"Tātad jūs esat slavenais misters Poters!" vīrietis pakratīja Harija roku. "Ļoti priecājos iepazīties!"

Harijs nomurmināja kaut ko kā "Es tāpat, Dastvela kungs", lai gan nebija pārliecināts par savu vārdu patiesīgumu. Kaut kas Dastvela balsī lika Harijam domāt, ka viņš nav augstākās domās par Hariju kā Drako.

"Varu ko piedāvāt?" Džinnija jautāja.

"Pateicos, bet nē. Man jātiek atpakaļ līdz rītam, tāpēc labāk uzreiz ķersimies pie lietas. Jums bija jautājumi, Potera kungs, vai ne?"

"Īstenībā mums visiem," Harijs teica, kad visi bija sasēdušies ap virtuves galdu. "Tumsas radījumi skraida apkārt vairāk kā jebkad agrāk, taču viņi nevar tikt vainoti mistiskajās slepkavībās. Pie tam, daži no upuriem ir vientieši. Visa valsts ir sagriezta kājām gaisā, un mēs gribam zināt, kas notiek."

Dastvels izklaidīgi virpināja ap pirkstu gredzenu.

"Potera kungs, es saprotu jūsu uztraukumu, taču jūs tur neko nevarat līdzēt. Tāpat varu teikt, ka tas ir pilnīgi dabīgi, tātad - normāli."

Harijs neticībā blenza uz viņu, tāpat arī Hermione.

"Jūs gribat teikt, ka viss šis haoss ir pilnīgi normāls un vēlams?"

"Es neteicu "vēlams". Es teicu, ka jūs tur neko nevarat līdzēt. Viss, ko jūs varat, ir cīnīties ar sekām - vilkačiem, vampīriem un citiem undeadiem, nelabajiem gariem un dēmoniem."

"Dēmoniem?"

"Jā, jā, Potera kungs, dēmoniem. Īstenībā tieši viņi ir vainojami "mistiskajās slepkavībās", kā jūs tās nosaucāt."

"Bet... bet -  KĀPĒC?"

Dastvels salika pirkstus jumtiņā un nopūtās.

"Potera kungs, kad jūs nogalinājāt Voldemortu, Tumsu uzvarēja Gaisma. Tagad Tumsa ir atpakaļ. Cīņa starp šiem diviem poliem ir bezgalīga, un viss, ko jūs varat darīt, ir mēģināt pasargāt savus mīļos. Jūs nevarat izglābt visus. Tāpat jums nevajadzētu jaukties Visuma spēkos, kurus jūs nesaprotat. Līdzsvars ir trausls, Potera kungs."

Harijs sēdēja klusēdams.

"Cik ilgi šī... fāze turpināsies?" jautāja Hermione.

"O, to neviens nezina. Varbūt divus mēnešus, bet varbūt divus gadus. Svarīgākais ir, ka, agrāk vai vēlāk, taču tā beigsies."

"Mēs nevaram gaidīt divus gadus!" Harijs iesaucās. "Mēs nevaram tā vienkārši ļaut cilvēkiem nomirt!"

Dastvels papleta rokas nožēlā.

"Jūs teicāt, ka Gaisma atgriezās tad, kad es sakāvu Voldemortu; tātad ir kāds veids, kā šo situāciju mainīt, vai ne?" Harijs nelikās mierā.

"Vienmēr ir veids, kā kaut ko mainīt, taču baidos, ka rezultāts varētu izrādīties ļaunāks par pašreizējo  situāciju."

"Varētu, bet vajag mēģināt, vajag kaut ko darīt!"

"Potera kungs, domāju, ka izteicos pietiekami skaidri - jūs nevarat iejaukties spēkos, kas ir pāri jūsu saprašanai."

"Tad jūs mums varētu par tiem pastāstīt!"

"Tā ir mācība visa mūža garumā, un, lai cik drosmīgs jūs, bez šaubām, būtu, es neieteiktu rīkoties uz savu roku."

"Jūs mums varētu palīdzēt."

"Nē, es to nevaru. Ir noteikumi."

"Kādi noteikumi?!"

"Noteikumi par neiejaukšanos augstākajos enerģijas līmeņos."

"Kāpēc?"

"Jo mums nav tiesību. Mums nav tiesību, jo nekad nevaram paredzēt savu darbību beigu rezultātu. Mēs nevaram redzēt nākotni un savu darbu sekas tāpēc, ka esam tikai cilvēki." Likās, ka Dastvels zaudē pacietību. Viņš pagriezās pret Drako, pirms Harijs paspēja atkal atvērt muti.

"Vai vēl kas?"

Harijs jau gribēja kaut ko teikt, kad Drako uz viņu stingri paskatījās.

