Furinkana bija diezgan liela skola, un, esot citā mācību gadā, izvairīties satikt Ranmu izrādījās pat pārāk vienkārši. Vienu brīdi gan meitenes uzmanību piesaistīja šādas tādas baumas par dīvainu atgadījumu pirms stundu sākuma starp Ranmu un Kuno, no kura pa gabalu oda pēc vieglas peļņas, tomēr šodien, pārmaiņas pēc, Nabiki nebija tik daudz norūpējusies par dzīšanos pēc visvarenās jēnas kā par iztikšanu bez neveiklas izskaidrošanās. Viņa bija meistarīgi izvairījusies no savu partneru un klasesbiedreņu jautājumiem par viņas patreizējām attiecībām ar Ranmu Saotomi, un, tā kā pēdējā reizē, kad viņi bija bijuši PĀRIS, Nabiki puisi bija nežēlīgi izmantojusi vieglas peļņas gūšanai, visi tāpat pieņēma, ka šī reize no iepriekšējās ne ar ko neatšķirsies.

Mācību ziņā šīs bija skolas gada pirmās stundas, kurās pamatā atkārtoja iepriekšējā gadā apgūto, lai novērtētu skolēnu zināšanu līmeni. Nabiki to visu lieliski pārzināja, tāpēc viņai bija iespējams nepievērst pārāk lielu uzmanību skolotājiem bet ļaut savam prātām aizklīst projām. Galvā viņai acu priekšā joprojām atradās korķkoka plāksne ar atzīmētajām Ranmas saistībām un sarežģījumiem, kur viņa veica dažādas izmaiņas un pārbīdīšanas, apsverot, kā lai tās visas neitralizē, vai vismaz atslābina pietiekami, lai dotu Ranmam iespēju izkļūt brīvībā.

Objektīvi runājot, problēma bija satriecoši interesanta, un arī peļņas iespējas solījās būt neaprakstāmas. Ja vien viņai būtu pieticis prāta uzsākt kaut ko tādu mazliet agrāk, viņa te siekalotos gluži kā tas animētais vilks, apcerot necerētas peļņas iespējas no tikai pāris niecīgām manipulācijām.

Tagad? Tagad viņa izrādījās esam PĀRĀK tuvu tam visam. Viņai draudēja risks pašai tapt ierautai šajā haosā. Gadu iepriekš tā nebūtu bijusi pārāk liela problēma, bet tagad priekšā bija izlaiduma eksāmeni un sagatavošanās kursi iestājeksāmeniem noskatītajās universitātēs, un viņai nebija ne laika, ne arī kaut mazākā noskaņojuma būt kaut kādai te rezerves Akanei. Viss, kas bija vajadzīgs, bija nomest liekos haosa aģentus nost no spēles laukuma, vai vismaz sakārtot to haosu pietiekami, lai Ranma tālāko spētu paveikt pats, un izdarīt to, pirms haoss aprīs viņu pašu.

Nekad, nekādā gadījumā neiesaisties Ārprātā! Tu nekad, ne par kādu naudu nedrīksti šajā Ārprātā PIEDALĪTIES!!! Viņa nodomāja

Un tur arī bija problēmas sakne. Lai atsietu šo Gordija mezglu, lai atrisinātu Ranmas problēmas, viņai tieši tas būs jādara. Vēl ļaunāk, viņai nāksies pilnībā ignorēt šo padomu, viņai nāksies spēlēt LEĻĻUMEISTARU visā šajā haosā. Izredzes sagādāt sev personiskas nepatikšanas, tādā situācijā viņa nebūtu gatava derēt pat uz vienu jēnu, ka no tā izdosies izvairīties.

Pēc stundu beigām Nabiki aizlavījās no skolas neviena nepamanīta, pamanījusies aizbēgt gan no savām draudzenēm, gan no sava teorētiski saderētā. Tā vietā, lai dotos tieši uz mājām, viņa izlēma kaut kur iedzert kafiju un pavadīt vismaz kādu brīdi ārpus Ārprāta un vēlreiz visu rūpīgi apdomāt. Lai ko tādu paveiktu, diemžēl nācās ignorēt visas parastās kafejnīcas, kurās pastāvēja pārāk liela iespēja uzskriet virsū kādiem paziņām no Furinkanas.

