Pabeigusi rakstīt, Pinsa veltīja Hermionei pārmetumu pilnu skatienu. "Vai šo jūs arī vēlaties ņemt uz mājām?"

Hermione apspieda smaidu. Pinsa madāma bija ārkārtīgi skaļi un agresīvi protestējusi par rīkojumu atļaut no Cūkkārpas bibliotēkas paņemtās grāmatas iznest ārpus pils teritorijas, uzstājot uz gadsimtiem senām tradīcijām un pavēlēm. Viņai par nelaimi, direktore Maksūra protestus bija noraidījusi, uzsverot, ka, tā kā virkne studentu šogad nedzīvoja uz vietas Cūkkārpā, vecie noteikumi vairs nevar palikt spēkā. Tas liegtu šiem studentiem mācīties citā laikā kā vien pāris stundas bibliotēkā dienas beigās.

"Jā," Hermione apstiprinoši pamāja ar galvu. "Bet es apsolos atnest šo grāmatu atpakaļ sveiku un nesabojātu."

Pinsa madāma nošņaukājās un izdarīja vēl vienu atzīmi izsniegumu reģistrā, pirms ar nožēlu pasniegt grāmatu meitenei.

Pateikusies, Hermione iebāza grāmatu pie citām savā grāmatu somā, uzmeta somu uz pleca un atstāja bibliotēkas telpas. Bija pusdienošanas laiks, un visi šobrīd Cūkkārpā esošie droši vien atradās Lielajā Zālē, tāpēc gaitenis ceturtajā stāvā tipiski šādam brīdim bija tukšs un kluss. Meitene devās uz galvenajām kāpnēm, kad viņai lika sastingt aizdomīgs būkšķis ar tam sekojošu apslāpētu lāstu. Tepat priekšā, gaiteņa kreisajā pusē, bija pavērtas durvis, kuru tur agrāk nebija bijis.

Atmiņas par otro Voldemorta karu un Drako nodevību bija vēl pārāk svaigas, lai tā ignorētu šādu negaidītu atklājumu. Izvilkusi zizli, Hermione piesardzīgi sāka zagties tuvāk atvērtajām durvīm. Īss skatiens ap stūri atklāja, ka tur iekšā ir kaut kas noliktavai līdzīgs. Lādes un kastes bija sakrautas plauktos pie sienām un aizņēma arī lielāko daļu no telpas grīdas, atstājot starp tām tikai šauras ejas kur uzmanīgi izlaipot. Un starp šīm kastēm ar muguru pret Hermioni stāvēja patreizējā Cūkkārpas direktore, šobrīd iegrimusi kādas kartona kastes satura pārkravāšanā.

"Profesore Maksūra?"  Hermine pārsteigumā izdvesa.

Profesore sarāvās, atliecās taisni un pagriezās pret durvīm. "Sveicināti, Grendžeras jaunkundz."

"Es atvainojos par traucējumu, bet es izdzirdēju troksni," Hermione sacīja, uzmanīgi ienākot telpā un paskatoties apkārt. "Tā kā visi pārējie šobrīd ēd pusdienas, un šīs durvis es agrāk nebiju redzējusi, es izlēmu, ka labāk visu pārbaudīt."

"Jūs neiztraucējāt," Maksūras balss izklausījās nomocīta. "Es meklēju Cūkkārpas gada pārskatu, bet tas ir iejucis starp citām mantām, un man neizdodas to atrast."

"Nevēlaties mēģināt to piesaukt?" Hermione ziņķārīgi nopētīja augstos plauktus.

"Nē. Nevēlos iegūt pergamenta driskas, ja tas pūlēsies izplēsties ārā no kādas aizslēgtas kastes," profesore Maksūra nopūtusies aizvēra vāku kastei, ko bija pārmeklējusi, un tad ar muguru atspiedās pret tuvāko plauktu.

"Varbūt es varu palīdzēt?" Hermiome piedāvāja.

"Paldies, bet es esmu pārliecināta, jums ir vēl simts citu labāku lietu ko darīt," profesore sakrustoja rokas aiz muguras un izliecās atpakaļ. "Nepaliksiet uz vakariņām?"

Hermione noraidoši papurināja galvu, turpinot vērot profesori, un meitenes pierē iegūlās vairākas grumbas. Minerva Maksūra nekad tā īsti neatguvās pēc saķeršanās ar Auroriem Hermiones piektajā mācību gadā, un tam sekojošais Otrais Voldemorta Karš viņas veselībai arī nebija nācis par labu. Tagad viņai papildus visam vēl nācās nodarboties ar skolas direktores peinākumiem, un, kaut profesore vienmēr bija bijusi slaida, šobrīd viņa izskatījās kā kauli un āda vien. Sejā bija pilns ar jaunām grumbām, bet tumšie mati palikuši daudz pelēkāki.

