"Reja? Viss kārtībā?"

"Ar mani viss kārtībā," Marsa automātiski nomurmināja, skatoties kaut kur tālumā. Sajutusi Pērkona Senši neticības pilno skatienu, viņa nopūtās. "Pēdējā reize, kad es redzēju Smaragdu... Kunzīts viņam mina uz papēžiem. Es... Man liekas, Smaragds laikam neizbēga... Tas joumu ģenerālis, ar ko mēs šonakt cīnījāmies... Es domāju... Nē, es esmu pārliecināta, ka tas bija Smaragds."

Jupitera samirkšķināja acis. "Tu taču nedomā..."

"Jā. Es domāju, ka Tumsas Karalistē viņam izskaloja smadzenes tieši tāpat kā Mamoru. Un tagad viņi ir sagūstījuši arī Usagi."

"Būs labi," Jupitera pasvārstījās, un tad uzlika roku uz Marsas pleca. "Mēs vēl atgūsim viņus visus."
 

Princis Deimands paskatījās uz blāvo mirdzumu, ko meta rietošais spīdeklis - viena no retajām kaut mazliet patīkamajām lietām uz šīs nežēlīgās planētas Nemesis - pirms ieiet mazajā kapelai līdzīgajā celtnē.

"Sappīr, ko tu te dari?"

Zilais Sappīrs sarāvās un pagriezās pret brāli, atraujoties no sienu gleznojumu vērošanas. "Vai ir jau laiks?"

Deimands pamāja ar galvu. "Jā. Beidzot, pēc tās nebeidzamās gaidīšanas, mēs beidzot esam gatavi mest izaicinājumu Kristāla Tokijai. Esmu pārsteigts, ka tu esi te, nevis vēl pēdējo reizi pārbaudi savu ekipējumu."

"Es atnācu, lai atcerētos pagātni." Sappīrs norādīja uz astoņām freskām, kas klāja kapelas sienas. Katrā no tām bija redzama kāda cīņas aina, dīvaini stāvi, cilvēkveidīgi un ne pārāk, kam pretī stājas karotājas jūrnieču kostīmos. Tā kā šīs freskas tika uzgleznotas ilgi pēc oriģinālo dumpinieku nāves, mākslinieki bija izlēmuši, ka mēģināt atainot varoņu sejas tā, kā tas bija pierakstīts, nozīmētu tikai apgānīt viņu piemiņu - freskās sejas, ja vispār bija atainotas, bija iezīmētas tikai ar pāris vispārīgiem otas vilcieniem.

Deimands pienāca un nostājās blakus savam brālim, skatoties uz to no freskām, kas bija piesaistījusi Sappīra uzmanību. Tā bija cetrālā no astoņām, un reizē arī pati lielākā. Tur bija redzams kāds melnā tērpts stāvs, ar muguru pret skatītājiem, tā ka tikai viņa zaļie viļņainie mati izcēlās uz tumšo ēnu fona. Viņa labā roka, ap kuru virpuļoja enerģija, norādīja uz divām senši kareivēm, kas gulēja zemē pie viņa kājām. Vienai bija uzgleznoti īsi smilšu krāsas mati, otrai gari un viļņaini jūrasūdens krāsā. Vīra kreisā roka savukārt bija piesegusi viņa seju no liesmojošā gaismas viļņa, ko izstaroja viņam priekšā gaisā lidojošā sieviete - Nīstā Karaliene Serenite.

"Leģendas vēsta, ka viņš bija palicis pēdējais no mūsējiem," Sappīrs piezīmēja. "Stāsta, ka viņš bija pārspējis pilnīgi visus savus pretiniekus. Leģendas vēsta, ka viņš bija tikai soli no uzvaras, kad kaujā iesaistījās Serenite. Tās vēsta, ka pat tad viņam izdevās izbēgt un izglābties. Varbūt viņš joprojām ir dzīvs?"

"Visticamāk, leģendas melo," Deimands nopūtās.

"Bet ja nu ne?"

"Nu, tad drīz vien mums līdzās stāvēs īsta dzīva leģenda. Pietiks sapņot, Sappīr, ejam gatavoties ceļam."

Mēness Kareive apjukumā skatījās apkārt uz drupām, kas, ja vien tā gaiši zilā lode pie debesīm bija tas, par ko viņa padomāja, atradās uz Mēness virsmas.

