Uz kuģa stāvēja Princis, skumjš, nomaļus no cilvēkiem un vērās ugunspuķēs debesīs. Jauns zēns, pelēkiem matiem un skumjām acīm, izstīdzējis, noguris no apkārt valdošās kņadas. Liesmas krita upē, kokos vējš bija aizmidzis, un nekaunīgi nepurināja piekrastes smilgas. Ūdens spogulis kāri tvēra liesmu atspulgu un norija to savā dzelmes rīklē. Varēja redzēt, ka viņš smaida mazliet par daudz, lai varētu apgalvot, ka smaids būtu patiess, mazlietiņ par daudz stalti izslējies, varēja just cik ļoti viņš vēlējās uzmest kūkumu un iesnausties nakts klātajos sapņos. Virpuļojošs papagaiļu bars, kas greznojies ar svešām spalvām, ielenca Princi un laida to no rokas rokā. Uz īsu brīdi Princis palūkojās uz vecās pils torni  - pelēkas, skumjas acis, vientulība un nogurums.

Es zinu, ka nespēšu aizmirst šīs skumjas un ilgas, kas valdīja Prinča acīs. Spogulis nu bija saplīsis, nebūs vairs rotaļu pilsaugšā, nebūs vairs zibošas māņu pasaules. Ārā turpināja rībēt šāviņi, suņi rēja. Iztraucēti no naktsmiera, putni riņķoja ap torņa smaili. Šī nakts neslēps sevī klusumu un mieru, es jūtu, kā slīgstu pelēkā miglā. Es zinu, ka lāsts nu ir piepildījies. Nebūtu es spērusi tos trīs soļus līdz loga ailei, nebūtu es skatījusies uz kuģa, es nedrīkstēju skatīties.

Bet es paskatījos, kaut gan zināju, ka nedrīkstu vaigā skatīt īsto dzīvi, zināju, ka lāsts piemeklēs mani, ka man būs kā ēnai jāklīst pa pasauli, neradušai mieru, pat kapā, zināju, ka mana dvēsele ir rada četriem vējiem, ka tā neprot rast mieru nevienā no upes krastiem, tik šeit tornī, uz salas.  

Pēc kāda laika, kas pavadīt sēžot pie stellēm, mugura pierod salīkt, kā veca priede, savilkties mezglos un izkurtēt tik cieta, ka tā vien ir derīga malkai pavardā. Tādos brīžos es cenšos izstiepties kā kaķis pie krāsns mutes, laiski izstiept rokas sev priekšā un pārvilkt ar rokām pāri uzaustajam audeklam, satīt to zem stellēm ritulī un turpināt iesākto darbu. Ar laiku rodas pieradums  līkņāt pār nītīm un velkiem, pārliekties pāri nītīm un meklēt velkus, kas veidos rakstus, saķemmēt to visu un tad ar vienu drošu rokas vēzienu izlaist cauri radušajām velvēm  uz saivas uztīto audu pavedienus. Tavā priekšā, kur agrāk bija nesakarīgs krāsainu diegu  jūklis, ar vienu strauju rokas kustība izveidojas atraitnītes zeltainais vidus un acs kaktiņš kādam meža zvēram, kas raugās pretim no gobelēna. Vēl vēlāk sēžot krēslā un apdarot uzausto, es glāstu viņus un izsekoju vēlreiz katram pavediena krustam ar raupjajiem pirkstu galiņiem, liekas, ka attēlus veido krāsas, bet nē, tos veido meistarīgi sakrustoti pavedienu, melnais apakšā, baltais uzlaists  pa virsu, tad divus melnus velkus izvelk virspusē, un sekojošo pelēko aizstāj ar zaļu. Roka pārslīd pār krāsaino seģeni un pirksti rūpīgi iztausta katru grumbulīti, katru nevietā ievērto audu diegu, kuru piestiprina ar adatu, tad ņem atlasa lentas un apdara malas. Jauna meitene ar vienradzi pie ābeles, sarkani pīlādzis un rudens lapas liecina, ka ir rudens, un meitenes acīs valda tādas skumjas, ka liekas, ka klusais zvērs cenšas viņu pamodināt no sapņa, kas sagūstījis viņas skatu un ir aiznesis tālu ārpus audekla malām, ap koku puslokā stāv dažnedažādi  zvēri un pāris koku jaunuves, acis ir pašā centrā un viss kas tām apkārt tiecas būt ievērots. Šis te  ir liels sienas gobelēns, kas reiz sildīs kādu laukakmeņu sienu, slēpjot aukstos sviedrus, kurus svīst akmeņi ziemas vakaros, tie uzsūks tās vietas sviedrus, priecēs ļaužu acis, un pēc kāda laika satrunēs un sairs, pagaistot no šis zemes tāpat, kā ļaužu atmiņas par tās vietas pilsļaudīm, tas nebūs nekas cits, kā kožu saēsta veca lupata, kas krās sevī putekļus un kaitinās kalpones no rītiem ar saviem nosūbējušajiem zilajiem audiem. Kamēr kāda nepacietīga rokas tos neiemetīs ugunī.

