Mūs aizveda uz nelielu telpu, kas atradās dziļi ēkā, cauri pārsteidzoši tīrai garāžai. Pirms ieiet, vēl caur durvju ailu es pārlaidu tai skatienu, jūtoties galīgi satraukta. Tā izskatījās pēc sapulču zāles, atbīdīts vienā malā tur bija masīvs rakstāmgalds, uz tā novecojis portatīvais dators un galīgi vecs, tikai audio sakariem paredzēts telefons. Blakus uz mazāka galdiņa stāvēja termoss ar karstu ūdeni, paplāte ar vairākām krūzītēm, cukurtrauks un šķīvīši ar šķīstošās kafijas un aplejamās tējas paciņām. Telpas centrā bija kvadrātveida saliekamais galds, ar identiska stila saliekamajiem krēsliem katrā pusē. Tālākajā galā pie sienas atradās mazs dīvāns.

Es pašķielēju uz viegli nervozējošo meiteni, kas bija ieradusies reizē ar mani un stādījusies priekšā kā Lina Jamazaki. Goda vārds, es cerēju, ka spēju izskatīties mazāk satraukta. Lina veltīja man sāju smaidu, tad pārkāpa pār slieksni un iegāja telpā.

Neatgriešanās punkts, es nodomāju.

Dziļi ievilkusi elpu, es sekoju viņai un arī apsēdos uz dīvāna. Mēs abas skatījāmies, kā namamāte mums seko, klusi aizverot aiz sevis durvis. "Tēju? Varbūt kafiju?" viņa pavaidāja, piegājusi pie galdiņa ar termosu. "Man jāatvainojas," tika piebilsts, "kafija tikai šķīstošā."

Lina un es, mēs abas izvēlējāmies tēju, un kundze aplēja tējas maisiņus trijās krūzītēs. "Paldies, ka atnācāt," viņa sāka runāt, pagriežoties pret mums. "Mani sauc..."

Tai mirklī tas antikvārais telefons iezvanījās. Pacēlusi, kundze brīdi klausījās, ko otrā pusē viņai stāsta, tad īsi pateica ‘Sūtiet viņu iekšā' un nolika klausuli. "Brīdi uzgaidiet," viņa atvainojās, pagriežoties pret durvīm."

Durvis atsprāga vaļā un pa tām ienāca tas.. radījums? Nē, neienāca. Ieslampāja, tas būtu precīzāks raksturojums tam procesam. Netīrs melns motociklista kostīms ar dzeltenām nošuvēm, saeļļojušies, sapinkāti brūni mati izspūruši uz visām pusēm, un gluži kā pielipusi pie apakšlūpas no mutes nokarājās cigarete. Telpā piepeši sāka ost pēc benzīna, smēķiem un alkohola. Tas radījums izskatījās kā tikko kā izlīdis no kāda atkritumu konteinera. Un kaut kam tādam arī tika lūgts še ierasties?

Mūsu pagaidām bezvārda saimniece neizskatījās sajūsmināta. "Es teicu, desmitos, nevis desmitos desmit."

"Es takš esmu šeit, ne?" Ak jā, lecīgs tas radījums arī bija. Lecīgs un nejauks. Kad viņa pamanījās izspļaut cigareti no mutes uz grīdas, neiesaistot tai procesā rokas, un pēc tam enerģiski izberzēt ar zābaka papēdi, es varu apzvērēt, Lina izskatījās pilnībā šokēta. Es zinu, ka es biju šokā.

"Kad es paziņoju, jums jāierodas noteiktā vietā noteiktā laikā, es sagaidu, ka jūs tur būsiet precīzi noteiktajā laikā, ja ne dažas minūtes agrāk. Tāpat, es īpaši piekodināju, nekādas alkohola lietošanas. Ne alkohola, ne narkotiku, ne krimināli sodāmu darbību."

"Esmu tīra," atskanēja drūma atbilde.

Kundze demostratīvi ievilka degunā gaisu un vaicājoši parauca uz augšu kreiso uzaci, aizdomīgi novērtējot to ‘radījumu'. Tad viņa pagriezās pret Linu un mani, atstājot to ‘mežonīgo sievišķi' stāvam viņai aiz muguras.

