Šogad ir barga ziema, upe jau bija aizsalusi pirms rēgu svētkiem, un vējš spīvi plivināja koka zarus un debesu pēļus. Sniegs bija sasnidzis biezā kārtā un tikai pateicoties vecā vīra stingrajam darba tikumam, mēs vēl varējām atrast ceļu līdz kūtīm un akai.  Sniega meitas bija ieslodzījušas zem biezas ledus kārtas ūdens meičas, kas nu māja saldsērīgi ar savām zaļajām rokām debesīm, piespieda savus zaļos vaigus pie ledus vairoga un palaida pa straumei savus zaļos matus, bet izlauzties no ledus tvēriena nevarēja. Varēja dzirdēt to neapmierināto burbināšanu un neapmierinošo kaukšanu un nagu skrapstēšanu, nekas nelīdzēja. Salna bija noaudusi izturīgu krātiņu ūdens meitām.  

Manas dienas rit torņa zālē pie kamīna sildoties un aužot segas. Rokās es dažbrīd turu spoguļa lausku un vēroju pasauli aiz loga – aukstu un saltu, tikpat aukstu kā baltie, zilie un pelēkie pavedieni segā, kas top. Tajā plaukst leduspuķes un virpuļo sniega vērpetes. Bet istabā tīksmi pie kamīna gulēja kaķis, kas nelikās ne manam ziemas pāragro iestāšanos.

Ja Berta no sākuma bija teikusi, ka lielā ogu un sēņu raža bija pareģojusi vēlu rudeni, tad nu tika malts, ka būšot barga ziema, man nevajag Bertas padoma, lai to manītu. Vējš jau kuro dienu tik spīvi pūš, ka visa jumta cepure ir gludi notīrīta, tāpat kā spoguļotā upes virsma. Gluda un melna, kā marmora grīda, tumša, ne no ledus, bet no upes dzelmes.

Tādos gados, kā šis, kad laternas nespēj izlauzt sev ceļu līdz jūrai, nav atļauts pēc pusnakts dedzināt sveces, lai nepievilinātu rēgus mājai, kā tauriņus un odus augusta naktīs. Tāpēc visa dzīve nu norit pie lielā kamīna, kamēr Berta cep un šmorē, tikmēr mēs ar Emmu krāmējamies gar stellēm un vērpjamo ratiņu. Viņai iznāk smalka dzija, kamēr es viegli ietērpju krāsas rakstos. Izklājusi rāmi pa visu istabu es ložņāju cauri velkiem. Manī nav vairs nekā no vasaras, liekas, ka tā ir pagājusi uz neatgriešanos, bet līdz palu mēnesim vēl ir pieci pilnmēneši.

Man dažbrīd gribas atvērt lielās durvis un ielaist vēju šajā telpā, lai izsvēpē to siltumu, ko cilvēki šeit radījuši, man gribas saplēst to audeklu, kas guļ stellēs, un sapurināt mierīgos cilvēkus, kas kust šajā mājā.

Es pieglaužos durvju ailei un ļauju sapņiem apskaut sevi, tiem ir tik neskaidri sejas vaibsti. Ak, atveriet taču durvis, laidiet šeit sniegu un laidiet šeit miegu, ak, iededziet taču šai tumsā sveces un lāpas, es zinu, kā jūs gari, jūtaties. Jūsos snauž vēlme pēc gaismas, man šeit ir patvērums un maize, un tumsas sagrauztas acis, kas sāp un asaro. Ak, ja mēs varētu mainīties vietām, jūs aizlaistu mani līdzi vējiem, bet es jums mieru.

Es sev aužu zaļu segu, kurai vietām spīd melni un balti līkloči un heraldiskas lilijas. Bet kam gan man pūrs, ja es esmu līdzīga Emmai, viņai daba ir atņēmusi spēju runāt, man liktenis.