          Lai atvieglotu smeldzošo muguru, es balstu to abās saujās un veros uz kuģi, kas manā priekšā audeklā veidojas, mastos parādās baltas buras, un koka bortos iezogas vakara ēnas, kuģa vadnis ir ērmīga harpija, iecirtusi savus putna nagus priežkokā, uzcītīgi veras lecošajās vakara zvaigznēs, kuģi ieskauj tumsa un krastmalas meži.

          Klusums.

          Sāpes savelk mani uz vieniem sāniem, ar acīm es pārskrienu telpai kurā sēžu, klusums, nevienas dzīvas dvēseles, pat zirnekļi stūrī ir sakaltuši, sačervelējušies un zaudējuši krāsas, tie drīzāk ir zirnekļu atstātās ēnas šaizemē, klusas, salipušas savu pašu tīklos. Kaķis noteikti šiverējas pa virtuvi, izliec kūkumu un dažubrīd zaglīgi izliec ķepu tuvāk vēdzeles galvai, kas guļ savu nāves miegu uz koka dēlīša blakus pupumētrām, salvijām un saišķim sīpolu, ass nags laiski aptausta glumo galvu, bet sajūtot  steidzīgus soļus sev aiz muguras, atlec no zivs kā lapsenes dzelts, un turpina mest kūkumus ap galda kāju, kam seko večas  rāšanās, kam gan balsī skan vairāk kā nerātna bērna apvaldīšanai un smaids, nekā dusmas. Nevienas pašas dvēseles, meitene dārzā ir salīkusi pār kāpostu vagām, kamēr vecs vīrs pie ratnīcas stūra, zelējot satītas tabakas lapas, ar nazi tēš zaru, kam vieta paredzēta grābekļa plašajai zaru radusaimei blakām, tukšajā vietā. Kaut kur tālumā šņāc klints un var dzirdēt ūdensbērnu rotaļu šļakatas pie vecā atvara.

Diezgan, diezgan man šīs mājas klusuma, pietiek man šīs stelles un vadmalas, kas nedzimusi tajās snauž, aizmest visu un pacelties spārnos. Gaisā nošvīkst ūbeļu spārni, klusums, var dzirdēt, kā vecā māja brakšķ un salīkst zem savu gadu smaguma, arī tai sāp mugura no neskaitāmajiem gadiem, kad tā salīkusi pati zem sava svara, stāv uz šīs salas. Sirmie pavedieni, kā ķērpjainas lentas, ieskauj vīnogulājus, sāp visas maliņas no šim vasarām, no šiem paliem un miera.

