Asahi ideja par kādu citu izklaidi bija spēlēt spēli ‘Patiesība vai izaicinājums?'.

Ranma pie sevis padomāja, vai tikai Asahi nav kāds noklīdis zars no Hibiki dzimtas - tam čalim piemita gluži vai Rjuougas spējas izvēlēties visbriesmīgākās idejas un meistarīga prasme pielietot tās lai padarītu Ranmas dzīvi par elli.

"Tātad, Ranma," Čijako pasmaidīja, pēc tam kad gaisā pamestā monēta bija izšķīrusi strīdu par spēles sācēju. Ranmam īsti nepatika tas viltīgais smaids meitenes sejā. "Tu esi mans pirmais upuris. Patiesība vai izaicinājums?"

Ranma saviebās. Viņš jau nožēloja to alus bundžu, ko bija izdzēris kopā ar Asahi. Patīkamā viegla reibuma sajūta no tiesas bija ļāvusi atslābt, bet tai pat laikā tas pilnīgi noteikti nebija labākais laiks, kad atbildēt uz āķīgiem jautājumiem un vienlaikus ieturēt vienotu stāstu ar Nabiki. No otras puses, izaicinājums NEKAD nebija bijis labāks. Tas vienmēr beidzās ar to, ka viņu piespieda uzaicināt kādu uz randiņu, pārģērbties par meiteni vai kaut ko vēl tikpat neērtu.

"Tavai zināšanai, paši labākie meli ir patiesība, kam tikai izmainītas dažas sīkas, bet kritiskas detaļas, lai izmantotu tās savā labā, Saotome."

"Patiesība," Ranma paziņoja, cerot, ka to nenāksies nožēlot. Viņš teju vai ar pakausi sajuta, kā Nabiki skatiens koncentrējas uz viņu, meitenei saspringti vērojot, kā viņš tūlīt pat izgāzīsies.

Čijako uzplauka smaidā. "Nu labi, būsim žēlīgi pret tevi, tu mums te esi jauniņais."

Paldies kami... Ranma atviegloti uzelpoja.

"Ar ko tu pirmoreiz skūpstījies?"

Ranmas seja tā arī ar puspavērtu muti sastinga. Nē. Nemūžam. Aizmirstiet. Ne par kādu naudu! Paldies ka pieņēmat mani, es pazūdu... Mikado Sanzenina seja jau bija viņa acu priekšā, atmiņu murgs par to kā atlētiskais daiļslidotājs liecas arvien tuvāk...

Viņam blakus Nabiki eksplodēja smieklu lēkmē, visžēlīgi pārtraucot šo atmiņu elli. Ranma pagriezās lai veltītu viņai niknu skatienu, gatavs nupat jau pateikt visu, ko domā par šādu ņirgāšanos par viņa sāpēm. Pretī viņam vērsās šķelmīgs smaids, kas parasti vēstīja tikai vienu - ‘Es parūpēšos par to savā vietā, Saotome, bet tev tas dārgi maksās.'

Ranma sarāvās, aptvēris ka instinktīvi jau sācis meklēt rokā maku.

Nabiki piemiedza viņam ar aci un ieķērās ar abām rokām viņējā, kas NEKĀDI nespēja padarīt stāvokli labāku. "Ak, lūdzu lūdzu LŪDZU Ranma, ļauj man pastāstīt šo stāstu?!"

"Ē... labi?"

Nabiki pagriezās pret pārējiem, JOPROJĀM neatlaižot Ranmas roku no sava apkampiena. Zēns notrīsēja. Tas jau pat PĀRĀK atgādināja Šanpū. Tāpat nepalīdzēja arī tas fakts, ka zināmas visai mīkstas meitenes ķermeņa daļas tagad bija cieši piespiedušās viņa rokai.

"O, jums visnotaļ jāpiedod Ranmam, ka viņš tā tagad samulsa, bet toreiz viņš bija absolūtā šokā, un tā GALĪGI nebija viņa vaina. Viņa pirmais skūpsts bija ar čali."

"KOO?!" acis ieplētuši, sinhroni iesaucās Čijako un Asahi. Asami un Itsuko ieinteresēti pieliecās uz priekšu, bet Juto sāka histēriski smieties.

Ranma piesarka kā biete un domās pajautāja pats sev kāda suņa pēc lai viņš jel kad UZTICĒTOS Nabiki.

"Nē... esi mierīgs!" Nabiki uzšņāca viņam, ieķeroties rokā vēl ciešāk. "Mums gan godam jāatzīst, ka tas čalis bija traks kā martazaķis, un Ranma tikai mēģināja glābt manu mazo māsiņu."

