Ranma nopūtās un turpināja bakstīt oglītes ar žagaru, līdz pār tām sāka atkal pacelties liesmiņas. Viņš bija brīvprātīgi pieteicies pieskatīt ugunskuru, kamēr pārējie bija devušies reidā uz tuvāko pārtikas veikalu pēc uzkožamajiem - pēc tam, kad bija izrādījies, ka šo savu pienākumu daļu Juto bija veiksmīgi atstājis neizpildītu. Tā nu Nabiki, Čijako un vēl viena meitene - Asami - kopā ar Asami puisi Itsuki bija salādējušies Itsuki mazajā kabrioletā un aizbraukuši iepirkties. 

"Itsuki droši vien jūtas kā septītajās debesīs," Asahi nopūtās, nometot blakus ugunskuram klēpi ar jūras izskalotu malku. "Viens pats mašīnā ar trim jaukām meitenēm."

Ranma iesprauslojās. "Tas galīgi nav tas, par ko mēdz padomāt. Tici man."

"Ko, tu mājās esi īstens siržu lauzējs?" Asahi pasmīnēja.

"Ne no brīvas gribas," Ranma atbildēja. Tad aptvēra, ka tas jau sāk novirzīties no viņa un Nabiki izvēlētā stāsta, un nolēma mainīt tēmu. "Tas vispār ir sarežģīti."

"Tā jau parasti ir," Asahi ar alus bundžām katrā rokā atkrita uz viena no baļķēniem, ko viņi bija atvēluši un izkārtojuši ap ugunskuru sēdēšanai. Viņš jau atvēzējās lai pamestu vienu Ranmam, bet tad sastinga pusatvēzienā. "Cik, tu teici, tev ir gadu?"

"Septiņpadsmit," Ranma atbildēja un pasmīnēja. "Tici man, nebūs mans pirmais alkohola malks. Manam sencim ir traka kāre uz sakē."

"Ja tev ir tikai septiņpadsmit, tad tas būtu galīgi bezatbildīgi no manas puses piedāvāt tev alkoholu!" Asahi tēlotās šausmās iesaucās. Viņš uzgrieza Ranmam muguru, reizē pametot viņam alus bundžu. "Kādas gan šausmas - iedot alkoholu kādam, kas pēc valsts varas uzskatiem vēl nav sasniedzis pietiekamu vecumu lai brīvprātīgi varētu apreibināties. Tas jau būtu līdzvērtīgi mēģinājumam sagraut mūsu sabiedrības pašus pamatus! Ups! Man laikam izslīdēja no rokas viena bundža. Kādas šausmas, man nāksies lūgties visus kami, lai tikai šo bundžu nejauši neatrod kāds spulgacains pusaugu zīdainis, kura dzīvi šis alkohola malks iznīcinās pilnīgi, galīgi un neatgriežami."

Ranma nosprauslojās un tad attaisīja vaļā skārdeni. "Vai tu VISPĀR kaut ko uztver NOPIETNI?"

"Ņe-a," Asaki ar lepnumu paziņoja, atraujot vaļā un iemalkojot no savas bundžas. "Pasaulē ir pārāk daudz cilvēku, kas pārāk daudz laika patērē pārdzīvojot par lietām, kas ir pilnīgi ārpus viņu iespējām tās kontrolēt. Nu, teiksim, par piemēru - ‘Vai es izskatos labi?!' - vai arī - ‘Ko citi par mani padomās?!' - vai vēl ļaunāk - ‘Kā man dabūt vēl vairāk naudas vai vēl vienu mašīnu vai pašu jaunāko telefonu vai kas nu kuro reizi ir modes topā un ko man NOTEIKTI vajag TAGAD un TŪLĪT!!!' Tas viss taču ir tīrās pupu mizas! Vienīgais, kas ir svarīgi, ir parūpēties par sevi un par tiem cilvēkiem, kas tev rūp, un pie tam, to darot, nebūt pēdējam riebeklim pret pārējo pasauli."

"Gluži kā ‘būt vīrišķīgākajam no vīriešiem'?" Ranma garlaikoti painteresējās, lēnām sūcot alu. Ja godīgi, alu viņš līdz šim bija dzēris tikai pāris reizes - līdzšinējā pieredze attiecībās ar alkoholu parasti bija paši jau acis galīgi aizlējušie Genma vai Souns uzbāzīgi piedāvājam viņam silta sakē kausu. Nevarēja teikt, ka rūgtā garša būtu patīkama, bet tā pilnīgi noteikti bija daudz dzeramāka par vairumu no tām ļergām, ko Ranma savos ceļojumos bija baudījis.

