- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Patiesībā Lilija sēdēja bibliotēkā, bezmērķīgi šķirstot pēdējo ‘Raganu Nedēļas’ izdevumu. Viņai bija neliels sarūgtinājums un vilšanās par to, ka Džeimss aizmirsis viņu mācību tikšanos. Bet dusmas uznāca viegli! Viņš vienmēr ielika savus saviesīgos pasākumus un sporta pasākumus pirms savām stundām, viņa nevarēja saprast kāpēc.

Pēkšņi bibliotēkas durvis atsprāga vaļā. Uz viņa pieres spīdēja sviedri, un viņš joprojām bija ģērbies kalambola formā, Džeimss stāvēdams durvju ailē dziļi elpoja.

Lilija pārsteigumā paskatījās augšup. Hmmm, viņa nodomāja. Viņš palaida garām uzvaras ballīti, lai satiktu mani…Lilija pakratīja galvu par tādām domām un piespieda sevi pasmaidīt.

„Jauki, ka parādījies, Poter,” viņa sacīja, paskatoties uz pulksteni, un tad atkal pievēršoties žurnālam. „Labāk vēlu, nekā nekad.”

„Lilij, es ļoti atvainojos,” viņš, pieiedams pie viņas, nopietni sacīja. „Es aizmirsu, ka šodien mums bija mācību diena, ar spēli un visu pārējo, bet es to atcerējos, kad nekur tevi nevarēju atrast. Es ļoti atvainojos, ka kavēju.”

Lilija paskatījās uz viņu un piepeši vairs nespēja būt dusmīga uz viņu. Viņa attaisnojums bija pieņemamas, pietam viņa zināja, ka viņš tāpat būtu nokavējis, un viņš bija atvainojies. Pat nepieminot to, ka viņš savā kalambola formā izskatījās sasodīti labi…

Pārtrauc, Lilij! Viņa sev teica.

„Vai mums joprojām ir mācību laiks?” viņš nopietni prasīja.

Viņa nopūtās. „Protams. Nāc apsēdies, Poter,” viņa sacīja, pavilkdama sev blakus krēslu un palikdama malā žurnālu.

„Paldies, Lilij. Tu esi labākā,” viņš sacīja. Tad, kad viņš ieņēma vietu viņai blakus, viņš noskūpstīja viņu uz pieres. Lilija nolādēja savu pulsu par to, ka tas paātrinājies, un tad sacīja,

„Jā, es zinu. Tagad sāksim.”

* * *

Jau pēc nedēļu ilga mācību laika, tās lietas Džeimsam prātā sāka pielekt. Viņš sāka tās saprast. Mikstūras! Viņš iegaumēja lietas, ko Lilija pasvītroja viņa grāmatā un stāstīja viņam. Tad, kad viņš skatījās pāri viņas plecam, viņš pagriezās un paskatījās uz viņu.

Viņa bija tik gudra, vēl gudrāka kā viņš, starp citu. Gudra, atjautīga un skaista. Viņš skatījās uz Liliju, pārņemts ar viņas klātbūtni. Reiz viņš apbrīnoja meiteni no attāluma, tagad, sievieti, viņš apbrīnoja atklāti. Viņa bija ieaugusi un pieņēmusies grācijā un skaistumā, un viņš dievināja viņu par visu. Pārliecinādamies, ka viņa bija aizņemta ar viņa mācīšanu, viņš pieliecās tuvāk, viņa acis aizvērās un viņš izbaudīja viņas tuvumu.

Lilijai bija smarža, kas padarīja Džeimsu mežonīgu. Tā aizsūtīja viņa pulsu uz mēness un lika viņa prātam griezties. Tas bija iemesls, kāpēc viņš sauca viņu par ‘puķīti Liliju’. Ne tikai tāpēc, ka viņa bija trausli skaista, bet arī tāpēc, ka viņai bija smarža, kas bija daudz jaukāka par daudzām puķēm. Viņš ieņēma nemanāmu elpas vilcienu pie viņas matiem un ļāva emocijām nosēsties. Maģija…šīs meitenes spēks uz viņu bija neticams. Viņas acis bija tik dziļi zaļas, ka tajās bija viegli apmaldīties, viņas āda bija kā krēmkrāsas porcelāns, kas lika viņam pārdomāt par tās gludumu, viņas skaistās ķiršu krāsas lūpas…tās lika viņam nomesties ceļos. Lilija Evansa padarīja viņu lepnu par savu paškontroli, jo viņš bieži juta fizisku stiprību pretoties tam, lai saņemtu viņu savās rokas un remdētu savu ziņkārību, skūpstot viņu…

Pašai nepamanot, Džeimsa roka bija sākusi tīt ap pirkstu viņas sarkano matu šķipsnu, un viņš gandrīz nokrita no sava krēsla, kad viņa pagriezās apkārt.

