Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[echo3]

Selma vēl dzīvoja kritienā, tajās šaušalīgajās bailēs un trieciena gaidās. Tas bija noticis, par to meitene bija pārliecināta, tas nevarēja nenotikt! Bet tagad (tagad?) un šeit (šeit?) - viņa atkal stāv uz kraujas, un priekšā ir migla (migla?) ar baļķu platformu (platformu?). Domas, ja tās bija domas, un sapņi, ja tie bija sapņi, plūda paši par sevi. Jā?

Nez kādēļ sarosījās prāts (vai sapņos tā mēdz notikt?) un Selma paspēra soli atpakaļ. Prom no kraujas. Palūkojās pār plecu - cik tāls līdzenums! Pagrieza seju atkal pret bezgalīgo miglu. Un pavisam negaidīti sapņa apjausma pazuda. Vai Selma pamodās? It kā jā, bet tad... kur? Meitenei saļima kājas, un viņa apsēdās turpat zemē. Viņa bija viena, nekurienē, ar atmiņām par kritienu bez beigām. Viņa nesaprata neko, un uzmācās izmisums. Cieši apķērusi pati sevi ar rokām, Selma sāka raudāt un aprima tikai pēc laba brīža.

Tad prātā iestājās tukšums, kurš pamazām sāka aizpildīties ar prātojumiem par to, ko darīt tālāk. Līdzenums aiz muguras nepavisam nevilināja. Selma bija kalnu cilvēks, ne stepju vai savannu. Priekšā esošā migla meitenei bija pazīstamāka. Tādas miglas pārklātas kalnu ielejas bija redzētas. Un tā platforma kaut kā izskatījās īpaši droša un aicinoša. Nez kādēļ. Vai no turienes varētu kaut ko vairāk saskatīt? Selma nopūtās, noslaucīja seju un piecēlās kājās. Daži soļi, un viņa jau bija uz platformas.

Plosta kustību nevarēja sajust, un Selma to atklāja tikai tad, kad palūkojās atpakaļ. Visās pusēs tagad viļņojās miglas jūra. Notiekošā dīvainums vairs nespēja satraukt, un Selma tikai stāvēja un gaidīja, kas būs tālāk. Pirmais, kas mainījās, bija trokšņi un skaņas (balsis?), kas no gandrīz netveramiem pārtapa gluži labi dzirdamos. Tad kļuva redzami citi tādi paši plosti ar vientuļiem cilvēkiem uz katra no tiem, bet trokšņi nāca no vēl tālākas vietas kaut kur priekšā. Līdz Selmas plosts apstājās tāpat kā citi. Meitene izkāpa krastā. Kurp iet, viņa nezināja, tāpēc pagājās tikai nelielu gabaliņu projām no kraujas malas.

[AliceBlack]

Alekss stāvēja un skatījās tālumā. Interesanti. Šādā vietā viņš vēl nebija bijis.

Galva bija nedaudz dulla, ausīs tā kā zvanīja, tā kā nē, bet to viņš norakstīja uz ieilgušo pasākumu un izdzerto tekilas daudzumu. Cik ilgi viņš te var tā stāvēt? Ap šo laiku jau kādam vajadzētu dzīties viņam pakaļ, kā tas parasti sapņos notiek.

Pārāk bieži viņš sapņos redzēja okeānus, kurus jāpārpeld, mākoņus, kurus jāaizsniedz, visu ar savu gribasspēku vien. Ko tagad darīt? Varbūt lēkt lejā no kraujas? Tas arī jau bija darīts, brīžos, kad šķiet, ka citas izejas no sapņu slazda nav, tikai izlēkt pa logu.

Pēc krietna laiciņa sapratis, ka nekas cits šeit nenotiks, Alekss izlēma aplūkot tuvāk vienīgo interesanto lietu viņa redzeslokā - kaut kādu baļķu veidojumu. Torņa augša tā nebija, nekur kāpnes uz leju nemanīja, turklāt likās, ka zem šiem baļķiem vispār nekā nav. Interesanti.

Uzkāpis uz plosta, Alekss apgūlās uz vēdera un centās saskatīt kaut ko vairāk. Nekā, mākoņi bija tik biezi, ka cauri neko redzēt nevarēja.

Tikai tad, kad Alekss palūkojās atpakaļ uz zemi, viņš saprata, ka atpakaļceļa nav - plosts nezin kā bija jau lielā attālumā no kraujas malas un turpināja attālināties.

Kādu brīdi ainava bija nemainīga - vieni vienīgi mākoņi, nekā cita. Apsēdies uz plosta, Alekss prātoja, vai tik tomēr nevajadzēs lēkt lejā, mākoņos.

Uzcēlies kājās un piegājis pie malas, Alekss apstājās. Kaut kāda dīvaina skaņa. No kurienes? Skaņas šķita paliekam nedaudz skaļākas un skaļākas. Cilvēki. Hmm.

Palūkojies apkārt, knapi, caur miglu, bet tomēr varēja redzēt vēl vienu plostu. Tad kā ne no kurienes migla sāka izklīst, un skatam parādījās desmitiem citu plostu ar pasažieri, gluži kā viņš pats. Visi, šķiet, devās vienā virzienā - tālumā varēja saskatīt vietu, kas bija ļoti līdzīga tai, no kurienes sākās šis ceļojums, tikai šoreiz šeit bija pilns ar cilvēkiem.

Nonācis līdz krastam, Alekss, tāpat kā pārējie pasažieri, nokāpa no plosta un sāka pētīt sapulcējušos ļaudis. Pazīstama neviena nemanīja. Dīvaini, parasti sapņos redzēja vai nu kolēģus, vai draugus, vai.. nu, nav svarīgi, ko. Daži neuzkavējās tajā vietā, bet devās kaut kur vēl tālāk, daži stāvēja turpat un sarunājās. Hmm, kuri no šiem izskatījās pēc tādiem, kas zina, kas īsti šī ir pa vietu? Varbūt tie, kas neuzkavējās, bet it kā zināja, kur iet?

[Ungaarijas ragas...]

Miglas šajā krastā vairs nebija un apkārt esošie ļaudis bija skaidri saskatāmi. Tiesa, tie paši bari arī traucēja saskatīt kaut ko, kas notika tālāk priekšā.

Blakus Selmai atskanēja krekšķi un pūšana. Tā bija pagalam veca paskata kundze, melnā kleitā un kurpēs. Sirmie mati sasprausti copē, kas tagad bija mazliet paspūrusi. Labajā rokā viņai bija koka spieķis, kura galva bija izgrebta ērgļa galvas formā un kreisajā maza, melna rokassomiņa.
Par spīti vecumam, sieviete no sava plosta norausās veikli, tad atbalstīdamās uz spieķa pagāja garām Selmai, pat nepievērsusi viņai uzmanību, labi, ka vēl ar spieķi pa ceļam netrāpīja.
Pie sevis vecā dāma purpināja: "Un kas šitais ir par bazāru, es prasu? Viņi man Paradīzi solīja, bet kas šitais ir, e? Kur enģēļu koris? Mūžīgā izklaide? Šitajā miglā jau var galu ņemt, ja tas nebūtu pienācis. Pag, kad es atbildīgo atradīšu!"

Tā pati sieviete, daudz neskatīdamās kādu gabaliņu tālāk gandrīz vai uztriecās arī Aleksim. Nikni pablenza uz puisi un uzbļāva: "Un ko tu te apstājies un blenz kā auns uz mietu! Visu ceļu nosprostojis! Mūsdienu jaunatne, nekādas audzināšanas! Ceru, ka šitādus Svētais Pēteris pa taisno uz leju nometīs..."
Un viņa aizsoļoja tālāk, pa ceļam ar spieķi padzīdama prom visus, kas viņasprāt traucēja...

[Roviela]

Bija karsti, bija grūti, bet bija jādara, un tad pēkšņi - nebija. Pēkšņi vairs nebija jāvelk smagā ūdens šļūtene. Pēkšņi vairs nebija karsti, bet nebija arī auksti. Nebija uguns, bet dūmi gan bija.
Paga... vai tie tiešām bija dūmi?

Niko paskatījās uz savām cimdos ietērptajām rokām. Nokvēpušas melnas. Paskatījās kārtīgi apkārt. Nekā nav, izņemot to miglu tur, priekšā! Laikam. Nekā nevar saredzēt caur to sasodīto stiklu! Nepacietīgi norāvis no sejas masku, kas palika karājamies uz krūtīm, viņš piegāja apskatīties tuvāk, vai patiešām nekā cita nav.
Ir. Plosts. Plosts! Uz mākoņa. Vai te nav jāsajūk prātā? Izrādās, šāda doma prātu noskaidroja, ne sajauca, un viņš devās uz priekšu. Ar biezajā zābakā apauto kāju pataustīja plostu, sak', vai neizkritīs tam cauri, un tad kāpa vien virsū. Tāpat citur nebija, kur iet.
Vispār, izglītība ir laba lieta - mēdz piespēlēt prātam analoģijas, un šis atgādināja Harona laivu, tikai bez Harona.

Atskatījies, Niko nopūtās. Plosts bija devies ceļā. Jā, tā bija Harona laiva. Viņš nebija plānojis to izmantot tik drīz!

Kādu laiku apkārt plūda viens vienīgs mākonis, un vīrietis apsēdās. Viņš joprojām jutās noguris, un nevarēja zināt kad un vai plosts kādreiz nonāks jel kur. Cik ilgs laiks pagāja, to Niko nezināja, bet pamazām dūmakā parādījās citi stāvi uz citiem plostiem, un visi peldēja vienā virzienā. Laikam jau tuvojoties krastam, pamazām auga arī troksnis. Un tad krasts bija klāt. Niko izkāpa malā un paskatījās apkārt. Pazīstama neviena nemanīja, un viņu tas iepriecināja. Tātad neviens nebija sekojis.
Viņš nevarēja izprast, vai viņam gribās runāties ar citiem vai nē. Drīzāk jau nē, bet uzreiz skriet tālāk arī kaut kā nevilka. Niko palika vēl brīdi krastmalā.
Ha! Tur viena veča tīrīja sev ceļu ar spieķi, itin kā ceļš tāpat nebūtu brīvs, un runāja par ko? Par Paradīzi? Par Svēto Pēteri? Niko aizskatījās večai pakaļ, tad uz tiem, kurus viņa tikko bija bakstījusi.

- Jūs kaut ko saprotat? Mums jāiet tur? - ugunsdzēsējs uzsauca abiem vēl nepazīstamajiem. [Selma un Alekss]

[echo3]

Pie krasta piestāja arvien jauni plosti, un visvisādi ļaudis kāpa malā un gāja uz priekšu Selmai garām. Tikai daži apstājās un mīņājās uz vietas, laikam, tāpat kā Selma, nespēdami saprast, kas noticis un kas tagad būtu jādara. Lūk, tepat netālu tāpat stāvēja jauns vīrietis, kuru ar spieķi gluži vai iekaustīja kāda veca, dusmīga kundze. Meitene tīri nevilšus ievēroja apkārt notiekošo, joprojām domās būdama tādā kā tukšumā.

