Nabiki tā arī nesatika Ranmu līdz pat vakaram. Viņa jau bija noskaņojusies doties uz mājām viena pati, tomēr līdz ar pēdējo zvanu Ranma piepeši gluži kā no gaisa nokrita viņai blakus, kaut kādā brīdī paguvis pārvērsties atpakaļ par puisi un pārģērbties.

"Tavai zināšanai, ja tev pēkšņi ir uzradušās kādas citas darīšanas par ko parūpēties, tev nav obligāti jāsastāda man kompānija pa ceļam uz mājām," Nabiki sacīja. Viņa nevēlējās tā vienkārši pasūtīt Ranmu kokos, bet tai pat laikā jutās neērti, izbaudot to Ranmas uzmanību, kāda parasti tika veltīta viņas māsai.

"Ja tu tā vēlies, es pazudīšu," puisis nomurmināja, pat nepaskatoties uz meiteni.

Kas ir tieši tas, ko es nevēlējos tev uzspiest. Nabiki dusmīgi nodomāja. Dažkārt mēģinājums panākt, lai Ranma kaut ko nepārprot, noveda pie gluži pretēja rezultāta. Varētu padomāt, ka augot kopā ar Akani, man tā kā būtu vajadzējis šādu manipulēšanu labāk apgūt. Viņa domās nopūtās. "Nē nē, es to nevēlos. Patiesībā tas ir pat ļoti jauki. Es tikai negribēju lai tu to uztver kā obligātu pienākumu tikai tāpēc, ka esam saderināti. Esmu pieradusi iet mājās viena pati."

Ranma uzlēca uz žoga un ierasti salika rokas aiz pakauša. "Jā, bet..." Uz Nabiki pusi viņš joprojām nebija paskatījies. Tikai balss palika klusāka. "... es neesmu."

Nabiki sejā, pašai meitenei pat negaidot, uzplauka viegls smaids. Ak tad beidzot sāc ņemt vērā pats savas vēlmes un vajadzības, Ranma? Prieks redzēt, ka kaut kas tavā galvā no mūsu sarunām ir aizķēries. "Nu ko, tad es mēģināšu sastādīt tev patīkamu kompāniju."

"Nu, tas ir, kamēr tu neiebilsti," Ranma piebilda, atkal neapzinoties paberzējot pakausi.

Nopietni? Varbūt beidz vienreiz izskatīties tik piemīlīgs, Saotome. Nabiki nodomāja, tomēr nebija spējīga ielikt šajās domās parasto rūgtumu. "Nu, tādā gadījumā tev nāksies pacietīgi uzklausīt visu manas garlaicīgi pavadītās dienas stāstu. Ja man ir kompānija, es parasti neklusēju."

"Man patiesībā pat gribētos ko tādu dzirdēt," Ranma atbildēja. "Tu jau savā ziņā zini, kā es pavadīju šo dienu. Bet es par to, kā tu pavadīji šo dienu, neko daudz nezinu. Dēļ tā, ka esam katrs savā klasē, un vispār..."

Nabiki sajuta, kā viņai sāk svilt vaigi. Tas, ka viņa varētu šķist pievilcīga puišiem, un Saotome tāds neapšaubāmi bija, par to viņa bija pārliecināta. Meitene vienmēr bija lepojusies ar savu izskatu, rūpējusies par to. Tāpat viņa bija pietiekami pašpārliecināta lai saprātīgi novērtētu savas izredzes sacensties ar Ranmas pārējām līgavām. Bet to, ka viņa varētu ieinteresēt Ranmu... šis fakts Nabiki pārsteidza nesagatavotu. " Nu, patiesībā jau nekā tāda nebija. Ja neskaita nelielu izpēti, veltītu mūsu kopējai paziņai, meiteņu volejbola izlases kapteinei."

"Es domāju, tu gribēji teikt - ‘topošajai meiteņu volejbola izlases čempionu komandas kapteinei'," Ranma attrauca savā vislecīgākajā tonī.

Nabiki iesprauslojās, un tad aizšāva roku priekšā mutei. "Nu protams, kā gan es tā varēju pārteikties!" viņa veltīja puisim velnišķīgu smīnu. "Izskatās, ka Tanaka mēģina gūt panākumus tur, kur viņas tēvam nepaveicās. Izrādās, viņš bijis Olimpiskās komandas kandidāts, bet nepārvarēja atlases procesu."

