-#-

Mēs bijām lepni, mēs bijām stipri, mēs cīnījāmies par taisnu, par goda lietu.

Mēs kritām no senši rokas kā kvieši no izkapts vēziena.

Mēs bijām tie, kas iznira no Lielā Ledus gūsta, kas noklausījās Serenites piedāvājumu - Attīrīšanās vai arī pametiet Zemi - un mēs bijām tie, kas izlēma, ka cīnīsies par tiesībām būt brīviem pašiem uz savas dzimtās planētas.

Slepkavas, zagļi un laupītāji, vismaz viens ārprātīgais. Sabiedrības padibenes. Dzejnieki, studenti, politiskie aktīvisti. Parasti cilvēki, nezinu vai svētīti vai nolādēti, bet apveltīti ar īpašām spējām. Vienīgais, kas mums visiem bija kopīgs, bija pārliecība, ka Serenites piedāvājums ir nepareizs.

Ar pārliecību vien bija par maz.

Mēs visi pieņēmām segvārdus, gan lai pasargātu mūsu ģimenes un tuviniekus no iespējamas atriebības, gan  lai saliedētos, radītu kopības, vienotības garu. Daži gāja pat tālāk, ietetovējot uz pieres apgrieztu melnu mēness sirpi, tā parodējot Serenites mirdzošo zīmi. Tie, kas neizvēlējās tetovējumu, kā piemēram es, valkājam galvas apsējus vai aproces ar šo melnā mēness simbolu. Tas bija kā zīme tam, ka mēs noraidām Serenites varu, un simboliem vienmēr ir liela nozīme.

Onikss, Ametitsts, Topāzs, saraksts bija garš. Mēs bijām Zemes bērni, un mūsu vārdi atspoguļoja mūsu būtību.

To mazo laika brīdi, kas mums bija dots, mēs patērējām, lai sagatavotos cīņai, kas bija neizbēgama. Es pavadīju visu šo laiku vācot enerģiju - kaujas pirms Ledus iestāšanaš bija mani izsūkušas tukšu līdz pēdējai enerģijas kripatiņai, un pēc tam es iztērēju visu, ko es iekrāju esot ieslodzīts  Ledū, lai no tā izlauztos. Onikss, mūsu neoficiālais vadonis, iemācīja dažiem no mums nepieciešamos maģijas pamatus, lai izgatavotu droīdus, palīdzēt mums kaujā. Kur viņš bija iemācījies šīs zināšanas, un starp citu, arī kas viņš bija pirms pievienojās, un kāpēc, neviens no mums nezināja. Līdzīgi kā vairums pārējo, viņš paturēja savu pagātni noslēpumā. Pagātne jau arī nebija svarīga - mēs gājām cīņā par nākotni.

Visbeidzot, lai cik negatavi tam mēs arī nejustos, mums nācās sākt kauju. Tas bija brīdī, kad pirmos cilvēkus, kas nebija piekrituši Attīrīšanai, bija paredzēts sākt izsūtīt prom no Zemes.

Onikss saķērās ar Pluto, un abi izgaisa gaismas eksplozijā. Pluto uzradās pēc pāris gadiem. Oniksu vairs neviens netika redzējis.

Opāls savāca dūrē visu savu iekrāto spēku, ielēca pa vidu senši kareivēm un… nu, vislabāk teikt, ka viņš uzsprāga. Viņš burtiski pārslogoja visus drošinātājus, palaida vaļā savas spējas uz maksimālo jaudu, cerībā tā iznīcināt mūsu pretinieces. Diemžēl pilnībā tas neizdevās. Nu, vismaz Venēru viņam izdevās apdullināt un izslēgt no tālākās kaujas. Sasodīts, es no tiesas cienīju Opālu. Viņš protams bija galīgi traks, bet dūša viņam bija. Diemžēl ar dūšu ir stipri par maz, ja tavas atliekas ir izsmērētas pāri visam kaujaslaukam.

Jupitera izsita no ierindas Granātu. Ja pareizi atceros, viņu vēlāk izsūtīja, viņa tika iebāzta vienā no pēdējiem transportiem, kas atstāja Zemi ar trimdiniekiem uz borta.

Serenite vēl nebija iznākusi kaujaslaukā, un man iznāca cīnīties pret Marsu.

Cīņa droši vien neilga vairāk par dažām minūtēm, bet mums likās, ka tā ilgst mūžību. Mani sabiedrotie krita viens pēc otra, dažreiz paņemot sev līdzi arī kādu no senši. Es teiktu, ka man paveicās, Marsa bija tā koncentrējusies uz manis noslānīšanu, ka viņu izslēdza teiktu pilnīgi nejaušs uzbrukums no mugurpuses. Liekas, ka tas bija Kvarcs. Puisim par nelaimi, viņš tikko bija ticis pie superspējām, un vēl nebija sapratis savas robežas. Kaujā viņš tā aizrāvās, ka burtiski sadedzināja sevi.

Galu galā, bija palikuši tikai divi mūsējie. Tāpat arī bija divas pretinieces.

Un tad mēs palikām pēdējie, viens pret vienu.

Safīra…

Mīļā Safīra…

Es atriebšu tevi. Agrāk vai vēlāk, bet es atriebšos visiem tiem, kas tevi nogalināja. Zvēru pie savas dvēseles.

• Septītais ieraksts privāto dienasgrāmatu kolekcijā, ko atrada privātā bibliotēkā nelielā mājā pašos Japānas ziemeļos. Datēts ar 2443. gadu.

-#-