Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

Autobusa pieturā, uz kuru aizgāja, acīmredzami pārgājienam saposušies ļaudis, jau gaidīja gaišmataina sieviete ar mugursomu. Viņa sasveicinājās ar sev pazīstamajiem, tad, tāpat kā nupat bija izdarījušas jaunietes, atstāja savu mugursomu un aizsoļoja "Top!" virzienā.
Alta bija atcerējusies, ka maizi grasījās nopirkt šorīt, un vēl to nav izdarījusi.
Necik ilgi, un viņa bija atpakaļ, nopirkusi puskukuli rupjmaizes un maziņu šujamkomplektiņu, kas gādīgi atrada savu vietu mugursomā.
Tagad varēja nopētīt ceļabiedrus, it īpaši tos, kurus viņa nepazina, kā arī pie sevis pasūroties par pārlieku silto laiku un to, ka tik jauki spīd saule. Būs karsti ejot. Viņa bija gribējusi iegādāties arī saulesbrilles, bet tad nolēma, ka iztiks bez. Tās, kas bija veikalā, bija pārlieku prastas.

Pie autobusu pieturas apstājās melna land rover automašīna. Atvērās durvis un tajās parādījās jauns vīrietis, vidējas miesasbūves ar brūniem matiem.
- Hei, hei! Don't forget that we have to celebrite it later! - Viņš smiedamies teica un iztrausās no mašīnas sēdekļa ar lielu ceļojumu somu rokā. Viņš piegāja pie mašīnas pakaļējām durvīm un tās atvēris uzsauca - Nāc nu draudziņ! Esam beidzot klāt. - Divreiz nebija jāatkārto, kad no mašīnas izlēca liels vācu aitu suns. Vīrietis piesprādzēja suņa kaklasiksnai pavadu un uzlika uzpurni. - Piedod, es zinu, ka tev tas nepatīk. - Viņš papliķēja sunim pa sānu.
- Thanks, see you later! - Viņš uzsauca automašīnas šoferim un aizvēris durvis devās nolikt somu pie pārējiem ceļniekiem, pie viena saveicinoties.

Kādu stundas ceturksni pirms savākšanās laika pie autobusu pieturas pieripoja vēl viena mašīna - ne gluži tik spoža kā melnais lendrovers, lai gan savā ziņā arī tā par "izlekšanu" nevarēja sūdzēties - sarkana stipri pārbūvēta Mitsubishi Pajero ar lielām numura zīmēm uz sāniem. No rallija mašīnas izkāpa sieviete ar sirmiem matiem, kurai pie stūres sēdošais vīrietis veikli padeva mugursomu. - Paliec sveika, mammu! Lai labi čāpojas! - Plati nosmaidījis un pamājis ar roku, vīrietis aizvēra mašīnas durvis un aizbrauca.

Elza pamāja pretī, tad pacēla mugursomu un devās uz autobusa pieturu, kur jau pulcējās bariņš pārgājiena dalībnieku. - O, Niklāv, kāds Tu mudīgs! Vēl šo neesam pat sākuši, kad jau nākošo gājienu plāno? - Sveiciens neizskanēja vārdos, bet platais smaids un draudzīgais rokasspiediens, kas tika veltīts bārdainajam vīram salmu cepurē, liecināja, ka Elza ar gidu ir labi pazīstama. Tad viņa pievērsās Niklāva sarunu biedriem, - Sveika, Sandra, sveiks, Ansi! Šoreiz tikai divatā? Mārim citas darīšanas?

Noklausījusies atbildes, sieviete paskatījās apkārt, vai vēl kādu pazīstamu seju neieraudzīs. - Labrīt, Alta! - Ar jauno sievieti Elza arī jau reiz bija tikusies pārgājienā ap Lubāna ezeru un purviem. - Sveicināti! - Tas tika ar smaidu pateikts pārējiem klātesošajiem cilvēkiem (un sunim).

Minūti pirms vienpadsmitiem pie pieturas strauji nobremzēja dzeltena vabolīte, un no tās izkāpa slaida meitene. Mugursoma, kas parādījās no bagāžnieka, acīmredzami liecināja par piederību dīvaino ļaužu ciltij, kas dodas no punkta A uz punktu B kājām. Vēl pēdējais apskāviens un buča uz vaiga pavecajam šoferim, un mašīna aizripoja tālāk uz Mazirbes pusi.

Tiklīdz vabolīte vairs nebija redzamības attālumā, meitene izvilka no somas cigarešu paciņu un aizsmēķēja. Mugursoma plecos, un jauniete mēroja ceļu pāri laukumiņam pie pārējiem.
— Robinsoni Krūzō? — nevērīgi izskanēja jautājums, un pie reizes Laura atbīdīja uz pieres lielās saulesbrilles. Nekas cits jau šie ļaudis nevarēja būt, un šodien bija piektais augusts vienpadsmit nulle nulle, taču drošs paliek nedrošs, un, galu galā, kopā ar šiem ļaudīm paredzēts pavadīt trīs dienas un divas naktis.

Alta, rakājoties pa mugursomu, gandrīz palaida garām ņiprās Elzas ierašanos, ar kuru viņa mazliet bija pazīstama. Toties balsi nevarēja nepamanīt, un tā kā citu balsi arī, kas kaut ko teica angļu valodā.
- Labrīt, labrīt! - tika veltīts paziņai, un, acis pacēlusi, gaišmate pie reizes uzsmaidīja glītajam vīrietim ar milzīgo vācu aitu suni. Botāniķei nebija iebildumu pret suņiem, ja vien tie bija labi audzināti, un šis noteikti izskatījās pēc šai ziņā īzcilākā parauga.

Mazliet vēlāk viņiem piebiedrojās kāda jauniņa meitene, kas smēķēja. Nu, vienmēr jau kāds tāds atradās, kas traucēja ceļabiedriem kārtīgi izjust apkārtējās dabas smaržas. Altai īpašu iebildumu nebija, vienīgi viņa mēdza izmantot savu ožu lietderīgi - noskaidrojot, ar kādiem augiem darīšana, bet gan jau būs labi. Gan jau smēķētāji tieši tobrīd blakus nestāvēs.
- Tie paši! - Alta atsaucās, apstiprinoši pamājot ar galvu.

Vēl mazliet parakājusies, viņa gandrīz novaidējās. Un mazā lāpstiņa? Kur man bija galva, ka to nepaņēmu! Tagad vairs nav laika skriet un to meklēt, Topā, protams, tādas mantas nav, nāksies iztikt ar nazi. Labi, ka tas ir biezs un izturīgs, kaut cērt.

