"Saderinātais?" Kasumi balss notrīs. Tāda sajūta, ka māsa nespēj noticēt tam, ko tikko pati savām ausīm dzirdējusi. Es savējām visnotaļ šobrīd nespēju noticēt. Tiesa, es tāpat zinu, ka šis tā saucamais ‘gods' man ies secen. Galu galā, es vairs neesmu nekāda ‘nevainīga jaunava'.

"Jā. Kāda mana laba drauga dēls," tēvs attrauc. "Viņa vārds ir Ranma Saotome. Ja vien..."

Tālāko es vairs nedzirdu, mana sirds ir apstājusies, bet ausīs šalc baltais troksnis. Es saņemu visu savu gribu dūrēs, lai tās emocijas neizpaustos manā sejā. Ja mans papus to uzzinās, tā būs katastrofa. Vai nu mēs vēl tai pat dienā tapsim apprecināti, vai arī papus sapņi izkūpēs mega eksplozijā. Neviens no variantiem neko labu man nesola.

Kā caur miglu es dzirdu manu papu pabeidzam runu, "...atgriezušies no Ķīnas."

Es atļaujos uz mirkli pamodināt manu bijušo ‘es'. "No Ķīnas? Patiešām?" Nevar jau likt papum noprast, ka es viņā galīgi neklausos.

"Tjinas!" man piebalso Sakura. Es pasmaidu. Sakuras vārdu krājums ir pat visai ievērojams astoņpadsmit mēnešus vecai meitenei. Pat ja īsti savirknēt tos teikumos viņai vēl neizdodas.

"Tēvs, cik vecs ir tas... Ranma?" Kasumi pavaicā.

Es būtu varējusi uz to atbildēt. Astoņus mēnešus jaunāks par mani, tātad šobrīd viņam vajadzētu būt ap sešpadsmit. Ja tā padomā, tas ir kā likteņa ironija, vai drīzāk kā tāds nežēlīgs joks, bet viņa un Sakuras dzimšanas dienas ir vienā un tai pašā laikā.

Papus iesmejas par Kasumi jautājumu, pūloties ignorēt to faktu, ka Akanei jau gluži vai tvaiks nāk laukā pa visiem caurumiem galvā. "Es nezinu."

Man vajadzētu labāk turēt muti, bet es nenoturos. "Tu nezini?"  es atkārtoju savā visneticīgākajā tonī.

Papus pagriežas ar seju pret dārzu un karpu dīķi. "Nekad neesmu viņu saticis."

Es gan esmu. Mazliet vairāk kā pirms diviem gadiem, plus vai mīnus pāris dienas. Tolaik Ranma mācījās skolā tikai zēniem. Iepazināmies mēs nejauši, viņš pamanījās izglābt mani no pāris huligāniem, kas bija iedomājušies atņemt man maku, kuru es glabāju kā piemiņu no manas nelaiķa mātes.

Jā, variet to piefiksēt, ka es viņā ieķēros, un tas bija smags gadījums. Viņš bija piemīlīgs no skata, un tai vecumā mēs visi domājam esam nespējīgi kļūdīties. Es kā akla muļķe ignorēju visus brīdinājumus par Ranmu kā labi zināmu siržu lauzēju. Nebija jau grūti, pāris minūtes pēc iepazīšanās es sapratu, viņš patoloģiski ir nespējīgs sameloties, vienmēr spļauj ārā tieši to, ko tobrīd domā. Mēs slepus devāmies uz pāris randiņiem. Ranma bija vairāk kā pārliecināts, ja viņa tēvs uzzinātu, randiņu būšanai tiktu nekavējoties pielikts punkts. Es savukārt vai apreibu no tās sajūtas, ka mēs kaut ko daram slepus no pārējiem ģimenes locekļiem.

Un tad tā nakts, kad tas notika. Es neatceros, kā tieši, vai kāpēc. Laikam es tās atmiņas neapzinoties nobloķēju kā pārāk sāpīgas. Es tikai zinu vienu, mums abiem tā bija pirmā reize.

Četras dienas vēlāk viņš pazuda.

Divus mēnešus vēlāk, es aptvēru, ka esmu palikusi stāvoklī.

Es mēģināju to noslēpt, bet Kasumi mani pieķēra. Teikt, ka papum jumts aizgāja pa gaisu, tas būtu vēl maigi teikts. Tā arī bija pirmā reize, kad viņš pret mani izmantoja to savu moralizējošo runu ‘kāds kauns un negods Tendo dzimtai sagādāts'. Pat pēc tās, un pēc virknes sekojošo runu, es atteicos izdarīt abortu. Pirms es biju palikusi stāvoklī, es mēdzu izteikties, ka ar tikšanu vaļā no augļa man nebūtu nekādu problēmu. Cik interesanti gan mainās viedoklis, kad tas ar tevi pašu ir noticis, un tu esi tā, kas gatavojas kļūt par māti.

