Emelīnas galva smagi nokārās sāņus, un tikai ar piepūli izdevās to noturēt taisni. Asinis tecēja ārā pa pārsisto degunu un krājās uz lūpām.. "Es nezinu."

Auksts smaids uzplauka Abigeilas Kerouzas sejā. "Kas tad nu, mazā Emma? Tu taču gribēji paspēlēties. Tagad tava kārta."

"Es taču nezinu!" Emelīnas acis šaudījās apkārt, pārslīdot visai telpai. Divi Nāvēžu maskās tērpušies stāvi apsargāja durvis, viens šobrīd pāršķirstīja vēstules uz rakstāmgalda, bet vēl trīs aktīvi nodarbojās ar bāriņa krājumu iznīcināšanu. Tikai Abigeila stāvēja tepat blakus krēslam, pie kura Emelīna bija piesieta ar pamatīgu virves gabalu.

"Man sāk aptrūkties pacietība, Emma. Un tev nepatiks, ja es to pavisam pazaudēšu." Abigeila pietupās, tā, lai sieviešu sejas atrastos vienā līmenī. "Emma, lūdzu. Un man šķita, ka tu esi gatava izkratīt sirdi. Mums taču nav jāiet tam visam cauri. Tu vari pārtraukt to visu jebkurā brīdī. Tikai pasaki mums vienu vienīgu lietu – kur tieši Dumidors dodas tad, kad viņš pamet Cūkkārpu?"

Emelīna papurināja galvu, gatava apraudāties. Abigeilas seja atmaiga, un viņa pastiepa roku, lai noglāstītu gūsteknes vaigu. Tieši tai brīdī Emelīnu pārņēma klepus lēkme un sīkas asiņu lāsītes ietriecās otrai sievietei sejā. Nāvēde apjukumā samirkšķināja acis un tad iecirta gūsteknei pamatīgu pļauku.

"Viss, mazā Emma," viņa iešņācās. "Tev tika dota izdevība." Apcirtusies, Abigeila pacēla savu zizli.

Tai mirklī durvis atvērās. Emmas skatiens bailēs pavērsās turpu. Taču pa durvīm ienāca Strups, un sieviete atviegloti atslīga krēslā. Viņu tomēr izglābs. Strups bija ieradies izglābt viņu, par spīti visam tam, ko bija pateicis agrāk.

"Joprojām klusē?" Strups painteresējās, un viņa pretīgajā sejā nebija lasāmas nekādas emocijas, vīrietim pienākot tuvāk.

Abigeila uzmeta lūpu. "Man tava pieskatīšana nav vajadzīga, Strup. Es pati visu no viņas izdabūšu."

"Ak nē. Es te neierados pieskatīt tevi." Strups pievērsās Emelīnai, un sejai savelkoties aukstā smīnā, viņa melnās acis draudīgi iegailējās. "Man tikai gribējās pavērot izrādi."

"Lieliski. Tad stāvi vien turpat pa gabalu un ļauj man --"

"Strup!" Emelīna izmisumā iekliedzās, jūtot ka sirds sastingst bailēs. "Lūdzu--"

Abigeila iesmējās. "Ko tad, mazā Emma? Tu domāji, ka Strups te atnāca, lai tevi izglābtu?" Strups veltīja Emelīnai nicinošu skatienu un piegāja tuvāk spīdzinātājai. Pārējie telpā esošie Nāvēži arī sāka smieties. "Tu taču esi vēl lielāka muļķe, nekā man likās. Tieši Strups jau mums tevi nodeva!"

Strups pasmīkņāja. "Viņa ir spītīga. Bet nenolaid rokas tik agri, Kerouza. Ja tu pielietosi pietiekami stipru spiedienu, viņa galu galā salūzīs."

"Redzi nu, mazā Emma? Neviens nenāks tevi glābt. Te esam tikai mēs."

Emelīna ar mokām apvaldīja asaras, kas bija gatavas sākt brīvi plūst pār vaigiem. Strups no tiesas bija nodevis viņu. Nodevis Nāvēžiem. Un šodien, šeit pat uz vietas, viņai nāksies mirt.

Abigeila izvilka zizli un pavērsa pret Emelīnu. "Paskatīsimies, cik gan daudz laika un pūļu tas prasīs, vai ne, mazā?" Emelīna saslējās staltāk, cieši sakniebjot lūpas. Tagad te bija tikai viņa, lūgties viņa neies, un neko arī saviem mocītājiem nepateiks. Tik daudz viņa Ordenim bija parādā. Acis bažīgi sekoja Abigeilas zižļa galiņam. Emma vismaz tā cerēja.

"Mokum!"