Kādu mazu brītiņu stāvot Maikam kļuva skaidrs, ka lielākā daļa klātesošo ir savā starpā pazīstami un kopā jau ceļojuši ļaudis. Viņš laipni atņēma visus sveicienus, kā arī atbildēja gaišmatainās sievietes smaidam ar tik pat gaišu, dzīvespriecīgu smaidu, ar kādu pirms brīža bija izskāpis no mašīnas.
- Sveiki! - Viņš teica joprojām smaidīdams. - Nevarēju neievērot, ka esat jau pazīstami pa lielākai daļai. Mani sauc Maiks Grīns un šis ir Žaks viņš ir draudzīgs, tiesa, tagad varbūt izskatās nedaudz apvainojies par uzpurni. - Maiks noglaudīja savu četrkājaino draugu.

Elza nostutēja savu mugursomu pie pieturas sienas un atsēja pie mugursomas piesietās sabīdītās nūjas. Ierastām kustībām nūjas izstiepusi un nostiprinājusi sev vajadzīgajā garumā, sieviete arī tās pieslēja blakus somai. Nākošā darbība bija uzlikt galvā tūristu platmali, kas līdz tam auklās karājās Elzai uz muguras. Nu viņa bija gatava celt somu plecos, ņemt nūjas un iet, iet, iet - patīkama notikuma gaidās Elza pasmaidīja. Tik jauki ir iet! Un redzēt, dzirdēt, sajust. Viņa paskatījās uz Niklāvu - vai vēl kāds dalībnieks jāgaida? Pēc gida izturēšanās jau to vienmēr var pateikt, tas pat jājautā nav.

Jaunais cilvēks ar suni nosauca savu vārdu (un arī suņa), tāpēc Elza pieklājīgi atsaucās, - Elza. Priecājos iepazīties. - Visu citu varēs pa ceļam, sevišķi vakaros, izrunāt. Jo ko tad vakarā tūristi dara? Visā visumā - kurina ugunskuru, ēd, dzer, pļāpā, dzied.

— Laura, — arī gaišmatainā meitene nosauca savu vārdu, un nevozi paskatījās uz suni. Labi vismaz, ka tam bija uzpurnis, cerams taču, ka tas džeks negrasās to ņemt nost pārgājiena laikā? Vai arī būs jāzvana Kristapam, lai brauc pakaļ, jau pirmajā vakarā?

Vēl pēdējais dūms un cigarete ielidoja tuvākajā miskastē. Veikli vēl nopirkusi veikalā piemirsto "makgaivereni" un šokolādes saldējumu, viņa atgriezās pie pieturas, nolika somu sev pie kājām, un, atspiedusies pret mūrētās pieturas sānu, sāka tiesāt to nost. Ar ceļabiedriem var iepazīties pa ceļam, vārdus arī uzreiz neatcerēsies, un nekā iemūžināšanas vērta viņa šeit neredzēja, atlika vienīgi gaidīt.

Mirklīti pāri vienpadsmitiem piebrauca vēl viens auto - pavecāks Volkswagen ar noskrāpētu sānu.
- Nu ko... nepazūdi. Ja kas, zvani! Un neaizmirsti apciemot Kolkas tanti!
- Kā tad, - Dāvids nosmējās, vilkdams laukā savu mugursomu no aizmugurējā sēdekļa. - Ja jau esi te, tad varbūt tu varētu pie viņas aizdoties un, tā teikt, nodot sveicienu. Man citas darīšanas.
- Nelietis, - vāģa vadītājs smiedamies noskurinājās un spieda grīdā, atstādams savu brāli dūmu mākonītī.

Dāvids nopētīja apkārtni, kamēr viņa redzeslokā parādījās "somaiņu" bariņš. Viņš pievienojās pārējiem. - Sveiki! Dāvids. Ceru, ka pārāk nekavēju... - puisis pieklājīgi pasmaidīja. Dāvidu nesatrauca sabiedrība, ar kuru viņš grasās ceļot. Pieredze liecināja, ka viņš spēj pasakaini izbaudīt ceļojumu pat pilnīgā izolācijā no cilvēkiem. Bet kāre pēc piedzīvojumiem lika viņam vienmēr izvēlēties tieši nepazīstamas kompānijas. Tad nu redzēs, kas tur sanāks.
Mazliet piekārtojis somu, Dāvids arī pievērsās neparastajam objektam - sunim.
- Šis burvīgais radījums nāks līdzi? puisis jautāja suņa īpašniekam.

- Jā. Nolēmu, ka arī viņam nenāks par sliktu izlocīt kājas, kā arī negribēju nevienu parāk apgrūtināt atstājot viņu pieskatīšanā. Plus Žakam ne pārāk iet pie sirds, ja viņu kur atstāju. Viņš kļūst dikti nelaimīgs. - Maiks pasakaidroja tumšmatainajam puisim, kas bija stādījies priekšā kā Dāvids.

— Čau, Alta! — arī Muktiņu pāris bija priecīgi redzēt pazīstamus ceļotājus un labprāt piekrita uzmanīt jaunās sievietes somu. Abas jaunās meitenes, kas jau inspicēja veikalu plauktas, izskatījās no tām, kas pārgājienā iet pirmo reizi. Viņas abas palika veikalā vēl pēc Altas.

— Nu ja, ja ratus netaisīsi ziemā, tad arī vasarā brauksi ar ragavām. Sveicināta! — Niklāvs džentelmeniski palocījies un pacēlis cepuri, sveicināja Elzu, tāpat kā iepriekš Altu.
— Labdien, Elza! — pasmaidīja Sandra, — Māris izdomāja šogad piedalīties sporta nometnē pie Rāznas.

— Robinsoni Krūzo gan, — Niklāvs blēdīgi pasmaidīja Laurai, — Tikai neapdzīvotu salu gan nepiedāvājam, vien nelielu pastaigu gar jūras malu.

Žaks pa to laiku aktīvi ostīja gaisu, iepazīdams dažādās smaržas, kas te klejoja, un turējās blakus saimniekam, kā bija mācīts.

Arī pārējie stādījās priekšā, izņemot divas meitenes, kuras tikai tagad nāca no veikala. Niklāvs beidzot ieskatījās rokas pulkstenī: — Tā, pulkstenis rāda, ka mums laiks kustēt ceļā. Jauki! Mūsu pirmais apskates objekts būs Kolkas rags.

Vīrietis uzvēla plecos mugursomu, pagaidīja, kamēr arī pārējie to izdarīs un sāka iet uz priekšu. Drīz vien asfaltētā ietve ceļa labajā pusē beidzās un Niklāvs, kā arī Muktiņi, pārgāja uz ceļa kreiso pusi. Abas jaunietes turējās gājiena beigās. Pa ceļam jau gadījās pāris apskates objekti, abas bija baznīcas. Niklāvs paskaidroja, ka pirmā ir Kristus piedzimšanas pareizticīgo baznīca, Kolkas centrā esot vēl Jūras Zvaigznes Dievmātes Romas katoļu baznīca, kas esot celta no koka. Otra bija Ēvanģēliski luteriskā baznīca.

