Palīdzība - Meklēt - Biedri - Kalendārs
Pilnā versija: Dzejoļi latviešu valodā
Kurbijkurne forums > Citi temati > Flarišs un Blots
Lapas: 1, 2, 3, 4, 5
Purpur
Aleksandrs Čaks
Puķu meitene


Uz sola vienam sēdot man pie pašas dārza malas,
kur mūzika turp aizlido it kā no tālās salas,
tu klāt pie manis pienāci pa kājceliņu vecu
ar sīku kurvīti pār nodilušu plecu.

Tu klāt pie manis pienāci un piedāvāji ziedu-
tik gleznainu, tik mirdzošu kā logos saules rietu.
Bij tavas brūnās kājiņas no putekļiem tik melnas
un cietas, cietas atspiestas kā strādniekroku delnas.

Zieds klusi rokās drebēja, un brīnumzilās acis
tik biklas bij ka zaķītis, pie zemes bailēs placis.
Es, ziedu ņemot, nejauši tev pirkstus biju skāris,
un likās man, ka notvīka tavs bālais vaigu pāris.

Un likās man, tev negribot vēl zemāk acis grima,
un pēkšņi manā dveselē tad viena tvīksme dzima:
"Kas būtu, mana meitene, ja pēkšņi noskūpstītu
es tavu lūpu valgumu un tavu vaigu zīdu?"

Un tomēr es tik sēdēju un domāju: "Kā būtu?"
Pēc likuma man aizliegts bij šeit izteikt, ko es jūtu...


***



Iewinja
Māris Čaklais
Zīmju gaidītājs.

Pluinīts, plosīts, tomēr
nesaliekts, nesaplēsts -
viņš
joprojām
gaidīja
zīmes.

Zvaigznes centās -
miedza ar abām acīm
kā tuvredzīgas.
Jūra izdeva
ilgi aijātus kokus un skeletus.
Vakara pamale ganīja
savus mūžam mainīgos ganāmpulkus.

Tik daudz,
no kā zīlēt.
Tik daudz, ko mīlēt.

Un tas
sajauca visu vēl vairāk.

Visi zina,
kas šodien ir trumpā.
Bet neviena, kas teiktu:
liec uz visu!
Bet zīmes audās
lūpu kaktos un pieres rievās,
iekšējos orgānos, kūkumos,
tikko drukātās, bet jau dzeltenās lappusēs,
pavēlētradušās, bet jau lūdzošās balsīs,
viņas - visur. Visur - viņas.

Zīmes negaidīja,
viņas bija.
The Shine
Ronalds Briedis.

***
es pārdēvēju tavā vārdā
visas ielas
pa kurām eju
visas pilsētas
ko apmeklēju
visas valstis
visus kontinentus
visas planētas un zvaigznes
es pārdēvēju tavā vārdā

es izsvītroju no kalendŗaa
citus vārdus
un trīssimt sešdesmit piecas reizes
ierakstu tavējo

es izmetu no alfabēta
visus burtus
un atstāju vien tos
kas veido tavu vārdu

cik gan laimīgām
ir jābūt tām sievietēm
kas nes tavu vārdu

cik gan lepnām
ir jājūtas tām sievietēm
ka viņas ir nosauktas
par godu tev


Deus Ex Machina
Dievs no mašīnas
Izmet mani laukā
Un turpmāk ar citiem
Dzejniekiem braukā

Cits manā vietā
Uz mutes kristu
Es ceļos un taisos par
Policistu

Piekasos
Pie kāda sīkuma
Un apturu viņu
Uz nākamā līkuma

Pārbaudu numuru
Paspārdu riepu
Satinu dzejoļus trubiņā
Un saku: -- Iepūt...
Soleisa
Marts Pujāts( Tik ļooti patik viņa dzejoļi wink.gif )

***
ziema
jūra
viļņi šņāc kā radio kas regulēts uz neprecīza viļņa
ziemā jūra raud

tie kas vasarā veldzējās
tagad sēž dubultīgos vilnas džemperos un malko siltumu


bet tas nekas
tu nekreņķējies jūra
es esmu tepat
kad tev paliek auksti
tik pamet pāris vilnīšu un uzputo
tad es tevi apskaušu un sasildīšu





The Shine
Pujātu es arī varu ;D
lai gan man viņš tā pus uz pus, šad tad patīk, šad tad neē
bet vērdiņš ir teicis, lai citē viņu interneta dienasgrāmatās
un šis jau gandrīz vai skaitās :>


Es uzcelts stāvu,
Un kukaiņi pa mani iet.
Es gatavots no rāvas,
Un manī kaut kas vaļā, kaut kas ciet.

Un tas, kas vaļā, tas pa mani klejo.
Tas manī iet un manī paliek ejot.
Tas grib, lai nāktu kāds pa sazaroto taku,
Lai nāktu kāds un uzceltu man Tevi blakus.

***

ja neveicas mīlestībā
veiksies golfā

sēžot sofā redzu

bumbiņa ripo gar pasaules malu
un krīt bedrītē

smaidi
un ļauj man šo grumbaino laukumu mīlēt
negative
Ojārs Vācietis

UZ IEVU ZIEDĒŠANU

viņa neatnāks.

Uz ābeļu un ķiršu
viņa neatnāks.

Uz rudens uguns vājprātību
viņa neatnāks.

Vairs ne uz kādiem ziediem
viņa neatnāks.

Jo viņa
visiem ziediem cauri
ziedēs.
Poesie*
nostalģija

tajās tālīnās rudens rītu šūpolēs esmu kad līdz-
svarots kā ābečnieks pirmajā klasītē mauroju es kā
bullis kam goves gaisušas miglā bez miņas un dvē-
sele mana vienīgā ace asinīm pieplūst un
kārpu es debesi kā bullis ar kāju zemi kārpa kamēr
arīdzam pats gaistu miglā tajās tālīni tuvīnajās ru-
dens rītu šūpolēs


***

galīgi
zaļš
hamlets iz
vides aizsardzības kluba
karaļvalsts

iebridis ieklumzājis
zvaigznēs sapuvušās līdz
matu galiem un

hamlets
zaļais
taujā vaicā prašņā tam
visumam visam

būt vai
pūt


/aivars neibarts/
Orhideja...
Pašreizejais, mans aboslūtais favorīts.


Tāda es esmu.
Aspazija.

Tik jautra kā burbuļu avotiņš,
Tik sēra kā pāri tam vītoliņš,
Deg acīs zaļš spītības uguntiņš,
Iz pirkstu galiem skrej zibentiņš-
Jā, tāda es esmu- To zinat!
Nu nākat un manu mīklu minat!

Starp ikdienas rūpju skārieniem,
Starp pārdzīvotiem uzskatiem,
es esmu kā roze starp rāceņiem,
Kā uguns star sausiem žagariem-
Jā, tāda es esmu- to zinat!
Nu nākat sev pirkstus apezinat!
negative
Ojārs Vācietis

LĒNĀM, KĀ MĒNESS DILST

noplok sāpe
par savu nevietu
un savu nevajadzību
plaukstošā aprīļa
zaļoksnībā.

Ko tad es varu?
Nomīdīt kādu asnu.
Nobaidīt pirmo tauriņu.
Uzbrist soliņam,
kas pieder diviem,
un iztraucēt skūpstu.

