Gaidot Ranmu, Nabiki bija aizsitusi savu iemīļoto vietu pagalmā, tālākajā stūrī zem lielā ozola. Šobrīd viņa nervozi šķirstīja plāno mapīti, ko tikko bija atnesusi Megumi.

Himura Tanaka. Pēdējā vidusskolas klase. Vecums - astoņpadsmit gadi. Dzimšanas datums... pupu mizas... muļķības... Meitene ātri izskatīja vēl pāris lapas ar neko nepastāstošiem statistiskiem rādītājiem... Hmm... Tēvs - Minoru Tanaka. Māte - Sači Tanaka... Stop! Nabiki pievērsa uzmanību mazai līmlapiņai, pielipušai pie vecāku informācijas lapas aizmugures, kas saturēja kopā sīku avīzes raksta izgriezumu par Japānas olimpiskās komandas formēšanos. Ko tu neteiksi, Himuras tēvs kandidējis uz iekļaušanu olimpiskajā izlasē?  Palicis aiz svītras? Tas laikam izskaidro to apsēstību ar labāko vidusskolas komandu sportā. Nabiki rūpīgi pielipināja lapiņu pareizi atpakaļ pie lielās lapas. Žēl, bet ‘baltajā' mapē tikpat kā nekā vērtīga neatradās. Nāksies mūsu ‘uzlecošajai zvaigznei' ar skubu ieviest ‘melno' mapi. Katram gadījumam... 

Pacēlusi galvu, viņa pamanīja Ranmu virzamies uz šo pusi. Kas bija uzjautrinoši, bija tas ka, Ranma nenāca viena. Izskatījās, ka viņas komanda bija pamanījušies izlauzties cauri pūlim un ātri paķert ko nu kura vēlējās no kafejnīcas, un pievienojās kapteinei. Pat Hiroši un Daisuke bija tupat, lai gan Nabiki-prāt tas duets te bija tikai, lai būtu tuvāk pulciņam samērā simpātisku un šobrīd brīvu meiteņu.

"Klausieties, es nezinu ko jūs visi te esat iedomājušies, kas tur notika, bet tas bija tikai tāds gadījums, skaidrs!" Sajuri protestēja. "Tā bumba... tā noteikti bija nepareiza bumba!"

"Nu, es nezinu gan. Varbūt ka mūsu Sajuri piemīt slēptas superspējas," Hiroši pūlējās ieturēt nopietnu sejas izteiksmi, bet beigās sāka smaidīt.

"Šeit Nerimā? Paldies par kūkām!" Sajuri asi atcirta, izmisumā savicinot rokas. "Es esmu redzējusi, kur tādas spējas dažu labu ir novedušas! Es labāk palieku tā pati vecā un neievērojamā, parastā Sajuri."

"Ja godīgi, es nedomāju, ka jel kāds no jums ir neievērojami un parasti," Rina pievienojās sarunai, piekļāvusi pie krūtīm bento kastīti. Vaigi blondīnei bija viegli pietvīkuši, bet smaids staroja kā prožektori. "Savu mūžu man nav bijis tik traki un reizē tik jautri, bet jūs visi uzvedaties tā, itkā tas būtu normāli!"

"Nu, patiesībā jau katram no mums ir savi talanti. Ieskaitot tavu padevīgo kalpu." Dauisuke izreiza krūtis. "Varbūt ka pēc stundu beigām tu vēlēsies kādu, kas pavadītu tevi un sīkāk apsprieau... au-au-au!!!" tālākais puiša teiktais pazuda sāpju kunkstienos, ko visticamāk bija izraisījis Jukas dzelžainais tvēriens ap viņa ausi.

"Nekādu perversu niekošanos ap jauniņajām, pirms viņas te nav iedzīvojušās!" Juka stingrā tonī paziņoja, beidzot apžēlojoties un palaižot vaļā Daisukes ausi. "Neiedomājies te meitenei uzdzīt kompleksus, pirms vēl viņa ir pārdzīvojusi pirmo apakšveļas zādzību."

"Au! Juka, tas bija tik nejauki!" Dausuke berzēja sāpošo ķermeņa daļu. "Nejauki un nežēlīgi."

"Un galīgi nepamatoti," piebalsoja Hiroši.

"Kā gan tu drīkstēji tā pieņemt, ka man būtu perversi nolūki..." Daisuke turpināja.

"Atceroties par Rinas gremdēm spēlē, ja viņa tev cirstu pļauku, tavu galvu pēc tam varētu meklēt Ķīnā," Juka šķelmīgi piezīmēja.

"Prātīga doma," Hiroši zibenīgi piekrita.