Līdz viņu un jauno vīrieti uzrunāja ļoti nokvēpis ugunsdzēsējs. - Viņa, - Selma acīmredzami domāja melnajā kleitā tērpto veco sievieti, - kaut ko teica par Paradīzi un Svēto Pēteri? - Neticība bija gluži labi saklausāma meitenes balsī.

[AliceBlack]

Ilgi stāvēt vienam pašam Aleksam nenācās. Cilvēku ieradās vairāk nekā sākumā likās.

Garām gandrīz neticamā ātrumā panesās vecene, skaļi bļaudama uz visiem, kas gadījās ceļā. Kaut ko uzkliedza par Pēteri un audzināšanu, taču Alekss pat nepaspēja neko atbildēt, kad vecā sieviete jau bija aiznesusies tālāk.

Jauns vīrietis un kalsna, gaišmataina meitene arī bija pamanījuši un dzirdējuši sievieti ar spieķi un uzdeva tos pašus jautājumus, kas maisījās galvā Aleksam.

Izskatās, ka jādodas kaut kur tur, tālāk, ja jau visi tur iet... Tu teici, ka viņa runāja par Paradīzi?

Tiešām, dīvainākais sapnis, kāds jebkad ir bijis.

[Aiva]

Māris neticīgi pašūpoja galvu un paskatījās apkārt vēlreiz. Tas... galīgi nebija tas, ko viņš bija sagaidījis... Pilnīgi un galīgi ne tas...

Izskatījās gan ne gluži kā bija attēlots tais komiksos par slikto vietu, bet pēc paradīzes un 'pērļu vārtiem' šeit ne tik neizskatījās... Lai gan, uz to arī nevarēja cerēt... Nu kāpēc gan viss nevarēja būt vienreiz beidzies?

Ceļojums ar plostu bija atgādinājis šo to no senajiem griekiem.. par pārcēlāju pār kaut kādu tur upi... Līdzība bija arī tajā, ka kustība bija tikai vienā virzienā.

Vīrs beidzot noskurinājās, veikli nolēca no plosta un brīdi vēroja. kā tas pazūd dzelmē... Tad pārlaida skatienu tuvākajai apkārtnei. Ja ceļojums bija sācies vienatnē, tad te jau manīja citus... laikam jau tādus pašus kā viņš.

Veceni, kas klaigāja pēc svētā Pētera, viņš atmeta uzreiz. Lai vai kas, to nu te nesatiksi. Pār lūpām izlauzās rūgti smiekli.

[Roviela]

- Viņai esot solīts tur nokļūt, - Niko paskatījās uz jauno vīrieti un atkārtoja to, ko bija sadzirdējis. Balsī varēja dzirdēt neticību saklausītajam.
Puisis tā kā saprata, ka viņš varētu būt nomiris, bet Paradīze! Bet Svētais Pēteris! Ja tas tomēr ir sapnis, tad ļoti dīvains, jo Niko savmūž nebija redzējis reliģiskus sapņus. Vismaz ne par Paradīzi.

- Un, jā, es arī sadzirdēju kaut ko par Svēto Pēteri, - šoreiz sacītais bija veltīts jaunietei, un brūno acu skatiens joprojām stāstīja par izbrīnu.
- Iesim mēs arī?

Ugunsdzēsējam nebija iebildumu pret kompāniju, un šobrīd viņam kaut kā neienāca prātā nosaukt savu vārdu, lai iepazītos. Apstākļi tādi kaut kādi savādi.

[AliceBlack]

Tā trakā vecene domāja, ka ir Paradīzē? Pie Svētā Pētera? Kur, pie velna, viņa prāts bija viņu atvedis?

Es domāju, ka jāiet tālāk, palikt jau laikam nevaram, atpakaļ arī nevar tikt...

[Aiva]

"Nedomāju, ka jel kāds te tuvākajā laikā satiks kādu Svēto, Pēteri, Paulu vai Mihaēlu," Māris paziņoja un atkal iesmējās. "Ja jau patiesi melnsvārčiem ir izrādījusies taisnība par to, kas būs pēc nāves, tad... šī būs kāda stipri siltāka vietiņa..."

[AliceBlack]

Alekss paskatījās uz vīrieti, kurš bija pievienojies viņu mazajam bariņam.

-Pēc nāves?

Interesanti. Alekss sāka aptvert, ka kaut kas šķiet savādāks kā citas reizes. Parasti sapņos viņš mētājās no viena scenārija pie cita. Tik ilgu laiku un ar tik skaidru prātu viņš vienā sapnī nebija pavadījis.

[Aiva]

Māris paskatījās uz vaicātāju, samērā stilīgi ģērbušos puisi. Pavisam nesen viņš būtu bijis līdzīgi ģērbies.

"Ko pēdējo atceries, pirms attapies šeit?" viņš painteresējās. "Es labākajā gadījumā sagaidīju palātu slimnīcā. Bet patiesību sacīt, negaidīju vispār neko. Es labi atceros, kā... es... nomiru..."

Vīrietis saraustīja ērtāk savu kamuflāžas tērpu

Šo rakstu rediģēja Aiva: 29.09.2021 19:43

[echo3]

Iesim... - atbildot ugunsdzēsējam Selma samīņājās, kalnu zābaku zolēm klusi nošvīkstot smiltīs, bet teikumu nepabeidza. Vēl kāds pienāca, skaļi un skaidri izsakot briesmīgus vārdus. Labi, ka meitene bija izraudājusies otrā miglas jūras malā. Tagad asaru vairs nebija, un nebija arī spēka bēdāties. Varbūt vēlāk emocijas atmodīsies? - Jūs esat miruši? Es arī esmu mirusi? - Selma nočukstēja. - Mēs esam miruši... - Dziļš elpas vilciens.

Tad ejam uzzināt, kur esam! - Meitene negaidīti stingrā un apņēmīgā balsī teica, pavērsusi savu zilo acu skatienu pēc kārtas uz katru no vīriešiem.

[Roviela]

Mjā... tā jau man likās, Niko nodomāja. Likās, kur likās, bet te bija vēl viens apstiprinājums kamuflāžā tērptā personā, un jauniete arī nupat secināja to pašu.

- Nevarētu teikt, ka es būtu noilgojies pēc kādas siltākas vietiņas, - viņš mazliet īdzīgi atteica. - Izvēles gan, laikam, nebūs, ne?
Tiesa, to visticamāk neviens nespēja atbildēt. Stāsti var būt visādi, bet ja jau neviens no šejienes ticis prom nav, tad kā var zināt, ka stāsti ir patiesi?
- Bet, ja tā, tad labi, ka neviena no maniem biedriem te nav.

- Ejam! - Viņš piekrītoši pamāja jaunietei.

[AliceBlack]

Jautājums bija labs. Ko viņš atcerējās? Noteikti neko tādu, kas izskaidrotu visu šo situāciju.

- Nu.. parasts vakars, parasta pasēdēšana ar draugiem, nedaudz iedzērām, kā jau parasti. Mājupceļā Toma mašīnā laikam iesnaudos un tālāk - viss... pamodos šeit.

Vīrietis izskatījās tik nopietns, ka nelikās, ka plēstu jociņus. Arī Aleksam uz jautrībām prāts nenesās.

Alekss pagrozīja galvu un paskatījās uz pērējiem, vai arī viņi izskatījās tikpat pārsteigti par situāciju kā viņš.

Tā vis neizskatījās.

Tāpēc Alekss nolēma visu klusībā apsmadzeņot pa ceļam uz... kas lai to zina, uz kurieni.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 29.09.2021 20:07

[Aiva]

"Sasodīts, visu dzīvi biju rūdīts ateists, bet te..." Māris paskatījās uz tuvāk esošo pulciņu. "Mani arī alternatīva par siltāku vietiņu nesajūsmina, bet... " viņš nekonkrēti pamāja ar roku kaut kur, kurp devās labs bariņš visdažādāko cilvēku. "Redzat te kādu mazu bērnu? Un kaut kā sirmu vīriņu uz mākoņa un četrdesmit jaunavas ar nekur neredz. Lai gan... bij reliģijās kaut kas arī par trešo variantu, bet nekad nebiju par tādām lietām interesējies."

"Jums ar tāda sajūta, ka vajag doties turp?"

Šo rakstu rediģēja Aiva: 29.09.2021 20:22

[Ungaarijas ragas...]

Ejot uz priekšu ļaužu palika vairāk, un, lai arī pēc izskata un apģērba varēja redzēt, ka tautības ir dažnedažādākās, visi viens otru saprata. Ejot vēl tālāk, skatam pavērās piecas garas rindas, kurās klāt pienākušie stājās. Kur bija rindu sākums, īsti nevarēja saskatīt. Bija cilvēki, kuri mēģināja ielīst kādam pa priekšu, bet tikpat ātri pārējie tādus nolika pie vietas. Bija arī pagalam pacietīgie, kuri stāvēja un gaidīja, kamēr rinda pavirzīsies uz priekšu.

Vēl apkārt šiverējās vairākas sievietes un vīrieši, kuri piegāja pie kāda no cilvēkiem, vai cilvēku grupām un paaicināja malā parunāties. Visi viņi bija ģērbušies tīri pelēkas krāsas apģērbos - kurš pagalam lietišķi, kuram stils bija brīvāk ieturēts. Viena tāda ļoti lietišķa paskata dāma šobrīd runāja ar iepriekš redzēto nīgro veču. Runāto saprast gan nevarēja.

Te bija tāds pats līdzenums, kā krastā, no kura visi bija atpeldējuši, tomēr bija sajūta, ka pa labi un kreisi slejas neredzamas sienas. Ja gāja tām tuvāk, sajūta palika, lai gan pašas sienas nevarēja sataustīt, tās it kā visu laiku palika mazlietiņ tālāk par rokas stiepiena attālumu.

[AliceBlack]

Ejot tālāk, Aleksam bija skaidrs, te tik tiešām ir ļaužu no visas pasaules! Bet dīvaini, ka dažādas valodas gan nekur nedzirdēja, visi runā vienā mēlē.

Trakā vecene ar bija tikusi līdz šejienei.

- Izskatās, ka te kaut kāda kārtība. Nu ko - stājamies varbūt visi vienā rindā?

[echo3]

Ejot prom no krasta, turpat, kurp gāja visi citi, kļuva saprotams, ka ļaužu šeit ir daudz, un ka - diemžēl - līdz kaut kādam noteiktam galam aiziet nevar. Nu, durvīm, vārtiem, alai, caurumam, galu galā. Te bija piecas rindas.