Uz mirkli
nervu kumeļu
izlaist no grožiem...

Nevar zināt,
kādām margām tas pārlēks,
zem kāda braucamā metīsies,
pumpuru sprāgšanas
un savas brīvības apdullināts.

Es esmu vajadzīgs
vienīgi pats savam
idiotismam.

Viens otram vajadzīgi -
un viens otram
apnikuši.

Un tomēr -
lēnām, kā mēness dilst,
noplok sāpe.
Ouens
Imants Ziedonis
No abām pusēm

Salikt kopā
nesaliekamas lietas:
nepienākušas,
nepieietas.

Šķūnelī kopā
ar veco sienu
iemīdīt pantā
parītdienu.

Vienā ķēdē
ar durvju zvanu
iemontēt nāvi
un piedzimšanu.

Nebūt ne vakar,
nebūt ne rīt:
abas šīs gaismas
uz mani krīt

šurp. Un, te manī
satiekoties,
rāda: ka citur
nav kur doties -

no abām pusēm
spiež zelta gaiss -
un kurp iet: tu sev pats
esi vienīgais.
Tweety
Viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem...
Tikai autoru nespēju vairs atcerēties...

***
[center]Atkal magones,
Sarkanas magones kliedz,
Atkal tu kvēlošas lūpas
No magonēm sniedz.

Atkal tulpes,
Melnas tulpes pusnaktī tumst,
Atkal tavas acis
Melnajās tulpēs skumst.

Atkal lilijas.
Smarža caur logu kāpj,
Tavu roku maigums
Caur liliju smaržu sāp.

Atkal ceriņi,
Ceriņi nāk un bēg,
Tavi mati man ceriņu naktīs
Uz krūtīm deg.

Atkal sveces,
Baltas sveces klusumā raud,
Kāpēc tu esi visur,
Un nekur tevis nav.
[/center]
Poesie*
***

Kā atvadu vēstule diena
ar sauli, no kuras sāp acis.
Un vakara ēnā mans paraksts
kā maigums, līdz pēdējam izšķiests.
Un zaļacu nakts nu būs pastnieks
ar vienīgo vēstuli somā,
un sapnī no pastkastītes
tu izņemsi aploksni spožu
kā sauli, no kuras sāp acis.


***

Kāds pārbīdījis mēbeles un ēnas
un spokains mājīgums te apmeties
bez manas atļaujas.
Daudz brīvas telpas starp pulksteņa
tikšķiem,
ik vārdam nozīmju vairāk par divām,
klavieru melnā bura
šūpojas gaišā vilnī
un iemirdzas grīdas dēļi,
pa kuriem drīz nāks mūsu bērns.

/A.Aizpuriete/
Salomeja
F.Barda

Aka

Pie tumsas, dzilas akas
Reiz engelis staveja
Un vina asara aka
ka zvaigznite iekrita.
ir gajusas dienas un gadi,
bet aka vel zvaigznite mirdz.
-Ak, klusais engel,
vai zini, ta aka bij' mana sirds.
Dvēselīte
Pēteris Brūvers
Mehāniskais ````s.


Mehāniskā ````a pienākumi nav grūti:
izlasi rīta un vakara avīzes,
izspiego kaimiņus, nemanot
un regulāri saīsināt mirkļu nogriežņus,
līdz tie nograb uz nomoda plaknes
kā sauja kaltētu zirņu
uz zārka vāka;

Mehāniskā ````a pienākumis nav viegli:
paturēt prātā visus čempion-
līgas spēlētāju vārdus, rūpēties,
lai neierūs laikrāžu mehānismi,
lai Laiks nekad neaizkavējas, lai kuģi laikus
atgriežas ostās un uz bruģa lai vienmēr
ir kāda samīta sirds;

Mehāniskā eņģeļa pienākumi ir viegli:
smaidot aplidot ciemiņu galdus, saliet kausiņos indi,
nodziedāt šāgada lipīgāko šlāgeri, satilpināt
simt caurumus vienā, pavēlēt no alus putām piedzimt
Afrodītei, ieiet sieviešu tualetē
un vairs neatgriezties;

Mehāniskā eņģeļa pienākumi ir grūti:
ik nakti pārvērsties par metronomu,
ik rītu uzsmaidīt rētainajam manekenam, uzvārīt
viņam kafiju, sacīt tos pašus vārdus, izvadot
laukā pa durvīm, reizē
būt par olu un vistu, neatcerēties
pārejošas parādības;

Mehāniskā ````a pienākumi ir mūžīgi:
nemitīgi mainīt vietām
dievišķas himnas ar sātaniskām
vārsmām, neļaujot nofiksēt neko vairāk
par šaubu kvintesenci, nepārtraukti
baidīt ar mūžīgu pārdzimšanu, izsist
ķeblīti no kājapakšas, smejot
savus metāliskos smieklus
Kalevale
Sanita Stepēna.

Man vajag papīru!
Es neiešu kakāt,
Rakstīšu dzeju,
Vārtīšos aliču zaptē,
Kopā ar Pikaso
Dzēsīšu cigarešu galus
Nodzisušās sejās.
Un katram garāmgājējam
(Vienkārši par to, ka iet)
Uzdāvināšu pa plūmes kauliņam,
Ko audzēt puķupodā
Es atvadīšos, jo ļoti nopietni domāju -
Mēs visi esam garāmgājēji
Saviem puķupodiem,
kuros dīguļo nepiepildītie
nomoda sapņi.
branvels
"Sapnis" (O.Vācietis)

Sapnī maziņš rūķītis man nāk
un ar mani atkal tiepties sāk:
- Iztaisi man tā un tā, un tā -
- vienu nakti ogles melnumā,
vienu rītu ogles sārtumā. –
Taisītu. Bet pasaki – no kā?
- Esi dzejnieks – taisi no nekā.

Lūdzu, un tad uztaisi vēl tā,
lai šai rītā feja pretī nāk,
lai mums mūžs ir egles staltumā,
lai mums mūžs ir ievas baltumā,
lai mēs noreibtu no salduma...
Es tam vēlreiz prasu – bet no kā?
- Esi dzejnieks – taisi no nekā. –

Paiet nakte ogles melnumā,
aizkvēl rīti ogles sārtumā,
aiziet mūži egles staltumā,
nobirst mūži ievas baltumā,
esi noreibis no salduma...
Kur ir rūķītis? Nu, kā tad tā...
Jāsāk viss no gala.
No nekā.

wub.gif

Baletomānija (K.Elsbergs)

Laimīgi atkal
Pie loga es smejos,
Manā sētā
````i dejo.

Viņi to labāk
Par normāliem māk,
Viņiem tas iznāk
Patiesāk.

Umpapā, umpapā,
````i dejo,
Umpapā, tralalā,
Stāvu un smejos.

````i dejo
Dienu un nakti,
Es tik stāvu
Un situ takti.

Kleinajām kājelēm
Baleta mānija,
Mazo gulbīšu
Grafomānija.

Pagalmā manā
Ir purvelis maziņš,
Pazūd jau tajā
````i daži.

Pasaulē tomēr
Ir ````u daudz,
Citi nāk vietā,
Ar mašīnām brauc.

