“Tu esi droša, ka beigās tas neliks man izskatīties vēl lielākam izvirtulim?” Ranma iešņācās, viņām abām tuvojoties skolas vārtiem. Vienlaikus viņa saberzēja pieri, kuru pēc nesenās piezemēšanās tagad rotāja pamatīgs puns.

“Protams, pastāv zināms risks, bet domāju, ir to vērts mēģināt,” Nabiki mierinoši attrauca. “Tu esi sastrādājis arī lielākas muļķības par šo, bet nekad tev neesmu palīdzējusi es,” Meitene apmierināti pasmīnēja, norādot ar īkšķi uz sevi. “Man pirmajā stundā ir zinātnes projekts, un pēc tam brīvs, tāpēc uz fizkultūru būšu klāt, ja nu vajadzēs kaut ko mainīt plānā. Domāju, līdz tavas mājsaimniecības stundas beigām es visu jau būšu sagatavojusi.” 

“Labi, bet vai tiešām domā, tas ko mainīs?” Ranma izklausījās mazliet cerību pilna un sasodīti satraukta. Tas, kopā ar Ranmas šobrīd mazo augumu, apaļīgajām formām un dzīvnieciski piemīlīgo sievišķās puses šarmu tā iespaidoja Nabiki, ka atturēties pastiepties un sabužināt rudos matus palika arvien grūtāk.

“Tas iekustinās lavīnu,” Nabiki attrauca. “Nebaidies, ar vienu reizi nekas dramatisks neizmainīsies, bet pēc šodienas mēs varēsim novērtēt sasniegto un izplānot, kā turpināt nolaist spiedienu.”

“‘Novērtēt sasniegto’,” Ranma aizdomīgi paskatījās uz meiteni. “Viss daļa no tava grandiozā plāna ‘izlabot Ranmas Saotomes dzīvi’?”

Nabiki atmeta ar roku un padevās vēlmei, pastiepjot roku un sabužinot īsākās meitenes rudo matu kodeļu. “Tas īsti netika plānots, bet kas gan es būtu par plānotāju, ja nespētu paredzēt un tvert nejaušas izdevības?”

Ranma, tādas uzmanības samulsināta, piesarka un kaut ko pie sevis nomurmināja, taču neatrāvās sāņus. “Nu.. jā… Tas ir… tikai atceries par apsolīto.”

Nabiki piemiedza ar aci un izvilka mobilo. “Plāns jau ir darbībā.”

“Labi, labi. Cerams mums vairs nepagadīsies nekas tāds, kas padarītu manu dzīvi vēl sarežģītāku…” Ranma nopūtās. Abas meitenes apgāja ap stūri un cauri skolas vārtiem...

… tieši virsū kādam Tatevaki Kuno , pašpasludinātajam Furinkanas Zilajam Zibenim.

Pirms Ranma paguva atrauties atpakaļ, tālāk no kendoista, viņu jau satvēra aiz pleciem. Puiša acis bija asaru pilnas, viņam burtiski trīcot no apspiestajām emocijām.

“Ak, mana Dieviete ar Bizīti! Man ir tik labas ziņas tev! Es beidzot esmu visu sapratis, kas tevi saistīja, un esmu mieru noslēdzis ar brāli tavu, Ranmu Saotomi! Viņš devis mums ir tikties savu svētību!”

“Ko es izdarīju?” Ranma samirkšķināja acis, un tad viņam atausa atmiņā iepriekšējā diena un paša vieglprātīgi izmestie vārdi...

"Nu labi. Vari viņu dabūt.”

Ranmas acis sāka bailēs ieplēsties vēl lielakas. Bija atlicis mirklis vai divi ko mainīt, pirms Kuno kritīs viņai ap kaklu. Ja varēja spriest pēc tā, cik uzvilcies bija kendoists, tikt no viņa vaļā nozīmēs kā minimums vienu saplēstu apģērba gabalu, un piedevām nokavētu pirmo stundu. Labi. Labi! Mieru, Saotome. Domā par to kā par Sociālo Cīņas Mākslu kauju. Es nedrīkstu viņu vienkārši piekaut, vai arī mēs zaudēsim iespēju piesaistīt Tatevaki Nabiki Projektam, un man ar Nabiki tad nāksies vienoties ar Kodači vai direktoru. Tātad… atvairīt un novirzīt? Kas gan būtu pietiekami liels maitasgabals, lai būtu pelnījis, ka viņam uzrīda tā satrakojušos Kuno?