Kā gājuši kopā, tā arī visi attapās vienas rindas galā. Jaunā, labi ģērbtā vīrieša priekšlkums stāvēt kopā realizējās pats no sevis. Selmai nebija nekādu iebildumu.

Apstājusies, meitene sāka vērot apkārt notiekošo. Patiesībā viņa nekad nebija stāvējusi garās rindās, ja nu vienīgi pie kalnu pacēlāja ziemā, tūristu sezonā ap Ziemassvētkiem. Te bija kaut kādi gandrīz formās tērpti cilvēki, tādi pelēki. Visi aizņemti un ļoti nopietni. Tos arī Selma pētīja. Nīgrā tante viņu neinteresēja.

[Roviela]

- Te neizskatās pēc pierastiem stāstiem, - Niko atsaucās kamuflāžā tērptajam, kad visi jauši vai nejauši, vai pēc, laikam, avārijā cietušā ieteikuma bija nokļuvuši vienā rindā. Kurp tās veda, tāpat nevarēja saskatīt, tāpēc vismaz pagaidām bija vienalga, kur stāvēt.
- Pārāk daudz dažādu ļaužu, nez vai visi bija vienas ticības.

Viņš labprāt apsēstos, bet nebija, kur. Viss aprīkojums tomēr bija smags, un Niko bija noguris. Nez, kāpēc tā? Vai arī tā tikai šķita tāpēc, ka tā bija pierasts?
Kur viņi vispār ir? Jaunais ugunsdzēsējs sāka pētīt savādos pelēkā tērptos. Kas tie tādi?

[Ungaarijas ragas...]

Kā sajutusi Selmas un Niko skatienus, viena no apkārt klīstošajām personām paskatījās uz rindā stāvošo grupiņu. Tas bija vīrietis pelēkos džinsos, T-kreklā un vienkāršā žaketē, kastaņbrūnie mati bija viegli paspūruši, it kā caur tiem pāris reižu būtu izbraukts ar roku. Plati pasmaidījis, vīrietis pienāca pie četrotnes.

"Sveikiņi" viņš dzīvespriecīgi sasveicinājās, pamādams ar roku, likās, tumši zilās acis dzirkstīja no enerģijas pārpilnības "Esiet sveicināti šajā krastā, kā teikt. Man ir pāris lietas, par ko es ar jums ar dižāko prieku parunātu. Varbūt varam paieties mazliet tālāk no visas šīs kņadas? Neuztraucieties, rindas nekur nepazudīs un jūs pēc tam varēsiet tajās atgriezties, ja būs tāda nepieciešamība."

Vispār, ja Niko tā labāk ieklausījās savās sajūtas, tad viņš vairs nemaz nejutās noguris. Varbūt tas bija jaunpienācēja dzirkstošās personības iespaidā? Arī pārējie nejuta nekādu diskomfortu.

[Roviela]

Cik familiāra uzruna! Niko nobrīnījās. Biznesā tā nebija pieņemts. Radīja aizdomas par krāpniecību, bet ziņkāre bija iekurināta. Prasīt - kas tu tāds par tipu, laikam, nebija vērts, bet paklausīties, kas šim sakāms, varbūt varēja noderēt. Varbūt.

- Varu paklausīties, - viņš piekrita. Vai, kā saka, nekas ļauns jau nebūs, vai būs, to nevarēja uzminēt. Vismaz Niko neko šeit nesaprata un nezināja, kur nu vēl to, vai šim tipam var uzticēties.

[AliceBlack]

"Ja būs tāda nepieciešamība"? Hmm. Varbūt ir vērts parunāt ar šo pelēkās krāsās ģērbušos sagaidītāju. Nenāktu par sliktu pēc iespējas ātrāk uzzināt, kas tieši te notiek.

-Jā, kāpēc gan ne, Alekss piekrita.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 30.09.2021 15:13

[Ungaarijas ragas...]

Vīrieties, kā rādās, bija to tik vien gaidījis. Viens viņa knipis un četrotne jau atradās kādu gabaliņu nostāk, apkārtējās skaņas arī bija kļuvušas slāpētas, it kā viņi būtu nonākuši kaut kādā skānu izolējošā burbulī.
"Perfekta attieksme!" vīrietis uzslavēja Niko un Aleksu.
"Domāju, ka lieki netērēšu jūsu laiku. Tātad, lai arī cik šokejoši tas neliktos, bet jūs diemžēl esat beiguši savas Zemes dzīves gaitas un tagad atrodaties Šķīstītavā. Tas ir kaut kas pa vidu starp augšu un apakšu. Te jūs tiekat svērti un vētīti, lai uzzinātu, vai varat doties uz Paradīzi," pie šī vārda runātājs pavisam viegli saviebās, bet tad atkal turpināja, it kā nekas nebūtu noticis, "vai arī uz Pekli. Vai arī daļā gadījumu nāksies uzkavēties tepat, kamēr kaut kas top skaidrāks. Kā redziet rindas ir ļoti garas un tās virzās ļooooti lēni. Tāpēc man jums ir darba piedāvājums, kuram varat piekrist vai arī nē. Pilnīgi brīva jūsu izvēle. Lai gan ņemot vērā jūsu līdzšinējās dzīves gaitas, par ko gan šeit nerunāšanu, jūsu interesēs būtu pieņemt šo piedāvājumu, tādejādi izvairoties no liekas laika tērēšanas."

Vīrietis plati pasmaidīja un nopētījis visus, piebilda: "Vai visi vēlaties uzklausīt un apsvērt šo piedāvājumu?"

[AliceBlack]

Vēl joprojām ar nelielu skepses devu Alekss skatījās uz pārējiem un mēģināja saprast, ko viņi domā.

Ugunsdzēsējs... jauna, klusa meitene... noteikti arī viņi galu galā dotos uz paradīzi. Par kamuflāžā tērpušos bija grūtāk spriest.

Vai tik viss šis nesačakarēs to procesu? Bet varbūt tieši būs labāk.

Pats piedāvātājs likās tāds savāds. Pārāk bieži viņš savā dzīvē bija saticis cilvēkus, kuri mācēja pierunāt pilnas ausis ar solījumiem. Interesanti, kas viņš tāds bija? Arī bijis cilvēks? Kāpēc tad pats nav nekur tālāk nokļuvis?

[echo3]

Selmai nebija nekādas pieredzes ar apkārtstaigājošiem putekļu sūcēju pārdevējiem, kā varētu nodēvēt dzīvespriecīgo vīrieti pelēkajos džinsos. Viņa uz piedāvājumu iet malā un klausīties, kas tam runājams, nenoreaģēja pilnīgi nekā. Labi, ka ugunsdzēsējs un jaunais vīrietis, kas bija gājis bojā autoavārijā (laikam) kaut ko atbildēja. Un tagad tas, pelēkdžinsainais, kaut ko runāja par Pekli un Paradīzi, un Šķīstītavu, un piedāvājumu, kas ļaušot izvairīties no liekas laika tērēšanas. Kam mirušajiem laiks?

Lai arī pirms brīža izlikusies apņēmīga, Selma joprojām nebija atguvusies no atklāsmes, ka ir mirusi, un ka nekad, nekad, nekad, NEKAD! vairs nesatiks savus tuviniekus. Tas bija tāpat, kā viņi visi būtu miruši, un Selma vienīgā palikusi dzīva. Viņas ausīs piedāvājums ietaupīt laiku izklausījās nevērtīgs. Meitenei tieši vajadzēja laiku - lai notrulinātos atmiņu sagādātās sāpes.

Selma atkal aptvēra sevi ar rokām un sašūpojās. - Man ir vienalga, kur nokļūt. Man ir vienalga, kas ar mani tagad notiek. Vai ātrāk, vai vēlāk. Man sāp. - Vai tas bija būtiski? Vai tas bija svarīgi? Te piedāvāja darbu, te nepiedāvāja palīdzēt. Selmas acis spīdēja, bet asaru nebija. - Kas jums ir sakāms?

[Aiva]

"Nezinu kā citi, bet es visnotaļ uzmanīgi klausos," Māris attrauca, aizdomīgi vērojot pārējos trīs, kas bija atsaukušies pelēkā tērptā vīrieša aicinājumam. Varbūt ka tas šķita aizdomīgs bez gala, bet ... jebkas galu galā bija labāk par to, kas draudēja nonākot ellē, un par savugalamērķi, pēc pelēkā vārdiem, Mārim šaubu īpaši nebija. Nebija bijis jau agrāk, bet galīgais apstiprinājums ieviesa tajā zināmu fatalitāti. "Tomēr derētu tuvāki paskaidrojumi. Teiksim, šis darba piedāvajums - tas būtu uz cik ilgu laiku? Un kā tas iespaidotu mūsu izredzes uz... tā teikt... gala pieturu?"

[Roviela]

Uzslavas bija patīkamas, bet tik tieši tās uz Niko nestrādāja. Viņš klausījās un pūlējās saprast lietu kārtību TE.
Tātad - šī esot Šķīstītava. Tiešām? Izskatījās garlaicīgi bez gala. Vai arī tas tikai tikmēr, kamēr stāvi rindā. Ē... jā. Ja jau rinda ir, tā teikt, ar cerību uz Paradīzi, tad tas, kurš viņus te vervē, ir no pretējās nometnes.
Puisis apdomājās. Pie savas līdzšinējās dzīves labākais, ko viņš varētu cerēt, bija - palikt te. Pieņemsim, garlaicībā. Tiesa, ar cerību, ka kaut kad kaut kas mainīsies. Un tas tips dod mājienu, ka viņi tāpat nonāks Ellē. Varbūt melo, varbūt nē.

- Kas tad jums tur par darbaspēka trūkumu? - Niko nenoturējās. Tā teikt, visi velni paņēmuši atvaļinājumu, vai arī grēcinieku par daudz?
- Jā. Mani arī interesē, kas tas par darbu, uz cik ilgu laiku, un kas būs pēc tam, ja būs. Vai būs? Un kādi nosacījumi.
Viņš mēdza būt pārgalvīgs, bet, ja savā darbā būtu gluži skrējis bez apdoma, tad te būtu ieradies krietni agrāk. Ja vispār tas nav sapnis, pēc kā gan neizskatās. Būtu jau labi - atgriezties. Ek, Mia! Piedod, ka nācās šķirties.

[AliceBlack]

Alekss piekrītoši pamāja ar galvu. -Var jau paklausīties, kas tev sakāms.

Pelēkais grib, lai mēs uzklausām, labi, lai notiek. Pārējo uzdotie jautājumi arī nebija slikti, tikai nevar zināt, cik atklātas būs pelēkā ģērbies vīrietis.

Lai gan no malas likās, ka labi šis varētu arī nebeigties.

Bet sazin kas tad sagaidītu tās rindas beigās? Varbūt vēl kas sliktāks. Nez, kādi standarti tur viņiem. Ja ilgāk te pakavētos un pavāktu informāciju, varbūt paliktu skaidrāks.

