Esmu lasījusi Maktub un Alķīmiķi.
Lieliskas grāmatas. Tiešām.

Man viņš kā cilvēks liekas nu ļooooti interesants pēc vienas intervijas, ko es internetā kkur izlasīju. Nekad par viņu nebiju domājusi tā. Domāju kkāds neglābjamais romantiķis&stufffs.
Bet viņa grāmatas man nepatīk. Atsveišķas idejas, jā, bet kopumā tik .. ne man. Esmu izlasījusi Alķīmiķi (nenormāli patika tā vieta par tām valodām) , 11 minūtes (apbrīnojami cik reāli vīrietis uzraksta par sievietes izjūtām) un iesāku Maktub, bet tad aizmigu, un vairāk neesmu pieķērusies.

Paulu Koelju...

Alķīmiķis bija interesants un ar saistošu sižetu un galveno jēgu...

Vēl lasīju Zahir, bet tas bija tāds sviests, manuprāt. nu, nezinu, vienkārši nebija saistošs...

Hmm, viens no maniem mīļākajiem autoriem. Visas grāmtas gan neesu izlasījusi, bet ceru to drīzumā izdarīt.
Mīļākā grāmat man bija "Pjedro upes krastā sēdēju un raudāju"
Man patika "Ceļavārdi gaismas bruņiniekam" un "Veronika grib mirt" un "Nelabais un Senjorita Prima"
"Alķīmiķis" bija atmiņā paliekošs.
"Maktub" bija vienkārši jauka, lai gan jāatzīst, ka vietām lasīju tālāk piespiežoties, vai arī lecu pāri rindkopām.
Vispār jau man visas grāmatas, ko esmu līdz šim lasījusi ir patikušas, izņemot "Burvja piezīmes"( dzirdēju, ka tā arī esot viņa pirmā grāmata?), kas laikam bija pārāk sarežģīta priekš manis.

Gara doma, īsos vārdos- Pauls Koelju ir nepārspējams.
( ja vien neskaita Halīlu Džibrānu, Bahu un Remarku )

Laikam arī es šajā pavedienā kaut ko esmu iekleksējusi savulaik.

Nepiekrītu tiem, kas saka, ka tā ir viegla lasāmviela. Viņa grāmatas ir viegli lasīt, taču tās mēdz apgāzt dvēseli kājām gaisā brīdī, kad saproti, cik šķērsām esi dzīvojis līdz šim. Viņš vienkāršiem vārdiem pierāda vienkāršas dzīves patiesības, kas ikdienas steigā un vēlmē pēc sarežģītības ir aizmirsušās, liek pasmaidīt un vienkārši pavērot saullēktu.

Kad iznāca latviski "Alķīmiķis", sabiedrību pārņēma kaut kāds Koelju-bums, kas tagad laikam lēnām sāk pieklust, jo ilgstošie fani pamazām atsijājas no Koelju-ir-woot! viedokļa pārstāvjiem. Gribētos gan ticēt, ka Koelju grāmatas patiešām atstājušas kādu pēdu vidējā aritmētiskā lasītāja dvēselē. Likušas padomāt.

Btw, Rēriha grāmatnīcā Koelju darbi iekrāmēti sērijā "20. gs. dižākie mistiķi".

Un vēl, protams, noceļu cepuri un zemu paklanos tulkotāja Edvīna Raupa priekšā...

cik saprotu tad rakstīšana viņam vairāk ir prikološanās un galvenā profesija- mistiķis/burvis
grāmatās neesot ne puse no tā ko viņš patiesībā varētu pateikt a "Burvja piezīmes"esot izrauts gabals no kāda konkrēta rituāla vai mācības.
neesu vēl izlasījusi bet domāju ka tā ir- viņš zin un prot daudz vairāk nekā grāmatu izlasot varētu domāt

Viņa visas grāmatas ir viņa stilā: sākums nesaistošs, tad nāk tiešām interesanti, jo viņa filozofēšana ir diezgan oriģināla. Viņa grāmatās var uzzināt kaudzi interesantu lietu, kuras varbūt nav taisnība, bet liek padomāt. Es domāju, ka Koelju ir nežēlīgi īpatnējs cilvēks ne tikai caur grāmatām, kuras viņš raksta. Viņš prot sajaukt reliģijas, mistiku, filozofiju kopā un skatīties dziļāk, saprotošāk uz itin visu. Viņa grāmatās nav kaut kādu īpaši izteiktu tēlu vai skaistas, izkoptas valodas, bet tās ir saistošas. Kaut vai uz brīdi, bet ļoti saistošas.