Tad ko gan lai es daru? viņa pie sevis murmināja. Es varētu izlabot, vai vismaz uz laiku neitralizēt vairumu Ranmas problēmu, es zinu ka es to varu! Atbilde ir tur, ĀRĀ. Tikai... Daudz vieglāk un drošāk man būtu rīkoties tieši tāpat kā pagājušajā reizē, sarīdīt sāncenses uz Ranmas roku vienu pret otru, sabotēt visus vecāku mēģinājumus sarīkot mums nekavējošas kāzas, pēc tam aizlaisties uz universitāti un atstāt Ranmu izstrebt visu to ievārīto putru vienam.

Nabiki pacēla galvu, pirmo reizi ievērojot ielas malā necilu bet visai īpatnēju tējnīcu. Koka uzraksts virs durvīm vēstīja ‘Klāras Lapu Tējas Veikaliņš', zem kura piestiprināta šūpojās liela perfekti atveidota sarkana tējkoka lapa. Durvis bija tradicionālās bīdāmās durvis ar papīra logiem, bet absolūti nekas cits veikalā nebija pat attāli tradicionāls. Ārpusē  sakārti gar nojumes jumtu un apvīti ap katru stabu bija dažādi vēja zvani, lūgšanu zīmes un virpuļgredzeni. Veikala priekšā bija novietots neliels, daudz vairāk rietumnieciska stila kā viss pārējais, galds un divi izbalējušas zaļas apdares krēsli, kas izskatījās sen kā neizmantoti. Pie sienas bez logiem bija piesprausti dažādi nieki un suvenīri, šķietami no visas pasaules. Ar roku uz papīra lapas uzvilkti mākslinieciski darināti tušas kandži vēstīja visiem, kam tas varētu interesēt, ka veikals ir atvērts.

Ziņkārības vilināta, Nabiki pavēra durvis un iegāja krēslainajā veikalā. "Vai te kāds ir?"

"O, sveicināti, dārgā! Laipni lūgti! Uzgaidiet mirklīti, tūlīt iziešu pie jums!" Blāvi izgaismotā veikala tālākajā galā stāvēja kāds rēgains stāvs. Pienākot tuvāk, Nabiki ieraudzīja ka tas ir garš, slaids vīrietis, kura līkais kā vanagam deguns un biezās uzacis bija asā kontrastā ar viņa izsmalcināto izturēšanos un sievišķīgo izskatu, ko vēl vairāk uzsvēra kompetenti uzliktā kosmētika. Mugurā viņam bija viegls sieviešu kimono, un uz galvas uzsiets lakatiņš, kas pilnībā pārklāja matus.

Nabiki gan samirkšķināja acis, bet šādas dīvainības viņā jau sen vairs nespēja izsaukt neko vairāk par vieglu uzacs saraukšanu. Tā vietā viņa pārlaida skatienu pašam veikaliņam. Vienu pusi teju visā telpas garumā aizņēma masīva koka lete, gar kuru bija izkārtoti bāra krēsli kur sēdēt apmeklētājiem, kā arī virkne nelielu tējas vārāmo katliņu uzliktu virs spirta degļiem. Dibensienu no grīdas līdz griestiem sedza plaukti, kuros cieši viens blakus otram bija sarindoti keramikas podi ar uzlīmēm, katrā kāda īpaša tējas šķirne. Pretējā pusē bija vairāki galdiņi, kā arī pāris nišas ar individuāliem galdiņiem, kur apmeklētāji no galvenās telpas varētu paslēpties aiz aizkariem, taču pilnīgi visas vietas bija brīvas.

Nabiki apsēdās uz viena no krēsliem pie letes. Citu apmeklētāju iztrūkums gan mazliet nervozēja, bet, ja jau īpašnieks bija viņu pamanījis ienākam, tagad mesties ārā skaitītos galīgi nepieklājīgi.

