No sākta gala es biju plānojusi saliedēt manu ‘Zobena Bruņinieku' komandu, nozīmējot katru no viņām par vadošo ekspertu tajā jomā, kurā viņa bija izcila, un tālāk jau šī ‘eksperte' tad parūpētos, lai pārējās apgūtu vajadzīgās prasmes vismaz pamatlīmenī. Tā kā Asagiri, un jo īpaši Romanovai, bija nopietni jāpiestrādā pie fiziskās formas uzlabošanas, norūdīšanās un izturības treniņi šķita loģiskākais, ar ko sākt.

Rezultātā abām divām tika noteikts iziet mēnesi ilgus intensīvos kursus Jamazaki vadībā. Man bija šķitis, ka, būdama profesionāla fitnesa trenere, Jamazaki būs radusi palīdzēt nenorūdītiem klientiem apgūt vajadzīgos vingrinājumus, iedrošināt viņus, strādāt kopā ar viņiem, līdz būs sasniegti vajadzīgie rezultāti, un apmācāmie paši tālāk spēs veikt visu nepieciešamo.

Divas dienas vēlāk es aptvēru, ka laikam būšu pielaidusi nopietnu kļūdu.

Var jau būt, ka fitnesa zālē Jamazaki arī tā uzvedās, tikai ne ar abām viņai padotajām. Asagiri un viņai bija no sākta gala izveidojušas nopietnas antipātijas. Man tas atgādināja divus alfa vilku tēviņus, kas jaunā barā izveda cīņu par dominanci, pie mazākās izdevības pūloties iekampt viens otram sānos. Jamazaki savu pagaidu vadoņa-instruktora posteni izmantoja par visiem simt desmit procentiem, nodarbībās dzenājot Asagiri līdz spēku izsīkumam un pāri tam.

Tas, ka Asagiri bija spējīga izturēt teju visus pārbaudījumus, ko Jamazaki viņai krāva virsū, šķiet, tikai vairāk uzkurināja fitnesa treneri. Es pat baidījos domāt, kas notiks tad, kad nāksies mācīties ‘pa īstam' braukt ar motocikliem, un viņas abas nonāks mainītās lomās.

Un tam visam pa vidu mocījās nabaga Romanova. Abas divas bija tik ļoti pārākas par viņu, kā tādi vecākie suņi, kas dzenā metiena pastarīti. Romanova palika vēl lēnāka un nedrošāka, lai ko neiesāktu, un, par nelaimi, pamanījās it visur izgāzties. Ieroču apguves nodarbībās viņa izrādījās vēl nožēlojamāka, nekā fiziskajos treniņos. Nē, Romanova patiesi centās, tas bija visiem redzams, tikai viņai nekādi neizdevās apgūt prasīto.

Abas pārējās ne uz mirkli neļāva viņai to aizmirst. Rezultātā Romanova pasāka izmantot savu piemīlīgumu, lai izlocītos no nepatikšanām, un tas tikai vēl vairāk uzkurināja pārējo komandu. Jamazaki tos mēģinājumus dēvēja par ‘Pārmīļuma uzbrukumu', kas Makijam lika sarkt trakāk par tomātu katru reizi, kad viņš to izdzirdēja. Laikam atsauces uz kādu senu hentaja mangu.

Vismaz Advancētajā Drošības Policijā Romanovai veicās labāk, kur, kā jau bija plānots, viņa apguva sakaru speciālista-koordinatora amatu. Diemžēl ‘Zobena Bruņiniekos' viņa kļuva nepiespiesta un dzīvīga tikai tad, kad bija viena pati, darbojoties ar datoriem un apgūstot elektronisko kara tehniku, ar kuru viņai nāksies strādāt. Pārējā laikā Romanova, zobus sakodusi, pazaudējusi pēdējās ego paliekas, vienkārši klusējot piecieta pāridarījumus.