Tagad lasu "Burvja piezīmes". Atkal grāmata runā kā cilvēks. Un es tur redzu tās domas, kuras es jau senāk biju atzinusi sevī, tikai šeit tās ir noformulētas. Laba grāmata.

No šī autora esmu lasījusi "Veronika grib mirt". Ļoti patika! Esmu sajūsmā par šo autoru! Vakar draudzene iedeva izlasīšanai "11 minūtes" par ielasmeitu vārdā Marija.

Atkal jau man patīk! Pagaidām jau, kā noprotu no draudzenes, vēl interesantākais nemaz nav sācies.
Viņa vēl pieteica, zinādama, ka esmu cilvēks, kas, lasot grāmatas, izlasa pēdējo rindkopu vai lappusi, lai beigas nelasot, savādāk nebūs interesanti. Nebūšot pārsteiguma par noslēgumu.
Grūti ir, neatvērt pēdējo lappusi, taču es klausu uz vārda!

Kā klausos, derētu izlasīt arī "Alķīmiķis".. izklausās interesanta!

man patīk, ka viņa grāmatas nav vienkārši romāns vai fantastika, bet arī filozofija. viņš nemudžina un neliek pēc izlasīšanas domāt, kas tur bija domāts, tas ir skaidri pateikts.
man vislabāk patika "Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju", bet pārējās arī foršas. pašlaik lasu "Burvja piezīmes" un nevaru vien atrauties.
tā kā esmu kristiete, ir jauki, ka daudzās viņa grāmatas ir religijas tēma, un lietoti teksti no Bībeles. kā arī lasot viņa grāmatas nevar vien pārtraukt lasīt, jo gribās zināt, kas būs tālāk. atrisinājums arī ir neparasts un tāds kā negaidīju, īpaši "Alķīmiķī". iesaku ikvienam izlasīt Paulu Koelju grāmatas

Pašlaik lasu ''Alķīmiķi''.
Patīk un aizrauj.
Patiešām laba grāmata.

Esmu izlasījusi ''Alķīmiķi'', tiešām patika. ''Veronika grib mirt'' - ideāla grāmata. Lasīju, lasīju, nevarēju apstāties. Grāmata, kas nepaliek apgrūtinoša vai nomācoša.
''Nelabais un senjorita Prima'' - vēl jorpojām lasu, šī laikam man kaut kā neiet pie sirds, vēl pie tam ne īpaši lasās uz priekšu.

Esmu lasījusi arī ''Pjedro upes krastā sēdēju un raudāju'', tomēr šī man nelikās tik jauka kā pārējās.
Kopumā šī rakstnieka grāmatas aizrauj, domāju, ka iegādāšos un mēģināšu izlasīt vēl kādu.

Nesen izlasīju "Alķīmiķis" un "Veronika grib mirt". Manuprāt, lieliskas grāmatas. Padaudz no filozofijas, tu nevari to grāmatu vienkārši bezjēdzīgi lasīt, tev ir jādomā līdz. Un tas ir labi. 'Alķīmiķis" bija labāka grāmata nekā "Veronika grib mirt". Ļoti patika, nespēju saprast cilvēkus, kam nepatīk vai garlaiko Paulu Koeju darbi.
Kad būs laiks, lasīšu arī pārējās šī autora grāmatas.

"Alķīmiķis" tiešām ir ļoti laba grāmata. Domāju vēl lasīt "Ceļavārdi gaismas bruņiniekam". Jacer ka arī šī grāmata ir laba.

Esmu mēģinājusi lasīt, bet man viņa grāmatas šķita garlaicīgas. Mani filozofija īpaši nepiesaista.

11 minūtes.
Vienīgā šī rakstnieka grāmata, ko esmu izlasījusi.
Protams, ka esmu sajūsmā un gribu izlasīt arī citas.

Manās rokās nesen nonācā Koelju pēdējā grāmata "Portebello Ragana" (ceru, ka nosaukums ir pareizs).
Ko lai saka - tas ir Koelju no sākuma līz beigām. Interesanti, patīkami un viegli lasīt, negaidīts sižeta pavērsiens beigās - viss, kas nepieciešams, lai noturētu lasītāja uzmanību. Arī tēma aktuāla. Iesaku.