Umpapā, umpapā,
````i dejo,
Umpapā, tralalā,
Stāvu un smejos.

Komplimenti
Smaržo kā spirts,
Cik labi tev iznāk,
Cik solītis tvirts.

Kleinajām kājelēm
Baleta mānija,
Mazo gulbīšu
Grafomānija.

Daži, ar kuriem
Es aprunājos,
Teica, ka tas vēl
Tik mēģinājums.

Īstenā deja
Pēc gadiem būs,
Pie sava loga
Es ielūdzu jūs.
Floriāna
I. Ziedonis

taureņiem tik savādiem pilns gaiss
laikam neesmu te vienīgais
un tas salauzītais lidojums
gan jau kādam vēl te ir no mums

gaiss pilns taureņiem tik savādiem
jums nav jāgrib it nekas no tiem
gan jau virs tām rētām kuras dzīs
viņi debesīs ko ierakstīs

ķersies rīklē kumos taisni kamts
satrūdēs zem zaļas zemes samts
mana dzīve: salauzītā šī
mana ticība: ir taurenī
ogle.
Ojārs Vācietis.
Greizsirdība.

Ko tu skatījies
Tajā nobirušajā kokā?

Viņš ir lapas aizlaidis pa vējam
Tā kā visi.

Ko tu skatījies
Tajā luksoforā?

Viņš ir dzeltens, zaļš un sarkans
Tā kā vienmēr.

Ko tu skatījies
Tajā vitrīnā?

Tur ir pērkamais un pārdodamais
Tā kā visur.

Nav nekā vairs?
Nav nevienas puses,
Kurp tu drīksti kaut vai paskatīties?

Nē, ir puses.
Lielas četras puses.
Četras debess puses.

Bet tu nemīli mani.

___

Ojārs Vācietis.
Ceļš.

Pie visa, kā eju
es eju kājām.

Es gribu atnākt
un nevis -
ierasties.

Bez ceļa piekusuma.
Bez ceļa vientulības.
Bez sevis satikšanas.
Bez ilgošanās pēc tevis.

Es gribu pienākt
un nevis -
uzrasties.

Bez attāluma.
Bez soļiem.
Bez soļu balss,
kas runā
neizrunājamo.

Jā, es noplēšu daudz
zoļu,
bet es nenoplēšu daudz
cilvēku.

___

Māra Zālīte.
***.

Dzimtais pavards
pie debesīm kuras.
Lai pārnāktu mājās,
mēs neveram durvis,
bet grāmatu vākus
un brīvojam telpu sevī,
kur dzimtenei būt.

No gliemeža mācīties nevaram,
jo mājas nav patvērums mums,
bet mēs būsim patvērums mājām.

___

Māris Melgalvs.
***.

Sapņi iet Daugavā.
Tie nav atmiņu sapņi.
Divreiz tās pašas ilgas
uz jūru neplūst.
Sapņi par to,
ka kaut kur

vēl stāvāki krasti būs,
vēl zilākas debesis būs
un kāds akmens nez kāpēc vēl raudās.

Daugavu vari
pat neredzēt.
Bet tās sapņi ir jāredz.
ogle.
Ojārs Vācietis.
***

Cik daudz ir vajadzīgs,
lai saprastu,
ka nav uz pasaules mēmo.

Dažs tā ir nomirst,
sevī klausīdamies
tikai.

Un svēti ticēdams,
ka pārējie ir
mēmi.

Es putnu nopirku
un izlaidu no
būra.

Putns sēdēja
uz vietas
it kā būrī.

Bet pāri
brīvi padebeši bija -
pār abiem mums
un - vieni un tie paši.


Ojārs Vācietis.
Sarkanā.

Plandošas ugunis vēji nes,
Plandošas lāpas mēs rokās turam, -
Mūsu zeme no tālienes
Šodien ir kuģis ar sarkanām burām.

Pilsētas sarkani audekli tin,
Un tās ir vienādas gluži kā māsas, -
Šodien ir svētki, un svētkus svin
Magoņu, liesmu un asiņu krāsas.

Magones. Šodien ik karogā zied
Latvijas magoņu sarkanās liesmas -
Šodien, kad vējš līdz ar cilvēkiem dzied
Cīņu un uzvaru sarkanās dziesmas.

Liesmas. Cik tālu sniedz vēsturē skats,
Uzvaru kalni bij grūti un stāvi.
Blāzmo līdz šodienai Piektais gads,
Degošo muižu sarkanie kāvi.

Asinis. Viņas ik karogā kvēl,
Sarkanās, dzīvās un bezgala straujās,
Tās pland ik karogā vēl un vēl -
Pukstošās šodien un izlietās kaujās.

Ceļa vējš sarkanās buras pūš,
Mīļotā zeme, gan brālis, gan māsa,
Ir tavi matroži un viņu mūžs -
Magoņu, liesmu un asiņu krāsā.

Plandošas ugunis vēji nes, -
Plandošas lāpas mēs rokās turam, -
Mūsu zeme no tālienes
Šodien ir kuģis ar sarkanām burām.



Ojārs Vācietis.
***

Kā vējš alkšņiem
tu uzpūti man -
un es kļuvu
gaišāks.

Lapu apakšpuses
alkšņiem ir
baltākas.

Cilvēku iekšpasaule ir
trausli tīrāka
par viņu ārpasauli.

Tāpēc jau sargās,
kā nu kurš
māk.

Bet es vairs nemāku.

Lai nāk kas nākdams -
kāda varena balss,
Visstipra roka,
visvarena
vara
man ir lēmusi,
nolēmusi
un piespiedusi
no tevis
nesargāties.


Ojārs Vācietis.
***

Vientulībai ir zaļas lapas,
Vientulībai ir balti ziedi,
Vientulībai ir zila debess,
Uz ceļa trīcošas mēness ēnas,
Rietā degoši logu stikli,
Brīnumsvecīšu bērna prieki.
Tikai vientulībai nav acu.
lilsiiis
Lija Brīdaka

vairs nezinu...
vairs nezinu, kā es to spēju,-
es biju aizslēgti vārti.
tu klauvēji, sauci un lūdzies,
un veltīgi, veltīgi viss...
un tagad man vienatnē izplēn
nakts uguņu dzirkstīties sārti
un krūtīs spītīgais lepnums,
lepnums ir izdzisis.
tagad durvis līdz galam,
līdz galam atvērtas, gaida,
es pati tev tiecos pretī-
noliecies, noskūpsti, nāc!
[..]
tikai - tu esi tālu,
un varbūt tā arī labāk-
lai manus vājuma mirkļus
vien istabas sienas glabā,
bet rīt, rīt es ieslēgšos sevī atkal
ieslēgšos sevī kā senāk,
kad sirds tavu satraukto elpu,
tavu soļu tuvumu jūt,
un, skatoties manī, tev prātā nenāks, nē nenāks,
ka varu kādreiz es citāda arī būt.
Kristiina
Ojārs Vācietis.


BALTĀ ROMANCE.

Nāk nakts ar visīsāko miegu
un pašām visgarākām ilgām,
un rasainām sudraba smilgām -
nāk nakts ar visīsāko miegu.

Nāk laiks ar viskarstāko pļauju
un briesmīgu kastaņu krusu,
un zeltainu birztalu klusumu -
nāk laiks ar viskarstāko pļauju.

Kā sienāžu dziesma pār sniegu
tu atnāc un paliec un skani
caur pasauli visu un mani -
kā sienāžu dziesma pār sniegu.
kauliņš
Ojārs Vācietis.

Aizturiet asaras,
aizturiet smieklus,
aizturiet mīļumu,
aizturiet naidu,
aizturiet elpu,
aizturiet,
aizturiet,
aizturiet...

Ko visu tik nemāca aizturēt!

Aizturiet asaras –
nelaikā izlīs.

Aizturiet smieklus –
nevietā paspruks.

Aizturiet mīļumu –
nepelnīts dabūs.

Aizturiet
elpu...
Tā pati aizraujas
brīnuma priekšā.

Neko no pasaules
neaizturiet,
īpaši – laiku.
Veltīgas pūles.
Bet sabrukt
