Vīrs iznira no ēnām ar šņācienā pavērtu muti un saulesbriļļu neaizsegtām naidā kvēlojošām acīm. To liesmas tomēr nebija tik stipras, lai izgaismotu ēnas un nodotu viņa klātbūtni. Pagaidām vēl ne. Viss viņa stāvs, no dūrēs sažņaugtajām plaukstām līdz saspringušajiem lieliem vibrēja aizturētu dusmu lēkmē.

Viņš palika turpat, ieslīdzis visdziļākajās ēnās, gadsimtu cīņās norūdītajam ķermenim esot gatavam eksplodēt sevi un pretinieku nesaudzējošā nežēlīgā cīņā. Tomēr tas vēl nenotika. Nedrīkstēja pieļaut nelabojamas kļūdas. Visas viņa maņas, visi sajūtu orgāni bija atvērti uztvert vissīkāko apkārt notiekošo faktu, gatavi novērtēt un reaģēt uz jebkuru uzbrukuma mēģinājumu.

Smaragds novērtēja ainu, kas atsedzās viņa skatienam.  Piecas senši karotājas - no kurām viena gulēja bezsamaņā - divi mēness kaķi un svaigas drupas. Neviena cita nemanīja - ne Tumsas Karalistes pakalpiņus, ne frakā tērpto Maskoto Ākstu... Ne Sereniti... 

Viņa bija pazudusi.

Liesmas Smaragda acīs izplēnēja un dusmu šņāciens klusi pārtapa rūgti sašķiebtā vieplī, tomēr ķermenis bija tikpat sasprindzis kā pirms mirkļa.

Viņa bija pazudusi. Viņas aura vairs nevibrēja tā, kā to bija darījusi tikai vēl mirkli iepriekš. Ja Serenite arī bija kaut kur, tad pilnīgi noteikti viņas vairs nebija nekur šeit tuvumā. Sasodītā paralēlā kabatas dimensija - pietiekami tuva reālajai pasaulei, lai viņš spētu caur barjeru sajust Serenites auru, bet tai pat laikā pietiekami atstatus, lai nojauktu tiešo teleportāciju. Bija pietrūcis tikai mazliet laika, kamēr viņš apgāja šo šķērsli, metaforiskais kritušais koks uz metaforiskā teleportācijas ceļa, bet ar to bija pieticis, lai šo izdevību pazaudētu.

Tik un tā, pie visiem velniem, kur gan Serenite bija pazudusi?!

Vīrs samirkšķināja acis un paskatījās uz kristālu paslēptu aiz krekla uz krūtīm. "Kas tev vēl?" viņa balss bija tik klusa, tikko dzirdams čuksts, ko pat mēness kaķu dzirdīgās ausis nespētu uztvert.

"Ginzuišou?" viņš atkal samirkšķināja acis un paskatījās apkārt. Jā, to spēka avotu joprojām varēja sajust tepat tuvumā, tas bija kā vājas skābes pilienu rasa pret viņa ādu. Kristālam bija taisnība, ginzuišou bija tepat līdzās... vīra seja saviebās kā zobu sāpēs... Un reizē tas arī nebija līdzās. Brīdi vīra acis samiedzās, līdz viņš saprata, ko nozīmēja šie it kā konfliktējošie signāli. Tās mazās starpdimensiju kabatas, kurās senši kareives glabāja savus transformācijas zižļus, sakaru ierīces, rokassomiņas, spogulīšus, pūdernīcas un visu pārējo sievišķo būtņu līdzi nēsāto drazu... Tam bija jāatrodas vienā no tādām kabatām. Tikai... kāpēc gan tas atradās pie vienas no senši kareivēm, nevis pie Serenites?

Smaragds ar pūlēm noturējās nesācis plēst sev matus. Ginzuišou. Sasodītais, nolādētais Ginzuišou jau bija klāt! Tas nu bija viens no tiem pāris top punktiem sarakstam ar lietām, ar ko Smaragds nekad nevēlējās sastapties. Turpat blakus punktam par Pluto parādīšanos viņam tieši aiz muguras.