"Paldies ka pagaidījāt, dārgā!" Vīrs pienāca klāt ar platu smaidu sejā, kas atsedza viņa lielos, perfekti taisnos un mirdzoši baltos zobus. "Esat sveicināta manā necilajā tējnīcā! Vai es nemaldos teikdams, ka šī jums ir pirmā reize šeit iegriezties, ja?"

"Es... tas ir... es vienkārši gāju garām un..." Nabiki samulsa un sastomījās, īsti neapzinoties, kā pareizi uztvert tik enerģisku personu. " ... vai pie jums varētu pasūtīt krūzīti kafijas?" Tikko to pateikusi, viņa saviebās, aptvērusi, ka tējnīcā prasīt pēc kafijas nebija tā prātīgākā doma, īpašnieks vēl varētu to uztvert kā personisku apvainojumu.

Patiesi, vīrs iesmējās un viegli uzsita pa viņas roku. "O, nē nē nē, dārgā. Kafijai ir savas priekšrocības un labumi, bet katram dzērienam piedienas sava vieta un laiks, un, baidos,  pēcpusdienas laiks ir perfekts laiks tējai. Nebūtu taču jauki, ja mēs ignorētu visu to dramatismu, kam Britu Impērija ir gājusi cauri tējas vārdā, tikai lai aizstātu pēcpusdienas tēju ar jebkādu citu dzērienu, jūs taču piekrītat?" Vīrs no nez no kurienes izvilka baltu tējas krūzīti un tad šķietami uz labu laimi paķēra vienu no tējas katliņiem. "Mani sauc Džiro. Vienkārši Džiro. Un jūs būtu?"

Nabiki mazliet apjuka, jo vīrietis jau lēja tēju krūzītē pat nepajautājis viņai par to, kādu viņa vēlētos. "Uh... Nabiki. Nabiki Tendo."

"Nu lūk, Nabiki, man te ir viens mazs rituāls, kurā, cerams, jūs piekritīsiet piedalīties," Džiro smaidot paziņoja. "Pirmā tasīte vienmēr iet uz saimnieka rēķina, bet par to es lūdzu man to prieku ļaut man uzminēt, kādai tējai jūs dodat priekšroku." Vīrs pabeidza liet tēju, nejautājot pievienoja tai divus cukurgraudiņus un tad nolika tējas krūzīti uz apakštasītes Nabiki priekšā.

"Jūs liekaties... uh... ļoti pārliecināts." Nabiki veltīja tējas krūzītei aizdomu pilnu skatienu, pacēla to un paostīja. Redzot kā Džiro uzmanīgi vēro viņu, meitene iekšēji paraustīja plecus un iedzēra nelielu malciņu. Viņas uzacis tūlīt pat parāvās uz augšu, sajūtot vieglu bergamotes piegaršu. "Tas... Tas ir patiesi lieliski!"

Smaids Džiro sejā palika vēl platāks, un viņš apmierināti sasita plaukstas. "Es zināju!" viņš paliecās uz priekšu un konspiratoriski piemiedza Nabiki ar aci. "Nopietniem domātājiem vienmēr patīk ‘Earl Grey'. Es esmu spēlējies ar šo šķirni gadiem, pūloties piemeklēt pašu labāko maisījumu, lai panāktu tādu izcilību. Man ir kāds klients, kas ir ĀRKĀRTĪGI prasīgs kvalitātes ziņā. Bet, jūs jau ziniet, kādi tie franči mēdz būt nervozi." Viņš nolika tējkannu malā. "Tagad es iedomājos, ka jums droši vien ir kāds nozīmīgs lēmums, kas jāpārdomā."

Nabiki papūlējās paslēpt savu pārsteigumu, iemalkojot vēl nedaudz tējas. "Vēl viens minējums?"

