Garāža bija gandrīz vai pilnīgā klusumā, tikai sanēja darba rokas pacietīgi gaidošie ģeneratori. Manas darbistabas durvju aile meta uz tumšajām remonttelpām spilgtu gaismas laukumu, kas tikpat kā nepalīdzēja izgaismot uz remontu gaidošās mašīnas, tikai padarīja ēnas vēl tumšākas. Pie dibensienas starp ēnām kā jāņtārpiņi sarkanām un zilām gaismiņām mirgoja sprieguma indikatori. Kaut kur tālumā, caur garāžas puspavērtajām durvīm, slāpēti varēja dzirdēt apkārtnē atrodošos fabriku monotono dunoņu. Pat naktī tur nenorima darbs, nerimās rūkoņa, dārdoņa, šķindoņa. Vismaz man dienas darbi bija galā, un es vislabāk vēlētos beidzot atpūtināt manus vecos kaulus. Tikai, man bija ciemiņi, un viņai bija vajadzīgs mans padoms. Vecajiem kauliem nāksies vēl pagaidīt.

"Sīlij, kāpēc tev tas jādara?" es beidzot atbildēju. "Tiešām domā, ka tavs tēvs ko tādu atbalstītu?"

Jaunā sieviete manā priekšā uz mirkli sarāvās. Tas lūdzošais skatiens viņas sejā ātri pārtapa apņēmīgā, viņai analizējot un apsverot manu jautājumu.

"Doktor Reiven," tagad viņas seja pauda nesalaužamu apņēmību, "ja mans tēvs to neatbalstītu, kāpēc tad lai viņš būtu atstājis man visu šo informāciju un šos rīkus problēmas risināšanai?"

Sasodīts. Es zināju, ka tā manis ieaudzinātā spēja viņai nešaubīgi analizēt situāciju un zibenīgi pieņemt lēmumus man vienu brīdi smagi atmaksāsies.

Man skatoties ārā pa durvīm uz tumšajām ēnām un apsverot viņas teikto, manas vecišķās acis pūlējās izšķirt pa garāžas grīdu izmētātās sarūsējušā metāla atlūzas. Man pūloties izdomāt, ko gan tādu atbildēt lai Sīliju pārliecinātu, mana redze piepeši sāka aizmigloties. Tie salocītie metāla gabali un to mestās ēnas kaut kā bija izmainījuši formu, un tagad krēslainajā miglā tie šķita esam saplosīta ķermeņa daļas. Sarkans šķidrums sūcās ārā no sarautajiem locekļiem, pārpludinot garāžu, zogoties arvien tuvāk man... 

"Vai tad tu neredzi, ko viņi ir izdarījuši ar mana tēva darbu?" Sīlija turpināja, viņas dusmām galīgi neraksturīgi laužoties uz āru.

Viņa apklusa, un es skaidri varēju redzēt to vilšanos Sīlijas sejā, viņai pūloties piemeklēt pareizos vārdus.

"Es vairs nevaru gaidīt, doktor. Viņi ir pārvērtuši mana tēva grandiozos projektus alkatības pārpilnās krāpšanas shēmās, un es nevaru ļaut tam turpināties."

"Sīlija ...." es vēlreiz ieskatījos viņas acīs, vēlēdamies, kaut viņa nekad nebūtu saņēmusi to sasodīto datu disku. Tikai... tagad to bija par vēlu mainīt. Mana drauga - viņas tēva - vairs nebija starp dzīvajiem, un viņa plānu slēptā jēga kļuva arvien grūtāk saskatāma ar katru reizi, kad Silija ieradās mani apciemot. Viņa negrasījās atkāpties no sava lēmuma.

Es uz mirkli pievēru savas nogurušās acis, tad lēnām pagriezos, gatavojoties izteikt vārdos manu izdomāto atbildi, tikai lai man to atņemtu. Sīlija stāvēja pie mana datora, rokas sakrustotas uz krūtīm tēlota miera žestā, bet acīs dega tā pati nepakļāvīgā liesma. Pār datora ekrānu kaleidoskopiskā ņirboņā šāvās tik daudzkārt jau redzētās shēmas un detaļu rasējumi. Attēli, ko es biju redzējis pirms tik daudziem gadiem. Manai atbildei esot pazaudētai, es atkal novērsos, skatīties garāžas tumšajās ēnās. Tās mehāniskā ķermeņa daļas un asiņu lāmas, ko es pirms mirkļa tur biju redzējis, atkal bija tikai veci sarūsējuši dzelži un izlijusi eļļa.

Vecais muļķis... Ja vien Katsuhiro būtu šeit... 

