līst decembra lietus ar jūniju gēnos,
un koki dej kaili kā aborigēni.
Kāds šovasar atkal augs indīgā sēnē,
kāds šovakar atkal notēlos Mēnesi.
Bet tu laikam mēms esi, nevarot sacīt
par baļķi,
ko skaidri saskati acī.

Ko godīga mute var viena darīt,
ja godīgas mēles nav, kas viņai kalpo.
Man solīja sudraba mēli likt mutē,
bet izrādās — tā ir karote, alpaka.

~~~

Ojārs Vācietis

No kaut kādas iesāktas vietas
man ir šī zeme, šīs bēdas un prieki,
šī saule un ūdensrozes
un šie bezgala ziemeļu lieti,
un cilvēki - līdzinieku,
un to ir ti daudz,
ka nāve ir papīra puķe.

Es auļoju vakar
uz vienīgi trakumu griboša zirga
no kaut kādas iesāktas vietas
uz...
kaut kādu iesāktu vietu.

Zirgam no muter
zelta gundegās krita kā mākoņi
putas,
tāpēc, ka itin nemaz
un itin nekam nav beigu.

Mākoņu kleitas
un grūsno ābeļu svētītais skatiens
man apsolīja, ka turpinās.

~~~

Ojārs Vācietis

Ne ar saknēm,
bet ar kvadrātsaknēm
daudz savā zemē ieaug
prātiski.

Viņus dzīve
reizinās un dalīs
kamēr beigu beigās atņems
matemātiski.

Uzdevums būs atrisināts,
zeme kustēs,
it kā nekā bijis nebūtu.

