Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Roviela]

Autobusa pieturā, uz kuru aizgāja, acīmredzami pārgājienam saposušies ļaudis, jau gaidīja gaišmataina sieviete ar mugursomu. Viņa sasveicinājās ar sev pazīstamajiem, tad, tāpat kā nupat bija izdarījušas jaunietes, atstāja savu mugursomu un aizsoļoja "Top!" virzienā.
Alta bija atcerējusies, ka maizi grasījās nopirkt šorīt, un vēl to nav izdarījusi.
Necik ilgi, un viņa bija atpakaļ, nopirkusi puskukuli rupjmaizes un maziņu šujamkomplektiņu, kas gādīgi atrada savu vietu mugursomā.
Tagad varēja nopētīt ceļabiedrus, it īpaši tos, kurus viņa nepazina, kā arī pie sevis pasūroties par pārlieku silto laiku un to, ka tik jauki spīd saule. Būs karsti ejot. Viņa bija gribējusi iegādāties arī saulesbrilles, bet tad nolēma, ka iztiks bez. Tās, kas bija veikalā, bija pārlieku prastas.

[Andromeda]

Pie autobusu pieturas apstājās melna land rover automašīna. Atvērās durvis un tajās parādījās jauns vīrietis, vidējas miesasbūves ar brūniem matiem.
- Hei, hei! Don't forget that we have to celebrite it later! - Viņš smiedamies teica un iztrausās no mašīnas sēdekļa ar lielu ceļojumu somu rokā. Viņš piegāja pie mašīnas pakaļējām durvīm un tās atvēris uzsauca - Nāc nu draudziņ! Esam beidzot klāt. - Divreiz nebija jāatkārto, kad no mašīnas izlēca liels vācu aitu suns. Vīrietis piesprādzēja suņa kaklasiksnai pavadu un uzlika uzpurni. - Piedod, es zinu, ka tev tas nepatīk. - Viņš papliķēja sunim pa sānu.
- Thanks, see you later! - Viņš uzsauca automašīnas šoferim un aizvēris durvis devās nolikt somu pie pārējiem ceļniekiem, pie viena saveicinoties.

[echo3]

Kādu stundas ceturksni pirms savākšanās laika pie autobusu pieturas pieripoja vēl viena mašīna - ne gluži tik spoža kā melnais lendrovers, lai gan savā ziņā arī tā par "izlekšanu" nevarēja sūdzēties - sarkana stipri pārbūvēta Mitsubishi Pajero ar lielām numura zīmēm uz sāniem. No rallija mašīnas izkāpa sieviete ar sirmiem matiem, kurai pie stūres sēdošais vīrietis veikli padeva mugursomu. - Paliec sveika, mammu! Lai labi čāpojas! - Plati nosmaidījis un pamājis ar roku, vīrietis aizvēra mašīnas durvis un aizbrauca.

Elza pamāja pretī, tad pacēla mugursomu un devās uz autobusa pieturu, kur jau pulcējās bariņš pārgājiena dalībnieku. - O, Niklāv, kāds Tu mudīgs! Vēl šo neesam pat sākuši, kad jau nākošo gājienu plāno? - Sveiciens neizskanēja vārdos, bet platais smaids un draudzīgais rokasspiediens, kas tika veltīts bārdainajam vīram salmu cepurē, liecināja, ka Elza ar gidu ir labi pazīstama. Tad viņa pievērsās Niklāva sarunu biedriem, - Sveika, Sandra, sveiks, Ansi! Šoreiz tikai divatā? Mārim citas darīšanas?

Noklausījusies atbildes, sieviete paskatījās apkārt, vai vēl kādu pazīstamu seju neieraudzīs. - Labrīt, Alta! - Ar jauno sievieti Elza arī jau reiz bija tikusies pārgājienā ap Lubāna ezeru un purviem. - Sveicināti! - Tas tika ar smaidu pateikts pārējiem klātesošajiem cilvēkiem (un sunim).

