Lielāko daļu no savas īsās dzīves Usagi bija pavadījusi vienā no pasaulē visblīvāk apdzīvotajām megapolēm. Viņa bija pieradusi pie tā, ka fonā vienmēr ir kaut kāds nebeidzams troksnis. Vilcienu vagonu riteņu klaudzoņa uz salaidumiem, mašīnas ielās, kaimiņu radioaparāta ķerkstoņa, viņas jaunākā brāļa spēļu konsoles izdvestie pīkstieni, gārdzieni un ķērcieni, pat kaut vai tēva krākšana naktīs blakusistabā. Tās retās reizes, kad viņa bija izbraukusi ārā no pilsētas un nakšņojusi citur - vai nu karsto avotu kūrortā, vai kalnos slēpot - pat tur bija bijusi dzirdama vēja šņākšana koku galotnēs, cikāžu čirkstēšana vasaras naktīs, ritmiskā japānas ūdenssūkņa klaudzēšana vai kraukļu ķērcieni.

Līdz šim viņa nebija spējusi iedomāties, ka spēj būt arī tāds klusums. Viņai visapkārt, cik tālu vien varēja redzēt, stiepās mirusī zeme, pelēka, bez jabkādu, vismazāko dzīvības pazīmju klātbūtnes. Pietika ar vienu skatienu uz vienmuļi pelēkajām debesīm, lai saprastu - šī vairs nebija Zeme. Izņemot viņu un Bruņinieku, te nebija nekā cita dzīva. Meitenes sirds lēkāja viņas krūtīs kā traka, ausīs dunēja asinis. Un tam visam pāri klājas tas neaprakstāmais klusums.

Saņēmusi dūrē visu savu drosmi, meitene pacēla acis augšup un paskatījās uz bruņās tērpto stāvu. Viņas balss, godam jāatzīst, nenotrīcēja, kad viņa klusi bet apņēmīgi paziņoja, "Es neesmu ļauna."

"Varbūt šobrīd vēl ne," vīrs atļāvās piekrist. "Taču es esmu redzējis, kas notiks nākotnē. Tuvojas izvēles brīdis. Drīz, pat pārāk drīz tev tiks dota iespēja izdzēst visas negatīvās emocijas no visas planētas."

"Tu vari redzēt nākotni?" Tad meitene atcerējās par Uravu, Ami nosacīti-puisi, un viņa spējām, un piekrītoši pamāja ar galvu. "Labi. Taču tas tik un tā neizklausās visai ļauni."

"Tikai pirmajā acu uzmetienā. Tomēr pārāk daudz kas labs un nozīmīgs šajā pasaulē ir paveikts tikai pateicoties šīm negatīvajām emocijām. Vai tu esi kādreiz paskatījusies uz kādu no milzu monumentiem - Ēģiptes piramīdām, teiksim - un pabrīnījusies, kāpēc gan kas tāds ir paveikts? Esi kādreiz pielikusi papildus pūles, lai testu, ko tu zini, tu varētu nokārtot tāpat, nokārtotu izcili? Tas ir lepnums. Tas iedvesmo mūsos dziņu censties būt arvien labākiem un pārākiem un atstāt savu zīmi pasaulē."

Mēness Kareive sapurināja galvu. "Bet... nav taču nekas ļauns kādam izjust mazmazlietiņ pilnīgi piedienīga lepnuma?"

"Tur jau tā nelaime - nebūs nekāda ‘mazliet' vai ‘nedaudz' vai ‘piedienīgi' - kad tiek iejaukti tādi maģiskie spēki, vienīgā izvēle ir tikai ‘visu' vai ‘neko'. Vai nu tu atņem visu lepnumu, vai neatņem to nemaz. Un ar lepnumu tas nebeidzas. Vai tev kādreiz nav uzliesmojusi vēlme sapurināties, sākt trenēties, sportot, mācīties vairāk, panākt ka tu esi labāka, veiklāka, gudrāka, pēc tam kad tu esi redzējusi, kā citiem sokas viņu pārbaudījumos, kā viņi ir pārāki par tevi? Esi vēlējusies kaut tu arī varētu valkāt tērpu, līdzīgu tam ko redzi skatlogā vai reklāmā? Iedomājusies sevi tās dejotājas vietā, kas izgājusi uz skatuves? Tā ir skaudība. Tā liek mums attīstīt sevi, lai sasniegtu un pārspētu mūsu līdzgaitniekus, būtu paši labākie, paši spēcīgākie, skaistākie."