Mūsu ar papu attiecības kopš tā laika īsti tā arī nav sākušas uzlaboties. Viņš nekad tā arī nav vairs spējis paskatīties uz mani kā uz savu mīļo meitu. Tas katru reizi iedur man sirdī, bet es par to nebrīnos. Bez tam, nebija jau ļaunuma bez labuma, pirmo reizi kopš mātes nāves papus atkal sāka pasniegt cīņas mākslas kursus.

Kasumi, viņa bija mana patiesā glābēja. Viņa palīdzēja man izturēt visu grūtniecības laiku, palīdzēja man pieskatīt Sakuru, palīdzēja man ar skolas uzdevumiem. Es nedomāju, ka būtu spējusi tikt ar to visu galā bez tāda palīga.

Un tad ir Akane. Viņai kā reiz bija sākusies ‘es ienīstu puikas' fāze, kad visi uzzināja par manu delikāto situāciju. Akanei viss tas, ko man nācās pārdzīvot, iedvesa tādas šausmas, ka viņa nozvērējās, nekad neviens puisis viņai tādā veidā pat pirkstu nepiedurs.

Sākumā mēs ar Kasumi vienkārši to ignorējām, pieņemot, ka māsa izaugs no šīs fāzes tāpat kā no daudzām citām, un viss atkal nokārtosies. Tikai, lai mācību gadam sākoties, tas idiots samurajs no manas klases, Tatevaki Kuni, pasludinātu to idiotisko izaicinājumu. Nevienam nebūs tiesību uzaicināt uz satikšanos Akani, ja pirms tam viņš nebūs meiteni uzvarējis divkaujā.

Nākamajā rītā bars puišu tieši to pamēģināja - uzbrukt Akanei pirms stundu sākuma. Rezultāti tam bija visai nežēlīgi. Vairums uzbrucēju neapmeklēja skolu veselu nedēļu, bet Kuno vēl joprojām nav atgriezies. Jāatzīst, ka pēc tam Akanei problēmu vairs nebija. Visi puiši turējās no viņas pa gabalu, ja vien tas nebija klasē pēc skolotāja pavēles.

Dažas dienas pēc grandiozā slaktiņa Furinkanā iegriezās Kuno jaunākā māsa Kodači, lai paņemtu aiznest brālim uz slimnīcu uzdotos mājasdarbus un pie viena noskaidrotu, kas tā viņu apstrādājis. Akane ar viņu zibenīgi atrada kopīgu valodu, un tagad abas ir labākās draudzenes, lai arī Kasumi maigi bet stingri aizliedza viņām satikties mūsu mājās. Kad Kodači smejas, Sakura vienmēr sāk histēriski raudāt.

Akane vispār kopš Sakuras dzimšanas ir palikusi stipri nopietnāka. Viņa daudz ir man palīdzējusi ar Sakuras audzināšanu, cik nu vien spēj, ņemot vērā kāda neveikle viņa ir attiecībās ar bērniem. Nu, vismaz viņa vienmēr ir gatava pieskatīt mazo, kad man vajadzīga palīdzība.

Te atverošos durvju radītais troksnis piesaista manas ģimenes uzmanību.

"Liekas, mums ir ciemiņi," piezīmē Kasumi, pieceļoties kājās.

Es palieku sēžot un cieši turot Sakuru piekļautu sev klāt. Mazā, tu to vēl nesaproti, bet tu tūlīt pirmo reizi ieraudzīsi savu tēvu...

Papus arī metas uz durvju pusi, sagaidīt viesus. "Saotome, vecais draugs, tas esi tu? Mēs tevi jau gaidām!"

Kasumi nopūšas, sekojot viņam daudz mierīgākā solī. "Es nudien ceru, ka viņš būs vecāks par mani."

Pieceļas arī Akane, pirms došanās veltot man un Sakurai izmocītu smaidu.

Nekur tālu viņa gan netiek, papus ielido atpakaļ viesistabā daudz straujāk nekā no tās izgāja, sabiedējot abas manas māsas. Nav jau brīnums, viņam aiz muguras telpā ielāčo milzu panda. Vēl vairāk, panda iet uz pakaļkājām, vienā priekšķepā turot pamatīgu mugursomu bet ar otru pieturot uz pleca kādu stāvu kuplās ķīniešu drēbēs.

"Izbeidz vecais! Tu viņus pārbiedēsi!"