„Ko tu dari?” Viņa prasīja.

„Neko – klausos tevī,” viņš, nomezdams viņas matus, nevainīgi sacīja. Viņa sarauca uzaci pret viņu.

„Nopietni. Pastāsti vēl kaut ko par šo Daudzsulu mikstūru. Tā pārvērš tevi par jebko?”

„Daudzsulu mikstūras lietotājs,” viņa skeptiski sacīja, „var īslaicīgi pārvērst sevi kāda cita fiziskajā formā.”

„Tātad. Ja es iedzeršu to lietu, es varu pārvērsties Nensijā un tad iztaujāt tevi, lai noskaidrotu tavas īstās jūtas pret mani?” Viņš sacīja, kad viņa sāka krāmēt savas grāmatas.

Lilija pasmīnēja. „Nu, jā, tu varētu, bet tu izniekotu savu laiku. Es tev atklāti pateikšu, ko es pret tevi jūtu,” viņa, augstprātīgi smaidot, piecēlās.

„Jā, vienalga. Tu zini, ka tu gribi satikties ar mani.” Džeimss sacīja, pieliekdamies dažus centimetrus tuvāk viņas sejai.

„Ha,” viņa sacīja, pavirzīdamās nostāk no viņa, tāds tuvums ar Džeimsu Poteru patiešām atņēma viņai drosmi. „Varbūt kādā citā dimensijā.” Tad viņa pagrūdās viņam garām ar smaidu.

„Hmmm, tu to padari ļoti sarežģītu, Lilij. Es daudz ko nezinu par ceļošanu citās dimensijās, bet ja es varu atrast vietu, kur es varu saņemt uzmanību no Lilijas Evansas, tad mana dzīve būs piepildīta.”

Lilija cīnījās ar sārtumu, kas grasījās iezagties viņas vaigos, un centās apslāpēt smieklus. „Ak, beidz pielīst, Poter,” viņa sacīja. Tad, pirms viņa saprata, kas noticis, viņš bija iekļāvis viņu savās rokās un pievilcis tuvāk. Viņas sirds neprātīgi sitās pret viņas krūtīm, un viņa mēģināja atgrūsties nost, bet kad viņa paskatījās augšup uz viņa gādīgo smaidu un siltajām acīm, viņa vairs nevēlējās atgrūsties.

Džeimss skatījās uz viņu ar smaidu, viņa sirds ātri skrēja, un viņa Lilijas dievināšana bija skaidri rakstīta viņa sejā. Viņš vēroja, kā bailes viņas sejā pēkšņi norimst, un viņa cerības pieauga.

„Kā ar to,” viņš klusām sacīja, „ja tu paņemtu šīs, gulētu uz tām, un pasauktu mani no rīta.” Viņš pieliecās, lai noskūpstītu viņu.

„Arr! Poter!” Lilija, gaismas ātrumā atgrūžoties nost no viņa, sacīja. „Es nekad nepieņemtu no tevis skūpstu, atstāj tās mierā!” Tad viņa pagriezās lai aizietu, bet apstājās un pasmaidīja. „Turklāt, tu neesi mans ārsts.”

„Ak, izbeidz. Nav jau tā, ka man ir utis vai kaut kas tāds!” Viņš sauca viņai nopakaļ.

„Ar labunakti, Poter!” Viņa caur smiekliem sacīja, kad devās uz bibliotēkas durvju pusi.

„Saldus sapņus, puķīte Lilija,” viņš sacīja pirms viņa atstāja istabu. Džeimss tikai savāca savas grāmatas un pasmējās pie sevis. Viņš jutās diezgan muļķīgi, bet varbūt viņš bija muļķis…

* * *

Ak, viņa nekaunība! Lilija nodomāja, kad pārģērbās. Lilija mēģināja būt dusmīga uz Džeimsu par viņa mēģinājumu noskūpstīt viņu, bet viss ko viņa varēja darīt, bija smaidīt. Kāpēc gan viņš tā darītu? Nu, vispār jau tas, ka viņš atklāti dievināja viņu. Bet viņš zināja, ka viņa ienīst viņu! Nu…viņš varbūt bija drusciņ pazeminājies ‘ienaidnieku’ sarakstā, bet viņš bija tālu no ‘skūpstīšanās’ saraksta.

Bet tomēr, viņa vienkārši nespēja aizmirst to, kā bija situsies viņas sirds, kad viņš piekļāva viņu sev, to, kā viņa bija izbaudījusi atrašanos viņa rokās, to, kā viņš dziļi bija skatījies viņas acīs…

Lilija pakratīja galvu un ierāpās gultā. Aizmirsti to, Lilij, viņa sev teica. Viņa nopūtās un aiztaisīja acis. Ar smaidu sejā, kas vienkārši nespēja izdzist, Lilija laimīga aizmiga.
Atsauksmes (8)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.