- Teksta izmērs +
Autora piezīmes
Nensija un Lilija šobrīd mācījās bibliotēkā. Normālajā variantā Nensija būtu aizsapņojusies, un Lilija viņu atvilktu atpakaļ realitātē. Bet šodien, šajā oktobra vidus dienā, Lilija bija aizlidinājusies prom. Viņa nevarēja pretoties, un skatījās ārā uz apburošo dienu, vēss vējiņš pūta iekšā pa bibliotēkas logiem, skaidri zilās debesis aicināja…un tomēr, viņas prātā, viss ko viņa varēja redzēt, bija septiņpadsmit gadus vecs zēns ar sajauktiem matiem.

Lilija nemanāmi pakratīja galvu un mēģināja koncentrēties, bet kopš sarunas ar Remusu pirms dažām dienām, viņas sirdī bija iezagusies vainas apziņa, atraidījuma sāpes tajās viņa skaistajās acīs vajāja viņu. Lai gan viņai bija viņa uzticība. Pēc tam, kad viņa tik rupji bija atcirtusi viņam, nākamajā rītā viņa joprojām tika sveikta ar ierasto ‘Labrīt, puķīte Lilija!’ Un, protams, tas bija iepriecinoši, bet…

„Lilij. Koncentrējies!” Nensija, kutinādama viņas ausi ar spalvas galu, sacīja.

„Piedod, Nens,” Lilija ķiķinot sacīja.

„Es tevi nevainoju par aizsnaušanos. Es joprojām nesaprotu, kāpēc tu mācies vientiešu mācību. Tu taču, sasodīts, dzīvo ar viņiem!”

„Es jau tev teicu, es gribu to izpētīt no burvju skatu punkta.”

„Nu, ja tev jebkad rodas jautājumi par burvju un vientiešu pasaules līdzībām, tu vari jautāt man. Mēs vienkārši salīdzināsim mūsu dzīves!”

„Vienalga,” Lilija, pievērzdamās savai grāmatai, sacīja.

„Labi, nu, tagad man jāiet satikties ar Metu,” Nensija sacīja, kad savāca savas grāmatas un piecēlās.

„Vū-hū! Kur tu iesi? Kas ir Mets?” Lilija negaidīti prašņāja.

„Mets? Tas smukulītis no vientiešu mācības? Lila, es taču tev teicu, ka mēs vakar satikāmies. Jēziņ, tu nekad neklausies,” Nensija labsirdīgi sacīja.

„Piedod, Nensij. Tiešām, piedod. Man vienkārši skolā nebija labs rīts, tas viss.”

„It kā es nezinātu! Pēc visas tās saskarsmes, kas tev bijusi ar Džeimsu, tu iespējams varētu domāt…” viņa apstājās, tad pamirkšķinot pasmaidīja. „Ā, es laižos prom, Lilij. Runājot par nelabajiem, viņš ir aiz stūra, skatās mūsu virzienā, un es zinu, ka viņš vēlas tevi vienīgi sev!” Tad viņa pagriezās un skrienot ķiķināja.

„Nensij, nāc atpakaļ!” Lilija nošņācās, kad Džeimss Poters parādījās aiz grāmatplaukta ar vīpsnājošu smaidu un soļoja pretī viņai.

„Viņa vēl par to samaksās,” Lilija nomurmināja.

* * *

Džeimss pacēla augšā grāmatu ar nosaukumu „Vilkača nāve”. Viņš viegli pasmaidīja un nodomāja, nedrīkst pieļaut, ka Mēnestiņš redz šo grāmatu. Viņš paskatījās cauri tai vietai, kur bija paņēmis grāmatu un ieraudzīja Nensiju un Liliju. Viņš ievilka divreiz elpu, un tad nopūtās.

Cietsirdīgais skuķis, viņš nodomāja, kad novietoja grāmatu atpakaļ vietā un uzmanīgi paskatījās gar grāmatplaukta stūri uz Liliju. Viņa skatījās ārā pa logu, viņas žilbinoši zaļās acis bija apmulsušas un domīgas. Džeimss atkal nopūtās, izgrūda roku cauri matiem, kamēr viņa skatiens krita uz viņas pusi. Kāpēc viņa tik ļoti viņu nicināja? Droši vien, ka lielākā daļa sieviešu būtu glaimotas par tādu viņa uzmanību, kuru viņš veltīja viņai, bet izskatījās, ka viņu tā vienīgi nokaitina vēl vairāk. Kāpēc tā?

Pēkšņi Nensija piecēlās no galda un devās prom. Ideāli. Tagad es viņai varēšu atspēlēt par pagājušās nedēļas uzbraucienu. Pēc tam, kad Nensija aizgāja, Džeimss ar nebēdnīgu smaidu sāka iet viņas virzienā. Lilija pēkšņi paskatījās augšup. Av, skatiens bija tik drūms. Vienmēr glītais, vienmēr pazīstamais drūmais skatiens, kas piederēja Lilijai Evansai. Ar viņas samiegtajām acīm un sakniebtajām lūpām…jā, viņa bija tik apburoša, kad tik dusmīgi skatījās uz viņu.