Cerēt, ka šaipus kāds kaut ko zinās, un, ja zinās, tad teiks? Uz to gan varbūt nebija vērts gaidīt.

[Ungaarijas ragas...]

"Nekādu problēmu, jaunkundz!" vīrietis uzsmaidīja Selmai, iebāza roku žaketes iekškabatā un izvilka veselu A4 formāta mapi no tās. Tās krāsa bija tumši pelēka, kas robežojās gandrīz ar melnu un uz vāka varēja samanīt sudrabkrāsas ķeburus. Piepeši vīrietis uzsita kārtējo knipi, pēc kura gan nekas nenotika, un paziņoja: "Kur gan ir manas manieres! Mans vārds ir Andreas un es pārstāvu Pekli."

"Mēs meklējam jaunus darbiniekus, saistībā ar vispārējo dvēseļu pieaugumu. Vairāk dvēseļu, vairāk grēcinieku, vairāk darba. Taču katram būs iespējas strādāt darbu atbilstoši savām prasmēm," vīrietis paraustīja plecus, atbildot uz Niko jautājumu.

"Pieņemot šo piedāvājumu, jūs jau būsiet nonākuši savā galapunktā, tikai ejot īsāko ceļu," Andreas lietišķi paskaidroja, nu jau pievērsies Mārim, "es pat teiktu, ka jums tā ir visai unikāla iespēja nonākt galamērķī ātri un ērti. Turklāt, jums tiks nodrošināta dzīvesvieta, ēdiens, relaksēšanās un izaugsmes iespējas. Ejot ierasto ceļu, jums nekas tāds netiktu garantēts."

"Te būs darba līgumi, varat ar tiem iepazīties," vīrietis atvēra mapi, izvilka četras lapas un pasniedza katram savu eksemplāru. Tās bija baltas A4 formāta lapas, aprakstītas no abām pusēm, gar to malām bija tumši sudrabaini, vijīgi rotājumi. Tas bija visnotaļ standarta līgums, kur bija aprakstīts, ka tiek nodrošināta gultasvieta, ēdiens, atpūta, mācīšanās un personīgā izaugsme. Tai pašā laikā no darbinieka tiks sagaidīts, ka tiek izpildīti uzticētie pienākumi un tā tālāk.


OOC: Ja rodās jautājumi, tā vai cita lieta līgumā ir iekļauta, droši var jautāt, es pateikšu, ir vai nav.

[Mattiass]

For he did not know, that beyond the lake he called home,
There lied a deeper, and darker ocean green.
Where waves are both wilder and more serene.
To its ports I've been,
To its ports I've been.

Atjēdzies un sapratis, kur atrodas, Miervaldis saviebās un ātri pārlaida skatienu apkārtnei, kā kaut ko meklēdams. To atradis, viņš lieki netērēja laiku un nekavējoties kāpa plostā. Līganais ceļojums šķita nepieklājīgi garš, un galā nepacietīgā, mētelī tērptā dvēsele nonāca jau viegli aizkaitināta. Tā pēdējos laikos bija… netīkami pierasta sajūta. Izvairīdamies no ļaužu pūļa ("Kas tad te par bariem, kāds mēris kaut kur bijis, vai?"), Miervaldis nogriezās pa kreisi un pienāca pie vietas, kur, pēc vairākuma sajūtām, vajadzēja būt netaustāmai sienai. Pagrābstījies pa tukšu gaisu, viņš pēdīgi caur sakostiem zobiem nešķīsti nolamājās un vareni iespēra tam ar kāju, neizprotamā kārtā pamanīdamies saglabāt līdzsvaru. Vīlies, visbeidzot viņš apgriezās, un sāka lūkoties pēc kaut kā, ko varētu nosaukt par "personālu". Uzraksts acīmredzami bija melojis.

[AliceBlack]

Alekss uzmeta aci lapai, kuru bija iedevis Andreas. Tur bija pateikts daudz, bet tajā pašā laikā varēja arī būt nepateikts nekas.

Viņam bija aizdomas, ka, ja viņi izvēlēsies šo ceļu, tad atpakaļceļa vairs nebūs, tāpēc vajadzētu noskaidrot pēc iespējas vairāk.

- Paga, paga, kā tad tu zini, kur ir mūsu galapunkts? Vai tad to nenoskaidro tikai tās garās rindas galā?

Lai gan nācis no visai nepatīkamiem apstākļiem, Aleksam tikās domāt, ka savas dzīves laikā viņš tomēr ir kaut ko sasniedzis, sācis dzīvot daudz labāku dzīvi nekā iepriekš. Vai tas viss bijis, tā teikt, kaķim zem astes?

- Un kas tad tie būtu par pienākumiem, kurus mums uzticētu?

[echo3]

Selma pastiepa roku un paņēma Andreasa sniegto papīra loksni. Līgumu, kā viņš teica. Meitene to neizlasīja. Roka ar papīra loksni nolaidās lejā pie sāniem un tā arī palika. Visus, droši vien, būtiskos jautājumus jau uzdeva viņas trīs nejaušie paziņas. Selma neko nezināja par līgumiem un to, kam tajos jābūt rakstītam. Viņa vēl nebija pabeigusi vidusskolu, kuras pēdējā klasē kaut kas par sabiedrībā vajadzīgām lietām tiekot mācīts, kā meitene bija dzirdējusi.

Vienu secinājumu viņa izdarīja gan. - Jūs mums piedāvājat Peklē strādāt, nevis nonākt, vai ne? - Nez kādēļ Selmai iešāvās prātā doma, ka Peklē šā vai tā nonāks visi, kas stāv te rindās. Un ka no Šķīstītavas Paradīzē vispār nevar nonākt. Un ka viss ir tā, kā tam jābūt, lai gan ļoti dīvaini.

[Roviela]

- Ar ērkšķiem klātais ceļš vedot uz Paradīzi, - ugunsdzēsēja nokvēpušajā sejā tagad smaidā varēja redzēt spoži baltu, gludu zobu rindu. - Mums piedāvā pa taisno un ātri tikt Peklē, pie tam, šķiet, ne grēcinieka statusā. Bet kas mēs būsim?
Elles katlu kurinātāji? Vai velni? Nu, velnam būt nemaz nebūtu tik slikti, lai gan ko sazini, kādi viņiem tur ir tie velni, un vai viņi izskatās labi. Jā, labs izskats bija svarīgs. Un, ja vēl varētu laiku pa laikam doties uz zemi, būtu pavisam lieliski. Ek, viņš tomēr gribētu apprecēt Miu, nu un kas, ja viņa nezinātu, ka viņš vairs nav cilvēks. Tikai laikam tās ir veltas cerības.

Niko nolēma līgumu izlasīt. Viņš meklēja atbildes uz saviem pirmīt uzdotajiem jautājumiem un uz tiem, kas nupat bija uzradušies. Vismaz pagaidām, kamēr puisis atcerējās zemes dzīvi, jautājumi bija. Tiesa, cik viņš bija dzirdējis visādas pasakas, tad līguma burti arī varēja pārstatīties citādos teikumos, tikko līgums būs parakstīts. Galvenais, neparakstīt ar asinīm, bet, paga... vai viņam vēl vispār ir asinis?
Jā, jā, un pienākumu saraksts arī viņu interesēja. Ja tur būs kaut kas no sērijas "mocīt grēciniekus", tad viņš nospļausies un labāk stāvēs te, rindā, pat zinot, ka nonāks peklē, tikai vairs ne komfortablos apstākļos.

- Amata apraksts ir kāds?

[Aiva]

Māris satvēra līgumu un sāka uzmanīgi pārlasīt. 'Devil is in the details' bija mīlējis atkārtot viņa ārzemju biznespartneris, un tam varēja piekrist. Parakstīsi nesapratis ko, un piepeši sēdēsi katlā un cepināsies... No skata jau nepateiksi, bet tips pelēkajās izraisīja Mārī līdzīgas sajūtas kā tā reizē, kad partnerim izrādījās sakari ar rūdītiem bandītiem... Toreiz paveicās, to plēsoņu iznīcināja konkurenti, bet šoreiz bija maz cerību uz ko tādu.

Īzdzirdis meitenes frāzi par darbu, Māris paskatījās uz viņu. "Ellē mēs laikam nonāksim šā vai tā. Šobrīd mani vairāk interesē sīkāk par to, ko mēs iegūstam no šī līguma, ja vēl konkrētāk, mūsu statuss? Kas mēs būsim?" viņš pievērsās Andreasam.

OOC. Ja līgumā ir vispārīgas frāzes, Māris sāk arī tās precizēt. Atrunātie sodi, atkāpšanās cena, punkti par laušanu , par force majere gadījumiem...

[Ungaarijas ragas...]

Miervaldis

Izskatījās, ka pārmaiņas pēc, attiecībā uz Miervaldi, uzraksts bija patiess burtiskā nozīmē.
"Un kur tad tu tā sataisījies, dārgumiņ?" vīrieti uzrunāja pelēkā lietisķā kostīmā tērpta slaida dāma, ugunīgi sarkaniem, gariem matiem un tumši brūnām, gandrīz melnām acīm. "Vai no tiesas sakārojies pēc iespējas ātrāk nonākt kādā siltākā vietiņā?"


Selma, Alekss, Niko un Māris

"Teiksim tā, tas piedien mūsu profesijai, zināt svarīgākās lietas par potenciālajiem darbiniekiem. Jūs, savukārt, savu galamērķi uzzināt tikai pie Tiesnešiem," Andreas atbildēja Aleksam. "Es esmu tikai starpnieks, kas Pekles uzdevumā noslēdz ar jums līgumus un tālāk jau tā elle, kur strādāsiet noteiks, kādi būs jūsu pienākumi. Un tie var būt dažādi, apkopējs, katlu uzraudzītājs, pavārs, lopkopis, cerberu dresētājs, kas nu vēl būs nepieciešams."

"Tieši tā, jaunkundz," Selmai tika veltīts visplatākais smaids, tālāk skatienam jau pievērsās Niko, "parakstot līgumu jūs kļūsiet par velniem. Nonākot tur kā dvēselēm jums būs jāiziet ļoti smags process, pirms varēsiet par tādiem kļūt. Amata aprakstus uzzināsiet slēdzot norunu ar attiecīgo elleskungu. Un ne visiem ceļu uz Paradīzi klāj ērkšķi, šeit ir pārstāvji no abām pusēm. Tikai augša ir krietni izvēlīgāka savos darbiniekos."

"Šis ir vispārīgs līgums, ko parakstot, jūs piekrītat kļūt par velniem un strādāt noteiktā ellē. Tālāk jau jūs ar savu nākamo šefu slēdzat pamatīgāku vienošanos par sankcijām pārkāpuma gadījumos. Un tad jūs varat arī vienoties par iespējām lauzt līgumu un iet strādāt citā ellē. Un ārkārtas gadījumos parasti katrs ir par sevi un nevienu velnu īsti par to vainot nevar," bija Andreasa skaidrojums uz visiem Māra jautājumiem par konkrētiem punktiem.