var.
Massacre
Māra Zālīte.

Nulles cikls.


Nulles cikls.
Viss izrakņāts.. Vienās dangās.
Dabūt nevar neko.
Būvmateriāli mangoti.

Nebūs te hesa,
Nedz teātra, nedz gaismas pils.
Ne māja kādam, ne muzejs,
Ne debesu skrāpētājs zils.

Te būs attīrīšanas ierīces.
Manām domām un jūtām.
Nulles cikls. Viss izraksņāts.
Zeme uz grūtām kājām.

Imants Ziedonis.

Kad dzērves atkal projām dodas.

Kad dzērves atkal projām dodas,
Tās gaidot skatās vēl uz mums
Un nesagaida. Kur viņs rodas -
Starp mums šis mēmais pārmetums.

Balts putns lido debess klajā
Un krīt, un viss, un beigts,
Un paliek mutē aizslēgtajā
Tas pārmetums, kas nepateikts.

Viens otru dzērām, kad mums slāpa,
Bet tagad balta puķe lūdz:
Tu, lūdzu, aiztaupi man sāpes! -
Kāpēc, tev mani jāapzūdz?

Vai lapai var ko pārmest lapa?
Un ko drīkst pārmest ziedam zieds?
Bet manu galvu kā pie kapa,
Kāds dīvains smagums lejup liec.

Un, kad tu balta nāc pār pelniem
Man nav tev spēka pretī iet.
Ar kādiem ziediem smagi melniem
Pret tavu sirdi mana zied!

***


Kā lietus knābā,
kā mūs lietus knābā...
Un - krusa, krusa krīt
Un neizdabā...
Un bailes, kādas bailes
visā dabā...

Es darīšu, cik varu,
tavā labā...
ogle.
Ojārs Vācietis.
***

Es arī pats savu dzērvi
aizsūtīju uz ziemeļiem -
tur ir tik īsas vasaras,
ka vajag daudz dzērvju.

Uz dienvidiem lidotojot,
viņas pār mani
katra pa dzērvenei nomet.

Un šajā rubīnu lietū
viena oga ir
lielāka.

___

Ojārs Vācietis.
***

Es izstiepu roku,
lai barotu badaino tumsu,
bet sapratu,
ka es te ubagoju,
un man delnā iegūlās
bezsvara nakts.

___

Ojārs Vācietis.
***

Kauna lieta,
ka es tevis priekšā,
kura man dod šajā dzīvē
visvairāk krāsu,
skaņu,
un vārdu,
kļūstu bezkrāsains,
mēms
un šļupstošs.

Sāku raut riņķī
kā veca plate
uz vēl vecāka patafona:
`man tev jāsa...
jāsa...
jāsa...`


Un naktīs kā lietuvēns
gulstas uz krūtīm
tas viss,
kas man tev jāsaka.

Un es jūtos
kā kaimiņu ābolos pabijis
puika,
kas palicis
nepieķerts.

No tā vien šķebina,
ka tie āboli
neēsti paliks
un sapūs.

Kaut kas manā dzīvē
ir atgriezies
nevainības
visbērnišķīgākajā
orbītā.

____

Ojārs Vācietis.
Šķiršanās.

Pagājušas divdesimt septiņas stundas.
Varbūt...

Bet ir pagājis pavasars -
Es redzēju čurkstes,
kas ņudzēja Gaujas krastā,
un ķīvītes kliedza.

Varbūt blakus istabā raudāja bērns.

Pēc tam sāka smaržot siens
Un gaiss dūca.
Ar basu kāju es laikam uzkāp.is biju
Uz kameņu perēkļa.

Varbūt garām brauca mašīna.

Pēc tam
Kļavas lapa
Dzinās pakaļ autobusam,
Aizkusa, apstājās
un atkal dzinās -
It kā autobusā būtu aizbraucis
Tās pavasars.

Varbūt es vēl ticu, ka tu atnāksi.

Pēc tam bija krusa.
Tā krita patvertnes uzbēruma zaļakā zālē,
Ripoja lejup pa doma zaļgano jumtu,
Sitās caur divu koķetējošo
Mākslīgo vārdu saharīnu,
Bira skursteņos kuģiem,
Un kā trokšņu stacija dūdinājās uz palodzes,
Slāpējot sirdsapziņu diviem,
Kas zaga mīlestību `kaut kā pēc`,
Kam pietrūka ņemt to tāpat.

Varbūt, ka es vairs neatšķiru galveno.

Pēc tam nāca sniegs.
No sākuma kusa uz rokas,
Bet vēlāk vairs nekusa.
Tāpat kā toreiz es laikam jūtas Rīga,
Kad pa viņu brauc saldētavas.

---

kauliņš
Rainis - Ubagu dziesma

Līku muguru
Apkārt klaidot,
Dāvanu lūgties,
Gaužot un vaidot -

Zemāka liktens
Vairs pasaulē nava:
Lūgties tā paša,
Kas tevi kava!

Kas tev atņēma
Tavu tiesu,
Kas tev nospieda
Garu un miesu!

Lūgties, lai dzīvību
Brīdi vēl vilktu,
Nabaga gaita
Par sprīdi vēl ilgtu!

Pirmdzimtas tiesības
Atļaut sev laupīt,
Lēcas virumu
Saudzēt un taupīt:

Mirēji ļaudis,
Mūžīgie nelgas,
Nu jums no asarām
Acis ir velgas.

Raudat sev, raudat, -
Kas gļēvos ies žēlot? -
Cīnīties, krist,
Ļaut sirdij kvēlot!
ogle.
Ojārs Vācietis.
***

Man tev jāsaka

tik milzīgs mīļums,
ka man kauns
par viņa milzīgumu.

Es nevaru pierunāt lūpas,
lai viņas
to pasaka.

Es nevaru salīgt ar papīru,
lai tas viņu paņem.

Un neizsacīts
tas nevar palikt.

Ar katru sekundi
vairāk plīst kapilāri,
kamēr saplīsīs
pavisam.

Laikam tas viss
mēmi krājies pa gadiem,
apvārtījies ziedputekšņos
pa priekiem
un bēdām
un tagad pieprasa
savu reizi
un tiesu.

Un stāv tā reize
pār mani
kā šķīlies
un tagad vairs nedziestošs
zibens.

Cik negaisies bija jānāk,
cik zibeņiem
bija jāšķiļas,
lai beidzot tie kļūtu
nedziestoši!


Ojārs Vācietis.
Tu vari.

Tu vari
parādīties uz mirkli
kā zibens.

Tu vari atnākt ar ausmu
un aiziet ar rietu
kā diena.

Tu vari aizdegties
degot un dziestot
kā svece.

Tu vari būt visam pāri -
pirms manis,
man esot,
pēc manis
kā laiks.

Tu vari visu.
Tev nav atnākšanas
un aiziešanas -
tu esi manī.

Ojārs Vācietis.
***

zvaigzne skatījās uz leju
tikai neredzēja sevi
kā es tevi neredzēju
arī skatoties uz leju
dienu zāļu mūžamežā
krustām šķērsām liktos mūžos
tavu acu divas zvaigznes
arī skatījās uz leju
lai no dzīves nereibst galva.


[♥]
Ķipītis amonjakā
Šis man lika smieties no visas sirds.. ^^

"Vārdi, kas būtu jāatcerās grūtos brīžos un pārdomām:
Galo
es krītu no biksēm un čurāju krēslā..
es jūtos kā Humpa Lumpa
tas sāk kļūt par iebiezinātu pienu priekš kafijas
/tas man-atcerei/

Ziemassvētki, Ziemassvētki
Sen jau jūsus aizmirsām
Būs zirnīši, būs pupiņas,
Būs brīvdienas vadziņā."

evija
visiem zināms veidenbauma dzejolis.

tumsa un migla
pasauli sedz,
mūžīgas rūpes
dzīvē tik redz.

velti ir strādāt,
veltīgs ir darbs,
galā tak zemē
grauž tevi tārps.

laimības sapņi -
blēņas un nieks;
nava virs zemes
sagaidāms prieks.

ciešanas, sāpes
sirds tikai jūt,
nolādēts liktens
cilvēkam būt!

