Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Ungaarijas ragas...]

Kamēr Elza tika galā ar Luīzes kāju, arī pie mazā ugunskura bija notikusies neliela rosība. Mazais Dzenis bija nozudis līdz ar visām bungām, pie ugunskura sēdošie vīri piecēlušies un trīs no viņiem devās mežā. Divi no atlikušajiem devās uz vienu no tipi, otri divi (kuri atveda Luīzi un Kirilu) tuvojās ceļotājiem.

Kad Elza ieminējās par ēdienu, vīrs, kurš bija nomedījis zaķus, pamāja ar galvu un nometies otrpus ugunskuram, ķērās pie zvēriņu apstrādes. Otrs tikmēr sabikstīja ugunskuru, kas jau bija sācis padzist, un ņēmās palīdzēt dīrāt zaķus. Tas vedās ātri un necik ilgi, medījums, sadalīts gabalos un sasprausts uz gariem iesmiem, cepās virs uguns.

Tie indiāņi, kuri bija nozuduši mājoklī, izstiepa no tā divus zvērādas, un abas nolika blakus Luīzei, kaut ko vēl ar žestiem meitenei teiktdami.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 18.01.2011 12:02

[echo3]

Liels paldies! - Elza pateicās indiāņiem un apsēdās atkal blakus Luīzei. Pagaidīt, kamēr jaunpienākušie paēdīs, jo miegs tāpat nenāca.

[Elony]

Cik Kirils saparata, tad zvērādas bija domātas, lai uz tām apsēstos, ne? Ja ne viens neiebilst, tad viņš tā dara. Savā dzīvē Kirils bija izticis bez zaķu ēšanas un, cik bija dzirdējis, tad sevišķi garšīgi tie nav, taču neies tagad sūdzēties, kad vilki gaudo vēderā. Lai arī situācija likās nereāla, tomēr šie iezemieši izturējās tik reāli, ka nekāda skaidrība tā arī neradās.
Viņš gaidīja, kad gaļa izcepās, tad, ja viņam ļauj, paņēma iesmu un ēda.

[Malduguns]

Luīze jutās nogurusi. Viņa pateicās Elzai par kājas apstrādi un viegli uzsmaidīja sievietei. Notika kustība mednieku sabiedrībā, kas nonāca pie tā, ka Luīzei un Kirilam tika piedāvātas ādas. Pamājusi, ka saprot viņu domu, meitene pagriezās pret Kirilu.
-Tās ir domātas mums, lai būtu, kur nakšņot,-viņa sacīja. Vai arī pasēdēt tagad. Paņēmusi vienu no ādām, meitene pateicīgi uzsmaidīja medniekam.
Redzot kā tiek nodrītāti zaķi un gaļa, uzsprausta uz iesma, sāk cepties, meitene saprata, cik izsalkusi ir patiesībā. Kad gaļa izcepās un, ja neviens nedod pa pirkstiem, viņa, tāpat kā Kirils, paņem vienu no iesmiem.
-Saki, kā jūs te vispār nokļuvāt. Nu, kas notika pēc viesuļa?-viņa vērsās pie Elzas.

[echo3]

Elza pacentās pastāstīt mazliet precīzāk par notikumiem, lai gan nupat jau bija visu svarīgāko izstāstījusi. Gumijas laiva ar nezināmo vīrieti-"bāleliņu", Meža vecis Mežvaldis, īsti indiāņi, Mazais Dzenis, kas dabūjis ar zaru pa pakausi, Tarkšķošais Dzenis, kas prot runāt latviski. Nepatīk, ja fotografē, tas esot slikti darīts. Kas tad vēl? Elza paprātoja, bet domas juka - iespaidu bija bijis daudz un gandrīz nekas nebija saprotams.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Atvainojos, ka tik ilgi marinējos. Liekam jaunu bildi iekšā…

Iezemiešiem nebija nekas iebilstams pret to, ka atnācēji ķērās pie zaķiem, jo kā nekā gatavots tika priekš viņiem. Nomodā vēl esošajiem miegs mācās virsū, ka ne vairs izturēt un labi, ja vēl no rīta atcerēsies, kā pievienojās jau guļošajiem ceļabiedriem Sapņu valstībā.