"Tieši tā! Galu galā ... kā vispār kaut ko tādu var noteikt?"

Ranma palocīja galvu. "Juto un viņa apsēstību tu tomēr pieciet."

"Hei, tas ir savādāk! Alus vienmēr ir svarīgs." Asahi asi attrauca, tad iesmējās. "Nu labi, VARBŪT ne gluži tik traki svarīgs, kā to Juto uztver, bet es cenšos viņu paglābt, pirms viņš ir galīgi nodzēries."

"Un kā tieši tu to plāno panākt?"

Gluži kā atbilde uz šo jautājumu no tālākās telts aizmugures atskanēja izmisuma pilns brēciens, kam sekoja skaļa rīstīšanās, kas mijās ar rupjām lamām.

"Iesākumam, es viņam tai smalko alus pudeļu kastē iemaisīju pa vidu pāris ‘Viens kauss Genki' pudeles bez etiķetēm no tirdniecības centra automāta," Asahi nesatricināmā mierā turpināja lēni izbaudīt savu alu, kamēr Juto turpat netālu skaļi un mežonīgi mēgināja atbrīvoties no sava kuņģa satura.

Ranma nodrebinājās. ‘Viens kauss Genki' bija bēdīgi slavens ‘alus' dzēriens, ko tirgoja vairums tirdzniecības automātu Japānā. Ļaunas mēles melsa, ka kompānija, kas to bija izgudrojusi, bija bankrotējusi jau pirms gadiem desmit, bet automātos to draņķi varēja joprojām dabūt tikai tāpēc, ka no brīva prāta neviens to dzert neriskēja. "Tas bija nežēlīgi."

"Lai tikai vēl pamēģina man kaut ko pīkstēt par to, ka manis atvestais ledus nekur nederot," Asahi atbildē pasmīnēja. "Tikai nepārproti, kad man pakaļa svila, Juto stāvēja par mani kā mūris, un es tāpat piesegšu viņu, lai vai kas. Bet, tev taču arī ir kāds labs draugs, ko laiku pa laikam vienkārši vajag atsēdināt, kad viņš sāk pārāk apsēsti aizrauties ar savām idejām?"

Vispār tas PERFEKTI raksturo Rjuougu. Nu, izņemot to daļu, kas nav saistīta ar apsēstu aizraušanos. Kuno tāpat. Un, pie visiem kami, MOUSS...! "Nu... tā varētu teikt, ka es pāris tādus čaļus pazīstu."

"Nu, es taču teicu! Zvaigžņu ceļinieki?" Asahi veltīja viņam līdzjūtīgu skatienu. "Nē? Nesaki ka ar stroķiem apsēstie? Nu, lai vai kas, es tevi saprotu, draugs," viņš atkal iemalkoja alu. "Nabiki gan ir forša."

Ranma aizrijās ar alu.

"Jā, glīta, gudra... Goda vārds, ja jūs nebūtu pateikuši, ka vēl ejat vidusskolā, es viņu noturētu par vecākā kursa studenti kādā universitātē. Labi, jābeidz jūsmot par svešām meitenēm, vai Čijako mani iekaustīs," viņš pasmaidīja, viegli zaudējot fokusu un skatoties kaut kur pamalē, domājot par savu draudzeni. "Klau, jūs abi jau sen esat kopā?"

"Ne pārāk," Ranma godīgi atzina.

"Zini ko es tev teikšu? Ja jūs abi vēl būsiet kopā pēc pirmā kursa universitātē - precē viņu nost," Asahi pamāja Ranmam. "Tik daudzi pāri izjūk pēc pirmā semestra..."

Ranma piesarka. "Es... erm... mēs īsti vēl neesam domājuši par precēšanos."
Viņš apmulsis nomurmināja. JO BURTISKI IKVIENS MANĀ DZĪVĒ SATIKTAIS TO DARA MANĀ VIETĀ!

"Godīgi atzīsti. Nu, tas bija tikai tāds ierosinājums... Lai gan, es ceru, jūs to pārdzīvosiet. Jūs esat mīlīgs pāris. Un, ja var spriest pēc tā, kā tu apstrādāji Rjuseju, tev viņa patiesi rūp."

