Sarkani saraudātām acīm Usagi gulēja saritinājusies gultā. Uz skapīša blakus gultai, atvērtā mūzikas lādīte klusi spēlēja savu skumjo melodiju.

Cik dīvaini, pirms Tumsas Karaliste bija nolaupījusi Taksedo Kamenu, melodija nepavisam nebija šķitusi skumīga. Tagad, zinot, ka ienaidnieks viņu ir sagūstījis un samaitājis, viņai sirds vai pušu lūza skumju pilnajās notīs un nebija saprotams, kā gan viņa agrāk varēja par to jūsmot.

Usagi paslējās uz elkoņiem. Nē, tā nevarēja, tā nedrīkstēja domāt!!

Viņi atgūs Tuksedo Kamenu! Viņš taču bija no labajiem spēkiem! Viņš noteikti atgūsies!

Viņš tikai bija šo to aizmirsis. Nē. Ne tā. Viņam bija likuši aizmirst.

Viņs taču atgūs atmiņu, atgriezīsies pie viņas, un tad viņi abi kopā klausīsies šo melodiju, un viņa lūpas rotās smaids…

Usagi atslīga atpakaļ gultā, cīnoties pret viņu pārņēmušo izmisumu ar saviem sapņiem un cerībām.

Kunzīts nebija laimīgs. Nepavisam. Tumsas Karalistes politika nekad nebija bijusi spēle vārgām joumām, un pat Berilai bija visi iemesli uzmanīties, lai kāda jouma nemēģinātu uzurpēt karalienes varu. Bet šis te jau bija pārsniedzis visas robežas! Gluži kā no zila gaisa, Berila bija izlēmusi padarīt vienu no viņas ienaidniekiem par savu guļamistabas rotaļlietiņu. Problēma slēpās tur, ka tas draņķis nebija mierā ar rotaļlietiņas statusu vien. Šobrīd izskatījās, ka viņš bija cieši apņēmies gāzt Kunzītu no joumu ģenerāļa kādreiz šķietami nesatricināmās otrās vietas Metālijas kalpotāju sarakstā.

Bija pagājušas tikai pāris dienas, kopš Endimions pamodās Tumsas Karalistes kalpībā, bet visas zīmes, tiem, kas prata pareizi skatīties, jau bija redzamas. Kunzīta atbalsts tika metodiski grauts, viņa padotās šis izlecējs pārņēma vienu pēc otras. Ja Kunzīts steigšus kaut ko neiesāktu, tad, tā kā tas draņķis mēdza čukstēt Karalienei ausī visādus padomus, varēja gadīties, ka drīz vien Kunzīts pievienotos Žadeītam mūžīgā ieslodzījumā kristāla cietumā. Steigšus bija nepieciešama uzvara, publisks pierādījums tam, ka pārējo trīs ģenerāļu izgāšanās nepavisam nenozīmēja to, ka arī viņš būs tāds pats neveiksminieks.

Nicīgi Kunzīts paskatījās uz apkārt šaudošos joumu pulciņiem. Jau trīs dienas, bet no iebrucēja nebija ne vēsts. Bija vairāk kā skaidrs, ka turpināt meklēt bija lieka laika un resursu tērēšana - ja tas spiegs bija tik nemanāmi ticis iekšā, viņš tik pat nemanāmi jau sen bija paguvis notīties, un  droši vien jau sen kā atradās drošībā atpakaļ uz Zemes. Šīm dumjajām zosīm nekad neizdosies viņu te sameklēt. 

Tikai, bija kāds sīks fakts, ko šīs muļķes nezināja. Pēc katra no Zoisīta ceļojumiem uz Zemi, kad viņš naktī bija gulējis Kunzīta apskāvienos un pūlējies atgūties, tas nelga bija neizbēgami čīkstējis par savām piedzīvotajām nedienām un neveiksmēm. Vai tas bija pakļūt zem žurku bara ložņājot pa Tokijas pazemes tuneļiem, vai tā bija viena vai otra senši kareive, kas bja sadevusi viņam pa degunu un izjaukusi visus plānus, mūždien bija bijis jāklausās par ‘briesmīgajām nedienām’.

Tobrīd reizēm Kunzītam bija uzmākušās šaubas, vai ir to vērts to visu pieciest. Šobrīd, ak kā gan viņam pietrūka Zoisīta vaidēšanas un pukstēšanas. It īpaši par svešinieku ar zaļajām acīm, kas neatgādināja cilvēka acis, par zaļo kristālu viņam kaklā, par to vīru, kas vai no ādas līda ārā lai tikai patracinātu trešo ģenerāli, par…

Ak jā. Un vēl par senši kareivi vārdā Marsa. 

Zoisīts, par spīti visiem saviem daudzajiem trūkumiem, kas galu galā arī bija par iemeslu viņa nāvei, bija bijis vērīgs un inteliģents vīrs. Zoisīts pirmais bija pamanījis Nefrīta nodevību, ilgi vēl pirms Kunzīta, Berilas un visiem pārējiem. Vēl vienu, pēdējo reizi, tu man palīdzēsi, mans draugs, Kunzīts nodomāja, vēl vienu pēdējo reizi, kad tas patiesi ir svarīgi, mans mīļotais. Kā Zoisīts toreiz teica?

‘Kā gan es gribētu izraut Marsas sirdi viņa acu priekšā, lai tikai būtu drošs, ka zem tām stulbajām brillēm un apmetņa slēpjas kāds, kuram tobrīd vairs nebūs iemesla apmierināti smīnēt… ‘

Nabaga nelaimīgais Zoisīts. Es parūpēšos, lai šī tava vēlēšanās piepildītos.