[Beppo]

Minūti pirms vienpadsmitiem pie pieturas strauji nobremzēja dzeltena vabolīte, un no tās izkāpa slaida meitene. Mugursoma, kas parādījās no bagāžnieka, acīmredzami liecināja par piederību dīvaino ļaužu ciltij, kas dodas no punkta A uz punktu B kājām. Vēl pēdējais apskāviens un buča uz vaiga pavecajam šoferim, un mašīna aizripoja tālāk uz Mazirbes pusi.

Tiklīdz vabolīte vairs nebija redzamības attālumā, meitene izvilka no somas cigarešu paciņu un aizsmēķēja. Mugursoma plecos, un jauniete mēroja ceļu pāri laukumiņam pie pārējiem.
— Robinsoni Krūzō? — nevērīgi izskanēja jautājums, un pie reizes Laura atbīdīja uz pieres lielās saulesbrilles. Nekas cits jau šie ļaudis nevarēja būt, un šodien bija piektais augusts vienpadsmit nulle nulle, taču drošs paliek nedrošs, un, galu galā, kopā ar šiem ļaudīm paredzēts pavadīt trīs dienas un divas naktis.

[Roviela]

Alta, rakājoties pa mugursomu, gandrīz palaida garām ņiprās Elzas ierašanos, ar kuru viņa mazliet bija pazīstama. Toties balsi nevarēja nepamanīt, un tā kā citu balsi arī, kas kaut ko teica angļu valodā.
- Labrīt, labrīt! - tika veltīts paziņai, un, acis pacēlusi, gaišmate pie reizes uzsmaidīja glītajam vīrietim ar milzīgo vācu aitu suni. Botāniķei nebija iebildumu pret suņiem, ja vien tie bija labi audzināti, un šis noteikti izskatījās pēc šai ziņā īzcilākā parauga.

Mazliet vēlāk viņiem piebiedrojās kāda jauniņa meitene, kas smēķēja. Nu, vienmēr jau kāds tāds atradās, kas traucēja ceļabiedriem kārtīgi izjust apkārtējās dabas smaržas. Altai īpašu iebildumu nebija, vienīgi viņa mēdza izmantot savu ožu lietderīgi - noskaidrojot, ar kādiem augiem darīšana, bet gan jau būs labi. Gan jau smēķētāji tieši tobrīd blakus nestāvēs.
- Tie paši! - Alta atsaucās, apstiprinoši pamājot ar galvu.

Vēl mazliet parakājusies, viņa gandrīz novaidējās. Un mazā lāpstiņa? Kur man bija galva, ka to nepaņēmu! Tagad vairs nav laika skriet un to meklēt, Topā, protams, tādas mantas nav, nāksies iztikt ar nazi. Labi, ka tas ir biezs un izturīgs, kaut cērt.

[Andromeda]

Kādu mazu brītiņu stāvot Maikam kļuva skaidrs, ka lielākā daļa klātesošo ir savā starpā pazīstami un kopā jau ceļojuši ļaudis. Viņš laipni atņēma visus sveicienus, kā arī atbildēja gaišmatainās sievietes smaidam ar tik pat gaišu, dzīvespriecīgu smaidu, ar kādu pirms brīža bija izskāpis no mašīnas.
- Sveiki! - Viņš teica joprojām smaidīdams. - Nevarēju neievērot, ka esat jau pazīstami pa lielākai daļai. Mani sauc Maiks Grīns un šis ir Žaks viņš ir draudzīgs, tiesa, tagad varbūt izskatās nedaudz apvainojies par uzpurni. - Maiks noglaudīja savu četrkājaino draugu.