"Paldies, Ien, tas arī bija viss, ko vēlējāmies zināt," viņš teica, nenolaižot skatienu no Harija.

Dastvels piecēlās.

"Nu tad es iešu. Uz redzēšanos Virdžīnija, visu labu, Potera kungs, Grendžeras jaunkundz!"

"Bet..." Harijs iebilda un gandrīz iekaucās no sāpēm, kad Drako viņam spēcīgi uzkāpa uz kājas.

Drako pavadīja Ienu līdz durvīm, un, kad viņš atgriezās, Harijs dusmīgi prasīja, kāpēc viņš nav ļāvis turpināt izjautāt Dastvelu.

"Poter, es šaubos, vai tu saprati kaut vienu vārdu; kāda gan būtu bijusi jēga viņu vēl aizkavēt?"

"Kāpēc tu domā, ka es nesaprotu?" Harijs nikni noprasīja.

"Jo, spriežot pēc sarunas, tad, kad tev saka likties mierā, tev parādās problēmas ar vienkāršas angļu valodas uztveri, un tas savukārt nozīmē, ka tu esi ietiepīgs, stūrgalvīgs idiots, apsēsts ar domu par pasaules glābšanu!"

"Es vismaz, pretēji tev, neesmu tāds kretīns, lai aizvilinātu jaunas meitenes no mājām un ģimenes!"

Drako nobālēja dusmās.

"Džinnija nāca pēc brīvas gribas, tu egoistiskais, paštaisnais, moralizējošais liekuli!!!"

Harijs piecēlās un piegāja pie Drako, kamēr meitenes izbijušās skatījās. Viņi bija vienāda auguma, taču, lai gan Drako bija slaidāks un izskatījās vieglāks nekā Harijs, viņš spēja izskatīties iespaidīgāk, ja to vēlējās.

"Pietiks apvainojumu! Ņem savus vārdus atpakaļ, Malfoj!"

Drako ieskatījās Harijam taisni acīs.

"Neņemšu. Tev nav tiesību spriest par citu dzīvēm."

"Tu to nožēlosi, Malfoj! Man ir piegriezušies tavi uzbraucieni, un es tev likšu nožēlot visu, ko tu jelkad esi teicis vai nodarījis man vai maniem draugiem!"

"Labprāt redzētu tevi mēģinām, Poter! Taču nekad neaizmirsti, kas es esmu!" Drako izmeta, nepiegriezdams vērību meiteņu izbiedētajiem skatieniem. Šī bija viņu cīņa, un ne Džinnija, ne Hermione neiedrošinājās iejaukties.

"Augstprātīgs grāvī dzimis kuņas bērns!"

"Malfojs," Drako teica mierīgā balsī, lai gan viņā vārījās milzu niknums, kas lika aizmirst jebkuru citu domu. Gadiem aizmirstais naids atkal bija virspusē, un pat Drako, kuram piemita lieliska paškontrole, nespēja to valdīt.

"Redzu, ka esi lepns par savu nolāpīto ģimeni!"

Harijs skatījās uz Drako, un viņa skatiens spētu nogalināt, taču viņš bija knapi ielicis roku kabatā, lai izvilktu zizli, kad Drako izdarīja strauju žestu ar roku; žilbinoša zaļa gaisma izšāvās no nekurienes. Istabu pārpludināja aukstuma vilnis, un Harijs nogāzās uz grīdas, zizli joprojām sažņaudzis plaukstā.

"Izskatās, ka tev vajadzēs mēģināt vēlreiz," Drako noteica, pārkāpa pār Harija nekustīgo ķermeni un izbrāzās ārā tumsā.

Mirklī, kad aiz viņa aizcirtās durvis, Hermione metās pie Harija un sakņupa viņam blakus. Viņa rokas bija aukstas, un viņa nevarēja sataustīt pulsu, un viņa seja bija bāla. Hermione sāka neapturami raudāt. Šī nebija pirmā reize, kad viņa redzēja zaļo gaismu, un viņa zināja, ko tā nozīmēja. Avada Kedavra. Tad lūk, ko viņš bija domājis, teikdams, ka viņš ir Malfojs - tumšās zintis.

Esi nolādēts, Malfoj! Esi nolādēts, viņa raudāja. Es tevi par šito dabūšu Azkabanā, kaut arī tas būtu mans pēdējais darbs šaisaulē. O-oo-o Ha-aarij!

Džinnija turpretī bija izmetusies ārā pakaļ Drako.

***

Kad Džinnija ienāca atpakaļ, viņa sāji paskatījās uz nekustīgi gulošo Hariju. Tā bija viņa vaina, ka Drako, kurš parasti lieliski kontrolēja sevi, tagad dauzījās kaut kur ārā tumsā.