          Es izlavos upesmalā un iesēžos laivā, veros niedrēs, kur bija stāvējis kuģis un atceros skumjo jaunekli ar pelēkajām acīm. Man gribas sekot ūdens sliedei, ko tas nākamajā rītausmā atstāja melnajā upes ūdenī, baltas putas un guļoši ļaudis, kas nenojauta, ka viņos ar skaudību veras baskājaina meitene no krasta kokiem, piespiedusi dubļainās kājas saulē sasilušajam kokam. Atsaitēju kurpju saites un nometu no kājas brūnos un raupjos cūkādas apavus, tie berž man un neder man, man piestāv pelnu pelēkas dūņas un sasilis koks. Rasa izmērcējusi brūnās kurpes, vērta tās plankumainas, laivā bija sakrauti mazgājamie audekli, kurus vajadzēja izskalot upē, balti linu palagi un zaļas vadmalas. Es pēkšņi apcirtos uz papēža un ilgojos pēc bēniņu lādēm, kur gulēja manas mirušo radinieču drānas,  soļi skrēja mājup, basās kājas mirka rasā, atstājot uz klona mirdzoši pelēkus traipus, kur vien pieskārās mana kāja, atmirdzēja tās pelēkā ēna, kur vien saule apspīdēja mani, tur siena kāri tvēra mana auguma mesto ēnu. Acīs iemirdzēja pērļaina rudens dvesmas pilna gaisma, nemaz ne kā augustā. Man likās, ka man aiz mugura nošalc vīlu spārni, man gribējās kliegt no satraukuma, un es skrēju, es aizmirsu skrienot sāpošo muguru un putekļu sagrauztās acis, es aizmirsu tos trīs sirmos pavedienus, kuri bija iezagušies manos matos. Man pat vēl nebija pilni divi duči ziemu, vēl ne, bet ziemas sirmums, kā novembra sarma, ieaudās manos matos, šie paši akmens ķērpji, kas saēd šīs pils sienas.

 Laiks, laiks iznīcinās visu, kas šeit ir iesprūduši un netiek prom no šis salas. Skanīgi soļi atbalsojas trepju velvēs, es skrienu. Nonākot pie lādēm es uzmeklēju baltu samta kleitu, kas rotāta ar mirdzošām ziloņkaula atlasa lentām, pogām un pērlēm, cieš ņieburs un mirdzoši svārki krīt lejup gar manu stāvu. Tērps bija laika zobu sadzeltējis un sadēdējis, bet tās piekļāvās viegli augumam, apakšsvārku rindas un zaļš sirko, uzauts pa virsu baltajai kleitai, mirdzoša sudraba josta gar  vidu vērta. Matus es izlaidu, lai brīvi krīt, lai...

          Es noskrienu lejup pa kāpnēm, neviens no mājas ļaudīm nemana mani, vien svīres žēli kliedz savu skanīgo dziesmu, cik dīvaini putni, tie veikli lido gaisā, pat rod naktsmieru tajā,  bet nokrituši uz zemes ir neveikli un likteņa pamesti kā jaundzimuši bērni mežā, lai ...

          Es iekāpju melnajā laivā un sakārtoju tur ieliktos audeklus, izklājusi savu sēdvietu un paņemu airus, šodien es iršos pāri uz klinti, kāpšu augšup un metīšot dzelmē pie nārām un ūdensmeitām. Atvēzējos un ielaižu airus dziļi brūnajā ūdenī, krastā var dzirdēt, kā sausās smilgas smilkst, bet kas man? Rimti atvēzējos un slīpi ielaižu ūdenī airus, laivu es vadu, gar salas rietumu krastu, es vēlos to apbraukt no ziemeļu puses, kur kuplo koki un mani neredzētu krastā palikušie, muguru pagriežu pret ziemeļiem un jūtu kā tur divi duči ziemu  atkāpjas. Kļūst tik viegli! Stīvums pats atraisās no kauliem. Stellēs palika trīsmastu kuģis, nepabeigts, tik vien kā brigas vadnis bija izkāpis no nebūtības, viņa audējas vairs nav, viņa ir iekāpusi laivā, ko pati vadīs pretī klintīm, nebūs vairs nekādu kuģu un vienradžu.

          Vītols neticīgi nogrozīja zarus, it kā purinot nolieguma vārdus, ka nebūs man aizmirst tos ziemas vakarus.