"Viņa ir mūsu ceturtais grupas biedrs, Priscilla Asagiri. Un, kā es jau sāku stāstīt, pirms mūs tik rupji pārtrauca, es esmu Sīlija Stingreja. Mans nelaiķa tēvs, Katsuhiro Stingrejs, radīja to, ko mēs šobrīd sarunvalodā saucam par būmeriem. Pirms astoņiem gadiem Genoma korporācijas pārstāvji noslepkavoja viņu, nodedzināja viņa laboratoriju, nozaga viņa pētījumus un pēc tam sāka sakropļot viņa sapņus. Šobrīd Genoms pilnībā kontrolē Tokiju un strauji virzās, lai gūtu varu pār visu pasauli."

" Mums četrām būs pienākums parūpēties, lai šie viņu plāni neīstenotos."

* * *

"Jautājumi, lēdijas?" Nepārtraukti norunājusi teju vai veselu stundu, Sīlija Stingreja beidzot atsēdās uz viena no saliekamajiem krēsliem pie spēļu galda istabas centrā. Viņa izskatījās... gaidoša, laikam? Viņa ko, iedomājās, ka mēs te tagad sāksim viņu apbērt ar jautājumiem par to ārprātīgo plānu sagraut un iznīcināt pašu varenāko starptautisko korporāciju visā pasaulē?

Jautājumi? O jā, man to bija daudz, bet šobrīd man vienkārši galva griezās riņķī, un es pat nespēju saprast, ar kuru jautājumu lai sāk.

Nabaga Nene, kas sēdēja man blakus uz dīvāna. Meitēns bija nobālusi jau pirmajās piecās Sīlijas monologa minūtēs. Nezinu, ko viņa bija sagaidījusi, bet tas pilnīgi noteikti nebija tas, kas mums tika likts priekšā.

Speciālo uzdevumu vienība, kas cīnīsies ar būmeriem, un kas stāsies pretī Genoma plāniem. Cīņas ideja nebija nekas jauns, tieši tāpēc savulaik tika izveidota AD Policijas vienība. No otras puses, pietika paskatīties uz to, kur tas AD Policiju bija šobrīd novedis...

Prissa bija atspiedusies ar muguru pret aizvērtajām durvīm, un viņai sejā rotājās tāda dīvaina izteiksme. Tās trakās acis teju vai mirdzēja. Es piepeši aptvēru, viņa taču sajūsmā nevar vien sagaidīt to cīņu, uz kuru mēs ar Neni bijām nezinot parakstījušās. Es iekšēji nodrebinājos. Viņa ko, kamikadze iedomājusies būt? Nāvi meklē? Ar tādu attieksmi, mēs visas ātri vien būsim pagalam, pat būmerus nevajadzēs.

"Nu, tā kā jautājumu šobrīd nav, tad es turpināšu. Es ceru, ka jautājumi jums parādīsies darba gaitā." Nez kāpēc, bet, to sakot, Sīlija izklausījās vīlusies.

"Tātad, tagad es izklāstīšu noteikumus, vadoties pēc kuriem darbosies ‘Zobena Bruņinieku' organizācija," viņa veltīja mums visām trim vērīgu skatienu, izņemot no žaketes kabatas nelielu kartona gabaliņu. "Un es sagaidu, ka šie noteikumi tiks ievēroti bez svārstīšanās."

"Noteikums numur viens. Neizpaust nekādu informāciju par šo organizāciju. Tas nozīmē, ka jūs nevienam neko par organizāciju, tās darbību, biedriem vai mērķiem neatklāsiet. Jūs pat neatzīsiet, ka šāda organizācija pastāv."

Vispār jau pašsaprotama lieta. Tāpēc jau mēs skaitīsimies slepena organizācija. 

"Noteikums numur divi. Nekādas personisko rēķinu kārtošanas. Dzīve nav taisnīga, un traģēdijas mēdz notikt. Lai vai kas negadītos, organizācija tajā netiks iesaistīta."

Interesanti, kāpēc tai brīdī viņa paskatījās tieši uz Prissu?

"Noteikums numur trīs. Lai sāktu kādu darbību, būs nepieciešama visu četru organizācijas biedru vienbalsīga piekrišana. Tas nozīmē, ka mums visām būs viss jāizrunā un jāvienojas par kopīgu rīcības plānu, pirms mēs kaut ko uzsāksim."