"Tātad, ja esat gatavi parakstīt?" un viņš no žaketes iekškabatas izvilka tumši pelēku, prāvu spalvu ar zeltainu maliņu un nogaidoši paraudzījās uz četrotni.

[Aiva]

"Īsti jau labi nav tā piekrist kaķim maisā, bet lai notiek." Māris pastiepa roku. Labāk būt velnam kā velna upurim.

[Mattiass]

Miervaldis nopētīja viņu uzrunājušu dāmīti. „Sliktudien, šausmonīt, cik apbēdinoši tevi satikt,” viņš sarkanmati pasveicināja, joprojām aizkaitināti, taču nu jau ar uzjautrinājuma pieskaņu balsī. „Papīrstumdītājiem galvas skaidras, kā rīta rasa. Ja reiz nobriedāt izbeigt manu šerminošo atvaļinājumu, nenāktu par labu arī beigt šo māžošanos un atjaunot manu statusu un reģistrāciju, kā nepienākas, hm?”

[Roviela]

- Tur, augšā, - ar to Niko domāja, kā Pekles pārstāvis izteicās, otro pusi, lai vai kas tā nebūtu, - kādam vajag darbiniekus? Un es domāju, ka tur visi ir tik apzinīgi, ka aiz sevis visu savāc paši.
Tas bija teikts ar tādu kā izbrīnu, ar tādu kā nelielu sarkasmu, jo puisis galīgi nespēja iedomāties, priekš kam Paradīzē vajag darbiniekus. Eņģeļu korī pietrūka dziedātāju, vai kas? Viņš paskatījās uz to pusi, kur redzēja pirmītējo nešpetno veču - kas runājas ar viņu? Pelēkie vai tie otri? Un vai piekrita? Tas nu būs jautri, ja tādai būs jādzīvo blakus! Var norauties.
Bet nu lai paliek tā veča. Niko pievērsās Pekles vervētājam.

- Labi. Dod šurp, - par velnu kļūt nebija Niko sapnis, bet, ja nekas labāks nespīd, tad nu neko.

[Ungaarijas ragas...]

Māris un Niko

"Tieši tā, kas neriskē, tas dzīvē nesasniedz smailes," Andreas izvilka no savas acīmredzot bezizmēra žaketes iekškabatas planšeti, uz kuras uzlika trīs no līguma eksemplāriem, kamēr mape ar pārējiem palika planējam gaisā turpat viņam blakus. Pasniedza planšeti ar lapām un spalvu Mārim: "Te jāieraksta savs vārds un uzvārds, te jāparaksta. Pēc tam parakstīšu es, un tad viens eksemplārs paliek jums, viens man un trešo nodosiet savam jaunajam bosam."

Pēc tam tādi paši trīs eksemplāri tika iedoti arī Niko un norādītas paraksta vietas. Bijušais ugunsdzēsējs uz savu jautājumu par augšu saņēma vien: "Visam jābūt līdzsvarā."

Līguma apakšā, kur norādīja Andreas bija rakstīts: "Es,__________________, esmu šo līgumu izlasījis un sapratis tā būtību, un ar savu parakstu apliecinu, ka piekrītu tajā rakstītajam."
Uz tukšās svītras bija jāuzraksta savs vārds un uzvārds, zemāk bija vieta parakstam un tā atšifrējumam.
Vēl zemāk bija vēl viena rindiņa, kur bija rakstīts: "Es Pekles Centrālās elles konsultants personāla lietās, Andreas, apliecinu, ka augstāk parakstījies klients ir iepazīstināts ar līgumu un paraksta to pēc savas brīvas izvēles."
Arī šim tekstam apakšā bija vieta kur pašam Andreasam paraksīties.

Miervaldis
"Šerminoši slikta valoda tev ir, dārgumiņ," sieviete pasmaidīja, nozibinot mazliet smailos acuzobus, kas drīzāk atgādināja nelielus ilknīšus. Tad ievilka nāsīs gaisu, aplaizījās, un palika atkal nopietna: "Tikai uzdrošinos teikt, ka man nav nekāda sakara ar visu pārējo. Mēs tādu praksi nepiekopjam, sūtīt atvaļinājumā. Kur jau paguvi svēto ūdeni salietoties?"

[echo3]

Lai notiek, esmu ar mieru strādāt Peklē. - Selma beidzot izteica tos pāris vārdus, kurus, acīmredzot, no viņas tagad gaidīja Elles pārstāvis. Iespējams, ja viņa nebūtu ne ar vienu te sākusi sarunāties, tad būtu piedāvājumu noraidījusi. Paliktu stāvam rindā un gaidītu Tiesneša lēmumu, lai kurš arī nebūtu Tiesnesis. Šobrīd viņas raksturs, šķiet, bija paņēmis atvaļinājumu, jo kurš pusaudzis gan tik viegli pakļaujas pieaugušo rīkojumiem?

[AliceBlack]

Alekss stāvēja un skatījās, kā pārējie viņa grupiņas locekļi piekrita pelēkā piedāvājumam. Pat jaunā meitene, kas, likās, ir vēl mazliet apjukusi.

Darbs ellē? Likās, ka diez ko vis neatšķirtos no jau esošā darba. Varbūt priekšnieks būtu pat laipnāks. Iespējams tāpēc arī piedāvājums no Andreasa.

Alekss savā dzīvē bija darījis daudz, lai sasniegtu vismaz kaut ko, tāpēc bija gatavs arī šobrīd.

Karjeras kāpnes elles variantā? Ļoti interesanti. Un neviens, šķiet, nesteidzās no otras puses kaut ko piedāvāt.

-Es arī piekrītu.

[Roviela]

Niko novilka biezo cimdu, atklājot visai labi koptu plaukstu, paņēma dotos papīrus un, jūtoties, kā lecot aukstā ūdenī, aizpildīja ailītes. Parakstījās.

Jā. Izvēle bija, protams. Varēja palikt te. Varbūt pat tiktu tur, tā teikt, otrā pusē, tikai bija viena lieta - puisim Paradīze nekad nebija šķitusi ļoti saistoša, jo viņš nespēja iedomāties, ko tur varētu vispār darīt, pie tam viņš labi apzinājās, ka nav bijis nekāds svētais. Tiesa, arī sliktais puisis nē.
Ek, nu ko. Kas padarīts, padarīts.

[Mattiass]

„Arī mani nebrīdināja,” Miervaldis nenolaida skatienu. Patiesību sakot, šādi jaunumi gan iepriecināja, ka viņam aizmuguriski nav sadarītas cūcības, gan radīja nelāgas priekšnojautas. „Un esmu tik skaidrs, cik var būt, nonākot šeit pēc cikliem, kuriem man jau nojucis skaits. Sešsimt sešdesmit sestā, Fēnikss. Kā būtu, ja pajautātu viņam?”

[Ungaarijas ragas...]

Miervaldis

"Sešsimt sešdesmit sestā? Hmm, hmm," sieviete cieši paraudzījās uz zemi, tad atkal paskatījās uz Miervaldi un drūmi pakratīja ar galvu, "nebūs. Aizgāja pa pieskari pirms trīs desetiem. Kur palika Fēnikss ar savu bandu nezinu. Taču varu piedāvāt jaunu līgumu, dārgumiņ!"
Dāma laimīgi izvilka no nez no kurienes radušās dokumentu somas trīs lapas. "Standarta līgums. Trīspadsmitā meklē darba spēku."

Selma, Alekss, Niko un Māris

Selma un Alekss abi saņēma savus trīs līguma eksemplārus ko parakstīt. Andreas pat vairs neko neteica, tikai norādīja uz vietām, kur jāparakstās. Venīgais, kas bija vienā eksemplārā bija lielā spalva, ar ko uzvilkt savu parakstu. Pati spalva pēc taustes bija patīkami silta, it kā joprojām piederētu kādai dzīvai būtnei.

Rakstīšanas brīdī paraksts uzliesmoja ugunssarkanā krāsā, cauri ķermenim izšāvās karstuma vilnis un nosmaržoja tā kā pēc sēra. Pēc tam paraksts palika iesarkani zeltainā krāsā, teksts un vijīgie raksti gar lapu malām kļuva melni. Sajūta palika mazliet smagnējāka, it kā būtu atkal uzradies kaut kāds pievilkšanas spēks. Taču ārējā izskatā nekas nemainījās - nekādi ragi, nagi, aste vai cita velnu atribūtika neizauga.

Andreas savāca no katra vienu līguma eksemplāru sev, pārējie divi palika pie jaunizceptajiem velniem. "Lieliski, formalitātes ir nokārtotas, sekojiet man!" Andreass veda visus uz kreiso pusi, līdz sienai, ko tagad varēja redzēt, tajā bija tumša sudraba krāsas durvis ar liesmojošo uzrakstu virs tām, kas vēstīja "Laipni lūgti Peklē!" Pie tām stāvēja divi tipi - viens pēc visa spriežot bija dvēsele (Miervaldis), otrs - slaida dāma ugunsarkaniem matiem un tumšām acīm. Andreas uzsmaidīja sievietei: "O, skatos, ka tev viss tā vai iet pa kreisi, Sārt!"

Sieviete novērsās no sarunbiedra, nopētīja jaunpienācējus un atbildēja: "Skatos, ka tev vispār kāds kāju aizlicis priekšā, Andrē."

Andreas apmierināti nosmējās, tad piegāja pie durvīm, atvērā tās vaļā un aicinoši norādīja jaunajiem Pekles darbiniekiem uz tām. Otrpus durvīm vīdēja piķa melna tumsa, tikai bija samanāms kāpņu pirmais posms. "Izejot pa šīm durvīm jums vajadzētu nonākt pa taisno savā jaunajā darba vietā."

OOC: Pieņēmu, ka Māris tāpat kā pārējie arī parakstīja savu līgumu. Ja tomēr piepeši iespītējās, gan ko izdomāsim.

[echo3]

Selma līgumu parakstīja, tikai - visā visumā būdama godīga - iešņīpāja "ne" pirms vārda "izlasījis". Domājams, ka tas nav svarīgi. Dokumentos galvenais ir paraksts. Un tāds tur bija.

Pēc parakstīšanas bija tāda neparasta sajūta, bet te taču viss bija neparasts. Kā, piemēram, negaidot uzradusies siena ar durvīm. Vai Andreasa dīvainā saruna ar (laikam jau) otru Pekles pārstāvi. Viņi te runā kaut kā otrādi?

Selma, turēdama savas divas līguma kopijas tāpat vien rokā, skatījās uz tumsu aiz atvērtajām durvīm, aiz kurām bija tikko nojaušamas kāpnes. Vienalga. Laiks ripot pa tām lejā, jo kārtīgi nokāpt tādā tumsā nelikās iespējams. Vai mirušie spēj dabūt zilumus? Meitene spēra soli caur Pekles durvīm.