[echo3]

Elza nostutēja savu mugursomu pie pieturas sienas un atsēja pie mugursomas piesietās sabīdītās nūjas. Ierastām kustībām nūjas izstiepusi un nostiprinājusi sev vajadzīgajā garumā, sieviete arī tās pieslēja blakus somai. Nākošā darbība bija uzlikt galvā tūristu platmali, kas līdz tam auklās karājās Elzai uz muguras. Nu viņa bija gatava celt somu plecos, ņemt nūjas un iet, iet, iet - patīkama notikuma gaidās Elza pasmaidīja. Tik jauki ir iet! Un redzēt, dzirdēt, sajust. Viņa paskatījās uz Niklāvu - vai vēl kāds dalībnieks jāgaida? Pēc gida izturēšanās jau to vienmēr var pateikt, tas pat jājautā nav.

Jaunais cilvēks ar suni nosauca savu vārdu (un arī suņa), tāpēc Elza pieklājīgi atsaucās, - Elza. Priecājos iepazīties. - Visu citu varēs pa ceļam, sevišķi vakaros, izrunāt. Jo ko tad vakarā tūristi dara? Visā visumā - kurina ugunskuru, ēd, dzer, pļāpā, dzied.

[Beppo]

— Laura, — arī gaišmatainā meitene nosauca savu vārdu, un nevozi paskatījās uz suni. Labi vismaz, ka tam bija uzpurnis, cerams taču, ka tas džeks negrasās to ņemt nost pārgājiena laikā? Vai arī būs jāzvana Kristapam, lai brauc pakaļ, jau pirmajā vakarā?

Vēl pēdējais dūms un cigarete ielidoja tuvākajā miskastē. Veikli vēl nopirkusi veikalā piemirsto "makgaivereni" un šokolādes saldējumu, viņa atgriezās pie pieturas, nolika somu sev pie kājām, un, atspiedusies pret mūrētās pieturas sānu, sāka tiesāt to nost. Ar ceļabiedriem var iepazīties pa ceļam, vārdus arī uzreiz neatcerēsies, un nekā iemūžināšanas vērta viņa šeit neredzēja, atlika vienīgi gaidīt.

[Grēkmeistars]

Mirklīti pāri vienpadsmitiem piebrauca vēl viens auto - pavecāks Volkswagen ar noskrāpētu sānu.
- Nu ko... nepazūdi. Ja kas, zvani! Un neaizmirsti apciemot Kolkas tanti!
- Kā tad, - Dāvids nosmējās, vilkdams laukā savu mugursomu no aizmugurējā sēdekļa. - Ja jau esi te, tad varbūt tu varētu pie viņas aizdoties un, tā teikt, nodot sveicienu. Man citas darīšanas.
- Nelietis, - vāģa vadītājs smiedamies noskurinājās un spieda grīdā, atstādams savu brāli dūmu mākonītī.

Dāvids nopētīja apkārtni, kamēr viņa redzeslokā parādījās "somaiņu" bariņš. Viņš pievienojās pārējiem. - Sveiki! Dāvids. Ceru, ka pārāk nekavēju... - puisis pieklājīgi pasmaidīja. Dāvidu nesatrauca sabiedrība, ar kuru viņš grasās ceļot. Pieredze liecināja, ka viņš spēj pasakaini izbaudīt ceļojumu pat pilnīgā izolācijā no cilvēkiem. Bet kāre pēc piedzīvojumiem lika viņam vienmēr izvēlēties tieši nepazīstamas kompānijas. Tad nu redzēs, kas tur sanāks.
Mazliet piekārtojis somu, Dāvids arī pievērsās neparastajam objektam - sunim.
- Šis burvīgais radījums nāks līdzi? puisis jautāja suņa īpašniekam.

[Andromeda]

- Jā. Nolēmu, ka arī viņam nenāks par sliktu izlocīt kājas, kā arī negribēju nevienu parāk apgrūtināt atstājot viņu pieskatīšanā. Plus Žakam ne pārāk iet pie sirds, ja viņu kur atstāju. Viņš kļūst dikti nelaimīgs. - Maiks pasakaidroja tumšmatainajam puisim, kas bija stādījies priekšā kā Dāvids.