Zināt, nebija jau uzdots uzdevums,
bet rēbuss.

~~~

Inga Gaile

No vienas bezgalības uz otru mēs raudam -
Briesmoņi, enģeļi, kūstošas lāstekas
Zemeņu smaržā pirms saullēkta.
Mans mīļais, kā šovakar snieg,
Debesis sārtas, sniegs balts, un mēs esam kopē
Manā sirds dunoņā.
Šorīt es pamodos tumsā, un mana adrese bija mainījusies,
Manas acis bija divi narkotiku indifikatori
Un rokas, valša satvērienā.
Princeses dala skūpstus, es tos vācus
Pa sētmalēm, notekcaurulēm un aizaugušiem dīķiem.
Tu kādu brīdi panās man līdzi pārgājienā pēc 100 baltiem zirgiem
Un paliec iededzināts kakla iedobē kā lilijas zīme.
pekene
Klāvs Elsbergs


* * *

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs

skaista slaida
un gandrīz kaila
un viņas soļi
ir debesīs

stindzinošajā rīta velvē
maigi spēlējas vēja gars

vienīgais cilvēks
kurš viņu ir redzējis

ir kāds noklīdis
saules stars

viņa gāja gar jūras malu
viņa gāja gar debesu malu
tu jau tiecies
pēc viņas smeldzes
tagad tu sekosi viņai
no dzelmes
viņas soļi ir debesīs
tavi soļi ir debesīs

jaunekļu neiepazītās meitenes
klusi kopā ar viņiem gaist

nokritīsim uz ceļiem
šai brīdī
kad jūra un debesis
netiekas vairs

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs
viņas mati un viņas lūpas
un viņas glāsti
ir debesīs
evija..
Inga Gaile

***

meitene nes arbūza daivu,
pār ielu brauc kuģinieks
čīkstošu laivu,
un saule ar asfaltu slinku triec.
kāds burinieks, kāds teicamnieks,
kāds ēverģēlīgs leijerkastnieks,
kāds suns bez balss,
kāds kaķis bez astes,
kāds kaimiņš un kāds dusmīgs pastnieks -
it visi saskrien skatīties,
kā meitene cauri aplim ies,
caur saules degošām cigaretēm,
car plastmasas meldiju klarinetēm -
vai pieskarsies? vai pakārsies?
vai novērsīsies un brīnīsies?
bet laivinieks svelpj pīpi un mana
pār ielu dziedādama
un meitene nes arbūza daivu,
no mēness brauc nakts ar asaru laivu,
balts zirneklis plakstus aizvirpina,
pret uguni zāles nobirdina,
kā lietū mērcētas lūpas spīd,
varbūt parīt, bet varbūt jau rīt,
kāds burinieks, kāds teicamnieks,
kāds ēverģēlīgs leijerkastnieks,
kāds suns bez balss,
kāds kaķis bez astes,
kāds kaimiņš un kāds laimīgs patsnieks,
vienā virtenē savērpsies,
caur kuru meloņu meitene ies
un apaļās acis birdinās,
un mazus zvirbuļus dzemdinās
uz laiku maiņu, un drošāku maņu,
uz cauriešanu, uz palikšanu
meitene nes arbūza daivu
pa asfalta stariem uz miega laivu,
pirms nakts pie miega steķiem stās,
kāds skatītājs vārdu uzzinās
un dūrītē čukstēs, pirm satumsīs,
bet mēle mulsīs un neklausīs,
pret zobu režģiem tā sitīsies,
un nejaukas svepstošas vērpetes sēs,
kad kaklā jau burzguļos ceļa vējš,
kas naktī caur asinīm izrausies
un meklēt meitenes laivu ies.
Tad dauzīs slēģos un plosīsies,
uz parketa dēlīšiem jūras lies,
kāds burinieks, kāds teicamnieks,
kāds ēverģēlīgs leijerkastnieks
no miega dimdoši pietrūksies,
pie acu logiem lornetes stieps
un sūtīs maņas uz pār Daugavu,
lai redzētu kuģu pienākšanu.
Drakula
Shitas dzejolis ļoti mīļš:

Valda Mora
Svētā naktī

Šai svētā naktī zem' un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas,
Viss ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Par visu miera siltie spārni klājas.

Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas,
Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot,
Šī nakts ļauj aimzirst visas, visas bēdas
Un māca tevi mīlot visu piedot.

Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.
Antons Ego
Kikōne.

uz šīs netīrās ielas kanalizācijas vākiem sauļojas ceļu policisti
elektrība sprakšķ un cilvēkiem rauj nost rokas, kas gan ir rokas, ja norauj veselus ķekarus siržu:
dāmas elegantiem suņukiem pastaigājas
JO VIŅAS IR INTELIĢENCE
jo viņas ir elite
JO VIŅĀM NERŪP ROKU PASTIEPUŠAIS IZSALKUŠAIS
jaunieši ar drediem pīrsingiem grebenēm pulcējas un spriež par drediem pīrsingiem grebenēm