[Aiva]

OOC. Māris parakstīja. Vnk jauka diena, nebiju datorā bet dabā

[AliceBlack]

Parakstot līgumu Aleksam iešāvās prātā doma, ka, iespējams pieļauj kļūdu, jo ar katru uzvilkto burtu sajutās nedaudz nemierīgāks un nemierīgāks. Taču, kas izdarīts, izdarīts, ne jau pirmo reizi no grūtībām ticis laukā. Lai nu kas, bet pielāgoties jau Alekss prata.

Liekās runās Andreas neielaidās, kad līgums bija parakstīts, bez garām ceremonijām aizveda pie pēkšņi parādījušās ieejas Peklē.

Pagājis garām diviem iepriekš neredzētiem cilvēkiem, laikam nu jau kolēģiem, Alekss sekoja meitenei un devās lejā, nezināmajā.

[Roviela]

Sajūta parakstot nebija no tām patīkamākajām. Pie visādām dvakām gan jāpierod nebija, tiesa, gluži sēra dūmos ikdienā arī nebija jālien.
Pataustījis spalvu, Niko labprāt šo priekšmetu būtu apmainījis pret kādu citu rakstāmrīku, bet viņš nebija biznesmenis, kas staigā ar pildspalvām kabatā. Tad bija tā kā bija. Nepatīkami. Un droši vien tas bija tas brīdis, kad viņš kļuva par Peklei piederīgu.

Kreisajā pusē parādījās durvis. Laipni lūgti Peklē. Ha! Vai jūs pārsteidz, ka cepumiņu nav? Niko pie sevis pārfrazēja teicienu.

Netālu no durvīm stāvošie bija nepazīstami, tāpat viņu saruna ne visai saprotama, un tālāk bija tumšs.
Automātiski iededzis ķiveres lukturi, lai arī nez vai pret šo tumsu tas palīdzēs, ugunsdzēsējs sekoja pārējiem. Purināt tepiķīšus kādam elles kungam pie gultiņas. Gan jau neko labāku sākumā nepiedāvās.

[Ungaarijas ragas...]

Izrādījās, ka pirmais kāpņu pakāpiens bija arī pēdējais, jo nākamajā brīdī zem kājām un visapkārt bija tukšums un sekoja kritiens kaut kur lejup. Kādā brīdī tas beidzās. Selma uzkrita virsū kaut kam mīkstam, kas neapmierināti noblējās - izrādījās, ka tā bija melna aita, ar biezu un garu vilnu, kura gulēja un kaut ko gremoja. Nīgri pablenzusi uz meiteni, aita turpināja mierīgi gulēt tālāk.

Aleksam un Niko palaimējās novelties vietā, kur bija vislielākā aitu spiru koncentrācija, turklāt tur bija arī kaut kāds slapjas, sameņģētas zemes pleķis. Kritiens padevās pa pusei mīksts un pa otrai pusei ļoti šmucīgs.

Māris iekrita lielā un biezā ērkšķu krūmā...

Beidzot bija atgriezušās arī tīri fiziskās sajūtas, kas lika sajust sāpes, vēsumu, karstumu, slapjumu un citas lietas.

Apskatoties apkārt varēja redzēt plašu lauku, kas bija aizaudzis ar kaut kādiem ērkšķainu krūmu puduriem. Starp tiem ganījās melnu aitu bars, izskatījās, ka par tām neviens jau kādu laiku nav rūpējies - vilna bija necirpta, palikusi netīra un vietām veidoja lēkšķes, turklāt dažām aitām tajā bija saķērušies ērkšķainie zari. Gabaliņu nostāk ganījās liels auns ar masīviem divos gredzenos sagrieztiem ragiem, kurš tagad aizdomīgi pētīja jaunpienācējus.

Viss apkārt grima tādā kā puskrēslā, krāsas bija neizteiksmīgas, brūnganīgi pelēkas, gan zālei, gan krūmu lapām, vien vienā pusē pamalā zvēroja kaut kas ugunssarkans. Varbūt kaut kas līdzīgs rietošai saulei. Bet ej nu sazin šādā vietā. Nevienu ēku nekur neredzēja, tikai kaut kur tālumā uz pretējo pusi no zvērojošās pamales vīdēja tāds kā uzkalns. Lēšot cilvēku mērvienības, varbūt kāds kilometrs (vai nepilna jūdze) līdz tam būtu jāiet. Bet, kas to lai zin, kādas mērvienības te bija. Neviens sagaidītājs, izņemot aitu baru, arī nekur nerēgojās...

[AliceBlack]

Fui. Pirmā darba diena, tā teikt, nav iesākusies visai rožaini, Alekss nodomāja, mēģinot kaut cik notīrīt netīrumus no drēbēm. Viņam vēl bija palaimējies, jo kādam citam, kā izskatās, tā gan bija iesākusies rožaini, tikai ne tajā patīkamākajā veidā - ērkšķos.

-Eu, tev viss labi? Alekss pajautāja kamuflāžā tērpušam vīrietim.

Pašam gan arī no piezemēšanās šur tur smeldza, lai gan iekritis bija nedaudz mīkstākā vietā, tā tomēr bija zeme.

- Pa taisno darba vietā viņš teica?

Alekss bija neizpratnē, apkārt neviena cilvēka vai velna, kas paskaidrotu, kas te ir jādara. Varbūt jāprasa bija tam aunam, kurš aizdomīgi uz viņiem skatījās?

Varēja redzēt, ka labu laiku par dzīvniekiem neviens nebija domājis. Alekss nebūtu pārsteigts, ja viņiem liktu šo te visu satīrīt un sakārtot. Bet vēl jau paši darba pienākumi nebija sarunāti.

[Aiva]

"Pie... " Māris iesāka un tad aprāvās. 'piesauksi vēl nelabo!' galvā nozibēja vecmāmiņas bieži atkārtotais. Ticēt tam viņš nebija ticējis, kā izrādījās, lieki.

"Ir bijis labāk..." viņš šņākdams pārvēlās uz sāniem un pa krūmu apakšu sāka rāpties ārā no lamatām. "Kaut kā tā tas līdzējs teica..."

Māris beidzot pieslējās kājās un paskatījās apkārt.

"Nebūs taču mūsu jaunais priekšnieks tas šašlika kandidāts?" viņš nopūtās, paškielējis uz auna pusi.

[Roviela]

Bāc! Izskatās tā, kā tam bija jāizskatās, Niko nodomāja, ceļoties kājās. Sūdīgi. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Notīrīties nebija ar ko, un jēgas tāpat nekādas. Gandrīz vai labi, ka mugurā ir biezais kostīms. Tas aizsargāja pret viskautko, ne tikai kādu brīdi pret uguni. Labi vēl, ka sanāca nokrist uz sāniem, ne uz muguras, kur skābekļa balons.
Mjā, ekipējums, bet tas pagaidīs, jo tur citam sanāca piezemēties laikam ne tik labi. Šajā pustumsā pārāk daudz nevarēja redzēt, bet, šķiet, tajā ērkšķu krūmā kāds kūņojas, un, spriežot pēc kopā ar Niko pašu aitu mēslos iekritušā teiktā, tas ir kamuflāžā tērptais. Laikam viņam tie grēki tādi lielāki, ka jau sāk ar sliktāku vietu.

- Man izskatās, ka jāiet palīgā, - Niko atsaucās Aleksam, un, neliekot sevi lūgties, devās vien turp, lai palīdzētu izlīst no ērkšķiem kamuflažotajam. Glābēja daba tāda.

- Tev viss labi? - Pa ceļam tika meitenei, kas bija nokritusi, ha! Uz aitas! - Jūs abas, - ar to viņš domāja jaunieti un aitu, - neesat savainotas?
Neizskatījās, ka būtu, bet tas netraucē pavaicāt. Un ja nu?
Visādā ziņā ērkšķu krūms ir pirmais virziens. Tur nonācis, Niko mēģina palīdzēt. Teiksim, paliekt prom zarus, lai neķeras atkal, pašam iespraucoties pa vidu. Parasti viņa kostīmam nekādi ērkšķi cauri nespēja izdurties. Par elles ērkšķiem gan nekas nebija zināms.

Neko daudz palīdzēt nevajadzēja, vīrietis drīz bija ārā no krūma.

- Mans vārds ir Niko, - ugunsdzēsējs pie reizes iepazīstināja ar sevi. Nav ērti, ja citi kaut domās jāsauc par "ej, tu, jā, tu, uz kuru rādu ar pirkstu", vai tamlīdzīgi.

Puisis paskatījās uz aunu.
- Un kāpēc nē? Te visādi brīnumi iespējami.

[echo3]

Ai! - Selmai izspruka. - Piedod, lūdzu! - Viņa ātri novēlās no melnās aitas, cenšoties ar cietajām zābaku zolēm lopiņam neiespert. Līgumu lapas, cik varēdama sargājot no izvāļāšanas pa zemi, meitene beidzot salocīja un noglabāja jakas iekškabatā. Tūlīt pēc tam, kad bija stabili nosēdusies aitai blakus.

Kā izskatījās, viņi visi četri bija iekrituši aitu aplokā. Ļoti nemīlīgā aitu aplokā, cik nu blāvajā pusgaismā varēja samanīt. Netīrs, dubļains. Un mēslu smaka. - Liekas, mums viss ir labi! - Selma atsaucās ugunsdzēsēja jautājumam. Meitene paskatījās uz aitu un pastiepa roku, izķimerējot no aitas savēlušās vilnas tajā iemudžinājušos krūma zariņu. - Par jums gan te slikti rūpējas.

Selma piecēlās kājās, cerot ieraudzīt kādu fermu vai vismaz vasaras ganību nojumi (kādas Alpos ir katrā piekalnē). Nekā te nebija. Tikai ērkšķaini krūmi, sarkana gaisma pamalē un kaut kāds tālāks paugurs.

Mani sauc Selma. - Selma bija pietiekoši labi audzināta.

[Ungaarijas ragas...]

Auns izslējās, pašķielēja uz Māra pusi un piecirta labo priekškāju, taču pagaidām tuvāk nenāca. Izskatījās, ka viņam drīzāk interesēja, vai šitie te ērmi nesadomā traucēt viņa harēmam. Ērkšķi bija kā parasti ērķšķi un nodarīja arī attiecīgo skādi - saskrāpēja rokas un seju, ja tās pagadījās ceļā, varēja izdurties cauri plānākām drēbēm, taču biezākam audumam cauri nedūrās.

Aita pagaidīja, kamēr Selma atbrīvo viņu no kaitinošā ērkšķu zara, tad piecēlās un pagājās nostāk. "Bā," bija dobjš blējiens no aitas puses, Niko to varēja saprast, kā: "Ar mani viss kārtībā."

