Pārgājiens, [PZP][GM][C] Vai Tu esi tam sagatavojies? Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

2011. gada 5. augusts, Kolka

Visa veida laika ziņās nedēļas nogali solīja ļoti siltu un saulainu, bez mazākās vēja pūsmiņas, piemērotu garākam pārgājienam. Un tā arī bija. Termometra stabiņi rādīja +26 grādus pēc Celsija, debesīs nebija ne mākonīša un mierīgais līcis rādīja, ka velti gaidīt kādu lielāku vēja pūsmu. Vienīgi varēja cerēt, ka pie jūras būs savādāk.

Kolkas centra miegainumu iztraucēja zili balts tālsatismes autobuss (Rīga - Roja - Kolka - Mazirbe), kas piestāja pie vietējā ziņojuma dēļa, kas bija izvietots tieši pie pieturas. No autobusa izbira vesels bars ļaužu, no kuriem daļa bija vietējie, daļa studenti, daļa tūristi, kas bruņojušies lielām mugursomām izklīda, kur nu kurais. Kādi pieci, viens precēts pāris, ap gadiem četrdesmit, divas jaunietes un bārdains vīrs salmu platmalē, aizgāja uz pretējās puses pieturu un patvērās tās nojumes sniegtajā ēnā.
Autobuss aizbrauca tālāk uz Mazirbi, palicis manāmi tukšāks. Vietējie aizgāja katrs uz savu pusi, studenti iegāja veikalā "Top!", kas atradās turpat blakus pieturai.

No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā nojume bija aprakstīta ar visādiem saukļiem, gan tādiem, kas cildināja Kolku, gan tādiem, kas cildināja atsevišķu cilvēku sliktās īpašības. Precētais pāris un vīrs platmalē, nolikuši mugursomas uz dzeltenā soliņa, turpināja autobusā iesākto sarunu par rudenī plānoto pārgājienu gar Gauju. Jaunietes, savukārt, atstāja mugursomas pie ceļabiedriem un aizgāja papētīt veikala klāstu.

[Beppo]

Dienas galā ēst, prtoams, gribējās, bet šito? Jau uzreiz Laura bija paņēmusi pavisam maz, un tagad sēdēja un knibinājās ap to pašu mazumiņu, un ilgojās pēc kārtīga Roltona. Laikam jau vēlāk būs jānograuž kas no personīgajiem pārtikas krājumiem, citādi, ja brokastīs arī piedāvās ko šitādu, nekādas ēšanas atkal nebūs. Un vēl pirms naktsmiera jāpaskatās somā, vai tur nav nagu vīlīte. Viņa lieliski atcerējās, kā Andris apsmēja katru viņas līdzņemšanai nolikto lietu, un jo īpaši nagu vīlīti, taču vai tā tika atstāta vai tomēr ielikta somā, meitene atcerēties nespēja.

Tikai jautājums par laiviņveci lika iejaukties sarunā:
— Vai jūs arī baidaties no fotoaparāta?

[Ungaarijas ragas...]

Elza, Alta, Maiks, Laura, Dāvids

Tarkšķošais Dzenis izskatījās pavisam izsists no sliedēm. Tiesa, pēc mirkļa skatīšanās liesmās, viņa seja atkal ieguva nesatricināma miera izteiksmi un vīrietis pievērsās Laurai, kura tobrīd ierunājās.

— Kas tas ir? — viņš meitenei ieinteresēti pavaicāja.

[Malduguns]

Zaru sulošana Luīzei likās aizdomīga, tomēr viņa nespēja atcerēties, ko tas nozīmē. To, ka koks strauji žūst, vai?
Meitene salauza vidēja izmēra vēdekļveidīgu slotu un metās palīgā abiem uguns dzēsējiem, lai darbs ritētu ātrāk un liksta tiktu novērsta.

[Ungaarijas ragas...]

Luīze
Par trijiem viņiem izdevās ierobežot uguni, kas nodedzinājusi kadiķim visas skujas un mazākos zarus, pati sāka noplakt. Vienīgi mazā priedīte turpināja degt, bet ar to abi mednieki arī beigās tika galā, galotni ievilkdami jau izdegušajā daļā. Par laimi no dzirkstelēm nekas vairs neaizdegās.
Pārliecinājušies, ka uguns pilnībā nodzēsta, abi indiāņi sāka savā starpā runāties. Tas, kurš bija pievienojies, pamāja uz meža pusi. Savukārt otrs pamāja ar roku takas virzienā.

