Mājās Hermione atgriezās ar vēl vienu iegūtu atbildi Severusa Strupa pazušanas mistērijā. Protams, neapgāžams pierādījums tam, ka Strups vēl bija dzīvs, kad viņa bija aizgājusi no Bubuļu Būdas, nekādi negarantēja to, ka profesors joprojām ir starp dzīvajiem, bet tas vismaz bija kaut kas. Hermiones prāts akadēmiskā mierā norādīja uz ārkārtīgi lielo iespēju, ka Strups, iespējams, nomira dažas stundas vai pat minūtes pēc viņas aiziešanas, tomēr kaut kā meitene cerēja, ka tik nežēlīgs pret profesoru liktenis neizrādīsies.

Viņa pagatavoja tēju, pabaroja neatlaidīgi uzmanību prasošo Blēžkāji, un tad pūlējās nomierināt drudžaini satraukto prātu. Lai izpildītu nākamo plāna daļu, bija nepieciešams būt mierīgai un nosvērtai.

Aizstāvja izsaukšana Hermionei nekad nebija padevusies viegli. Viņa vienmēr bija par kaut ko satraukta, par vecākiem, par Hariju, par Ronu, par savām atzīmēm, par to, kā viņu vērtē citi... Nu, par tūkstošiem dažādu sīkumu, ja atklāti. Meitene jau sen bija samierinājusies, ka ir dzimusi tāda norūpējusies, bet šī mūžīgā nervozitāte arī liedza iespēju uzkrāt daudz laimīgu atmiņu. Šībrīža saspīlējums attiecībās ar vecākiem un arvien pieaugošā pārliecība, ka starp viņu un Ronu nekādas romantiskas jūtas diemžēl neizvērtīsies, tas viss padarīja situāciju tikai ļaunāku, bet viņai tas bija jāizdara. Lai sazinātos ar profesoru Strupu, bija atlicis tikai viens variants - nosūtīt pie viņa aizstāvi.

Ziņojums, ko viņa galu galā izvēlējās, bija lakonisks. ‘Te Hermione Grendžera. Es apsolos nevienam neteikt, ka esat dzīvs. Ļaujiet man jums palīdzēt.'

Tad meitene sāka koncentrēties uz to apreibinošo panākumu apziņu, kad pēdējā sākotnējās mīklas detaļa bija atrisināta, un viņa aptvērusi, kāpēc profesors Strups bija izmantojis ‘tīro' lai noslēptu pēdas Bubuļu Būdā. Tad viņa pacēla zizli un iesaucās "Sauces aizstāvum!"

No zižļa galiņa izšāvās sudrabains ūdrs un mirkli palika karājamies gaisā meitenei pie degungala, viņa gudrajām acīm ieurbjoties Hermiones acīs. Tad tas apmeta kūleni un izlidoja ārā pa atvērto logu.

Hermione soļoja šurpu turpu pa istabu, nespēdama nomierināties. Minūtēm ritot bez jebkādas atbildes reakcijas, viņa izlēma mēģināt nosūtīt ziņojumu vēlreiz, un atkal sudrabaini rēgainais ūdrs aizšāvās projām ar šo pašu vēsti, taču atbildē bija tikai klusums.

Hermione sakoda zobus, gatavojoties uzburt vēl vienu aizstāvi, tikai šoreiz viņa plānoja to nosūtīt kādam citam. Viņai bija jāzina, ko aizstāvis darīs, ja to mēģinās nosūtīt ar ziņu pie miruša cilvēka. Viņa koncentrējās uz īsu ziņu Fredam Vīzlijam - vienkāršu ‘sveiks!' - un, dziļi ievilkusi elpu, piesauca aizstāvi.

Ūdrs tāpat kā citās reizēs, iznira no zižļa, taču pat negrasījās mesties ārā pa logu. Tas kādu brīdi gluži kā apjucis šaudījās aplī ap meiteni, līdz ar apjukumā saverkšķītu purniņu vienkārši tepat arī izgaisa.

Nespējot izlemt, vai justies vīlusies vai arī atvieglota, Hermione atslīga dīvānā. Profesors Strups bija dzīvs! Blēžkājis izmantoja izdevību, lai ierāptos viņai klēpī, un ar joprojām trīcošajām rokām meitene ņēmās bužināt viņam ausis.

Viņa turpināja gaidīt atbildi uz ziņojumiem, taču, minūtēm ritot, šī sākotnējā eiforija lēnām izplēnēja. Hermione nopūtās un piespieda sevi sākt apsvērt iespējas tādai klusēšanai. Vai Strups būtu pazaudējis spēju burt? Varbūt ka viņš gulēja komā vai kā savādāk bija padarīts nespējīgs atbildēt? Meitene neapzināti sāka košļāt apakšlūpu, turpinot apsvērt hipotēzi pēc hipotēzes, izcilāt savā prātā vienu katastrofu pēc citas.

Un ne reizi viņai pat prātā neienāca pats vienkāršākais izskaidrojums šādai profesora Strupa klusēšanai.