Ranma samulsa. "Tiešām? Interesanti..." viņš pēc mirkļa piebilda. "Rina teica, viņas tēvs bijis olimpiskajā komandā. Pasaule patiešām ir maza, ne?"

"Rinas tēvs... bija olimpietis..." Nabiki apstājās. "Tagad tam rodas jēga!"

"Ko?" Ranma paskatījās uz meiteni.

"Apžēliņ, Ranma! Tu taču redzēji, kā viņa izturējās pret Rinu - kā pret tukšu vietu!"

"Nu jā... Es vēl padomāju, tā gan ir galīgi neaudzināta, vai kas..." Ranma nomurmināja. "Tagad tam ir izskaidrojums..."

"Nu tad pieņem to kā šodienas ‘Socializācijas Mākslas mācību', Saotome," Nabiki pamācošā tonī paziņoja. "Kad kāds sāk rīkoties pilnīgi pretēji tam, kā šķietami ir viņa labākajās interesēs rīkoties... kā, piemēram, sarunāt savai komandai tik satriecošu spēlētāju, kas pie tam vēl ir gatavs pie tevis spēlēt, ja vien tu viņam dod iespēju, un kad tu pilnīgi acīmredzami meklē šādus spēlētājus kur vien vari? Tā ir ārkārtīgi svarīga informācija, ja tev jel kad nāksies ar šo personu ielaisties kādā darījumā. Tas ne tikai tev palīdzēs, ja tā lieta tiks cilāta sarunas gaitā, tas tev arī daudz ko pateiks par to personu kā tādu."

"Tiešām?" Ranma nolēca no žoga, lai sāktu iet Nabiki blakus, piepeši viss koncentrējies sarunai. "Un ko tas tev par Tanaku pasaka?"

Nabiki sajuta, kā viņas sirds salecas, izjūtot tādu nedalītu Ranmas uzmanību, pievērstu tikai viņai, un nodevīgais prāts tūlīt pat izsauca atmiņā vēl dažas citas nesenas ainas, kad puisis bija tikpat cieši pievērsies viņai. Tūlīt pat izbeidz! Viņa tēloti ieklepojās, lai slēptu savu samulsumu. "Nu, šajā gadījumā, ir acīmredzami, ka Himura ir nolēmusi uzturēt dzimtu naidu. Viņa ir iedomājusies, ka Rinas tēvs ticis pie kaut kā, kas būtu pienācies viņas tēvam, un, kaut arī pati Rina par šo sāncensību pat nenojauš, Himura ir nolēmusi to konfliktu pārcelt no tēviem uz bērniem. Viņa ārkārtīgi spēcīgi pārdzīvo par kaut ko tādu, kas bija noticis vēl pirms viņas dzimšanas un kam viņas un Rinas attiecības vispār nevajadzētu iespaidot, tik spēcīgi, ka gatava pati likt sev sprunguļus riteņos ceļā uz slavu un uzvaru, lai tikai atņemtu iespēju ‘spīdēt' tai, ko ir iedomājusies par ‘ienaidnieci'. Tā ir galīgi neracionāla reakcija. Tas liek man noprast, ka šis notikums Tanaku ģimenē ir bijis ārkārtīgi svarīgs, cilāts pietiekami bieži, lai Himura augot būtu to iezīdusi kopā ar mātes pienu, un ka šai sakarā viņa vienkārši nav spējīga domāt racionāli. Tas norāda, ka viņa ir reizē iedomīga un nedroša, jo viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka var iztikt bez Rinas un viņas talanta, bet reizē baidās no tā, ka Rina varētu izpausties un parādīt sevi kā patiesi pārāku."

Ranma samirkšķināja acis un klusi iesvilpās. "Tas gan... es gribu teikt... Es no tā visa izsecināju tikai, ka viņa ir lecīga... Tev tiešām taisnība, kad es uz to tā paskatos, tas viss iegūst jēgu." Puisis iegrima domās. "Tātad... lecīga... nedroša... ģimenes gods daudz ko nozīmē... gatava uzturēt ienaidu... Tas zināmā mērā liek noprast, par ko piedomāt, kad ielaidies ar viņu darīšanās, pareizi?"