"Celies, augšā, viņš nav miris!" viņa uzsauca Hermionei, notupās blakus Harijam un paņēma viņa galvu klēpī. Hermione joprojām histēriski šņukstēja.

"Bet es ne-nevarēju sa-ataustīt pulsu!"

"Tu esi pārāk nervoza. Izbeidz, tas nav tas, ko tu domā!"

Džinnija uzlika rokas uz Harija deniņiem, aizvēra acis un nomurmināja kādu burvestību. Hermione pārsteigta juta tādu kā siltumu nākam no Džinnijas. Tas nāca viļņiem, un, lai gan Hermione to neredzēja skaidri, viņa kaut kā samanīja ap Džinniju un Hariju savelkamies zeltainu miglu. Istaba it kā aizslīdēja, izplūda, un uz brīdi viņas acu priekšā nostājās citāda Džinnija. Rudajiem matiem sasietiem vaļējā mezglā, noliekusies virs Harija, čukstot lūgsnu vai kas nu tas bija, viņa atgādināja senu priesterieni, kas darbojas ar mūžveciem dabas spēkiem. Hermione jau gribēja jautāt, ko viņa dara, kad Harijs lēni sakustējās un atvēra acis.

"Kas tas bija?" viņš jautāja, mēģinādams piecelties sēdus. "Un kur ir Malfojs?"

Hermione metās Harijam ap kaklu un cieši viņu apskāva.

"Ai, Harij, es jau domāju, ka esmu tevi zaudējusi Tas ir - esam zaudējušas! Tā zaļā gaisma... Ja Džinnija tevi nebūtu izglābusi, tu būtu nomiris!"

"Izbeidz, Hermione! No tā neviens nemirst. Tā ir kā pārakmeņošanas burvestība, tikai stiprāka,"

Džinnija skaidroja, joprojām izklausīdamās saskābusi. "Un tu labāk celies, Harij, ej uz savu istabu un mierīgi atgulies kādu laiku. Drako grib, lai jūs pazustu no šīs mājas līdz rītam."

"KO?" Hermione sašutusi sacēla spuras. "Harijs ir slims, mēs nevaram nekur iet, un ir nakts!"

"Harijam nekas nekaiš! Turpretī Drako ir tiešām nokaitināts, un būs labāk, ja jūs tuvākajā laikā negadītos viņam ceļā!"

"Nokaitināts, tu saki?!? Viņš ir pilnīgi nenormāls, jucis un prātu izdzīvojis! Džinnij, kad tu beidzot sapratīsi, ka viņš ir BĪSTAMS?! Nākamreiz viņš šo lāstu var pavērst pret tevi, un ko tad tu darīsi? Mēs tev nevarēsim palīdzēt! Neviens nevarēs!"

Džinnija sažņaudza rokas dūrēs un centās apvaldīt dusmas. Ko viņi no sevis iedomājas - ielauzties viņas un Drako dzīvē un moralizēt?! Viņa pagriezās un uzkāpa pa kāpnēm. Viņai šodienai pietiek. Viņa iet gulēt, un lai šie paši tiek ar sevi galā.

Hermione pagriezās pret Hariju ar sāpīgu izteiksmi acīs. Tā meitene uzvedās kā mazs bērns, stūrgalvīgi atteikdamās no labi domātiem padomiem. Viņa bija pilngadīga, jā, bet Hermionei vienkārši likās, ka viņa zina labāk, jo ir taču vecāka. Viņa vienmēr bija izturējusies pret Džinniju mātišķi, tur neko nevarēja darīt - viņai vienkārši bija tāds raksturs.

"Kā jūties, Harij?" viņa jautāja, palīdzēdama piecelties.

"Emm... liekas viss kārtībā, tikai mazliet dulla galva." Viņš piecēlās. "Hermione, kas tas?"

Viņa paskatījās norādītajā virzienā. Uz grīdas netālu no durvīm mētājās grāmata.

Harijs to pacēla un apskatīja. Tā nebija pārāk bieza, tomēr ļoti smaga, iesieta tumšos ādas vākos, stūrīši un muguriņa apkalti ar zeltu. Tā izskatījās ļoti sena, taču apbrīnojami labi saglabājusies.

""Karš ar Kritušajiem"? Tā ir Malfoja?"

Hermione pienāca tuvāk un uzmeta aci sējumam.

"Tā varētu būt izkritusi viņam no kabatas, kad viņš iznesās laukā. Varbūt dēmonu mednieka rokasgrāmata? Bet tad jau..."

"Jā! Mums viņu vairs nevajag!"

"Nē, es gribēju teikt, ka tas nozīmē, ka viņš zina daudz vairāk nekā saka. Varu derēt, ka tas bija Dastvels, kurš viņam iedeva šito grāmatu, un laikam taču viņam bija pamatots iemesls to nedot tev."