Ranma samirkšķināja acis, palicis ar pavērtu muti skatāmies uz vecāko puisi un brīnāmies, kā gan kāds var būt tik tālu prom no patiesības. Nu jāatzīst... Nabiki patiešām ir glīta  un vispār.... NĒ! Viņš nikni sapurināja galvu, ātri apspiežot jebkādas domas šajā virzienā, pirms tās nav ievedušas viņu nepatikšanās. Ar steigu bija jāpagriež saruna prom no šīs tēmas. "Un kā ir ar tevi un Čijako? Jau sen esat pāris?"

Asahi iesmējās. "Satikām viens otru sagatavošanas kursos. Un es tev teikšu, ja meitene, kas visā nopietnībā plāno studēt medicīnu, atrod starp noslēguma eksāmeniem un sagatavošanās kursiem laiku arī tev? Nu, tad TĀ IR MĪLESTĪBA." viņš plati pasmaidīja. "Es varu godīgi atzīt, mēs abi bijām pārmocījušies... Cīņa par katru punkta simtdaļu vidējai atzīmei, un viss pārējais... Bet...  tur bija tā ‘dzirkstele', nu tu saproti?"

Ranma ieslīga dziļāk sevī un ierāva garu jo garu malku no savas alus bundžas. Jā... Es pazinu tādu dzirksteli. Un es redzēju, kā Akane to izdzēš man acu priekšā. Viņš saviebās. "Klau, tev ir vēl alus?" Ranma pacēla gaisā iztukšoto bundžu.

Asahi samirkšķināja acis. "Tu gan to ātri piebeidzi." Viņš piecēlās kājās, bet te nometni izgaismoja automašīnas lukturi. Atskanēja uzvaras sauciens, un tad jau šurp pāri smilšainajai kāpai rikšiem nesās Itsuki ar divām milzu iepirkumu somām rokās. Viņš bija neliela auguma puisis ar ogļu melniem matiem un tumšām acīm. Lai piešķirtu sev nopietnāku izskatu, viņš nēsāja apmestu ap kaklu garu gaisīgu šalli un pus-pa-jokam pus-nopietni mēdza saukt sevi par dakteri, lai arī pārējais viņa izskats tādam nosaukumam galīgi neatbilda. "Asahi! Ranma! Mēs dabūjām visu pasūtīto!"

Asahi pārķēra viņu netālu no teltīm un atbrīvoja no nešļavas, nometot vienu somu zemē un sākot rakties pa otro. "Draza... draza... BRIESMĪGA draza... Visā šajā somā nav ne grama vitamīnu vai kaloriju!" Puisis izslējās un lepni uzsita īsākajam draugam uz pleca. "Lieliski paveikts! Tu no tiesas esi apguvis visu ko es tev esmu mācījis!"

"Puiši, jūs VARĒTU palīdzēt mums ar pārējo," atskanēja Nabiki balss, viņai tuvojoties nometnei tāpat ar divām somām rokās, Čijako un Asami sekojot viņai pie sāniem tieši tāpat apkrāvušās. Asahi un Itsuki nopūtās un tad sāka vieglā riksī virzīties mašīnas virzienā. Ranma sāka celties kājās, gatavs sekot pārējo piemēram, bet Nabiki viņu pārtvēra un pastūma atpakaļ. "Tu ne. Tur tāpat palika tikai pāris somas, un savu tiesu labo darbu tu šodien jau esi izdarījis." viņa piemiedza ar aci. "Nevar ļaut manam puisim būt PĀRĀK lielam altruistam, vai arī citām meitenēm var rasties nepareizas idejas."

Ranma drūmi paskatījās uz meiteni. Nabiki, likās, bija pat PĀRĀK labi iejutusies ‘draudzenes' lomā.

Nabiki apsēdās uz baļķēna pa labi no viņa. Mazliet par tuvu, lai Ranma justos komfortabli, bet ‘draudzenei' attālums bija pašā laikā. Ranma atviegloti uzelpoja. Vismaz Nabiki nemēģināja ierāpties viņam klēpī vai neiekampās rokā kā buldogs smadzeņkaulā, kā to mēdza darīt kāda cita no viņa līgavām.

"Nu, tad par ko jūs te pļāpājāt, kamēr mēs rāvāmies vaiga sviedros?" Nabiki painteresējās, satverot Čijako pasniegto alus bundžu, meistarīgi atraujot to vaļā un iedzerot vieglu malku, visu laiku vērojot Ranmu ar tādu velnišķīgu skatienu.