Džiro iesmējās. "Nē nē, protams ka nē. Redziet... vairums cilvēku, kas atrod ceļu uz manu tējnīcu, viņi visi pārdomā kādu viņiem ļoti svarīgu jautājumu. Kaut ko, kas viņiem ir pašas eksistences pamats. Tāpēc jau arī šī tējnīca pastāv." Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu un uzlika roku uz sirds gluži kā zvērot. "Šeit visiem tiek dota tasīte siltas tējas, dzirdoša auss kas gatava uzklausīt, un mierīga vieta kur visu apdomāt un pieņemt sarežģītu lēmumu."

Nabiki pavīpsnāja par šādu reklāmu. Lai gan, dzirdīga auss, kas gatava uzklausīt, šobrīd būtu tieši pašā laikā. Atrast kādu mierīgu vietu Nerimā, kur vienkārši padomāt - tas arī bija īsts varoņdarbs. "Es... Es pat nezinu, kā lai izklāstu manu problēmu, neizklausoties galīgi traka."

"Ak, pfi, mana dārgā," Džiro atmeta ar roku. "Man te ir iegriezušies īsteni trakie, un man nācās klausīties, kā viņi ņemas žēloties par būdām un skrūvgriežiem un to, cik ļoti viņi ienīst bumbierus. Ticiet man, es spēju noteikt atšķirību."

Nabiki dziļi ievilka elpu. "Nu... Tas ir saistībā ar ... ar vienu puisi."

Džiro nosprauslājās. "Dārgumiņ, tas vienmēr ir saistīts ar puisi."

Nabiki uzmeta lūpu. "Ne jau tā! Nu  labi... varbūt mazliet, bet tas nav tas svarīgākais! Problēma ir tajā, ka viņa dzīve... tas ir... tā... tā ir vienkārši pilnīgā p... nekur. Un, es sākumā īpaši par to pat nedomāju, jo viņš ir balamute un lielībnieks, un tieši tāds tips, kam piedienas tādās nepatikšanās iekulties, tā ka es iedomājos, ka viņš to visu ir godam nopelnījis. Ka varbūt pat viņš vēlas, lai tā viss ap viņu notiekas."

Džiro aizrautīgi klausījās meitenē.

"Nu un... tā sagadījās, ka apstākļi piespieda mūs pavadīt kādu laiku kopā. Un nē, tas nebija tā!" Nabiki aši piezīmēja. "Bet... mēs izrunājāmies... Vairāk, nekā bijām runājušies parasti, un es... laikam jau es beidzot ieraudzīju, kā tas viss izskatās no viņa skatupunkta, un laikam es beidzot sāku saprast, kāpēc tas tā ar viņu notiek."

"Viņš izrādījās kaut kas vairāk, kā biji iedomājusies?" Džiro pajautāja, iemalkojot tēju no tasītes, kuru, Nabiki varēja apzvērēt, viņa nebija redzējusi viņu paņemam un pielejam.

"Jā... un arī nē... Patiesībā gluži pretēji." Nabiki sacīja, un tai brīdī sajutās mazliet skumji. "Viņš... sasodīts, viņš par tik daudz ko pat nenojauta... visparastākās lietas. Pirmais zvans skolā, pirmā draudzība, pirmā aizraušanās... Iemācīties, kā sadzīvot ar cilvēkiem... Vairums viņa problēmu ir tāpēc, ka viņš pat nesaprot, ka vajadzētu uzvesties CITĀDĀK."

"Ļoti daudz pasaules bezjēdzību var reducēt līdz tam," Džiro klusi piebilda. "Tam, un vēl tam, ka cilvēki ir pārāk lepni vai pārāk augstprātīgi, lai atzītu to, ka nezina, kā pareizi rīkoties."

"Jā, tiešām, ‘lepns un augstprātīgs' viņu diezgan labi raksturo. Bet..." Nabiki iekoda apakšlūpā, skatoties savā atspulgā melnajā šķidrumā tasītes dibenā. "Viņa āda izrādījās daudz plānāka,  nekā es biju iedomājusies. Man liekas, es patiesi viņu sāpināju."