"Prātīga un vērā ņemama," Daisuke arī piekrita draugam, tīri nemanot ieņemot pozīciju soli tālāk no Rinas.

Blondīne piesarka un paslēpa seju aiz bento kastītes. "Bet ... bet... kāpēc.... Es ... es taču nekad..."

Ranma draudzīgi uzsita viņai uz pleca. "Neņem tos ākstus pārāk pie sirds, Rina. Hei! Nabiki!" rudmate pamāja un mainīja virzienu, pietekot klāt un piemetoties zālē blakus Tendo.

Nabiki pasniedza Ranmai vienu no divām bento kastītēm, un tad pasmīnēja, redzot, ar kādu ātrumu Ranma metas iznīcināt tās saturu. Atvērusi savējo, viņa sāka ēst daudz lēnākā un piedienīgākā ātrumā.

"Tad... tu esi Ranmas saderinātā?" Rina pajautāja.

Nabiki ieturēja pauzi, apdomājot, kā labāk paskaidrot situāciju. Protams, ka to jau visi tāpat zināja, bet nekad nebija lieki pamēģināt izskaidrot visu pareizā gaismā. "Saderinātā kā zicprezidents. Ieteiktu domāt par to kā par pagaidu tiesisko nolēmumu, lai aizkavētu citu kontraktuālo pienākumu nekavējošu izpildes pieprasījumu, pirms nav izsvērti visi iespējamie varianti risinājuma meklējumos."

"Ko?" Rina piešķieba galvu.

"Viņa ar to grib teikt, ka Ranmam ir vēl trīs citas neatlaidīgas līgavas..."

"Div-khā! Khā! Divas! Kodači! Neskaitās!" Ranma metās labot kļūdu ar pilnu muti. Tas bija brīnums, ka viņa neapspļaudīja visus klātesošos ar rīsu maisījumu.

"Sakošļā to kumosu Saotome. Izbaudi, norij un tikai pēc tam sāc runāt. Goda vārds, barot tevi ar Kasumi gatavotajiem labumiem ir lieka izšķērdība," Nabiki iesprauslojās. "Bet... jā, tā tas diemžēl ir. Ranmas tēvam piemīt nejauka tendence sākumā iekulties parādos, un pēc tam piedāvāt otrajai pusei Ranmas laulības kā apmaksas iespēju."

"Nnnopietni?!" Rinai iepletās acis. "Ccik? Es.. ja tas... nav nepieklājīgi..."

"Pēc pēdējiem aprēķiniem, četrdesmit septiņas reizes," Nabiki nesatricināmā mierā paziņoja.

Ranma saviebās un ar piepūli norija pamatīgo kumosu. "Četrdesmit astoņas," viņa pielaboja. "Atceries to Nigērijas Princi pirms pāris mēnešiem?"

"Ak jā... To mēs paši izpelnījāmies, par to ka atļāvām tēvocim Genmam iekārtot personisko e-pasta kastīti," Nabiki nopūtās.

"Ak... mans... dievs..." Rina izdvesa. "Un.... tās visas bija... ar puišiem, vai arī kādas bija ar meitenēm?"

Ranmas seja pieņēma viegli zaļganu nokrāsu. "Septiņpadsmit bija čaļi."

Nabiki viegli ieklepojās. "Nigērijas princis?"

Ranma nopūtās un sašļuka vēl zemāk. "... astoņpadsmit..."

"Bet tas taču ir neiedomājami! Astoņpadsmit puiši, un tas viss divu gadu laikā, kopš tev ir tas lāsts?" Riko izdvesa, lēnām pūloties nokost karija maizes gabalu.

"Trīs bija vēl pirms lāsta," Ranma drūmi piebilda.

Visi trīs klātesošie puiši sinhroni nodrebinājās.

"Bet bet bet... tas taču ir briesmīgi!" Rina izsaucās. "Kā kāds tēvs ko tādu var nodarīt savam miesīgam bērnam?!"

"Ak, bet Genma jau pat neplānoja turēt kaut vienu no tiem solījumiem. Tas viss bija tikai nebeidzama krāpšana," Nabiki sacīja. "Ar vairumu no tiem mēs liekas esam veiksmīgi tikuši galā, bet ir palikušas trīs, kas atsakās atkāpties..."

"Divas!" Ranma iešņācās. "Pat uz mirkli nedod Kodači prasībām kaut mazāko likumības iespēju!"

