Nākamais rīts Tendo namā iesākās ar ievērojami mazāku saspīlējumu klātesošo starpā, lai gan Nabiki ieradās uz brokastīm neizgulējusies un tāpēc stipri kašķīgāka nekā parasti. Tiesa, gan Ranma, gan Kasumi bija jau pieraduši pie tādiem rītiem, un ievēroja piesardzību, līdz meitene bija piesātinājusi savas asinis ar kofeīnu pietiekamā līmenī.

Ja godīgi, Nabiki vakar patiešam bija grūti aizmigt. Katru reizi, kad viņa laidās snaudā, viņai sapņos rādījās tas skūpsts liedagā, taču tam tūlīt pat sekoja klišejiskā Ranmas līgavu un sāncenšu bara ierašanās un mēģinājumi nogalināt Ranmu vai meiteni pašu. Lai kur Nabiki nemēģinātu aizbēgt, viņa uzdūrās arvien jauniem un jauniem sāncenšiem un pretiniekiem, kas visi bija noskaņoti izrēķināties ar meiteni. Vēl vairāk, Asahi un pārējā studentu kompānija arī bija tur, bet visi demonstratīvi uzgrieza meitenei muguru, un vēl tur bija Tokijas universitātes rektors, kas teatrāli plēsa Nabiki nākotnes biznesa grāda diplomu uz pusēm tik ilgi, līdz pārvērta sīkās konfeti driskās. 

Un vēl tur bija kāds apjucis klauns, kas nesaprašanā skatījās apkārt.

Katru reizi, kad meitene aizvēra acis, tas atsākās no jauna, katru reizi viņa uzsprāga gultā augšā sēdus, sirdij lecot teju pa muti ārā, kad kārtējā Ranmas līgava vai konkurents bija panākuši un brutāli izrēķinājušies ar Nabiki.

Itkā es pati neapzinātos, ka ļauties iemīlēties Ranmā būs pirmā un pēdējā muļķība manā īsajā mūžā, Nabiki drūmi nodomāja. Viņa pašķielēja pāri rīta avīzes malai uz galdabiedru, kas šobrīd aprija brokastis ar viņam jau pierasto ātrumu un enerģiju, un sajuta, ka lūpu kaktiņos pūlas iezagties viegls smaids. Meitene tūlīt pat ar stingru roku apspieda šīs muļķīgās domas. Nē. Aizmirsti par ko tādu!

Nu, vismaz tas, ka puisis vairs nebija sadrūmis, tā vien jau bija laba zīme. Darboties ar saīgušu un sevī kā ezis ierāvušos Ranmu būtu teju neiespējama misija, turklāt, ja visi grupējumi un personas, kas ietilpa Ārprātā, domātu, ka Ranma uzvedas dīvaini, viņi noteikti sāktu turēt Nabiki aizdomās par kaut kādiem slepeniem plāniem.

Sasodīts, vēl sešus mēnešus iepriekš to būtu bijis daudz vienkāršāk izdarīt, meitene nodomāja, domās apsverot visus tos neskaitāmos variantus, kuros šis uzmanīgi celtais kāršu namiņš varētu sabrukt pār viņiem abiem.

Pabeiguši brokastis, abi metās uz durvju pusi, jo nupat jau bija tā kā mazliet jāsteidzas. Nabiki pie sevis pikti nomurmināja kaut ko par bezjēdzīgu skriešanu riksī, taču patiesībā tas nebija nekas, kas pat attālināti tuvotos tam, kā uz skolu bija nesušies Akane un Ranma.

Dabiski, ka Ranma kā puisis netika pat ne līdz kanālam, pirms viņu aplēja ar aukstu ūdeni. Nabiki pēdējā brīdī paguva aizsegties ar skolassomu un izvairīties no tā, lai arī viņu izmērcētu aukstā ūdens šalts.

"Nē, nu goda vārds!" Ranma iebrēcās, izgriežot savu slapjo kreklu, pirms mesties skriet tālāk, pat nesamazinājusi ātrumu. "Man ir sporta nodarbības tūlīt pēc mājturības!"

Blakus viņai strauji skrejošā Nabiki nenoturējās neieķiķinājusies. "Kas tur liels? Ieiesi dušā pirms nodarbības, nevis tikai pēc."

Rudmate saviebās kā zobusāpēs. "Jā, un slāt garām veselai ģērbtuvei puspliku uz tevi blenzošu čaļu, lai tiktu dušas telpā, jo Hinako jaunkundze jau nebūs tik jauka un neļaus man aiziet no stundas agrāk, lai tiktu pie karsta ūdens pirmais."

"Puiši joprojām neliek tevi mierā?" Nabiki notēloja vieglu līdzjūtību. Pēc tā, cik zibenīgi tika izpārdotas Ranmas fotogrāfijas, viņa lieliski zināja patieso situāciju.

"Man domāt, daži joprojām cer, ka es palikšu par skuķi pilnībā un sākšu satikties ar čaļiem," Ranma saviebās. "Tas viss iesākās, kad tā vecā ragana man uzlika Kaķa Mēles lāstu, un pēc tā idiota Herba ar viņa maģisko pavārnīcu palika tikai ļaunāk. Pilna skola ar foršām brīvām meitenēm, bet viņi domā tikai par to vienu, kas patiesībā ir čalis. Tas taču ir stulbi!"

"‘Pilna skola ar foršām brīvām meitenēm'?" Nabiki pasmīnēja. "Vai, Ranma, es pat neiedomājos, ka pēc tām dievietēm, ar kurām tev parasti ir darīšanas, tu ievēro arī mūs, parastās mirstīgās."

Ranma uzmeta lūpu. "Es neesmu stīvs un miris, Nabiki. Es tikai nedrīkstu pat tik daudz, kā paskatīties, vai arī man šauj pa ausi." Rudmate saviebās. "Neglītās puikskuķes rūpes par pasaules sargāšanu no viņas ‘izvirtušā' līgavaiņa!"

Nabiki brīdi paklusēja, aši kustinot kājas lai turētos līdzi Ranmai, kamēr viņas galvā nobrieda kāda doma. Tai konkretizējoties, meitenes sejā sāka pamazām uzplaukt smaids. "Ranma, kā tev patiktu atgādināt puišiem, ka tev meitenes patīk pat tad, ja pats esi meitenes izskatā, pārliecināt meitenes, ka tu neesi nekāds izvirtulis un patiesi saproti mūsu problēmas, un vēl ar to mazliet pat nopelnīt?"

Ranma veltīja Nabiki aizdomu pilnu skatienu. "Kas tev vēl ir padomā?"

"Tici man, tev patiks tas, kas sanāks! Tev tikai nāksies tāpēc iet uz fizkultūru kā meitenei."

Nabiki saviebās un lēnām apstājās, jo, to izdzirdējis, Ranma pilnā ātrumā pamēģināja cauri asfaltam ieskatīties Tokijas metro.