Kirils
Vīrietis gulēja uz muguras, tāds kāds bija atradies uz kuģa, galva sāpēja kā pēc smagākās plostošanas, taču pārējais ķermenis bija vesels. Kirils gulēja uz kaut kāda trijstūrveida no zariem taisīta veidojuma. Gaisā varēja saost deguma smaku un kaut kur kreisajā pusē varēja dzirdēt tādus kā krakšķus un brakšķus.
Pēdējais, ko jaunais vīrietis atcerējās, bija virpuļviesulis, kas bija uzradies krasta tuvumā. Norāvusi daļu kāpas ar visiem uz tās augošajiem kokiem, dabas stihija izmeta loku un devās jūrā, liekot kuģelim uzņemt pilnu gaitu. Atmiņā vēl neskaidri uzplaiksnīja lidojiens pa gaisu un tad filma pārtrūka.

[Malduguns]

Luīze atviegloti nopūtās, kad uguns bija vairāk vai mazāk savaldīta. Vismaz likās, ka lielākais darbs ir izdarīts. Meitene jutās maķenīt nogurusi. To gan visvairāk stimulēja sāpes kājā, tomēr arī aktīvie dzēšanas darbi bija darījuši savu. Nopūtusies un atlaudusi matu šķipsnas no sejas ar netīrajām rokām, pie viena atstājot tur ne vienu vien pelēcīgu š'vīku, meitene apsēdās uz savas mugursomas un, atspiedusi zodu plaukstā lūkojās abu mednieku diskusijā. Neko līdzēt viņa tāpat nevarēja un kaut kā jākuļas uz priekšu jau bija. Jo, otra grupas daļa jau kaut kur bija palikusi, ne tā?

[Andromeda]

Beidzot arī Maiks nolēma iesaistīties sarunā, samierinājies ar šo sapni jeb realitāti. - Nu.. viņš bija tāds vidēja auguma, gaišās linu drēbēs, aiznesās ar gumijas laivu tieši virpulī neatskatīdamies, tā it kā zinātu ko dara. Sīkākas detaļas neatceros, jo viņš bija patālu. Kad mēs nokritām mežā, laiva mētājās netālu no mums, bet dīvainis pats bija pazudis. Mēs ar Žaku un Dāvidu sekojām pēdām, kas veda no laivas, bet tās noveda mūs pie zēna, kas mūs atveda līdz šejienei.-

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 11.12.2010 17:11

[Elony]

Biju darbā, kad notika kas ļoti savadās... tāda bija Kirila pirmā doma.
Taču tas likās pārāk savādi, lai būtu reāli. Tātad visdrīzāk piedzēries un pieredzēja debīlu murgu. Paģiras arī galvā sit. Jocīgi, bet sapņi parasti nav tik reāli... vismaz viņš domāja, ka tas bija reāli sapnī. Tagad, pēc pamošanās atmiņas likās miglainākas, bet jancīgā baiļu un neprāta sajūta gan atmiņā bija labi.
Smaržas un skaņas kaut kā liecināja, ka viņš nav savā dzīvoklī. Un vispār viņš neatcerējās arī pašu dzerstiņu. Acīmredzot ierāva kādu malciņu virs parastās normas.
"Kur es esmu... ?" viņš murmināja un lēnām cēlās sēdus, lai nopētītu apkārtni.

[Beppo]

Kas tas ir?
Savādā kārtā, Laura nekavējoties bija gatava sākt skaidrojumus nevis blisināt acis par šādu jautājumu. Tīši vai netīši — vai tam kāda nozīme? — izmantodama Altas vārdus, viņa sāka skaidrot:
— Fotogrāfija ir tā kā glezna kā zīmējums. Un fotoaparāts vienkārši palīdz zīmēšanu veikt ātrāk un precīzāk. Bet tas Mežvaldis bija dikti dusmīgs, ieraugot fotoaparātu. Man tajā ir nofotografēts tas cilvēks, kas tīšām devās viesulī, bet Mežvalds pat paskatīties negribēja uz fotoaparāta pusi.

[echo3]

Elza sēdēja pie ugunskura un beidzot sāka just "drebuļus" (kā viņa pati tos sauca). Ne gluži nervu drudzis, bet nepatīkama reakcija pēc nepatīkamiem notikumiem. Elza zināja, ka tāda būs, bet viņa zināja arī, ka ātri un pati no sevis pāries. Desmit minūtes, vairāk atelpas nevajadzēs.

Biedri runājās ar Tarkšķošo Dzeni, un pēc brīža Elza juta, ka nelabums atstājas. Tagad tikai neļaut tam atgriezties. Sieviete piecēlās, pienesa pie ugunskura sēņu grozu, apsēdās un sāka sēnes tīrīt, griezt šķēlītēs un vērt uz sīkiem zariņiem, kurus sasprauda noteiktā attālumā no liesmām. Lai žūst, bet necepas. Pa nakti būs gatavas, ber tik kulītēs vai kādos traukos un lieto, kad vajag.

