-#-

‘Un miers pārņēma Zemi, kad Attīrīšanās radītā sajūsma bija sasniegusi visus tās iemītniekus. Pēdējie no nesamierināmajiem bija izvēlējušies pamest mūsu planētu, un beidzot bija iestājies jauns laikmets, jauna ēra gaiši staroja mūsu priekšā. No tiesas, šo laikmetu varēs saukt par Zelta Laikmetu…’ 

Kas gan, atvainojiet, par sū? Tas autors taču to no tiesas nedomāja nopietni? Lai gan, ja vērtē bāzējoties uz lasītajām grāmatām, rakstnieku prasmes pēc Attīrīšanās bija palikušas pilnīgi nožēlojamākas. It īpaši ja vērtē konkrēti šo ‘smērējumu’. Baidos, ka šis ‘vēsturnieks’ , ja tā var teikt, bija izlaidis pāris būtiskas rindkopas no sava sacerējuma, un es atļaušos tās šeit papildināt viņa vietā. 

‘Kad Attīrīšanās bija pabeigta, planētu apņēma rāms sastindzis miera stāvoklis. Vairums tās iedzīvotāju savā naivumā ļāvās iedomāties, ka līdz ar to pār Zemi tagad valdīs tikai miers un saticība, un ka cilvēce - ja pēc ginzuišou veiktajām attīrīšanās pārmaiņām to tā vēl varēja saukt - var beidzot atviegloti uzelpot un palaiskoties. 

Pagāja tikai pāris gadi, un tas sākās. Kāda ēna pazibēja tur, kur tai nevajadzētu būt. Kāds draudīgs rūciens atskanēja no krūmu biezokņa, Dīvainu, agrāk neredzētu pēdu nospiedumi uzradās ap nomaļiem ciematiem. Baumu viļņi sacēlās, sakūlās duļķainā panikas ūdens atvarā, kurā nevarēja saprast, kas ir patiess, un kas tikai panikas rezultātā iedomāts. Līdz beidzot jaunā monstru paaudze atmeta slēpšanos un parādījās pasaulei. 

Pirmais no daudzajiem Pēc-Ledus iekarotājiem bija ieradies.’ 

Es nevaru atcerēties, kā viņu sauca, to, kas vadīja pirmo uzbrucēju vilni, un ja godīgi, tas arī nav svarīgi. Tādu kā viņš bija daudz. Gadsimtu gaitā Kristāla Tokija pievilināja neskaitāmus pašpasludinātos visuma pavēlniekus. Un katrs no viņiem ieradās ar armiju vai sekotāju pūli. Oni, joumas, kappas, lai kā nu viņi sevi nesauktu, viņi nāca, lai kalpotu saviem saimniekiem. Un, kad saimnieki bija vai nu sakauti, vai arī piespiesti atkāpties, respektīvi, panikā bēgt, tad kā jūs domājiet, kas notika ar šiem sekotājiem? Tie palika pamesti uz tiem naidīgas planētas. Uz mūsu planētas. 

Var droši teikt, ka vairumu no šiem radījumiem perspektīvas atlikušo mūžu pavadīt uz Zemes galīgi neiepriecināja. 

Protams, ka palikt Kristāla Tokijas tuvumā  viņi nevarēja - palikt nozīmētu parakstīt sev nāves spriedumu. Tāpēc viņi izklīda pa visu pasauli, pazuda tukšainēs, kalnos, alās, pārņemot brīvās teritorijas. Kristāla Tokija iegūst savu mieru, kamēr pārējā pasaule ir spiesta sadzīvot ar šo problēmu. 

Galu galā, ja problēmu vairs neredz, tad jau tā vairs nav problēma. Cik nu es esmu ar to saskāries, tā ir domājuši vairums Kristāla Tokijas iedzimto. 

Zelts, ko neteiksi. Gandrīz nekam nederīgs, mīksts un košs materiāls, kas tūkstošiem gadus ir izsaucis alkatību un skaudību tajos, kas uz to paskatījušies. Patiesi, cik gan piedienīgs raksturojums! Vismaz šajā ziņā ‘vēsturniekam’ būs bijusi taisnība, tā patiesi iesākās laikmets, ko varēja saukt par Zelta Laikmetu. Galu galā, kopš tehnoloģija no pusvadītājiem pārgāja uz cēlzemju kristāliem un nanomateriāliem, zeltam vairs nav tikpat kā nekādas citas praktiskas pielietojuma vērtības, kā vien būt par dārgu rotaslietu materiālu… 

-    Personīgās piezīmes, atrastas kādā visai pilnīgā bibliotēkā Dienvideiropā. Aptuvens novērtējums datē šo ierakstu kā izdarītu ap 2570to gadu. 

-#-