"Tieši tā," Nabiki pasmīnēja. "Tagad redzi atšķirību starp iesācēju un profesionāli?" viņa veltīja puisim šķelmīgu skatienu.

"Jā," Ranma pilnīgi godīgi atzina. "Goda vārds, Nabiki, es vēlētos, kaut būtu agrāk sācis ietusēt ar tevi. Tas viss būtu manu dzīvi padarījis daudz vieglāku."

Nabiki šķelmīgais skaitiens izplēnēja, meitenei asi atkal pieņemot neitrālu sejas izteiksmi. "Khmmm... nu ... tā nu sagadījās, ka apstākļi saveda mūs kopā tikai tagad, tas arī viss."

"Njā..." Ranma noņurdēja, un Nabiki varēja apzvērēt, viņa dzirdēja, kā tur salūzt kāda sirds.

Sasodīts, tu muļķa Nabiki... viņa nopūtās, pie sevis apsverot, kas gan to Ranmas tik iemīļoto ‘izrunāšanos bez domāšanas par sekām' padarīja tik lipīgu. "Es nedomāju, ka tāda ideja man liktos pieņemama, ja es nepazītu tevi tik labi, kā tagad." meitene sacīja, cerot ka iedos puisim kādu citu ideju, ko apdomāt, kā vien to pašu veco ‘mana mazā māšele lauza saderināšanos un bez prasīšanas uzgrūda tevi man uz kakla'. " Es pavadīju pēdējos divus gadus, pūloties saprast, kas tu tāds esi, Saotome. Turklāt tava sociālā dzīve ir durstīga kā tādam ezim."

"Laikam jau tev taisnība," puisis atbildēja, joprojām stipri klusāk nekā parasti. "Ja runā par sociālo dzīvi... Vai tad tu parasti neej uz mājām kopā ar draudzenēm?"

"Patiesībā, tās nav manas draudzenes," Nabiki attrauca. "Pareizāk būtu teikt... viņas ir manas partneres. Parasti mēs ejam kopā, lai viņas varētu man atskaitīties par to, kas noticis Furinkanā, saņemt instrukcijas nākamajai dienai, kā arī atdot šīsdienas peļņu. Palīdz izvairīties no pārāk lielas skolas uzrauga uzmanības piesaistīšanas, ja to darām uz ielas. Bet šobrīd visas ir aizņemtas vairāk nekā parasti, saistībā ar to, ka es viņas iesaistīju Ārprāta likvidēšanas projektā."

"Un... tas nav pārāk vientuļi?" Ranma turpināja uzstāt, cieši vērojot meiteni.

Nabiki paturēja acis samiegtas, atsakoties nodot ar kādu žestu vai muskuļu saraušanos kaut mazāko norādi par to, kā viņu piesaista šāda Ranmas uzmanība. "Ne mazāk vientuļi, kā pavadīt desmit gadus, kopā ar tēvu klīstot pa visu Āziju."

"Godīgi sakot, nē. Mans vecais, protams, ir idiots un draņķis, vienmēr gatavs pārdot mani par sviestmaizi, bet Papus vienmēr bija kopā ar mani, saproti? Bet tu... pat tad, kad tev apkārt ir cilvēki, tu... tev tas ir tikai bizness, vai ne?"

Nabiki sakoda zobus. "Saotome... izbeidz."

"Ko? Es tikai teicu, ka..."

Meitene zibenīgi apcirtās pret viņu un veltīja Ranmam savu iznīcinošāko skatienu, kas lika cīņas mākslu meistaram uz vietas sastingt. "Es lieliski zinu, ko tu pūlies panākt, Saotome!" viņa draudīgi pielika pirkstu puisim pie zoda. " Tu mēģini pielietot uz mani to, ko es tev tikko iemācīju. Zini ko? Tā nav prātīga doma." Nabiki paspēra soli atpakaļ un nikni sakrustoja rokas pār krūtīm. "Neizaicini meistaru, pirms neesi uz to gatavs."

"Es neizaicinu!" Ranma pacēla rokas gaisā. "Es tikai... Es tikai mēģinu tevi izprast, Nabiki. Tas arī viss!"

