"Kur viņš aiznesās?" Harijs jautāja, kad Džinnija ienāca atpakaļ. Acīmredzot notikumi attīstījās pārāk ātri, lai viņš tos pilnībā izprastu.

"Devās pie Maikla, lai sazinātos ar Ienu."

Hermione zaudēja pacietību: "KAS ir Maikls un Iens?"

"Ēe... Iens Dastvels bija Drako šefs, kamēr viņš strādāja Ministrijā, un patlaban viņš ir tas, kurš mums maksā par to vampīru lietu. Mēs, zini, esam kā ārštata darbinieki. Iens ir gudrs, viņš zinās, ko darīt. Un Maikls, Maikls Stārs, ir mūsu draugs. Dzīvo kalnos ar sievu, un viņš ir kalējs un vilkacis."

Dīvaini draugi, Harijs nodomāja.

"Nūu... Ko mēs tagad darīsim?" viņš jautāja, nejuzdamies ērti Džinnijas klātbūtnē. Bez Drako, tā viņam atsauca atmiņā to nelaimīgo strīdu. Un viņš nez kāpēc jutās vainīgs.

"Neko. Gaidīsim. Vari iziet pasēdēt dārzā, ja gribi." Džinnija paraustīja plecus.

Harijs pamāja un aicināja Hermioni līdzi, bet viņa atteicās un solījās palīdzēt nomazgāt traukus. Hermionei šķita, ka viņai jāizrunājas ar Džinniju.

"Nu tad... Kā tev klājas, Džinnij?" Hermione jautāja, kad Harijs bija izgājis.

"Labi, paldies."

"Es domāju - vai viņš labi pret tevi izturas?"

"Izskatās, ka nē?"

"Es nezinu. Bet tavs bīstamais dzīvesveids, blandoties pa mežu naktī, kad tas ir pilns ar elles radījumiem, dzīvot kopā ar to Malfoju; viņš taču ne drusciņ nav mainījies!"

"Varbūt arī nav - nu un?"

Hermione uz viņu nosodoši paskatījās.

"Tu joprojām stūrgalvīgi turies pie savas izvēles!"

"Tā nav stūrgalvība. Tā ir mana dzīve."

Hermione uz brīdi nezināja, ko atbildēt, un Džinnija turpināja. "Tu mani nesaproti, bet, lūdzu, vismaz mēģini. Prasi man jebko, un es atbildēšu, ja vien varēšu. Bet tev ir mani jāuzklausa!"

"Es jau esmu to mēģinājusi, bet es tevi tomēr nesaprotu! Tava rīcība ir pretrunā ar jebkādu loģiku!"

Džinnija uz viņu asi paskatījās.

"Labi, labi!" Hermione bija mazliet dusmīga. Viņa bija gribējusi mēģināt pārliecināt Džinniju pamest Drako un atgriezties pie draugiem un ģimenes, bet likās, ka nu viss notiks pretēji.

"Tad pastāsti man, kā tas sākās! Vai viņš tev uzlika Pavēlus lāstu?"

Džinnija smagi nopūtās un, ignorējot Hermiones sarkasmu, pastāstīja, kā viņi sodīti par duelēšanos skolas gaitenī. Soda ietvaros Drako bija jāpanāk, ka Džinnija sekmīgi nokārto SLIMus Mikstūrās. Spiesti kādu laiku pavadīt kopā, viņi kaut kādā mistiskā veidā pātrauca viens otru ienīst un pēc vasaras viņiem bija diezgan normālas attiecības, lai gan Drako mocīja Hariju, Ronu un Hermioni trakāk kā jebkad agrāk. Un ap Ziemassvētkiem viņi bija sapratuši, ka viņiem ir labi kopā, un sākuši slepeni tikties.

"...un tā tas bija, līdz Rons mūs atklāja."

"Bet... bet kā tu varēji iemīlēt to nežēlīgo, aukstasinīgo, iedomīgo kretīnu?"

Džinnija pasmaidīja.

"Tu tam neticēsi, bet vienatnē viņš ir pavisam savādāks. Viņam, piemēram, ir lieliska humora izjūta."

"Vienatnē..." Hermione atbalsoja. Dīvaini, ka viņa par to nebija iedomājusies agrāk - viņa joprojām Džinniju uzskatīja par naivu, mazu meiteni. Nu ko - viņai bija divdesmit divi gadi tagad.

"Tu guli ar viņu?" - vārdi izbēga no Hermiones mutes, pirms viņa paspēja apdomāties.

Džinnija dīvaini uz viņu paskatījās.

"Mēs esam kopā jau sešus gadus, un tu laikam esi pamanījusi, ka mums ir kopīga guļamistaba. Pēc kā tas, tavuprāt, izskatās?"