"Lācīc!" Sakura smaidot mēģina tipināt pie pandas. Jā, pareizi sapratāt, Sakurai patīk mīkstās rotaļlietas. Ja kas, man viņas vecumā arī esot patikušas. Bet kaut kā milzu panda, pat šķietami dresēta, nav tas labākais rotaļu biedrs mazam bērnam, jūs taču mani saprotat! Es stipri piespiežu Sakuru pie krūtīm, pati tikmēr pievelkot kājas, gatava pie pirmās izdevības lekt augšā un mesties bēgt, prom no šejienes.

"Tēvs? Tie būtu tie tavi draugi?" Kasumu maigā balsī painteresējas.

Nepārprotiet, es mīlu Kasumi, bet, goda vārds, reizēm man liekas, viņa dzīvo pati savā realitātē.

Papus, protams, enerģiski sapurina galvu noliegumā.

"Tad tā panda tāpat vien izlēma pie mums iegriezties?" Akane, draudiem burtiski izstarojot no viņas, painteresējas.

Vēl viena enerģiska galvas sapurināšana no mana papus puses. Liekas, viņam smadzenēs kaut kas būs ieciklojies.

Panda pārlaiž skatienu mums visiem, pirms nomest mugursomu un tad nolikt sev priekšā pār plecu nesto stāvu.

Tas izrādās maza auguma, ar ugunīgi rudiem matiem. Pēc drēbēm šobrīd nepateikt, tas ir puisis vai meitene, tās ir tik kuplas, ka dzimumu noteikt nekādi neizdotos. 

Tad mūsu skatieni uz mirkli sakrustojas, un visas šaubas manā galvā izdziest. Tas nepārprotami IR Ranma Saotome, lai gan mani pārsteidz tas, kā viņš šo divu gadu laikā ir pārmainījies. Kaut kā man likās, pirms diviem gadiem viņš bija vismaz sprīdi garāks, daudz muskuļaināks, un ar ogļu melniem matiem. Lai gan, tas rudais tonis varētu izskaidrot, kāpēc Sakuras cirtas ir svaigu zemeņu krāsas tonī.

Man liekas, viņš arī mani atpazīst. Vismaz uz mirkli acis ieplešas, kad viņš pamana manu... mūsu meitu, un tad viņš kaunā novēršas.

"Tu būtu..?" Papus piesardzīgi painteresējas.

Ranma nopūšas. "Ranma Saotome. Atvainojos par šo visu." Upsī. Tas priekš Ranmas ir stipri par augstu paņemts tonis! Kas gan...

"Beidzot Jūs esat klāt!" papus paziņo, viņa domām atkal sākot darboties. "Kāds prieks beidzot tevi redzēt!" Un viņš piespiež Ranmu sev cieši pie krūtīm.

Mirkli vēlāk, papus nez kāpēc palaiž Ranmu vaļā, satver pie pleciem un atbīda izstieptas rokas attālumā, sākot vērīgi aplūkot. Viņš paver muti, bet tad tā pa pusei to pavēris arī sastingst. Tā vien liekas, gultņi viņa galvā atkal būs izlekuši no vadīklām.

Akane pasper soli uz priekšu un arī sāk skatīties kaut kur - tur pat, kur ir piekalts papus skatiens. Viņa izstiepj roku un ar pirkstu iebaksta Ranmam krūtīs. Tad saķer kaut ko plaukstā. Vienīgā problēma, tas, kā viņas plauksta ir izliekusies, tas jau izskatās pēc tā, ka Ranmam ir pamatīgas krūtis, vai kas tamlīdzīgs.

"Vai.. tu varētu to izbeigt?" Ranma izstoma, nosarkstot līdz pat matu saknēm.

Akane acīmredzami atslābst. Viņa pagriežas pret mums pārējiem un pamana manu vaicājošo skatienu. "Ranma nav puisis. ‘Viņš' taču ir meitene!" māsa skaļi paziņo, sejā uzplaukstot smaidam. Kā es viņu saprotu. Akane ir atvieglota, ka tagad neviens te nevienu precēt negrasīsies.

Es, no otras puses... Es pat nezinu, kā aprakstīt to, ko es jūtu. Apjukusi. Pārsteigta. Šokēta. Nikna. O, es domāju, to uzskaitījumu varētu turpināt kādas lappuses garumā. Viens gan man ir skaidrs - kā, pie velna, es to visu izskaidrošu Sakurai... 

Izskatās, ka Akanes paziņojums ir bijis pēdējais salmiņš papus izturības mērā. Viņš vēl pagūst izstomīt, "Mei... meitene?" pirms sagrīļoties un tad ar pamatīgu blīkšķi nogāzties uz grīdas, pilnībā atslēdzies no realitātes.

Kasumi tikko pagūst iesaukties, "Tēvs?" kad papus acis aizveras.