Hermione izvilka no kabatas sirpu un ar sarežģītu zižļa vēzienu sēriju pārvērta to par atzveltnes krēslu ar lietu mīkstu spilvenu. Tas nobloķēja izeju no telpas, bet tā bija vienīgā brīvā vieta, kur tādu mēbeli varēja te ietilpināt.

Proesore Maksūra atzinīgi pamāja ar galvu. "Redzu, ka Jūsu pārvērtību prasme joprojām ir perfekta, bet ko jūs plānojat darīt? Vērot, kā es meklēju to atskaiti?"

Hermione pasmaidīja. "Nē. Krēslā sēdēsiet jūs. Vienkārši pasakiet, kas jāatrod, un es meklēšu, kamēr jūs atpūtīsities."

"Muļķības! Es lieliski pati varu to visu izdarīt," Maksūra uzstāja, taču Hermione ievēroja, kā profesore pastiepjas un saberzē plecu, un cik ilgi viņas skatiens aizkavējas pie pārvērstā krēsla.

"Es uzstāju," Hermione pamāja uz krēsla pusi. "Pēc visa tā, ko jūs esat manā labā darījusi, tas ir mazākais, kā es varu jums atlīdzināt."

"Es darīju tikai to, kas bija nepieciešams," Maksūra attrauca.

Hermione noraidoši pašūpoja galvu. "Mēs abas zinām, ka tā nav taisnība. Jau tas vien, ka es šobrīd nedzīvoju Cūkkārpā, ir tam pietiekams pierādījums. Jums tas nebija jāatļauj."

"Neesat vienīgais students, kas šogad nedzīvo uz vietas skolā," profesore Maksūra uzmanīgi atlīkumoja līdz Hermionei cauri šaurajām ejām un nostājās viņai līdzās. "Man ir vismaz pieci vientiešu ģimenēs dzimušie, kuru vecāki atteicās piekrist laist bērnus atgriezties Cūkkārpā, ja vien viņiem neļauj katru vakaru doties uz mājām. Un pēc tās drausmīgās Vientiešu ģimenēs dzimušo Reģistrācijas komisijas, kā gan es varēju iebilst? Un, ja es to atļāvu viņiem, tad es to varu atļaut arī jums. Kingslijs bija tik laipns un nokārtoja, ka viņu mājās kamīnus pieslēdz Lidu tīklam, tā ka viņi katru rītu ierodas manā kabinetā. Tiesa, jūs esat vienīgā, kas dzīvo pilnīgi viena pati. Es patiesi priecātos, ja jūs pamestu to vientuļo namu un pārceltos dzīvot tepat kopējā mītnē."

Hermione noraidoši sapurināja galvu. "Es pavadīju pusgadu dzīvojot vienā teltī ar Hariju un Ronu, un es beidzot vēlos mazliet brīvības un personiskās telpas. Turklāt, es nespēju... Es biju koptelpās, un es nespēju skatīties uz tām tukšajām gultām, kurās nekad vairs neatgriezīsies tās, kas tur gulēja..." Hermiones balss aizlūza, un viņa aprāvās, izmocot no sevis vārgu smaidu. "Nē, tā māja man ir vienkārši ideāla. Turklāt tā tika izīrēta ar visām mēbelēm, tā ka man ne par ko nenācās satraukties, un es jau samaksāju par to līdz pat mācību gada beigām."

Profesore Maksūra mazliet saminstinājās. "Tas ir tik smagi, ka situācija ar jūsu vecākiem padarīja šādu izvēli par neizbēgamu."

Hermiones lūpas sakniebās ciešāk. Viņa pamāja, pieņemot līdzjūtību, taču neko neatbildēja. Ko gan tur varēja teikt? Viņas attiecības ar vecākiem bija pārmainījušās. Lai pasargātu, viņa bija atņēmusi tēvam un mātei atmiņas par visu, bet, kad tās tika atjaunotas, īsta uzticība viņu starpā vairs neatgriezās. Tas uzticēšanās trūkums, un vēl tas, ka abiem bija iepatikusies Monikas un Vendela Vilkinsu bezrūpīgā dzīve, bija pārliecinājis abus palikt Austrālijā. Viņi bija pārdevuši mājas un visu pārējo īpašumu Anglijā, un bija atstājuši Hermionei viņas daļu no summas, kopā ar Oksfordai paredzēto mācību maksu.