~~~

vācietis. vecenīte ar miķelīšiem.

vecenīte iet ar salnas puķēm -
padusē nes miķelīši sauju
tā kā pirtsslotu uz pirti.
vecenītes nedēļa ir galā,
lielā sestdiena ir pienākusi -
rudens lietus vecenīti mazgā,
rudens lapas vecenīti slauka,
rudens dīķis uzmet miglas sutu,
un par zilo pirtsslotu jau sacīts.

vecenīte iet ar salnas puķēm.
miķelīšu skropstās lāso lietus.
vecenītei blakus dzlzsceļš stiepjas -
satiekas un šķiras vēsas sliedes,
aiziet garām ešelons ar tankiem,
uzpūš vecenītei eļļas dvašu.
nodreb miķelīšu zilās skropstas -
tā ir mākslīga, bet arī salna,
kas pašreiz gar semaforu aizdārd.

vecenīte iet ar salnas puķēm,
blakus parkā bērni lasa zīles,
un aiz apsvilušiem rudens mežiem
kaut kur atber kartupeļus sēklai,
kaut kur sievas kliedz no labām sāpēm,
kaut kur zilā jupiterā skatās.
izskrien suns un vecenīti aprej.
vecenīte apstājas un klausās -
kamēr suns vēl rej uz tevi, vēl ir labi.

trobelius
Iztoks Osojniks

Ēna

Pirms mana dvēsele
noslīkst tukšumā
un mana miesa
krematorijā izkūp dūmos,
man vēl daudz kas ir jāiemācās, -
šādus vārdus norūca bārdā Tagada kungs.
Piemēram, tas, ka man vienalga,
vai tieku godāts,
un ka negaidīts vēja pūtiens,
kas ietriecas sejā
un sajauc matus,
ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs
labai omai.
Un ka viss cits ir tikai ēna,
kavēklis dvēseles gaitām.


Tagada kungs, ārsts no Osetijas

Nevienu neinteresē, kas mēs esam.
Vai kas esi tu.
Un vēl mazāk, kas esmu es.
Ģimenes ārsts kalnu ciemos,
kurš nupat vienam jaukam
skuķēnam izglābis dzīvību.
Pēs daudziem gadiem viņai piedzims puika,
kurš tagad lasa,
ko es sapņoju 1999. gada novembrī.


Pats pēdējais

Tagada kungs, tas, kurš jums
noteikti jau līdz kaklam,
debesīs paskatījās un teica:
Patiesi, ir mana pasaule liela kā visums
virs man ciema,
vienīgi žēl, ka pats ciems ir
ievērojami mazāks.
Violettā Lelle
Eduards Veidenbaums

***

Ja gribi tikt pie labas vietas,
Tad klanies, lokies, rokas laizi!
Gan citi sauc tās kauna lietas.
Par to nekas, kad nāk tik maize.

Pie bagātnieku lepniem galdiem
Tu pazemīgi klātu lieni
Un glaimošanas vārdiem saldiem,
Cik vien ir spējas, katru cieni.

Bet, dieva dēļ, ar zemākajiem
Nekad lai kopā neredz tevi!
Min labāk kāju virsū vājiem,
Jo prātīgs gādā tik par sevi.

Tā drīz tu augstā vietā tiksi,
Tev slavēs, teiks par lielu garu;
Tu līdzbiedrus zem kājām liksi,
Un katris bīsies tavu varu.

***


Jebkuram cilvēkam ar principiem šis dzejolis ies pie sirds wink.gif
~Vanesa~
Cecīlija Dinere

Kas zin, cik paies vēl gadu,
Varbūt pat veseli simts,
Cilvēks nezinās dvēseles badu,
Jo viņš bez dvēseles dzims.

Mākslu mūzas sēdēs bez maizes
Un diedelēs garozas ielās,
Bet dzejnieki dvēseles aizstās
Ar jaunām ķīmiskām vielām.

Un ķīmiskas vielas tecēs
Pa artērijām un vēnām,
Un nomainīs paaudzes vecās
Ļaudis bez dvēselēm gēnos.

Tiek cildināts dvēseles seklums,
Tiek dvēsele plosīta driskās,
Šos trīszilbju vārdus meklēs
Vārdnīcās arhaiskās.
Massacre
O.Vācietis

Vējš no Jūras.


Vakar taču bija visas peļķes ciet,
Sniegs bij koku zaros, sniegs bij gaisā
Un pat tie, kam nebija kur skriet,
Steidzās tur, kur taisnāk.

Sals jau sāka dienā cauri cimdiem durt,
Un pret vakaru tas bij vēl spalgāks,
Tikai divatā dažs bij šur tur,
Bet tai šķirai jau viss vienalga...

Šodien nav ne pārslas, šodien nav ne palts,
Žūžo bulvāri, tiem nav vairs, no kā bīties.
Sausai ielai pāri vēji šalc,
Zemes smaržas pilnie, siltie, negaidītie.

Zvirbuļiem jau šķiet, ka pavasaris būs,
Savā valodā tie rīko brēku.
...Mīļā pilsēta, tu atkal pārsteidz mūs,
Kur tu ņēmi tādu milzu spēku -

Vienā naktī izmēzt savus plašumus
Kā ar lielu slotu sīku telpu!
Pilsēta dun. Tikai vējš ir kluss,
Tikai vējā sajūt jūras elpu.