Uz mirkli Ranmas sejā uzplaiksnīja smīns, bet to tikpat zibenīgi aizstāja trīcoša apakšlūpa un zilās acis gluži kā uz pasūtījuma pieplūda ar asarām. “Ak, Kuno-sempaj, kā gan es vēlētos, lai viss būtu tik vienkārši…” Viņa dramatiski aizgriezās, paceļot skolassomu, lai atvairītu Kuno izmisīgos  sagrābšanas mēģinājumus. “Bet, tev jāzina, lai turētu vēl pirms manas dzimšanas doto solījumu, mans tēvs ir saderinājis mani ar kādu citu, un pat mans brālis nespēj stāties viņam pretī.”

“Ko?” Kuno pārsteigumā palaida meiteni vaļā. “Tavs tēvs ir citam apsolījis tevi, kad tava īstā mīlestība tavā priekšā stāv!? Kas?! Kas ir tas radījums visnožēlojamākais, kas roku tavu guvis, ne savu spēju, prasmju dēļ, bet tik ar viltu solījumu izmantojot?!”

Ranma pagriezās pret kendoistu, veltot viņam savu vissatriecošāko asaru pilno skatienu, sažņaugusi rokas aiz muguras. “Ak, bet tu esi viņu saticis, Kuno-sempaj. Viņa vārds… Viņu sauc Hibiki. Rjuouga Hibiki.”

“Hibiki…” Kuno iešņācās, sažņaudzot dūres. Tas, kā viņam iegailējās acis, lika Ranmai uz mirkli aprauties. Vai nebija aiziets par tālu tēlošanā? “Jāāāaa! Es zinu to draņķi! Viņš arī agrāk ceļā man ir stājies manus plānus jaukt!”

Tikpat bieži jūs esat kopā pret mani sametušies. Ranma drūmi nodomāja. Tad viņas domas novirzījās pie kāda zināma melna sivēna, ja konkrētāk, pie tā nekaunīgā smīna tā draņķa šņukurā, kad minētais sivēns gulēja piespiests pie Akanes krūtīm. Un kur tad vēl tas notikums ar maģisko makšķeri…. O, Rjuouga to jau sen kā bija pelnījis! “Viņš… viņš pat mēģina pielietot maģiju, lai piespiestu mani iemīlēties.”

“T...tad… īstais Burvis… patiesībā ir Hibiki?” Kuno šokā spēra soli atpakaļ.

“O jā! Un, tas vēl nav pats ļaunākais…” Ranma pielieca galvu, itkā izjustu kaunu. “...Tā izskatās, ar mani vien viņam ir par maz. Viņš pielieto tumšās zintis, lai gulētu Akanes gultā viņai nezinot un par to pat nenojaušot…”

Nāvējošs klusums.

Ranma satraukti pacēla acis, neesot pārliecināta vai nav pāršāvusi pār strīpu ar savu tēlošanu un izgāzusies. Tā vietā viņas priekšā stāvēja laikam vissatracinākais kendoists, kādu Ranmai bija nācies redzēt. Kuno cīņas aura bija redzama, tā raustījās un lēkāja ap puisi gluži kā sveces liesma, kamēr pats Kuno trīsēja tikko savaldītās dusmās.