Pirmais, ko no rīta sajuta ceļotāju deguni bija ceptas gaļas smarža. Izlienot no tipi atklājās, ka virs uguns cepās meža cūcis un acīmredzot ne tikko uzlikts. Un blakus ugunskuram domīgu seju sēž Tarkšķošais Dzenis, atkal ģērbies savā baltajā tērpā. Saule jau bija parāpusies visai augstu, varēja būt kādi astoņi vai deviņi rītā.
Žaks snauduļoja izplājies mājokļa ēnā un likās diktam apmierināts ar dzīvi. Paši ceļotāji jutās labi izgulējušies.

[Andromeda]

Viņš sapņoja, ka ir kaut kur dziļi mežā, nakts tumsā viens. Viņš sauca savu brāli un Žaku. Balss atbalsojās tālumā, gaiss bija drēgns tā, ka viņš pats varēja redzēt savu elpu. Atbildes nebija un viņš turpināja maldīties izmisumam augot augumā.
Maiks palēnām atvēra acis un raudzījās tipi grieztos. Tas vairs nebija sapnis. Vai arī bija sapnis sapnī, bet viens bija skaidrs kaut kā bija jātiek atpakaļ un pat ja tas nozīmētu iet līdz pasaules malai, tad Maiks to darītu. Viņš piecēlās un palūkojās apkārt, kur snauda viņa ceļa biedri, kurus viņam tā kārtīgi iepazīt vēl nebija sanācis. Iztrausies no guļammaisa viņš ievēroja, ka suns nav vietā, kur viņš bija licis viņam gulēt. Maiks izlīda laukā no tipi un palūkojās apkārt un tur jau viņš gulēja izstiepies kā palauša. - Te tu esi! - Maiks uzsauca sunim, viņu noglāstīdams. Tad viņš ievēroja Tarkšķošo Dzeni un pagājies tuvāk ugunskuram apsveicinājās - Labs rīts! -

[echo3]

Pret rītu pārliekais nogurums Elzu tomēr pieveica, un, putniem sākot čivināt, sieviete beidzot aizmiga. Tā arī iznāca, ka viņa pamodās vēlāk nekā bija ieradusi celties. Sapņojusi Elza neko nebija - viņa gan apzinājās, ka, ticamāk, vienkārši sapni neatceras. Kārtīgi (bet klusām) izstaipījusies, Elza izlīda no guļammaisa, uzvilka apavus, saķemmējās un tad pabāza galvu ārā no tipi - kas notiek šajā tik neparastajā pasaulē?
Labrīt! - tas bija veltīts Maikam, kurš tobrīd bija blakus Žakam. Elza izlīda no tipi, bet uzreiz negāja pie ugunskura - tā ātri no rītiem kustēties var jaunībā, nevis vecmāmiņas gados. Sieviete sāka pildīt savus ikrīta vingrojumus, un tikai pēc minūtēm piecām sekoja Maika piemēram.
Labrīt, Tarkšķošais Dzeni! - Elza sveicināja šamani un apsēdās pie ugunskura. Pastiepusi roku, viņa paņēma vienu no sēņu iesmiņiem - pārbaudīt, vai labi sažuvušas.

[Ungaarijas ragas...]

Suns izskatījās neizmērojami priecīgs redzēt saimnieku un brīdī, kad puisis viņu glāstīja, piecēlās, lai iedotu slapju buču: Nu, kur var tik ilgi sust? Ko? Es jau paguvu pieēsties un izgulēties, pieēsties vēlreiz un vēlreiz izgulēties… Ņerr, cik labi smaržo…

Savukārt Elzas vakar apstrādētās sēnes bija labi sažuvušas un tā vien gaidīja, kad beidzot tiks noņemtas no iesmiem.

— Labs, labs rīts! — Tarkšķošais Dzenis atrāvās no savām domām un, plati pasmaidījis, pasveicināja divus agros putniņus un piecēlās kājās.