[Ungaarijas ragas...]

— Čau, Alta! — arī Muktiņu pāris bija priecīgi redzēt pazīstamus ceļotājus un labprāt piekrita uzmanīt jaunās sievietes somu. Abas jaunās meitenes, kas jau inspicēja veikalu plauktas, izskatījās no tām, kas pārgājienā iet pirmo reizi. Viņas abas palika veikalā vēl pēc Altas.

— Nu ja, ja ratus netaisīsi ziemā, tad arī vasarā brauksi ar ragavām. Sveicināta! — Niklāvs džentelmeniski palocījies un pacēlis cepuri, sveicināja Elzu, tāpat kā iepriekš Altu.
— Labdien, Elza! — pasmaidīja Sandra, — Māris izdomāja šogad piedalīties sporta nometnē pie Rāznas.

— Robinsoni Krūzo gan, — Niklāvs blēdīgi pasmaidīja Laurai, — Tikai neapdzīvotu salu gan nepiedāvājam, vien nelielu pastaigu gar jūras malu.

Žaks pa to laiku aktīvi ostīja gaisu, iepazīdams dažādās smaržas, kas te klejoja, un turējās blakus saimniekam, kā bija mācīts.

Arī pārējie stādījās priekšā, izņemot divas meitenes, kuras tikai tagad nāca no veikala. Niklāvs beidzot ieskatījās rokas pulkstenī: — Tā, pulkstenis rāda, ka mums laiks kustēt ceļā. Jauki! Mūsu pirmais apskates objekts būs Kolkas rags.

Vīrietis uzvēla plecos mugursomu, pagaidīja, kamēr arī pārējie to izdarīs un sāka iet uz priekšu. Drīz vien asfaltētā ietve ceļa labajā pusē beidzās un Niklāvs, kā arī Muktiņi, pārgāja uz ceļa kreiso pusi. Abas jaunietes turējās gājiena beigās. Pa ceļam jau gadījās pāris apskates objekti, abas bija baznīcas. Niklāvs paskaidroja, ka pirmā ir Kristus piedzimšanas pareizticīgo baznīca, Kolkas centrā esot vēl Jūras Zvaigznes Dievmātes Romas katoļu baznīca, kas esot celta no koka. Otra bija Ēvanģēliski luteriskā baznīca.

Tūlīt pēc luterāņu baznīcas, ceļa labajā pusē atklājās parasts priežu meža ieskauts stāvlaukums ar informācijas stendu. Kādus simts metrus tālāk caur kokiem varēja manīt līci.
— Iesim pa īsāko vai garāko ceļu? — viņš paskatījies uz pārējiem noprasīja.

[echo3]

Tāpat kā pārējie, Elza uzcēla plecos mugursomu, tad iemauca plaukstas nūju saitēs un sāka vienmērigi soļot pakaļ Niklāvam. Tā gluži nebija, ka viņa nebūtu iepriekš Kolkā bijusi, bet atmiņas jau netraucē skatīties, kas ieraugāms šodien. Ejot Elza nemēdza runāt, ja vien iešana nebija vien tāda lēnīga pastaiga, tāpēc šobrīd sieviete soļoja klusēdama. Viņa gan nekavējās atsaukties gida jautājumam, - Kurp vedīsi, turp arī iesim!

[Grēkmeistars]

Tā, Kolkas ragu es jau esmu redzējis... Dāvids nodomāja, apsvērdams, vai pabužināt Žaku būtu drošs gājiens.

Dāvids soļoja mazliet nostāk, un viņa fotoaparāts, kā parasti, bija gatavībā. Protams, fotografēt baznīcas viņam nenāca ne prātā. Varētu pat sacīt, ka tas būtu gluži kā iemūžināt bērnības traumu. Bet viņš pieklājīgi klausījās gidā, sliekdamies iedarbināt savu mp3 atskaņotāju. Laiku pa laikam viņa skatiens pārslīdēja pār gājējiem, neviļus atlasīdams fotogēniskos.
Pa interesantāko ceļu, varbūt? Dāvids pievērsās gidam.