Lai mums arī katram cita dzīve plūst,
Sasnieg reizēm bēdas sūras, sūras,
Un tad pēkšņi jūtam - sniegi kūst...
Tur ir vainīgs vējš. Un noteikti no jūras.
pekene
Inga Gaile

***
ir mēness gaišzilās debesīs,
ir nokaitēts bruģis zem kājām,
ir kāda piestātne pie kāda tilta,
ko šovakar sauc tu par mājām,
kāds spēlē klavieres aizlauztu balsi,
tevī ir izskaidrojums it visam,
tu skrien pa kāpnēm mirkli pirms kara,
mēs tevi vēl nepazīstam.
tu atnāksi stipri nosalis saulē
un teiksi - tur visas kaķes ir grūtas,
es pacelšos pirkstgalos,
tu pacelsies pirkstgalos,
un saudzētjot aizsvīdīs rūtis.


***
Mīlošas atmiņas paliks parkā uz sola,
tavs tēvs, tava māte un visa tā lidoņu skola.
Ko tu teiksi tai mirklī, kad plaksti lips ciet?
Man liekas, ka ceļa nemaz nav.
Ir tikai cilvēki, kuri iet.


***
Riteņbraucējs aizbrauc, atskatoties uz maniem logiem,
laukā pūšot vasaras vakara vējš,
nekas nekur nepazūd,
kaut ir skaidrs, ka pat mēs reiz aiziesim projām,
šonakt caur maniem pleciem iet bizbizmārīšu ceļš.


***
Nakts ieslēdz trešo ātrumu
un aizrullē caur sniegu
uz turieni, kur zvaigznes sadurtas uz stīgām,
kur akmens kastes elpo nemierīgā miegā.
Pirms mošanās ir visi koki kaili.
Bet katrā pirkstu galā pulsē Rīga.
Agate
Imants Ziedonis

Ir svarīgi,
lai dūmu stabs kāpj debesīs, -
ja tev ir seši krēsli,
sadedzini trīs.

To rožu kroni,
ko ap logu pinat, -
ir svarīgi,
lai jūs to sadedzināt.

Un to, kā sadeg vārds,
jūs arī zināt.
Pirms nesadegu es,
jūs mani nepazināt.

Un viss, kas tiek
pirms sadegšanas svērts, -
cik dīvaini -
nav savu pelnu vērts.

***

Pēkšņi liekas, ka jāraksta dzejoļi -
un tieši par kaislībām mazām:
par sīku lietu gar logu skrejam,
par granti un drazām.

Par smaržu, kas paliek no jaunkundzes vējā,
par kaut kādiem skatieniem ciešiem,
par mirušu dzirksteli jāraksta dzeja,
par apēstiem peļu kviešiem.

Par sevi arī, par sevi visvairāk,
par sīko, sev pašam doto;
par sevi: starp mēnesi un sauli -
tumsā
un apgaismoto.

Putekļi spoži, maza, nepilna gaisma
apspīd un atkal klīst...
Tumsa visapkārt ir tā kā rēta -
milzīga rēta, kas dzīst.
ogle.
Ojārs Vācietis.

Ja tu neatbrauksi.

Ziema - dziļa un pasakaina!
Tādu vairs tagad nav,
Tādas bērnībā ir..

Uzcēlām sniegavīru,
Ielikām ogļu acis,
Ielikām taisnības dēļ
Baltu un sniegainu sirdi.

Mātes mūs aizvilka mājās.
Pagalmā palika viņš -
Balts un viens pats.

Krēsla bij peļu krāsā,
Putenis - milzu pārslām.
Sniegavīrs skatījās sniegā,
Dzīvā, krītošā sniegā -
Ko tad viņš varēja darīt?
Kaimiņu bērni bij slinki,
Taisīja lēnām, lēnām
Mūsu sniegainim draugu.
Todien tas vēl nebija gatavs..

Pukstēja sniegaiņa sirds,
Baltā un sniegainā sirds:
- .. Balts un viens pats,
balts un viens pats.. -

Ietu pa pasauli meklēt
Kaut kur atrastu draugu..
Sniegainim nebija kāju.

Tā viņš skatījās krēslā,
Dzīvā, krītošā sniegā,
Skatījās, vai kaut kur nenāk..

Piemiegto acu ogles
Izskatīja vai pelnos,
Pukstēja sniegaiņa sirds,
Baltā un sniegotā sirds:
- Balts un viens pats..
Balts un viens pat.. -

Sniegainis kļuva akls!
Nenoturēja acis
Tālumam pievērstā pierē.
Un tās nokrita zemē,
Tāpēc, ka gaidot tevi,
Tāpēc, ka skatoties tālē,
Ogles bij kļuvušas karstas,
Ogles bij kļuvušas sarkanas.

___

***

Es gaidu tevi
Uz šī pavasarīgā stūra
Jau visu dzīvi.

Var būt, ka tu
Mani gaidi citur,
Bet, tikai šeit satikušies
Mēs satiksimies.

Mirguļo kupenas,
Un upēs ir daudz ūdens.

Lieli kuģi var peldēt
Pa tādu dziļu un brūnu ūdeni.

Bet es gaidu tevi
Un skatos
Uz papīra kuģīti
Marta ledos.

_____

***

Nebaidies, ka man šodien nav smieklu,
es esmu bagāts un smejos ar skumjām,
un bagāts es esmu tieši ar tevi,
tik ļoti bagāts, ka drusciņ ir jāskumst,
taisni par to, ka tik daudz ir kā pārāk -
gaišs līdz reibonim, laimīgs līdz sāpēm.
Massacre
E.Veidenbaums

***
Iedzer brāl! Ātrām kājām
Mūža dienas projām skrien,
Nāve sauc uz tumšām mājām,
Iedzer, kamēr kapā lien!

Iedzer brāl! Laiki grūti,
Dzīves ērkšķi nikni dur.
Iedzer, mazāk sāpes jūti,
Jaunu dzīvi alus bur.

Iedzer brāl! Nodzer prātu -
Prāts tik bēdu kaudzes ceļ.
Muļķis tikai domas krātu,
Gudrais ellē viņas veļ.


M.Zālīte

Ekspertīzes slēdziens

Ne skauģis, soģis, ļaunvelis,
ne greizsirdis, ne draugs, ne rads.
Nevērīgi apejoties ar vārdu,
viņš sevi
ievainojis
pats.
ogle.
Ojārs Vācietis.
Nemosties vēl.

Nemosties vēl.
Vēl ir auksts.
Zari dreb.
Cauri vētrām kaut kur
tavi gājputni
laužas uz mājām.

Pasmaidi miegā.
Un vieglāk
būs visiem,
kas iztur ziemu
tev blakus,
un tiem,
kas caur vētrām
pie tevis
nemaz nevar atnākt.

Pasmaidi miegā
tik viegli,
lai vieglāk
ir vizbuļiem tikt
cauri sniegam.

Nemosties.
Pasmaidi miegā
un pamāci
pasauli
pasmaidīt.

___

***


Tikai lai tās ievas ziedētu.
Ātrāk.
Mazlietiņ..

Kamēr vēl lakstīgalu
pietiek
acīs.

Kamēr vēl nepietiek
smaržu
nāsij.