— Tur, — vīrietis pamāja uz mežu Elzai un Maikam aiz muguras, — mazliet dziļāk mežā ir strauts, nomaldīties nav iespējams, pieejot tuvāk meža malai var dzirdēt tā urdzēšanu. Jā, un mēs esam mazliet iestaigājuši uz to taciņu. Kamēr pārējie pamodīsies, varat izmantot iespēju, hmmm, atsvaidzināties un atjaunot ūdens krājumus, kā arī ķerties pie brokastīm. Jums priekšā ir tāls ceļš un man būs vēl kas visiem sakāms. Šamanis aicinoši pamāja uz mežacūča pusi, tā darīdams zināmu, ka ceļinieki droši var cienāties.
Tikmēr nometnē sākās rosība — pieci indiāņi ķērās pie tipi nojaukšanas. Acīmredzot, mantas no tiem bija izvāktas jau agrāk. Vienīgi Tarkšķošā Dzeņa un ceļinieku naktsmītnes joprojām izskatījās neskartas.

Minētais strauts atradās kādus desmit metrus dziļāk mežā, bija pusotru metru plats un visai dziļš un straujš. Taciņa veda līdz vietai, kur krasts nebija tik zāļains un varēja ērti iesmelt ūdeni.

[Roviela]

Alta bija sēdējusi pie ierādītās naktsmītnes, līdz nogurums bija pieveicis, un viņa tik vien izdarīja, kā aizvilkās līdz savai guļvietai, lai iekristu miegā.
Jaunā sieviete pamodās, izdzirdusi ārā balsis.
Viņa četrrāpus aicrāpoja līdz izejai un paskatījās laukā.
Izskatījās, ka indiāņi grasās doties kaut kur, un vismaz divi no šurp atceļojušajiem biedriem arī ir pamodušies. Elza, nu, tā tikai ir vecmāmiņa! bija tur, un vēl puisis, kam piederēja suns.
Viņa sadzirdēja beidzamos vārdus - par strautu, parāpās atpakaļ un apskatījās mantās, vai ir kāda pudele, kurā iepildīt ūdeni, paņēma ziepes, dvielīti un līda laukā.
- Labrīt!
Kur tad bija tas strauts?

[Elony]

Kirils ne uzreiz atcerējās visu, kas noticis vakar. Ne uzreiz pieņēma, ka tas bija realitāte, ne sapnis. Viņš apģērba savu jaku un zābakus un tika laukā no šīs "ēkas". Tā sieviete Elza bija runājusi, ka viņi arī nezina, kas notiek, tāpēc ko prasīt būtu veltīgi. Bet vietējie... nu, redzēs.
Neilgi pirms gulētiešanas Kirils bija paēdis, tāpēc īsti izsalcis viņš nebija. Tomēr apstākļi rādījās neparasti un instinkti teica nodrošināties ar enerģijas krājumiem.
"Labrīt visiem." viņš latviski (jo rādījās, ka šie tā runā) sveicināja pie cepeša sēdošos un apsēdās līdzās. Viņš nebija vēl iepazinies ar visiem šeit esošajiem, bet tas nebija svarīgi. Kad sēdi meža vidū svešā vietā ar baru savādu ļautiņu, pieklājība nav prioritāte. Atvāzis savu nazi, viņš nogrieza kādu liesāka gaļas gabalu un apsēdās, gaidot, kad gaļas gabals, uzdurts uz naža, atdzisīs līdz ēšanas temperatūrai.

[Grēkmeistars]

Dāvids pamodās no bezsapņu miega un kādu brīdi centās apjaust, kur viņš atrodas un kas ir noticis. Rīta skaidrais prāts neļāva viņam tā vienkārši pieņemt visus dīvainos vakardienas notikumus. Bet diemžēl ceļabiedru pazīstamās balsis liecināja par to, ka tas nebija tikai sapnis. Tā bija neticama īstenība. Dāvids pamodās ar piedzīvojumu kāres tirpiņām, kas lika viņam justiem možam un laiku pa laikam neticīgi nogrozīt galvu.
Viņš aši sakārtoja savas mantas, uzvilka tīru kreklu un izgāja ārā. Šeit burvīgi smaržoja pēc kaut kā ēdama.
"Labrīt!" Dāvids noteica visiem pie ugunskura, aizdomādamies, vai viņi arī modās ar pārsteiguma sajūtu. Viņš ievēroja vīrieti, kas neizskatījās pēc vietējā un iepriekš nebija starp ceļotājiem, bet neko neteica. Hmm, jaunas sejas... kas zina, kas notika, kamēr gulēju.

