Jouma garlaikoti pastaigājās pa tukšajām ielām. Viņa bija viena no Žadeīta plānveida enerģijas sagrābšanas projekta dalībniecēm, un viņas misija uz Zemes bija izlikties par policisti. Caurmēra nozieguma laikā ģenerētā enerģija nebija nekāds joks, neatkarīgi vai tā būtu zādzība, laupīšana, ģimenes strīds, vēl jo labāk, ja tā bija slepkavība vai cits noziegums, kas saistīts ar spēcīgām emocijām. Diemžēl joumai bija nopietnas problēmas izlikties par ieturētu un likumpaklausīgu taisnības un kārtības sargu. Visa viņas būtība prasīja rīcību, prasīja darbību, aktivitāti. Sasodīts, kā gribējās izkauties, sadot pa degunu kādam, kas bija to pelnījis, un kas bija pietiekami vērā ņemams pretinieks, nevis tāds ņuņna kā parastie cilvēki. Teiksim, tas bēdīgi slavenais mēness skuķis, par kuru Žadeīts sūtīja ziņojumu pēc ziņojuma ar pavēlēm nogalināt uz vietas.

Tā garlaikodamies, jouma iegriezās nākamajā ielā, un viņas seja atplauka smaidā ieraugot sev priekšā ko daudzsološāku par tukšu patrulēšanu. Kāds klaidonis, tērpies noplukušā apmetnī, ar roku balstījās pret tuvējā nama stūri. Tas, kā viņš bija salīcis virzienā uz mazo šķērsielu, liecināja, ka tips ir kārtīgi pielacies, tāpat par to liecināja viņa izdvestās žagojošās skaņas. Jouma pasmīnēja un devās turp, pieņēmusi lēmumu.

“Ko, tiki pie pārāk daudz dzeramā, vecais?” viņa apstājās klaidoņa priekšā. Smaids sejā maskēja smagu nicinājumu - gadījumā, ja kāda jouma tā atļautos uzvesties viņu pasaulē, viņu bez garām runām upurētu Metālijai.

Dzērājs apsviedās ar seju pret runātāju un salīgojās, iestenējās, un tad papūlējās izslieties taisnāk. “Koa?” izdvesa aizsmakusi balss.

Jouna sarauca degumu. Tipisks prātu nodzēris klencis. Nu, varbūt ka viņai vismaz paveiksies ar enerģijas ievākšanu, dzērāji reizēm mēdza krist agresijā, un agresija deva daudz papildus enerģijas. Un pie tam, klaidoņa letarģija pēc enerģijas nosūkšanas varēja tikt viegli norakstīta uz paģiru rēķina, un tātad arī viņas priekšniecība no cilvēku puses neko sliktu nepadomātu. Lieliska izdevība iekrāt mazliet liekas enerģijas virs plānotā dienas ieguvuma, ‘katram gadījumam’.

“Ē… Sveik… Sveik virsniec…”

“Es teiktu, ka tu nāksi man līdzi.” Jouma paziņoja autoritatīvā tonī. Viņas acis samiedzās. Iedzimtais izdzīvošanas instinkts apgalvoja, ka kaut kas šai situācijā nav īsti pareizi.

“Kā teiks virsniec,” klaidoņa netīrā cimdotā roka uzgūlās joumas plecam. Jouma saviebās, domās apsverot, cik grūti gan būtu attaisnoties par dzērāja salauzto roku priekšniecības acīs. “Jūs nevēlēties mazliet ziedot deviņsimts gadus vecam enerģiju izsūcošam vampīram-dumpiniekam-slepkavam no nākotnes?”

“Ko?” Jouma samulsa un sastomījās. Piepeši viņas acis ieplētās. Alkohols! Tas bija tas dīvainais fakts, no tā klenča nenāca alkohola dvinga!

Roka sažņaudza joumas plecu kā spīlēs, klaidonim atmetot maskēšanos par dzērāju. Ar vēzienu jouma ielidoja škērsielā, un vīrs zibenīgi sekoja viņai.

Nopūta. “Ak atvainojiet par krāpšanu, virsniec, un piedodiet man. Dusiet mierā.”

Minūti vēlāk klaidonis atkal iznira no šķērsielas, purinot putekļiem klātās cimdotās rokas.

“Pārāk vienkārši. Tāpat kā iepriekšējā reizē, tas bija pārāk vienkārši. Satraucoši.”