Kamēr vēl mākoņi
krūtīs krīt
dziļi.

Tikai lai tu neraudātu..
Kad es
smejos.
nenuil
klāvs elsbergs

viens lidinās gaisā un viņam ir labi
viņam ir spārni viņam ir knābis

viens klaigā sētā aiz atkritumkastes
viņam ir ūsas viņam ir aste

viens medī pa džungļiem un auro kā durns
viņam ir strīpas viņam ir purns

viens tek man garām un spīguļo silti
viņam ir krasti viņam ir tilti

viens pilēdams pil viņa rokas ir slapas
viņam ir zari viņam ir lapas

viens plešas un kratās aiz piepūles lielas
viņam ir kvartāli viņam ir ielas

viens klibo man pretī tik līks kā skumjas
viņam ir domas viņam ir dumjas

viens bija varens viens bija liels
viņam ir zārks viņam ir miers

viens ir apmeties drusku tālāk
viņam ir tornis ar krustu galā

-----------------

Cilvēciņš, kas izlēca
no manas sirds,
līdzīgs vienai pazaudētai
meičai ir.

Viņam gari mati,
līdz nabucītim krekls,
viss, ko saka cilvēciņš,
varbūt liekas sekls,

bet viņam ir daudz mīļuma.
Kas gan man to dos.
Nelaimīgais cilvēciņš,
viņš ilgi nedzīvos.

------------------

atvadies puisīti vecais
no gaišiem un ausainiem laikiem

kad sūkāji liepu lapas
un Salacā peldējies

tie bija lieliski laiki
maigi kā atmiņas

tu nezināji cik smalkā
diegā viss karājas

ir vasara pārtrūkusi
puisīti atvadies
Kalevale
Amanda Aizpuriete

tu noskaties, kā viņi tevi aizmirst
tu piekrītoši galvu paklani
tu saki: tas ir dabiski
kā savādāk

galvenais no jautājumiem: vai
tu viņus mīli
vai ienīsti
saulė naktį
M. Cvetajeva

Уж сколько их упало в эту бездну,
Разверстую вдали!
Настанет день, когда и я исчезну
С поверхности земли.

Застынет всё, что пело и боролось,
Сияло и рвалось:
И зелень глаз моих, и нежный голос,
И золото волос.

И будет жизнь с ее насущным хлебом,
С забывчивостью дня.
И будет всё — как будто бы под небом
И не было меня!

Изменчивой, как дети, в каждой мине
И так недолго злой,
Любившей час, когда дрова в камине
Становятся золой,

Виолончель и кавалькады в чаще,
И колокол в селе...
— Меня, такой живой и настоящей
На ласковой земле!

— К вам всем — что мне, ни в чем
не знавшей меры,
Чужие и свои?!
Я обращаюсь с требованьем веры
И с просьбой о любви.

И день и ночь, и письменно и устно:
За правду да и нет,
За то, что мне так часто — слишком грустно
И только двадцать лет,

За то, что мне — прямая неизбежность -
Прощение обид,
За всю мою безудержную нежность,
И слишком гордый вид,

За быстроту стремительных событий,
За правду, за игру...
— Послушайте! — Еще меня любите
За то, что я умру.


Cvetajeva

Massacre
O. Vācietis
Piesaukšana

Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.

***

Rudeņos es turp iet nevaru.

Viņa dzīvo tai ielā,
Ko rudeņos bombardē kastaņi.

Vasarās es turp iet nevaru.

Vasarās iela auzaug
Kā zaļa ala
Un nevar ielīst.

Pavasaros es turp iet nevaru.

Man ir par karstu elpa,
Un zaļās lapiņas
Ir ļoti vārīgas.

Ziemās?
Nu, kur tad var aiziet ziemā?

Un vairāk diemžēl nav gadalaiku.
Un es turp iet nevaru.
Nevaru.


M. Zālīte
Mantojums. Arī tā

Kāpēc man jāstiepj šī tirgus taša,
Šie gadu tūkstoši, gadu simti?
Es piedzimu vakar, un ļoti labi,
Tieši vakar es gribēju dzimt.

Kas man daļas, ka vergojāt jūs
Tos septiņsimt nezciktosgadus,
Viens otru kavāt, skaudāt un nīdāt
Un mirāt mērī un badā!

Ar kādām tiesībām jūs
Manī sagrūdāt savus gēnus?
Manā baraviku mežā (patvaļa!)
Dīgst pagātnes suņusēnes.

Pēkšņas, baigas un svešas.
Jūtas, kas nav manas jūtas,
Ienaids, kas nav mans ienaids,
Grūtums, kas nav mans grūtums.

Bēdas jūs esot zem akmens,
Jāsmejas, palikuši.
Manī tās esat sabāzuši,
Manī tās esat salikuši.
Īvs
Egils Zirnis

Nakts
Pielijusi nakts pa koku lapām,
Vārtu ēnā skūpstās,
Skūpstās divas ēnas.

Skūpstās ilgi,
Neviens mājās nenāk,
Nakts smagi pil un elpo,
Nakts elpo arvien lēnāk.

Nakts tik smagi pil,
Neviens vairs mājās nenāk,
Vēl tik skūpstās ēnas
Tukšā vārtu ēnā.

Nakts nosirmo,
Uz bruģa tumsa ļimst
Kā ēna bālo diena.

Nakts nosirmo,
Uz bruģa tumsa ļimst,
Un diena vārdos dzimst.
Kalevale
Ilmārs Šlāpins

labdien,
es par visu vairāk
esmu laimīgs
kad saule riet
visās pārējās
diennakts stundās
dzērienu veikalus
neveriet ciet
trobelius
Imants Ziedonis

Ko taureņi dara zemestrīcē?
Taureņi neuztraucas zemestrīcē. Taureņi žēlo puķes
zemestrīcē, mierina bites zemestrīcē.

Jo tek ārā no šūnām medus zemestrīcē. Jo birst
bitēm no kājām un pazūd smiltīs ziedputekšņi zemstrīcē.
Taureņi mierina galotnes zemestrīcē. Jo ar dažām saknēm
ir pārtrūkuši sakari zemestrīcē.

Taureņi māca turēties gaisā zemestrīcē. Taureņi
atskrien un izlaiž sivēnu no maisa zemestrīcē. Nav
nekā baisa, nav nekā tāda tik baisa zemestrīcē, ka
pašiem tā jātrīc, ka pašiem tā jāsāk trīcēt zemestrīcē.