Nakts, es atveru pagalma durvis un izeju sniegā, gari uzlūdz mani dejot. Pēdas nesalst sniegā, bet es jūtu kā dziļai sniegs skrāpē mans kājas, kāds ved mani pie upes. Ir jāmaksā par iedegtām svecēm, sniegs lēnām izkūst un tek gar maniem stilbiem, nejūtu salu. Upes ledus ir dažviet pilnīgi kails, noguļos uz ledus un veros ziemas debesīs. Tik daudz zvaigžņu, kas vilina mani, jūtu kā asaras notek gar manu zodu un satek rīklē, rūgtas. Es noguļos uz ledus un veros debesīs, es veros debesīs un man gribas kliegt, man rokās ir spoguļa lauska, jūtu kā tā palēnām saaug ar manu plaukstu. Tumsa, līdz ausmai vēl tālu? Vējš satver naktsdrēbes malu un nu pluina to, kā suns pluina noķertu zaķi, bez žēlastības. Es nespēju pakustēties, esmu kā slazdā noķerta, iesaldēta ledū, tikpat auksta un nedzīva kā ledus. Es esmu ledus. Man uzmācas miegs. Tajā es nonāku mākoņu dārzos un mani vizina saules dēli zeltītos ratos, es esmu nimfa, ko kāri tver iereibis dievs.

Es esmu slima no ēnām, kas klejo manā prātā!

Zvaigznes sāk balēt un izplūk saules ausmas staros. Es mēģinu aizvērt acis un ciešāk satvert spoguļa lausku, bet pie manis nenāk miegs, vien rēgi sēc. Tālumā es dzirdu kaiju klaigas, tātad vēl viena nakts ir pavadīta. Jūtu kā manos locekļos ir ielijis svina smagums.

Joske mani atrada, viņš bija redzējis, kā es izeju rītausmā no mājas, bet neredzējis mani atgriežamies bija gājis meklēt, es esot gulējusi upesvidū, sarāvusies kamoliņā ar kailām kājām un izlaistiem matiem, caurcaurēm slapja un pārsalusi. Nu man ir jāguļ lielā gultā blakus Emmai un Bertai. Berta netapa vaicājusi, kādēļ es biju devusies naktī viena, nesaģērbusies, bet no viņas acīm varēja noprast, ka viņa ir norūpējusies par mani.  Tagad guļot gultā un dzerot pelašķu un liepziedu tēju, es varu paslinkot, jo ass klepus moka mani, dažbrīd es paņemu pie sevis gultā kādu šuvekli, kaut gan daudz labprātāk ieslīgstu kādā no mātes grāmatām ar daiļajām bildēm. Es iedomājos, ka esmu jaunuve no bilžu lapām ar smailu cepuri un tumši zaļu sarafānu, kas apskāvusi menestreli ziedošā rožu dārzā, to cieši skāvu, bet manās rokās vien dūnu spilvens, kas silts pieglaudies pie mana vaiga, un vārdi, ko čukst vīrs, ir vārdi, ko mana sirds skaita.

Šāda slimošana ir patīkama, man nav nekas jādara un varu dienas laiski pavadīt gultā sapņojot savus sapņus. Es nezinu kādi velni bija dzinuši mani naktī laukā, bet es dažbrīd atceros to viegluma sajūtu, kad viss paliek aiz muguras, nekādu rūpju un ikdienišķu nastu. Es gaidu ātrāk pavasari, kad varēšu sēsties laivā un doties uz mežu un pļavu.

Šoziem tā arī nav atkušņu, tā varbūt pat ir labāk, citādi nosaltu puķes dārzā. Es izkāpu no gultas līdz ar pirmo ledus krakšķi, tas sašūpojās un nobrakšķēja, it kā ievilcis elpu un nu to izdvestu nopūtā, upe izstaipīja savus nogurušos un stīvos locekļus un nu ņēmās kratīt nost ziemas  miegu. Pavasaris vienmēr atnāk ātrāk, kā gribētos, nepaiet ne dienas, kad sniegpulkstenīši  ir izlauzuši ceļu un nu sildās.

Drīz sāks nāk plostnieki no ziemeļiem un tas iezīmēs jauna gada sākumu. Šī ziema būs pārdzīvota.