Tūlīt pēc luterāņu baznīcas, ceļa labajā pusē atklājās parasts priežu meža ieskauts stāvlaukums ar informācijas stendu. Kādus simts metrus tālāk caur kokiem varēja manīt līci.
— Iesim pa īsāko vai garāko ceļu? — viņš paskatījies uz pārējiem noprasīja.

Tāpat kā pārējie, Elza uzcēla plecos mugursomu, tad iemauca plaukstas nūju saitēs un sāka vienmērigi soļot pakaļ Niklāvam. Tā gluži nebija, ka viņa nebūtu iepriekš Kolkā bijusi, bet atmiņas jau netraucē skatīties, kas ieraugāms šodien. Ejot Elza nemēdza runāt, ja vien iešana nebija vien tāda lēnīga pastaiga, tāpēc šobrīd sieviete soļoja klusēdama. Viņa gan nekavējās atsaukties gida jautājumam, - Kurp vedīsi, turp arī iesim!

Tā, Kolkas ragu es jau esmu redzējis... Dāvids nodomāja, apsvērdams, vai pabužināt Žaku būtu drošs gājiens.

Dāvids soļoja mazliet nostāk, un viņa fotoaparāts, kā parasti, bija gatavībā. Protams, fotografēt baznīcas viņam nenāca ne prātā. Varētu pat sacīt, ka tas būtu gluži kā iemūžināt bērnības traumu. Bet viņš pieklājīgi klausījās gidā, sliekdamies iedarbināt savu mp3 atskaņotāju. Laiku pa laikam viņa skatiens pārslīdēja pār gājējiem, neviļus atlasīdams fotogēniskos.
Pa interesantāko ceļu, varbūt? Dāvids pievērsās gidam.

Maiks paņēma savu somu, izņēma no tās kameru, ko uzkāra kaklā, uzlika somu uz muguras un sekoja pārējiem. Tā bija pirmā reize, kad viņš bija bijis šeit tāpēc Maiks ar interesi klausījās gida stāstījumā, pie viena iemūžinot kādu bildi, ja bija saskatījis kaut ko saistošu. Fotogrāfējot Maiks Žaka pavadu uzvēra uz rokas.
Tā kā Maiks nepārzināja teritoriju, viņš nolēma ceļa izvēli atstāt pārējo ziņā.

Alta nekādi nespēja soļot ļoti mierīgi. Varētu domāt, ka viņa ir suns, kam interesē viss, kas ir tuvumā. Jaunā sieviete ik pa brīdim nogriezās no ceļa, lai izpētītu kaut ko, kas pa gabalu šķita interesants, un reizēm pat padarbojās ar savu nazi, lai pēcāk, avīzē un plastmasas maisiņā ievīstītu savai mugursomai piekārtu kārtējo ievākto augu.
Kolkas rags pats par sevi jau bija jauks, viņa pablenza uz baznīcām, novērtēdama tās no estētiskā viedokļa, bet, neko darīt, Altu vairāk interesēja tas, kas zem kājām.
- Niklāv, pa garāko, pa garāko! - gaišmate par to bija pārliecināta.
Īsākais, droši vien, būs labi nomīdīta taka, kur neko, viņasprāt, interesantu, nevarēs atrast. Drīzāk kādas pudeles ceļa malā.

— Ak tad pa garāko, — Niklāvs pasmaidīja, kad arī Muktiņi bija pieprasījuši garāko, un atsāka iet. Bārdainā vīra ceļš veda gar stāvlaukumu līdz mežam, kur tālāko ceļu aizšķērsoja metāla caurule. Blakus tai atradās paziņojums, ka kāpu zonā bez īpašām atļaujām iebraukt aizliegts. Niklāvs turpināja ceļu, līdz nonāca līča malā. Vairāki vietējie izmantoja saulaino dienu, lai sauļotos vai nopeldētos.

Nelielās grupas vadītājs turpināja ceļu gar pašu ūdens malu, kur pamats bija stingrāks. Tiesa, necik ilgi un šo ieceri nācās atmest, jo krastā gulēja sakritušas izskalotas priedes ar visām saknēm. Jūra te pamazām grauza krastu.
— Vēl daži gadiņi un dažu lepnās villas gulēs jūras dibenā, — Niklāvam tuvāk esošie gājēji varēja dzirdēt viņa "pravietojumu" Ansim.

Tikām pats vīrietis atrada ērtu vietu, kur no pludmales nokļūt augstāk krastā. Tur paralēli jūrai vijās iemīta taka. Vēl pēc kādām desmit minūtēm taka saplūda ar ceļu, kas veda uz pašu ragu. Tūristi iznāca visai plašā pludmalē, kas mazliet tālāk iestiepās jūrā. Labajā, līča, pusē krastā bija saskalots biezs aļģu slānis, kas radīja "burvīgu" aromātu, kamēr jūras pusē krasts bija manāmi tīrāks. Priekšā vīdēja akmens drupu kaudze, kas liecināja, ka kādreiz te slējusies vecā Kolkas raga bāka.

Uz ragu paskatīties bija sanācis visai daudz cilvēku darba dienai, bet uz viņu fona izcēlās divi ar lielām mugursomām. Viena bija tumšmataina meitene uz gadiem divdesmit, otrs gaišmatains neliela auguma puisis, kam pie somas bija piesiets pieclitrīgs alumīnija katls. Rūdītākie pārgājienu dalībnieki abus atpazina — tie bija Zanda un Maksims.

Niklāvs devās tieši pie viņiem, sasveicinājās ar abiem un pievērsās pārējiem: — Te nu manas vadītāja pilnvaras beidzas. Tālāk pār mums šefību uzņemas Zanda Grīviņa, topošā gide.
Starp citu, biedri izvēlējās garāko un interesantāko ceļu.
Zanda smaidīja vien, klausīdamās, kā Zediņš viņu stāda priekšā pārējiem.
— Cik oficiāli, bet paldies! Sveicināti! Nu, kad garāko tad garāko, Kurzemes piekrastē ir gana daudz skaistu vietu un lietu ko redzēt.
Tikmēr abas jaunietes, kuras visu laiku bija turējušās gājiena beigās, šobrīd izmantoja brīdi, lai iemūžinātu viena otru dažādās pozās uz bākas drupām.