[Ungaarijas ragas...]

Elza, Alta, Maiks, Laura, Dāvids
Tarkšķošais Dzenis klusējot klausījās, ko stāsta Maiks: — Iespējams, ka tas bija viņš. Taču to es jums varēšu pateikt tikai rīt.

— Tu varētu man par to lietu pastāstīt sīkāk un parādīt, — uzklausījis Lauras teikto, vīrietis ierosināja.

Tikmēr pie Elzas uzradās zēns, kurš ar vaicājošu skatienu paskatījās uz sievieti, Tarkšķošais Dzenis pasmaidīja: — Mazais Dzenis jautā, vai var tev palīdzēt, Elza. Paldies, ka izdziedēji viņu!

Luīze
Brīdi par kaut ko apspriedušies, indiāņi iedevās mežā. Luīzes pavadonis gan vispirms paņēma zaķus un pamāja meitenei, lai viņa seko.

Kirils
Vīrietis redzēja apkārt mežu, pie tam ne tādu, kāds bija jūras piekrastē. Te auga lapu koki pamīšus ar skuju kokiem, izskatījās visai grūti caurejams, ja vien nebija takas. Visbeidzot Kirils ieraudzīja no kreisās puses uzrodamies divus tumšas ādas krāsas vīriešus, pagariem melniem matiem. Viņiem bija tikai gurnauti un ādas mokasīni.
Abiem uz muguras rēgojās loks, pie sāniem duncis, viens no viņiem rokās nesa cirvi ar pagaru trijstūrveidīgu asmens daļu.

[Elony]

Tas, ka viņš neatradās uz dīvāna kādā dzīvoklī vai istabā, kas pilna ar tukšām pudelēm un paģiru mocītiem īpatņiem, bija neparasti. Arī tas, ka zīmes rādīja, ka viņš ir patālu no jūras. Koki un gaiss. Gaiss bija citāds. Varbūt viņu bija aizrāvuši uz Jelgavas pusi? Vai Valmieru?
Turklāt kāpēc apkārt nemanīja nekādas cilvēku darbības pazīmes? Kur tukšas bundžas un atkritumu maisi? Neizskatās pēc piknika vietas...

Tad parādījās cilvēki un Kirils pārbrauca ar plaukstu pār acīm, lai pārliecinātos, ka nemurgo. Tumša āda, bet ne čigāni, turklāt tērpušies kā kaut kādi papusi vai kas tamlīdzīgs. vai tie ieroči bija īsti? Cirvis izskatījās īsts...
Kirils centās piecelties un virzīties tā, lai saglabātu zināmu distanci ar šīm personām.
"Sveiki, привет, hello... " viņš apjucis centās nodibināt kontaktu ar savādajiem tipiem sev zināmajās valodās.

[echo3]

Nav jau vēl vesels. - Elza, nepārtraucot šķēlēt sēnes, atbildēja Tarkšķošajam Dzenim. - Neļauj tikai Mazajam Dzenim kādas pāris dienas smagas nastas nest vai kūleņus mest, tad būs labi. Un vēl, - domāju, ka tas man jāpastāsta, - par zēna brūci. Es to iztīrīju, bet tajā bija koka mizas. Mazajam Dzenim kāds iesitis ar zaru pa pakausi, jo nez vai viņš pats tā būtu sasities.

Elza pamāja zēnam, lai sēžas blakus un ver sēņu šķēlītes uz zariņiem. Tāds darbs runāšanu neprasa, noskaties - un dari.

[Malduguns]

Izskatījās, ka abi mednieki bija kaut ko nolēmuši. Vismaz notika apņēmīga kustība kādā virzienā un Luīzei bija vēlēts sekot. Saprotot, ka bez šiem abiem tipiņiem viņa nekur netiks, meitene piecēlās, uzlika mugursomu plecos un cik naski vien spēja centās neatpalikt no sava mednieka.

[Roviela]

Alta pagaidām īsti nesaprata, kas te notiks un ļāva runāt tiem, kam ir kas runājams. Savas neskaidrības viņa bija pateikusi, atlika kā saka, rīkoties pēc principa 'rīts gudrāks par vakaru'.
Viņa paņēma savu nazi un piesēdās Elzai otrā pusē blakus palīdzēt tīrīt baravikas.

[Ungaarijas ragas...]

Kirils, Luīze

— Helloū! — viens no svešiniekiem, viegli pamājis ar galvu, noteica. Gandrīz tajā pašā brīdī, aiz abiem indiāņiem no meža izkliboja vēl viens cilvēks — meitene, ģērbusies Kirilam pazīstamākā veidā.