"Labi, labi. Divas un viena apsēsta jandere." Nabiki piekrītoši atzina. "Viena ir Ukijo, ko jūs visas jau satikāt. Genma kā līgavas pūru izkrāpa viņas tēvam dzimtas jataju, un Ukijo pavadīja lielāko daļu savas dzīves meklējot Ranmu. Plāns vispār bija atriebties, taču, kad viņi beidzot satikās, Ranma tā apvārdoja nabaga meiteni, ka..."

"Es vienkārši izrunājos ar viņu." Ranma iebilda.

"... absolūti nekaunīgi apvārdoja un pārliecināja atkal kļūt par līgavu, nevis nomiegt viņus abus ar tēvu."

"Tas taču ir tik romantiski," iesaucās Rina. "Viņa tik ilgi meklēja savu saderēto, un beidzot pēc tik smagiem pārbaudījumiem, beidzot atrod, un tā vietā, lai atriebtos, atkal iemīlas viņā..."

"Ē... nu jā..." Ranma viegli piesarka un samulsusi pakasīja pakausi. Tobrīd tas nemaz tik romantiski nebija izskatījies...

"Otrā meitene ir no Ķīnas. Viņa nāk no nomaļa novada, kur dzīvo ķīniešu Amazones. Pašas viņas sevi sauc par Joketsuzoku." Nabiki turpināja. "Ranma uzvarēja viņu duelī, kad Genma bija bez atļaujas apēdis Šampū uzvaras balvai paredzēto mielastu."

"Un tad viņa tevī iemīlējās?" Rina paliecās uz priekšu.

"Nē. Tad viņa mēģināja mani nomiegt," Ranma drūmi nomurmināja.

"Jāpiezīmē, ka tad, kad tas viss notikās, Ranma izskatījās tā kā šobrīd, proti, meitene." Nabiki pasmīnēja. "Šampū zaudējums svešiniecei apkaunoja viņu visas cilts priekšā, tāpēc viņa sniedza Ranmam Nāves Skūpstu, kas nozīmēja amazones goda vārdu vajāt pretinieci kaut vai līdz pasaules malai, notvert un nogalināt."

"Ā..." Rina mazliet sarāvās. "Bet... ja jau viņa grib nogalināt Ranmu, tad kā..."

"Tam likumam ir arī citi panti." iejaucās Ranma. "Ja amazoni uzvar svešiniece-sieviete? Nāves skūpsts!" Ranma pārvilka ar pirkstu pār rīkli, pievienojot šņirkšķošu skaņu. "Bet, ja amazones uzvarētājs ir svešinieks-vīrietis?"

"Laulību skūpsts," Nabiki pabeidza domu. "Šampū atklāja, ka Ranma patiesībā ir puisis, un viss."

Rina saviebās, gluži kā nespējot tādam stāstam noticēt. "Bet... neviens nevar iemīlēties tikai tāpēc, ka tā saka likums..."

"Pasaki to Šampū," Ranma nopūtās. "Viņai tas bija kā tāds gaismas slēdzis."

"Ēē... nu labi... laikam..." Rina nomurmināja, joprojām izklausoties nepārliecināta. "Bet... kā tad ar tavu saderināšanos?"

"Nu, tur nav tik sarežģīti. Saotomes kungs un mans papus pazina viens otru, kad bija vēl mūsu vecumā. Viņi kopā auga un trenējās cīņas mākslās, kopā atzīmēja panākumus, un vienā brīdī izlēma, ja viņiem būs bērni, tad viņi apprecinās tos, lai ‘skolas tiktu apvienotas'. Jāatzīst, tas bija vienīgais solījums, ko Ranmas tēvs plānoja ievērot. Un tā vienu dien viņš izlemj savu pretojošos atvasi aizvilkt uz Tendo dojo un oficiāli visu noformēt."

"Atskaitot to, pa mans vecais ir pamuļķis, kas ne tikai pamanījies mūs abiem sagādāt lāstu, bet arī to ierašanos viņš ieplānoja tad, kad aumaļām gāza lietus." Ranma nosprauslājās. "Un tā Genmas Saotomes un viņa dēla vietā Tendo namā ieradās..."

"... pie mums ieradās burvīga rudmate un panda." Nabiki pabeidza. Viņa arī ievēroja, ka Ranma pēc tāda komplimenta viegli pietvīkst. Tas bija kas neparasts, parasti Ranma it ne maz nereaģēja uz komplimentiem par viņa kā meitenes izskatu. Interesanti.

Mans.

Kuš!

"To... pārpratumu... mēs galu galā atrisinājām."

"Vai, Ranma bumbulīt, vai tu tiešām neļausi man pastāstīt, kā tieši mēs uzzinājām par lāsta eksistenci?" Nabiki savā vissaldākajā balss tonī painteresējās.

