browncat

"(..) vairs necentās Rovenu aizraut prom. Apmulsusi viņa palūkojās uz Neiko, kas raudzījās uz kaut ko meitenei aiz muguras. Likās, ka viņš ir pārsteigts. Pagriezusies riņķī, meitene ieraudzīja gara auguma vīrieti, kas kaut ko turēja sev uz pleca. Likās, ka maisā esošais, bija dzīvs. Rovena noskurinājās un atkāpās, uzkāpdama Neiko uz kājas, taču šķiet, ka viņš to nemanīja. Rovena juta, ka tiek nostumta viņam aiz muguras."

Var mēģināt izgudrot citas metodes, kā parādīt pieņēmumus, lai nav jāatkārto "likties" un "šķist". Pirmkārt, to šajā rindkopā varētu būt mazāk, otrkārt, ir vēl tāda paveca forma ar divdabi, piemēram, "Neiko nelikās manām", "Neiko šķita ignorējam". Droši vien ir vēl kādi varianti, bet šobrīd nenāk prātā.

Tad vēl iemet aci šeit -  

http://www.lab.lv/index.php?pid=405

- sagaidi pilnmēnesi un kaut vai paskaties pa logu (ja nav pārāk spilgts ielu apgaismojums). Pavēro, ko ir un ko nav iespējams saskatīt naktī. Pat ja ir pilnmēness. Diez vai var noteikt ādas mēteļa izcelsmi (čūska/krokodils/pūķis) un acu krāsu. Naktī visi kaķi pelēki, atceries.

Tad vēl varbūt pameklē netā kaut kādas tādas kā ilustrācijas sava stāsta ainavām, vai kā citādi piedomā, lai mazliet vairāk detaļu. Dažreiz duras acīs tas, ka ir līdzenumi, meži, pilis - pa lielai daļai tādi nenoteikti, kā jau visi līdzenumi, meži un pilis. Fakts, ka kaut kas robežojas ar kalniem, kaut kur tālumā manāma dūmu grīste, kaut kur aug vientuļš koks vai mežā sazin kāpēc ir izdedzis klajumiņš, uzreiz rada tādu kā personiskumu. Tas kļūst par īpašu mežu vai līdzenumu. Kaut kā līdzīgi ir arī ar diennakts ritmu - saule un mēness ne vienmēr ir pretējas parādības - ir bezmēness naktis un mēness dienas laikā, ir netverams palsums pirms ausmas - nav tā, ka uzreiz pēc mēness rieta debesis pāršķeļ pirmie saules stari.

 Un man tomēr jāpārlasa iepriekšējās nodaļas. Gaužām piņķerīgi tie raduraksti :/ 

• 24. nodaļa
• 23.04.2008 10:02
•