JO VIŅI IR JAUNĀ PAAUDZE
jo viņi izliekas nejūtam sāpes
JO VIŅU DZĪSLĀS TEK STILS aiz mājas stūra netīrs pagalms
bērni spēlējas ar smiltīm un smilškastēs suņi kakā
JO VIŅI IR SUŅI
jo viņi nezina kas ir pokemoni
JO VIŅI SMILTĪS ROK KAULUS
aiz šalles aizslēpies klīst brīvdomātājs un izdomā nevienam nevajadzīgas domas
JO VIŅŠ IR FILOZOFS
jo viņš ir brīvs
JO VIŅŠ NEZINA KUR NOPIRKT LĒTĀKO PIENU
ogļrači nāk mājās melni kā purva dzintars
JO VIŅU JĒGA IR KĻŪT PAR OGLI
jo viņi naktīs neguļ
JO VIŅI IZVARO ZEMI
atslēgu meistars darina atslēgas
tās visas ir domātas atslēgu meistariem
neviena nav derīga uz šīs netīrās ielas
JO VIŅŠ DARINA NO METĀLA
jo viņš nezina sevi
JO VIŅŠ NAV IZKALIS SIEVIETI DZELZĪ
krogū nodzeltējušām oficiantēm iekrīt acis
glāzes kļūst netīras sulas sarūgst
JO VIŅAS LIETO KĀ SIRDSZĀLES
jo viņas ir sakaltušas kā lašmaizītes uz apputējušās letes
JO PAR ILGU NEJĀJ BALTIE PRINČI
diriģents steidz mājās pabarot sievu un trīs mazās mutes
JO VIŅAM NEPIESTĀV BALTIE CIMDI UN LOCIŅŠ
jo vairāk viņā ir neapēsto cerību neizdzerto sapņu
JO KAIMIŅI IENĪST KLASISKO MŪZIKU
parkos pīles peldas ūdeņos
un bezpajumtnieki mazgājas
JO VIŅU VAKARIŅAS IR CEPTA PĪLE
jo pīles nomazgājas tīrākas
JO JĀDZĪVO TĀLĀK LAI BAROTU SAULI
un pārējās sirdis atņirdz zobus un kož viena otrai

JO NEVIENS NESAKA KUR IR IZEJA JO LAIKI MAINĀS BET VISS PALIEK PA VECAM JO DĀRZNIEKI NEMĀK SPĒLĒT ŠAHU JO SKUMJIE SAKAUJ ZVAIGZNES JO NEVAR NOMIRT SAULAINĀ DIENĀ JO IZLIETOTI CILVĒKI JĀIZMET MISKASTĒ JO ESAM PRET VIDES PIESĀRŅOJUMU JO NEVAR PAMEST SAVU TERITORIJU JO IEROČUS NEMĀKAM LIETOT KĀ KIJAS JO ZIŅAS PAR KARA UPURIEM IZSAUC TIKAI ŽĀVAS JO UZMANĪBU: GANDRĪZ PAR VELTI BRĪVĪBA JO KOMUNISTI NESASKATA KOMUNISTUS FAŠISTOS JO KAD PALIEK BAISI VAR AIZVĒRT ACIS JO KAD PIETRŪKST ELPAS VAR ATŅEMT TO CITAM JO KAD BĒRNI SALAUŽ SAVAS ROTAĻLIETAS TĀS VAIRS NAV TIKAI ROTAĻLIETAS JO ŅEM 3, MAKSĀ PAR DIVIEM JO VAR SMIETIES UN SMIETIES ZOOPARKĀ JO ZVĒRI TAČU IR BŪRĪ JO KUR PALAISTUVES TUR SILTI JO VAIRS NENOSLĒPT UGUNI KAS PLOSA JO SIRDĪ IETETOVĒTAIS KAROGS IZBALOJIS JO BAILES NORAUJ ZĪDĪTĀJĀM PIENU JO TIKAI ***,* $ MAKSĀ MANA DRAUDZĪBA JO DEMONSTRĀCIJĀS IET TIKAI PAR ZOBUPASTAS MARKU JO NEKUR NEAIZBĒGT NO SEVIS JO DZĪVAM SEJĀ NEUZDRĪKSTAS SPĻAUT JO PAT UZ BEZPALĪDZĪGIEM PUTNĒNIEM KĀPJ AR ARMIJAS ZĀBAKIEM JO NOMALES TUALETĒS IR DAUDZ VIENĀDA AR TO KO DRĪZ AIZMIRSĪS SAUKT PAR DVĒSELI JO SKURSTEŅSLAUĶI TIKAI KRĪT BEZ LAIMES JO KUR {EQ TUR ARĪ GBPLF JO BĒRNOS MANTOJAS IZGĀZTUVES JO VĒJI NĀK BET MEITENĪTEI TĀDS SMAIDS JO ROZĪNES BEZ KAULIŅIEM NAV ROZĪNES JO MĀTES RAUJ DZIMUMZĪMES NO SAVA BĒRNA MIESĀM JO SKAIDRĀKS PRĀTS JO TUVĀK NĀVEI JO SKAIDRĀKA SIRDS JO TUVĀK MĪKLAS ATMINĒJUMAM JO SEVIS PIEPILDĪJUMS IR ĒRKŠĶI JO NĀVI PANKIEM JO SKVOTOS DZĪVO TIE NETĪRIE UTAINIE ŽŪPAS JO MANA DZĪVE IR MANA VĀRTRŪME JO POLICISTI IR LABIŅI JO TV RĀDA VARDARBĪBU JO HUMPALĀS TIRGOJAS AR PAGĀTNI JO KAD PIRKSTU GALI NOSALUŠI APJĒDZ KA TEV IR SILTI JO PULKSTEŅU PENDELES VISUIZSAKOŠIE SOĻI IR PASAULES ROŅI KAS IZNIRST STARP 3 VAĻIEM LAI SAPLUINĪTU GAISMASTUNEĻAGALĀ BALSIS JO PUTNI DZIED DZELZSBETONA BALSĪ JO
JO JO JOŅOJAM TĀLĀK SAMINOT VIENS OTRU TIECOTIES VIENS PĒC OTRA
Seila
Aleksandrs Čaks

---Tramvajā---



Tramvajā
svārciņus augšup ceļiem
ar acīm es pacēlu
augstāk.
Bet viņa
sēdēja pretī
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit grādu salā.

* * * * * * * * *
Jaunkundze,
ai, kaut jūs zinātu,
ka mana sirds
pukst
gluži tik ātri,
kā jūsu pirkstiņi
uz Royal rakstāmmašīnas,
pārrakstot ministra pavēli.

* * * * * * * * *
Bet viņa
sēdēja pretī
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit grādu salā.

* * * * * * * * *
Kāda tai daļa gar subjektu
žokeja cepurē un nodrāztos zābakos.

* * * * * * * * *
Viņa brauca uz viesībām,