          "Būs, būs", man gribas uzkliegt šiem neticīgajiem kokiem, es došos dzelmē, nav man lemtas naktis pie mīloša vīra sāniem, nav man lemts dzirdēt zemnieku dzīru dziesmas, nedz laivinieku parupjos jokus, kas jaunām meitām liek nosarkt kā kļavu lapām, salnu sakostām. Nav man likteņa kamolā ielasīts nekas cits, kā nīkt akmens sienās, un no loga redzēt savas pašas kapu, uz kura augošās pīpjuzāles un spilvas velk valgmi no miroņu kauliem, it kā es jau dzīva esmu satrūdējusi, it kā dzīvei ir lemts paslīdēt man garām kā mākoņu atspulgam mežezerā, tāds nieks, kas pārskrien ūdens klāju ziedoņa laikā. Jūtu kā gribu nikni kliegt pretim neticīgajiem kokiem, bet sagurstu, kam man tas, esmu jau pie klints, kas kā sarkana, ar akmens sūnām apaugusi, siena aicina mani, es paņemu laivas enkuru un gribu to iemest ūdenī, lai tas noķer laivu, kura kā nemierīga zivtiņa šaudās šai pusē valdošajās krācēs. Straume izrauj smago metāla enkuru no mana klēpja un pārņem laivu savā varā, tā raustās kā lamatās noķerta lapsa, jūtu, ka enkurs ir ieķēries kādā no vecajiem sakārņiem, kuri sagūluši  dzelmē. Es stipri parauju ķēdi, bet airi izslīd no manām rokām, pēc mirkļa jau tos nevaru aizsniegt, es cenšos pieķerties ciešāk metāla ķēdei, kas piesieta atsvaram un likt tam apstādināt laivu, bet enkurs atsvabinās no laivas smaguma, nopurina to no sava kakla un palaiž vienu straumē. Rokās nu gulēja norautā ķēdes daļa, laiva virpuļoja uz riņķi vien straumē un brāzās pāri kā neprātīga garām manai dzīvei.

          Klints un sala palika aiz muguras, man pretī, krūtis lepni izriezusi, slējās upe visā savā platumā un ierāva mani tālāk dziļumā, tā sagriezās un atstāja mani straumei par rotaļu biedru, kā tāšu skaidu palu ūdeņiem. Sala palika aiz muguras, melnais laivas gals bija vienisprātis ar straumi, ka viņam ir jāseko laternām, kas vēlāk novembrī sekos aizgājušajiem gājputniem, prom no ziemeļiem, no ziemas, pakaļ svīrēm un kuģiem, pakaļ straumei, kas vīzdegunīgi aiznesa princi. Man nekad vienai, bez upes palīdzības, nebūtu pieticis spēka aizbēgt no salas, bet nu pati upe nesa mani, kas pirms tam bija mani nošķīrusi no zemes. Atlaidos guļus uz muguras un vēros zilajās vasaras debesīs, augusta naktis nāk strauji, tās nokaunina spilgtās debesis, ietin tās zvaigžņu segā, neķītri pāršķeļot uz pusēm ar tās lērumu zvaigžņu, kas izkaisītas līdzīgi ceļam, ko  esmu pieņēmusi par savējo.

          Silts dienas gaiss atdod savas vasaras paliekas aukstajai zemei, vēsums un migla kāpj laikā no zemes, un ietin mani miegā. Pirmajā vakarā es sēdēju un vēroju garām slīdošās ainavas, ķēru ar rokām ūdens šļakatas un vēros cilvēkos, kas strādāja laukos. Neviens plostnieks man nebija slīdējis garām, iespējams, ka es nebūtu lūgusi palīdzību. Man gribējās zināt kurp mani nes ūdens gari, man gribējās redzēt pašai visu ar savām acīm, nevis ķert ērmotus attēlus spoguļu lauskās. Drēgnums mani ieskāva nākamajās naktīs savādā dejā un jutu, kā drudzis pārņem mani savā valstībā, straujš miegs un ķermenis, ko nespēju pati vairs valdīt. Un jūtu kā asinis sasalst manās vēnās.

Es aizmiegu.

-

          - Nesiet taču šo nabaga pārsalušo bērnu uz pili! Veicīgāk taču un uzmanieties, pasauciet pils ārstu, veicīgāk taču!