Alķīmiķis un Ceļavārdi gaismas bruņiniekam — šīs esmu lasījis. Pamatā atstāja labu iespaidu, ja kādreiz vēl kāda manās rokās nokļūs, palasīšu ar prieku, bet pats viņas nemedīju (ir citas lietas, ko lasīt/darīt). Tai otrajai pēc tās satura man prasījās alternatīvs nosaukums — Paladina kodekss.

Alķīmiķis bija labs, bet Zahir un Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju sagādāja vilšanos. Pārāk daudz Koeljuismu.

Alķīmiķis kaut arī viņā bija sastopamas visas meklējam dzīves jēgu tēmas, tomēr bija saistošs ar notikumiem.

Katrreiz, kad cenšos iesākt Koelju, katra nākamā grāmata liekas sliktāka, kā tā?

Poelju es vairs nelasu kopš sapratu ka viņš vienkārši ražo savas grāmatas nevis raksta + vēl lielu daļu ideju viņš ir brutāli nospēris no Horhes Luisa Borhesa

man patīk koelju grāmatas- vismaz tās, ko esmu lasījusi
veronika grib mirt
zahir
un protams alķīmiķi. mani piesaista grāmatu filozofija un reliģijas atspoguļojums

Vispār, varētu teikt, ka Koelju ir mans mīļākais rakstnieks. Mani pievilka viņa valoda un vieglums ar kādu viņš pasniedz pat tās dziļās domas.
Tās grāmatas, kuras esmu izlasījusi, likās lieliskas. ''Ceļavārdi gaismas bruņiniekam'', ''11 minūtes'', ''Veronika grib mirt'', ''Pjedro upes krastā.. '' laikam jau visas
Bet, šķiet, ka ''Alķīmiķis'' ir šī rakstnieka labākā grāmata, jo visspilgtāk ir palikusi atmiņā. Tā arī bija pirmā, ko lasīju. Ļoti iespaidoja.

Tai brīdī, kad lasīju, likās tīri interesantas grāmatas. Taču manā prātā tās nav saglabājušās. Kad gribēju pakavēties domās pie kādas no lasītajām, atklāju, ka vairāku lasīto grāmatu sižeti savijušies kopā. Nevarēju vairs pateikt kas noticis kurā grāmatā. Alķīmiķi gan atceros, bet tas manā prātā nekādu īpašu vietu neieņem. Tieši grāmatu "Alķīmiķis" lasīju, lai uzzinātu, kādēļ daudziem tā grāmata ļoti patīk, taču nesapratu. Pēc kāda laika tā vienkārši bija viena no grāmatām, kuru esmu izlasījusi un kura mani jūtami neietekmēja.

Es arī vienu izlasīju. Tā bija par prostitūtu. Nosaukumu neatceros. Toties atceros, ka tur bija visādas perversības jebšu atklātas ainas. un ja tā padomā var atcerēties arī sižetu. Nu tā - izlasīju, papriecājos, pietika.

No Paulu Koelju vienīgo esmu lasījusi Alķīmiķi un man ļoti patika. Tiešām interesanta grāmata.

Es arī esmu lasījusi Alķīmiķi- manuprāt pamācosā un interesanta grāmata. Man arī patīk šīs grāmatas galvenais citāts: "Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu."

Man ir nelabas aizdomas, ka Koelju tekstiņu vērtība ir diezgan stipri pārvērtēta, no sērijas `oi ku tēlaini pateikts, tātad laikam autors ir ģeniāls!`

Bet ja mēs paskatāmies uz to pašu `galveno` Alķīmiķa citātu, un pamēģinam saprast, kas tad ar viņu ir pateikts, kas tur sanāks?

- Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. - Nu, ko tas īsti nozīmē? Vai Koelju te runā par karmas koncepciju, vai par kaut ko citu? Pasaules dvēsele - kas tā tāda ir un kā izpaužas?
- Īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. LOL
- Viss kalpo vienam. - Kam?
- Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu. - Miljoniem kārnu, ar AIDS slimu bērniņu Āfrikā vēlas normāli paēst un izārstēties. Diez kur gan ir tā rokās sadodošās pasaule?