Es nevēlējos tur iejaukties. Nevēlējos saieties tuvāk ar viņām. Jā, mums būs kopīgs darbs, bet tas jau nenozīmēja, ka mums tāpēc jāpaliek par labākajām draudzenēm. Patiesībā, mēs pat nedrīkstējām būt tādas labākās draudzenes - tas bija pretrunā ar visiem šādas slepenas organizācijas darbības principiem.

Es jau tāpat zināju, ka karotāja no Romanovas nesanāks, vismaz ne fiziskā jomā, un tas viss jau bija paredzēts plānā no paša sākuma. Fiziskajai ietekmēšanai bijām paredzētas mēs trīs pārējās - tas būs mūsu pienākums nodrošināt, lai Romanovai ir laiks un iespēja netraucēti darboties ar savu elektronisko maģiju.

Kamēr vien Romanova spēs izpildīt savu pienākumu daļu Organizācijā, es izlēmu, lai tad viņas pašas tiek ar savu knābšanas totēmu galā.

* * *

Mūsu ieroči bija pielādēti un piesardzīgi pavērti pret zemi, kamēr mēs uzklausījām pēdējās instrukcijas pirms cīņas. Es pret Jamazaki. O, es izsmērēšu viņas kārno pakaļu pa visu poligonu!

"Nu tad tā, lēdijas," Sīlija iesāka. Viņai ko, speciāli prasījās tā uzsvērt to ‘lēdijas'? "Šodien šī būs noslēdzošā cīņa. Noteikumi tie paši, kas iepriekšējās reizēs - sasniegt mērķi, savākt karodziņu un atgriezties atpakaļ uz savu bāzi. Ja pretinieks jūs ir apsteidzis un jau savācis mērķi, no jums sagaida, ka jūs to atgūsiet no viņa jebkurā veidā un aizgādāsiet uz savu bāzi. Misijai atvēlētais laiks - divdesmit minūtes."

Sīlija paņēma manu ieroci, rūpīgi pārbaudīja tā stāvokli, ieskaitot enerģijas rādītājus mazajā indikatorā virs gaiļa aizsarga, un tad atdeva man atpakaļ. Pēc tam to pašu izdarīja ar Jamazaki šaujamo. "Baterijas ir pilnībā uzlādētas, tā ka piesargieties, kur šaujat. Man nevajag liekus ievainojumus. Trāpījums ar bumbiņu ar pilnu jaudu būs visai nepatīkams."

"Kurš nu būtu teicis..." ievaidējās Nene, turpinot masēt savu pēcpusi. Ko lūri uz mani, sīkā, tas bija vienīgais veids kā piespiest tevi sākt ātrāk kustēties mūsu dubultspēlē. Jēziņ, lūk kas ir patiesi nekur nederīga. Jābūt taču kādam reālam iemeslam, kāpēc Sīlija viņu vēl piecieš. Es ar to gribu teikt, ikviena no mums ir tik ļoti pārāka par to sīko paintbolā. Un, arī visās citās lietās, ko mēs līdz šim apguvām.

Jāatzīst, es arī izbaudīju to ‘prieku' saņemt pilnu lādiņu, visa cieņa mūsu ledus karalienei, un tas bija ļoti apkaunojoši. Boss bija pārliecināta, ka spēlēt ‘sagūsti karogu' ar ieročiem, kas paintbola bumbiņu vietā šauj elektriskās izlādes lodītes ‘ātrāk iemācīs jums, ka tā nav nekāda rotaļāšanās'. Manu nedalītu uzmanību tas visnotaļ nodrošināja.

Nu, vismaz es noturējos pret bosu ilgāk, nekā tā palaistuve. Diez ko viņa iedomājās, sākot mest tos idiotisko kūleņus?

"Asagiri! Dzirdēji, ko es teicu?"

"Jā. Protams. Dzirdēju," es nekaunīgi samelojos, pūloties pārslēgt smadzenes īslaicīgā filmas attīšanas režīmā. Ko īsti boss mums teica, kamēr es sapņaini izbaudīju Jamazaki triumfālo izgāšanos? Pašķielēšana sāņus atklāja, Jamazaki ir nolikusi ieroci malā un sprādzē nost bruņuvesti, tā nu man šķita, ka laikam nāksies darīt to pašu.