"Ak tad varonīgais varonis Ranma sargā mazo princešu godu no ļauniem izvirtuļiem, pārķerot viņu skūpstus pats?" Itsuki iesprauslājās.

"Gandrīz vai precīzi," Nabiki attrauca. "Nu, viss sākās tad kad Ranma aizdevās uz vietējo slidotavu kopā ar manu mazo māšeli. Ranma ir daudz ceļojis kopā ar savu tēvu, un tā nu bija sanācis, ka slidot viņš nebija iemācījies, tāpēc Akane piedāvājās to viņam palīdzēt apgūt. Jāsaka, tas bija pirms mēs abi sākām satikties kā pāris. Un, es jums teikšu, tur vajag īsta vīra dūšu, lai pārdzīvotu to kaunu, kad tu pirmo reizi stājies uz ledus uz slidām un izskaties pēc pilnīga idiota."

Viņa atspieda zodu uz Ranmas pleca. Ranma uz mirkli saspringa, bet tad aptvēra, ka no malas tas droši vien izskatās ļoti mīļi un atbalstoši. Tiesa gan, Ranma nebija pārliecināts, ka varēs tik viengli piedot Nabiki to joku par ‘īsta vīra dūšu', ja ņem vērā to, ka Nabiki jau nu ĻOTI LABI zināja, ka toreiz Ranma bija kāpis uz slidām pārvērties par MEITENI.

"Nu, Akanes vadībā viņiem jau sāka šis tas padoties, kad uzkūlās tas tips... Kā viņu tur sauca, Ranma? Mika...kautkas?"

"Mikado," Ranma nomurmināja.

"Jā, tieši tā! Nu, un viņš sāk arī mest tur apļus pa slidotavu... Un, jums jāsaprot, ka tā slidotava nudien nebija tukša tobrīd... un sāk veikt visus tos daiļslidotāju trikus, lai atstātu iespaidu uz meitenēm. Nu un viņš ierauga manu māšeli, un nolemj nocopēt viņu, tāpēc kārtējā aplī viņš tā tīri ‘nejauši' uzskrien virsū viņai un Ranmam, un nākamajā mirklī ‘graciozi' notver Akani, lai pasargātu viņu no krišanas uz ledus, tikai... Viņš to dara tik dramatiski, acis aizvērtas, krūtis izrieztas, ka viņš pat neaptver, ka kaut ko jau nu viņš ir nogrābis, bet NE JAU Akani."

Ranma samirkšķināja acis. Bet tas galīgi nebija tā kā toreiz notika... Viņš paskatījās uz Nabiki, un tad ievēroja pārējo ap ugunskuru sēdošo reakciju. Tur joprojām bija smaidi, bet tā nebija tā ņirdzīgi zviedzošā reakcija, ko Ranma bija pieradis saņemt. Viņa pataisa Mikado par pilnīgu idiotu. Viņš saprata. Nu... par VĒL LIELĀKU idiotu nekā patiesībā.

"Nu un tad viņš nober to laikam jau iepriekš sacerēto tirādi ka par glābšanu viņš neprasa neko vairāk kā vien vienu skūpstu pateicībā, un, pirms Ranma pagūst KAUT KO pasākt, viņš jau ir pieliecies un uzspiedis vienu lielu treknu buču Ranmam tieši uz lūpām."

Asahi, Itsuki un Juto redzami sarāvās, kamēr meitenes uzjautrināti iespurcās.

"Un kas bija pēc tam?" Asahi painteresējās. "Nesaki, ka pēc kaut kā TĀDA tu viņu palaidi vaļā ar veselu ādu?"

"Protams nē! Noslānīju zili melnu!" Ranma noņurdēja.

Nabiki pasmīnēja. "O, nē nē nē! Jūs pat iedomāties nevarat kā tas notika!" viņa ieķiķinājās. "Tas nebija vienkārši noslānīt. Ranma viņam tā sadeva, ka čalis atslēdzās vēl kājās stāvot. Un pēc tam visi puiši, kas vien tur bija, saskrēja ap Mikado un metās viņu apzīmēt. Nu, gluži kā grafiti! Ar, ar flomasteriem!"

"Nopietni?" Čijako noelsās. "Viņš tur tā arī palika stāvam? Uz slidām? Pilnībā atslēdzies? Kamēr pārējie viņu apzīmēja?"