"Tu neesi ievainota, mans bērns?" sudrabmatainā sieviete-gars veltīja viņai rūpju pilnu skatienu. Viņas rēgainajās rokās laistījās Ginzuišou.

"Māt?" Mēness Kareive nočukstēja, jūtot kā viņas sirds saraujas un sāk sisties straujāk, kā apstiprinot rēga identitāti.

Karaliene Serenite apstiprinoši palocīja galvu.

"Māt," Mēness Kareive svārstījās. "Tas, ko teica tas Bruņinieks... Es to galīgi nesapratu. Es nesaprotu, kā gan viņš varēja redzēt kas notiks nākotnē, vai kā es tur spēšu izdarīt kaut ko tik briesmīgu, kas iedzīs viņu tādā izmisumā? Māt, vai tiešām man ir liktens nolemts izdarīt kaut ko, kas būs par iemeslu tādām sāpēm?"

Venēra paskatījās zem viena no parka soliņiem. "Nekā. Mēs esam pārmeklējušas visu parku." Viņa pagriezās pret Merkūriju. "Esi kaut ko atradusi?"

Merkūrija pacēla galvu no datora ekrāna un noliedzoši pašūpoja. "Jouma pielietoja tādu teleportāciju, ar kādu man vēl nebija gadījies saskarties. Man vienkārši trūkst datu, lai viņu izsekotu. Man ļoti žēl."

Venēra noputās. "Nu labi. Nāksies mums visām sanākt kopā un..." viņa aprāvās pusvārdā, pamanījusi, ka gan viņu, gan Merkūriju piepeši ieskauj sidrabains mirdzums. "Kas tas vēl?!"

"Es domāju..." Merkūrija iesāka, un tad viņas abas izgaisa.

Karalienes Serenites rēgs bez skaņas nopūtās. "Usagi, dārgā, šai pasaulē vienmēr būs cilvēki, kas mēģinās piespiest tevi mainīt domas ar saviem melīgajiem vārdiem, jo viņi labi zinās, ka ar spēku vai draudiem piespiest tevi mainīties viņiem nekad neizdosies. Tas vīrs ir tieši tāds. Viņš ir melojis tik daudz un tik daudziem, ka pat viņam pašam vairs nav ne mazākās sajēgas par to, kas īsti ir patiesība. Mans dārgais, apjukušais bērns. Vienmēr atceries par savu pārliecību, un vienmēr ej droši pretī nākotnei. Tev vienmēr blakus būs tavs galms, un viņas vienmēr atbalstīs tevi tavā uzdevumā vērst visu par labu šai pasaulē."

Mēness kareive pagriezās un pamanīja ka tepat blakus viņai ar apjukumy sejā parādās pārējās Senši kareives.

"Atcerieties savu pagātni, lai varētu izveidot savu nākotni labāku." Senši kereivju acis aizvērās, viņu pagātnes atmiņām par pēdējo balli šajā pilī pārņemot viņu prātus. "Un atceries, Usagi - tas vīrs tev meloja acīs skatīdamies. Aizmirsti visu to, ko viņš tev teica, un atmet malā savas šaubas, mans bērns."

Karaliene pamāja ar roku un Ginzuišou aizlidoja lejup pie Mēness Kareives. Usagi rokā parādījās viņas Mēness zizlis, ļaujot kristālam ieņemt tam piedienošos vietu tajā. "Piedodiet, meitenes, bet laiks sarunām ir iztecējis. Tumsas Karaliste gatavojas sākt uzbrukumu Zemei. Es nosūtu Jūs tur, kur Jums šobrīd ir nepieciešams atrasties. Turies pie savas pārliecības, meitiņ. Turies un esi stipra."

Ginzuišo uzplaiksnīja, un visas piecas meitenes aiznesa kaut kur citur.

Berilas acis šokā ieplētās, kad viņa pēkšņi konstatēja senši kareivju materializēšanos arktiskajos ledājos, mazāk kā kilometru no ieejas transdimensiju portālā uz Tumsas Karalisti. Tomēr viņa ātri atguvās un jau nākamajā minūtē aizsūtīja joumu māsu piecnieku pārtvert un apturēt senši.