Atbildē man pienācās Stingraj-samas Stindzinošais Skatiens Nr 137, bet Nene iespurcās. "Aizveries, Nene-čan," es paziņoju pašā saldākajā tonī, uz ko biju spējīga. "Ja vien tu nevēlies stāties manā vietā?"

"Diezgan," Sīlijas balsī ieskanējās dzelžaini toņi. "Es neesmu radusi atkārtoties, bet es vēlos, lai tu un tava draudzene..." viņa paskatījās uz sastingušo Jamazaki, "...būtu perfekti sapratušas noteikumus. Es necietīšu, lai kaut kādu muļķību dēļ jūs pamanītos padarīt galu sev... vai saviem komandas biedriem. Diemžēl es tāpat zinu, tiklīdz šī sacensība sāksies, jūs abas atkal uzsāksiet savu personisko rēķinu kārtošanu, tieši tā, kā esat darījušas visas dienas garumā, par spīti manam ļoti konkrēti izteiktam aizliegumam."

Jamazaki kreisā uzacs garlaikoti pacēlās augšup, viņai paskatoties manā virzienā un uzburot uz lūpām samākslotu smaidu. "Neko nezinu, es neko tādu pat neiedomājos sākt."

"Kā tad," es atbildē nomurmināju.

"Tāpēc, lai iztiktu bez pašiem idiotiskākajiem trikiem, jūs abas dosities cīņā bez ķiverēm un bruņuvestēm. Varbūt paaugstināts risks saņemt strāvas triecienu liks jums beidzot sākt domāt ar galvu."

O, es par to nešaubos.

Sīlija dziļi ievilka elpu. Ja es nebūtu tik labi iepazinusi viņu šo pāris mēnešu laikā, es teju vai padomātu, ka viņa, kā ikviens parasts cilvēks, izjūt nožēlu sakot šos vārdus. "Vienīgais ekipējums, ko jūs paturēsiet uzvilktu mugurā sacīkstēs, būs aizsargbrilles un cimdi. Nekādu bruņuvestu, nekādu ķiveru, nekāda izolējošā kostīmā. Ja kādai trāpīs, izbaudīsiet pilnu lādiņu. Ja novelsieties lejā no koka vai celtnes, iztiksiet ar to polsterējumu, ar ko jūs māte daba apveltījusi."

"Atceramies," viņa turpināja, "Es vēlos redzēt pareizu taktisko domāšanu, nevis Tarzāna imitāciju. Tagad ieņemiet vietas uz starta laukumiem, un gaidiet signālu."

Jamazaki ar vieglu smaidu uz lūpām aizsoļoja uz savu laukuma pusi, un es devos uz savējo.

Smaidi vien, sirdspuķīt. Drīz vien es to tavu smaidu izsmērēšu pa pusi laukuma.

* * *

Viņai bija jābūt kaut kur tepat.

Es kustējos diezgan ātri, ja ņem vērā to, ka pa kāju man augšup lejup skraidīja skudru triecienbataljons. Vismaz tā atkal sāka man klausīt. Asagiri precizitāte ar šaujamo ne tuvu nebija tik lieliska, kā viņa vienmēr plātījās, un šoreiz tas mani bija izglābis, bet pat tikai viegls pieskāriens bija nolicis mani gar zemi uz pusminūti, un trīs minūtes vēlāk es joprojām pārvietojos ar grūtībām. Un tas ellīgi sāpēja.

Bet tagad es precīzi zināju, ko viņa plāno darīt. Viņa bija šo maršrutu izmantojusi, lai pārsteigtu un sakautu Neni, un pēc tam mēģinājusi atkārtot to cīņā pret Sīliju. Protams, ledus lēdija viņu pašu bija nežēlīgi pazemojusi un uzvarējusi pāris minūtēs. Un pēc tam pāru cīņās viņa bija izmantojusi šo pašu pāreju no viena bunkura uz otru.