Bruņinieks pacēla roku, kad likās, ka Mēness Kareive mēginās atbildēt. "Pat kaut kas tik vienkāršs kā saldējuma ēšana ir ar negatīvu emocionālo noskaņu. Saldējumam nav uzturvērtības, tas nenodrošina tevi ar minerāliem vai vitamīniem, labākajā gadījumā tas nedod neko citu kā vien sasaldētu ūdeni, sliktākajā gadījumā tās ir liekas kalorijas kas noved pie aptaukošanās. Saldējums ir kārdinošs, mēs to ēdam un turpinam ēst pat zinot ka tā nevajadzētu. Vienīgais iemesls, kāpēc mēs to turpinām darīt, ir tāpēc, ka tas tik labi garšo. Tā ir pašiedvesma." Te bruņinieks piepeši satvēra galvu ar rokām un dusmīgi ieņurdējas. "Pag, aizmirsti par to. Tas piemērs nekam neder. Sasodīts, manā galvā tas skanēja daudz pārliecinošāk. Zināju taču, ka man vajadzēja to visu pierakstīt uz papīra!"

Mēness Kareive samirkšķināja acis. Tas vīrs arvien mazāk un mazāk izskatījās pēc bruņinieka, arvien mazāk un mazāk šķita pārliecināts pats par savu sakāmo. Tagad viņš tur stāvēja un runāja pats ar sevi. "Es nesaprotu. Es nezinu, ko jūs man mēģināt pateikt. Es nekad nevēlētos izdarīt kaut ko, kas nodarītu kādam pāri. Kāpēc gan lai es vispār mēģinātu izmainīt cilvēku jūtas?" viņa pajautāja.

"Es nezinu, kāpēc tu to izdarīsi," bruņinieks atbildēja, pārtraucot savu dīvaino monologu. "Es godīgi atzīšos, šobrīd tu šķiet esi parasta laba meitene. Cilvēki diemžēl mēdz mainīties visdažādākajos veidos. Es nezinu, kāpēc. Varbūt tas būs Ginzuišo, kas tevi ietekmēs. Varbūt tava pagātnes dzīve iejauksies un liks tev pārdomāt. Varbūt ka tevī arī šobrīd mīt kāda tumša puse, kas vēl nav izpaudusies."

Viņš pašūpoja galvu. "Es vienkārši nezinu, kāpēc. Bet, ja tu izdarīsi to, ko es redzēju tevi izdarām... vai tad tu nesaproti? Tā cilvēku dziņa, vēlme attīstīties, būt labākiem pārākiem, tā bāzējas šajās negatīvajās emocijās. Un, kad tu to atņemsi, cilvēce ieslīgs stagnācijas purvā. Viņiem vairs nebūs nekādas vēlmes attīstīties, nekādu izaicinājumu ko pārspēt! Mēness Kareive, paskaties kaut vai uz savām biedrenēm! Marsa - tu taču piekritīsi, ka viņa ir lepna, lecīga un spītīga. Ja tu to visu viņai atņemsi, tev varbūt šķitīs, ka Marsa tad paliks labāka. Tikai, drīz vien tu sapratīsi, ka tā vairs nav tā Marsa, kopā ar ko plecu pie pleca tu cīnījies pret Tumsas Karalisti.  Viņa būs kaut kas cits, kas tikai izskatās pēc vecās Marsas. Blāva ēna tam, kas viņa bija agrāk."

"Mums tas ir jāaptur, pirms tas ir noticis! Mēness Kareive, lūdzu - mums ir jāizmaina tas, kas tuvojas," bruņinieks noslīga uz ceļa meitenes priekšā. "Es tevi lūdzu. Palīdzi man apturēt šo tuvojošos ļaunumu."

Mēness Kareive paskatījās uz bruņinieku un viņa izstiepto roku. Visi tie vārdi, tajos gan nebija nekādas jēgas, taču to izmisumu un pārliecinātību viņa bija viegli uztvērusi. "Es..."

Te meiteni ieskāva sudrabaina gaisma. Vīrs pielēca kājās, nevilšus sperot soli atpakaļ, ar roku piesedzot seju. Uz mirkli sastingušajai meitenei jūrnieces kostīmā aiz muguras parādījās rēgains pieaugušas sievietes stāvs ar gariem, sudrabaini mirdzošiem matiem, un tad visu pārklāja apžilbinoša gaisma. Kad tā izplēnēja, abas bija pazudušas.

Kristāla bruņas izplēnēja enerģijas dzirkstelītēs, Smaragdam stāvot un neticībā skatoties uz to vietu, kur vēl pirms mirkļa bija bijusi Mēness Kareive. Tad viņa pleci viegli noslīga, un viņš nomurmināja, "Cik tipiski..."