"Noteikums numur četri. No šīs organizācijas neizstājas." Te nu viņa apveltīja ar savu stindzinošo skatienu mūs visas, tomēr man likās, ka visilgāk viņa aizkavējās, vērojot mani. Es mēģināju skatīties viņai pretī, tomēr drīz vien nolaidu skatienu.

Kā viņa varēja zināt, ka man jau bija radušās šaubas par savu piedalīšanos?

"Noteikums numur pieci. Organizācijas biedri ir personiski atbildīgi par visiem zaudējumiem, kas ir nodarīti organizācijas īpašumam, ja vien šie zaudējumi nav nenovēršami."

Izklausījās, ka tas varētu būt dārgi. Tikai, kā viņa plānoja definēt ‘nenovēršami'?

* * *

Ei, es te biju, lai noslaucītu Genomu no zemesvirsas un izšķaidītu kādu kaudzīti būmeru, mani neinteresēja tā stulbu noteikumu sludināšana. Kas to deva, Sīlija turpināja vervelēt.

"Noteikums numur seši. Neizplatīt nekādu informāciju par mūsu klientiem. Klienta identitāte tiek atklāta tad, ja tas ir nepieciešami. Nebrīnieties, ja reizēm nezināsiet, kas ir tie, kas pasūtījuši mūsu pakalpojumus."

Kam te rūp kaut kādi naudasmaisi! Es gribu Genoma galvu uz mieta!

"Noteikums numur septiņi. Nenodarboties ar informācijas vākšanu pašām uz savu roku. Informācijas iegūšana tiks dalīta starp visiem organizācijas locekļiem, atbilstoši to prasmēm un specifikai."

Har. Har.

"Noteikums numur astoņi. Regulāri uzturēt kontaktus ar organizācijas biedriem."

Sūds! Cik daudz to stulbo noteikumu viņai ir?

"Noteikums numur deviņi. Ārpus organizācijas, biedri viens otru nepazīst."

Paga, paga! Kā tad lai mēs uzturam sakarus, ja nedrīkstam izrādīt, ka pazīstam viena otru? "Ei, es..." es mēģināju pārtraukt to runas plūsmu, bet mani vienkārši ignorēja.

"Noteikums numur desmit. Neielaisties attiecībās ar vīriešiem."

Atkal lūr uz Jamazaki. Hmm... Tas sāk palikt interesanti.

"Un visbeidzot, noteikums numur vienpadsmit. Sods par jebkura no šo desmit noteikumu pārkāpšanu ir nāve." Viņa veltīja mums visām vērīgu skatienu. "Un tas bez žēlastības tiks piemērots."

Es šokā skatījos uz viņu. Jēziņ, kas šī kuce bija sevi iedomājusies esam? Jā, viņa man piedāvāja to, ko es gribēju vairāk par visu pasaulē, bet nu tas jau bija pārāk traki pat man!

Pēkšņi iestājušā klusumā atskanēja būkšķis, un es instinktīvi pagriezos uz dīvāna pusi. Romanova bija paģībusi.

* * *

Es nokāpu pa kāpnēm un ieniru dūmu mākoņos un atmiņu miglā. Atmiņās par alhohola iedrošinātiem valšķīgiem smiekliem, par skumjām par mūžībā aizgājušajiem draugiem, par nebeidzamajām naktīm. Atmiņas par bezjēdzīgi zaudēto laiku un enerģiju. Šī vieta, izskatījās, it nemaz nebija mainījusies. Tā pati rēgainā gaisma netīrajos plafonos, tā pati nospiedošā atmosfēra, kas izsauca klaustrofobiju, un tas pats neomulīgais klusums. Un vēl tā sajūta, ka no kāda tumšāka kakta tevi kāds cieši novēro. Es aizgāju garām netīrajiem biljarda galdiem, apsēdos pie bāra un aizkūpināju cigareti. Un sāku gaidīt. "Glāzi baltvīna, lūdzu."

Piepeši man aiz muguras atskanēja balss. Balss, kas, likās, piederēja kādam, kas vēl tikko bija vērojis mani sēžot kādā tumšākā kaktā.

"Kāds laiciņš būs pagājis, Sīlij."