Hermionei tas bija izsaucis šoku - aptvert, ka vecāki nopietni bija cerējuši uz viņas atgriešanos vientiešu pasaulē un mācībām universitātē, un tas savukārt bija satricinājis meitenes uzticēšanos vecākiem. Mēģinājumā sakārtot attiecības, viņi bija vienojušies, ka Hermione tiksies ar vecākiem katrā otrajā nedēļas nogalē visu šo viņas septīto mācību gadu. Profesores Maksūras palīdzība sagādāt nepieciešamās ejslēgas bija nenovērtējama.

Hermione pagriezās pret kastu grēdām un nolēma mainīt sarunas tēmu. "Tātad, kas man jāmeklē?"

Profesore Maksūra atsēdās krēslā un atviegloti izpūta elpu. "Pārskats saucas ‘Mācību grāmatas un materiāli, 1997-98 mācību gads.' Tam nevajadzēja tapt te iepakotam, bet, par nelaimi, sakārtojot kabinetu, mājas elfi neprata atšķirt direktora Strupa personīgās mantas no skolas pārvaldīšanas materiāliem. Baidos, ka viss ir samests vienā lielā kaudzē."

Hermiones uzacis saraucās, un viņa neticīgi norādīja uz pārkrauto istabu. "Tais visās kastēs ir profesora Strupa atstātās lietas?"

"O, protams nē, tikai tais četrās kartona kastēs un lādē zem tām," Maksūra norādīja ar zizli. "Tur ir viss, ko viņš atstāja skolā. Pārējās kastēs ir skolas pārvaldības dokumentu arhīvs, atskaites un visa pārējā birokrātiskā papīru būšana."

"Tad mēs esam Cūkkārpas Arhīvā?" Hermione sāka laipot cauri kastu labirintam.

"Vienā no daudzajiem," Maksūra pasmaidīja, taču smaids izplēnēja, kad Hermione bija sasniegusi vajadzīgo vietu. "Man jau sen būtu vajadzējis izšķirot Severusa mantas... es tikai nekad nespēju atrast laiku tām pieķerties..."

Hermione paskatījās lejup un pašupoja galvu. "Četras kastes un lāde... Ja atceras, cik daudzus gadus profesors Strups pavadīja Cūkkārpā, tas nešķiet pārāk daudz..."

"Severuss nekad neizjuta sentimentalitāti uz krāšanu," Maksūra atbildēja, iekārtojoties ērtāk krēslā un iztaisnojot spilvenu sev aiz muguras. "Viņš reti mēdza saglabāt kaut ko, kas vairs nebija noderīgs darbam."

Hermione pietupās un atvēra kasti. Viņa ātri pāršķirstīja tās saturu, un meitenes uzacis parāvās uz augšu. "Toties saglabāja katru čeku par pirkumiem, kā izskatās," viņa sacīja, paceļot gaisā ar diegu sašūtu izbalējušu čeku kaudzīti. Ātri pāršķirstījusi tos, viņa atklāja, ka tie visi ir rēķini par skolas formas tērpiem, mikstūru kabineta tērpiem, un skrodera pakalpojumiem. Bet zem pirmās čeku  kaudzītes gulēja vēl virkne citu.

Profesore Maksūra nopūtās. "Kad Severusu pieņēma darbā, viens no noteikumiem bija, ka visus viņa izdevumus regulāri pārbaudīs Skolas Uzraudzības padome. Padomei ārkārtīgi nepatika, ka Baltuss pieņem darbā bijušo nāvēdi, taču Baltuss uzstāja, un viņam pretī runāt neviens neiedrošinājās. Tomēr kaut kā savu sīko varu jau viņiem vajadzēja izrādīt, tāpēc arī sākās tie ikmēneša auditi. Par atbildi, Severuss metās viņus noslīcināt čeku jūrā," Maksūra viegli pasmaidīja. "Kad Lūcijs Malfojs kļuva par Padomes locekli, tā muļķīgā auditēšana nekavējoties tika izbeigta, taču Severuss katram gadījumam turpināja saglabāt visas kopijas."

Hermione pāršķirstīja nākošo čeku kaudzīti, šoreiz par laboratorijas trauku un stikla savienojumu iegādi - un tad piepeši sastinga. Pastiepusi roku, viņa no čeku apakšas izvilka vecu nodriskātu Ceturkšņa Mikstūras žurnāla numuru.