"Un tagad tu domā, kā to visu vērst par labu?"

Nabiki sapurināja galvu. "Tur jau tā problēma. Es zinu, kā to visu vērst par labu. Es pat jau esmu gandrīz visu izplānojusi. Es varu savest kārtībā to haosu viņa dzīvē, panākt, lai viss nostabilizējas, un ar atlikušo jau viņš pats tad varēs tikt galā, un varbūt pat beidzot viņš varēs sākt apgūt to, ko palaidis garām, kā saprasties ar cilvēkiem. Tikai... Ja es to iesākšu, man neatliks nekas cits, kā vien iet līdz galam. Un, ja tur kaut kas saies greizi, tad tas haoss paraus mani sev līdzi, un es esmu tik tuvu tam, lai beidzot būtu tur, kur es vēlos būt savā dzīvē!"

"Mmmmm... tātad!" Džiro pastūma uz Nabiki pusi šķīvīti ar cepumiem, kurus meitene arī nebija pamanījusi uzrodamies, un paņēma vienu pats. "Tātad tev jāizlemj, vai ir vērts riskēt ar savu nākotni, lai padarītu laimīgu slikto puisi ar jūtīgu sirdi?"

Nabiki sadrūma. "Tas nav tik vienkārši..."

"Nu, tu liki noprast, ka viņš ir..."

"Nē!" Nabiki veltīja negantu skatienu tējnīcas sievišķīgā paskata saimniekam. "Patiesībā viņš ir tik apķērīgs! Viss, kas ir vajadzīgs, ir kādam parādīt, kā LIETOT šīs prasmes, un viņš tās viens divi apgūs un pielietos!"

"Bet viņš ir lepns un augstprātīgs!"

"Tas ir tikai ārējā čaula, jo viņš burtiski nezina, kā savādāk rīkoties, tikai tāpēc, ka tas viņa idiots tēvs samācīja viņam, ka puisim vienmēr jābūt pašpārliecinātam un neatkarīgam, tāpēc viņam pat prātā neienāk, ka ir perfekti pieļaujami palūgt kādam tev palīdzēt!" Nabiki pielēca kājās un atgrūdās no letes, acīm zvērojot.

"Zini, ko es domāju?" Džiro ierunājās, zīmīgi pasmaidījis, un nokoda gabaliņu no cepuma. "Es domāju, ka tu jau lieliski zini, ko tu gribi darīt, un šobrīd vienkārši nevari izlemt, vai tev vajadzētu sevi no tā atrunāt, vai arī tomēr nē."

Nabiki sašutums un dusmas acumirklī noplaka, tikko Džiro vārdi bija sasnieguši viņas apziņu, un viņa nosarka. "Tas nav manā garā - visi zina, ka ko TĀDU es nekad nedarītu..." 

"Un vai tu esi tāds cilvēks, kas dara tikai to, ko citi no tevis sagaida?" Džiro pavaicāja, uzraucis uzaci, tad smīnēdams nokoda no cepuma rokā vēl vienu kumosu. "Tāds iespaids man nemaz nerodas."

Nabiki sejā par spīti šokam sāka uzplaukt smaids. Kas gan piedod balvai īsto vērtību, ja ne mazliet riska? Viņa nodomāja. Ja šī tiešām ir MANA cīņas māksla, kā Ranma teica, tad kas gan es būtu par cīnītāju, ja tik viegli atteiktos no izaicinājuma? "Paldies. Tas palīdzēja."

"Izrunāšanās vienmēr palīdz." Džiro klusi nomurmināja. "Ak!" viņš piepeši izslējās, pacēla gaisā pirkstu un tad palīda zem letes, no kurienes atskanēja trokšņi, itkā kāds pārbīdītu kastes. "Pirms es aizmirstu..." uz letes nogūla gara, plata un sekla kaste, kurā katrā mazajā nodalījumā, ievīstīta papīrā, gulēja tējas tasīte ar apakštasīti. "Pēdējā tradīcija šodien, es zvēru! Pirms aiziet, es lūdzu saviem klientiem izvēlēties tasīti, kas viņiem šķiet vispiemērotākā, lai iegriežoties šeit nākamreiz, es varētu pasniegt viņiem tēju personiskā krūzītē, kuru neviens cits nelietotu."