Maikam nebija nekas pret garākiem ceļiem, gluži pretēji viņam patika stundām klaiņot kaut kur pie dabas ar fotoaparātu.
Kad viņi beidzot bija nonākuši pie jūras Maiks savu kameru pavērsa pret jūru. Tā viņam vienmēr bija patikusi, vienmēr mainīga, kustībā, palšums. Viņš pievilka Žaka pavadu un stingri, bet vienlaikus draudzīgi, teica - Jā, jā es zinu cik ļoti tev patīk pie jūras, bet esi nu rāms vecais, ļauj man arī nozagt kādu kadru un nedaudz papriecāties! - Jūras tuvumā suns, cik vien Maiks atcerējēs, vienmēr bija manāmi sajūsmināts viļņu un dažādo smaržu jūkļu dēļ. - Vēlāk padauzīsimies. -
Gidu maiņa Maiku nemaz nesatrauca, galvenais, ka ir kāds kas pavada šajā viņam vēl neapgūtajā ceļa posmā. - Sveiki! - Maiks apsveicinājās ar jauno gidi un gaišamtaino puisi, kuru neviens nebija stādījis priekšā.

Elzai piedzīvojums jau bija sācies ar pirmo soli, ko viņa spēra. Tā bija vienmēr - sajūsma par kustību, par jauno un neredzēto visapkārt ieplūda sievietes sirdī un prātā, un tad pamazām pārņēma visu ķermeni. Nu jā, sportā to sauc par iesildīšanos, bet Elzai patika domāt, ka patīkamais siltums ir viņas prieks. Un viņa to izbaudīja.
Krasta tuvums bija jūtams, kā arī tas, ka jūra nāk tuvāk un tuvāk. Un tad jau viņi iznāca liedagā. Vēl nedaudz soļu, un klāt bija pats Latvijas spicākais stūrītis. Tur - Elza atpazina - grupu gaidīja Zanda un Maksims. Laipni sasveicinājusies ar abiem, Elza atspieda nūjas zemē sev priekšā un atstutēja zodu uz plaukstām, izskatīdamās kā slēpotājs pirms starta.

Alta bija mazliet aizkavējusies, lai parakņātos pa aļģu kaudzi. Acīmredzami, īpatnējais aromāts jauno sievieti nepavisam neuztrauca.
Neko prātīgu tur neatradusi, viņa pievienojās pārējiem, pa gabalu ar roku jautri pamājusi Zandai un Maksimam.
- Sveicināti! - botāniķe ieteicās, kad jau bija tik tuvu, lai varētu runāt mierīgi, nevis bļaustīties pa pus pludmali.
Jā gan! Kurzemes piekraste ir izcila. Par to Alta piekrita no sirds un ar visām četrām ķepām, divas no kurām gluži sajūtami dīdījās, kārojot nokļūt tālāk.

Dāvids gremdējās atmiņās, ko šī vieta neviļus sniedza kopā ar savādo smaku. Pēdējoreiz viņš šeit bija pirms pāris gadiem kopā ar vecākiem - laikā, kad labās attiecības sāka pamazām brukt un šķobīties.
Dāvids pacēla fotoaparātu un nofotografēja jūru no vietas, kur stāvēja. Jūra ļāvās.

Viņš pameta skatienu uz Zandu un puisi ar katlu, kura sametās pat drusku žēl. Tad atgriezās pie fotografēšanas. Vienā kadrā tika puisis ar Žaku. Citā - kāda pārdomu pilna seja, pievilkta tuvplānā. Tā nu Dāvids bradāja apkārt, reizēm paceldams un nomezdams kādu jauku akmenīti un cenzdamies tajā pašā laikā dzirdēt visu, ko jaunā gide vēlēsies teikt.

Fotoaparāts karājās kaklā — somiņā protams, par to bija samaksāts pārāk daudz, lai riskētu dabūt smiltis visās iespējamās šķirbās —, soma uz muguras, un saulesbrilles uz acīm un neviens vārds nenāca pār lūpām. Jau šobrī meitene jutās kā pārkrauts nastu nesējs ēzelis un vislabprātāk būtu zvanījusi Kristapam, lai bauc viņai pakaļ. Tūlīt.

Taču tā būtu nožēlojama padošanās, tāpēc Laura tikai noklausījās ceļabiedru balsojumā par garāko ceļi, neko piebilzdama, ne ko iebilzdama, un sekoja gidam uz Kolkas ragu, ar vienu ausi klausīdamās viņa stāstījumā. Ar otru — laikam jau neko, ja neskaita jūras šalkoņu un bērnu klaigas.

— Es jau saprotu, ka kā rūdītiem gājējiem, kājas alkst doties tālāk, — Zanda smaidīdama nopētīja kluba biedrus, un nostājās tā, lai atrastos ar muguru pret jūru un drupām — taču domāju, ka neviens neatteiksies paklausīties nelielā manā stāstījumā.
Tātad mēs šobrīd atrodamies Kolkas ragā, vietā, kur satiekas Dižjūra un Mazjūra. Šobrīd gan jūra, gan līcis ir mierīgi, taču vējainākā laikā var redzēt, kā viļņi tur tālāk krustojas. Kolka līvu valodā nozīmējot ass stūris, esmu gan dzirdējusi vēl vienu versiju, ka Kūolka nozīmējot mirsti ar. Kā nu tur pareizi ir, jāprasa pašiem līviem.
Šīs divas akmeņu čupas kādreiz veidoja bāku. Tā tika celta 16. gadsimtā un vairākkārt pārmūrēta. Taču šodien, kā redzat, vētru un ledus dēļ, vecās bākas drupas sarūk. Domājams, ka drīz arī šo atlieku vairs nebūs.

Abas jaunietes acīmredzami garlaikojās, taču Zanda vai nu to nemanīja, vai izlikās nemanām un turpināja stāstīt, ik pa brīdim ar roku norādīdama uz objektiem par kuriem tobrīd stāstīja, lai pievērstu pārējo uzmanību. Tiesa, kāda ģimene (jauns pāris ar apmēram trīs gadus vecu meitiņu), kuri bija pirms mirklīša pienākuši papriecāties par ragu, gan pienāca tuvāk un ieklausījās.

— Kolkas raga sēklis jūrā turpinās vēl apmēram piecus kilometrus. Un jau izsenis kopā ar Irbes šauruma piekrasti veido bīstamu vietu kuģiem, ne velti to dēvē par lielāko Baltijas jūras kuģu kapsētu. Lai uzlabotu navigācijas drošību, Krievijas jūras ministrija nolēma izveidot Kolkas sēkļa galā mākslīgu salu. To veidoja piecpadsmit gadus, un tagad jūs varat redzēt jauno Kolkas bāku.

Tur tālāk kāpā jūs varat redzēt tēlnieka Ģirta Burvja veidoto pieminekli Jūras paņemtajiem, kas simbolizē vārtus, caur kuriem redzama Kolkas bāka. Jūra ir paņēmusi arī Saules zīmi, ko 1996. gadā uzstādīja vietā, ko var uzskatīt par Eiropas centru, jo te, Kolkā, atrodas Eiropas līniju krustojums.