Labi. Es nevarēju ļaut viņai mēģināt to uzsākt vienai pašai. Sīlija bija gudra - gudrākā no visiem, ko es pazinu - bet viņi ne mirkli nešaubīsies apklusināt katru, kas stāsies ceļā. Cik gan bija bijis to, kas bija miruši šīs nešaubīgās apņēmības vārdā? Kādam beidzot bija kaut kas jādara, bet es nevēlējos viņiem atdot arī Sīliju. Vienu tuvu draugu es jau biju pazaudējis...

Es savilku seju drosmīga smaida izteiksmē un satvēru Sīlijas roku. "Sīlij, ja tu tiešām to vēlies darīt, es tevi neapturēšu..."

Jaunās sievietes dzelžainais skatiens mazliet atslāba, taču apņēmības liesma acīs kvēloja joprojām. "Bet?"

"Bet," es turpināju, "tev tas jādara kā pieklājas. Rūpīga sagatavošanās, plānošana un komandas darbs pasargās tevi no krišanas kaujas laukā. Tev nepieciešams..."

"Komandas darbs?" viņa izsaucās, izraujot roku no manas plaukstas un pakāpjoties atpakaļ, uzgriežot man muguru. Viņas balss saspringa, kluva ledus auksta. "Tā ir mana cīņa. Es neredzu nekādus iemeslus lai..."

"Sīlij, lūdzu uzklausi mani. Es zinu, jaunie domā, ka zina visu, bet kad kāds ir tik gudrs kā tu... Es cerēju, ka tu būsi gudrāka. Tu nevari to paveikt viena pati. Es vēlos tev palīdzēt. Es esmu vairāk kā pārliecināts, ka tavs brālis arī nesēdēs malā, visā tikai noskatoties. Viņš arī metīsies tev palīgā. Tu zini, kāds viņš ir."

Sīlija pamāja ar galvu. Labi. Varbūt ka viņa patiešām vēl spēja manī ieklausīties.

"Es zinu, ka tu esi mantojusi sava tēva pētījumus, tāpat kā viņa talantu tos īstenot dzīvē, taču nekad neaizmirsti, kas galu galā ar viņu notika." Es ieturēju pauzi, pūloties novērtēt viņas reakciju. "Katsuhiro bija viens, Sīlij, un viņš, tāpat kā tu tagad, bija pārliecināts, ka spēs pats tikt galā ar problēmu. Viņš bija dižens vīrs, bet pat visdiženākie vīrieši, un arī sievietes, mēdz kļūdīties. Lūdzu. Nevajag pieļaut to pašu kļūdu, ko pieļāva viņš."

Kā es vēlējos, kaut varētu redzēt viņas seju, taču Sīlija palika aizgriezusies.

"Sīlij, vai tu ļausi man tev palīdzēt?"

Pagāja daži mirkļi, līdz viņa atkal viegli pielieca galvu.

"Labi. Tagad, ja tu joprojām domā, ka tas tev ir svarīgi..."

Sīlija negaidot pagriezās atpakaļ, pāris soļos pārvarēja mūs atdalošo atstatumu un apskāva mani, acīs mirdzot aizturētām asarām. "Paldies," viņa klusi nočukstēja un tad noskūpstīja mani uz vaiga. "Man liekas, man vajadzēja, lai man to atgādina." Viņa atlaida apskāvienu un pakāpās pussoli atpakaļ, satverot manu roku. "Un, jā," viņa piebilda, nu jau normālā balsī, "man tas joprojām ir ļoti svarīgi."

Es pasmaidīju. "Nu, tad tev nāksies sākt mazliet paplānot. Un pirmais, ko tev nāksies izdarīt, ir sameklēt tos, kas tev spēs palīdzēt."

Sīlija paskatījās uz mani ar pārsteigumu sejā. "Bet, tu tikko teici, ka tu un Makijs..."

"Jā," es pārtraucu viņu. "Mēs, protams, tev palīdzēsim. Bet, es esmu vecs vīrs, un Makijs ir tikai puišelis. Mēs varam palīdzēt tev uzbūvēt jebko, kas būs nepieciešams, bet man liekas, tev vajadzēs daudz vairāk palīdzības, kā pāris mehāniķi. Ko tu darīsi, kad cīņā ienaidnieks būs skaitliskā vairākumā? Un, tici man, viņi parūpēsies, lai vienmēr būtu skaitliskā vairākumā. Tā bija viņu stratēģija biznesā, un es esmu pārliecināts, tā būs viņu stratēģija arī ārpus biznesa sfēras."

Sīlijas rokas izslīdeja no manējām, un viņa paspēra pāris soļus sāņus, ar labo roku piesedzot muti, acīmredzami apsverot manus vārdus.

Tad viņa atkal pievērsās man, apņēmībā acīm kvēlojot. "Man liekas, doktor Reiven, jums ir taisnība."