"Viņa vienīgais pamatojums - viņš domā, ka esmu idiots!"

Harijs atvēra grāmatu un sāka šķirstīt padzeltējušās lapas.

"Skaties - te ir viss - Vēsture, Senās pasaules dēmoni, Attieksme pret Kritušajiem viduslaikos, Dēmoni mūsdienās, Cīnītāja piederumi, Cīnītāja teorija, Praktiskā padzīšana, un skaties - Dēmonu leksikons. Hermione, šī ir absolūti, pilnīgi un galīgi tieši tā lieta, ko mums vajadzēja!"

Hermione nebija tik pārliecināta.

"Tu esi pārliecināts, ka tiksi ar to galā? Jo Dastvels teica--"

"Sasper velns to Dastvelu! Hermione, simtiem cilvēku var iet bojā, pirms viss šitas beigsies, un man tas jau ir piegriezies. Man jātiek galā ar sekām katru mīļu dieniņu - tas ir darbs, par ko man maksā, bet es vairs nevaru paciest nāvi! Es te runāju par mistiskām slepkavībām, bet vai tev ir kāda nojausma, kā tās īsti izskatās?" Harijs vaicāja ar sāpju un pretīguma izteiksmi sejā. "Tu ieej istabā, kur uz grīdas guļ līķis. Nekas nav salauzts, viss tīrs un kārtīgs, nav neviena pierādījuma par pašaizsardzību. Upurim bieži zizlis ir pat kabatā vai uz galda - pietiekami ērti paķert un lietot pret uzbrucēju, bet tas nekad nav darīts. Nav nekādu ievainojumu, nekādu mājienu par to, kā upuris ticis nogalināts. Viņš vai viņa vienkārši guļ uz grīdas, it kā būtu nomiruši no infarkta vai iekšējas asiņošanas. Sejā dažreiz sastingusi pārsteiguma izteiksme, neizpratne, bet tai pat laikā tajās ir kaut kas neaprakstāms. It kā viņi nebūtu miruši, bet, ka viņu dvēseles ir aiznestas uz kādu vietu, ļaunāku par elli. Jocīgākais ir tas, ka visa istaba ir pārvērtusies par kapsētu - visi mājdzīvnieki ir miruši: kaķi, suņi, pūces un papagaiļi. Nav ne dzīva tarakāna. Avada Kedavra nekad nav tāds efekts. Tā nu tu stāvi un zini, ka nekādu pierādījumu nav. Un tad tu nevari elpot - gaiss kļūst biezs un smags, gaisma satumst. Katrs istabā esošais jūt melnās maģijas klātbūtni, un mēs visi bēgam."

Hermione klusēja. Viņa saprata, kā Harijs jūtas - arī viņa vecākus bija nogalinājusi melnā maģija.

"Tad... tad paņemsim grāmatu un apskatīsimies, ko varam darīt."

Harijs viņu pateicīgi uzlūkoja.

"Paldies. Tu zini, ka tavs atbalsts man daudz ko nozīmē."

***

Džinnija cieši gulēja, kad Harijs un Hermione ienāca viņas istabā.

Viņa nedzirdēja, kā viņi, klusi sačukstēdamies, pienāca pie gultas, taču nemierīgi sagrozījās miegā. Kaut kas jaucās viņas sapņos - tumši ēnu tēli, draudīgi čuksti, melni, kaulaini zirgērgļi, zemes dimdoņa zem viņu soļiem. Kaut kur nez kāpēc sēdēja liels melns suns, no kura plūda naids un aukstums. Viens zirgērglis nesās viņai tieši virsū, tas negrasījās apstāties! Viņa gribēja bēgt, taču kājas bija kā sapītas. Melnais zirgs saslējās pakaļkājās virs viņas galvas, bet viņa pēkšņi pamodās. Viņa strauji uzcēlās sēdus, smagi elsojot, it kā tiešām būtu skrējusi, un tai mirklī Harijs viņai uzlika apdullināšanas burvestību. Džinnija saļima un atkrita atpakaļ gultā.

"Piedod, Džinnij, tas ir tevis pašas labā," Hermione nomurmināja.

Harijs Džinniju pacēla uz rokām, Hermione savāca viņu mantas un slotaskātus, viņi nokāpa pa kāpnēm un izgāja ārā naktī.

***

Drako atgriezās pēc dažām stundām. Viņš bija izgāzis dusmas un, redzot, cik viss bija kluss un mierīgs, nolēma nakti pavadīt uz dīvāna, lai netraucētu Džinniju. Viņš nogūlās un apsedzās ar mēteli; drīz viņš jau cieši gulēja.