Sīlija nebija vienīgā, kas spēja izņirgāties par pretinieku. Tā kuce samaksās dubultā par to, ka slepus piezagās man no mugurpuses un sašāva, un pēc tam nozaga man manu mērķi.

Izmantot to pašu maršrutu divreiz bija stulbi. Jo īpaši stulbi bija to darīt kādai, kas, teorētiski, bija mācījusies izdzīvot uz ielas. Atkārtot to četras reizes, tas jau bija idiotisma kalngals. Vai viņa vispār klausījās, kad Sīlija lasīja mums lekcijas par cīņu taktiku un risku sākt pielietot vienus un tos pašus risinājumus atkal un atkal? Viņa ko, nopietni cerēja, ka neviena no mums pārējām to neievēros?

Tā nu es biju gatava viņu sagaidīt pēc pilnas programmas, kad viņa skriešus parādījās starp divām sienām, laiku pa laikam pametot skatienu pār plecu atpakaļ. Nedomāju, ka tā zoss pat iedomājās, ka derētu paskatīties arī uz to, kas tev ir priekšā.

Es izlēcu uz takas viņai teju degungalā, un viņas šokētā sejas izteiksme bija miljons jēnu vērta. Nu, laikam jau arī es biju palikusi pārāk pārgalvīga, jo Asagiri paguva pacelt ieroci un izšaut pirmā. Es novēlos gar zemi aizsegā, un, kad pacēlu galvu, redzēju vairs tikai viņas muguru, gatavu pazust plaisā starp aizsegiem. Tad nu es viņu sašāvu. Mugurā. Trīs reizes.

Viņa novēlās kā rīsu maiss.

Pieslējusies kājās, es aizkliboju turp, kur pēdējo reizi biju redzējusi Asagiri noveļamies, lai atgūtu savu mērķi un varētu doties pretējā virzienā. O, o jā, novēlusies viņa patiesi bija. Blakus laipai starp bunkuriem bija divus metrus dziļš grāvis, un krītot viņa bija aizlidojusi tur lejā.

Es nošļūcu lejā pa nogāzi un lēnām aizkliboju tur, kur Asagiri gulēja kā tāda salauzta lelle, rokas un kājas izmētātas uz visām pusēm. Viņa bija saskrāpējusies veļoties lejup pa sīkiem krūmiņiem noaugušo nogāzi, izvārtījusies dubļos un izskatījās mazliet apdullusi, taču grāvja gultni veidoja irdenas smiltis, pārāk sasisties viņai nebūtu vajadzējis. Šaujamo nekur nemanīja.

Izskatījās droši. Es noslīgu uz ceļa blakus Asagiri un ieslidināju roku viņai kabatā, atgūstot savu mērķi. Es jau sāku celties kājās, kad kaut kas viņas sejā lika man apstāties. "Tev viss labi?"

"Jea..."

Mele. "Droši zini?"

Asagiri aizvēra acis, demonstratīvi ignorējot mani. Nu, lai tā būtu. Es pagriezos un sāku klibot uz savu bāzi.

Nebiju pārvarējusi vairāk par pāris metriem, kad izdzirdēju murmināšanu aiz muguras. "Kaut ko teici?"

"Es ne... nejūtu kājas..."

Nu ir sūdi, mans prāts turpināja ciklā atkārtot, man velkoties atpakaļ pie Asagiri. "Tas droši vien ir elektrošoks," es izdvesu, pūloties izklausīties pārliecinoši.

"Droši zini? Pirmīt sajūtas bija savādākas..."

"Protams ka droši!" Es vismaz tā cerēju. "Paklau, tu mani arī sašāvi, un tagad ar mani viss ir kārtībā. Pēc minūtes būs pārgājis. Kuru katru brīdi varēsi atkal kustēties." Protams, tas bija īstais brīdis manai kājai izlemt, ka tā ir pietiekami ilgi man kalpojusi, un laiks atpūsties. Piepeši tā vairs mani nebalstīja, un es nogāzos dubļos blakus Asagiri.

"Ak tad viss kārtībā, ja?" Es varēju apzvērēt, ka uz mirkli cauri sāpēm tur sejā uzplaiksnīja smaids.