Jocīgi gan, ka tikai taureņi mums var līdzēt, kad
zeme sāk trīcēt.
evija
inga gaile

izsvītrojiem mani no sarakstiem,
realitāte ir mani atgrūdusi.
pilnmēness baltā bura.
vēl jau ir debesis, vēl jau ir, vēl jau tā saule kuras.

viņa skatās lietū -
lāses krīt maigas un remdē slāpes.
zaļā uguns, kurā deg sirds, izplēn, un apvārsnis atgriežas acu
priekšā.

prieka man nav, māt. prieka nav.
mani roku kauli atsitas pret tavu vēderu.
tu stāvi, rokas nolaidusi, un nezini, ko teikt savam pāraugušajam
stādam, kurš vienmēr skatās caur pieri un kuram laikā, kad sulas
pulsē pat asfalta ciļņos un trolejbusa vadi smaržo maijpuķīšu tvanā,
prieka nav.
violeti griezīgi svārki un skropstas kā renuāra gleznās.
liecies nu mierā, bērns.
bērns skatās un rokās iespiestajiem skaitīkļiem un iekaucas kā
koijots stepē, bez skaņas.
kaut kut, kādā vīnstīgām apaugušā namā, kliedziens izsrit visus logus
un pamodina, pamodina...
sapnis neko nepaskaidros.
tikai smiesies un dejos. pa dubļiem, kā izmisis, ņujorkā iesviests
vīnogu stampātājs. pēcsvētku rītā nekur nelaulāts alkānu pārītis lasīs
pudeles un apstāsies zem mana loga. viņš, plūmju ziedu smaržas
iztramdīts, nolauzīs zaru savai pilsētas saulē un ļergā nobrūninātajai
kukažiņai. kāda smaržā, kāda dzīvības smarža.
kā toreiz, kad samulsis, pēc sviedriem un alus smakojošs vakarskolas
11.klases skolnieks pasniedz orhideju čaukstošā papīrā, kuru es
izmetīšu rīgas centrā, lai sajustu orhidejas kailuma pieskārienu. lai
nebūtu jāskatās uz čaukstošo papīru un caku cakoto lentīti, kas liek
domāt par puisi, kurš ar saviem korišiem pirms skolas pasākuma izdzer aliņu
un nospļaujas pie kājām garām ejošai blondīnei.
lai nebūtu jādomā par to, ar kuru kopā mēs cepām kartupeļus ar visu mizu.
tie čaukstēja un čurkstēja rudens kaislīgumā.
no kartupeļiem un neprāta ilgām būt siltumā katru mirkli un visur bijām
kļuvuši gandrīz caurspīdīgi.
lai nebūtu jādomā par meliem, saldajām lūpām un gultas galvgali, kurā
ieķeras manas rokas, un rīta gaismu istabā, kura nav mūsu.
un pirmo cigareti, kuru mēs ejam nostreļīt pie tuvākā trolejbusa pieturas.
lai nebūtu jādomā par tavu skatienu toreiz, kad tu stāvi viņpus sliekšņa un
es šaipus.
tavs krekls tik balts un labi izgludināts, acis tik neprātīgas, ka tikai
pilnmēness kaisles apreibinātai var likties, ka tās ir atvadas un vienu nakti.
pēc tam es stāvu kanālmalā. ir sācies rudens. līņā.
man ir ļoti glīts mētelis un berete.
man ir divas kājas un rokas.
man ir lūpas un acis, bet zeme lēnām aizslīd, un paveras bezdibenis.
kliedziens uz iekšu izdedzina tuneli līdz pašai kājstarpei. tuneli, kura
pārogļotajās sienās tikai pēc ilgiem, miglas pilniem gadiem mēģinās
atgriezties skudras.
līņā. es stāvu. tu kavē vēl tikai piecas minūtes, bet es jau zinu. zinu, ka, ja
es spēšu izkustēties no vietas, redzēšu savas sačervelējušās rokas un sirmos
deniņus spoguļojamies lāmā pie pulksteņa.
tad apklustu. ilgi braucu ar trolejbusu. dzeru tīru šņabi no kakliņa. vemju,
pieķērusies pie rokas savam lielajam, blondajam draugam. un, kad viņa
kopmītņu istabiņā iedziedas vilki, kliedzu, beidzot kliedzu - vienu īsu,
dzīvniecisku kliedzienu, kurā lēveru lēveros no manas mutes izplaukst
sarkanas orhidejas.
tas viss.
orhidejas, orhidejas. pieskārienu ziedi. bez smaržas.
orhidejas. nomirst uzreiz. bet paspēj saindēt ar ilgām pēc kalna gala
mākoņiem, pār kuriem lien ausma no pirmās cigaretes dūmiem.
(sun)
Austra Skujiņa

Ielās


Man ielās dažreiz skumjāk kļūst kā naktī,
kad miklā tumsā dziest pie loga logs.
Zem akmens cietokšņiem trūd sapņi dziļi rakti,
un bendzīntvanā asins upes plok.

Man brīžiem elpas pietrūkst zemes krastos
un kājas atsakās bez mērķa tālāk klīst,
kaut vēji šalko svešu kuģu mastos
un naktīs meteori mirdzot krīt.

Un tad es sajūtu, ka ielās pretī
man smaidu nesviedīs vairs it neviens,
ka dzīves šaha spēle pazaudēta,
bet tas, kas zaudējis, ir dzīvei lieks.

Ak, pilsēta, vairs mani tavās rokās
kā upju straumes jūrā neaizraus,
ne atdzimšu es mīlas saldās mokās,
ne mieru radīšu kā doktors Fausts.

Zem akmens cietokšņiem trūd sapņi dziļi rakti,
un benzīntvanā sirds kā putns smok,
bet ielās skumji, skumji kļūst kā naktī,
kad miklā tumsā dziest pēc loga logs.
Massacre
Ilgi meklēju šo dzejoli un beidzot atradu.

Eduards Veidenbaums

***

Es, redzu, ka nāve jau mani skauj...
Kā žņaudz mani nost un līdzi sev rauj...
Re redzu, ka baznīcā bērnieki iet,
Un dzirdu, ka zvana un sēri dzied
Un priekšā rēgojas tumšais kaps,
Priekš mūžības dzīvoklis sataisīts labs...
Jau nāvē man gurušās acis bāl, -
Lūk! mīlēdams pasauli tiku tik tāl.
trobelius

Un beigās tak viss nemiers meklēšanās manās
ir skumju tik un sāpju pilna atgriešanās
pie Dzīvības un Gaismas pirmavota,
no kura man šī dvēsles uguntiņa dota.

Tik atcerēšanās - šī atzīšana visa!
Lūk, skumju cēlonis: reiz bija gaišs, tad - dzisa.
Un pilnība - šī ilga visusvētā -
ir tumša atmiņa no vienreiz pazaudētā...

/F. Bārda
Seratna
Pēdējā laika topa dzejolis:

"Šķiet gribi būt tu slīdenis,
Kā tēvs tev allaž stāstījis.
Tik vienu viņš nav sapratis -
Cik izcils esi Elšpūtis."
/Šķirmice/
Lilla.
Es velku uz papīra līniju.
--------------------------
Es velku uz papīra līniju.
--------------------------
Līnija ir taisna : --------.
Līnija ir skaista: --------.


Es velku uz papīra līniju,
līnija ved uz Tevi.
Es skaitu un skaitu lūgšanu,
lūgšanu par tevi.

Neko citu es nemāku,
Es velku uz papīra līniju.

Es gaidu un gaidu.
-----------------
Pie palātas gaidu.
-----------------

Vai saulainu laiku?


Gaidu un gaidu.

Lai manai mīļajai labi iet.
Tik daudziem uz pasaules labi iet.

/Klāvs Elsbergs/
Šī ir pamatsatura "Lo-Fi" versija. Lai skatītu pilno versiju ar papildinformāciju, formatējumu un attēliem, lūdzu, klikšķini šeit.
Invision Power Board © 2001-2020 Invision Power Services, Inc.