"Es atceros šo žurnālu," Hermione izsaucās, paceļot žurnālu gaisā, lai parādītu profesorei Maksūrai. "Tas bija toreiz, kad es tikko sāku mācīties Cūkkārpā. Es biju aizgājusi pie profesora uz viņa kabinetu kaut ko pajautāt, un viņš lasīja šo pašu numuru."

"Atcerēties konkrētu žurnāla numuru, ko kā bērns vienreiz ieraudzījāt?" profesore Maksūra izbrīnā sarauca seju. "Jūsu atmiņa ir patiesi fenomenāla."

"Tur bija mazliet kas vairāk," Hermiones smaids palika šķelmīgs. "Es biju ļoti ziņkārīga, man gribējās redzēt, ko viņš lasīja, un tāpēc, kad profesors aizgāja pārbaudīt savus Slīdeņu padotos, es piezagos pie galda un ieskatījos žurnālā. Es vēl šobrīd atceros, cik ļoti es biju pārbijusies, ka viņš atnāks un pieķers mani rakājamies pa viņa rakstāmgaldu, bet vienlaikus es biju pārliecināta, ka man jāpierāda sava drosme tā pieiet un paskatīties. Tā bija pirmā reize, kad es sajutos kā pieklājas sajusties īstai grifidorei."

Meitene nolaida žurnālu un pāršķirstīja to, līdz atrada rakstu, ko atcerējās. "Teorija par iespēju mikstūrās ievietot burvestības". Tieši tā, kā viņa atcerējās, raksta malas klāja sīkā asā rokrakstā veiktas piezīmes, taču šobrīd Hermione vairs nebija naiva pirmkursniece un lieliski atpazina profesora Strupa nevīžīgo rokrakstu. Jau atkal Hermioni pārņēma vēlme apstāties un izlasīt visas piezīmes, taču viņa piespieda sevi pacelt galvu uz profesori Maksūru.

"Žurnāls toreiz bija atvērts uz šo rakstu," Hermione piesita ar pirkstu atvērumam. "Es vēl atceros, kā aizrakstīju izdevējam un iegādājos pati sev arī kopiju, jo tas šķita tik interesants. Vēlāk es aprunājos arī ar profesoru Zibiņu, bet profesors uzskatīja, ka rakstā pieminētā teorija nedarbojas." Meitene paskatījās uz Maksūras pusi un viegli piesarka. "Lai gan, es laikam tikko atzinos, ka bez atļaujas rakājos pa pasniedzēja mantām..."

"Esmu vairāk kā pārliecināta, ka šim grēkam - papētīt uz sveša rakstāmgalda atstātu publicēta žurnāla rakstu - jau sen ir iestājies noilgums," Maksūras kundze arī visai zobgalīgā tonī piezīmēja, bet tad viņas seja palika domīga. "Vai vēlaties to paturēt?"

"Ko?" Hermione salēcās.

"Žurnālu. Vēlaties to paturēt? Severusam nepalika neviens dzīvs radinieks, tāpēc viņš novēlēja visu savu īpašumu - visu to, ko jūs šeit redzat - Cūkkārpai. Kā direktorei, man ir tiesības rīkoties ar atstāto mantojumu pēc saviem ieskatiem," profesore Maksūra ieturēja pauzi, un viņas acīs piepeši iemirdzējās aizturētas asaras.

Senāk, Hermione būtu pārsteigta, ka savas jūtas tik atklāti izrāda sieviete, kas vienmēr bija šķitusi tik apņēmīga un nesatricināma, taču karš un tā atstatās brūces bija vēl pārāk svaigas un visu emocijas bija kā pārvilktas pulksteņa atsperes. Nebija nemaz retums, ka cilvēki vienā acumirklī pārgāja no smiekliem uz asaru plūdiem, un tāpēc Hermione vienkārši paklusēja un gaidīja, kad profesore spēs turpināt.

Kad profesore Maksūra atkal ierunājās, balss viņai bija aizlūzusi. "Es pazinu Severusu Strupu gandrīz trīsdesmit gadus, un pēdējo reizi, kad es viņu redzēju, es viņu nolādēju un nosaucu par gļēvuli. Tie bija pēdējie vārdi, ko viņš no manis dzirdēja, un es nekad to sev nepiedošu. Viņš bija... ar viņu bija grūti sadzīvot, un, lai gan es ceru, ka lielākā daļa atzīs viņa varonību, es šaubos, ka daudzi viņu atcerēsies ar siltām jūtām. Šķiet, ka jums ir patīkamas atmiņas par šo žurnālu, un Severuss ir daļa no šīm atmiņām, tāpēc lai tas paliek pie jums par piemiņu."