"Jā? Nu tad izbeidz, Saotome." Tu esi palicis pat pārāk vērīgs, man par postu. Meitene pagriezās un sāka soļot māju virzienā, apņēmusies atlikušo ceļa gabalu pieveikt klusējot.

"Tad vieglāk ir... būt vientuļai?"

Nabiki sastinga pussolī, un tad lēnām pagriezās un atskatījās. Kad viņa pamanīja tās pelēkās acis tā vaicājoši skatoties uz viņu, viss naids un sašutums kaut kā nemanāmi izplēnēja. Tur neredzēja ne ņirgāšanos, ne zobgalību, nedz arī blēdību. Ranma no tiesas nesaprata.

Brīdi meitene klusēja un tikai skatījās, vējam viegli šūpojot viņas īsi apgrieztos matus, pūloties izdomāt jel kādu atbildi. "Ir labāk, ja esi iemācījies stāvēt pats uz savām kājām," viņa beigās paziņoja. "Ja vienmēr tikai balstīsies pret citiem, tā arī neiemācīsies stāvēt par sevi un nepakrist. Nevar visu mūžu paļauties, ka kāds tevi noturēs, jo kādudien, kad tu kritīsi, līdzās nebūs neviena, un tā būs tikai tava vaina, ka tu nokriti. Nevis viņējā. Labāk būt vientuļai, kā salauztai." Tad Nabiki apgriezās un sāka soļot uz mājām, kaut kā atklājusi, ka arī Ranmas melanholija, izrādās, ir sasodīti lipīga būšana.

000

"Nabiki, tā esi tu!" Souns pacēla galvu no avīzes, kad vidējā no Tendo meitām ienāca dzīvojamā istabā. "Man ir lieliski jaunumi! Tava māsa rīt atgriezīsies mājās!"

Nabiki sastinga, skatienam neapzināti uz mirkli pazibot pār plecu, uz puisi, kas vēl pie sliekšņa vilka nost kurpes. "Jau rīt? Tik ātri?"

"Jā, iedomājies!" Souns salocīja avīzi. "Es, protams, saprotu, tev patika uz laiku atkal sajusties kā mazākajai un mīļākajai ģimenē, bet tev arī vajadzētu priecāties, ka Akane būs atpakaļ!"

"Akane atgriežas?" Ranma pārjautāja, gaitenī sastindzis.

"Ā, Ranma!" Souns sajūsmā iesaucās. "Jā, tieši tā! Tavi vecāki arī plāno paviesoties šeit pāris dienas, vai tas nav lieliski? Es esmu pārliecināts, ka Akane uzreiz paziņos, ka ir ar mieru pieņemt saderināšanos uz sevi, un viss atkal atgriezīsies vecajās sliedēs!"

Nabiki ar pūlēm noturējās lai nesabruktu.

"Jā... protams..." Ranma klusi attrauca. "Es... Aiziešu uz dojo, patrenēties. Mazliet." Viņš ar nokārtiem pleciem aizgāja garām Sounam, un klusi aizvēra aiz sevis slīdošās durvis.

"Hmmm... Man likās, viņš būs priecīgāks par tādām ziņām," Souns domīgi sarauca pieri.

Nabiki uz labu brīdi cieši sakoda žokļus, bet tad piespieda sevi pasmaidīt. Viņa piegāja pie tēva un no mugurpuses piekļāvās tam klāt. "Papu. Es tevi ļoti mīlu."

"A!" Souns pasmaidīja. "Es arī tevi mīlu, meitiņ. Kāpēc pēkšņi tāda jūtu izpausme?" Viņš viegli iesmējās, atskatoties pār plecu.

"Es... tikai gribēju, lai tu to zinātu, papu," Nabiki jautrā tonī paziņoja. "Un jā, vēl kas. Kad es apprecēšos ar Ranmu, pirmais, ko es izdarīšu, būs pārdot to sasodīto dojo." To pateikusi, meitene palaida sastingušo tēvu vaļā, izslējās taisni, un uzsvērti šūpojot gurnus, devās augšup pa kāpnēm uz savu istabu.

Souns sarāvās, ar neko neredzošu skatienu veroties uz pārplēsto avīzi.

"Baidos, tēt, tu to godam izpelnījies," paziņoja Kasumi, apsēžoties pie galda pretī Sounam un pabīdot uz viņa pusi tējas tasīti.