Viņš pameta zibenīgu skatienu atpakaļ pār plecu - tikai katram gadījumam - pirms atkal pievērsties senši novērošanai. Nebija vērts sākt pārdzīvot, ka Impērijas kristāls ir uzradies. Ja tas šobrīd atradās pie kādas no senši, tad tas pilnīgi droši neatradās pie Serenites, un, lai cik niecīgs, tas tomēr bija bonuss. 

Smaragds pārvietojās pa telpas perimetru, līdz atradās vistuvāk Marsai. Meitene... Labi, visas meitenes izskatījās skumju nomāktas. Varbūt viņas patiesi izjuta tikko atrastās jaunās karalienes iztrūkumu? Tas viņām noteikti bija bijis pamatīgs šoks, pat ja nabaga bērni bija jau pieņēmuši kā apriori faktu to, ka viņu pagātnes dzīves turpmāk noteiks viņu tagadnes un nākotnes plānus. Tas ir, ja viņas nav kļūdījušās par visu to reinkarnācijas procedūru.

Vienreiz Serenite bija parādījusies, tātad viņa parādīsies vēlreiz. Un, kad viņa to izdarīs, viņš jau būs priekšā un sagaidīs viņu, novērtēs jaunās karalienes spēku, spējas un pieredzi, un izvēlēsies vislabāko veidu kā ar viņu tikt galā. Ja tas nesanāca šodien, vienmēr paliek rītdiena. Vai parītdiena. Vai nākamā nedēļa. Vai pēc gada. Steidzies lēnām, tā laikam bija tas teiciens, par nonākšanu kapā tiem, kas neapdomāja savu rīcību un metās iekšā problēmās ar galvu pa priekšu.

Smaragda seja un augums lēnām atslāba. Te vairs nebija par ko uztraukties. Mēness Kareive, tā kas te gulēja pus-nemaņā, pat ar viņu viss būs kārtībā. Mazliet zaudējusi enerģiju, bet citādi neskarta, ciktāl vēstīja skatiens uz viņas auru. Tomēr, varbūt ka bija vērts izrādīt mazliet līdzjūtības. Meitēns patiesi viņam patika un nekādi nebija pelnījusi aiziet bojā tik jauna, no tā, ka viņš te pieies klāt un painteresēsies par viņu, par viņas stāvokli, gabals viņam nenokritīs. Kamēr viņa vēl ir dzīva, viņa ir pelnījusi kaut mazliet palīdzības arī no viņa puses. 

Smaragds iznira no ēnu patvēruma ar liekuļoto rūpju masku uzvilktu pāri sejai. "Ar Mēness kareivi viss kārtībā?"

Marsai nebija ne mazākās vēlēšanās piedzīvot vēl kādu negaidītu pārsteigumu. Viņas joprojām atradās ienaidnieka kontrolētā teritorijā, viņu beidzot atrastā princese gulēja viņu priekšā bezsamaņā, un puisis, ar ko viņa bija tikusies, kuru bija iemīlējusi - šis puisis bija tagad neaizsniedzams - izrauts gan no viņas sirds, gan no viņas klātbūtnes. Sasodīts, kā gan viņa varētu cerēt, ka viņai būtu kaut niecīgas izredzes sacensties ar savu valdnieci par Serenitei lemtā līgavaiņa sirdi? Un sasodīts, kā gan karalienei Berilai bija izdevies šo brīdi - princeses un prinča atkalsatikšanos - padarīt vēl skumjāku, tieši šajā mirklī sagūstot Mamoru. Nudien, ar to, kā notikumi te risinājās, vēl tikai trūka, lai tagad te ierastos Smaragds ar savām kārtējām dzēlīgajām piezīmēm. 

Smaragds ieradās, iznirstot no ēnām tā, itkā visu laiku būtu bijis tepat līdzās. Iespējams ka tieši tā viņš arī te bija stāvējis un visu no ēnām vērojis, viņa nikni pie sevis nodomāja. Ja atceras, kā viņš parasti mēdza stāvēt malā un vērot viņu kaujas ar Tumsas Karalistes spēkiem, varbūt ka arī šoreiz viņš te bija stāvējis un noskatījies, kamēr Mamoru nolaupīja.