"Kārtībā," es atkārtoju, pieslienoties sēdus, un tad ar rokām palīdzot sev aizvilkties mazāk... slapjā... vietā. "Mēs nu gan esam viens varens pārītis?"

Asagiri neatbildēja, tikai gulēja tur acis pievērusi. Pēc kāda laika kāja beidza tirpt un tik ļoti sāpēt, un es atkal apsvēru ideju sākt kustēties un pabeigt cīņu. Kaut kādu iemeslu pēc, man īsti vēl negribējās aiziet.

"Man liekas... es sāku tās just... mazliet," Asagiri pēc pāris minūšu ilgas klusēšanas paziņoja.

"Lieliski! Es taču jau teicu, tīrie sīkumi!" Un paldies visiem kami, ka tā.

"Aga." Vēl viens klusuma brīdis. "Tas bij labs šāviens," Asagiri visbeidzot atzina. Laikam šī bija pirmā reize, kad es no viņas izdzirdēju atzinību.

"Tavs ar." Un tas nebija melots, es aptvēru.

"Tas tomēr nebija godīgi - iešaut man mugurā." Ko tu neteiksi, kāda te iebildīs.

"Tu būtu man iešāvusi."

"Droši vien," viņa atzina.

Atkal iestājās klusums. Asagiri pamēģināja pieslieties sēdus, viņai tas īsti neizdevās, taču mana pastieptā roka tika ignorēta.

"Zini, tev tas viss tīri labi padodas," es nedroši izdvesu. Tā, un kas tas tagad bija? Taču es aptvēru, tas nāca no sirds. Šodiena nu gan bija pārsteigumu pilna.

Asagiri izskatījās tikpat pārsteigta kā es. "Tu ar neesi peļama."

* * *

Gar acīm nozibēja zāles griesti, un tikpat strauji pazuda.

Uff! Au-au-au-au... vecais labais paklājiņš. Sveicināti, Paklājiņa kungs. Prieks satikties.

"A-ha-ha!"

Prisa.

"Tu redzēji?! Redzēji, kā viņa lidoja, Lina?! Nu gluži kā putnēns, kas izkritis no ligzdas!"

Varētu taču vienu brīdi viņām apnikt par mani ņirgāties. Ak, mana nabaga mugura...

"Tā tikai turpini, Nene, un būmeriem viņu elektroniskās smadzenes saies šķērsām, pūloties tevi izsekot."

Lina.

"Tu saki?!" Es dusmās atcirtu.

Kopš pāris mēnešus atpakaļ ‘2031. gada Mega Bumbiņu Karš' beidzās ar abpusēju iznīcināšanu, tās abas palika ja ne gluži par labākajām draudzenēm, tad vismaz sāka daudz mierīgāk viena ar otru sadzīvot. Par nelaimi, visam, kas nāca par labu Sīlijas plāniem, bija arī sava ēnas puse. Tagad, kad tās abas vairs neplēsās par to, kura būs pati krutākā, viņas abas divas metās apstrādāt mani.

Briesmīgais pārītis pienāca man tuvāk un noliecās pāri, aizsedzot gaismu. "Kaut ko teici?" Prisas balss ieguva pavisam nepatīkamu pieskaņu. "Es tev prasu, kaut ko pīkstēji?"

Es apvēlos uz vēdera, pūloties saņemt spēkus, lai pieslietos kājās, un mana atbilde bija tikko dzirdama nopūta, "Kingkongs brunčos..."

"KOOO?!" Prisa eksplodēja.

Lina ieķiķinājās.

"Nē, tu dzirdēji, kā viņa mani nosauca?! KINGKONGS BRUNČOS!"

"Jā, bet, Prisa," Linas seja savilkās smīnā. "Reizēm tu patiesi uzvedies gluži kā tāds..."

"GLUŽI KĀ KAS?! Nu, saki vien, saki! Es labprāt ar uzzinātu!"

Ļaunāk būt jau nevarēja.... Ak, ko gan es pūlos apmānīt...