[Andromeda]

Maiks paņēma savu somu, izņēma no tās kameru, ko uzkāra kaklā, uzlika somu uz muguras un sekoja pārējiem. Tā bija pirmā reize, kad viņš bija bijis šeit tāpēc Maiks ar interesi klausījās gida stāstījumā, pie viena iemūžinot kādu bildi, ja bija saskatījis kaut ko saistošu. Fotogrāfējot Maiks Žaka pavadu uzvēra uz rokas.
Tā kā Maiks nepārzināja teritoriju, viņš nolēma ceļa izvēli atstāt pārējo ziņā.

[Roviela]

Alta nekādi nespēja soļot ļoti mierīgi. Varētu domāt, ka viņa ir suns, kam interesē viss, kas ir tuvumā. Jaunā sieviete ik pa brīdim nogriezās no ceļa, lai izpētītu kaut ko, kas pa gabalu šķita interesants, un reizēm pat padarbojās ar savu nazi, lai pēcāk, avīzē un plastmasas maisiņā ievīstītu savai mugursomai piekārtu kārtējo ievākto augu.
Kolkas rags pats par sevi jau bija jauks, viņa pablenza uz baznīcām, novērtēdama tās no estētiskā viedokļa, bet, neko darīt, Altu vairāk interesēja tas, kas zem kājām.
- Niklāv, pa garāko, pa garāko! - gaišmate par to bija pārliecināta.
Īsākais, droši vien, būs labi nomīdīta taka, kur neko, viņasprāt, interesantu, nevarēs atrast. Drīzāk kādas pudeles ceļa malā.

[Ungaarijas ragas...]

— Ak tad pa garāko, — Niklāvs pasmaidīja, kad arī Muktiņi bija pieprasījuši garāko, un atsāka iet. Bārdainā vīra ceļš veda gar stāvlaukumu līdz mežam, kur tālāko ceļu aizšķērsoja metāla caurule. Blakus tai atradās paziņojums, ka kāpu zonā bez īpašām atļaujām iebraukt aizliegts. Niklāvs turpināja ceļu, līdz nonāca līča malā. Vairāki vietējie izmantoja saulaino dienu, lai sauļotos vai nopeldētos.

Nelielās grupas vadītājs turpināja ceļu gar pašu ūdens malu, kur pamats bija stingrāks. Tiesa, necik ilgi un šo ieceri nācās atmest, jo krastā gulēja sakritušas izskalotas priedes ar visām saknēm. Jūra te pamazām grauza krastu.
— Vēl daži gadiņi un dažu lepnās villas gulēs jūras dibenā, — Niklāvam tuvāk esošie gājēji varēja dzirdēt viņa "pravietojumu" Ansim.

Tikām pats vīrietis atrada ērtu vietu, kur no pludmales nokļūt augstāk krastā. Tur paralēli jūrai vijās iemīta taka. Vēl pēc kādām desmit minūtēm taka saplūda ar ceļu, kas veda uz pašu ragu. Tūristi iznāca visai plašā pludmalē, kas mazliet tālāk iestiepās jūrā. Labajā, līča, pusē krastā bija saskalots biezs aļģu slānis, kas radīja "burvīgu" aromātu, kamēr jūras pusē krasts bija manāmi tīrāks. Priekšā vīdēja akmens drupu kaudze, kas liecināja, ka kādreiz te slējusies vecā Kolkas raga bāka.

Uz ragu paskatīties bija sanācis visai daudz cilvēku darba dienai, bet uz viņu fona izcēlās divi ar lielām mugursomām. Viena bija tumšmataina meitene uz gadiem divdesmit, otrs gaišmatains neliela auguma puisis, kam pie somas bija piesiets pieclitrīgs alumīnija katls. Rūdītākie pārgājienu dalībnieki abus atpazina — tie bija Zanda un Maksims.