[Beppo]

Kā par brīnumu, Laura bija nogulējusi līdz lielai dienai, kaut gan cietās guļvietas un dažādu vēsmu dēļ meitene bija naktī vairākkārt modusies, un kādu brīdi pat izmisīgi gaidījusi gaismu, lai varētu celties. Tumsā līst laukā no telts viņa neuzdrošinājās.

Bet tagad saule jau bija lielā gabalā un par spīti sāpošajiem muskuļiem un šķērmajai dūšai, meitene jutās gana moža, lai celtos. Ēst gan negribējās, tagad noderētu kārtīga kofeīna deva kafijas vai kolas veidolā, bet kas gan te tādu dos. Taču nikotīna deva gan bija pieejama, un vienā saujā turēdama cigareti un šķiltavas, otrā fotosomu, meitene izlīda no telts.

Diez vai viņas zem deguna noburkšķētos Labrīt! kāds izdzirdēja , tomēr pieklājības pienākums bija izpildīts un meitene pagājās nostāk, pie paša meža, kur vienlaikus nodarbojās ar plaušu bendēšanu un fotoaparāta podziņu bakstīšanu. Ātri vien cigarete tika izsmēķēta, un, pāris reižu noknipsējusi pie ugunskura sēdošos, Laura arī pati viņiem pievienojās viņiem. Pēc cigaretes dzīve šķita jaukāka un pat sāka tā kā gribēties ēst.

[Andromeda]

Maiks taisnā ceļā devās uz strautu. Pudeles, ko uzpildīt gan viņam nebija, jo tā arī līdzpaņemtajam ūdenim nebija pieskāries, bet seju nomazgāt viņš labprāt vēlējās. Vēsais strauta ūdens ats````dzināja un viņš jutās ne tikai labi atpūties, bet arī pamodies un gatavs doties ceļā. Ja neskaitīja to, ka viņam nebija ne mazākās nojausmas, kur viņš ir un cik tālu no mājām, viņš būtu vai pilnīgi apmierināts ar dzīvi.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 20.02.2011 14:33

[echo3]

Elza savāca izžuvušās sēnes ar visiem iesmiņiem un iesmiņus sadalīja divās kaudzītēs, no kurām vienu piedāvāja Tarkšķošajam Dzenim. Elzasprāt tā pienācās darīt - šī nebija pasaule, kurā pārtiku pirka veikalā. Tad sieviete aiznesa "savas" sēnes uz tipi, kur iesaiņoja un iepakoja savā mugursomā. Nojauta lika domāt, ka biedriem nav īpaši daudz pieredzes dzīvošanā ārpus pilsētas, tāpēc Elza jau tagad sāka rūpēties.

Pie reizes savākusi un sakārtojusi visas savas mantas, Elza izvilka mugursomu no tipi. Beidzot viņa paņēma ūdens trauku un devās uz šamaņa rādīto strautu. Gan seju un rokas nomazgāt, gan ūdeni iesmelt.

[Ungaarijas ragas...]

Alta, Maiks un Elza strautu atrada bez liekām problēmām.

Patencinājis Elzai par sēnēm un novēlējis labu rītu katram no ceļiniekiem, kuri viens pēc otra parādījās no tipi, Tarkšķošais Dzenis aicināja ķerties pie brokastīm tos, kuri vēl to nebija izdarījuši. Slāpju veldzēšanai vīrietis piedāvāja vēsu un smaržīgu zāļu uzlējumu, kas turklāt arī patīkami uzmundrināja, aizgaiņājot pēdējās miega paliekas, ja tādas bija.