Labi, beigšu jūs mocīt ar savām runām. Ja ir kādi jautājumi, var man pa ceļam uzdot, labprāt centīšos uz tiem sniegt atbildes. Tad domāju, ka mēs ejam?
Pēdējais jautājums bija domāts Niklāvam, kurš piekrītoši pamāja ar galvu un nesteidzīgi sāka soļot gar jūras krastu. Zanda, uzlikusi plecos somu, viņam pievienojās. Muktiņi pasteidzās uzņemt pēdējos kadrus, jaunietes izskatījās atvieglotas un lēnām uzņēma tempu. Ritmiskas katla šķindoņas pavadīts, viņām pievienojās Maksims, lai iepazītos. Atpūtnieku ģimenīte turpināja priecāties par ragu.

Jūra ņirbināja sīkus vilnīšus niecīgā vēja pūsmiņā, dienasvidus saule nežēloja sava siltuma.

Apstāšanās laikā Elza bija labi nopētījusi grupas biedrus - tos, kurus iepriekš nebija pazinusi - cik viegla un patīkama būs viņu sabiedrība? Liekas, ka vismaz "mūžīgo burkšķētāju" viņu vidū nav. Nepieredzējuši gan, bet tas jau nav nekas ļauns.

Kad Zanda beidza stāstīt obligāto runājamgabalu un sāka soļot gar piekrasti, arī Elza nekavējās doties ceļā.

Lai arī Maiks pa starpai uzņēma fotogrāfijas, viņš ļoti uzmanīgi klausījās jaunajā gidē un viņš bija patīkami pārsteigts, jo stāstījumi bija ļoti interesanti un viņš nosprieda, ka dienās viņa būs ļoti laba gide. Viņš smaidot paskatījās uz gidi un uzņēma pāris fotogrāfijas ar viņu un pārējo grupu. Tad viņš atkal uzkāra kameru kaklā, lai vieglāka iešana, bet ja gadījumā atrastos kas uzmanības piesaistošs tā būtu viegli pieejama, pāris reizes paliķēja Žakam pa sānu un sekoja visiem pārējiem.

- Domāju, ka ejam! - Alta jautri atsaucās, lai arī jautājums nebija adresēts viņai. Zanda stāstīja īsi, konkrēti un interesanti, un tas bija tas, kas bija jādara gidam. Lekcijām ir paredzētas citas vietas un citi laiki.
Sieviete uzlika savu cepuri - saule! - un pievienojās ritmiskajiem gājējiem, tiesa, pa ceļam brīžiem uzvedoties tāpat kā iepriekš - pie kāda auga žvīks! un paņemt gabaliņu, ja tas ir kaut kas interesants.

Gājiens virzījās pa pludmali, kur bija stingrāks pamats, līdz ar to nekādu diži jaunu un interesantu augu nebija. Krasts pamazām kļuva arvien stāvāks. No noskalotās kāpas smiltīm rēgojās resni stumbri — paliekas no sen sen atpakaļ auguša meža, virs kura tagad auga jaunais. Saule cepināja, jo bija gandrīz vai pats dienasvidus, pat sīkā vēsmiņa nespēja sniegt veldzi.

Vēl pēc kādiem pāris kilometriem, kāpas palika zemākas, krasts kļuva mitrāks — skatam pavērās pa kādai pludmalē esošai lāmai, kuras gan bija pamatīgi izžuvušas. Cilvēkus vairs nevarēja sastapt.

Dāvids un Alta zināja, ka vēl daži kilometri un viņi būs pie Vaides upītes, kas ietecēja jūrā, taču tai bija viegli tikt pāri.

Žaks izskatījās manāmi neapmierināts ar to, ka Maiks joprojām liek viņam iet pavadā, nevis ļauj iebrist jūrā, vai paskrieties pa vilinošu smaržu pēdām. Mēli izkāris vai līdz zemei, suns, cik nu pavada ļāva, mēģināja iebrist ūdenī, vai arī sekot lapsu un citu meža zvēru pludmalē atstātajām pēdām.

Elza juta tādu kā spiedīgumu, kas parasti liecināja, ka uz vakarpusi varētu arī uznākt negaiss.

***

Nepagāja ne pusstunda, kad jūra iešalcās, pret krastu sāka sparīgi velties viļņi un svaiga vēja pūsma no jūras puses ieklupa gājēju matos un sāka pluinīt drēbes, palikdama ar katru mirkli spēcīgāka.

Žaks iesākumā izbaudīja vēju, kas pluinīja viņa kažoku, bet tad palika nemierīgs, iesmilkstējās un spiedās pie Maika kājām.

Vaides upītei drīz vajadzēja būt klāt, bet nupat izskatījās, ka taisās vētra. Vismaz kaut kas līdzīgs.
- Un kā mēs tagad tiksim pāri Vaidei, ja vai visa jūra tur būs sapūsta iekšā? - Alta skaļi un visiem dzirdami painteresējās. protams,tie, kas atradās tālāk, varēja nesaklausīt. Vējš bija sacēlies spēkā.

- Niklāv, ka tu domā, man šķiet, mums būtu jāpameklē kāda augstāka vieta un aizvējš! - botāniķe paaurēja grupas vadītājam.

Priekšā ejošie Niklāvs, Zanda un Muktiņu pāris apstājās, tā kā viņi sadzirdēja Altas saucienu.

— Dīvaini, — noteica Zanda, — šodien nekas tamlīdzīgs nebija solīts, es vēl pārbaudīju gan windguru, gan foreca.

— Kas tur dīvains, — atsmēja Niklāvs, — kurš gan nezin vietējās jūras untumus. Taču Altas doma ir laba, paskat, kādi viļņi, ne tikai Vaidi appludinās, bet arī mūs ieskalos jūrā.

— Mēs ejam mežā! — vīrietis skaļi nokliedzas (un balss viņam bija laba), tā lai atpalicēji, kā, piemēram, Maksims un abas meitenes, varētu dzirdēt un vēl pamāja ar roku meža virzienā.

Kāpa šeit jau atkal bija visnotaļ augsta un vajadzēja kādus pārsimts metrus paiet pa sausajām smiltīm, kamēr viņi nokļuva līdz vietai, kur krasts bija zemāks un kur gulēja vairākas jau sen ar saknēm izgāztas priedes, uz kurām uzrāpjoties, varēja arī tikt augšā uz kāpas. Ansis rāpās pirmais, pēc viņa Niklāvs un abi vīrieši palīdzēja pārējiem.

Izskatījās, ka vētra sacelsies ne pa jokam un ūdens varētu pārklāt visu pludmali. Žaks bija nostiepis pavadu līdz pēdējam, cenšoties tikt prom no jūras.