          Ļaudis bija pamanījuši ērmotu laivu, kurā gulēja balta jaunava, viņas krūtis cilājās tik lēnu, ka miegs, kurš gūla viņas smagajos, dziļi iekritušajos plakstos, likās kā mūžības ievilkts. Laiva lēni slīdēja gar krasta malu un lika atskatīties pils sardzes vīriem, tie pievilka laivu tuvāk un atrada tajā mani guļam, bez airiem, norautu no dzimtās salas, izskalotu un straumes aiznestu, es gulēju mierīgu drudža miegu, kas nesa mani tāltālās mirāžās, kurās nevīdēja nekas no šīs pasaules aukstuma, it kā Dievs savā žēlastībā būtu iežēlojies par mani un paņēmis manu  nosalušo dvēseli pie sevis. "ļaudis bija savākušies pie upesmalas un vērās manī kā austrumzemju zvērā - svešādā un izklaidējošā, es biju viņus izdzinusi laukā no lauku dubļiem un ļāvu īsu brīdi pavērot rosību, kas izcēlās uz baltajām marmora kāpnēm pie ūdensmalas, kur trīs sardzes vīri ar neizpratnē vērās manā vecajā, melni nodarvotajā laivas vedumā. pūlis krastmalā bija piesaistījis pils iemītniekus. Princis nonācis krastmalā ar skumjām un pēkšņi viņa krūtīs uzliesmojušo žēlsirdību, kas daždien tik ļoti piestāv jaundzimušiem jaunekļiem, visžēlīgi ļāva izcelt manas miesas no vecās laivas un lika mani ienest pilī, laiva atrāvās no krasta un aizskrēja līdzi apvārsnim, pretim jūrai.

          Mani sasedza siltos austrumzemju zvēru vilnu deķos un aplika man visrinķī stikla pudeles, kas pildītas ar siltu ūdeni, rosības, kas tik ļoti pietrūka šīs pils ļaudīm, dēļ viņi kliedz viens uz otru, čukstēja, neticīgi grozīja galvu un izteica neskaitāmus minējumus, par meiteni, kas sildīja savas sasalušie audus pie karstūdens pudelēm.

          Jaunais Princis izbaudīja valdošo kņadu, viņš metās tajā ar visu galvu n aizmirsa garlaicīgo un bezgalīgo dambretes partiju, lai izkārtotu cilvēkus pils neskaitāmajās ejās: ārsts tika izvilkts no, pēc ētera dvakojošās, telpas un izrīkots vārīt spēcinošus krūšu balzāmus, kalpones purināja no putekļiem laukā vasaras ceļu putekļus un spodrināja sudrablietas, sardzes vīri cītīgāk pārmeklēja apkārtni un ziņnešus izsūtīja meklēt ziņas par jauno sievieti, kamēr pavāru, virtuveszēnu un pāžu rindas cepa, vārīja sautēja virumus, ko bagātīgi vircoja, spodrināja un locīja, klāja un sedza lepniem galdiem. Sulaiņi ar garlaicīgām sejām meklēja sveču galus un pasūtīja jaunus sveču kalnus no pilsētas, spodrināja servješu pogas un lika vešerienēm mazgāt veļas kalnus. Vienvārdsakot es šai pilī ienesu dzīvību.

          Princis bija knapi pilngadību sasniedzis jauneklis, uz viņa acīm gulēja briļļu rāmji un lūpu kaktiņos vizēja nebeidzams smīnam līdzīgs smaids, lai ko viņš arī nedarītu, viņš visu centās darīt no sirds. Ja vajadzēja skaldīt malku, tad tā tika savestam trim gadiem uz priekšu, ja vajadzēja doties medībās, tad uz uzaicināja visas apkaimes muižniekus un vasaļus, trenca suņus un lapsas tik ilgi, kamēr nabaga mednieku kaulos neiegūla nogurums un kurnēšana par jaunā Prinča aizrautību, ja vajadzēja stādīt puķes pils pagalma dobēs, tad tas bija viņš, kas tajās sadēstīja visvairāk balzamīņu, lai arī vēlāk aizmirsa tās apliet, viņš vienmēr visu darīja ar kņadu un sirdi.