Maraksa, kā jau vairums Tumšās Karalistes joumu, bija vienmēr gatava izcīnīt sev labāku vietu knābšanas hierarhijā. Būt saraksta augšpusē bija labi, ja vien tev nepievērsa uzmanību Karaliene Berila personiski. Teiksim, pēc ģenerāļa posteņa šajās dienās neviena puslīdz prātīga jouma nekāroja. 

Diemžēl iespējas pavirzīties uz augšu rangā bija ārkārtīgi niecīgas. Ne jau velti joumas plēsās par godu būt izraudzītām doties misijā uz Zemi. Ja tev paveicās un senši kareives tevi nenogalināja, tad tas bija garantēts ceļš uz augšu pa karjeras kāpnēm. 

Noķert to spiegu bija otrs veids. Protams, konkurentu arī bija ka biezs, it īpaši tāpēc, ka joumas nevarēja veltīt tam visu savu laiku - Berila bija skaidri un gaiši pavēlējusi, ka meklēšanas pasākumi nekādi nedrīkst aizkavēt gatavošanos drīzumā plānotajam iebrukumam uz Zemi.

Maraksa, gluži saprotami, bija bijusi gatava atdot teju visu, lai tikai būtu tā, kas atradīs spiegu pirmā. 

Vismaz tā viņa bija domājusi vēl pavisam nesen.

Smaragda seja savilkās smīnā, viņam ar vienu turot ciet joumas abas rokas, bet ar otru aizžņaudzot viņai rīkli. Teikt, ka šī nebija pirmā reize, kad viņu bija vajājuši kā traku suni, būtu tāpat kā teikt ka jūrā ūdens ir mazliet slapjš. Dažas dienas viņš bija pavadījis nolīdis slēptuvē, lai sagaidītu, ka joumas samazinās modrību un centību viņu atrast. Viņš pat bija izvairījies no teleportācijas, lai lieki neriskētu. Lai cik maza nebija iespēja, ka Berila un viņas padotie spētu izsekot teleportāciju, labāk bija neriskēt, un vēl vairāk laika pazaudēt viņš vairs negrasījās.

“Paziņot, ka es nekad neuzvarēšu, ka man nav izredžu, un līdzīgas lietas, tas nav ilga mūža saglabāšanas noslēpums,” viņš piezīmēja. “Ja tu sāksi runāt, tu dzīvosi. Man te nejauši atausa galvā doma, ka Endimions nav vienīgais, ko es varētu atrast jūsu mazajā jaukajā tumšajā karalistē. Kā būtu ar bibliotēku, ar vēstures zinātāju, ar kādu vecāko, kas rūpējas par pagātnes leģendu un tradīciju nodošanu nākamajām paaudzēm? Kaut kam tādam jums noteikti ir jābūt, pat tikai tāpēc, lai iedzītu mazliet zināšanu jaunās paaudzes tukšajos pauros. Tāpēc piepūlē ka savas smadzenes, mans jaunais draugs, un pastāsti man visu, ko es vēlos uzzināt.”

Viņš bez piepūles pievilka pretinieku tuvāk un pacēla uz pirkstgaliem, neatlaižot tvērienu. “Jo ātrāk sāksi runāt, jo veselāka paliksi,” Smaragds piesolīja, ieskatoties joumai cieši acīs.

“Jūsu majestāte,” Kunzīts iesāka uzrunu ar piedienīgu zemošanos, bez kuras pēdējā laikā Berila vairs nespēja iztikt. “Es esmu izstrādājis jaunu plānu, kas palīdzēs mums iegūt Ginzuišou.” Viņš ar pūlēm novaldījās nesaviebies. Pēdējā laikā saņemt karalienes atļauju kādam projektam bija neiespējami, ja vien tas nebija kādā saistībā ar senši vai Impērijas Kristāla atgūšanu.

“Ceru ka tas ir labāks nekā tavs pēdējais plāns, Kunzīt,” Endimions nomurmināja, atspiedies pret netālu stāvošo kolonnu. “Man ir apnicis vērot, cik satriecoši stulbi visi tavi plāni izgāžas. Tas met ēnu uz mums visiem.”

“O, nesatraucieties, tas ir tik vienkāršs, ka pat Endimions to spēs saprast,” Kunzīts veltīja savam sāncensim naidpilnu skatienu. “Skaldi un valdi.”

“Paskaidro precīzāk,” Berila pārtrauca viņu, paliekdamās uz priekšu.

“Senši spēks slēpjas tajā, ka viņas ir komanda. Tāpēc plāns ir nošķirt vienu no viņām no pārējām, pārspēt un sagūstīt. Ja pārējās neatdos ginzuišou kā izpirkuma maksu par gūstekni, mēs vienkārši viņu nogalināsim, tādējādi samazinot senši komandas spēku. Vienādi vai otrādi, bet mēs būsim ieguvēji.”

“Pieņemu, ka tev jau ir padomā konkrēts mērķis,” Endimions pasmaidīja. “Es ceru, ka tev ir arī ienācis prātā, ka par savu vadoni Mēness Kareivi pārējās stāvēs un kritīs, un tavs gambīts nekad nenostrādās.”

“Es pat nedomāju mērķēt pa Mēness Kareivi,” Kunzīts plati pasmaidīja pretī, domās novēlot Endimionam pusduci ilgu un mokošu nāvju reizē. “Protams, ka savu vadoni pārējās aizstāvēs un neatstās vienu, tāpat viņas arī sagaida, ka mēs mērķēsim pa Mēness Kareivi. Tieši tāpēc es esmu izvēlējies šim plānam citu mērķi. Kareive Marsa.” Divi zaķi ar vienu šāvienu, kas par ideāli piedienīgu teicienu?