Abām rokām pieturēdama fotoaparātu, Laura metās skriešus. Jocīga priedes galotnes, kas interesanti pārtauca visai viendabīgo meža līniju, bija viņu aizkavējusi, bet tagad būt nomaļus nepavisam negribējās. Laika ziņas neko tādu nebija solījušas, vismaz tā bija teicis Kaspars, kurš bija laika ziņu guru un mēdza paziņot savu spriedumu tikai pēc vismaz deviņu saitu pārbaudes.

Vairāk vai mazāk veikli, bet augšā viņa tika, un pieķērās priedes stumbram, mirdzošām acīm raudzīdamās uz jūru. O jā, kaut nu līdzi būtu statīvs — taču tas bija palicis mašīnas bagāžniekā kā pārāk smags pārgājienam, kur visa iedzīve jānes uz muguras. Tomēr arī tāpat varēja mēģināt noķert mūža labāko kadru. Tikai nedaudz lielāku ekspozīciju, blendi drusku ciet, gaisma gan bija krietni mainījusies, bet ar baltā balansu nav laika ķēpāties, un jau pēc mirkļa Laura atradās citā pasaulē, kurā eksistēja vien viņa pati, fotoaparāts un jūra.

Pēkšņa vēja auka gandrīz aizpūta pa gaisu Elzas cepuri - labi, ka to noturēja aukliņa. Sieviete savilka aukliņu ciešāk un paskatījās uz jūru. Negaisa tuvošanos viņa bija jutusi, bet, ka tik ātri varētu sacelties vētras stipruma vējš, to gan Elza nebija gaidījusi. Viļņi tā nekas!

Elza sadzirdēja Altas ieteikumu, un viņai pret to nebija nekas iebilstams. Tikusi (ar Anša un Niklāva palīdzību) augšā kāpā, Elza smaidīdama noskatījās Lauras centienos iegūt mūža labāko kadru. Gan jau vēl kāds tūlīt pievienosies kaislīgajai fotogrāfei. Pati Elza vienkārši stāvēja un skatījās uz jūru, ļaudama domām aizklīst tālajā leģendā par līvu zilajām govīm, kas no jūras izkāpušas. Ko gan visi teiktu, ja tagad, tūlīt, visu acu (un objektīvu) priekšā no ūdens sāktu kāpt ārā zilas gotiņas? Sieviete pasmaidīja šai savai iedomai. Lai gan drīzāk pēc vētras te varēs lasīt dzintarus (vai armijas atstāto fosforu - brr!), viņai patika leģendas, un patika iedomāties, kā būtu, ja būtu.

Kādu laiku Dāvida īsti nesaprata, kas notiek, jo bija pārāk cieši iegrimis mp3 radītajā mūzikas pasaulē. Šodien viņš nejutās īpaši runīgs (pie vainas laikam bija dīvaino atmiņu gūzma pie jūras).

Spēcīgās vēsmas un gājēju dīvainās sejas izteiksmes lika Dāvidam izslēgt mūziku un iebāzt austiņas kabatā.

Nejuzdams īpašu trauksmi, bet vieglu aukstumu gan, Dāvids pagaidīja, kamēr lielākā daļa cilvēku uzkāpj kāpā.
"Nezināju, ka šeit var būt tāāāds vējš." Dāvids noteica un, sargādams fotoaparātu, vēja pluinīts neveikli uzkāpa kāpā pie tiem, kas tur jau gaidīja.

Vējš brāzās pāri ūdens klajumam, dzīdams ūdens un smilšu viļņus sev pa priekšu. Zilās govis tik tiešām no jūras neiznāca, taču notika kas cits. Vējš mainīja pamazām mainīja virzienu, sākdams pūst pretējā virzienā. Jūrā ne pārāk tālu, tā aiz trešā sēkļa ar fotoaparātu objektīviem apbruņojušies samanīja, ka ūdens gandrīz vai sakults putās. Likās, ka tur ūdenī veidojas virpulis. Vēl mazliet un arī pārējie ieraudzījas, ka gaisā izvijas ūdens stabs. Vējš kļuva vēl stiprāks, priedes locījās vai līdz zemei.

— Va vellos! — citkārt runīgais Niklāvs vien iesaucās.

— Mums vajag iet dziļāk mežā! — iesaucās Ansis, cenzdamies pārkliegt vēja aurus un meža šalkšanu, virzīdamies dziļāk. Viņa sieva, Maksims un abas meitenes viņam sekoja, skatīdamies visu laiku pār plecu, jo nevarēja vien atrauties no iespaidīgā skata. Niklāvs ar Zandu palika.

Žaka smilkstēšana pārtapa žēlos rējienos, sak, ejam, saimniek, ejam prom!

Nu gan vairs nebija joki! Ūdensvirpulis gan bija iespaidīgs un skaists, bet Elza labāk uzticējās Žaka instinktam. Viņa pagrieza muguru jūrai un devās pakaļ Ansim un pārējiem. Mežs neglābs, ja virpulis nāks uz krasta pusi, bet, tā kā vējš šobrīd rāva visu jūrā, tad varēja cerēt, ka virpulis arī uzņems kursu uz selgu.

Maiks nespēja noticēt cik krasi mierīgā, saulainā diena nu bija izmainījusies, kā arī viņam šķita dīvaina Žaka uzvedība, kas tagad rēja un smilkstēja, jo suns nekad agrāk nebija tik izbijies. Maiks gandrīz paklupa pirmajā brīdī, kad Žaks spiedās pie kājām, bet tad veiklā solī sekoja pārējiem uz meža pusi, atkal turēdams rokā kameru, iemūžinot dīvaino dabas parādību, kā arī kādos no kadriem tika cilvēku pārsteigtās sejas. Maiks vienmēr bija respektējis dabas spēkus un šādas parādības viņu vienmēr bija vilinājušas un fascinējušas.

Alta bija diezgan veikli uzrāpusies visai stāvajā un birstošajā (te viņai sirsniņa iesāpējās - kāpām nebija jābirst!) kāpā, no kurienes vēroja savādo un pēkšņo dabas parādību.
Viņa sekoja Niklāvam, Ansim un pārējiem, pa ceļam centīgi piesienot savam apģērbam visu, kas vien vējā varēja norauties nost.

Ejam dziļāk mežā? Brīdī, kad jāķer mūža labākie kadri? Un par mūža labākajiem kadriem bija vērts arī mirt, vismaz tā Laura deklarēja, kamēr vien tiešās nāves briesmas nedraudēja. Un šobrīd Laura nāves briesmas tuvumā nejuta, tādēļ tikai turpināja knipsēt. Vēl tikai vienu kadru, un viņa sekos pārējiem, taču viens kadrs izvērtās vēl vienā, un vēl vienā, un vēl vienā… Slaidie pirksti tikai spēcīgāk satvēra fotoaparātu. Tā lenta bija izvērta cauri uz krūtīm sasprādzētās mugursomas lencei, tātad briesmas pazaudēt dārgumu ar visiem vērtīgajiem kadriem nedraudēja.