“Ar Mēness kareivi viss kārtībā?” 

“Ar viņu viss būs kārtībā. Bet, ja tev viņa tā rūp, tad kāpēc tu neatvilkies te ātrāk un neiejaucies?” Marsa saviebās, pirms vēl bija pabeigusi savu sakāmo. Šī pilnīgi noteikti nebija viņas labākā diena, un Smaragdam piemita apbrīnojamas spējas izvilkt no viņas tās tumšākās emocijas, par kurām meitene bija nokaunējusies. Tas bija bijis nepelnīti, Smaragds patiesi izklausījās esam norūpējies… Tomēr viņas lepnums neļāva Marsai tā uzreiz atvainoties. 

Smaragds viegli saviebās bet tad uzsmaidīja. “Ak, nu gluži kā vecajos labajos laikos,” viņš sacīja, “Es diemžēl neesmu End… erm, Maskotais čalis frakā, es nevaru vienmēr būt jums līdzās tā... kā... viņš…” Smaragds aprāvās un apklusa, pamanījis sev veltītos saviebtos meiteņu skatienus. “Es laikam pateicu kaut ko tādu, ko man nevajadzēja?”

“Taksedo Kamenu sagūstīja Tumsas Karaliste,” Luna rāmā balsī paziņoja, atejot no Mēness sāniem un pienākot blakus Marsai.

“Atkal?” vīrs nedomājot izdvesa, pirms, aprāvās. “Tumsas Karaliste atkal pierādījusi, ka viņiem ir vēl kur krist zemāk?” viņš piebilda, cerot, ka ar to piesegs savu izgāšanos. Varbūt ka šoreiz kāds no senši ienaidniekiem beidzot parūpēsies par tā siržulauzēja permanentu izņemšanu no gēnu kopuma, viņš nodomāja. Nē, uz tik lielu laimi jau nebija ko cerēt. “Un… Serenite? Man likās,” es zinu! “Es sajutu te viņas klātbūtni…”

Luna mirkli svārstījās. Princeses pamošanās bija uzjundījusi kaķei šādas tādas jaunas atmiņas par Sudraba Laikmetu, un joprojām tur nebija ne vēsts no šī svešinieka. Var jau būt, ka tas bija nepelnīti - tā šaubīties par šo vīru, bet kaut kas viņā izsauca vēlmi neuzticēties šim Smaragdam līdz galam. Vai nu tas bija tas, kā viņš stāvēja malā un domīgi vēroja kā senši cīnās, vai arī tās bija tās savādās acis bez zīlītēm un baltumiem, kas, likās, spēja izurbties tev cauri un nolasīt tavas domas, kad tās tevi vēroja, un varbūt ka tā bija vienkārši personiska nepatika pret šo cilvēku, bet Luna nespēja pārliecināt sevi, ka viņam var atklāt visu patiesību. Galu galā, ja viņa būs kļūdījusies, vienmēr paliek iespēja atvainoties un lūgt piedošanu.

“Princese Serenite šobrīd ir aizgājusi,” Luna paziņoja.

“Bet viņa…” Venēra iesāka, pirms Jupiteras elkonis ‘nejauši’ iecirtās viņai paribē.

“Princese Serenite šobrīd ir aizgājusi,” Luna atkārtoja, un brīdī, kad Smaragds bija aizgriezies, veltīja Mīlestības Senši dusmu pilnu skatienu.

“Ak,” Venēra izdvesa, piepeši atcerējusies par visām tām reizēm, kad Luna bija brīdinājusi viņas neuzticēties šim svešiniekam. “Nu bet tieši to es arī gribēju teikt.”

Pārējās visas paskatījās uz viņu kā uz jukušu, un Venēra apjukusi ieklepojās. Vientulības nasta solo karjeras laikā piepeši vairs nešķita nemaz tik briesmīga.