"Es teiktu, ka tas čalis bija sagādājis sev ļoti sliktu slavu jau pirms tā visa," Nabiki piezīmēja. "Un es pat domāju, ka varbūt Ranma nebija pirmais, ar ko viņam tik ‘nejauši misējās', ja jūs saprotiet, ko es domāju. Tik un tā, Ranmu tas ļoti sadusmoja. Varbūt pat ne tik daudz tas, ka tas draņķis noskūpstīja VIŅU, kā tas, ka viņš iedrošinājās uzmākties arī manai mazajai māsai." Viņa paskatījās uz Ranmu, mirklī kad zēns skatījās uz viņu, un abu skatieni sadūrās. Nabiki veltīja Ranmam vienu no saviem velnišķīgākajiem šantāžistes smaidiem. "Nepārdzīvo Ranma. Vēlāk es tev palīdzēšu to visu aizmirst." Viņa piemiedza viņam ar aci. Ar to aci, kas bija redzama visiem pārējiem.

Sasodīts! Viņš zināja, ka tas viss ir tikai nepārspētas aktrises perfekts tēlojums, un ka patiesībā tas būs viņš, kas būs VIŅAI parādā šobrīd vēl nezināmu summu, bet tai pat laikā Ranma lieliski saprata arī to, kas tika vārdos nepasacīti projicēts pret pārējiem šīs ainas skatītājiem, kas savukārt izsauca viņa galvā zināmas ainas, kuras PILNĪGI DROŠI nebija vēlamas mirklī, kad tajās ainās redzamā persona sēdēja viņam cieši blakus, iekampusies viņam rokā un tik plati smaidīdama viņam. Viņš zināja, ka ir nosarcis sarkans kā vēzis, viņš zināja, ka Nabiki to visu bija izplānojusi kā tāds pasaules čempions cīņā pret iesācēju, kā par to liecināja tas velnišķīgais smaids, viņš zināja, ka patiesībā viņa neko tādu pat neplāno darīt, un viņš zināja, ka viņa hormoniem tas šobrīd bija PIE VIENAS VIETAS un... Sasodīts, Nabiki!

"Ranma, tava kārta," Čijako sacīja.

"Vai tev tiešām vajadzēja viņus pārtraukt? Tas jau izskatījas ka tūlīt kļūs interesanti," Asahi piezīmēja, liekot Ranmam aptvert, ka viņš ar Nabiki bija pārāk aizkavējušies skatoties viens otram acīs.

Tāpat Ranma aptvēra, ka tagad bija viņa kārta izvēlēties, un tagad viņam bija arī skaidrs, kas būs viņa upuris. "Asahi." Ranma sacīja, lēnām novēršoties no Nabiki un pagriežoties pret puisi. Nabiki ar smīnu sejā perfekti atkārtoja viņa darbības, abiem diviem ieurbjoties vecākajā puisī ar caururbjošiem skatieniem. "Patiesība vai izaicinājums?"

"Velns!" Asahi noelsās, kamēr visi pārējie ap ugunskuru ieķiķinājās. "Man vajadzēja prast turēt mēli aiz zobiem. Erm... Patiesība!"

"Pastāsti mums par SAVU pirmo skūpstu."

"Nē nu tas nu nav godīgi! Tu nevari tā atkārtot to pašu jautājumu uz līdzenas vietas!"

"Var gan," Juto iejaucās strīdā. "Starptautiskie ‘Patiesība vai izaicinājums?' noteikumi nesatur nekādas norādes par to, ka iepriekšējā reizē tev uzdotais jautājums vai izaicinājums nevarētu tapt atkārtoti, kamēr vien to mērķis ir cits."

"Starptautiskie ‘Patiesība vai izaicinājums?' noteikumi!?!" Asahi apcirtās pret draugu. "Kopš kura laikā kaut kas tāds pastāv!?!"

"Kopš ‘Patiesība vai izaicinājums?' līgā astoņdesmit sestajā gadā sākās profesionāļu sacensības. Vismaz reizi pa reizei atver arī kādu avīzi vai žurnālu, nevis tikai mācību grāmatas!" Juto atcirta. "To vēl precizēja deviņdesmit otrajā gadā, tiesas lēmumā lietā 'Takemoto pret Vaitu'. Čalīt, tas taču ir vispārzināmi!"

Ja godīgi, Ranmam nebija ne mazākās nojausmas, vai alus otaku runā nopietni vai arī plēš jokus, bet, ja tas palīdzēja viņam atriebties, tad tas derēja. "Tieši tā! Burtiski VISI par to zina! Tā ka sāc vien runāt! Pirmais skūpsts, tad kad un ar ko?"