“Ar to vien nepietiek, ka Meiteni ar Bizīti viņš savā varā ņēmis, bet tad viņš pavedināt nevainīgo Tendo Akani vēl kāro!?! Nē…” Kuno pārņēma drebuļi, acis iegailējās. “ES SAKU - NĒ! RJUOUGA HIBIKI, GATAVOJIES MIRT!” Kendoists atkal pievērsās Ranmai. “Ak dieviete mana ar bizīti, es lūdzu mani atvainot. Ar prieku tevi savās rokās skautu, bet pirms man nāksies tevi atbrīvot no… tā CŪKAS ne cilvēka! Gaidi! Es atgriezīšos drīz ar uzvaru, tevi un Akani Tendo abas atriebis!” Ne vārda vairs nesakot apsviedies, Tatevaki metās skriet uz vārtiem. Tūlīt aiz sienas atskanēja viņa rēciens, pieprasot Sasuke nekavējoties ierasties.

Pirmo reizi dzīvē Ranma Saotome sāka izprast to vilinājumu, ko rada histēriski, maniakāli smiekli, jo tieši tādi šobrīd ļoti prasījās izlauzties pār viņas lūpām. Viņai izdevās apmierināties tikai ar īsu ļaunu smiekliņu, vēloties kaut varētu būt klāt, kad Kuno atradīs Rjuougu. Nav jau tā, ka Kuno būtu nopietns apdraudējums Šņukuram. Un nevar teikt, ka Šņukurs to nebūtu pelnījis, velkas te atkal tēlot Akanes klēpja sivēnu pat pēc tam, kad sācis satikties ar Akari!

“Ranma… tu tikko…” Nabiki pūlējās pacelt savu metaforiski uz zemes nokritušo apakšžokli. Ranmas manipulēšana ar Kuno izmantojot savu sievišķo viltību nebija nekas jauns, meitene to bija redzējusi arī agrāk, bet tas, kas tikko bija noticis… Vai nu Ranmam bija neticami paveicies, vai kaut kas tur bija tajā idejā, ka viss dzīvē ir cīņas māksla. “... nu labi, es atmetīšu šaubas un atzīšu, tas patiesi atstāja iespaidu. Un tāpat es būšu pateicīga, ja tu parūpēsies, lai šīs idejas rezultātā radušās sekas eksplodētu kaut kur tālāk no Tendo dojo.”

“Tu domā, kad cūku puika to uzzinās un pārskaitīsies? Nekas no tā, ko es pateicu Kuno, nebija melots.” Ranma piemiedza ar aci. “”Bez tam, Rjuougam jau nevajag iemeslu, lai mēģinātu mani nosist. Tikai tagad, ja Rjuouga sadomās man uzbrukt - vienalga vai esmu čalis vai skuķis - Kuno tas būs kā apstiprinājums tam, ka man bija taisnība. Rjuougam nav ne mazāko izredžu sanaidot Kuno un Meiteni-ar-bizīti, tāpēc vienīgais veids, kā tikt no Kuno vaļā, ir pārliecināt viņu, ka Ranma Saotome un Meitene-ar-bizīti ir viens un tas pats cilvēks… Un… ja Rjuougam šis mazais brīnums izdodas, arī tas mums nāks tikai par labu.” Ranma pacēla gaisā pirkstu, veltot Nabiki viņas pašas tik bieži pielietoto viszines smīnu.

Nabiki pārsteigti samirksķināja acis, jūtoties daudz vairāk iespaidota nekā sākumā bija domājusi. Un mazliet pat uzbudinājusies.

Mans.

Meitene asi sapurināja galvu, pūloties izdzīt no tās to nemierīgo grauzēju. Nu ne jau nu tad, kad viņš ir meitenes izskatā, sasodīts! “Labi, labi, neizmežģī tik rokas, sitot pats sev pa plecu. Tev tās šodien vēl noderēs.” Nabiki pacēla skatu uz augšu, uz skolas tornī esošo pulksteni. “Laiks man ķerties pie darba. Dodies uz klasi kā parasti, izvairies no pārvēršanās atpakaļ par puisi, un fizkultūras zālē ierodies apģērbies kā meitene. Pareizā formastērpā.” Nabiki iebikstīja Ranmam plecā. “Krūšturi ieskaitot, lūdzu. Nevajag puišiem tā sagrozīt galvas, ka viņi neko citu vairs nebūs spējīgi ievērot. Un jā, es zinu, tev ir.”