— Ejam prom! Mūs ieraus jūrā! — Zanda izbijusies iesaucās, jo vēja stiprums pieauga.

Taču vīrietis nekustējās, viņš bija kaut ko pamanījis un tagad iesaucās: — Ei, trakais! Nāc atpakaļ!
Arīdzan Laura, ja vien novērsās no knipsēšanas un paskatījās uz kreiso pusi, ieraudzīja, ka pludmalē ir uzradies vīrs, ģērbies linu biksēs un kreklā, viņš skrēja uz jūras pusi, stiepdams uz muguras piepūstu gumijas laivu, tāpēc arī laikam nesadzirdēja Niklāva bļāvienu. Ticis līdz jūrai, viņš uzmanīgi ielika laivu ūdenī, pats tajā iekāpa un sāka airēties uz virpuļa pusi, uz muguras viņam bija ādas mugursoma.

Virpulis pa to laiku jau bija sasniedzis prāvus izmērus un uzsāka kustību uz krasta pusi.
— Pašnāvnieks… Mūkam nu, — Niklāvs bezceremoniāli sagrāba Lauru aiz rokas un pavilka meža virzienā, — Smukus kadrus grābsi citrreiz!
Zanda jau skrēja uz dziļāk mežā. Vējš kļuva vēl spēcīgāks. Krastam tuvākās priedes neizturēja un izgāzās ar visām saknēm. Taču nepalika guļam krastā, bet tika vilktas uz priekšu — tuvāk virpulim. Arī Laura sajuta, ka paceļas no zemes, pagaidām gan viņu piezemēja Niklāva tvēriens.

Pārējie, kas bija dziļāk mežā savukārt juta, cik grūti virzīties uz priekšu, it kā milzu putekļsūcējs darbotos kaut kur aizmugurē. Žaks sāka histēriski riet, jo tika vilkts uz atpakaļu.

Nu arī Maiks sāka uztraukties, šādas viesuļvētras taču bija netipiskas Latvijas apstākļiem un vēl tik negaidīti. Kādu mirkli viņa uzmanību piesaistīja dīvainais vīrs, kas bija devies tieši jūrā Viņš paspēja noķert kadrā šo vājprātīgo. Pilnīgs trakais! Tad viņš sajuta piepūli, kādu vajadzēja veltīt, lai tiktu uz priekšu. Žak! Žak! Būs labi draudziņ! Maiks vai vilkšus vilka Žaku uz priekšu, bet tad ievēroja, ka kaklasiksna sāk mukt nost. Viņš ātri sagrāba suni aiz čupra un tā pieturēdams ar vienu roku ātri aplika pavadu riņķī aiz kājām un izvelkot tās galu caur kaklasiksnu priekšpušē, veidojot ko līdzīgu iemauktiem, un tad viņš apsēja garāko pavadas galu ap vidu sev. Redzēdams, ka Niklāvs jau bija paspējis Lauru paķert, Maiks koncetrējās uz tikšanu laukā no šī trakuma, ieliekot katrā solī cik daudz spēka vien varēdams, turpināja vilkt Žaku uz priekšu.

Elza neredzēja neko no tā, kas notika krastā, bet arī ļoti tālu prom nebija paguvusi tikt. Smiltis zem kājām un vētru salauzītie koki neļāva pārvietoties ātri. Tāpat vējš nebūt negrasījās rimties, no kā sieviete secināja, ka virpulis tikai pieņemas spēkā. Cik neparasti! Kolkas piekraste tak nav Meksikas līcī. Elza turpināja kā varēdama iet dziļāk mežā.

Maiks to izdarīja gandrīz vai pēdējā brīdī, jo nākamajā mirklī Žaks ar izmisīgu kaucienu pacēlās gaisā un puisis arī sajuta kājas no zemes atraujamies. Virpulis bija pietuvojies krastam un ar nežēlīgu spēku rāva sevī visu, kas pagadījās ceļā. Niklāvs padevās mēģinājumiem vilkt atpakaļ pie zemes Lauru, un, sajutis, ka pats tiek rauts gaisā, tikai turējās pie meitenes.

Apkārt gaudoja vējš, simtgadīgās priedes brīkšķēja un brākšķēja, jūrā varēja dzirdēt šalkojam viļņus. Aizmugurē satumsa no virpuļa radītajām smilšu un gaisā uzrautā ūdens vērpetēm. Meitenes kopā ar Maksimu jau skrēja prom ko kājas nes, cik nu atpakaļ velkošais vējš ļāva. Tāpat arī Muktiņu pāris. Zanda izmisīgi turējās pie kādas resnas priedes aizvēja pusē.

Alta, Elza un Dāvids juta kā atraujas no zemes un tiek rauti atpakaļ uz jūras pusi. Izskatījās, ka šitais ir no tiem virpuļviesuļiem, kuri spēj mājām jumtus noraut, govis un lielās fūres pa gaisu aiznest.

Sapratusi, ka izbēgt nevarēs, un arī noturēties nē - jo virpuļviesulim kokus izraut no zemes ir tīrais nieks - un jūtot, ka tiek jau celta gaisā, Elza pielieca galvu un sakrustoja rokas, to sargājot. Viņa neko nedomāja, tikai mēģināja pasargāt acis un nenoslāpt raustīgā gaisa triecienos.

Altai nebija laika atskatīties, kas notiek uz jūras, viņa cīnījās un cīnījās, un cīnījās uz priekšu, līdz saprata, ka tas ir velti. Niklāvs kaut ko sauca par trakajiem, un tad, kad botāniķe tika uzrauta gaisā, viņa saprata, par ko ir runa - tur viens kaut kādā bāleliņa tērpā ar laiviņu steidzās tapt ierauts vērpetē.
Un tad jau viņa pazaudēja to visu no redzesloka. Darīt neko vairs nevarēja, nācās ļauties nesties un tikai cerēt, lai nometot zemē tevi smalki neuzdur uz kāda asāka mieta.
Prātā nāca visādas dīvainas domas - par viesuļa nesto Oza zemes meiteni Dorotiju un par to, kā trollīši ceļoja ar Murmuļa kleitu. Nez, šī arī būs pasaka? Kaut tā būtu!

Nupat vēl sajūsminātais Dāvids sāka apzināties, ka kaut kas pavisam nelāgs briest. Uzņemdams dažas bildes ar vēl neredzēto parādību (būs ko parādīt brālim!), viņš aši sekoja pārējiem uz meža pusi.