-

 Šodien es biju uz upi mazgāt Emmas noaustos audumus, pa upi lejup gāja vairāki plosti un laivas, upes pretējā krastā, tieši pie plostnieku piestātnes, bija piestājis kāds kuģis. Ļaudis uz tā, šķiet, ko svinēja. Uz klāja rosījās ļaudis un sasaucās cits caur citu, steidzās, paklupa un smējās. Kuģa klājs bija izrotāts ar laternām un ziedu vītnēm, tā priekšgalā gozējās kāds nāras attēls, bet burās bija ieausts sarkans ģerbonis. Tik greznu kuģi es redzēju pirmo reizi. Skatoties uz kuģi es aizmirsu par audumiem, un netīšām tos ielaidu dziļāk ūdenī, bet varbūt es gribēju pieiet tuvāk krāšņajai lietiņai. Pēcāk es saņēmu rājienu par slapjajām drānām, it kā jau man tāpat nepietiktu klapatu ar krūtīm. Krūtīs vēl joprojām, kas skaļi burbuļoja un sprauslāja no rītiem, laikam jau ziemas nakts.  Bet es stāvēju straumē un skatījos, kā baltie audekli plīvoja straumes vējā un cik braši buras locījās debesīs, es nespēju just nedz oļus nedz aukstumu. Es stāvēju vienu roku ielikusi sānos, ar otru pieturot atirušos matus, cenšoties tos sabāzt atpakaļ zem aubes. Saule, spilgta, balta. Es tā varētu stāvēt ilgi, veroties citu cilvēku dzīvē, ūdens spogulis virmoja, atnesot šurp skaņas no lūpām. Kādu brīdi stāvējusi, es ievēroju, ka cilvēki salasās pie kuģa labā borta un laiž lejā, manā upē, laivas – dāmas spilgti zilos un sārtos tērpos, šādas krāsas var iegūt no saberztiem akmeņiem, ļoti dārgiem un reti iegūstamiem,  pieturot spalvām rotātās cepures, lentes un svārku malas, spožas zelta brokāta kurpes un violetas rotas, sārtus rožu vainagus, pulcējās pie laiviniekiem. Smiekli, likās, ka šos cilvēku vajā bezrūpība un laime.

Laivas tika ieceltas ūdenī un jaunie kavalieri galanti iesēdināja lēdijas laivā, laivas izšķīda straumē, kā rudens lapas ziemeļvēja slotas vēzienā; citas devās niedrēs trenkāt gulbjus, citas devās uz pļavām, kamēr citas airējās uz klinti. Kāda laiva tuvojās salai.

Es paķēru smagos, izmirkušos audeklus un steigā pametu upesmalu, it kā zvēri sekotu manām kailajām pēdām un noplukušajai pelēkajai vadmalai, it kā sārtā josta mani žņaugtu un izjukušie mati sauktu mani atpakaļ tumšajos mūros. Nometu slapjo lupatu blāķi uz lieveņa, svārkus uz augšu saspraudusi, nozudu salas kokos.  

Krastmalā laivā šūpojās trīs sievietes, divas melnās tērptas kalsnas, bālās sievietes, un viena sarkanmataina daiļava, ar zelta lenti sasietu matos, kā sengrieķu dievietei, rozā tērpu klāja zeltīts rožu izšuvums un sabuļādas apšuvumi, viņa smējās, kamēr divas kalsnās vieba savus degunus un bailīgi vērās pār laivas malu. Laivu vadīja kāds jauns puisis, ar gaišiem matiem, vaigus piepūtis no drosmes un smagās kārts, viņš vadīja sievietes tuvāk laivu piestātnei. Sarkanmatainā sieviete vieglprātīgi pieleca kājās un izleca no laivas, kamēr laivas  sāni noskrapstēja liedaga oļos. Viņa pavērās visapkārt un nodēvēja manas mājas par – romantisku postažu – un steidzināja pārējos ceļabiedrus biedrus doties augšup pa taku, no kuras jau pretī nāca Berta ar Emmu pie sāniem pieaugušu. Emmas acīs spīdēja trula vienaldzība, kamēr Berta centās sakārtot brunču gropes.