Nekādu aploku vai nojumi nekur nevarēja ieraudzīt, izskatījās, ka aitas vienkārši klīst savā vaļā, varbūt no kaut kurienes izmukušas.

Jo ilgāk četrotne pavadīja šajā puskrēslā, jo viss palika skaidrāks, tā kā gaišāks (kā ļoti nomākusies rudens pēcpusdiena, īsi pirms sāk krēslot) un labāk saskatāms - acis pielāgojās apkārtnei. Augu lapām parādījās tāds kā tumši zaļgans tonis. Aitas gan kā bija tā palika melnas. Virs galvas vīdēja tumšas debesis, pa kurām slīdēja kaut kas līdzīgs tumšpelēkiem mākoņiem.

[Aiva]

"Māris," Māris atbildēja, stādoties priekšā. pareizi jau bija, ja viņi te ir kopā, tad jāiepazīstas vien būs. "'priecājos iepazīties' gan neteikšu, mūsu situācijā īsti neiederas, ne?"

Rokas bija cietušas, kad ar tām piesedzas seja, bet citādi tērps bij pasargājis no launākām brūcēm.

Līgums bija drošībā tērpa iekškabatā, bet kaut kā Marim šķita, ellas papīri tā vienkārši neies bojā. Tas būtu pārāk vienkārši ...

"Paiesimies uz uzkalna pusi, no turienes būs labāk redzams?" vīrs sacīja, pa pusei jautājums, pa pusei apgalvojums, un lēnām sāka doties uz to pusi.

[AliceBlack]

Likās, ka visiem daudz maz pēc kritiena viss kārtībā. Pārbaudījis, vai līgums vēl pie vietas, arī viņš sevi iepazīstināja.

- Alekss.

Jā, nekas cits ievērības cienīgs ainavā nebija kā tas paugurs tur tālumā. Īpaši tālu nebija, taču bija jātiek cauri ērkšķainajiem krūmiem, lai tur aizietu. Gājiens, kas ikdienā prasītu 15 minūtes, šeit varētu būt ilgāks. Turklāt šī nebija parasta vieta, iespējams, laiks šeit ritēja pavisam citādi. Bet labāku ideju viņš nevarēja piedāvāt, auns arī neizskatījās visai draudzīgs.

- Laba doma, pie reizes varēs redzēt, kas tur, otrā pusē. Alekss piekrita un sekoja Mārim, kā viņš tikko uzzināja sauca vīrieti, kam piezemējoties paveicas vismazāk.

[echo3]

Palikt viena kopā ar melnajām aitām Selma nevēlējās. Varbūt tad viņa arī kļūtu par aitu? Par virzienu, kurp iet, laikam jāstrīdās nebija - vienīgais no līdzenuma atšķirīgais objekts te bija pakalns. Selma devās pakaļ Mārim un Aleksam, cenšoties netrāpīties pārāk tuvu lielajam aunam un neieķerties kādā ērkšķu krūmā.

[Roviela]

Aita atbildēja, un Niko nobrīnījās, ka viņam, kam vispār nav nekāda sakara un zināšanu par aitām, pēkšņi kļuva pavisam skaidrs, ka tas 'Bā' nozīmē, ka viss ir kārtībā.
Bet te ir elle, un var notikt viskautkas.

- Labi, ejam, - ugunsdzēsējs piekrita un gāja kopā ar pārējiem uz pakalna pusi.

[Ungaarijas ragas...]

Ērkšķu krūmi nebija vēl saauguši tik biezi, lai apgrūtinātu iešanu. Pēc kāda laika krūmu palika pavisam maz, toties zeme palika kukuržņaina it kā viņi ietu pa apartu un tad pamestu tīrumu, kas tagad aizaudzis ar visādām zālēm. Un ejot vēl tālāk, varēja redzēt vairs tikai šur tur izklaidus saaugušas krūmu atvases.

Paugurs izrādījās esam apaļas formas ēka, kam jumts bija noaudzis ar sūnām. Apkārt ēkai slējās metāla pīķu žogs, iestiprināts akmens mūrī un noaudzis ar visādiem staipekņiem, aizsedzot skatu uz to, kas atradās aiz tā. Mazliet tālāk pa labi bija mūrēta akmeņu arka ar masīviem divviru vārtiem no līdzīgiem metāla pīķiem. Pa labi no jaunajiem velniem arī atradās ceļš, kas veda līdz šiem vārtiem. Pieejot tuvāk varēja ieraudzīt ka arkas augšā bija vijīgs metāla uzraksts, kas vēstīja "ELLE N^o 13". Pie arkas kreisā staba karājās gara ķēde, kam apakšā bija nezināmas izcelsmes astru pušķis (gluži kā govs astes gals). Vārtu labā puse bija palikusi pavisam nedaudz vaļā.

Caur vārtiem varēja redzēt, ka tālāk stiepjas bruģēts piebraucamais ceļs, kas ved tālāk līdz ēkai.

[Mattiass]

„Ak tā.” Par domu saistīties ar vēl nez kādiem jauniem līgumiem Miervaldis nebija sajūsmā. Trīs deseti? Cik tad ilgi viņš aizmirstībā pa priekštelpu marinējies?! Aizgājusi pa pieskari un Fēnikss ar bandu nozudis? Neomulīgā sajūta, ka kaut kas nepavisam nav tā, kā vajadzētu, auga augumā.

Miervaldis spēja atpazīt izdevību, kad tāda uzradās kaut kādas civilbandas un viņu vedēja veidolā. Viņš izlikās, ka apsver piedāvājumu, līdz pienāca īstais brīdis, tad pašūpoja galvu.

„Varbūt citreiz, šausmiņ. Visu tumšu!” viņš ieskrēja durvīs, pirms tās bija aizvērušās, un zivtiņā nolēca no augšējā pakāpienā, krītot vēl apmetot kūleni. Nozīme gan bija nevis ceļam, bet galamērķim, un, cerams, galamērķis ļaus salikt lietas pa plauktiņiem.

[Roviela]

Viss izskatījās gluži lieliski aizaudzis, bet ceļš sanāca īsāks nekā Niko bija domājis. Tā Elle bija klāt. Numur 13, padomājies! Velna ducis, tā teikt.
Elle arī bija apaugusi ne pa jokam. Ja viņš saprata pareizi, tad te tiešām trūka darbinieku. Varbūt vispār neviena nav?

- Zvanīsim vai iesim iekšā tāpat? - Ugunsdzēsējs norādīja uz ķēdi ar saru pušķi galā un tad uz spraugu vārtos. - Ja vien tur ir kāds, kas tās durvis sargā. Klau, ja tur neviena nav, tad galvenos amatus mēs varēsim sadalīt paši.
Šī doma bija tā pēkšņi iešāvusies prātā. Un ja nu tiešām? Bet, ja tā, tad jāpasteidzas, pirms nav ieradies vēl kāds, kas varētu uzmesties par priekšnieku.

Niko piegāja pie vārtu spraugas lai kārtīgāk apskatītos, kas un kā, bet iekšā pagaidām negāja.

[echo3]

Izrādās, ka jāiet nemaz tik tālu nebija, tikai uz beigām iešana vairāk atgādināja brišanu pāri aizaugušam, kādreiz uzartam laukam. Tāpat pakalns nebija pakalns, bet ēka ar sētu apkārt. Tāda aizaugusi Pekles ferma? Varbūt no šejienes tās aitas?

Man liekas, ka jāpiezvana. Kādam taču te būtu jābūt. - Selma izteica savas domas par "Elli Nr.13". - Ja te neviena nav, tad kurš pieņems mūsu līgumus? - Bet Niko izteiktā doma arī varēja būt patiesa, un te tiešām neviena nav.

[Ungaarijas ragas...]

Miervaldis

Miervaldim sekoja visai klišejisks Sārta bļāviens: "Uz kurieni! Tūlīt atpakaļ!" To uz brīdi pavadīja sajūta, it kā kaut kas pātagveidīgs aptītos ap vienu no potītēm, bet nesekmīgi, un tad sekoja brīvais kritiens. Savā kūleņa mešanā Miervaldis gan bija kaut ko pārrēķinājies (vai varbūt Pekles zeme pienāca ātrāk kā gaidīts?), jo viņš kaut kā pamanījās nokrist uz muguras. Uz brīdi aizsita elpu un nogriezās tumšs gar acīm. Kad maņas atkal atgriezās, uz viņa krūtīm sēdēja gaiši pelēka, liela žurka, kura ar savām zilajām acīm blisinājās uz Miervaldi.

Pie Elles Nr. 13
Ieskatoties caur vārtiem, varēja redzēt, ka abpus bruģētajam ceļam līdz pat ēkas sienai arī slejas tāds pats metāla pīķu žogs, norobežojot piebraucamo daļu no pārējās teritorijas. Kā teikt, visādiem lūgtiem un nelūgtiem viesiem nesanāca slepus aizlavīties un paskatīties, kas darās sētas pusē. Pārkāpt tam pāri arī būtu pagrūti - pīķi izskatījās ļoti asi, turklāt ar nelielām atkarpēm, lai no tiem neviens nevarētu tik viegli vairs nost tikt.

[AliceBlack]

Alekss ar biedriem apstājās pie ēkas. It kā bija redzams tā kā durvju zvans, bet tajā pašā laikā šķita, ka vārti bija vaļā.

Hmm, interesanti, kādi pieklājības noteikumi bija ellē. Ko no viņiem šeit sagaidīja, pieklājību vai tomēr zināmu ellišķīgu uzvedību? Lieki lekties ari negribējās. Bet nu, ja jau bija ticis tik tālu, lai iet.

- Nu nezinu, neesam jau nekādi ciemiņi, ne? Vieta liekas, ka ir īstā. Turklāt, ja jau peklē tik ļoti trūkst darbinieku, nez vai kādam te ir laika nodarboties ar durvju virināšanu.

Alekss izņēma vienu līguma eksemplāru no kabatas gadījumam, kad kāds prasīs, ko tad viņš te dara. Vismaz būs, ko parādīt.

-Kas neriskē, tas nedzer šampanieti! Alekss nosmēja un, aizgājis līdz nedaudz pavērtajiem vārtiem, vēra tos vaļā, lai tālāk ietu līdz ceļa galā samanāmajai ēkai meklēt durvis.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 03.10.2021 20:16

[Aiva]

"Ja negribētu viesus, turētu vārtus ciet, bet tā tas jau ir aicinājums ienākt..."

Māris paskatījās pa pavērto spraugu, paskatījās uz zvanu, un tad enerģiski satvēra un pagrūda pavērtu atstāto vārtu pusi, paverot spraugu platāku... Tikai lai izrādītos ka viņu jau apsteidza tas jaunais puisis...

OOC. Grūž/velk, atkarībā kā vārtiem jāveras...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.10.2021 20:17

[Ungaarijas ragas...]