          Mana parādīšanās paātrināja ražas laiku, pēc nogurušas siltas vasaras, es ienesu pilī svaigu gaisu. Pilsļaudīm Princis bija apnicis ar savu dambreti un austrumzemju gudro rakstiem. Visu vasaru princis bija lasījis kādu Kalifa rakstus, kuros tika minēts, ka nekas nav svētīgāks kā darbs un fiziskā attīstība, tikpat ļoti kā prāta treniņš un gara rūdīšana. Princis bija uzvilcis veco laiku zaldāta plenci, sasaitējis to un skandēja nebeidzamus saukļus, par darba un grūtību rūdījumu, par dvēseles ciešanām. Princis pats bija noguris no dambretes tik ļoti, ka tā rīta kņada atdzīvināja viņu, veco zaldāta uzsvārci viņš gan nenovilka.

          Viņš dienu un nakti nostāvēja pie manas gultas, izsniedzot pavēles un izsakot lūgumus, atsaucot bīskapu no baznīcas un liekot aizdegt lērumu bišu vaska sveču, kvēpināt vīraku, no kura gan pašam metās nelabi, bet cerēja, ka tā palīdzēs pēļos guļošajai.

          Es negribēju atvērt acis, caur plakstiņu apakšas es vēroju Prinča rosību. Princim bija pelēkas acis un mati, likās, ka viņu ik pa laikam vajāja nebeidzama vēlme pēc gardiem ēdieniem, viņu nevarēja nodēvēt par mollīgu, tomēr arī kalsnums nebija viņa vaibstiem raksturīgs, viņš lielākoties smaidīja, pat tad, ja jutās noguris, par to liecināja nebeidzama grumbiņu  gūzma lūpu kaktiņos, tie bija gari un izstiepti, un vienmēr radīja sajūtu, ka Princis par kaut ko smejas. Ja vajadzētu izmantot prinča aprakstam krāsas, tad liekas viņam vislabāk piestāvētu ceļmalu kārklu pelēkums, nekas īpašs, kaut gan cilvēkiem acīs iekrita vienmēr un tikpat spīvi pieķērās cilvēkiem. Tas bija tas pats jauneklis, kas pavasarī bija svinējis svētkus uz kuģa iepretim salai. Man sirds no prieka un saviļņojuma kūņojās krūtīs un uzteica ūdensļaužu viedumu.

           - Labrīt, svešiniec, tu gan šeit esi atnesusi kņadu! - Skanēja enerģiska, skaidra un skaļa balss

          Es atvēru acis un apjukusi vēros runātājā.

           - Tu nu gan mūs visus šeit uztrauci, vai drudzis jau garām?

          Es apstiprinoši palocīju galvu un gribēju pasveicināt stāvošo, bet viņš izlikās to nemanām un turpināja čaukstēt, kā pērna gada niedres vējā.

           - No kurienes tu nāc, kā tu nokļuvi laivā, kāpēc tev ir tik vecmodīga kleita, kur ir tavas mājas, kas tu esi, kā tevi sauc . . .  - Nebeidzami jautājumi nobira pār mani, mani, kura nebija radusi runāt.

           - Jūsu augstība, es gribētu sacīt, ka esmu vien nabaga meitene...

Bet tālāk es netiku, šos vārdus pārrāva skanīgie Prinča smiekli. Tie dāsni nolija pār gultas segu. Princis smējās, apķērās ap gultas balstu, izslaucīja acis, sakārtoja brilles, un neticīgi mani uzlūkoja, pirms tam ērti sevi iekārtojot uz gultas malas.

           - Pirmām kārtām vari mani saukt par Princi, tā mani sauc visi, pat vecāki, un tikai tad, kad esmu viņus sadusmojis, viņi min visus manus astoņpadsmit vārdus, bet tev tos nevajadzēs  - Princis šķelmīgi pasmaidīja un piemiedza ar aci - nu, ja. no kurienes, gan tu nāc, mana atradene, tu runā tik dīvaini un valkā tik vecas drēbes?

           - Es neesmu nekas...

           - Nu, nu, ja jūs tā runāsiet, man nāksies saukt ārstu un viņš jums liks dzert rūgtas zāles, labāk gan izstāstiet kā jūs dēvēt un no kurienes jūs atpeldējāt līdz šai vietai?