"Nu beidz taču tielēties, Asahi! Tas ir tik jauks stāsts!" Čijako iebikstīja draugam.

"Tas ir... apkaunojoši. Un nē, ne tā kā tas bija Ranmas stāstā, episki grandiozi uzvaroši. Tas..  tas vienkārši bija apkaunojoši..."

"Vai man vajadzēs lūgt tavai draudzenei to pastāstīt?" Ranma turpināja uzbrukumu.

"Nē nē, mani tur neiejauciet!" Čijako sāka atgaiņāties ar rokām. "Tas bija vēl ilgi pirms mēs sākām satikties."

Asahi nopūtās. "Man bija četri gadi."

Ranma sarauca uzacis. "Paklau čalīt, man liekas, ka tas NESKAITĀS..."

"Viņai bija divdesmit divi."

Itsuki aizrijās ar alu. Juto ierēcās histērisku smieklu lēkmē. Čijako piesedza muti ar roku, arī smejoties, taču acīmredzami jau zinādama šo stāstu. Asahi vienkārši izmisumā nokāra galvu.

"Paklau, man liekas ka tas PIEPRASA zināmu paskaidrojumu, vai ne, Ranma?" Nabiki veltīja zēnam smīnu, un viņš juta ka pasmīn pretī. Sasodīts, kad Nabiki bija pārī ar tevi un lika kādam CITAM sākt locīties kā zutim uz karstas pannas, tā bija sasodīti forša sajūta.

Itsuki vēlreiz atklepojās un tad noslaucīja asaras. "Jēziņ, Asahi! Es zināju ka tu esi meitu ģēģeris, bet nedomāju, ka tu TIK agri sāki..."

Asahi aizvēra acis, un pacēla galvu pret debesīm. "Viņa bija mana bērnudārza audzinātāja, skaidrs! Viņa bija jauna un skaista, un es visiem paziņoju, ka tad, kad būšu pieaudzis, es viņu apprecēšu, un vispār jau man vajadzēja bučot viņu uz vaiga, bet es biju iepriekšējā vakarā nozadzies uz pirmo stāvu kad vecāki skatījās kaut kādu romantisko filmu, tieši uz skūpstīšanās ainu, un tā nu man bija tā ideja, ka pieaugušiem ir jāskūpstās tieši tā, un..."

"Ak, bet tas jau nav pats ļaunākais tai stāstā..." Čijako piebilda.

"Čī, lūdzu nevajag..."

"Tev jāizstāsta līdz galam! Pabeidz, vai arī es to pabeigšu!"

"... tu esi briesmīga, nežēlīga, sieviete!"

"Nu, redziet, tā sanāca, ka Asahi viņu satika dažus gadus vēlāk..."

"LABI! Labi, es pats pabeigšu... Nu, es jau toreiz nevarēju to zināt. Nedomāju, ka pēc bērnudārza pabeigšanas es vēl kādreiz viņu satikšu. Kādas gan tam būtu izredzes?! Nu, un gadus divpadsmit vēlāk mana māte atved sev līdzi uz mājām iedzert tēju un paklačot draudzeni, ar ko iepazinusies iepērkoties..."

"Asahi ap to laiku bija sešpadsmit..."

".. un tā bija VIŅA. Mana bērnudārza audzinātāja."

"Un viņa tevi atcerējās."

"PROTAMS, ka viņa mani atcerējās. Pasaule taču mani ienīst! Un protams, ka pirmais, ko viņa izdara, ir izstāstīt manai mātei par to skūpstu. Un pēc tam painteresēties, vai es pēc tam vēl esmu praktizējies?"

"Un protams, ka viņš nebija!"

"TAS VISIEM NEBIJ JĀZINA!"

Juto uz to brīdi jau bija aizrijies ar smiekliem un novēlies no sēžamā, tā ka pāri baļķim gaisā slējās tikai viņa raustošās kājas. Itsuki un Asami daudz no viņa neatpalika. Ranma jutās atslābis un nomierinājies, izjuzdams pat zināmu simpātiju pret Asahi pēc paša piedzīvotā, lai gan viņš ievēroja, ka Nabiki smejas pilnā balsī, atbalstam ieķērusies viņam rokā lai nenoveltos no baļķēna. Viņš aptvēra, ka vēl nekad nav redzējis Nabiki tā smejamies, tik neieturēti. Tas nebija viņas parastais ļaunais īsais smiekliņš, ne arī viszinošais smīns, ne arī ķircinošie smiekli... Tā bija tikai parasta meitene, smejoties par parastu smieklīgu gadījumu...