Vārti, par kuru atvēršanu tik draudzīgi parūpējās Alekss un Māris, vērās uz iekšu, ar ļaunu vēstošu, skaļu čīkstoņu. Laikam sen nebija eļļoti.
Nekas cits nenotika un neviens virsū nemetās. Tikai kaut kur no jumta atskanēja skaļa gaiļa dziesma - pašā jumta augšā grozījās prāvs, melns gailis, kurš sasita spārnus un vēlreiz skaļi nodziedājās. Citādi viss bija klusu.

[Aiva]

"Nu ko, ejam vien tālāk," Māris pamāja uz ēku, uz kuru veda piebraucamais ceļš. Tuvojoties tai, vīra acis uzmanīgi vēroja gan apkārtni, gan pašu celtni priekšā. "Cerams ka tur mēs beidzot uzzināsim kur un kā 'atstrādāsim' savus līgumus?"

[Roviela]

Itin kā no gaiļa dziesmas velniem būtu jāmūk. Ne tā? Tikai Niko neizjuta nekādu vēlēšanos bēgt. Nez, kas tas par gaili?
Galvenais jautājums gan bija - kāpēc te neviena nav? Un vai patiešām neviena nav, vai arī visi guļ un tagad, pēc gaiļa bļaušanas, pamodīsies?

Kad jau divi no bariņa bija uzņēmušies vārtus atvērt, tad Niko sekoja. Neies taču atpakaļ un neraustīs to govs asti.

[Ungaarijas ragas...]

Elles durvis bija no masīviem, platiem, tumša koka dēļiem, rotātas ar metāla kalumiem. Durvju kreisajā malā, apmēram pa vidu, bija masīvs dzelzs klauvēklis, zem tā - atslēgas caurums. Atšķirībā no vārtiem, durvis bija aizvērtas.
Likās, ka kaut kā mazliet vēsāks bija palicis, tā vien gribējās nodrebināties.
Gailis augšā nodziedāja trešo reizi.

[echo3]

Selma mazliet samulsa, kad viņas trīs ceļabiedri tā iegāja pa vārtiem. Tad apņēmīgi piegāja pie vārtu staba un parāva ķēdi. Nē, viņa bez aicinājuma iekšā neies vis. Lūk, ja ķēde, piemēram, notrūks, vai arī viņai virsū skries kāds suns, vai tas spalvu pušķis viņu iepļaukās, vai... Kādas tikai muļķības nenāk prātā, ja neko nevar saprast! Uz ēkas jumta dziedāja gailis. Nokliedzās trīs reizes. Skaitīja ienākušos?

Selma stāvēja pie vārtiem un gaidīja, kas tagad notiks.

[Aiva]

Māris pastiepa roku un divreiz spēcīgi uzsita ar klauvēkli, tad pakāpās pussoli atpakaļ un ieklausījās.

"Nudien viss kā izmiris..." viņš nomurmināja, gaidot kādu reakciju uz šo trokšņa sacelšanu. "Vai arī te patiesi ir smagi ar darbaspēku..."

[Ungaarijas ragas...]

Selmas parautā ķēde paslīdēja uz leju un tad atkal atgriezās sākuma stāvoklī, bet viņa nekādu skaņu nedzirdēja. Savukārt, tie, kuri bija pie durvīm, tajā brīdī dzirdēja aiz tām tādu skaņu, it kā vienreiz slāpēti dobji nomaurotos vērsis. Interesanti, cik skaļi tas bija pašā ēkas iekšienē?

Acīmredzami durvis bija ļoti biezas, jo arī durvju klauvēkļa sitieni izklausījās slāpēti - kā divi sitieni pa gongu. Brīdi nenotika nekas un tad durvis lēnām atvērās. Aiz tām kaut kas tā kā noķiķinājās un tad atkal iestājās klusums. Aiz durvīm bija apaļa telpa, kuras sienās bija redzamas trīs tumšas ejas - viena pa labi, viena pa kreisi un viena taisni priekšā. Tajās bija tumšs, tāpēc, kur tās veda tālāk, saskatīt nevarēja.

Ieejot apaļajā priekštelpā pie griestiem iedegās lāpas, kas bija saspraustas turekļos pie sienas visapkārt telpai. Lāpu gaisma bija tāda kā nespodra un, kas notiek vai kur tālāk ved ejas, joprojām nevarēja sasprast. Neviens nenāca sagaidīt, lai gan likās, ka kāds no kaut kurienes vēro. Vēsums arī neatkāpās.

[Aiva]

Māris lēnām pārkāpa pār slieksni. Ja jau durvis veras, tātad aicina ienākt, ātrāk ienāksi, ātrāk tiksi skaidrībā par savu jauno statusu...

"Hei! Vai kāds mājās ir?" Māris uzsauca, saņēmis dūšu. "Jaunie darbinieki pēc norīkojuma ieradušies !"

Negaidīti viņu pārņēma smieklu lēkme. Nu gluži kā tais pāris mēnešos pēc tehnikuma un pirms armijas dienesta, kur tevi sūtīja, tev bij doties un darīt ko liek. Nekā jauna šai pasaulē...

[Mattiass]

Un atkal jau krītu… Šoreiz gan kritiens bija kontrolēts, vai vismaz tā Miervaldim likās. Tad, nepieklājīgā kārtā, viņš ar brīkšķi bija piezemējies, atkal uz muguras. Tas sāka kļūt par nelāgu ieradumu. Labi, ka nav vairs mirstamā kaite… viņš paguva nodomāt, pirms nogrima melnā nebūtībā. Kad redze un fokuss atkal atjaunojās, priekšā jau bija mazs, pelēks draudziņš. Sekundes daļā šis skats atmodināja Miervaldī kaut ko senu, un viņš ar strauju kustību tvēra pēc žurkas skausta. Grauzēji pamukuši, kas vēl nebūs!

Pēc tam piecēlās kājās un paraudzījās visapkārt.

[Ungaarijas ragas...]

Elle Nr. 13

Mārim atsaucās mazliet pasmalka atbalss: "Te neviena nav... nav... nav..." Un tāda kā ķiķināšana, kas ātri aprāvās ar klusu: "Ai!"
Atkal iestājās klusums.


Miervaldis

Žurcietis bija manīgs un pie pirmās Miervalža kustības laidās lapās, aizdieba līdz mazliet tālāk esošam melnam aunam, veikli uzrāpās uz tā muguras un paslēpās vilnā uz viņa skausta. Auns stāvēja, izslējies, ar paceltu galvu un pagalam drūmi vēroja Miervaldi. Izskatījās, ka kaut kas jau dzīvnieku bija pamatīgi saērcinājis. Mazliet tālāk starp krūmiem ganījās neliels aitu bars. Spriežot pēc nekoptā paskata, aizklīdušas no kaut kurienes.

[Roviela]

- Sagaidīšana ir makten laipna, - Niko konstatēja, stāvot turpat Mārim aiz muguras. - Vai, ja te jārunā otrādi, lai saprastu, tad pretīga.
Nespodrā telpa ar lāpām atmodināja kaut kādas atmiņas no studentu laikiem.

- Izskatās pēc labirinta sākuma kā Dungeons and Dragons spēlēs, tikai ne ar virtuāliem tēliem. Ziniet, tur tā tālāk - šķēpi no grīdas, uguns no sienām, smacējoši mākoņi, - viņš staigājot pusbalsī runāja. Ugunsdzēsējs pamēģināja, vai nevar paņemt kādu lāpu no sienas un vai, ja iededz savu lākturi uz pieres, tad nevar saskatīt kaut ko vairāk.

- Uz mums blenž. Atrakcija, tā sacīt, - bija nākošais komentārs, kas pārtapa smaidā, izdzirdot to kluso 'Ai!'. Pēc bērneļiem izklausās.
Nonāksim galā, tad redzēs, bet, ja nenonāksim, būsim aitas. Vai vērši, viņš nodomāja.

- Es iešu pa priekšu.
Kā toreiz, dzīvē. Niko parasti bija zagļu klasē un visās nepatikšanās līda pirmais. Tikai, nez vai viņam ilgi vēl būs ierastais aprīkojums. Varbūt pēc pirmā soļa tur, kaut kur tālāk, pazudīs.
Vienīgi - pa kuru eju tad iet?

[echo3]

Nekas nenotika. Nu, vismaz pie vārtiem nekas nenotika, ja neskaita to, ka ķēdi vispār varēja paraut. Tā nebija vienkārši piekarināta pie vārtu staba. Caur režģotajiem vārtiem varēja redzēt, ka atveras ēkas durvis. Māra klauvējienu, savukārt, nebija dzirdējusi Selma, tāpēc viņa to varēja uzskatīt par "kaut kas notiek pie durvīm".

Meitene devās iekšā pagalmā un, kamēr Māris, Niko un Alekss vēl nav no skata pazuduši, pievienojās viņu pulciņam, arī ieejot pa atvērtajām durvīm. Iekšā skats nebija daudz mīlīgāks par aitu izmīņāto lauku, tikai ne tik netīrs. Arī vēsāks te bija. Kā pāri avotam ejot.

Izskatās gluži pamesta vieta. Salīdzināt gan nebija, ar ko. Vai tad Selma jel kādā ellē bija iepriekš bijusi? Viņa pat nebija zinājusi, ka tādu ir daudz. Tagad meitene stāvēja apaļajā hallē un gaidīja, vai tomēr kāds neatbildēs Māra jautājumam.

Un atbildēja! "Atbalss", kas ķiķina pati par sevi. Kāds te muļķojas. - Beidziet mīt viens otram uz kājām un nāciet šurp! - Selma pasauca, jo tas ļoti izklausījās pēc skolnieku blēņām. - Es jums izcepšu pankūkas, ja vien te ir virtuve un ir, no kā cept! - Šādi no paslēptuvēm vienmēr varēja izvilināt Selmas pašu jaunāko brālēnu un viņa māšeli.

[Ungaarijas ragas...]

Lāpas no sienas varēja paņemt, vienīgi pēc tām varēja arī diži nebūt vajadzības, jo paejoties tuvāk kādai no ejām, to sākumā iedegās jaunas lāpas, izgaismojot vienkāršu gaiteni, kas veda kaut kur tālāk. Kas tajos bija, nevarēja vairs redzēt, jo tālāk atkal bija tumšs.

Selmas pieņēmums par gaiļa dziesmu neapstiprinājās, jo putns vienkārši noplivinājās prom no jumta kaut kur aiz ēkas, ceturto reizi nenodziedājies. Neviens arī pēc aicinājuma neparādījās un nekādu citu skaņu arī vairs neizdeva. Toties pēc piedāvājuma cept pankūkas, Selma sajuta skudriņas noskrienam pār muguru un uz brīdi uzpūta tāda kā siltāka vēsma kaut kur no kreisās puses.