           - Princi, mani sauc Ūve no Šaltas salas, kuru mēdz dēvēt arī par plostnieku salu, mani vecvecāki ir tās salas vasaļi, kaut gan viņu gan vairs nav.

           - Dīvaini, Šalta, nu labi, lai jau būtu. Tas ir jūdzēm tālu no šejienes prom, tad jau tu mums, mana atradne, iznākat maza lēdija, cik tev gadu?

           - Nepilni divi duči...

           - Tas sanāk …Divdesmit četri? Man ir astoņpadsmit, šogad palika. Vai tev ir kāds arods?

           - Es . . .

           - Labi, mana atradne, kā tu šeit nokļuvi?

           - Man laiva norāvās no enkura un mani aiznesa prom no salas ...

           - Skumji gan. - Princis mani pārtrauca jau nez kuro reizi - Tātad tu esi Šaltas salas lēdija, kura piedevām neko nesajēdz no navigācijas mākslas, kaut gan visu savu dzīvi ir vadījusi uz salas - Pieliecis galvu viņš gaidīja, ko no manis, pagāja kāds brīdis, tad Princis pasmaidīja un turpināja - Izklausās, ka tik tiešām tu nekad neesi pametusi to salu? Vecas drānas, apžēliņ, kurš gan vairs tādas valkā? - Un viņš pieskārās ar roku sadzeltējušajai drānai uz kuras vizēja izšūtās lilijas.

          Durvis atsprāga vaļā un pa tām ienāca omulīga paskata plikgalvis, kam sekoja sāja paskata kalsns, garš stāvs, kuram sejā vīdēja, kas no skāba gurķa. Mazais, omulīgais vīriņš iesvilpās, noklakšķināja ar mēli un piesarka divtik sarkans, kamēr otrs stāvs noklepojās un noslaucīja piedurknē slapjo degunu.

           - Tā, mūsu paciente, jau jūtas labāk, izbāziet mēli!

           - Nemuļķojies, Paricēl, atnes manu stetoskopu un ko spēcinošu jaunajai lēdijai. Izbāziet mēli! Princi, man būs jālūdz jūs atstāt mani divatā ar jauno dāmu, neklājas jauniem vīriešiem novērot dāmas izmeklēšanu...

          Bet Princis pārtrauca arī skābā gurķa sājo pieklājību virknējumu, uzsita ar plaukstu pa gultas malu, noleca uz koka grīdas un skriešus aizgāja līdz durvīm, mirkli pasvārstījās pie niķelētā durvju roktura, tad apcirtās uz papēža un piemiedza ar aci.

          - Klausi gan nikno dakteronkuli, citādi viņš sadusmosies un sabāzīs tevi pa daļām duļķainās pudelēs...

          Tomēr arī šo nespēja pateikt līdz galam Princis, durvis atsprāga un pa tām ienāca apaļais vīriņš ar sarkano degunu. Kalsnā vīra sejā vizēja sarkanas asinis un izspūrusī vaigu bārda, saslējās kādus pāris sprīžus augstāk, sabozies viņš uzrūca nācējam, izrāva koferīti tam no rokām, un sāka sildīt saujā metāla priekšmetu, kura galos bija divas melnas caurulītes. Izgrūdis no sevis žēlu nopūtu, viņš ar acu zibeņiem izdzina no telpas tajā stāvošos vīrus.

          - Tā, jaunkundz, saceliet nu kreklu virs kakla un dziļi elpojiet . . .

          Es nosarku, vēl neviens nebija man lūdzis atkailināt sevi, es savilku ciešāk zem zoda palagu.

           - Nebaidieties jaunkundz, es esmu ārsts un nelūdzu neko apkaunojošu, man vajag dzirdēt jūsu krūšu trokšņus.

          Es dzirdēju, kā nokrita priekškars, pat nenojaušot, kas tas ir, putnu sieva bija teikusi, ka esot tāds Teijāters, kur esot visa dzīve sadalīta cēlienos, un starp tiem krītot auduma blāķis, man tiešām nav ne jausmas, kas tas ir, bet tas nupat nokrita.