"Pat neiedrošinies..." Ranma ieņurdējās.

"Labi jau labi..."

"Tas tika atrisināts," Ranma atkal iesāka. "Un tad Tendo kungs man teica, lai izvēlos, ar kuru no viņa trim meitām es vēlos saderināties. Tikai... To izvēli izdarīja manā vietā. Un..." Ranma aprāvās.

Velns. Nabiki domās nolamājās, pārmetot pati sev, ka laikus nesaprata, uz kurieni šī saruna novirzīsies.

"Un tad jūs ar Nabiki saderinājāties?" pajautāja Rina, pat nepamanot, cik izstiepusies ir Ranmas seja.

"Ne gluži... tā..." Sajuri saviebās kā citronu uzkodusi.

"Patiesībā tā bija Nabiki jaunākā māsa Akane, ar kuru Ranma bija saderinājies gandrīz divus gadus," Daisukle palīdzīgi pasklaidroja. "Līdz pat tam brmmm mmmht  mmmm!!!"

"Muti ciet,"Juka iešņācās, aizšāvusi viņam plaukstu mutei priekšā, līdz Daisuke pamāja ar galvu. Tikai tad viņa palaida puisi vaļā.

 "... o jā, tā šķiršanās bija katastrofiska. Sprādzieni un viss. Īstie sprādzieni, es saku!" Daisuke ātri pabeidza.

"Dai-su-ke!"

"Oh..." Rina izdvesa, arī sašļūkot, beidzot sapratusi visus mājienus. "Man ļoti žēl, senpai..."

"Nevajag. Tas..."  Ranma aizrijās ar vārdu ‘nekas' ".. ir pagātne. Paklau, es plānoju aiziet pārbaudīt, vai kafejnīcā vēl ir palicis kāds saldējums, ko viņi piektdien atveda. Tiksimies klasē, ja?" Viņa ātri piecēlās, nopurināja pāris pielipušos zāles stiebrus un tad strauji aizsoļoja uz skolas pusi. Pārāk strauji, ja ņem vērā to, cik maz izredžu bija, ka kafejnīcā šobrīd būs palicis jel kas ēdams.

Nabiki nopūtās. Izskatās, ka nāksies ķerties pie problēmu novēršanas. Es tā biju cerējusi, ka izvairīsimies no depresijas lēkmēm vismaz līdz tam brīdim, kad atgriezīsies Akane. Sasodīts, man tā vajag, lai Ranma vismaz izskatītos normāls!

Rina pamanīja Nabiki sapīkumu un sarāvās vēl mazāka. "Es... man ļoti žēl! Es atvainojos, es nezināju... es negribēju..."

"Tā nav tava vaina," Nabiki nopūtās, savācot savas un Ranmas pusdienu paliekas. Par pārsteigumu sev, viņa pamanīja, ka Ranma bija atstājis pusdienas līdz galam neapēstas. Slikta zīme. "Tas joprojām ir sāpīgs jautājums. Kas paliks tikai smagāks tad, kad mana māsa pēc pāris dienām atkal atgriezīsies mājās."

"Vai es kā varētu palīdzēt?" Rina pajautāja, meitenes zaļajām acīm iedegoties pēkšņā apņēmībā. "Es esmu senpajam parādā par to, ka viņa deva man izdevību parādīt manas spējas volejbola kapteinei, pat ja mani beigās tāpat ignorēja. Es esmu gatava darīt jebko, kas būtu nepieciešams."

"Pacenties nemēģināt viņu apprecēt," Hiroši atbildēja.

"Jā, pamatā ar to pietiks," Sajuri piebalsoja.

"Patiesību sakot..." Nabiki paliecās tuvāk blondīnei. "Kāpēc gan Tanakas jaunkundze tik vīzdegunīgi uzgrieza tev muguru? Tādi uzbrucēji, kā tu, man tā šķiet, tādi taču uz katra stūra nemētājas? Jums ko, ir bijušas kādas nesaskaņas vai saķeršanās?"

Rina papurināja galvu. "Nekas tāds, par ko es zinātu. Es mēģināju pieteikties komandā jau pirmajā dienā, kad ierados Furinkanā, un mani strupi noraidīja. Mani pat neuzaicināja uz izmēģinājuma spēli, nodemonstrēt, ko es protu. Es visu laiku cenšos pārtvert Tanaku-san vienatnē un pajautāt, kas tam par iemeslu, vai es varētu kaut ko darīt lai titku komandā, bet..." Rina nopūtās. "Šodien ir pirmā reize, kad viņa atļāvās mani ievērot. Pamatā viņa paiet man garām tā, it kā manis tur nemaz nebūtu."