„Sveikiņi, Lilij,” viņš klusām sacīja, apsēzdamies krēslā otrpus galdam no viņas. „Kā iet ar mācībām?”

„Labi. Kā ar tavējām?” Lilija vienaldzīgi sacīja.

„Daudz labāk tagad, kad es runāju ar tevi.”

Viņa paskatījās uz viņu, gatava atkal pavīpsnāt, bet viņa vienkārši nespēja dusmoties ieraugot apburošo seju un acis, kas tik ļoti bija aizrāvušas viņu.

Ar nelielu smaidu viņa sacīja, „Glumi, Poter. Ļoti glumi.” Tad viņa aizgriezās atpakaļ pie savas grāmatas.

„Nu, ņemot vērā mūsu septiņus gadus ilgās mīlas-naida attiecības, man ir iekrājušies daži komplimenti.”

Šāds sarunas pavērsies Liliju iegrūda nelielā pārsteigumā, un viņa paskatījās augšup. „Ā, tiešām?” Viņa ziņkārīgi sacīja.

„Nu, iesākumā, klasē tava roka gaisā vienmēr ir pirmā, jo tu esi nepārspējami inteliģenta un neapstrīdama,” Viņa piekrītoši pamāja. „Tev gatavībā vienmēr ir ugunīga atbilde, kura gandrīz lielāko tiesu tiek veltīta man. Ne vienmēr apburošas, bet vairāk vai mazāk mīļas.”

Džeimss vēroja viņas viegli nosarkušos vaigus, un smaids izlauzās. Džeimsa sirds sāka sisties pret viņa krūtīm, un viņa elpa aizķērās. Te tas bija. Īsts, patiess smaids no Lilijas Evansas. Viņš vienmēr bija pieņēmis, ka Lilija ir skaista visu laiku, pat apburoša, kad bija dusmīga. Bet viņa nekad nebija veltījusi tādu smaidu viņam, un tas lika viņa pulsam paātrināties. Viņa izstaroja apburošu pazemību, kura, kā viņš zināja, viņai pieder, lai gan pirms tam tā nebija apliecināta.

Viņa paskatījās uz viņu, un kad viņas sarkums bija pazudis, Džeimss saprata, ka blenž.

„Un tad, protams, tev ir tās žilbinošās, smaragdzaļās acis, kurās tik viegli ir apmaldīties,” viņš sacīja, nemēģinot savā balsī noslēpt pielūgsmi. Viņš pastiepa savu roku pāri galdam un maigi paņēma malā viņas matu šķipsnu, lai tā nekristu acīs, un atļāva sev apmaldīties…

Pirms viņš varēja aiziet par tālu, viņa mirkšķināja un pievērsās savai grāmatai ar smaidu, ko viņa nevarēja pazaudēt.

„Labi, Poter, tu noteikti zini, kā rīkoties ar dāmām,” viņa sacīja.

Džeimss piecēlās no krēsla un paņēma savas grāmatas, baidīdamies, ka jau ir ļāvis sev kļūdīties par daudz, attiecībā uz meiteni no saviem sapņiem.

„Izņemot vienu,” viņš tīšām sacīja. Viņa paskatījās uz viņu, un viņas smaids pazuda. Viņš cerīgi pasmaidīja viņas domīgajai sejai, un tad pagriezās lai aizietu.

„Poter, pagaidi mirklīti,” viņš pagriezās.

Tas ir savādi, viņš nodomāja. „Jā, puķīte Lilija?”

Viņa nobolīja acis, bet viegli pasmaidīja. „Klausies, es dzirdēju, ka tev ar mikstūrām neiet pārāk labi.”

„Nerunāsim aplinkus – ko tu gribi?” Viņš laipni sacīja.

„Es mēģinu pateikt, ka ja tev ir vajadzīga jebkāda palīdzība, tu zini, mācībās vai mājasdarbos vai kaut kā tā, tu vari pavilkt mani malā koptelpā, un es varu tev palīdzēt.”

Džeimsa acis plati iepletās. „Tiešām?”

„Protams.”

„Nu, droši vien es vēl tevi turēšu pie vārda. Paldies, Lilij.” Tad viņš piemiedza ar aci un pazuda aiz stūra.

Lilija smaidīja un pārsteigumā pacēla uzacis. „Hmmmmm,” viņa domīgi sacīja. Tad pagriezās un mēģināja atgriezties pie savām mācībām.
Atsauksmes (8)
Tev ir pieteikties, lai iesūtītu atsauksmi.