kur tā saldi sūks liķieri,
dejos čarlstonu
un ap četriem no rīta
tumsā atdosies
lepni frakotam jauneklim.

Imants Ziedonis

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp (1965)

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un tu nezini, kā lai palīdz.

Jānis Rainis

Pazudušais dēls


Līst lieti, vēji pūš un vakars vēls.
Viņš vienās skrandās ģērbts un basām kājām.
Jūs domājat, ka pazudušais dēls
Nāk sagrauzts atpakaļ uz tēva mājām?

Bet vai jūs neredzat, ka viņa tēls
Ir lepni nesalauzts, ap viņa vājām
Un kuslām miesām skrandains purpurkvēls?

Nē, nenāk viņš, lai jūgā plecus liektu, -
Viņš nāk kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu.





pekene
Ronalds Briedis

Es tevi mīlu
Tevi mīlu es
Mīlu es tevi
Tevi es mīlu
Es mīlu tevi
Mīlu tevi es
Laya
***
Kauns stāstīt,
Bet tā tiešām bija.
Mēs toreiz rumu dzērām,
Ārā lietus lija,
Tu mani gribēji,
Es teicu - nē,
Bet rums un lietus lija,
Līdz rokas atkusa
Un smalkus tīklus vija.
Nakts karsta sprēgāja,
Slapjš suns aiz loga
Mūsu smieklus kāri rija,
Mums visiem trijiem drusku
Bēdas dzija.
Rīts nāca ar sauli,
Šo to vēl pielāpija -
Es gāju mājās.

Un vai tad slikti bija?

***
Es nezinu, nezinu, nezinu,
Manī asinis vai sarknais vīns,
Bet gribu, lai šonakt ar mani
Esi maigs, esi mežonīgs.

Es nezinu, nezinu, nezinu,
Gribu ziedēt es vairāk vai mirt.
Mirt tevī, ar tevi, no tevis
Līdz rītam lai apstājas sirds.

Es nezinu, nezinu, nezinu,
Tas ir kliedziens vai pirmatnīgs prieks.
Vari atstāt man krelles ap kaklu,
Viss pārējais šobrīd ir lieks.

Es nezinu, nezinu, nezinu,
Kas vēl ir tik brīnišķīgs!
Sarkans vīns, nakts dejas un tu,
Tik maigs un tik mežonīgs.

***
Tu gribi vēl apskaidrību
Un debesu augstāko dziesmu.
Gribi sievieti melnās zeķēs
Un viskija pudeli klāt.

Tu gribi vēl alkaini dzīvot
Un gribi mazliet arī mirt.
Tad gaidi mani. Es nāku
Mazliet tevi mierināt.

(Ramona Vazdika)
trobelius
Marts Pujāts

Es uzcelts stāvu,
Un kukaiņi pa mani iet.
Es gatavots no rāvas,
Un manī kaut kas vaļā, kaut kas ciet.

Un tas, kas vaļā, tas pa mani klejo,
Tas manī iet un manī paliek ejot,
Tas grib, lai nāktu kāds pa sazaroto taku,
Lai nāktu kāds un uzceltu man Tevi blakus.


Kārlis Vērdiņš

PASAKA PAR TRĪS SIVĒNTIŅIEM

NIF-NIFS SĒDĒJA VIĻŅĀ
SALMU MĀJIŅĀ

NAF-NAFS SĒDĒJA RĪGĀ
SPRUNGUĻU MĀJIŅĀ

NUF-NUFS SĒDĒJA TALLINĀ
AKMENS MĀJIŅĀ

UN AIZ STŪRA GAIDĪJA VILKS
Pele
Klāvs Elsbergs
neatvadīsimies

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies

Imants Ziedonis

Es esmu es pats.
Es esmu pīlādzis.
Ap mani uguns ķekariem
Pasaules strīdīgie domu strazdi
Salaižas baros.
Kādēļ tu gribi
Ozolu zīles kārt manos zaros?

Es esmu kartupeļa zieds.
Kādēļ tu gaidi no manis
Neļķu un rožu dvesmu?
Kādēļ tu gaidi,
Lai es neesmu tas, kas es esmu?

Mans, kā tu saki, puiciskais skats -
Tas esmu es pats.
Mans pirmais sirmais
Un pēdējais sirmais mats -
Tās nedzēšamās slāpes,
Tas neremdināmais dvēseles bads
Un ātruma prieks,
Un apstāšanās sāpes -
Tas esmu es pats.

Pie tavām kājām es neesmu kritis,
Caur tavu mīlu es neesmu cēlies -
Ko tu no manis vēlies?
ils
http://www.lu.lv/laikraksts/skatuve/50/index.html
Arī šeit ir dzejoļi, daži pavisam labi.
Adē
Veronika Strēlerte

Jērs


Mazais un priecīgais jērs, kas pārskrējis tikko no lauka,
Pienāk man draudzīgi kāt, rožainu purniņu sniedz,
Patīk tam cilvēka roka, ja smagi tam muguru brauka,
Nelaižas klātu viņš tiem, rājas kas allaž un kliedz.
Ko gan tu iesāksi tāds šai pasaulē rupjā un ļaunā ?
Senajos audeklos tev apkārt dzied eņģeļu pulks -
Redzu to dienu, kad šausmās tev nodrebēs dvēsele jaunā,
Miesnieka nazis un maks būs tavas mūžības tulks.

Šī ir pamatsatura "Lo-Fi" versija. Lai skatītu pilno versiju ar papildinformāciju, formatējumu un attēliem, lūdzu, klikšķini šeit.
Invision Power Board © 2001-2020 Invision Power Services, Inc.