Dumidora acis bija aizvērtas, seja atslābināta. Viņš sēdēja pilnīgi nekustīgi. Labā roka bija izstiepta taisni uz priekšu, taču āda uz tās bija sakrokojusi un nomelnējusi, un pirkstu vietā beidzās ar saliektiem nagiem. Strups bija nometies ceļos blakus profesora krēslam, un, acis nemirkšķinot un elpu neievelkot, rūpīgi tēmēja ar savu zizli pa sakropļoto ekstremitāti. Tad viņš kaut ko klusi pie sevis nomurmināja un viegli pamāja ar zizli.

"Es izdarīju visu, kas ir manos spēkos," Strups izslējās stāvus, nolaida zizli un devās pie rakstāmgalda, atvērt uz tā nomesto lādi. Dumidors vērtējoši pagrozīja roku.

"Nav tik slikti, kā būtu varējis būt."

"Es apturēju augšanu. Tālākai izplatīšanai nevajadzētu norisināties, vismaz ne tuvākajā laikā. Bet es nevaru solīt neko, jo īpaši to, ka tas jūs kādā brīdī nenogalinās."

"Es varēšu to lietot?"

Strupa roka, kas šķiroja mikstūru pudelītes lādē, tikko samanāmi notrīsēja. "Nē," viņš aukstā tonī paziņoja. "Miesa ir pārāk sabojāta lai atjaunotu." Izvēlējies pudelīti ar zilu šķidrumu, viņš nolika to uz rakstāmgalda.

"Nav svarīgi," Dumidors iztaisnoja un pētoši ievingrināja kreiso, veselo roku. "Man liekas, tas tomēr bija to vērts."

Strups aizdomīgi pašķielēja uz direktora pusi, taču neko neteica. Sajaucis zilo šķidrumu no pudeles ar kausā jau esošo melno, viņš to rūpīgi samaisīja un pasniedza Dumidoram. "Iedzeriet. Tas atjaunos vismaz daļu no spēka, ko esat pazaudējis."

Dumidors nolika kausu malā, lai izmēģinātu pāris zižļa vēzienus ar kreiso roku. Strups rūpīgi aizvēra lādi ar mikstūrām un atkal pievērsās direktoram. "Nāvēži sagūstīja Emelīnu Vensu."

Dumidora acis aizmiglojās, un viņš nolaida zizli. "Kāpēc viņu?"

Strups izturēja direktora skatienu nenovēršoties, "Jo es to viņiem ieteicu."

Dumidora acis izgaismojās, un ciešais skatiens ieurbās Strupā. "Un kāds būtu iemesls šādai rīcībai, Severus?"

"Tobrīd es jutu, ka tas ir nepieciešams."

"Skaidrs," Dumidors piecēlās no krēsla un lēni aizgāja līdz rakstāmgaldam. Tur viņš smagi atspiedās pret ozolkoka virsmu, it kā sarunas smagums viņu nomāktu. "Cik daudz Ordeņa biedru mums būs vajadzīgs?"

"Direktor, man liekas, ka šoreiz labāk būtu Ordeni neiesaistīt. Es esmu gatavs situāciju atrisināt pieņemamā veidā pats uz savu roku."

"Un kā tu to gatavojies paveikt?"

"Parastajā veidā."

"Tev būtu vajadzējis vispirms griezties pie manis, Severus. Iespējams, ka situācijai būtu varēts rast savādāku risinājumu."

"Nē, direktor, tādas iespējas nebija."

Dumidors ar veselo roku domīgi saberzēja pieri. "Tu esi drošs, ka nav nekā cita, ko mēs varētu iesākt?"

"Esmu."

"Un tu jau esi paveicis nepieciešamos priekšdarbus? Esi gatavs tikt ar to visu galā viens pats?"

"Esmu paveicis, un tikšu galā." Strups rāmi stāvēja, gaidot, kad profesoram pietrūks jautājumu ko uzdot.

Dumidors skumji pašūpoja galvu. "Tad šī ir ļoti skumja diena, Severus. Emelīna ir ļoti jauka sieviete, un man viņas pietrūks. Lūdzu dod man ziņu, kad viss būs beidzies."

Strups palocīja galvu piekrišanas zīmē. "Protams, direktor. Un neaizmirstiet par savu dzērienu. Spēki jums būs ļoti vajadzīgi." Dumidors neatbildēja, tikai pagriezās pret lielo rakstāmgaldu un domās nokāra galvu.

Strups pacēla mikstūru lādi un izgāja no istabas. Tikai tad, kad durvis jau bija aizvērušās, un viņš sāka soļot lejup pa spirālveida kāpnēm, mikstūru meistara sejā parādījās viegls smaids.