"Tas..." Nabiki skeptiski nopūtās, "... nešķiet visai rentabli..."

"Dārgā, ja tu plāno atvērt tējnīcu, lai ar to pelnītu, tad tu esi izvēlējusies nepareizo biznesa sfēru," Džiro ķircinošā tonī piezīmēja, un pabīdīja kasti tuvāk Nabiki. "Un tagad uz priekšu! Izvēlies to, kas tevi visvairāk piesaista."

Nabiki neticīgi paskatījās uz raibo tasīšu kolekciju, kur katra no tām bija savādākā krāsā, formā un izmērā. Sākumā viņa vēlējās vienkārši paņemt kaut ko kas pagadīsies, bet tad viena tasīte piesaistīja meitenes uzmanību.

Tā bija sniegbalta, astoņstūra formas tasīte, kas uz leju sašaurinājās. Nezināmais mākslinieks bija ar melnu un dzeltenu tušu uz tās sāniem uzzīmējis saullēktu virs jūras, ar zeltainu smilšu liedagu priekšplānā. Meitene piesardzīgi izcēla tasīti no iepakojuma, jūtot, ka tā ir pārāk dārga, lai tā vienkārši mētātos mazā, nevienam nezināmā tējnīcā. 

Džiro pasmaidīja un apmierināti pamāja, izceļot ārā saderīgo apakštasīti un noliekot to uz letes Nabiki priekšā. "Tā gaidīs tevi tavā nākamajā apmeklējumā."

Nabiki viegli pasmaidīja, un tad paskatījās uz tējnīcas saimnieka pusi. "Liels paldies, bet es tiešām nezinu vai atgriezīšos. Šodien es tā nejauši aizmaldījos prom no mana parastā maršruta." Viņa pasniedzās un ar pirkstu noglāstīja tējas tasīti, izjūtot zināmu nožēlu.

"Es saprotu. Man ir daudz tasīšu, kas jau sen nav tikušas noceltas no plaukta." Lielā tulznām klātā plauksta uzgūlās Nabiki rokai. "Bet tas nav nemaz tik ļauni, tas tikai nozīmē, ka viņiem vairs nav jāpieņem tie tik svarīgie lēmumi. Viņus vairs nemoka šī izvēle. Un tātad šīs tasītes ir kaut kas, kas man liek atcerēties par viņiem vēl ilgi pēc tam, kad pēdējo reizi esam tikušies."

Nabiki pasmaidīja par dīvaino vīru un pamāja ar galvu. "Labi, cik es jums esmu parādā?"

Džiro papurināja galvu. "Vienkārši atnāciet vēlreiz, ja jums atkal vajadzēs apsvērt kādu visu dzīvi mainošu jautājumu."

Nabiki smaids pārauga smīnā. "Es laikam pasēšu tādā gadījumā. Neesmu paradusi mocīties ar tādiem personiskiem jautājumiem."

Džiro atsmaidīja viņai. "Vai tad neesi, ko? Nu, kā jau es TEICU, es nestrādāju tējnīcā peļņas dēļ, vai ne?"

"Esmu pārliecināta, ka jums viss būs kārtībā," Nabiki atbildēja, paplikšķinot pa Džiro roku. Viņa pagriezās un izgāja ārā no tējnīcas, jūtoties daudz labāk un esot daudz pārliecinātāka par tālākajiem soļiem.

Džiro smaidot noskatījās, kā viņa aizsoļo. Tad viņš nopūtās, papurināja galvu un savāca izvēlēto tasīti un apakštasīti, uzmanīgi novietojot tās plauktā aiz letes starp neskaitāmiem citiem visdažādākās formas, krāsas un izmēra tasīšu komplektiem. "Nāksies pasūtīt vēl ‘Earl Grey'."