Gaidīdams, kamēr ceļotāji tiks galā ar brokastīm un tie, kuri devās uz strautu, atnāks atpakaļ, šamanis vēroja kā indiāņi novāc apmetni. Visbeidzot Tarkšķošais Dzenis atkal pievēsās saviem viesiem.
— Vakarnakt es runāju ar gariem, — vīrietis uz brīdi apklusa, likās, ka viņu sarūgtina uzzinātais, — Jūs tiešām neesat izredzētie un nokļuvāt te nelaimīgas sagadīšanās dēļ. Vīrietis laivā ar viltu šķērsoja robežu, Sargi sadusmojās un jūs nejauši tikāt ierauti šajā pasaulē, tā kā katrā no jums atradās kas piederīgs šai pasaulei. Tikai šis vīrietis var palīdzēt jums nokļūt atpakaļ. Zalkšu ķēniņš zinot, kas viņš tāds ir, tāpēc jums jādodas pie viņa.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 09.04.2011 13:32

[echo3]

Paldies par rūpēm, paldies par laipno uzņemšanu. - Tā atkal bija Elza. - Jūs mums esat devuši vairāk, nekā spējam atlīdzināt. Kur mums meklēt Zalkšu ķēniņu?

Pie sevis sieviete centās atcerēties, kas viņai zināms par minēto pasaku un teiku personāžu. Melns zalktis ar dzeltenu "kronīti", nāk kūtī pienu dzert, ko laipna meitene viņam neliedz, par ko meitenes kāzu dienā dāvina "kronīti" viņai. Nolikts mantu lādes dibenā, tas nodrošina pārtikušu dzīvošanu visam mūžam. Vai varbūt tas otrais, no lietuviešu teikas par Egli? Vispār jau arī tas ir laipns un devīgs.

Šo rakstu rediģēja echo3: 11.04.2011 18:26

[Ungaarijas ragas...]

— Lai nokļūtu pie Zalkšu ķēniņa, jums būs jāškērso Trejdeviņi kalni, aiz tiem sākas jau apdzīvotākas vietas, — Tarkšķošais Dzenis pamāja ar roku uz austrumiem, — ejiet līdz strautam, un dodaties tā tecēšanas virzienā. Nonāksiet līdz upei, kas tek no rītiem uz vakariem. Ejiet pret straumi un nonāksiet līdz kalniem. Uz ziemeļiem no upes kādas pus dienas gājumā sāksies pāreja.
Ceļš nav īsākais, bet tā ir droši, ka nenomaldīsieties.

Vīrietis pamāja saviem vīriem un viens no tiem pieveda kastaņbrūnu zirgu ar melnām krēpēm un asti ar diviem palieliem saiņiem uz muguras. Šamanis noglāstīja ķēvītes kaklu un ieskatījies acīs izdvesa dažas tā kā bubinošas, tā kā grudzinošas skaņas — Lai Kaija dodas jums līdzi. Viņa jums sekos līdz kalniem. Saiņos ir pārtika un dzēriens nedēļai, kā arī noderīgas zāles.

Lai viegls jums solis un gari vēlīgi!

[Roviela]

Alta bija paēdusi un sakārtojusi visas savas līdzņemamās mantas un tagad stāvēja un vēroja, kā vietējie sagatavo ceļojumam zirdziņu vārdā Kaija. Sievietei nebija īstas sajēgas par zirgiem, viņa nezināja arī, kā sauc šādas spalvas zirgus, bet viens bija skaidrs - viņi ir izpelnījušies Tarkšķošā Dzeņa labvēlību, jo dot svešiniekiem līdzi zirgu, tas ir ļoti daudz.

Viņa pateicās "indiāņiem" un šamanim, un bija gatava gājēja. Cerams ar Kaiju pratīs apieties kāds cits.

[echo3]

Elza noklausījās Tarkšķošā Dzeņa stāstījumu par tālāko ceļu. Nekas piebilstams tur vairs nebija, un sieviete gāja paņemt savu mugursomu. Drīz viņa bija ceļošanas kārtībā, - soma uz pleciem, nūjas rokās.

Elza devās atpakaļ pie ugunskura, kur tik laipni tika pievesta arī Kaija ar saiņiem uz muguras. Kamēr bierdri pakoja savas somas (kuriem tādas bija), Elza iepazinās ar ķēvīti. Tas ir, - ļāva Kaijai iepazīties ar sevi. Ja nu neviens cits no ceļotājiem ar zirgiem neprastu apieties, Elza varētu arī šīs rūpes uzņemties. Sibīrijas ceļojumos tādi zirdziņi bija sastapti daudzi, kaut ko jau sieviete vēl atcerējās no zirgu vajadzībām.