"Klau, Asahi, tad viņa sanāca tev arī kā tavs otrais skūpsts?" Itsuki starp smieklu lēkmēm izdvesa.

Par to viņš dabūja pa seju ar tukšo alus bundžu.

"Labi, labi, visi esat izsmējušies. Lieliski? Visi esam uzjautrināti un priecīgi? Lieliski!" Asahi iesaucās, tad pievēršoties Ranmam ar caururbjošu skatienu. "Tagad tiksim galā ar TEVI. Ranma Saotome, gatavojies mirt!"

"Ko...?" Ranma apjucis izdvesa, uz brīdi baidoties pat iedomāties, ka ir pamanījies iegūt sev vēl vienu nāvējošu ienaidnieku, kamēr Asahi ar pirkstu norādīja uz...

....Nabiki?

"Nabiki, es izaicinu tevi ‘dot to salīgšanas skūpstu Ranmam' TŪLĪT PAT uz līdzenas vietas! Tieši uz lūpām, divas minūtes minimums," viņš lepni pasmaidīja.

Ranmas rīkle panikā sažņaudzās. Viņš izmisīgi paskatījās apkārt, vispirms, vai tuvējos krūmos gadījumā nav paslēpies kāds draņķa panda, tad atpakaļ uz Asahi, tad lejup uz Nabiki, gatavs jau ekspodēt mežonīgā noliegumā, jau domās redzot sevi iestīvētu frakā un ar abiem tēviem pie muguras soļojam pie altāra, pirms ievēroja, ka Nabiki tikai smīn, sakrustojusi rokas zem krūtīm tai viņai parastajā veidā, kas norādīja, ka viņa nu ne par ko nav satraukusies.

"Asahi-čan, dārgumiņ, vai tev vispirms nevajadzēja man pajautāt ‘Patiesība vai izaicinājums?'" viņa cukuraini saldā balsī lēni painteresējās.

"Sūds!" Asahi zibenīgi izgrūda, pat nenomainot savu dramatisko pozu, kas pārējā grupā izsauca smieklu eksploziju. "Ē... Patiesība vai izaicinājums, Nabiki?"

"Diskvalificēts!" vēsā mierā paziņoja Juto. "Tu zaudēji savu gājienu, Asahi. Saskaņā ar noteikumiem, tagad ir Nabiki kārta."

Asahi nopūtās un atšļuka savā vietā uz baļķēna, Čijako mierinoši satverot un paplikšķinot viņam pa roku.

Nabiki pasmaidīja un pagriezās pret Juto. "Paldies Juto. Kā būtu ar tādu vienkāršāku jautājumu pārmaiņai? Patiesība vai izaicinājums?"

"Ranmu es nebučošu,"Juto iesmējās, "Lai iet patiesība!"

Tam sekoja smieklu šaltis un pat Ranma pieķēra sevi viegli smejamies.

"Nu labi," Nabiki pielieca galvu. "Apmierni manu ziņkāri, lūdzu. Kā kāds kļūst par ‘alus otaku'?"

"NĒ!" korī visi kā viens iebrēcās Čijako, Asahi, Itsuki un Asami, taču bija jau par vēlu.

Juto neskūto seju sāka rotāt plašs smaids, bet viņa acis iemirdzējās ugunskura atblāzmā. "Beidzot... vismaz viens, kas vēlas sākt sekot patiesībai!"

"Tu pati nesaproti, ko tu esi izdarījusi, Nabiki!" ievaidējās Asahi.

Juto pieslējās kājās un plaši ieplēta rokas. "Ir pienācis laiks, mani dārgie bērni, lai es atkal jums stāstītu šo dramatisko, šo episko stāstu... kā es kļuvu par mums pašu dievu dotā nektāra aizstāvi... nē... kulta augstāko priesteri!"

"Iekārtojieties ērtāk," Itsuki drūmi paziņoja. "Tas aizņems teju visu nakti."

"Es taču nevaru sākt stāstu par sevi, nepastāstījis jums VISU stāstu, PATIESO stāstu!" Juto turpināja, stāvot tur ugunskura izgaismots gluži kā kāds sludinātājs no Mozus vai Abrahama laikiem. "Ir pienācis LAIKS, jums, pagāni, beidzot uzzināt PATIESO ALUS RADĪŠANAS STĀSTU!"