Īsts satraukums sākās, kad dažas no sievietēm tā kā sāka neturēties pie zemes, un arī Dāvids pats jutās kā pakļuvis zem milzīga skudrulāča. Cītīgi lolotais fotoaparāts tika aizbāzts aiz krekla; šoreiz paša puiša drošībai. Viņš centās paātrināt gaitu, lai nokļūtu vismaz līdz vietai, kur varētu labi pieķerties.

Kad vētra Dāvidu sāka nest uz jūras pusi, viņš jutās tikpat nobijies, cik pārsteigts. Grūti bija saskatīt, kas notiek ar citiem, bet viņš nebija vienīgais lidojošais objekts. Galvā zibēja dažādi domu fragmenti. Viens bija skaidrs: tās varbūt ir pēdējās minūtes...

Juzdams, ka vairs nespēs noturēties pie zemes, Maiks izmisīgi skatījās apkārt pēc kāda koka, kas vēl turējās zemē, pie kura varētu mēģināt pieķerties, bet tad jau bija par vēlu. Viņš uzmeta skatu Žakam, kas bezpalīdzīgi plivinājās gaisā un tikpat bezpalīdzīgs nu bija arī viņš pats. Maiks nespēja noticēt, ka tā ir realitāte. Viņš jutās kā ierauts filmā.

Negantais viesulis bija klāt, caur smilšu vērpetēm un ūdens šļakatām varēja samanīt, kā priedes tiek izrautas ar visām saknēm kā burkāni no dobes, garām aizplivinājās mellenāji, ķērpji un sūnas. Taču, vēl pēc brīža virpulis jau atkal bija virs jūras, likās it kā stihija dzītos pakaļ vīram laiviņā. Vīrietis turējās pie tās malām, kamēr pats peldlīdzeklis slīdēja pa ūdens virsu, it kā tam būtu motors. Bet pēc tam smiltis un ūdens siena aizsedza skatu, ja kāds vispār skatījās riņķī, riskēdams dabūt pilnas acis ar viskaut ko.

Un tad vējš pakāpeniski samazinājās un tikai pateicoties tam, viesuļa upuri nokrita zemē salīdzinoši bez lielām traumām.

Elza piezemējās kaut kādā pērno lapu un sūnu čupā, kas izskatījās it kā kāds tīšām tur to būtu nesen sametis, un, izņemot dažus pavisam sīkus nobrāzumus uz rokām un sejas, jūtās sveika un vesela.

Alta attapās sūnās kādu metru no nokaltuša krūma, iedzīvojās dažos zilumos uz ķermeņa daļām, kas pirmās sakontaktējās ar zemi.

Dāvids novēlās veca ozola augšējo zaru žāklē, kas viņu paglāba no tālāka kritiena. Iedzīvojās pamatīgā nobrāzumā uz kreisās rokas un kājas.

Maiks atmuguriski iekrita kaut kādā lapainā krūmā un Žaks uzvēlās viņam virsū un tagad izmisīgi centās tikt nost, stampādamies pa puisi ar visu savu veselīga aitu suņa svaru. Soma mīkstināja kritienu, tā kā mugurai nekas, bet astes kauls gan mazliet sāpēja.

Visi bija piezemējušies apmēram vienuviet desmit metru diametrā, izņemot Lauru. Spēcīgais rāviens brīdī, kad Niklāvs vairs nespēja pie viņas noturēties, ja varētu tā teikt, izsita meiteni no kursa. Kaismīgā fotogrāfe gulēja metrus četrdesmit nost no pārējiem sūnās. Sāpēja labais plecs, uz kura viņa bija smagi piezemējusies.

Apkārt bija mežs, ne vairs skrajais priežu mētrājs. Te auga gan priedes, gan egles, gan lapu koki. Visvecākais no tiem bija ozols, kura kuplums liecināja, ka tas te audzis, kad bija vēl klajš. Un no jūras ne smaržas.

Ārzemju ceļojums nebija paredzēts, man nav līdzi pases. - Elza diezgan dulli nomurmināja, kad saprata (un sajuta), ka atgriezusies uz zemes. Sajūtas liecināja, ka viss ir puslīdz kārtībā, bet sieviete uz to nepaļāvās un pārbaudīja, sākdama kustēties un beidzot pieceldamās kājās. Muļķīgā piezīme par pasi viņai izspruka, apdomājot lidojuma iespējamo trajektoriju. Sāmsala vai Gotlande, vai vēl tālāk? Jo mežs bija citāds, un jūru te nejuta.

Kārtīgi apskatījusies apkārt, Elza ieraudzīja vēl četrus viesuļa atpūstos biedrus un suni. Izskatījās, ka visi dzīvi, vienīgi, iespējams, sadauzījušies. Liekas, neviens nevarēja palepoties ar tik veiksmīgu nogāšanos lapu kaudzē kā Elza pati. Ja nu vienīgi Žakam vēl bija paveicies ar mīkstu piezemēšanos. - Vai kauli veseli? - Elzā pamodās profesionālis. Viņa devās klāt tuvākajam "kritušajam" (Altai).

Alta brīdi blenza uz nokaltušo krūmu, tad sparīgi nošķaudījās un piecēlās sēdus, jo apjauta, ka gluži neapzināti mēģinājusi klasificēt krūmu. Īstais, ar ko tagad nodarboties, vai ne?
- Au!

Blakus atskanēja Elzas balss, un botāniķe atbildēja:
- Šķiet, lauzts nav, bet, au! būs pamatīgi zilumi. Vēl nezinu, kurās vietās.
Viņa mēģināja atliekt roku, lai pataustītu, kas palicis pāri no mugursomas.
- Man bija līdzi Spasaķeļ, nupat varētu ar to iesmērēties.
Alta paskatījās uz bijušo mediķi.
- Tas derētu tagad, ja?

Elza pietupās aptaustīt Altas norādītās sāpošās vietas, tad pamāja ar galvu, - To vēlāk. Tagad kaut ko aukstu pielikt. Katliņš, metāla termoss, ūdens blašķe? - Viņa sarosījās, sākdama meklēt arī savā mugursomā ko noderīgu. Ja tur vispār vēl kas bez mīkstajām zeķēm ir palicis vesels.

Nākošais darbs Elzai bija paskatīties viedtelefonā - vai tas kārtībā un vai ir zona. Gribējās ātrāk uzzināt, kur viņi nokļuvuši.

Viss kārtībā, nav mirstamā vaina.Maiks atsaucās Elzai. Un tiešām, cik reizes braucot ar dēli viņš bija tā sasities, pat vienreiz kāju lauzis. Tikai...hei...kas te?Maiks bija pamatīgi sapinies krūmā Žaka pavadā un pats Žaks pa virsu. Viņš centās atpiņķerēties, bet guļot uz muguras tas diezko nevedās. Man laikam vajadzēs kādu palīdzīgu roku! Maiks skaļi teica, vēl joprojām mēģinādams saprast, kā tikt vaļā.