Sarkanmatainā sieviete palūdz pāris ziedus no dārza un atļauju uzkavēties līdz vakaram, kā arī putnus vakara maltītei un garšzālītes, paņemto atdarot ar sudrabainām monētām. Viņa pasniedz Emmai rozīgu lentu, ar vieglu zeltītu stīpiņu gar malu, bet Emma, nepraša, to nometa zemē, it kā tā būtu no uguns, izgrūžot kādu, sev tik raksturīgu mēmu vaidu. Sarkanmatainā līdzjūtīgi paskatījās Bertā un teica, ka Princis šonakt vēloties palikt šajos ūdeņos un krastā pamedīt un paķert zivis ar draugiem, jo viņam esot dzimšanas diena, ja, protams, saimniece ļaušot. Berta atvēlēja šo nakti viņiem pavadīt krasta pļavās un pieteica, lai esot uzmanīgi otrā salas pusē, kur krāces mēdzot apgāzt neuzmanītas laivas un neveiklus peldētājus. Sārtajam tērpam nošvīkstot zaļajā dārzā, dieviete paklanījās un solīja atsūtīt pavārzēnus pēc vistām, rotaļīgi saķēra gaišmatainā jaunekļa roku un neveikli to saspiedusi, iegāja Emmas puķu dārzā, sekojot mēmajai Emmai.

Es cieši saspiedu miklās kājas kopā un ieķēros ciešāk raupjajos zaros, es nespēju nociesties, lai varētu atdarīt sārtos un zeltītos ziedus stellēs.  Zaļajā lapotnē šalca pavasara vējš un galanti koķetēja ar lapām, kas vieglā dejā pieliecās te uz vienu, te uz otru pusi, pašķirot ceļu saules stariem. Ar laisku kaķa lēcienu es nometos uz ceļiem uz zemes, melni zemes plankumi pielipa manām rokām, kājām un tērpam. Man bija vienalga, es skriešus devos uz mūra celtni, atstājot aiz sevis pavasara dienu.

Cilvēku čalas nepierima līdz vakaram, es dzirdēju, kā Berta mani sauc. Guļot ar muguru uz noputējušās grīdas es vēros sārtajā plaukstā, kurai cauri spraucās saule, jutu kā tā kņudina seju un atsitās pret putekļiem, tie uzvirmoja gaisā un turpināja krist man virsū. Tā guļot uz muguras un klausoties medību suņu rejās, es jūtos kā medīts zvērs, kurš jūt nāves eņģeļa sājo elpu, uztraukums un sviedri, nevaldāms skrējiens, zinot, ka viss ir zaudēts. Es reiz paglābu kādu suņu dzītu lapsu, ienesu pilī un viņa man iekoda, nabaga zvērs, viņš nesaprata, kas ir mednieks un kas patvērums! Patvērums, putekļi un koka grīda, virs sijas vizēja spoguļa lauska, tā uztvēra nomaldījušos saules staru un raidīja to tālāk bēniņu krēslā. Negribīgi piecēlos kājās, paņēmu lausku un apsēdos uz palodzes.

Smaržīgs un silts pavasara vakars, kas dvesmoja pēc svaigas zāles, siltuma un tuvojošās vasaras, padebešos peldēja gājputni un atvarā virpuļoja norauta ūdensziedu lapa. Pār koku galotnēm nolaidās tumsa, iezīmējot tās asi pret debesīm, it kā cenšoties tās noslēpt no gaismas, kaut kur smaržoja pēc plaukstošiem ozoliem un skujām. Dārzā kā neprātīgas ziedēja tulpes, neaizmirstules un pienenes, un šur tur pavīdēja plūmju sniegkupenām klātie zari.

Iestājās tumsa un uz kuģa viena pēc otras iedegās laternas un dziesmas. Es skatījos savā spogulī, cieši sažmiegusi acis, it kā tās censtos aizbēgt no manis, tās noturēt var ar varu, ar viltu un ar ciešanām, citādi tās iztek sāļās vērpetēs gar vaigiem.

Un tad atskanēja pērkona dārdam līdzīgs troksnis, gaisā uzšāvās sarkanas liesmas, izplauka debesīs leduspuķēs un sabira upē  - sauja krītošu zvaigžņu.

Spogulis nokrita uz zemes un sašķīda sīkos niekos, gaismas mozaīka debesīs, es pagriezos un kā neprātīga vēros krāšņajā dzīves atspulgā.

Lāsts atraisījās no pavediena, ietina mani un uzcēla manu dvēseli uz palodzes, es skrēju debesīs un jutu, ka sirds neprātīgi dauzās.

Uz kuģa stāvēja Princis…