Laiks atriebībai. Ranma nogaidīja, līdz Nabiki bija piepildījusi muti ar viegli rūgto reibinošo dzērienu, pirms aizņemties šo to no Asahi arsenāla. "Apspriedām, kurai no mūsu draudzenēm ir lielāki pupi."

Viņš rāmi turpināja bikstīt oglītes, kamēr no labās puses atskanēja skaļš sprauslājums ar tam sekojošu klepus lēkmi. Interesanti, viņš nodomāja, vai tas ellīgi dārgais importētais Kanādas alusdarītavas brīnums izdedzina deguna dobumus tikpat neganti kā pašmāju brūvējumi?

Nabiki vēlreiz noklepojās, nošķaudījās un veltīja viņam negantu skatienu.

"Būsim godīgi, par nelaimi nabaga Itsuki un viņa svilstošajām ausīm, mūsu saruna bija par gandrīz to pašu tematu," Čijako ar vieglu smaidu uz lūpām piezīmēja. "Lai gan, es esmu PĀRLIECINĀTA, ka Nabiki-čana pārspīlē. Mīlestība jau reizēm liek zināmiem dotumiem izskatīties mūsu acīs DAUDZ LIELĀKIEM, vai ne?"

Ranma sastinga. Viņš lēni pagrieza galvu, jūtoties tā itkā viņa kakla skriemeļi būtu katrs pārvērties par granīta bloku Ēģiptes piramīdu celtniecībai. "...kad?"

Nabiki pasmīnēja un iemalkoja alu, piemiedzot viņam ar aci.

"Lai gan, pat atmetot to, kas garantēti ir ... pārspīlēts... , es esmu ļoti pārsteigta par to, ko viņa mums par tevi pastāstīja, Ranma-kun," Čijaki jautri sacīja. "Ne tikai profesionāls cīņas mākslu meistars, bet vēl arī fotomodelis!"

"Foto... modelis...?"

"Nu ja, visas tās fotogrāfijas, ko, kā viņa stāstīja, jūs abi pārdevāt, lai ģimene varētu savilkt galus kopā? Tas taču ir tik VARONĪGI - ļaut sevi tā izlikt apskatei! Es pat savam personiskajam albūmam kautrējos ļaut mani fotografēt, tūlīt pat nosarkstu. Nabiki ir tik uzticīga tev, ja ļauj tā citiem skatīties uz tevi un nepaliek greizsirdīga!"

Ranmas zobi nošņirkstēja trinoties viens pret otru. Viņš sāka baidīties, ka tādā tempā drīz notrīs tos līdz pat saknēm. Zēns varēja just, kā baļķis viegli ietrīsējās, kad Nabiki viņam blakus pūlējās apslāpēt smieklu lēkmi. "Jā... Man jau reiz bija problēmas ar greizsirdīgu lī- draudzeni. Es esmu TIK LAIMĪGS, ka Nabiki galīgi nav tāda." Goda vārds, Tendo, tu to man PIEMINĒSI!

Čijako ieķiķinājās. "Ei, nevajag tā uzreiz sakautrēties. Tas taču ir acīmredzami, ka viņa tik daudz par tevi domā!"

"Ko?" Ranma izdvesa, nekavējoties aizmirstot tos savus plānus, kuros gatavoja Nabiki atbilstoši nežēlīgu atriebību.

"Ko?" Nabiki izklausījās vismaz tikpat pārsteigta.

"Nu, visas tās runas par to, kā tu neapzinoties iznieko savu talantu, un ka, ja vien tu kaut mazliet piepūlētos, no tevis sanāktu lielisks aktieris?" Čijako pasmaidīja. "Lai gan vairāk par visu viņa bija apsēsta ar vēlēšanos saprast, ko gan TU dzīvē vēlies sasniegt? Un viņai bija tāds MĪĻŠ tālēs aizklīstošs skatiens, kad viņa par tevi stāstīja."

Ranma paskatījās uz Nabiki pusi. Meitene šobrīd ārkārtīgi ieinteresēti pētīja savas alus bundžas uzrakstus. Ugunskura gaismā lāga nevarēja redzēt, bet... viņa bija piesarkusi? "Nopietni?"

Nabiki vēl vairāk ierāvās sevī, un Čijako ieķikinājās. "Asahi, nekavējies, velcies šurp! Mums vajag jaunu sarunu tēmu, iekāms es esmu šos divus tā samulsinājusi, ka viņi vai nu izšķirsies, vai uz līdzenas vietas apprecēsies!"