Hermione viegli piesarka.

"Manuprāt, tu nezini, ko dari! Es piekrītu, ka viņš ir diezgan izskatīgs, bet nevar taču paļauties tikai uz izskatu! Džinnij, tu viņu šodien pati dzirdēji - viņš zina pārāk daudz, viņa rīcībā ir pārāk daudz varas. Vai tu tiešām nesaproti, ka viņš ir bīstams?"

"Nav gan!" Džinnija viņu pārtrauca, bet Hermione turpināja vārīties. Kā viņa nevar saprast, ka izvēle jau izdarīta, un tas bija jau sen, un nekas vairs nav maināms?! Ar viņu ir vienkārši neiespējami sarunāties, Džinnija nodomāja un novērsa skatienu.

"Paskaties uz viņa pagātni, viņa ģimeni! Atceries, kāds viņš bija skolā! Viņš ir neprognozējams. Varbūt tu tiešām viņu mīli, par ko es šaubos, ka tas būtu dabīgi, bet viņam pavisam noteikti ir nospļauties par tevi! Paskaties uz savu stāvokli - slēpties, cīnīties. Ja tu viņam rūpētu, viņš neriskētu ar tavu drošību. Tu saki, viņš ir mainījies - ļauj man tev teikt - cilvēki nemainās, ar laiku tie tikai pilnīgāk kļūst par to, kas tie ir! Šinī gadījumā tas nozīmē nežēlību, egoismu un augstprātību. Tev jāatceras, ka viņš ir Malfojs, un Malfojs nevar mīlēt!

"Vai esi visu pateikusi?" Džinnija mierīgi pavaicāja.

"Nu... man liekas, es izteicos pietiekami skaidri." Hermione jutās izsista no sliedēm. Vai Džinnija netaisījās kliegt vai raudāt vai vismaz izskatīties dusmīga vai aizskarta? Kā viņa var būt tik vienaldzīga, ja saka, ka mīl viņu? Hermione nesaprata.

"Nu tad mainīsim tēmu. Kā klājas manai ģimenei?"

"Nu... Diezgan labi. Īstenībā mēs nesatiekam viņus bieži, tagad, kad Rons--"

"Kas ir ar Ronu?"

"Nu, ē... Harija draudzene aizbēga ar viņa kolēģi, un Rons teica, ka viņa rīkojusies pareizi, un Harijs ar Ronu sastrīdējās, un kopš tā laika viņi vairs diez ko nesarunājas."

"Rons? Godīgais, uzticamais Rons atbalstīja šādu rīcību? Paga - vai tad tu neesi Harija draudzene?"

Hermione novērsa skatienu.

"Nē. Tas ir, es biju kādu laiciņu, bet tad mums nekas nesanāca, un mēs nolēmām palikt tikai draugi. Un tagad Harijs ir atkal viens." Viņa paskatījās uz Džinniju un prātā ienāca žilbinoša doma. Tā gan mazliet sāpēja, bet lai. Hermione atcerējās, kā Džinnija bija iemīlējusies Harijā, un varbūt... Galu galā, Harijs būtu ideāls draugs - drosmīgs, pieklājīgs, gudrs, pietiekami pārticis un arī diezgan izskatīgs. Viņš bija varonis, ko gan vēl varēja vēlēties?

"Tātad, ja gribu, tad varu iet un mēģināt ielaist viņā nadziņus?" Džinnija neticīgi jautāja, bet, diemžēl, Hermione neuzķēra ironiju viņas balsī.

"Tev noteikti izdosies! Tu viņam vienmēr esi patikusi!"

"Kā tad!" Džinnija rūgti iesaucās, atcerēdamās laikus, kad būtu pārdevusi dvēseli, lai tikai dzirdētu šos vārdus no Harija. "Nu, kad esam pabeigušas ar traukiem, man jāiziet dārzā. Tu vari darīt, ko vien vēlies."

"O, es iešu augšā, man... man jāsakārto mantas."

Džinnija iet ārā dārzā, lai satiktu Hariju! Tā meitene gan ir apsviedīga. Vienmēr tici vecajam teicienam, ka pirmā mīla nerūs. Hermione negribēja viņus traucēt, taču kaut kāda sāpīte iesēdās viņas sirdī. Muļķe.

Viņa bija ļoti apmierināta ar sevi, kad kāpa augšā pa trepēm. Tik apmierināta, ka nemaz nevēlējās palūrēt pa logu, lai redzētu, kā viņiem tur iet.

Ja viņa būtu paskatījusies, tad redzētu Džinniju pieejam pie šūpolēm, brīdi tur paīgņojamies un tad sākam ravēt atraitnīšu dobi.

Un viņa pat nemēģināja atrast Hariju.