Hermione sajutās aizkustināta par tādiem Maksūras vārdiem. "Paldies. Es parūpēšos par to." Tad meitene iekoda apakšlūpā. "Bet... Man liekas, profesors Strups drīzāk būtu vēlējies, lai to saņem kāds no viņa Slīdeņiem. Varbūt, ka varam pajautāt viņa portretam, kā labāk rīkoties?"

Maksūra izņēma no kabatas kabatlakatiņu un klusi nošņaukājās. "Cūkkārpā nav Severusa Strupa portreta."

"Nav portreta?" Hermione sarauca uzacis. "Bet viņš taču bija direktors! Man likās, ka visiem bijušajiem direktoriem un direktorēm pēc nāves pilī ir izvietoti viņu portreti!"

"Tā ir, bet ne šajā gadījumā. Pārējie portreti ir vienisprātis, ka Cūkkārpa neatzīst Severusu Strupu par likumīgu direktoru, jo viņu amatā apstiprināja ar Valdum lāstu kontrolēts Burvestību Ministrs."

Hermione bija šokā. "Bet... Bet tas nav taisnīgi! Profesors Strups bija mūsu pusē! Viņš darīja visu, kas viņa spēkos, lai mūs pasargātu! Jau tas vien, ka viņš nosūtīja Džinniju izciest sodu pie Hagrida, nevis pie kāda no nāvēžiem, norāda, ka viņš rūpējās par studentiem!"

"Es tam piekrītu," profesore Maksūra pamāja. "Bet man vēl nav izdevies piespiest pili radīt Strupa portretu. Brīžiem liekas, ka Cūkkārpai ir pašai savas domas šai jautājumā."

Hermione nikni pašķielēja uz noliktavas sienām, gluži kā uzskatot tās par personiski atbildīgām par šādu rīcību. "Tad mēs vienkārši paši pasūtīsim Severusa Strupa portretu," viņa apņēmīgi paziņoja. "Es aprunāšos ar Hariju, viņš noteikti arī piedalīsies."

"Jums būs nepieciešama Skolas Uzraudzības padomes piekrišana piekārt skolas nesankcionētu portretu Cūkkārpā. Tas varētu izrādīties visai sarežģīti," klusi piezīmēja profesore Maksūra. Viņa norādīja uz čeku kaudzēm, ko Hermione bija atlikusi sāņus. "Vairums padomes locekļu neieredzēja Severusu, un viņi mēdz ilgi atcerēties apvainojumus."

Hermiones acis samiedzās izaicinājumā. "Mēs sakāvām pašu Voldemortu. Ko gan var iespēt pāris izlaidušies birokrāti?"

"Jums laikam līdz šim nav sanācis saķerties ar aizvainotiem birokrātiem," profesore Maksūra sausi piezīmēja. "Tomēr, es labprāt palīdzēšu ar portreta izmaksām, un es arī parunāšu ar Padomi. Severuss ir pelnījis viņam piedienošos vietu Cūkkārpas direktoru galerijā."

Hermione piekrītoši pamāja ar galvu un ķērās pie nākošās čeku kaudzes. Tad viņa pasmaidīja un izcēla no to apakšas vairākus pergamentus. Piecēlusies kājās, meitene pasniedza virsējo profesorei Maksūrai. " Vai šis ir tas, ko jūs meklējāt?"

Profesore Maksūra satvēra pergamentu un ātri pārslīdēja tā saturam ar skatienu. "Jā, tieši tas. Paldies jums." Viņa piecēlās kājās un atsauca krēsla pārvērtību. Vēl viens profesores zižļa vēziens, un sirps pacēlās no grīdas un palika karājoties gaisā Hermionei priekšā.

Meitene satvēra to un ielika atpakaļ kabatā. Viņa pacēla arī Ceturkšņa Mikstūras numuru un tad norādīja uz atvētajām kastēm. "Vai man sapakot te visu atpakaļ?"

Maksūra sapurināja galvu. "Es par to parūpēšos. Vēlreiz paldies, Grendžeras jaunkundz."

"Nav par ko. Bet tagad gan man jāiet." Hermione piešķieba galvu uz durvju pusi. "Citādi Blēžkājis paliks nepacietīgs, gaidot savas vakariņas."