Un pūta vējš
Sniga.
Hermionei vienmēr bija paticis sniegs. Kad viņa bija bijusi mazāka, viņa mēdza stundām ilgi spēlēties laukā, būvējot sniegavīrus un ceļot sniega cietokšņus. Hermionei patika pikoties ar kaimiņu bērniem, savākt un sapresēt sniegu perfektās pikās, ar kurām apmētāt savus draugus.
Hermiones grupa vienmēr uzvarēja, jo viņa vienmēr trāpīja mērķī.
Meitene mēdza pārrasties mājās jau pēc tumsas iestāšanās ar no sala kvēlojošiem vaigiem un no sajūsmas lēkājošu sirdi. Viņa novilka mēteli, cepuri un cimdus un izkāpa no zābakiem. Hermione tad mēdza stundām ilgi runāt un runāt par to ideālo sniegavīru mājas priekšā vai, cik jautri bija bijuši viņas draugi un cik jautri viņiem kopā gājis. Māte tad klusējot nolika viņai priekšā karsta kakao glāzi kopā ar cepumiem šokolādes glazūrā un klausījās meitas stāstos ar vieglu smaidu uz lūpām.
Hermionei šobrīd reizēm pietrūka šo mirkļu.
Vējš pūta, purinot matus uz visām pusēm. Viņa ātri savilka tos ar vienu roku astē, ar otru roku taustoties pa apmetņa kabatām pēc cepures. Neveikli viņa uzmauca to galvā, klusībā pie sevis pasmaidot.
"Hermione!" viņa izdzirdēja kādu saucam un pagriezās, lai atrastu balss īpašnieku.
Tur jau bija redzams stāvam Harijs ar piesarkušiem vaigiem. Viņa grifidora šalle, vēja plosīta, plīvoja viņam ap galvu, un melnie mati bija piebiruši ar sniegpārsliņām. Zēna seju rotāja plats jauks smaids, kas lika Hermiones sirdij uz mirkli izlaist sitienu.
Viņš satvēra sauju sniega un sāka veidot piku. "Nepievienosies mūsu komandai?" viņš uzsauca un iesmējās. "Mums no tiesas noderētu tava palīdzība!"
Hermione atsmaidīja viņam pretī. Harija sajūsma bija gandrīz vai taustāma, un viņa juta nepārvaramu vēlēšanos mesties pie viņa.
"Vai tad jūs zaudējat?" Hermione pavaicāja, ciešāk savelkot šalli.
"Briesmīgi," Harijs smiedamies attrauca, pieliecoties, lai izvairītos no Dīna mestās pikas.
Hermione paskatījās uz pelēkajām debesīm un atkal pasmaidīja. Viņa pasniedzās kabatās pēc cimdiem un uzvilka tos, un viņas sirds sāka ātrāk sisties kaujas priekšnojautā.
"Lai notiek!" viņa iesaucās, noskrienot lejā pa lielajām kāpnēm, pametot aiz sevis visas domas par mājasdarbiem un klases pienākumiem. Harijs uzsmaidīja viņai un tad atkal pievērsās spēlei, pamanoties trāpīt Lavenderei pa plecu.
"Hermione ir mūsu pusē!" Harijs iesaucās, un tam tūlīt sekoja Šīmusa sajūsmas brēciens.
Hermione pieliecās, sagrāba saujās sniegu un sāka veidot perfektu sniegapiku.
"Kas ir mūsējie?" viņa uzsauca, ar acīm jau nolūkojot iespējamos mērķus.
"Šīmuss, Rons un Parvati," Harijs atbildēja un iesmējās, kad vēl viena sniegapika trāpīja viņam pa roku.
Hermione pasmīnēja. Viņa notēmēja un iemeta Dīnam tieši pa galvu.
"Lieliski!" Harijs iesaucās. Viņu acis satikās, un Hermione juta pa visu ķermeni pārskrejam karstuma vilni.
Hermionei patika sniegs.
Viņa mīlēja savus draugus un viņai patika uzvarēt.
Bet bija viena lieta, ko viņa mīlēja vairāk par visu, viena lieta, kas viņai tagad bija pati svarīgākā lieta pasaulē.
Un tas bija Harijs.
Autors: Merin
Epasts: slumusicgirl@yahoo.com
http://www.fictionalley.org/authors/merin/LI01a.html