Es pacēlu acis uz spoguli pie sienas aiz bārmeņa un plauktiem ar pudelēm, un ieraudzīju viņu stāvam man tieši aiz muguras. Kreisā roka turēja kūpošo cigareti, blondie mati izspūruši un salešķējušies. Likās, viņš ne par mata tiesu nebija mainījies kopš tā drausmīgā ceļojuma pa Kolumbiju, kad mēs pirmo reizi bijām saskrējušies. Lai gan, ja viņš to vārnu ligzdu kaut ar pieczari pa reizei saglaustu, viņu varētu pat atzīt par pievilcīgu. Dažas sievietes.

"Piesēdies, Fargo. Šoreiz es maksāju."

Viņš iesmējās, ieņemot vietu pie bāra man blakus. Tas pats sasodītais klusais smiekliņš, kas man tik bieži bija licis nodomāt, ka tur smejas par mani. Viņš patiesi nebija ne par mata tiesu mainījies.

"Pateicos, Sīlij. Ļoti laipni no tavas puses."

Fargo deva mājienu bārmenim, pretī saņemot tikko manāmu galvas palocīšanu.

Es pasmaidīju un nobirdināju pelnus no cigaretes starp mums novietotajā pelnutraukā. "Man likās, tu reiz apgalvoji, ka nekad nepaliec vienā vietā pietiekami ilgi, lai sāktu iepazīties ar iedzimtajiem?"

Atkal klusie smiekli, tikai šoreiz kopā ar smaidu uz lūpām. "Nu, es teiktu, bārs, džungļi, starp tiem nav pārāk lielas atšķirības." Viņs pacēla galvu un sāka skatīties taisni uz priekšu, gluži kā skatoties cauri spogulim un betonai sienai aiz tā. "Kaut kas šai vietā liek man atkal un atkal te atgriezties. Varbūt ka atmiņas par labākiem laikiem, labāku dzīvi? Par to runājot, nezini, kā klājas Robam un Sārai?"

"Apprecējušies. Tu nesaņēmi uzaicinājumu?"

"Laikam... Ak tad apprecējās?"

Es pamāju ar galvu.

"Ha. Neteiktu, ka tas mani pārsteidz. Galu galā," skatiens pievērsās man, "Ja tevi džungļos gandrīz piemiedz nožēlojamu mežoņu bars, tas reizēm mēdz divus cilvēkus iegrūst vienu otra apskāvienos."

Es klusēju. Piepeši doma atnākt uz šejieni nemaz vairs nelikās tik prātīga.

Bārmenis atgriezās ar mūsu dzērienu glāzēm, vaicājoši skatoties uz Fargo. Pirms es paguvu sākt protestēt, viņš jau devās pie nākamā klienta, novācot kabatā pamatīgu dzeramnaudas summu.

"Man tā likās, ka tu biji metis mieru, Fargo."

Viņš atkal pasmaidīja. "Un man likās, ka tu mani nekad vairs nevēlējies redzēt."

Tiešām nav pat kripatiņu mainījies, maitasgabals.

"Paklau, es uzaicināju tevi satikties, jo man ir mūs abpusēji interesējošs darījums. Nekas vairāk. Ja vēlies gremdēties savu pagātnes romantisko piedzīvojumu atcerē, tad es ieteiktu tev sameklēt numuru un piezvanīt Sārai."

Atkal tie smiekli.

"Man nepieciešama informācija, Fargo. Man vajadzīgs kāds, kam ir pieeja Genoma tīkliem. No iekšpuses."

Fargo beidza smieties un kādu brīdi tikai kūpināja savu cigareti. Tad viņš pagriezās un drūmi uz mani paskatījās. "Redzu, mājasdarbu tu esi izpildījusi. Tam taču nebūs kāds sakars ar kādu zināmu... nelaimes gadījumu... no tavas pagātnes?"

"Iespējams."

"Ak tad tā. Es ceru, ka tu neesi iedomājusies pasākt kaut ko muļķīgu, Sīlij. Tu lieliski zini, spēlētāji Augstajā Tornī spēlē ar lielām likmēm un jokus nesaprot."

Es lēnām iemalkoju vīnu, pirms atbildēt. "Un es cerēju, ka tu mani labāk pazīsti."

"Ak, kā vienmēr, sagatavojusies uz visu. Nu labi. Kā es tev varu palīdzēt?"

Es pasūtīju viņam vēl vienu dzērienu, un šoreiz parūpējos par to, lai viņš nepagūtu samaksāt pirmais.