Niklāvs devās tieši pie viņiem, sasveicinājās ar abiem un pievērsās pārējiem: — Te nu manas vadītāja pilnvaras beidzas. Tālāk pār mums šefību uzņemas Zanda Grīviņa, topošā gide.
Starp citu, biedri izvēlējās garāko un interesantāko ceļu.
Zanda smaidīja vien, klausīdamās, kā Zediņš viņu stāda priekšā pārējiem.
— Cik oficiāli, bet paldies! Sveicināti! Nu, kad garāko tad garāko, Kurzemes piekrastē ir gana daudz skaistu vietu un lietu ko redzēt.
Tikmēr abas jaunietes, kuras visu laiku bija turējušās gājiena beigās, šobrīd izmantoja brīdi, lai iemūžinātu viena otru dažādās pozās uz bākas drupām.

[Andromeda]

Maikam nebija nekas pret garākiem ceļiem, gluži pretēji viņam patika stundām klaiņot kaut kur pie dabas ar fotoaparātu.
Kad viņi beidzot bija nonākuši pie jūras Maiks savu kameru pavērsa pret jūru. Tā viņam vienmēr bija patikusi, vienmēr mainīga, kustībā, palšums. Viņš pievilka Žaka pavadu un stingri, bet vienlaikus draudzīgi, teica - Jā, jā es zinu cik ļoti tev patīk pie jūras, bet esi nu rāms vecais, ļauj man arī nozagt kādu kadru un nedaudz papriecāties! - Jūras tuvumā suns, cik vien Maiks atcerējēs, vienmēr bija manāmi sajūsmināts viļņu un dažādo smaržu jūkļu dēļ. - Vēlāk padauzīsimies. -
Gidu maiņa Maiku nemaz nesatrauca, galvenais, ka ir kāds kas pavada šajā viņam vēl neapgūtajā ceļa posmā. - Sveiki! - Maiks apsveicinājās ar jauno gidi un gaišamtaino puisi, kuru neviens nebija stādījis priekšā.

[echo3]

Elzai piedzīvojums jau bija sācies ar pirmo soli, ko viņa spēra. Tā bija vienmēr - sajūsma par kustību, par jauno un neredzēto visapkārt ieplūda sievietes sirdī un prātā, un tad pamazām pārņēma visu ķermeni. Nu jā, sportā to sauc par iesildīšanos, bet Elzai patika domāt, ka patīkamais siltums ir viņas prieks. Un viņa to izbaudīja.
Krasta tuvums bija jūtams, kā arī tas, ka jūra nāk tuvāk un tuvāk. Un tad jau viņi iznāca liedagā. Vēl nedaudz soļu, un klāt bija pats Latvijas spicākais stūrītis. Tur - Elza atpazina - grupu gaidīja Zanda un Maksims. Laipni sasveicinājusies ar abiem, Elza atspieda nūjas zemē sev priekšā un atstutēja zodu uz plaukstām, izskatīdamās kā slēpotājs pirms starta.

[Roviela]

Alta bija mazliet aizkavējusies, lai parakņātos pa aļģu kaudzi. Acīmredzami, īpatnējais aromāts jauno sievieti nepavisam neuztrauca.
Neko prātīgu tur neatradusi, viņa pievienojās pārējiem, pa gabalu ar roku jautri pamājusi Zandai un Maksimam.
- Sveicināti! - botāniķe ieteicās, kad jau bija tik tuvu, lai varētu runāt mierīgi, nevis bļaustīties pa pus pludmali.
Jā gan! Kurzemes piekraste ir izcila. Par to Alta piekrita no sirds un ar visām četrām ķepām, divas no kurām gluži sajūtami dīdījās, kārojot nokļūt tālāk.