Savukārt Luīze saprata, ka abi mednieki sastapušies ar vēl kādu. Un, kad viņa beidzot panāca savu mednieku, ieraudzīja, vēl vienu cilvēku, koši oranžā ūdensnecaurlaidīgā kombinezonā, gumijas zābakos. Vīrietis izskatījās apmulsis.

Elza, Alta, Maiks, Laura, Dāvids

— Klausīšu tavam ieteikumam, Elza, — vīrietis pamāja un ķērās pie Mazā Dzeņa, kurš ar lielāko prieku bija sācis vērt uz zariem sēnes, iztaujāšanas, lai noskaidrotu, kas īsti noticis.
Visbeidzot Tarkšķošais Dzenis mazliet drūmu seju pamāja ar galvu un pateica ceļiniekiem uzzināto: — Mazais Dzenis neko daudz nemanīja. Sēdējis un vērojis apkārtni. Vienā brīdī sajutis, kā viņam kaut kas iesit pa pakausi un atjēdzies, kad viņu atraduši jūsu draugi. Sitējs pielavījies klusāk par lūsi.

Brīdi vēl pavērojis abu sieviešu darbošanos, Tarkšķošais Dzenis ierosināja: — Ja vēlaties, es jums ierādīšu vietu, kur pārlaist nakti.

[Malduguns]

Luīze gāja manāmi lēnāk nekā abi mednieki, tādēļ viņa jaunpienācēju ieraudzīja pēdējā. Oranžais kombinzons kliedzoši norādīja to, ka vīrietisnepiederas šai pasaulei, bet gan drīzāk vietai, no kurienes bija nākusi pati Luīze. Nedaudz ziņkārīgi uzlūkojusi vīrieti, viņa vien noteica: -Sveiki.

[Elony]

Kirils tā arī nesaprata, vai tas tips runā angliski, vai arī atkārto tikai viņa teikto. Jebkurā gadījumā tie abi pagaidām naidīguma vai vājprāta pazīmes neuzrādīja (ja neskaita to ietērpu), tāpēc viņš nedaudz nomierinājās. Kad parādījās sieviete, daudz maz normāli ģērbta, un runāja saprotamā valodā, viņš nomierinājās vēl vairāk. Medmāsa ar trakonama iemītniekiem pastaigā? Varbūt tuvumā ir kāda sanatorija?
"Sveiki. Kas šeit notiek?" Kirils atbildēja sievietei, metot zīmīgus skatus uz abiem trūcīgi tērptajiem tipiem.

[echo3]

(OOC - Ir vasaras dienas pēdējā krēslas pusstunda pirms īstas tumsas? Pareizi?)

Trijatā darbs pie sēņu gatavošanas veicās ātri, un brīdī, kad Tarkšķošais Dzenis piedāvāja doties iekārtoties naktsguļai, Elzai bija palikusi vairs tikai viena beka, ko sagriezt. To viņa ātri izdarīja, salocīja nazi un piecēlās. Vispirms uzsmaidījusi Mazajam Dzenim un uzslavējusi zēnu (tas nekas, ka viņš valodu nesaprot), sieviete piekrītoši pamāja virsaitim, - Paldies.
Elza nepiebilda, ka diez vai aizmigs, lai arī ir ļoti nogurusi. Tam nav nozīmes. Tāpat viņa neņēmās modernas sievietes manierē skaidrot, ka derētu šonakt rūpīgāk nometni sargāt, ja apkārt kāds skraidelē, sitot vietējiem ar nūjām pa pakaušiem. Vīrieši-mednieki paši zina, kas un kā, tas būtu viņiem apvainojums. Elza bija gatava sekot Tarkšķošajam Dzenim.

[Grēkmeistars]

"Jā, atpūta nenāktu par ļaunu..." Dāvids noteica. Pietiks šo visu klausīties. Kā saka, rīts gudrāks par vakaru. Dāvidam vēl nenāca miegs, bet būtu jauki izklāt telti, paslēpties tajā un paklausīties mūziku, pamazām atgriežoties realitātē. Varbūt tad arī izdosies iemigt.

[Andromeda]

Skatoties ugunskura liesmās domas ceļoja atpakaļ uz mājām. Tik tikko sadzirdējis Tarkšķoša Dzeņa piedāvājumu par naktsvietas ierādīšanu Maiks uztrausās kājās. Nedaudz attejot tālāk no ugunskura, viņš nodrebinājās, tāpēc sāka pa somu meklēt silto jaku. Viņš atcerējās muļķīgo iedomu, ka pirms brīža vai nu jau pirms kādas stundas vai vairāk, Maiks pēkšņi jutās pazaudējis laika izjūtu, bija sapratis vai dzirdējis Žaka domas. Žak! Nāc šurp draudziņ! Viņš klusībā iesmejot par sevi pie sevis nodomāja, pagriezdams muguru ugunskuram, pie kura suns vēl gulēja.